Saeimas Prezidijam

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šā gada 25. februāra sēdē izskatīja likumprojektu “Likums par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” (Reģ. nr.649)      (Dok. nr.2021)          un pieņēma lēmumu atbalstīt minēto likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā.

Ar cieņu,

komisijas priekšsēdētājs

Likumprojekts

Likumā lietoti šādi termini:

1) aizsargājamās teritorijas – valsts nozīmes aizsargājamās teritorijas un pašvaldību izveidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas;

2) valsts nozīmes aizsargājamās teritorijas – īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kuras izveidotas saskaņā ar Saeimas vai Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem, kā arī mikroliegumi;

3) atlīdzība – tiešais maksājums no valsts vai pašvaldības budžeta, kas sedz zemes īpašnieka neiegūtos saimnieciskos labumus;

4) neiegūtie saimnieciskie labumi – mantiskais ieguvums (atlīdzības apmēra noteikšanas brīdī), kuru zemes īpašnieks saskaņā ar normatīvajiem aktiem būtu varējis iegūt no mežsaimnieciskās darbības un kuru tas nevar iegūt mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ, kas noteikti aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos;

5) līdzvērtīgas zemes vienības – zemes vienības, kurām ir vienāds zemes lietošanas mērķis un veids un kuru tirgus vērtība neatšķiras vairāk kā par 20 %;

6) maināmā zemes vienība – zemes vienība, kas atrodas aizsargājamā teritorijā un kuru tās īpašnieks saskaņā ar šo likumu prasa apmainīt pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi;

7) piedāvājamā zemes vienība – zemes īpašniekam apmaiņai piedāvājamā valstij vai pašvaldībai piederoša līdzvērtīga zemes vienība.

Likums nosaka kompensācijas piešķiršanas nosacījumus un kārtību par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās.

Papildus citos normatīvajos aktos noteiktajam ir šādi kompensācijas veidi:

1) atlīdzība;

2) aizsargājamā teritorijā esošas zemes apmaiņa pret līdzvērtīgu valsts vai pašvaldības zemi (turpmāk – zemes maiņa).

Zemes īpašniekam šajā likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības uz kompensāciju no:

1) valsts – par saimnieciskās darbības ierobežojumiem valsts nozīmes aizsargājamās teritorijās;

2) pašvaldībām – par saimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgās pašvaldības izveidotajā aizsargājamā teritorijā.

(1) Piešķirot zemes īpašniekiem kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pašvaldību izveidotajās aizsargājamās teritorijās, pašvaldības ņem vērā šā likuma prasības, ciktāl šajā pantā nav noteikts citādi.

(2) Pašvaldībai ir tiesības izvēlēties kompensācijas veidu: piešķirt atlīdzību vai izdarīt zemes maiņu. Zemes īpašnieks var prasīt no pašvaldības šajā likumā noteikto kompensācijas veidu, par kura piešķiršanu pašvaldība ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu.

(3) Izmantojot šajā pantā noteiktās tiesības, pašvaldība var neievērot šā likuma 6.panta trešajā daļā, 18.panta ceturtajā daļā un 21.panta piektajā daļā noteiktās prasības attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu.

(1) Tiesības prasīt kompensāciju ir tikai zemes īpašniekam, kura īpašuma tiesības uz zemi ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

(2) Zemes īpašnieka vārdā kompensāciju var prasīt persona, kura tam īpaši pilnvarota.

(3) Zemes īpašnieks var prasīt tikai vienu no šajā likumā noteiktajiem kompensācijas veidiem – atlīdzību vai zemes maiņu.

(4) Ja zemes īpašums pieder vairākiem īpašniekiem, kompensāciju var prasīt tikai visi kopīpašnieki.

(5) Kompensāciju nevar prasīt tiešās un pastarpinātās pārvaldes institūcijas un valsts un pašvaldību komercsabiedrības (uzņēmējsabiedrības).

(6) Zemes īpašnieks var prasīt kompensāciju tikai pēc tam, kad normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir samaksāti viņam uzliktie kriminālsodi un administratīvie sodi, kā arī atlīdzināti viņa vainas dēļ videi un mežam nodarītie zaudējumi.

(1) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību par šādiem aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem:

1) jebkādas mežsaimnieciskās darbības aizliegums visa kalendāra gada laikā;

2) galvenās cirtes (izņemot kailcirti) aizliegums visa kalendāra gada laikā;

3) kopšanas cirtes aizliegums visa kalendāra gada laikā.

(2) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību, ja:

1) mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi attiecīgajā zemes īpašumā ir noteikti pēc tam, kad zemes īpašnieks ir ieguvis īpašuma tiesības uz šo zemi;

2) zemes īpašniekam nav nodokļu parādu;

3) zemes īpašums nav ieķīlāts.

(3) Zemes īpašnieks var prasīt atlīdzību tikai tādā apmērā, kādā to nesedz viņam jau piešķirti citi valsts, pašvaldību vai Eiropas Savienības subsidēti maksājumi, kuri tieši vai netieši paredzēti par tiem pašiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kuriem šajā likumā paredzēta atlīdzība.

(1) Zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu, ja pēc zemes īpašuma tiesību atjaunošanas vai iegūšanas viņa zeme ir iekļauta dabas rezervātā, dabas liegumā vai citu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas rezervāta, stingrā režīma, dabas lieguma vai regulējamā režīma zonā.

(2) Ja zeme ir iekļauta dabas liegumā, kas ir iedalīts funkcionālajās zonās, zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu tikai tad, ja šī zeme atrodas dabas lieguma stingrā režīma, dabas lieguma vai regulējamā režīma zonā.

(3) Zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu, ja maināmā zemes vienība nav ieķīlāta vai apgrūtināta ar izpirkuma tiesībām.

Atlīdzības piešķiršanu atbilstoši kompetencei organizē šādas atbildīgās institūcijas:

1) Dabas aizsardzības pārvalde, ja tiesības uz atlīdzību saskaņā ar šo likumu piešķir valsts;

2) pašvaldība vai tās noteikta atbildīgā institūcija, ja tiesības uz atlīdzību saskaņā ar šo likumu piešķir pašvaldība.

(1) Lai saņemtu atlīdzību, zemes īpašnieks atbildīgajā institūcijā iesniedz iesniegumu. Iesniegumam pievieno:

1) zemes īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu – zemesgrāmatas apliecības kopiju (uzrāda oriģinālu);

2) Valsts ieņēmumu dienesta izziņu par to, ka zemes īpašniekam nav nodokļu parādu.

(2) Ja atlīdzības pieprasījums ir pamatots, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par atlīdzības pieprasījuma atbalstīšanu.

(1) Pēc tam, kad atbildīgā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par atlīdzības pieprasījuma atbalstīšanu, zemes īpašnieks pieaicina ekspertus, kuri novērtē atlīdzības apmēru (turpmāk – eksperts). Izdevumus, kas saistīti ar atlīdzības apmēra novērtēšanu, sedz zemes īpašnieks.

(2) Par ekspertu var būt fiziskā vai juridiskā persona, kura normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir reģistrēta kā meža inventarizācijas veicējs, kā arī valsts vai pašvaldību institūcijas, kurām normatīvajos aktos ir noteiktas atbilstošas funkcijas vai tiesības veikt meža vērtēšanu.

(3) Atlīdzības apmēru eksperti novērtē, nosakot zemes īpašnieka neiegūtos saimnieciskos labumus.

(4) Atlīdzības apmēra novērtēšanas kārtību un metodiku nosaka Ministru kabinets.

(5) Ekspertu novērtēto atlīdzības apmēru, kā arī detalizētu atlīdzības aprēķināšanas metodiku zemes īpašnieks iesniedz atbildīgajā institūcijā.

(6) Ja atbildīgā institūcija iebilst pret zemes īpašnieka iesniegto atlīdzības apmēru, lietu, pamatojoties uz atbildīgās institūcijas pieteikumu, izskata un atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

(1) Atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par atlīdzības piešķiršanu zemes īpašniekam, pamatojoties uz zemes īpašnieka iesniegto vai tiesas noteikto atlīdzības apmēru.

(2) Atlīdzību par šā likuma 7.panta pirmajā daļā noteiktajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgajā mežaudzē piešķir vienu reizi.

(3) Atbildīgā institūcija atbilstoši piešķirtajiem valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem atlīdzību zemes īpašniekiem izmaksā vienreizēja maksājuma veidā.

(1) Ja kāds no šā likuma 7.panta pirmajā daļā minētajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem attiecīgajā zemes īpašumā vai tā daļā tiek atcelts, zemes īpašnieks attiecīgo darbību drīkst veikt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tikai pēc tam, kad ir atmaksājis viņam piešķirto atlīdzību (attiecīgo tās daļu) par darbības ierobežojumu.

(2) Atmaksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas un atlīdzības atmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Zemes maiņu atbilstoši kompetencei organizē šādas atbildīgās institūcijas:

1) Valsts zemes dienests, ja tiesības uz zemes maiņu saskaņā ar šo likumu piešķir valsts;

2) pašvaldība vai tās noteikta atbildīgā institūcija, ja tiesības uz zemes maiņu saskaņā ar šo likumu piešķir pašvaldība.

(1) Zemes maiņas procedūras uzsākšanas pamats ir zemes īpašnieka iesniegums atbildīgajai institūcijai. Iesniegumam zemes īpašnieks pievieno:

1) maināmās zemes vienības īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu – zemesgrāmatas apliecības kopiju (uzrāda oriģinālu);

2) Valsts zemes dienesta apstiprinātu maināmās zemes vienības robežu plāna notariāli apliecinātu kopiju, ja iesniegums adresēts šā likuma 14.panta 2.punktā minētajai institūcijai.

(2) Ja zemes maiņas pieprasījums ir pamatots, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par tā atbalstīšanu.

(1) Iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības apzina atbildīgā institūcija.

(2) Ja zemes maiņu saskaņā ar šo likumu organizē Valsts zemes dienests, tas, apzinot iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības, turpmāk minētajā secībā izvēlas:

1) valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi tās pašvaldības teritorijā, kurā atrodas maināmā zemes vienība;

2) valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi citā pašvaldībā, kas robežojas ar tās pašvaldības teritoriju, kurā atrodas maināmā zemes vienība;

3) citu valstij piederošu vai piekrītošu meža un lauksaimniecības zemi.

(3) Ja zemes maiņu organizē šā likuma 14.panta 2.punktā minētā institūcija, tā, apzinot iespējamos zemes maiņas variantus un piedāvājamās zemes vienības, izvēlas attiecīgajai pašvaldībai piederošo meža un lauksaimniecības zemi.

(4) Valsts un pašvaldību institūcijas pēc atbildīgās institūcijas pieprasījuma sniedz visu zemes maiņai nepieciešamo to rīcībā esošo informāciju par maināmo zemes vienību un iespējamām piedāvājamām zemes vienībām.

(5) Par piedāvājamām zemes vienībām nevar būt zeme, kas atrodas:

1) īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, izņemot to neitrālās zonas;

2) mikroliegumos;

3) īpaši aizsargājamos meža iecirkņos;

4) meža biotopos, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem izveidojami mikroliegumi;

5) Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā;

6) nekustamo kultūras pieminekļu teritorijā un to aizsardzības zonās.

(1) Maināmās zemes vienības vērtību un piedāvājamo zemes vienību vērtību nosaka atbildīgā institūcija. Izdevumus, kas saistīti ar minēto vērtību noteikšanu, sedz no valsts vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem.

(2) Maināmās zemes vienības vērtību un piedāvājamo zemes vienību vērtību nosaka atbilstoši Standartizācijas likumā noteiktajā kārtībā apstiprinātajiem Latvijas īpašuma vērtēšanas standartiem, ņemot vērā valsts un pašvaldību institūciju sniegto informāciju par maināmo zemes vienību un piedāvājamām zemes vienībām, kas ietekmē to vērtību. Nosakot maināmās zemes vienības vērtību, neņem vērā tās samazinājumu saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas noteikti aizsargājamo teritoriju aizsardzību un izmantošanu regulējošajos normatīvajos aktos.

(3) Ja zemes īpašnieks nepiekrīt atbildīgās institūcijas noteiktajai viņam piederošās maināmās zemes vienības vērtībai, uz zemes īpašnieka pieteikuma pamata attiecīgās zemes vienības vērtību nosaka tiesa.

(1) Atbildīgā institūcija divu mēnešu laikā no lēmuma par zemes maiņas pieprasījuma atbalstīšanu pieņemšanas dienas iesniedz attiecīgajam zemes īpašniekam iespējamos zemes maiņas variantus.

(2) Zemes īpašnieks mēneša laikā rakstiski paziņo atbildīgajai institūcijai, ka viņš piekrīt kādam no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem vai ka viņu neapmierina neviens no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem.

(3) Ja zemes īpašnieku neapmierina neviens no piedāvātajiem zemes maiņas variantiem, zemes maiņas procedūra tiek apturēta un zemes īpašnieks sedz izdevumus, kas saistīti ar viņam piederošās maināmās zemes vienības novērtēšanu.

(4) Šā panta trešajā daļā minētajā gadījumā zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņu aizstāt ar atlīdzību. Ja zemes īpašnieks izvēlas zemes maiņu aizstāt ar atlīdzību, šā likuma 9.pantā minētā atbildīgā institūcija ar zemes īpašnieku var vienoties, ka šā panta trešajā daļā minētos izdevumus ietur no piešķiramās atlīdzības summas.

Ja zemes īpašnieks piekrīt kādam no viņam piedāvātajiem zemes maiņas variantiem, atbildīgā institūcija nodrošina maināmās zemes vienības un zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības instrumentālo uzmērīšanu (turpmāk – uzmērīšana). Ar uzmērīšanu saistītos izdevumus sedz no valsts vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem.

(1) Pēc tam, kad ir veikta uzmērīšana, atbildīgā institūcija sagatavo zemes maiņas līgumu un, ja to pieprasa vismaz viena no līgumslēdzējām pusēm, līgumu par maināmajā zemes vienībā un zemes īpašnieka izvēlētajā piedāvājamā zemes vienībā nosakāmajiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem, lai netiktu samazināta attiecīgās zemes vienības vērtība.

(2) Zemes maiņas līgumu slēdz maināmās zemes vienības īpašnieks un zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības tiesiskais valdītājs ar nosacījumu, ka tas stāsies spēkā tikai pēc tam, kad šo līgumu būs apstiprinājusi tā institūcija, kuras kompetencē saskaņā ar šā likuma 21.panta pirmo daļu ir lēmuma pieņemšana par piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu.

(3) Līgumu par maināmajā zemes vienībā un zemes īpašnieka izvēlētajā piedāvājamā zemes vienībā nosakāmajiem saimnieciskās un cita veida darbības ierobežojumiem slēdz maināmās zemes vienības īpašnieks, zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības tiesiskais valdītājs un atbildīgā institūcija. Līgums ir spēkā līdz šā likuma 21.panta pirmajā daļā minētā lēmuma spēkā stāšanās dienai.

(1) Lēmumu par zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu un zemes maiņas līguma apstiprināšanu pieņem:

1) Ministru kabinets, ja zemes īpašnieka izvēlētā piedāvājamā zemes vienība pieder valstij;

2) attiecīgā pašvaldība, ja zemes īpašnieka izvēlētā piedāvājamā zemes vienība pieder pašvaldībai.

(2) Atbildīgā institūcija sagatavo šā panta pirmajā daļā minētā lēmuma projektu un kopā ar zemes maiņai nepieciešamajiem dokumentiem iesniedz institūcijā, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atbildīga par lēmuma tālāku virzīšanu izskatīšanai šā panta pirmajā daļā minētajā institūcijā. Par lēmuma virzīšanu izskatīšanai Ministru kabinetā ir atbildīga Tieslietu ministrija.

(3) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums atsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un apstiprināt zemes maiņas līgumu, zemes maiņas līgums ir spēkā ar dienu, kad stājas spēkā šā panta pirmajā daļā minētais lēmums.

(4) Lēmumu par zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības atsavināšanu un zemes maiņas līguma apstiprināšanu, kuru pieņēmusi attiecīgā pašvaldība, nekavējoties nosūta maināmās zemes vienības īpašniekam, Valsts zemes dienestam, attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei un aizsargājamās teritorijas administrācijai, ja tāda ir izveidota.

(5) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums neatsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un neapstiprināt zemes maiņas līgumu, zemes maiņas procedūra tiek apturēta un zemes īpašnieks var prasīt zemes maiņas aizstāšanu ar atlīdzību.

(6) Ja saskaņā ar šā panta pirmo daļu pieņemts lēmums neatsavināt zemes īpašnieka izvēlēto piedāvājamo zemes vienību un neapstiprināt zemes maiņas līgumu, šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu zemes īpašnieks var pārsūdzēt tiesā.

Ja maināmās zemes vienības vērtība atšķiras no zemes īpašnieka izvēlētās piedāvājamās zemes vienības vērtības vairāk nekā par 20 %, pēc zemes maiņas līguma spēkā stāšanās starpību sedz naudā tā puse, kas ieguvusi vērtīgāko zemes vienību. Ja vērtīgāko zemes vienību ieguvis zemes īpašnieks, viņš attiecīgo summu samaksā atbildīgajai institūcijai, un institūcija to pārskaita valsts vai attiecīgās pašvaldības budžetā. Ja vērtīgāko zemes vienību ieguvusi atbildīgā institūcija, tā attiecīgo summu samaksā zemes īpašniekam no budžeta līdzekļiem.

Zemes maiņā iesaistītās puses ir atbrīvotas no valsts noteiktajiem maksājumiem par zemes maiņā iegūto zemes vienību īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.

1. Likums stājas spēkā ar īpašu likumu.

2. Ministru kabinets ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā pieņem noteikumus par šā likuma 11.panta ceturtajā daļā minēto atlīdzības apmēra novērtēšanas kārtību un metodiku un 13.panta otrajā daļā minēto atmaksājamās atlīdzības apmēra noteikšanas un atlīdzības atmaksāšanas kārtību un metodiku.