Saeimas Prezidijam

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija pamatojoties uz Saeimas Kārtības ruļļa 51. un 82. pantu lūdz izdarīt izmaiņas Saeimas š.g. 18. marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā likumprojekta "Preču un pakalpojumu drouma likums" (Reģ. nr.707)

(Dok. nr.2189, 2189A) izskatīšanu pirmajā lasījumā.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šā gada 17. marta komisijas sēdē izskatīja minēto likumprojektu un pieņēma lēmumu atbalstīt to izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā.

Komisija ierosina atzīt minēto likumprojektu par steidzamu.

Ar cieņu,

komisijas priekšsēdētājs

Likumprojekts

1.pants. Likuma mērķis ir panākt drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu preču ražošanu, laišanu apgrozībā un pakalpojumu sniegšanu.

2.pants. (1) Ražotājs— Eiropas Kopienā reģistrēts preces izgatavotājs, jebkura cita persona, kas izgatavojusi un laidusi apgrozībā preci Eiropas Kopienā vai uzrāda sevi par ražotāju, norādot (marķējot) uz preces, tās iepakojuma, preces tehniskajā dokumentācijā vai tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, vai persona, kas atjaunojusi preci, lai to laistu apgrozībā.

(2) Par ražotāju uzskatāmi arī:

1) ražotāja pilnvarots pārstāvis — persona, kura ražotāja uzdevumā, bet savā vārdā laiž preci apgrozībā, ja ražotājs nav reģistrēts Eiropas Kopienā;

2) importētājs, ja Eiropas Kopienā nav reģistrēts ražotāja pilnvarotais pārstāvis;

3) jebkura cita persona, kas savas saimnieciskās darbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci, ja šīs personas darbība var ietekmēt preces drošumu.

(3) Izplatītājs ir persona, kas savas saimnieciskās darbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci, ja šīs personas darbība neietekmē preces drošumu.

(4) Pakalpojuma sniedzējs ir jebkura persona, kas sniedz pakalpojumu.

 3.pants. (1) Šis likums attiecas uz jaunām, lietotām vai atjaunotām (tai skaitā pakalpojuma sniegšanas ietvaros piegādātām) precēm, kas domātas patērētājiem vai ko paredzamos apstākļos varētu lietot patērētāji, pat ja tās nav paredzētas tiem, un kas piegādātas saimnieciskās darbības ietvaros, izņemot lietotas preces, kas domātas pārdošanai kā antīki priekšmeti vai kā preces, kuras pirms lietošanas atjaunojamas vai salabojamas, ja par atjaunošanas vai salabošanas nepieciešamību ir sniegta skaidra informācija.

(2) Šis likums attiecas uz pakalpojumiem, kuru rezultātā pakalpojuma sniedzējs izgatavo jaunu ķermenisku lietu, uzlabo vai pārveido esošu ķermenisku lietu vai tās īpašības, kā arī uz pakalpojumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību.

(3) Šis likums ir piemērojams tiktāl, ciktāl normatīvie akti nenosaka speciālas preču vai pakalpojumu drošuma prasības. Ja uz precēm vai pakalpojumiem attiecas speciālas normatīvajos aktos noteiktas drošuma prasības, šis likums ir piemērojams tiem aspektiem un riskiem vai risku kategorijām (veidiem), uz kuriem minētās prasības neattiecas.

4.pants. (1) Ražotāja pienākums ir ražot un laist apgrozībā tikai drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu preci. Ražotājs ir atbildīgs par apgrozībā laistās preces drošumu.

(2) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt tikai drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu. Pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par sniegtā pakalpojuma drošumu.

5.pants. (1) Droša prece ir jebkura prece, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos, ieskaitot paredzamo lietošanas ilgumu un, attiecīgā gadījumā, tās iekļaušanu pakalpojumā, uzstādīšanas un uzturēšanas prasības, nerada risku vai rada tādu minimālu ar preces lietošanu saistītu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim, ņemot vērā:

1) preces raksturojumu, ieskaitot tās uzbūvi, sastāvu un iepakojumu, un, attiecīgā gadījumā, uzstādīšanas un uzturēšanas instrukcijas;

2) ietekmi uz citām precēm, ja paredzams, ka preci izmantos kopā ar tām;

3) preces izskatu, noformējumu, marķējumu, brīdinājumus, lietošanas instrukcijas, likvidēšanas pamācības un citu ražotāja sniegto informāciju;

4)  vai ir kādas kategorijas personas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kas lietojot preci var tikt apdraudētas.

(2) Prece atzīstama par drošu, ja tā atbilst:

1. normatīvos aktos noteiktām speciālām veselības un drošuma prasībām atsevišķām precēm vai preču grupām;
2. attiecīgiem piemērojamiem nacionālo standartu statusā adaptētiem brīvprātīgiem Eiropas standartiem, uz kuriem atsauces publicētas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” saskaņā ar šā panta ceturtajā daļā noteikto kārtību, šo standartu regulēto risku apjomā.

(3) Ja attiecībā uz preci nepastāv šā panta otrajā daļā noteiktās prasības, preces drošumu vērtē, ņemot vērā:

1. brīvprātīgos un speciālajos attiecīgās nozares normatīvajos aktos noteiktos obligāti piemērojamos nacionālo standartu statusā adaptētos standartus, kas nav minēti šā panta otrās daļas otrajā punktā;
2. brīvprātīgos un speciālajos attiecīgās nozares normatīvajos aktos noteiktos obligāti piemērojamos nacionālos standartus;
3. Eiropas Komisijas rekomendācijas, kas nosaka vadlīnijas preču drošuma novērtēšanai;
4. attiecīgajā nozarē pastāvošo labas ražošanas praksi;
5. sasniegto zinātnes un tehnikas līmeni;
6. drošumu, ar kādu persona varētu pamatoti rēķināties.

(4) Ekonomikas ministrija sadarbojas ar attiecīgo standartizācijas tehnisko komiteju un iesaka valsts sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “Latvijas standarts” adaptējamo standartu sarakstu. Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas standarts” iesniedz publicēšanai laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” to harmonizēto Eiropas standartu sarakstu, kurus piemēro preču drošuma novērtēšanai.

6.pants. (1) Drošs pakalpojums ir jebkurš pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos izmantošanas apstākļos un kas sniegšanas laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim ņemot vērā:

1) pakalpojuma raksturojumu, ieskaitot tā uzbūvi, sastāvu un sniegšanas veidu;

3) lietas izskatu, noformējumu, marķējumu, uzstādīšanas vai lietošanas noteikumus, brīdinājumus, likvidēšanas pamācības un citu pakalpojuma sniedzēja sniegto informāciju;

vai ir kādas kategorijas personas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kas var tikt apdraudētas.

(2) Speciālas drošuma prasības atsevišķiem pakalpojumiem, pakalpojumu grupām vai speciālas prasības attiecībā uz noteiktu ar pakalpojuma izmantošanu saistītu risku vai drošuma aspektiem var noteikt citos normatīvajos aktos. Ja citos normatīvajos aktos nav noteiktas šādas prasības, pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām vērtē saskaņā ar nacionālajiem standartiem, labu ražošanas praksi attiecīgajā sfērā, sasniegto zinātnes un tehnikas līmeni un ņemot vērā drošumu, ar kādu persona varētu pamatoti rēķināties.

7.pants. Augstāka drošuma līmeņa iespējamība vai tādu preču vai pakalpojumu pieejamība, kuriem ir zemāks riska līmenis, nevar būt par pamatu tam, lai preci vai pakalpojumu uzskatītu par nedrošu.

8.pants. (1) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu (arī brīdinājumus), lai būtu iespējams novērtēt riskus, kas saistīti ar preces lietošanu vai pakalpojuma izmantošanu normālā vai paredzamā to lietošanas periodā, ja šie riski nav uzreiz acīmredzami bez attiecīgiem brīdinājumiem, un veikt piesardzības pasākumus. Brīdināšana neatbrīvo no likumā noteikto pienākumu izpildes un atbildības.

(2) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir, ņemot vērā preču un pakalpojumu raksturu, veikt visus pasākumus, kas dod iespēju novērtēt riskus, ko varētu radīt preces un pakalpojumi, un izvēlēties atbilstošas darbības, tai skaitā preču (lietu) izņemšanu no tirgus (ja tā nepieciešama, lai izvairītos no šiem riskiem), efektīvu patērētāju brīdināšanu vai preču atsaukšanu no patērētājiem (pasākums, kura mērķis ir ražotāja vai izplatītāja piegādātu nedrošu preču (preces, kas neatbilst šā likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām) vai lietu atgriešana no patērētājiem) vai nu brīvprātīgi vai saskaņā ar tirgus uzraudzības iestādes lēmumu. Minētie pasākumi var ietvert, piemēram, informācijas par ražotāju vai preces vai lietas atsauces numura norādīšanu uz preces (lietas) vai tās iepakojuma vai, ja nepieciešams, ražošanas partijas norādīšanu (izņemot gadījumus, ja šādas norādes nesniegšana ir pamatota), preču (lietu) paraugu pārbaužu veikšanu, sūdzību izskatīšanu un, ja nepieciešams, sūdzību reģistra uzturēšanu, kā arī izplatītāju informēšanu par šāda monitoringa veikšanas rezultātiem.

(3) Izplatītāja pienākums ir rīkoties ar pienācīgu rūpību, lai sekmētu preču atbilstību vispārīgajām drošuma prasībām. Izplatītājs nedrīkst pārdot, piegādāt vai citādi izplatīt preces, ja viņš var secināt vai viņam ir jāsecina, ka tās neatbilst drošuma prasībām, kā arī preces, par kuru drošumu viņam nav pietiekamas informācijas. Izplatītāja pienākums ir savas darbības ietvaros piedalīties preču drošuma monitoringā, īpaši informējot par iespējamiem riskiem, saglabājot un nodrošinot nepieciešamo dokumentāciju preču izcelšanās izsekošanai, kā arī aktīvi sadarbojoties ar ražotājiem un valsts uzraudzības un kontroles iestādēm darbībās, kas paredzētas, lai novērstu tirgū ievietoto preču radīto risku.

(4) Ja ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam kļuvis zināms vai viņam kā profesionālim vajadzēja zināt, ka prece vai pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar vispārējām drošuma prasībām, viņam ir pienākums nekavējoties informēt attiecīgās valsts uzraudzības un kontroles iestādes Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā, īpaši par pasākumiem, kas ir veikti, lai novērstu riskus patērētājiem.

(5) Nopietna riska gadījumā (tai skaitā tāda riska, kura ietekme nav tūlītēja un tādējādi neprasa ātru valsts uzraudzības un kontroles iestāžu darbību) ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums sniegt vismaz šādu informāciju:

1) informāciju, kas dod iespēju precīzi identificēt attiecīgo preci, lietu vai preču vai lietu ražošanas partiju;

2) pilnīgu attiecīgās preces vai lietas radītā riska aprakstu;

3) visu pieejamo informāciju, kas nepieciešama attiecīgo preču vai lietu izsekojamībai;

4) informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu riskus patērētājiem.

(6) Ražotājam, pakalpojumu sniedzējam un izplatītājam katram savas darbības ietvaros ir pienākums pēc valsts kontroles un uzraudzības iestāžu pieprasījuma sadarboties ar tām darbībās, kas uzsāktas, lai novērstu to piegādāto preču un sniegto pakalpojumu radītos riskus. Valsts kontroles un uzraudzības iestādes nosaka kārtību, kādā veicama šajā pantā minētā sadarbība.

9.pants. Aizliegts ražot, piedāvāt, pārdot vai citādi izplatīt, importēt un eksportēt tādas preces, kuras nav pārtikas produkti, bet kuru forma, smarža, krāsa, izskats, iepakojums, marķējums, tilpums vai izmēri var vedināt personas, it īpaši bērnus, uzskatīt tās par pārtikas produktiem un tāpēc likt mutē, sūkāt vai norīt, radot risku dzīvībai vai veselībai — iespējamu nosmakšanu, saindēšanos vai gremošanas trakta perforāciju vai aizsprostošanos.

10.pants. (1) Šā likuma ievērošanu uzrauga un kontrolē Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas valsts uzraudzības un kontroles iestādes, kuru kompetencē ir noteiktu preču vai pakalpojumu tirgus uzraudzība un kontrole (turpmāk — tirgus uzraudzības iestāde), kā arī muitas iestādes un Pārtikas un veterinārā dienesta Sanitārā robežinspekcija savas kompetences ietvaros.

(2) Tirgus uzraudzības iestāžu, muitas iestāžu un Sanitārās robežinspekcijas pienākums ir sadarboties un savstarpēji apmainīties ar informāciju par nedrošām precēm un pakalpojumiem.

(3) Ministru kabinets nosaka Pārtikas un veterinārā dienesta Sanitārās robežinspekcijas kontrolei pakļauto preču sarakstu un preču kontroles kārtību uz muitas robežas, brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās.

11.pants. (1) Tirgus uzraudzības padome ir Ministru kabineta izveidota konsultatīva institūcija, kuras mērķis ir nodrošināt informācijas un viedokļu apmaiņu starp tirgus uzraudzības iestādēm. Tirgus uzraudzības padomes darba materiāltehniskais nodrošinājums ir Ekonomikas ministrijas kompetencē.

(2) Tirgus uzraudzības padomes nolikumu un sastāvu apstiprina Ministru kabinets, iekļaujot tajā pa vienam pārstāvim no Ekonomikas ministrijas, Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Satiksmes ministrijas un Vides ministrijas, noteiktām tirgus uzraudzības iestādēm un Valsts ieņēmumu dienesta Galvenās muitas pārvaldes un Pārtikas un veterinārā dienesta Sanitārās robežinspekcijas.

(3) Tirgus uzraudzības padomes galvenais uzdevums ir veicināt:

1) vienotu pieeju tirgus uzraudzībai;

2) tirgus uzraudzības iestāžu sadarbību sakarā ar nedrošām precēm un pakalpojumiem;

3) kompetences sadali starp dažādām tirgus uzraudzības iestādēm, lai nodrošinātu visu preču uzraudzību un novērstu funkciju dublēšanos.

(4) Tirgus uzraudzības padome veic tirgus uzraudzības darbību un rezultātu monitoringu, kā arī reizi gadā izskata tirgus uzraudzības iestāžu darbību un efektivitāti un, ja nepieciešams, sagatavo priekšlikumus Ekonomikas ministram par nepieciešamām izmaiņām tirgus uzraudzības darbību veikšanā un kompetences sadalē. 

12.pants. (1) Tirgus uzraudzības iestādes kontrolē preču un pakalpojumu atbilstību šā likuma prasībām saskaņā ar regulāri atjaunotām uzraudzības un kontroles programmām, kā arī tad, ja ir aizdomas par preces vai pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām vai ir saņemta sūdzība.

(2) Tirgus uzraudzības iestāžu amatpersonas, īstenojot šajā likumā paredzēto tirgus uzraudzību un kontroli, savas kompetences ietvaros ir tiesīgas:

1) kontrolēt un uzraudzīt tirgū ievietoto preču un pakalpojumu atbilstību drošuma prasībām;

2) pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju, kas nepieciešama preču un pakalpojumu drošuma novērtēšanai vai attiecīgās iestādes funkciju izpildei;

3) pieprasīt un bez maksas saņemt preču paraugus un organizēt preces vai pakalpojuma laboratorisku vai cita veida ekspertīzi, lai noteiktu preces vai pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām, ja to paredz attiecīgās iestādes direktora (vadītāja) apstiprinātā gada uzraudzības un kontroles programma vai ja ir aizdomas par preces vai pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām vai ir saņemta sūdzība.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes pieprasa un saņem preču paraugus, kā arī rīkojas ar tiem pēc laboratoriskās vai cita veida ekspertīzes veikšanas.

13.pants. (1) Ja prece vai pakalpojums var radīt riskus noteiktos apstākļos, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:

1) pieprasīt ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam, lai prece tiktu marķēta vai pakalpojums nodrošināts ar piemērotiem, skaidriem un viegli saprotamiem brīdinājumiem par iespējamajiem riskiem;

2) uzdot ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam veikt konkrētus pasākumus preces vai pakalpojuma drošuma nodrošināšanai un aizliegt preces tirdzniecību vai pakalpojuma sniegšanu līdz šo pasākumu izpildīšanai;

(2) Ja prece vai pakalpojums var radīt riskus noteiktam personu kategorijām, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai šīs personas pienācīgā laikā un atbilstošā veidā tiktu brīdinātas par iespējamiem riskiem, tai skaitā publicējot speciālus brīdinājumus.

(3) Ja ir aizdomas, ka prece vai pakalpojums varētu būt nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga aizliegt to piegādi, piedāvāšanu piegādāt vai izstādīšanu apskatei uz laiku, kas nepieciešams to drošuma novērtēšanai, pārbaudēm un ekspertīzēm.

(4) Ja prece vai pakalpojums ir nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:

1. aizliegt preces vai preces ražošanas partijas tirdzniecību vai pakalpojuma sniegšanu, kā arī veikt darbības, lai šāds aizliegums tiktu izpildīts;
2. ja prece vai pakalpojums jau tiek piedāvāts tirgū:

a) pieprasīt preču efektīvu un nekavējošu izņemšanu no tirgus vai pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu, kā arī patērētāju brīdināšanu par pastāvošajiem riskiem;

b) pieprasīt vai organizēt sadarbībā ar ražotājiem, izplatītājiem vai pakalpojumu sniedzējiem preču vai lietu atsaukšanu no patērētājiem un iznīcināšanu piemērotos apstākļos.

(5) Šā panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētās darbības attiecina atbilstoši uz ražotāju vai izplatītāju tā darbības ietvaros, īpaši uz to, kurš atbildīgs par preces pirmreizējo ievietošanu tirgū, vai, ja nepieciešams, uz jebkuru citu personu, ja ir nepieciešama sadarbība to pasākumu veikšanā, kas paredzēti preču vai pakalpojumu radīto risku novēršanai. Tirgus uzraudzības iestāde lēmumā norāda tā pieņemšanas pamatojumu.

(6) Tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga veikt šā panta pirmajā, otrajā, trešajā, un ceturtajā daļā minētos pasākumus arī tad, ja prece atbilst šā likuma 5.pantā noteiktajām drošuma prasībām vai pakalpojums atbilst šā likuma 6.pantā noteiktajām drošuma prasībām, bet ir pierādījumi, ka prece vai pakalpojums ir bīstams cilvēka dzīvībai vai veselībai.

(7) Tirgus uzraudzības iestāde, veicot šā panta pirmajā, otrajā, trešajā, un ceturtajā daļā minētos pasākumus, rīkojas saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un, jo īpaši, tā 28. un 30.pantu noteikumiem. Lēmumus pieņem ievērojot piesardzības principu un tie ir proporcionāli konkrētā riska nopietnībai.

(8) Tirgus uzraudzības iestādes informē un atbalsta ražotāju, izplatītāju un pakalpojumu sniedzēju veiktās brīvprātīgās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei (tai skaitā vadlīniju un labas ražošanas un pakalpojumu sniegšanas prakses izstrādi).

(9) Attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde organizē vai nosaka veicamos pasākumus, kas minēti šā panta ceturtās daļas otrajā punktā, ja ražotāju, izplatītāju vai pakalpojumu sniedzēju veiktās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei ir nepietiekamas. Preču vai lietu atsaukšanu veic tikai kā galēju pasākumu.

14.pants. (1) Tirgus uzraudzības iestādes lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža.

(2) Tirgus uzraudzības iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.

15.pants. (1) Izdevumus par preces vai pakalpojuma laboratorisku vai cita veida ekspertīzi sedz tirgus uzraudzības iestāde.

(2) Ja konstatēts, ka prece vai pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, izdevumus par ekspertīzi atlīdzina ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs.

(3) Izdevumi atlīdzināmi triju darbadienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas dienas. Ja attiecīgā persona atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde, kas organizējusi ekspertīzi, tos piedzen likumā noteiktajā kārtībā.

16.pants. (1) Ja tirgus uzraudzības iestāde noskaidro, ka prece vai pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, tā, ja nepieciešams, nodrošina sabiedrības informēšanu par šo preci vai pakalpojumu un ar to saistīto risku tieši vai ar masu informācijas līdzekļu starpniecību.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par veiktajiem pasākumiem, kas ierobežo vai liedz preču ievietošanu tirgū (šā likuma 13.panta ceturtajā daļā minētie pasākumi, kā arī ražotāja, izplatītāja vai pakalpojuma sniedzēja brīvprātīgas darbības), un kārtību, kādā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saņemto informāciju nosūta Eiropas Komisijai, un rīkojas ar informāciju, kas saņemta no Eiropas Komisijas.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Preču un pakalpojumu drošuma likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 2000, 14.nr.; 2002, 8.nr.).

2. Likums stājas spēkā ar 2004.gada 1.maiju.

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no direktīvām 87/357/EEK un 2001/95/EK.