Rīgā, 2004.gada 1.septembrī nr.9/3-

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs M.Segliņš

Likumprojekts

(2) Veicot speciālās aizsardzības pasākumus, aizsargājamā persona un subjekts, kas veic speciālo aizsardzību, abpusēji ievēro savas tiesības un pienākumus.

(3) Aizsardzības pasākumu veidu, apjomu un intensitāti izvēlas atbilstoši apdraudējuma raksturam un intensitātei.

(1) Tiesības uz speciālo aizsardzību ir šādām personām, kas liecina kriminālprocesā (turpmāk – kriminālprocesā liecinošā persona):

2) nepilngadīgai personai, kura liecina par Krimināllikuma 161., 162.pantā, 166.panta trešajā daļā un 174.pantā paredzētajiem noziegumiem vai kura citādi bijusi tajos iesaistīta;

(2) Tiesības uz speciālo aizsardzību ir personai, kura neliecina krimināllietā, bet kura piedalās smaga vai sevišķi smaga nozieguma atklāšanā, izmeklēšanā vai iztiesāšanā, kā arī personai, kura sakarā ar minēto personu darbībām ir apdraudēta (turpmāk – cita aizsargājamā persona).

1) īpaši pilnvarota Valsts policijas struktūrvienība;

2) īpaši pilnvarota Ieslodzījuma vietu pārvaldes struktūrvienība;

3) citi operatīvās darbības subjekti, ja saskaņā ar ģenerālprokurora norādījumiem nepieciešams nodrošināt īpašas speciālās aizsardzības intereses vai ja aizsardzību nepieciešams nodrošināt citai aizsargājamajai personai.

(2) Speciālo aizsardzību, izmantojot kriminālprocesuālos pasākumus, veic procesa virzītājs Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Pamats speciālās aizsardzības noteikšanai ir:

2) tiesas iniciatīva, ja iztiesāšanas procesā rodas iemesls noteikt speciālo aizsardzību;

3) citas aizsargājamās personas vai viņas likumiskā pārstāvja rakstisks iesniegums.

(1) Kriminālprocesā liecinošā persona iesniegumu iesniedz procesa virzītājam. Procesa virzītājs iesniegumu kopā ar savu ierosinājumu iesniedz ģenerālprokuroram. Iztiesāšanas stadijā persona iesniegumu iesniedz tiesā. Ja procesa virzītājs neierosina noteikt speciālo aizsardzību, par to pieņem lēmumu Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Cita aizsargājamā persona iesniegumu iesniedz speciālās aizsardzības iestādes vadītājam.

(2) Lēmumu par kriminālprocesā liecinošās personas speciālo aizsardzību tiesa var pieņemt arī pēc savas iniciatīvas, ja iztiesāšanas procesā radusies nepieciešamība personas aizsardzībai un ir saņemta šīs personas piekrišana.

(3) Ģenerālprokurors vai tiesa pirms lēmuma pieņemšanas var uzdot speciālajai aizsardzības iestādei ne ilgāk kā piecu dienu laikā veikt pārbaudi un sniegt atzinumu par apdraudējuma un aizsardzības pasākumu iespējamību.

(4) Pēc citas aizsargājamās personas iesnieguma izskatīšanas speciālās aizsardzības iestādes vadītājs pieņem lēmumu par speciālās aizsardzības noteikšanu personai. Ja nepieciešams, speciālās aizsardzības iestādes vadītājs organizē norādīto apstākļu, apdraudējuma un iespējamo apdraudējuma subjektu izvērtēšanu un uzklausa apdraudēto personu vai viņas likumisko pārstāvi.

(2) Šādā gadījumā procesa virzītājs nekavējoties nosūta ģenerālprokuroram ierosinājumu par speciālās aizsardzības noteikšanu kriminālprocesā liecinošai personai vai pārtrauc aizsardzības pasākumus. Citu aizsargājamo personu par speciāli aizsargājamu atzīst nekavējoties vai aizsardzības pasākumus pārtrauc.

(2) Lēmumā par speciālās aizsardzības noteikšanu norāda institūciju un amatpersonu, kurai uzdota lēmuma izpilde, kā arī var norādīt piemērojamos speciālās aizsardzības pasākumus.

(2) Speciālās aizsardzības iestādes lēmumu par citu aizsargājamo personu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurora lēmums ir galīgs.

1) informē par pieņemto lēmumu personu, kura lūgusi noteikt aizsardzību;

2) izskaidro tiesības pārsūdzēt lēmumu;

3) izskaidro aizsargājamās personas tiesības un pienākumus;

4) brīdina aizsargājamo personu neizpaust informāciju, kas saistīta ar viņas aizsardzības pasākumiem. Aizsargājamā persona parakstās par minētās informācijas neizpaušanu;

5) ja aizsargājamajai personai ir mainīti identitātes dati, informē personu par pseidonīma lietošanu un par to, ka atbildība, darbojoties ar pseidonīmu, ir tāda pati, kā darbojoties ar saviem identitātes datiem. Aizsargājamā persona parakstās par minētās informācijas saņemšanu un sniedz sava pseidonīma paraksta paraugu.

2) iepazīties ar informāciju par paredzētajiem pasākumiem, kuri tiks izmantoti viņas aizsardzībai;

3) lūgt piemērot vai atcelt šajā likumā noteiktos aizsardzības pasākumus;

4) pieaicināt personas interešu pārstāvēšanai advokātu, kopā ar to piedalīties pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanā, pieteikt noraidījumus, iesniegt lūgumus un sūdzības;

5) atteikties no speciālās aizsardzības.

(2) Aizsargājamajai personai ir šādi pienākumi:

1) izpildīt speciālās aizsardzības veicēja likumīgās prasības;

2) informēt aizsardzības iestādi un procesa virzītāju par apdraudējumu un personām, kuras var būt iesaistītas draudu īstenošanā, kā arī sniegt citu aizsardzības iestādes pieprasīto informāciju, kas nepieciešama aizsardzības nodrošināšanai;

3) neizpaust informāciju par aizsardzības pasākumiem;

4) atturēties no darbībām, kas var apdraudēt viņas vai citu personu dzīvību, veselību vai citas likumiskās intereses;

5) ja personai tiek mainīta identitāte, informēt aizsardzības iestādi par personas civiltiesiskajām saistībām.

1) atbilstoši apdraudējuma raksturam un intensitātei izvēlēties un veikt šajā likumā minētos speciālās aizsardzības pasākumus;

2) pieprasīt, lai aizsargājamā persona ievēro aizsardzības iestādes likumīgās prasības;

3) pieprasīt un saņemt nepieciešamo informāciju, kā arī lūgt cita veida palīdzību no valsts un pašvaldības iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un amatpersonām.

1) nodrošināt aizsargājamās personas piedalīšanos kriminālprocesā;

2) ja nepieciešams, nodrošināt aizsargājamai personai konsultācijas juridiskajos un nodarbinātības jautājumos;

3) nodrošināt aizsargājamo personu, kurai nav savu iztikas līdzekļu, ar uzturēšanas līdzekļiem;

4) pēc aizsargājamās personas lūguma nodrošināt tikšanos ar viņas likumisko pārstāvi vai aizstāvi;

5) ja nepieciešams, nodrošināt aizsargājamai personai medicīnisko un psihologa palīdzību;

6) uzraudzīt un kontrolēt, vai turpina pastāvēt apdraudējums un speciālās aizsardzības nepieciešamība.

1) aizsargājamās personas apsardze;

2) aizsargājamās personas sarunu nodrošināšana pret nesankcionētu noklausīšanos, korespondences nodrošināšana pret nesankcionētu kontroli;

3) aizsargājamās personas pārvietošana uz citiem nezināmām (konfidenciālām) dzīvojamām telpām;

5) aizsargājamās personas pastāvīgās dzīvesvietas un darbavietas maiņa;

6) aizsargājamās personas datu aizsardzība un neizsniegšana no valsts informācijas sistēmām;

7) aizsargājamās personas pārvietošana uz citu valsti saskaņā ar noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem vai vienošanos ar šo valsti;

8) ja nepieciešams, aizsargājamās personas īpašuma apdrošināšana.

1) aizsargājamās personas ievietošana citā kamerā;

2) aizsargājamās personas turēšana atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem;

3) tās personas pārvietošana uz citu ieslodzījuma vietu, kura var apdraudēt vai apdraud aizsargājamo personu;

1) ir zudis aizsardzības iemesls;

2) aizsargājamā persona ar savu rīcību padarījusi neiespējamu turpmāko aizsardzību;

3) aizsargājamā persona ir rakstiski atteikusies no speciālās aizsardzības.

(2) Ja rodas nepieciešamība civiltiesiskus jautājumus risināt tiesā vai citā iestādē, aizsargājamo personu var pārstāvēt speciālās aizsardzības iestādes amatpersona.

Likums stājas spēkā vienlaikus ar Kriminālprocesa likumu.