1. nodarījumiem, kas minēti 1977.gada 27.janvāra Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā; un
2. nodarījumiem, kas izpaužas kā sazvērestība vai apvienošanās, kas atbilst 1996.gada 27.septembra Konvencijas par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs 3.panta ceturtajā daļā minētajām darbībām, lai izdarītu vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

Palčevska

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Padomes aktu, ar ko pieņem Konvenciju par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās,

VĒLOTIES uzlabot Savienības dalībvalstu tiesisko sadarbību krimināllietās, neskarot normas, kas aizsargā personisko brīvību,

NORĀDOT UZ dalībvalstu kopīgo ieinteresētību nodrošināt dalībvalstu savstarpējās palīdzības ātru un efektīvu sniegšanu atbilstīgi attiecīgo valstu tiesību aktu pamatprincipiem un ievērojot personas tiesības un principus, ko nosaka 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija,

IZSAKOT uzticību savu tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai un visu dalībvalstu spējai nodrošināt taisnīgu tiesu,

APŅEMOTIES papildināt 1959. gada 20. aprīļa Eiropas Konvenciju par savstarpējo palīdzību krimināllietās un citas šajā jomā spēkā esošās konvencijas ar Eiropas Savienības konvenciju,

ŅEMOT VĒRĀ to, ka dalībvalstis uzskata tiesiskās sadarbības nostiprināšanu par svarīgu, vienlaikus turpinot piemērot proporcionalitātes principu,

ATGĀDINOT, ka šī konvencija reglamentē savstarpējo palīdzību krimināllietās, pamatojoties uz 1959. gada 20. aprīļa konvenciju,

TĀ KĀ šīs konvencijas 20. pants attiecas uz dažiem īpašiem stāvokļiem telekomunikāciju sakaru pārtveršanā, tomēr neskarot citus šādus stāvokļus, uz kuriem šī konvencija neattiecas,

TĀ KĀ stāvokļiem, uz ko neattiecas šī konvencija, piemēro starptautisko tiesību vispārīgos noteikumus,

ATZĪSTOT, ka šī konvencija neietekmē dalībvalstu to pienākumu izpildi, kas attiecas uz kārtības un likumības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu, un ka saskaņā ar 33. pantu Līgumā par Eiropas Savienību katra dalībvalsts pati nosaka, ar kuriem nosacījumiem tā uzturēs kārtību un likumību un sargās iekšējo drošību,

IR VIENOJUŠĀS PAR ŠĀDIEM NOTEIKUMIEM.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. Šīs konvencijas mērķis ir papildināt šādu dokumentu noteikumus un atvieglot to piemērošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs:

a) 1959.gada 20.aprīļa Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās, še turpmāk “Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija”;

b) Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 1978.gada 17.marta Papildu protokola;

c) noteikumu par savstarpēju palīdzību krimināllietās 1990.gada 19.jūnija Konvencijā par 1985.gada 14.jūnija Šengenas līguma izpildi, pakāpeniski atceļot kontroli uz kopīgajām robežām (še turpmāk “Šengenas līguma izpildes konvencija”), kuru neatceļ, ievērojot 2.panta otro daļu;

d) 1962.gada 27.jūnija Līguma par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, kas grozīts ar 1974. gada 11. maija protokolu (turpmāk - “Beniluksa Līgums”) 2.nodaļas noteikumus attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir Beniluksa Ekonomikas savienības dalībnieces.

1. Savstarpēju palīdzību sniedz arī administratīvo iestāžu procesuālajās darbībās par rīcību, kas ir sodāma saskaņā ar lūguma iesniedzējas vai lūguma saņēmējas dalībvalsts, vai abu šo valstu likumiem par tiesību normu pārkāpumiem, un ja šāds lēmums var būt par pamatu tiesvedībai tiesā ar jurisdikciju it īpaši krimināllietās.

2. Savstarpēju palīdzību sniedz arī krimināllietās un pirmajā daļā minētajās procesuālajās darbībās, kas attiecas uz pārkāpumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem lūguma iesniedzējā dalībvalstī var saukt pie atbildības juridisku personu.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izpilda palīdzības lūgumu pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā lūguma iesniedzējas dalībvalsts norādītos procesuālos termiņus un citus termiņus. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz pamatojumu norādītajiem termiņiem.

3. Ja lūgumu vai lūgumu pilnā apjomā nevar izpildīt saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts noteiktajām prasībām, lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes nekavējoties informē lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes un dara zināmus nosacījumus, ar kādiem lūgumu būtu iespējams izpildīt. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes pēc tam var vienoties par turpmāku rīcību lūguma izpildē, vajadzības gadījumā rīkojoties saskaņā ar minētajiem nosacījumiem

1. Procesuālos dokumentus, kas paredzēti personām citas dalībvalsts teritorijā, katra dalībvalsts nosūta pa pastu tieši šīm personām.

a) tās personas adrese, kurai dokuments paredzēts, nav zināma vai ir neskaidra, vai

b) lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgās procesuālo tiesību normas pieprasa pierādījumus par dokumenta piegādi adresātam, un tie nav pierādījumi, ko var iegūt no pasta, vai

c) dokumentu nav bijis iespējams piegādāt pa pastu, vai

d) lūguma iesniedzēja dalībvalsts ir pamatojusi apsvērumus, ka pasta sūtījums būs neefektīvs vai ir nepiemērots.

3. Ja ir iemesls uzskatīt, ka adresāts nesaprot valodu, kādā ir sastādīts dokuments, šis dokuments vai vismaz šā dokumenta svarīgākās daļas ir jāpārtulko tās dalībvalsts valodā (vienā no valodām), kuras teritorijā uzturas adresāts. Ja iestāde, kas izdevusi procesuālo dokumentu, zina, ka adresāts saprot tikai kādu citu valodu, šis dokuments vai vismaz šā dokumenta svarīgākās daļas jāpārtulko attiecīgajā valodā.

4. Jebkuram procesuālajam dokumentam pievieno paziņojumu, kurā norāda, ka adresāts var saņemt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem attiecībā uz šo dokumentu no dokumenta izdevējas iestādes vai no citām iestādēm attiecīgajā dalībvalstī. Uz minēto paziņojumu attiecas arī trešā daļa.

Kompetentās tiesu varas iestādes var tieši apmainīties ar jebkuru informāciju, ko dalībvalsts paredz attiecībā uz tiesvedību citas dalībvalsts tiesā Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 21.panta nozīmē un Beniluksa Līguma 42.panta nozīmē.

2. Šā panta pirmā daļa neierobežo lūgumu sūtīšanas un atbilžu saņemšanas iespēju īpašos gadījumos:

a) starp dalībvalsts centrālo iestādi un citas dalībvalsts centrālo iestādi; vai

b) starp vienas dalībvalsts tiesu varas iestādi un citas dalībvalsts centrālo iestādi.

Visas dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu attiecībā uz iepriekš minētajām deklarācijām.

4. Steidzamā gadījumā visus savstarpējās palīdzības lūgumus var iesniegt ar Starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas (Interpola) vai jebkuras citas tādas iestādes starpniecību, kas ir kompetenta saskaņā ar noteikumiem, kuri pieņemti, ievērojot Līgumu par Eiropas Savienību.

5. Ja attiecībā uz lūgumiem saskaņā ar 12., 13. vai 14.pantu kompetentā iestāde ir tiesu varas iestāde vai centrālā iestāde vienā dalībvalstī un policijas vai muitas iestāde citā dalībvalstī, lūgumu iesniegšana un atbildēšana uz tiem notiek tieši starp šīm iestādēm. Ceturtā daļa attiecas uz šādu sazināšanos.

6. Ja attiecībā uz savstarpējās palīdzības lūgumiem saistībā ar 3.panta pirmajā daļā paredzētajām procesuālajām darbībām kompetentā iestāde ir tiesu varas iestāde vai centrālā iestāde vienā dalībvalstī un administratīva iestāde citā dalībvalstī, lūgumu iesniegšana un atbildēšana uz tiem notiek tieši starp šīm iestādēm.

7. Iesniedzot 27.panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka tai nav saistošs šā panta piektās daļas pirmais teikums vai sestais punkts, vai abi vai ka tās šos noteikumus piemēros tikai ar konkrētiem nosacījumiem, kurus tās precizē. Šādu deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt vai grozīt.

8. Ar dalībvalstu centrālo iestāžu starpniecību iesniedz šādus lūgumus vai informāciju:

a) pieprasījumus par ieslodzīto personu nodošanu uz laiku vai šo personu tranzītu, kā minēts šīs konvencijas 9.pantā, Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 11.pantā un Beniluksa Līguma 33.pantā,

b) informācijas paziņojumus par tiesvedības ierakstiem, kā minēts Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 22.pantā un Beniluksa Līguma 43.pantā. Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas Papildu protokola 4. pantā minētos pieprasījumus pēc dokumentu kopijām par notiesāšanu un turpmākajām darbībām tomēr var iesniegt tieši kompetentajām iestādēm.

1. Attiecīgo valstu tiesību aktu robežās dalībvalstu kompetentās iestādes bez attiecīga pieprasījuma var apmainīties ar informāciju par noziedzīgiem darījumiem un 3.panta pirmajā daļā minētajiem tiesību normu pārkāpumiem, kuru sodīšana vai lietvedība informācijas sniegšanas laikā ietilpst saņēmējas iestādes kompetencē.

2. Ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktus, informācijas sniedzēja iestāde var paredzēt nosacījumus, ar kādiem saņēmēja iestāde izmanto sniegto informāciju.

3. Saņēmējai iestādei šie nosacījumi ir saistoši.

II SADAĻA

ĪPAŠU VEIDU SAVSTARPĒJĀS PALĪDZĪBAS LŪGUMS

1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma, neskarot labticīgu trešo personu tiesības, lūguma saņēmēja dalībvalsts var nodot noziedzīgā ceļā iegūtus priekšmetus lūguma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā, lai tos atdotu atpakaļ to likumīgajiem īpašniekiem.

3. Gadījumā, ja atteikšanās notiek pirms priekšmetu nodošanas lūguma iesniedzējai dalībvalstij, lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šiem priekšmetiem neizmanto ne nodrošinājuma tiesības, ne citas regresa tiesības saskaņā ar nodokļu vai muitas tiesību normām.

Otrajā daļā minētais atteikums neierobežo lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesības iekasēt nodokli vai nodevas no likumīgā īpašnieka.

1. Ja attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu starpā ir panākta vienošanās, dalībvalsts, kas ir lūgusi izmeklēšanu, kurā vajadzīga šīs valsts teritorijā ieslodzītas personas klātbūtne, uz laiku var nodot minēto personu uz tās dalībvalsts teritoriju, kurā jānotiek izmeklēšanai.

2. Šāda vienošanās ietver kārtību, kādā šo personu uz laiku nodod, un termiņu, kurā šī persona ir jānodod atpakaļ lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā.

3. Ja nodošanai ir nepieciešama attiecīgās personas piekrišana, lūguma saņēmējai dalībvalstij nekavējoties jāiesniedz šādas piekrišanas apliecinājums vai tā kopija.

4. Ieslodzījuma laika posmu lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā atskaita no ieslodzījuma laika, kas attiecīgajai personai ir jāizcieš vai būs jāizcieš lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā.

1. Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un tai kā lieciniekam vai ekspertam jāliecina citas dalībvalsts tiesu varas iestādēs, un ja tai nav vēlams vai iespējams personiski ierasties citas dalībvalsts teritorijā, šī cita dalībvalsts var lūgt liecības sniegšanu, izmantojot videokonferenci, ievērojot otro līdz astoto daļu.

3. Papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14.pantā un Beniluksa Līguma 37.pantā minētajai informācijai lūgumos par liecību sniegšanu, izmantojot videokonferenci, norāda iemeslu, kāpēc lieciniekam vai ekspertam nav vēlams vai iespējams ierasties personiski, tiesu varas iestādes nosaukumu un to personu vārdus, kuri vadīs liecības sniegšanu.

4. Lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu varas iestāde izsauc attiecīgo personu ierasties saskaņā ar kārtību, kāda paredzēta tās tiesību aktos.

5. Liecības sniegšanai, izmantojot videokonferenci, piemēro šādus noteikumus:

b) lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes vajadzības gadījumā vienojas par pratināmās personas aizsardzības pasākumiem;

c) liecības sniegšanu veic tieši vai pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu varas iestādes norādījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem;

d) ja nepieciešams, pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts vai pratināmās personas lūguma s aņēmēja dalībvalsts pratināmajai personai nodrošina tulka palīdzību;

e) pratināmā persona var atteikties sniegt liecību, pamatojoties uz tiesībām, kas viņam vai viņai izriet no lūguma iesniedzējas vai lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

7. Pieprasītāja dalībvalsts pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij kompensē videosakaru izveidošanas izmaksas, videosakaru apkalpošanas izmaksas lūguma saņēmējā dalībvalstī, tās pieaicināto tulku darba samaksu un pabalstus lieciniekiem un ekspertiem, kā arī viņu ceļa izdevumus pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, ja vien pēdējā neatsakās no visu vai dažu minēto izdevumu kompensācijas.

Liecību sniegšanu veic tikai ar apsūdzētās personas piekrišanu. Padome ar tiesiski saistošu instrumentu pieņem noteikumus, kas var izrādīties vajadzīgi, lai nodrošinātu apsūdzēto personu tiesības.

1. Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un tai kā lieciniekam vai ekspertam jāsniedz liecības citas dalībvalsts tiesu varas iestādēs, šī cita dalībvalsts – ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti – var lūgt iepriekšminētās dalībvalsts palīdzību telefonkonferences nodrošināšanā, kā paredzēts otrajā līdz piektajā daļā.

2. Liecības sniegšana, izmantojot telefonsakaru konferenci, var notikt tikai tad, ja liecinieks vai eksperts piekrīt šādai liecības sniegšanas metodei.

3. Lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt liecības sniegšanai, izmantojot telefonkonferenci, kad tas nav pretrunā ar tās tiesību pamatprincipiem.

5. Attiecīgās dalībvalstis vienojas par praktiskiem pasākumiem attiecībā uz liecības sniegšanu. Vienojoties par minētajiem pasākumiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts apņemas:

a) paziņot par liecības sniegšanas laiku un vietu attiecīgajam lieciniekam vai ekspertam;

b) nodrošināt liecinieka vai eksperta identificēšanu;

c) pārbaudīt, vai liecinieks vai eksperts piekrīt liecības sniegšanai, izmantojot telefonkonferenci.

1. Katra dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka kontrolētas piegādes var tikt atļautas tās teritorijā pēc citas dalībvalsts lūguma, veicot tādu nodarījumu kriminālizmeklēšanu, attiecībā uz kuriem ir piemērojama izdošana.

2. Lēmumu par kontrolētu piegāžu veikšanu katrā atsevišķajā gadījumā pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, ņemot vērā šīs dalībvalsts nacionālos tiesību aktus.

3. Kontrolētas piegādes veic saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts procedūrām. Minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir tiesības rīkoties un vadīt, un kontrolēt operācijas.

1. Pēc savstarpējas vienošanās divu vai vairāku dalībvalstu kompetentās iestādes var izveidot apvienotu izmeklēšanas grupu konkrētam mērķim uz noteiktu laiku, ko pēc savstarpējas piekrišanas var pagarināt, lai veiktu kriminālizmeklēšanu vienā vai vairākās dalībvalstīs, kuras ir izveidojušas šo grupu. Grupas sastāvu nosaka vienošanās.

Apvienoto izmeklēšanas grupu it īpaši var izveidot, ja:

a) dalībvalsts veiktā noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana prasa smagu un rūpīgu darbu, iesaistot citas dalībvalstis;

b) vairākas dalībvalstis veic noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kurā lietas apstākļi prasa iesaistīto dalībvalstu saskaņotu rīcību.

Jebkura no attiecīgajām dalībvalstīm var iesniegt lūgumu izveidot apvienotu izmeklēšanas grupu. Grupu izveido vienā no dalībvalstīm, kurā paredzams veikt izmeklēšanu.

2. Papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14.panta un Beniluksa līguma 37.panta attiecīgajos noteikumos minētajai informācijai lūgumos par apvienotās izmeklēšanas grupas izveidošanu ietver priekšlikumus attiecībā uz grupas sastāvu.

3. Apvienotās izmeklēšanas grupa darbojas to dalībvalstu teritorijā, kas ir izveidojušas grupu saskaņā ar šādiem vispārējiem nosacījumiem:

b) komanda īsteno savu darbību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā darbojas. Grupas dalībnieki veic savus uzdevumus a)punktā minētās personas vadībā, ņemot vērā nosacījumus, ko viņu pārstāvētās iestādes ir iekļāvušas līgumā par komandas izveidošanu;

c) dalībvalsts, kurā darbojas šī grupa, veic visus vajadzīgos organizatoriskos pasākumus, lai grupa varētu darboties.

4. Šajā pantā apvienotās izmeklēšanas grupas dalībniekus no dalībvalstīm, kas nav dalībvalsts, kurā darbojas grupa, sauc par “piekomandētiem” darbam grupā.

6. Apvienotās izmeklēšanas grupā piekomandētajiem dalībniekiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā komanda darbojas, grupas vadītājs var uzticēt uzdevumu veikt dažus izmeklēšanas pasākumus, ja to apstiprina kompetentās iestādes dalībvalstī, kurā notiek darbība, un norīkotāja dalībvalsts.

7. Ja apvienotās izmeklēšanas grupai jāveic izmeklēšanas pasākumi vienā no dalībvalstīm, kas ir piedalījusies grupas izveidošanā, tie grupas dalībnieki, ko šī dalībvalsts ir norīkojusi, var lūgt savas kompetentās iestādes veikt šos pasākumus. Minētajā dalībvalstī šie pasākumi tiek veikti saskaņā ar nosacījumiem, ko piemērotu, ja tie būtu nepieciešami izmeklēšanā attiecīgajā dalībvalstī.

8. Ja apvienotās izmeklēšanas grupai ir nepieciešama tādas dalībvalsts palīdzība, kas nav piedalījusies grupas izveidošanā, vai trešās valsts palīdzība, kompetentās iestādes valstī, kurā notiek darbība, var lūgt palīdzību attiecīgās valsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar attiecīgiem instrumentiem vai vienošanos.

10. Informāciju, ko dalībnieks vai piekomandētais dalībnieks ir likumīgi ieguvis, darbojoties apvienotajā izmeklēšanas grupā, un kas citādi nav pieejama attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, var izmantot:

a) mērķim, ar kādu ir izveidota grupa;

c) lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai, un neskarot b)punktu, ja pēc tam uzsāk kriminālizmeklēšanu;

d) citiem mērķiem, ciktāl par to vienojas dalībvalstis, kas izveidojušas grupa.

11. Šis pants neskar citus spēkā esošus noteikumus vai vienošanos par apvienoto izmeklēšanas grupu izveidošanu vai darbību.

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts un lūguma saņēmēja dalībvalsts var vienoties par palīdzības sniegšanu viena otrai noziegumu izmeklēšanā, ko veic amatpersonas, kuras darbojas ar slēptu vai neīstu identitāti (slēptā izmeklēšana).

2. Lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmumu par lūgumu pieņem katrā atsevišķajā gadījumā, ņemot vērā attiecīgos tiesību aktus un procedūras. Dalībvalstis vienojas par slēptās izmeklēšanas ilgumu, sīki izstrādātiem nosacījumiem un attiecīgo amatpersonu tiesisko statusu slēptās izmeklēšanas laikā, ņemot vērā attiecīgo valstu tiesību aktus un procedūras.

3. Slēptā izmeklēšana notiek saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem un procedūrām, kuru teritorijā veic slēpto izmeklēšanu. Iesaistītās dalībvalstis sadarbojas, lai nodrošinātu slēptās izmeklēšanas sagatavošanu un uzraudzību, un veiktu pasākumus to amatpersonu drošības nodrošināšanai, kas darbojas ar slēptu vai neīstu identitāti.

4. Iesniedzot 27.panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka šis pants tai nav saistošs. Minēto deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt.

Attiecībā uz nodarījumiem, kas veikti pret amatpersonām vai ko amatpersonas pašas ir veikušas - 12., 13. un 14.pantā minēto darbību laikā amatpersonas no dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā notiek darbība, uzskata par tās dalībvalsts amatpersonām, kurā notiek darbība.

1. Ja saskaņā ar 12., 13. un 14.pantu dalībvalsts amatpersonas darbojas citā dalībvalstī, pirmā dalībvalsts atbild par visiem zaudējumiem, ko tie nodarījuši to darbību laikā, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā viņi darbojas.

2. Dalībvalsts, kuras teritorijā ir nodarīti pirmajā daļā minētie zaudējumi, novērš šos zaudējumus saskaņā ar nosacījumiem, kas piemērojami tās amatpersonām.

3. Dalībvalsts, kuras amatpersonas ir nodarījušas kaitējumu kādai personai citas dalībvalsts teritorijā, pilnībā atlīdzina šai dalībvalstij visas summas, ko tā izmaksājusi cietušajiem vai viņu pilnvarotajām personām.

4. Neskarot dalībvalstu tiesību īstenošanu attiecībā uz trešajām personām un izņemot trešajā daļā paredzēto gadījumu, katra dalībvalsts pirmajā daļā paredzētajā gadījumā atturas pieprasīt atlīdzību par tai nodarītajiem zaudējumim no otras dalībvalsts.

III SADAĻA

TELEKOMUNIKĀCIJU SAKARU PĀRTVERŠANA

1. Kriminālizmeklēšanas nolūkā kompetenta iestāde lūguma iesniedzējas dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktu noteikumiem var lūgt kompetentai iestādei lūguma saņēmējā dalībvalstī:

a) telekomunikāciju sakaru pārtveršanu un tūlītēju pārraidīšanu lūguma iesniedzējai dalībvalstij; vai

b) telekomunikāciju sakaru ierakstu pārtveršanu, ierakstīšanu un sekojošu pārraidīšanu lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Lūgumus saskaņā ar pirmo daļu var iesniegt attiecībā uz telekomunikāciju sakaru līdzekļa izmantošanu, ko veic pārtveršanas subjekts, ja šis subjekts atrodas:

a) lūguma iesniedzējā dalībvalstī, un lūguma iesniedzējai dalībvalstij vajadzīga lūguma saņēmējas dalībvalsts tehniska palīdzība telekomunikāciju sakaru pārtveršanā;

b) lūguma iesniedzējā dalībvalstī un subjekta telekomunikāciju sakarus var pārtvert tajā dalībvalstī;

c) trešajā dalībvalstī, kas ir informēta atbilstoši 20.panta otrās daļas a)punktam, un lūguma iesniedzējai dalībvalstij nepieciešama lūguma saņēmējas dalībvalsts tehniskā palīdzība subjekta telekomunikāciju sakaru pārtveršanai.

a) norādi par to, kas ir lūguma sagatavotāja iestāde;

b) apstiprinājumu, ka likumīgs sakaru pārtveršanas orderis vai rīkojums ir izdots saistībā ar kriminālizmeklēšanu;

c) informāciju, lai identificētu šīs telekomunikāciju sakaru pārtveršanas subjektu;

d) norādi par to, kādu noziedzīgu nodarījumu izmeklē;

e) vēlamo sakaru pārtveršanas ilgumu; un

f) ja iespējams, pietiekamus tehniskos datus un jo īpaši attiecīgo tīkla savienojuma numuru, lai varētu nodrošinātu lūguma izpildi.

5. Lūguma saņēmēja dalībvalsts apņemas izpildīt lūgumu saskaņā ar pirmās daļas a)punktu:

a) ja lūgumu iesniedz otrās daļas a)punktā un otrās daļas c)punktā minētajos gadījumos, iesniedzot trešajā daļā minēto informāciju. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var atļaut veikt sakaru pārtveršanu bez papildu formalitātēm;

b) ja lūgumu iesniedz otrās daļas punkta b)punktā minētajā gadījumā, iesniedzot trešajā un ceturtajā daļā minēto informāciju, un ja dalībvalsts veiktu lūgto pasākumu līdzīgā nacionālā gadījumā. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkuriem nosacījumiem, ko tā ievērotu līdzīgā nacionālā gadījumā.

6. Ja nav iespējama tūlītēja pārraidīšana, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts apņemas izpildīt lūgumu atbilstoši pirmās daļas b)punktam, saņemot trešajā un ceturtajā daļā minēto informāciju, un ja lūgto pasākumu tā veiktu līdzīgā nacionālā gadījumā. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkuriem nosacījumiem, kas būtu jāievēro līdzīgā nacionālā gadījumā.

7. Iesniedzot 27.panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka sestā daļa tai ir saistoša tikai tad, ja tā nespēj nodrošināt tūlītēju pārraidīšanu. Tādā gadījumā cita dalībvalsts var piemērot savstarpējības principu.

8. Iesniedzot lūgumu saskaņā ar pirmās daļas b)punktu, lūguma iesniedzēja dalībvalsts, ja tai ir īpašs iemesls to lūgt, var lūgt arī ieraksta transkripciju. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izskata šādus lūgumus saskaņā ar saviem tiesību aktiem un procedūrām.

9. Dalībvalsts, saņemot informāciju saskaņā ar trešo un ceturto daļu, saglabā šīs informācijas konfidencialitāti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

3. Šā panta otro daļu piemēro arī tad, ja sakaru pārtveršanu veic saskaņā ar lūgumu atbilstoši 18.panta otrās daļas b)punktam.

4. Šis pants nekavē dalībvalsti saskaņā ar 18.pantu iesniegt lūgumu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas vārteja, par telekomunikāciju sakaru likumīgu pārtveršanu un it īpaši, ja lūguma iesniedzējā dalībvalstī nav starpnieka.

a) pirms sakaru pārtveršanas, ja, sagatavojot pārtveršanas orderi, tā zina, ka subjekts atrodas informētās dalībvalsts teritorijā;

b) citos gadījumos tūlīt pēc tam, kad tā uzzina, ka sakaru pārtveršanas objekts atrodas informētās dalībvalsts teritorijā.

3. Informācija, ko pārtvērēja dalībvalsts dara zināmu, ietver:

a) norādi par to, kas ir pieprasītāja iestāde;

b) apstiprinājumu, ka likumīgs sakaru pārtveršanas orderis ir izdots saistībā ar kriminālizmeklēšanu;

c) informāciju, lai identificētu sakaru pārtveršanas subjektu;

d) norādi par to, kāda kriminālsodāma rīcība tiek izmeklēta; un

e) sakaru pārtveršanas vēlamo ilgumu.

4. Ja dalībvalsti informē atbilstoši otrajai un trešajai daļai, piemēro šādus noteikumus:

a) saņemot trešajā daļā paredzēto informāciju, informētās dalībvalsts kompetentā iestāde nekavējoties un vēlākais 96 stundu laikā sniedz atbildi pārtvērējai dalībvalstij, lai:

i) atļautu veikt vai turpināt sakaru pārtveršanu. Informētā dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkādiem nosacījumiem, ko tā ievērotu līdzīgā nacionālā gadījumā;

ii) pieprasītu neveikt vai izbeigt sakaru pārtveršanu, ja pārtveršana nebūtu pieļaujama, ievērojot informētās dalībvalsts tiesību aktus vai arī Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 2.pantā minēto iemeslus. Ja informētā dalībvalsts izvirza šādu prasību, šāds lēmums jāpamato rakstveidā;

iii) ii)apakšpunktā minētajos gadījumos - pieprasītu neizmantot materiālus, kas jau ir pārtverti, subjektam atrodoties tās teritorijā, vai pieprasītu tos izmantot tikai saskaņā ar tās izvirzītiem nosacījumiem. Informētā dalībvalsts pārtvērējai dalībvalstij dara zināmu minēto nosacījumu pamatojumu;

b) kamēr informētā dalībvalsts nav pieņēmusi lēmumu, ievērojot a)punkta i) un ii)apakšpunktus, pārtvērēja dalībvalsts:

i) var turpināt pārtveršanu; un

ii) nedrīkst izmantot jau pārtverto materiālu, izņemot:

5. Informētā dalībvalsts saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem saglabā tās informācijas konfidencialitāti, kas sniegta saskaņā ar trešo daļu.

6. Ja pārtvērēja d alībvalsts uzskata, ka saskaņā ar trešo daļu sniedzamā informācija ir īpaši sensitīva, kompetentajai iestādei to var pārsūtīt ar īpašas iestādes starpniecību, ja attiecīgās dalībvalstis šajā sakarā ir panākušas divpusēju vienošanos.

7. Iesniedzot savu paziņojumu saskaņā ar 27.panta otrajā daļā vai jebkurā laikā pēc tam, visas dalībvalstis var deklarēt, ka tām nebūs vajadzīga šajā pantā paredzētā informācija par sakaru pārtveršanu.

Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sedz telekomunikāciju operatoru vai pakalpojumu sniedzēju izdevumus, kas radušies, izpildot lūgumu saskaņā ar 18. pantu.

Šī sadaļā neliedz noslēgt divpusējas vai daudzpusējas vienošanās starp dalībvalstīm ar nolūku atvieglot esošo un nākotnes tehnisko iespēju izmantošanu attiecībā uz telekomunikāciju sakaru likumīgu pārtveršanu.

IV SADAĻA

1. Personas datus, kas paziņoti saskaņā ar šo konvenciju, drīkst izmantot dalībvalsts, kam tie ir nodoti:

b) citās tiesas un administratīvi procesuālajās darbībās, kas ir tieši saistītas ar a)punktā minētajām procesuālajām darbībām;

c) lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedriskai drošībai;

d) jebkuram citam mērķim - tikai ar datu sniedzējas dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja vien attiecīgā dalībvalsts nav saņēmusi datu subjekta piekrišanu.

2. Šo pantu piemēro arī tiem personas datiem, kas nav paziņoti, bet ir iegūti citā ceļā atbilstoši šai konvencijai.

3. Īpašos lietas apstākļos datu sniedzēja dalībvalsts var pieprasīt, lai personas datu saņēmēja dalībvalsts informē par datu izmantošanu.

4. Ja personas datu izmantošana ir pakļauta nosacījumiem atbilstoši 7.panta otrajai daļai, 18.panta piektās daļas b)punktam, 18.panta sestajai daļai vai 20.panta ceturtajai daļai, šie nosacījumi prevalē. Ja šādu nosacījumu nav, piemēro šā panta noteikumus.

5. Attiecībā uz informāciju, kas iegūta saskaņā ar 13.pantu, 13.panta desmitās daļas noteikumi prevalē pār šā panta noteikumiem.

6. Šā panta noteikumus nepiemēro personas datiem, ko dalībvalsts ieguvusi saskaņā ar šo konvenciju un kuru izcelsme ir šajā dalībvalstī.

7. Parakstot konvenciju, Luksemburga var deklarēt, ka gadījumos, kad saskaņā ar šo konvenciju Luksemburga personas datus dara zināmus citai dalībvalstij, piemēro šādus noteikumus:

Ja konkrētā gadījumā Luksemburga atsakās piekrist dalībvalsts lūgumam saskaņā ar pirmās daļas noteikumiem, tai jāpamato savs lēmums rakstveidā.

V SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

a) kompetentās administratīvās iestādes 3. panta pirmās daļas nozīmē, ja tādas ir;

b) vienu vai vairākas centrālās iestādes 6.panta piemērošanas nolūkā, kā arī iestādes, kas ir kompetentas kārtot 6.panta astotajā daļā minētos pieprasījumus;

c) policijas vai muitas iestādes, kas ir kompetentas 6. panta piektās daļas mērķiem, ja tādas ir;

d) administratīvās iestādes, kas ir kompetentas 6.panta sestās daļas mērķiem, ja tādas ir; un

e) iestādi vai iestādes, kas ir kompetentas 18., 19. un 20.panta pirmās līdz piektās daļas piemērošanas nolūkā.

2. Atbilstoši pirmajai daļai veiktos paziņojumus var grozīt pilnīgi vai daļēji jebkurā laikā, ievērojot tādu pašu procedūru.

Attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas atrunas, izņemot tajā skaidri noteiktās atrunas.

Šīs konvencijas piemērošana Gibraltārā sāksies pēc tam, kad uz Gibraltāru būs attiecināta Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija.

Apvienotā Karaliste rakstiski informē Padomes prezidentu par to, kad tā vēlēsies piemērot konvenciju Normandijas salām un Menas salai, pēc tam, kad uz tām būs attiecināta Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija. Lēmumu par šo lūgumu pieņem Padome, visiem tās locekļiem lemjot vienbalsīgi.

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis paziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par šīs konvencijas pieņemšanas konstitucionālo procedūru pabeigšanu.

3. Šī konvencija stājas spēkā astoņās attiecīgajās dalībvalstīs 90 dienas pēc tam, kad otrajā daļā minēto paziņojumu ir veikusi valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma konvencijas sastādīšanas lēmumu, un kas šo formalitāti nokārto kā astotā.

4. Jebkuram dalībvalsts paziņojumam, kas seko pēc otrajā daļā minētā astotā paziņojuma saņemšanas, ir tādas sekas, ka 90 dienas pēc sekojoša paziņojuma saņemšanas šī konvencija stājas spēkā starp šo dalībvalsti un tām dalībvalstīm, kurās konvencija jau ir stājusies spēkā.

5. Kamēr konvencija nav stājusies spēkā saskaņā ar trešo daļu, ikviena dalībvalsts, iesniedzot otrajā daļā minēto paziņojumu vai jebkurā laikā pēc tam, var deklarēt, ka tā piemēros šo konvenciju savās attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas to pašu. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

6. Šo konvenciju piemēro tādai savstarpējai palīdzībai, kas uzsākta pēc konvencijas spēkā stāšanās dienas, vai saskaņā ar piekto daļu starp attiecīgajām dalībvalstīm.

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

2. Šīs konvencijas teksts, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā ir autentisks.

3. Pievienošanās dokumentus deponē depozitārijam.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc tās dienas, kad nodod glabāšanā pievienošanās dokumentu, vai šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā, ja tā vēl nav stājusies spēkā, beidzoties minētajam deviņdesmit dienu laika periodam.

5. Ja šī konvencija vēl nav stājusies spēkā pievienošanās dokumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 27.panta piekto daļu.

4. Neskarot pirmo, otro un trešo daļu, 2.panta pirmās daļas noteikumi stājas spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju ne vēlāk kā dienā, kad konvencija stājas spēkā piecpadsmitajā valstī, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma konvencijas sastādīšanas lēmumu.

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārijs.

Geschehen zu Brüssel am neunundzwanzigsten Mai zweitausend in einer Urschrift in dänischer, deutscher, englischer, finnischer, französischer, griechischer, irischer, italienischer, niederländischer, portugiesischer, schwedischer und spanischer Sprache, wobei jeder Wortlaut gleichermaßen verbindlich ist; die Urschrift wird im Archiv des Generalsekretariats des Rates der Europäischen Union hinterlegt. Der Generalsekretär übermittelt jedem Mitgliedstaat eine beglaubigte Abschrift dieser Urschrift.

/Teksts grieķu valodā. Skat. OJ/

Som skedde i Bryssel den tjugonionde maj tjugohundra i ett enda exemplar på danska, engelska, finska, franska, grekiska, iriska, italienska, nederländska, portugisiska, spanska, svenska och tyska språken, varvid varje text äger samma giltighet, och detta exemplar skall deponeras i arkivet hos generalsekretariatet för Europeiska unionens råd. Generalsekreteraren skall överlämna en bestyrkt kopia därav till varje medlemsstat.

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Teksts grieķu valodā. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

/Paraksts. Skat. OJ/

Apsverot 10.panta devītajā daļā minētā instrumenta pieņemšanu, Padome respektē visu dalībvalstu saistības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Šī deklarācija ir saskaņota un neatņemama konvencijas daļa.

Apvienotajā Karalistē 20.pantu piemēro attiecībā uz sakaru pārtveršanas orderiem, kuru izdevis Valsts sekretārs policijai vai VM muitas un akcīzes nodokļa dienestam, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par sakaru pārtveršanu orderī norādītais mērķis ir smaga nozieguma atklāšana. To piemēros arī orderiem, kas izsniegti drošības dienestam, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem šis dienests atbalsta izmeklēšanu, kuras pazīmes ir aprakstītas 20. panta pirmajā daļā.

Palčevska

Šā protokola AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Padomes 2001.gada 16.oktobra Aktu, ar ko sastāda protokolu Konvencijai par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās,

ŅEMOT VĒRĀ secinājumus, kas pieņemti Eiropadomes sēdē, kura notika Tamperē 1999. gada 15. un 16.oktobrī, kā arī vajadzību tos īstenot tūlīt, lai nodrošinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu,

PĀRLIECĪBĀ par papildpasākumu nepieciešamību saistībā ar savstarpēju palīdzību krimināllietās, lai cīnītos pret noziedzību, jo īpaši organizēto noziedzību, naudas līdzekļu legalizāciju un finanšu noziegumiem,

1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic nepieciešamos pasākumus, lai, atbildot uz citas dalībvalsts iesniegtu lūgumu, noteiktu, vai kādai fiziskai vai juridiskai personai, attiecībā uz kuru notiek kriminālizmeklēšana, pieder vai tā kontrolē vienu vai vairākus jebkura veida kontus jebkurā bankā, kas atrodas minētās valsts teritorijā, un ja tā ir, tad sniedz sīku informāciju par identificētajiem kontiem.

Informācija, ja lūgta un tik lielā mērā, cik to var izdarīt saprātīgā laika posmā, sniedzama arī par kontiem, attiecībā uz kuriem personai, kas pakļauta kriminālvajāšanai, ir pārstāvja tiesības.

2. Šajā pantā izklāstīto pienākumu piemēro tikai tiktāl, cik bankas, kurā atrodas konts, rīcībā ir attiecīga informācija.

3. Šajā pantā minētais pienākums piemērojams tikai tad, ja izmeklēšana attiecas uz:

- noziedzīgu nodarījumu, par kuru paredzētais maksimālais sods, kas ietver brīvības atņemšanu vai apcietinājumu, ir vismaz četri gadi lūguma iesniedzējā dalībvalstī, un vismaz divi gadi lūguma saņēmējā dalībvalstī, vai

- noziedzīgu nodarījumu, kas minēts 1995.gada Konvencijas par Eiropas Policijas biroja izveidi (Eiropola Konvencija) 2.pantā vai minētās konvencijas pielikumā ar grozījumiem, vai

4. Iestāde, kas iesniedz lūgumu:

- norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtai informācijai varētu būt būtiska nozīme, izmeklējot noziedzīgo nodarījumu,

- norāda pamatojumu tās uzskatam, ka lūguma saņēmējas dalībvalsts bankās ir attiecīgais konts un, ciktāl iespējams, kuras bankas varētu būt iesaistītas,

5. Dalībvalstis var izpildīt lūgumu atbilstoši šim pantam ar tiem pašiem nosacījumiem, kādus tās piemēro attiecībā uz kratīšanas un mantas aresta lūgumiem.

6. Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.panta 2. punkta c) apakšpunktu, var nolemt paplašināt trešās daļas darbības jomu.

2. Šajā pantā minētais pienākums piemērojams tikai tiktāl, cik bankas, kurā atrodas konts, rīcībā ir attiecīga informācija.

3. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata lūgto informāciju par būtisku, izmeklējot noziedzīgo nodarījumu.

4. Dalībvalstis var izpildīt lūgumu atbilstoši šim pantam ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus tās piemēro attiecībā uz kratīšanas un mantas aresta lūgumiem.

1. Katra dalībvalsts apņemas nodrošināt iespēju pēc kādas citas dalībvalsts lūguma noteiktu laika posmu uzraudzīt bankas operācijas, ko veic caur vienu vai vairākiem lūgumā norādītiem kontiem un paziņot rezultātus lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Dalībvalsts, kura iesniedz lūgumu, tajā norāda, kāpēc tā uzskata pieprasīto informāciju par būtisku noziedzīgo nodarījuma izmeklēšanā.

4. Par uzraudzības praktisko pusi vienojas lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes.

Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bankas attiecīgajam klientam vai citām trešajām personām netiek izpausts, ka informācija ir sniegta lūguma iesniedzējai dalībvalstij saskaņā ar 1., 2. vai 3.pantu vai ka tiek veikta izmeklēšana.

1. Ja lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentā iestāde iesniedz savstarpējās palīdzības lūgumu papildus agrākam lūgumam, tad tai neprasa sniegt informāciju, kas jau norādīta sākotnējā lūgumā. Papildu lūgumā iekļauj informāciju, kas vajadzīga sākotnējā lūguma identificēšanai.

2. Ja saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem kompetentā iestāde, kas iesniegusi savstarpējas palīdzības lūgumu, piedalās tā izpildē lūguma saņēmējā dalībvalstī, tad tā var, kamēr atrodas attiecīgajā valstī un, neierobežojot 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijas 6.panta trešo daļu, iesniegt papildu lūgumu tieši lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei.

Dalībvalstis bankas noslēpumu nevar minēt kā iemeslu, lai atteiktu jebkādu sadarbību attiecībā uz kādas citas dalībvalsts savstarpējās palīdzības lūgumu.

1. Savstarpējo palīdzību nedrīkst atteikt tikai, pamatojoties uz to, ka lūgums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ko lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata par fiskālu nodarījumu.

2. Ja kāda dalībvalsts kratīšanas un mantas aresta lūguma izpildi pakļauj nosacījumam, ka noziedzīgam nodarījumam, kas ir lūguma pamatā, ir jābūt sodāmam arī saskaņā ar tās tiesību aktiem, tad šādu nosacījumu attiecina arī uz pirmajā daļā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja tāds noziedzīgs nodarījums atbilst tāda paša veida nodarījumam saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem.

Lūgumu nevar noraidīt, pamatojot ar to, ka lūguma saņēmējas dalībvalsts normatīvajos aktos nav paredzēti tādi paši nodokļi vai nodevas, vai arī tajos nav tādu pašu noteikumu attiecībā uz nodokļiem, nodevām, muitu vai maiņu, kā lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos.

1. Saistībā ar dalībvalstu savstarpējo tiesisko palīdzību lūguma saņēmēja dalībvalsts nevar uzskatīt nevienu noziedzīgu nodarījumu par politisku vai par tādu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts politisku motīvu dēļ.

2. Katra dalībvalsts, veicot 13.panta otrajā daļā minēto paziņojumu, var deklarēt, ka tā piemēros pirmo daļu tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas minēti 1977.gada 27.janvāra Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā; un

b) nodarījumiem, kas izpaužas kā sazvērestība vai apvienošanās, kas atbilst 1996.gada 27.septembra Konvencijas par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs 3.panta ceturtajā daļā minētajām darbībām, lai izdarītu vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

3. Atrunas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 13.pantu neattiecas uz dalībvalstu savstarpējo tiesisko palīdzību.

- Eiropas Savstarpējās palīdzības konvencijas 2.panta b)apakšpunktu vai Beniluksa Līguma 22.panta 2.punkta b)apakšpunktu, vai

un lūguma iesniedzēja dalībvalsts uztur savu lūgumu, un nav iespējams rast risinājumu, tad lūguma saņēmēja dalībvalsts informatīvos nolūkos nosūta Padomei argumentētu lēmumu par lūguma noraidīšanu iespējamam dalībvalstu tiesiskās sadarbības īstenošanas novērtējumam.

Attiecībā uz šo protokolu nedrīkst izdarīt nekādas atrunas, izņemot tās, kas paredzētas 9. panta otrajā daļā.

Šo protokolu piemēros Gibraltārā, kad Gibraltārā būs stājusies spēkā 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija saskaņā ar minētās konvencijas 26.pantu.

1. Šo protokolu pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis paziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par šā protokola pieņemšanas konstitucionālo procedūru pabeigšanu.

4. Pēc jebkuras dalībvalsts paziņojuma, kas seko pēc šā protokola stāšanās spēkā saskaņā ar trešo daļu, protokols stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam starp minēto dalībvalsti un tām dalībvalstīm, attiecībā uz kurām šis protokols jau stājies spēkā.

5. Kamēr protokols nav stājies spēkā saskaņā ar trešo daļu, ikviena dalībvalsts, iesniedzot otrajā daļā minēto paziņojumu vai jebkurā laikā pēc tam, var deklarēt, ka tā piemēros šo protokolu savās attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas to pašu. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

6. Neatkarīgi no trešās līdz piektās daļas noteikumiem, protokols nestājas spēkā vai to nepiemēro attiecībās starp jebkurām divām dalībvalstīm, līdz starp minētajām dalībvalstīm nav stājusies spēkā vai nav piemērota 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija.

7. Šo protokolu piemēro tādai savstarpējai palīdzībai, kas uzsākta pēc protokola spēkā stāšanās dienas, vai saskaņā ar piekto daļu starp attiecīgajām dalībvalstīm.

1. Šim protokolam var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības dalībnieci un pievienojas 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijai.

2. Protokola teksts, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome pievienojušās valsts valodā, ir autentisks.

3. Pievienošanās dokumentus deponē depozitārijam.

4. Šis protokols stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tam pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc tās dienas, kad deponē pievienošanās dokumentu, vai šā protokola spēkā stāšanās dienā, ja tas vēl nav stājies spēkā, beidzoties minētajam deviņdesmit dienu laika periodam.

5. Ja šis protokols vēl nav stājies spēkā laikā pievienošanās dokumentu deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 13.panta piekto daļu.

2. Šā protokola stāšanās spēkā dalībvalstī pēc tam, kad 15.pantā minētie noteikumi ir stājušies spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju, nozīmē šo noteikumu piemērošanu arī šīs dalībvalsts un Islandes un Norvēģijas savstarpējās attiecībās.

3. 15.panta noteikumi nekādā gadījumā nekļūst saistoši Islandei un Norvēģijai pirms attiecībā uz abām minētajām valstīm stājas spēkā noteikumi, kas paredzēti 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijas 2.panta pirmajā daļā.

4. Neskarot pirmo, otro un trešo daļu, 15.pantā minētie noteikumi stājas spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju ne vēlāk kā dienā, kad protokols stājas spēkā piecpadsmitajā valstī, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma šā protokola sastādīšanas lēmumu.

Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šā protokola depozitārijs.

Depozitārijs publicē “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” informāciju par pieņemšanas un pievienošanās gaitu, deklarācijas, kā arī jebkurus citus paziņojumus attiecībā uz šo protokolu.

TO APLIECINOT, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo protokolu.

Palčevska