Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātie Saeimas deputāti, Augstākās padomes deputāti!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Godātie tautieši!

Šī Latvijai ir ļoti svarīga diena! Šodien mēs svinam mūsu tautas gudrības, varonības un tālredzības uzvaru. Mēs svinam uzvaru, ko pirms 25 gadiem izcīnījām ar kailām rokām. Mūsu zobens bija tiesiskums un parlamentārisms. Mūsu vairogs bija nevardarbīga pretošanās.

Pirms 25 gadiem šajā dienā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” un de facto tika atjaunota neatkarīgas Latvijas valsts vara.

1991. gada 21. augustā izpalika milzīgais emocionālais pacēlums, kāds pie Saeimas nama valdīja apmēram gadu pirms tam – 1990. gada 4. maijā. Izpalika tūkstošiem ugunskuru, kas mūs sildīja un iedrošināja janvāra barikāžu laikā. Reakcionārā puča pirmajā dienā, 19. augustā, Padomju Savienības Baltijas kara apgabala virspavēlniecība Latvijas amatpersonām piedraudēja –  ja cilvēki izies ielās, tos samals ar tankiem. Tas bija ļoti biedējoši, tomēr tas mūs neapturēja. Par saviem ieročiem mēs izvēlējāmies tiesiskumu un parlamentārismu.

Ārkārtīgi liela nozīme bija ikvienam solim, ko tolaik veicām juridiski. Gan balsojot par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju 1990. gadā, gan tūlīt pēc tam veidojot jauno valdību, gan nepārtraukti gatavojot un pieņemot likumus un lēmumus, kam vajadzēja nostiprināt mūsu patstāvību.

Jaunā kvalitātē tika veidotas Latvijas starptautiskās attiecības. Tika izstrādāti likumprojekti par zemes reformu, karaklausību, valūtas nomaiņu, pilsonības jautājumiem. Jāuzsver, ka mūsu pilsonības likums, kas pilnībā tika pieņemts 1993. gadā, joprojām ir viens no liberālākajiem visā Eiropā. Tas viss tolaik neatgriezeniski cementēja ceļu uz neatkarīgu Latviju.

Toreiz, puča laikā, mēs zinājām – pat ja dažas minūtes pēc konstitucionālā akta pieņemšanas parlamenta ēkā iebruks PSRS karaspēks, juridiskais valstiskuma atjaunošanas fakts nav likvidējams – to vairs nekad nevarēs izdzēst no starptautiskajām tiesībām un no vēstures. 

Otrs mūsu ierocis bija nevardarbīgas pretošanās taktika.

Baltiešu draugs ASV Einšteina institūta profesors Džīns Šārps, kuru dēvē arī par nevardarbīgā kara Klauzevicu, Rīgā, starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta barikāžu desmitajai gadadienai, teica:

“Kā vispār bija iespējams, ka Padomju Savienība zaudēja konfliktā ar trim mazām valstīm – Latviju, Lietuvu un Igauniju?!

Šo trīs valstu tautas uzvarēja, jo tās bija gudras! Tās bija varonīgas un tālredzīgas.

Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu. Līdzīgi uzvarēja arī jūsu brāļi un māsas Igaunijā un Lietuvā. Jūs to paveicāt laikā, kad jūsu valsti bija okupējusi Sarkanā armija, kuru atbalstīja Valsts drošības komiteja un Komunistiskā partija. Jūs to paveicāt laikā, kad latviešu tik tikko bija vairākums savā valstī.”

“Par savu uzvaru jums nav jāpateicas nevienam citam kā tikai sev pašiem!” uzsvēra Šārps.

Jā, tā bija mūsu – latviešu, igauņu un lietuviešu – cīņa. Un mēs paši to izcīnījām, un mēs paši bijām tie, kas uzvarēja!

Baltiešu cīņa bija īpaša, jo tā bija cīņa par brīvību, demokrātiju, par savu valsti. Tā bija cīņa par vērtībām!

Godātie klātesošie!

Vēlāk, 1991. septembrī, apsveicot Latviju ar tās starptautisko atzīšanu, demokrātiskais Krievijas politiķis Grigorijs Javlinskis savā vēstulē Latvijas Augstākajai padomei norādīja – Baltijas tautu nacionālās atbrīvošanās cīņa lielā mērā veicināja demokrātisko procesu aktivizēšanos visā tālaika Padomju Savienībā. Javlinskis izteica pārliecību, ka Baltijas valstu atdzimšana neapšaubāmi veicinās demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības attīstību ne tikai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bet arī citās suverēnajās valstīs – bijušajās PSRS republikās.

Un mēs zinām, kas notika mazliet vēlāk – tā paša gada decembrī PSRS beidza pastāvēt.

Baltiešu neatlaidība, sīkstums un brīvības alkas neatstāja vienaldzīgu nevienu. Janvāra notikumi bija mainījuši Rietumu nostāju. Paši pirmie mūs steidzās atbalstīt tuvākie draugi un kaimiņi. Tās bija Ziemeļvalstis, kuru parlamentu spīkeri arī šodien stāv mums blakus.

Jau 1991. gada janvārī Zviedrijas Riksdāga spīkera vietnieks Bertils Fišesje teica uzrunu Latvijas Republikas Augstākajā padomē un nosodīja padomju militārā spēka izmantošanu Baltijas valstīs. Īsā laikā pēc janvāra notikumiem Latviju apmeklēja Dānijas, Norvēģijas, Somijas parlamentu delegācijas. Ziemeļu padomes uzaicinājumu uz pirmo kopējo tikšanos Latvija saņēma jau pirms de facto neatkarības – jūnijā. Augustā mūsu vēsturē neaizmirstamu lappusi ierakstīja Islande – pirmā pasaules valsts, kas atzina atjaunoto Latvijas Republiku.

Mēs ļoti augstu vērtējam savus draugus, un tādi Latvijai ir visā pasaulē! Kopā ar mums šodien ir mūsu brāļu tautas – lietuvieši un igauņi, Ziemeļvalstis, mūsu stratēģiskie partneri no ASV. Kopā ar mums svin Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu pārstāvji, tostarp arī no Kanādas. Šeit ir draugi no Austrumu partnerības valstīm, arī no Ukrainas. Esam laimīgi, ka svētkus varam svinēt tik kuplā draugu pulkā!

Godātā Latvijas tauta!

Mēs paši esam sava lepnuma avots. Es šodien saku vissirsnīgāko paldies ikvienam, kurš toreiz, pirms 25 gadiem, nenobijās. Tās trīs nu jau tālās augusta dienas bija nopietns pārbaudījums sirdsapziņai, drosmei, uzticībai. Ko darīt valstij kritiskā brīdī – iestāties par to, kas ir svarīgs un dārgs, vai bēgt no pārspēka? Pārliecinoši lielākā daļa šo pārbaudījumu izturēja un nu var to atcerēties ar lepnumu.

Vissirsnīgākais paldies žurnālistiem, īpaši tiem Latvijas Radio cilvēkiem, kuri no iepriekš sagatavotās pagrīdes radiostacijas divas diennaktis nepārtraukti mums raidīja ziņas!

Paldies Augstākās padomes Preses centra darbiniekiem, kuri nepaguruši sniedza informāciju vietējai presei un Rietumvalstu medijiem. Ikvienam, kurš dokumentēja to dienu notikumus, informēja līdzcilvēkus, nebaidījās izrādīt nicinājumu pret nodevējiem un ienaidniekiem! Paldies varonīgajiem!

Pateiksimies arī gudrajiem un tālredzīgajiem – Latvijas Tautas frontei, kura jau savlaicīgi bija izstrādājusi X stundas rīcības plānu. Arī Augstākās padomes darbiniekiem, kuri pašaizliedzīgi nodrošināja likumdošanas darbu!

Lai šodien no jauna izskan paldies Augstākās padomes deputātiem! Par to, ka nenobijāties un pieņēmāt likumu brīdī, kad Doma laukumā iebrauca bruņutransportieri!

Paldies mums visiem par valsti!

Atcerēsimies šodien arī Latvijas neatkarības pretiniekus. Jūsu pretdarbība toreiz lika mums mobilizēties. Un mēs joprojām apzināmies, cik svarīgi ir pašiem rūpēties par valsts aizsardzību, turēt gatavībā zobenu un vairogu arī militārā izpratnē. Mums ir savi bruņotie spēki, mums ir uzticami NATO sabiedrotie.

Īpaši šodien sveicu Latvijas Zemessardzi, kura arī svin savu 25.gadadienu. Mēs ar jums lepojamies!

Mīļie tautieši!

Mums ik dienu sev jāuzdod jautājums – kas ir tas, ko savā labā, savas nākotnes labā un Latvijas labā varam izdarīt mēs paši? Tas, ko mūsu vietā nevar izdarīt neviens cits.

Šobrīd mūsu augstākā stratēģija ir tie trīs uzdevumi, kas ietverti Satversmes preambulā, – nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem; nodrošināt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību; nodrošināt katra cilvēka un visas tautas labklājību.

Kā to paveikt? Ikviena valstiska darbība mums jāveic tā, lai cilvēki spētu skaidri saskatīt savu un savu bērnu dzīves perspektīvu. Skaidras prioritātes palīdz sakārtot ikvienu dzīves jomu. Arī politiski un ekonomiski. Mēs jau ļoti daudz ko šajā ziņā esam sasnieguši. Daudz vairāk, nekā spējām iedomāties pirms 25 gadiem. Mūsu varēšana ir liela, un mūsu jauda kļūst arvien spēcīgāka. Jo mūsu spēka avots ir drosme, izglītība un patriotisms. Tieši tādēļ ir īstais brīdis teikt latviešiem visā pasaulē: “Gribam tevi atpakaļ!” un veidot Latviju tādu, lai cilvēki gribētu te atgriezties.

Šim laikam, kad gaidām Latvijas simtgadi, jākļūst par jaunu virsotni mūsu valsts vēsturē – ar spēcīgāku valstiskuma izpratni un savu sakņu apzināšanos, stabilāku ekonomiku, lielāku sociālo drošību. Un kopā mēs to sasniegsim!

Domāju, ikviens būs pamanījis, cik daudz pēdējos gados Latvijā ir jauno ģimeņu ar bērnu ratiņiem! Mēs tās sastopam visur – pilsētu un novadu svētkos, Aglonas dievkalpojumā, pastaigā gar jūru, ikdienā uz ielas. Arvien biežāk ģimenēs aug vairāki bērni.

Mums jāstiprina ģimene, tās vērtība un loma. Jo šodien bērnu ratiņos vizinām tos, kuri vadīs mūsu valsti pēc 30–40 gadiem, 21. gadsimta vidū. Mūsu misija tagad ir dot šiem mazuļiem labāko, ko spējam dot, – saknes un spārnus. Vērtības kā saknes un iespējas kā spārnus.

Mums joprojām vajadzīga mūsu varonība, gudrība un tālredzība. Tā pati, kas mums bija, kad izcīnījām un 1918. gada 18. novembrī nodibinājām paši savu valsti. Kas mums palīdzēja izturēt un izdzīvot 50 okupācijas gadus. Tā pati varonība, gudrība un tālredzība, kas mums pirms 25 gadiem deva spēku atgūt savu neatkarību.

Ar tautas varonību, gudrību un tālredzību Latvija pastāvēs cauri gadsimtiem!

Saules mūžu Latvijai!