Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītāja. Sākam šā gada 19.marta ārkārtas sēdi. Ārkārtas sēdē ir viens izskatāmais jautājums - Ministru kabineta iesniegtais lēmuma projekts “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Iesniedzēju vārdā - Ministru prezidents Einars Repše.

E.Repše (Ministru prezidents).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Klātesošie! Visi klātesošie, ieskaitot mūsu godājamo opozīciju! Šis ir valstiskas nozīmes jautājums. Šis ir starptautiskas nozīmes jautājums, kam nav nekāda sakara un nedrīkst būt nekāda sakara ar iekšpolitiskām debatēm un diskusijām. Līdz ar to es ceru uz objektīvu un patiesu šīs lietas analīzi arī no mūsu godājamās opozīcijas - Tautas partijas frakcijas un arī pārējo - puses. (No zāles dep. J.Jurkāns: “Skaisti!”)

Esmu aicinājis Saeimu šodien sanākt uz sēdi, lai apspriestu ļoti nopietnu un aktuālu jautājumu, proti, Latvijas nostāju Irākas krīzes gadījumā un pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā. Šī sēde ir sasaukta īsti laikā, ne par agru, ne par vēlu, bez kādas steigas, taču arī bez mazākās kavēšanās. Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi mēs būtu atklājuši mūsu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētos tālākās stratēģijas un rīcības plānus. Tāpēc mēs nevarējām šo soli spert, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri un gaiši pateikuši par saviem nodomiem un pirms nebija izsmeltas visas diplomātiskā risinājuma iespējas. Taču tāds brīdis ir pienācis tagad, un mēs esam šo jautājumu, kā demokrātiskā valstī pienākas, cēluši parlamenta priekšā šodien, bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.

Par jautājuma būtību. Iedomājieties situāciju, ka Latvijas pilsonis iet pa ielu un redz, ka huligāns uzbrūk kādam citam pilsonim, iespējams, vājākam par šo huligānu, iespējams, vienam un izolētam. Pilsonis domā: “Es labāk neiejaukšos, jo man ir bail. Es neiejaukšos varbūt arī tāpēc, ka tas ir manas drošības garants. Sak`, ja es pats nelīdīšu konfliktā, tad mani tas neskars. Tā tas nenotiek ar mani.” Tā domā viens cilvēks, kas redz, ka huligāns aizskar vājāku, ka huligāns aizskar citu viņa līdzpilsoni, citu viņa biedru. Tā tas var turpināties līdz brīdim, kad šis huligāns tieši aizskars šo pašu pilsoni, un tādā gadījumā pilsonis pamatoti domās - kāpēc neviens no malas nepievērš uzmanību tam, kas notiek, kāpēc neviens viņam nenāk palīgā, kāpēc neviens neaptur šo huligānu un kāpēc visi blisina acis, bet neiejaucas. Jo ir izveidojusies šāda neiejaukšanās kultūra. Diemžēl ir izveidojusies šāda neiejaukšanās kultūra, kas ļauj atsevišķam bezkaunīgam huligānam dominēt, jo viņš zina, ka, ja viņš aizskars kādu, tad maz ticams, ka kāds cits no līdzpilsoņiem pievērsīs uzmanību. Drīzāk skatīsies pretējā virzienā, blisinās acis un domās: “Tā jau nav mana darīšana. Tas šobrīd mani neskar!” Tas nebūtu iespējams lepnu un drosmīgu cilvēku sabiedrībā, tādā sabiedrībā, kur katrs sabiedrības loceklis, neskatoties uz to, vai viņš ir fiziski stiprs vai vājš, nekavējoties un bez domāšanas iejauktos, mestos vājākam palīgā. Tādējādi jebkurš huligāns, jebkurš, kurš nostājas pret pastāvošo sabiedrisko kārtību, būtu spiests rēķināties ar to, ka pret viņu nekavējoties nostātos sabiedrība un viņš tiktu saukts pie kārtības. Šādā sabiedrībā huligānam nebūtu nekādas iespējas dominēt un nostiprināties.

Lai arī varbūt katrs atsevišķs huligāns ir stiprāks par katru no atsevišķiem godīgajiem un miermīlīgajiem pilsoņiem, tomēr viņš noteikti ir vājāks par godīgajiem, miermīlīgajiem un kārtīgajiem sabiedrības locekļiem kopumā, ja tie darbojas vienoti, ja tie uzdrošinās stāties pretī netaisnībai, kad vien ar to saduras. Tādējādi veidojas kolektīvā drošības sistēma, kas garantē drošību sabiedrībā.

Tātad runa šobrīd ir par kolektīvo drošību. Var jautāt: kāds tam ir sakars ar šīsdienas jautājumu? Ļoti tiešs. Tāpat kā dažādi noziedznieki, huligāni un citi ļaundari ir jāaptur, pirms tie kļuvuši par labi organizētu un bruņotu mafiju, kļuvuši par organizētās noziedzības centru, tāpat arī diktatori ir jāaptur, pirms tie ir ieguvuši spēku, ietekmi un bruņojumu. Atcerieties vēstures mācības! Boļševikus neapturēja tāpēc, ka viņus īstenībā neņēma par pilnu sākuma periodā. Pēc tam 70 gadus visa pasaule par to maksāja. Rezultāts - miera laikā badā, koncentrācijas nometnēs, tiešās represijās un apšaušanās ir gājuši bojā, iznīcināti vairāk cilvēku nekā karadarbībā, kopā ņemot. Arī kara - mēs šeit runājam par Otro pasaules karu - varbūt nebūtu bijis, ja tolaik Staļins un Hitlers nebūtu savā starpā vienojušies par Eiropas sadali. Kara varbūt nebūtu bijis, ja Hitlers, šis jefreitors, būtu ticis apturēts savlaicīgi un viņam nebūtu ļauts nostiprināties ne politiskajā, ne militārajā ziņā.

Nāciju līga un starptautiskā sabiedrība toreiz akli un pasīvi noskatījās, kā Hitlers pretēji visām tolaik pastāvošajām starptautiskajām saistībām pieauga spēkā, apbruņojās. Viņi akli un pacietīgi noskatījās pat tad, kad šis diktators jau bija sācis savu netraucēto gājienu pāri Eiropas valstīm.

Baltijas okupācija, kas tieši skar mūs, toreiz arī ne no viena netika apturēta. Nāciju līga toreiz blisināja acis. Atcerieties, - kad Čemberlens, vienošanos ar Hitleru panācis, atgriezās Britānijā, viņš nokāpa no kuģa ar vārdiem: es esmu atvedis jums mieru. Lai gan īstenībā viņš bija atraisījis brīvas rokas karam.

Jūs teiksiet, ka tas viss ir bijis sen. Ziniet, nē! Vēstures mērogos tas ir noticis vakar. Jūs teiksiet, ka tas ir tālu - Irāka ir tālu. Nē, viņa ir blakus. Es pieminēšu, ka modernās raķetes pat no vistālākā zemeslodes punkta sasniedz otru zemeslodes pusi 20 minūšu laikā. Un raķetes taču ir iespējams izšaut arī no daudz tuvākām bāzēm, zemūdenēm un tā tālāk. Līdz ar to tas ir blakus mums… Mēs esam atbildīgi par kolektīvās drošības sistēmu uz Zemes, jo esam viens no demokrātiskās sabiedrības līdztiesīgiem locekļiem.

Ja mēs runājam par vēstures mērogiem, tad noteikti atceramies arī neseno Miloševiča diktatūras ārdīšanos Balkānos. Arī toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi klusēja un ilgi blisināja acis, pasīvi noskatoties, kā tiešā Eiropas tuvumā, faktiski Eiropas sastāvā, viens diktators slepkavoja savas valsts pilsoņus. Starptautiskā sabiedrība toreiz ilgi diskutēja par to: “Mēs taču nevaram mest Miloševičam virsū kādu bumbu, jo varbūt cietīs kāds no nevainīgajiem civiliedzīvotājiem - piemēram, Miloševiča miesassargs.” Toties neviens nerunāja par to, ka Miloševičs brīvi un netraucēti slepkavo savas valsts pilsoņus, netraucēti, mērķtiecīgi un īstenojot genocīdu.

Tātad tajos apstākļos, tāpat kā jebkuros citos apstākļos, diktatora apturēšana būtu īstenībā vardarbības izbeigšana, nevis vardarbības uzsākšana. Un par to es aicinu runāt šodien.

Es aicinu runāt šodien par kolektīvo drošības sistēmu. Beidzot, paldies Dievam, Dienvidslāvijas un Balkānu gadījumā šī malā stāvēšana, šī neiejaukšanās, kas ļāva slepkavot civiliedzīvotājus, tika pārtraukta. Žēl tikai, ka tik vēlu, ar novēlošanos, jo daudzi civiliedzīvotāji pa to laiku bija gājuši bojā, apglabāti masu kapos - bez kādām ceremonijām, iznīcināti, izšauti. Laimīgā kārtā tas tika izbeigts, un Miloševičs pašreiz tiek tiesāts.

Šobrīd ir cits bruņots un ļoti bīstams diktators - Sadams Huseins, kuram nedrīkst ļaut nostiprināties un apbruņoties, kā savulaik mēs to atļāvām Staļinam, Hitleram, Miloševičam.

Īss šā diktatora politiskais portrets. Irākas vadībā tā vai citādi viņš ir kopš 1968.gada, bet tagad viņš ir vienpersonisks diktators, kurš, starp citu, iznīcinot fiziski, izšaujot savus oponentus pats savā partijā, par neierobežotu diktatoru kļuvis 1979.gadā. Diktators, kurš nošauj tos, kas runā pret viņu vai pat “ne tā” paskatās uz viņu. Diktators, kurš ir nošāvis pats savas ģimenes locekļus, kuriem iepriekš bija solījis neaizskaramību. Diktators, kurš ir īstenojis genocīdu pats pret savu tautu, kuram ir masu iznīcināšanas ieroči un kurš ir tos lietojis.

Tātad ir jārunā nevis par to, kāpēc tagad starptautiskā sabiedrība, Latviju ieskaitot, nedrīkst vairs stāvēt malā un noskatīties, bet drīzāk ir jārunā par to, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik ilgi ļāvusi šim diktatoram plosīties un apdraudēt Irākas cilvēkus un kaimiņvalstis; kāpēc Irākas - pašas Irākas! - cilvēkiem ir bijis jāpārdzīvo ķīmisko un bioloģisko ieroču posts; kāpēc viņiem ir jābūt tikušiem pakļautiem etniskajām tīrīšanām un kāpēc Irākas tautām nav tiesību uz dzīvi brīvā, demokrātiskā valstī, kā tas ir daudzviet citur pasaulē.

Gribu tikai minēt - ilustrācijai, šā diktatora portretam - dažus faktus un piemērus par kurdu piedzīvotajām šausmām un postu, par etniskajām tīrīšanām un genocīdu. Šodien kurdi ir faktiski lielākā etniskā grupa - 25 miljoni - Irākas teritorijā un ir bez savas valsts. Kurdi ir tikuši pakļauti nepārtrauktām etniskām tīrīšanām un genocīdam. Par ko? Par centieniem iegūt autonomiju Irākas ietvaros, lai tādējādi atrisinātu vēsturiskas netaisnības.

Mīļie draugi deputāti, vai tas jums neliek par kaut ko padomāt? Vai jūs neatceraties analoģijas no Latvijas vēl pavisam nesenās vēstures?

1963.gadā sākās kurdu teritoriju etniskā tīrīšana un arabizācijas kampaņa. Kurdu apdzīvotajās teritorijās tūkstošiem kurdu māju tika noslaucīts no zemes virsas ar buldozeriem, iedzīvotāji tika pārvietoti uz citiem reģioniem vai iznīcināti. Savukārt citi iedzīvotāji tika pārvietoti no Irākas dienvidiem un centrālās daļas uz Irākas ziemeļiem, kurdu vietā. Vai jums tas nešķiet pazīstami? Vai tas tieši neuzrunā katra latvieša sirdi, liekot pieminēt 1940.gada un 1947.gada izsūtīšanas un genocīdu, kas ir ticis vērsts pret mūsu tautu?

1974.gads. Etniskās tīrīšanas kampaņas otrā kārta bija vērsta galvenokārt pret Irākas režīmam ekonomiski un politiski, stratēģiski svarīgajām teritorijām un naftas ieguvju rajoniem. Kurdi tika pārvietoti, iznīcināti, ieslodzīti nometnēs un “kolektīvajās pilsētās”. Atkal tika iznīcināti ciemati, notika masu slepkavības, tika pielietoti ķīmiskie ieroči, saindētas dzeramā ūdens ieguves vietas. Skolās tika pārtraukta kurdu valodas mācīšana, un 20 kilometrus plata josla gar robežu tika pārvērsta par cilvēkiem nepieejamu zonu. Ja vien kāds uzdrošinājās spert soli šajā zonā, viņš tika nogalināts turpat uz vietas, bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vai tas jums nešķiet pazīstami?

1984.gads - kampaņas trešā fāze, ko raksturo plaša ķīmisko ieroču pielietošana. Atkal turpinājās sistemātiska kurdu tautas iznīcināšana, ciematu, mājokļu, baznīcu un mošeju ārdīšana kurdu teritorijās. Kulminācija tika sasniegta 1988.gadā, tā saucamajā Anfālas operācijā, ko, starp citu, vadīja Sadama Huseina brālēns personiski. Atkal tika ciemos lietoti ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Ikviens līdzeklis tika atzīts par gana labu, lai mazinātu kurdu pretestību un pašnoteikšanās tieksmes. Tika veiktas arī tīrīšanas: bija paredzēts, ka iznīcināms ir ikviens vīrietis vecumā no 15 līdz 70 gadiem. Vienlaikus tika pret šīm teritorijām pielietota ekonomiskā blokāde, cilvēki tika pārvietoti uz Irākas dienvidiem.

Anfālas operācijas laikā - 7 mēnešos - tika iznīcināti vairāk nekā 1200 ciematu un ciemu. Vairāk nekā 180 000 cilvēku tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem, un visticamāk, ka viņi ir nogalināti.

Tieši pirms 15 gadiem, 1988.gada 16.martā, notika kurdu tautas vēsturē visnežēlīgākais uzbrukums, pielietojot ķīmiskos ieročus. Vēl joprojām, 15 gadus pēc šā uzbrukuma, zinātnieki turpina atklāt jaunus faktus par šā uzbrukuma sekām un pielietotajām ķīmiskajām vielām. Kopumā Sadama Huseina režīma kampaņā Irākā - viņa paša zemes teritorijā - ir iznīcināti vai pazuduši bez vēsts vairāk nekā 300 000 cilvēku, noslaucīti no zemes pāri par 400 000 ciemu un ciematu, un daudzi miljoni kurdu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.

Runājot par to, papildus jāpiemin, ka Irāka ir agresorvalsts, kas ir uzbrukusi savām kaimiņvalstīm. Atcerēsimies Irāku 1980.gadā, karu, kurš ilga 8 gadus, un Kuveitu 1990.gadā, kad laimīgā kārtā tas karš tika ātri izbeigts, pateicoties mūsu sabiedroto un starptautiskās sabiedrības tiešai, ātrai un efektīvai rīcībai!

Tātad mācība šeit ir viena un skaidra - diktatori ir jāaptur, pirms vēl tie ir nodarījuši postu. Un tas ietilpst starptautiskās sabiedrības kolektīvās drošības programmā.

Tagad par konkrēto gadījumu. Šim gadījumam ir vismaz 12 gadus ilga vēsture. Tieši tik ilgi ir bijuši starptautiskās sabiedrības mēģinājumi atbruņot Irāku diplomātiskā un mierīgā ceļā.

Atcerēsimies, ka 1990.gadā, kad Irāka iebruka Kuveitā un okupēja mazo kaimiņvalsti, toreiz starptautiskā sabiedrība ieņēma vienotu nostāju un pieprasīja atbrīvot Kuveitu, taču Huseins to nedarīja! Acīmredzot arī toreiz Huseins cerēja uz starptautiskās sabiedrības nespēju darboties vienoti, lai aizstāvētu savus principus. Huseins kļūdījās. Viņam toreiz neizdevās sašķelt starptautisko sabiedrību, un Kuveita tika atbrīvota pāris dienu laikā. Jau toreiz, tūlīt pēc Irākas sakāves Kuveitā, ANO Drošības padome 1991.gada 3.aprīlī pieņēma rezolūciju nr.687, nosakot, ka pamiers ar Irāku būs spēkā tikai tad, ja Irāka iznīcinās visus tās rīcībā esošos ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, kā arī ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss pārsniedz 150 kilometrus. Tātad šobrīd likumīgi un legāli Irākā darbojas pamiera situācija, kuru starptautiskā sabiedrība ir uzturējusi pacietīgi un ilgi - 12 gadus - un kurā Irākai bija ļoti konkrēti un specifiski pienākumi, kuri viņai bija jāizpilda. Irāka toreiz akceptēja šos pamiera noteikumus, taču arī šodien, pēc 12 gadiem, mēs varam konstatēt vienīgi to, ka Irāka nav izpildījusi savas saistības un arvien turpina maldināt starptautisko sabiedrību un slēpt tās rīcībā esošos ieročus.

Jau pirmajā ieroču deklarācijā, ko Irāka iesniedza 1991.gadā, tika minēti vienīgi novecojuši ieroču veidi, un tikai 1992.gadā Irāka bija spiesta atzīt, ka tās rīcībā ir arī bioloģiskie ieroči. Irākas uzvedība pirms 12 gadiem atgādina tagadējo - pēdējo četru mēnešu notikumus. Nekas nav mainījies!

Pagājušā gada 8.novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju nr.1441, konstatējot, ka Irāka vēl joprojām pārkāpj ANO Drošības padomes rezolūcijas, nav pildījusi tai uzliktās saistības un nav atbruņojusies. Rezolūcija noteica, ka Irākai tiek dota pēdējā iespēja, lai atbruņotos brīvprātīgi, un tika uzdots par pienākumu nekavējoties pilnā apjomā aktīvi sadarboties ar ieroču inspektoriem un veicināt atbruņošanās procesu. Tika norādīts, ka starptautiskā sabiedrība nav gatava akceptēt tās noteikto prasību nepildīšanu un par to Irākai var draudēt visnopietnākās sekas. Tas bija pēdējais brīdinājums. Pieņemot šo rezolūciju, starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies arī par to, ka Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči var nonākt teroristu rokās un iespējamie postījumi un šausmas tādā gadījumā būtu neiedomājamas.

Varu minēt tikai dažus piemērus. Joprojām nav skaidrības par aptuveni pusotrām tonnām nervus paralizējošās gāzes VX, kuras 12 kilogrami var saindēt veselu kvadrātkilometru pilsētas teritorijas. Viens litrs Sibīrijas mēra baciļu var nonāvēt miljoniem cilvēku, un Irāka nav spējusi ticami paskaidrot, kur ir palikuši tās rīcībā bijušie 10 tūkstoši litru šīs nāvējošās vielas. Irāka ir sistemātiski pārkāpusi 16 ANO Drošības padomes rezolūcijas, kas pieprasīja atbruņošanos. Tā pārkāpa arī septiņpadsmito.

Pēc rezolūcijas nr.1441. pieņemšanas Irāka iesniedza savu ieroču deklarāciju, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekš - 1998.gadā - iesniegtās, un arvien turpināja uzturēt savus melus par to, ka tās rīcībā nav masu iznīcināšanas ieroču. Taču, pieaugot ASV, Lielbritānijas un citu sabiedroto militārajam spiedienam, viens pēc otra atklātībā nonāca fakti par Irākas ieročiem un patieso stāvokli. Pēkšņi inspektori pārbaudot atrada 12 ķīmisko raķešu lādiņus, un atklājās, ka Irākas rīcībā esošās al-Samud raķetes pārsniedz atļauto aizsniedzamības rādiusu, un tamlīdzīgi. Iesniedzot deklarāciju, Irāka bija apsolījusies pilnā apjomā sadarboties ar inspektoriem un veicināt atbruņošanos, taču mēs bijām liecinieki kaut kam pilnīgi pretējam - inspektori bija lūdzēju lomā, un viņiem bija jāmeklē “adata siena kaudzē”. Tikai divus mēnešus pēc pilnvērtīgas, aktīvas un nekavējošas sadarbības solījumiem Irāka atļāva izlūklidmašīnu lidojumus. Vēl līdz pat šai dienai inspektoriem nav izdevies brīvi intervēt zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kas varētu sniegt informāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām.

Un visbeidzot - tikai tad, kad militārais kontingents Persijas līcī pārsniedza 200 000 militārpersonu, - Irāka piekrita iesniegt informāciju par trūkstošo VX nervu gāzi, bet kārtējo reizi šajā informācijā apgalvoja, ka šāda veida ieroču tai neesot.

Vai šo Irākas sadarbību var uzskatīt par nekavējošu, pilnvērtīgu, aktīvu un brīvprātīgu? Acīm redzami - nē. Vai militārajam kontingentam būtu jāpieaug vēl desmit reizes, lai Irāka sāktu apsvērt atteikšanos no savas pašreiz pieņemtās politikas un tās rīcībā esošajiem ieročiem? Acīmredzami, nē. Šis režīms nemainīsies. Šis režīms nemainīs arī savu attieksmi pret starptautisko sabiedrību, kaimiņvalstīm, saviem pilsoņiem un miera procesu pasaulē.

Ja reiz Irāka patiešām būtu bijusi gatava atbruņoties, tai bija pēdējos 12 gados iespēja to darīt un demonstrēt. To viņa nedarīja, drīzāk cerēja, ka tai tāpat kā 1998.gadā izdosies sašķelt starptautisko sabiedrību. Citādi būtu grūti izskaidrot pēdējās nedaudzās piekāpšanās īsi pirms izšķirošām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sēdēm. Diemžēl šoreiz zināmā mērā Irākai ir izdevies sasniegt plānoto. ANO Drošības padome tika sašķelta. Sašķelta līdz zināmai robežai tika arī starptautiskā sabiedriskā doma. Taču vienlaikus ceru, ka šoreiz Sadama Huseina aprēķini nav izrādījušies pareizi. Pasaule ir mainījusies, un pasaule vairs nepieļaus draudus, ka kaut kāda diktatora rīcībā esošie masu iznīcināšanas līdzekļi varētu tikt vērsti pret kaimiņvalstīm vai tikt nodoti starptautiskā terorisma rīcībā.

Savu atbalstu un gatavību piedalīties koalīcijā, lai atbruņoto Irāku, ir jau paudušas 45 valstis. Ir izskanējušas ziņas, ka arī Francija varētu piedalīties militārajā operācijā, ja Irāka pielietos ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Tas ir neapšaubāms solis pretī starptautiskās sabiedrības vienotībai, kuru mēs vienmēr esam atbalstījuši un apsveikuši. Tas mazina Huseina režīma iespējas kārtējo reizi izvairīties no starptautiskās sabiedrības prasību izpildes.

Šis ir arī pietiekami svarīgs brīdis, lai pierādītu, ka mēs neesam vis kāda gļēvulīga, maza un provinciāla valsts, kurai rūp tikai savas lokālās intereses: sak, ja mūs neaizskar, tad arī mēs neskatīsimies, kur varbūt huligāns aizskar kādu citu vājāku. Un pēc tam tad brīnīsimies, ka arī mums neviens negribēs iet palīgā, kad pašiem to vajadzēs.

Pašlaik tiek izšķirts tas, kā pasaule nākotnē cīnīsies ar draudiem mieram, drošībai un demokrātijai. Un par to mēs šodien arī balsosim - par kolektīvās drošības sistēmu pasaulē. Es ceru, ka šis balsojums būs pozitīvs.

Starptautiskās sabiedrības spēja stāties pretī Irākas radītajiem draudiem lielā mērā noteiks to, vai mūsu bērni turpmāk dzīvos drošā pasaulē vai arī pasaulē, kurā katram pietiekami bezkaunīgam diktatoram būs bioloģiskie, ķīmiskie un kodolieroči. Piekāpšanās šodien Sadama Huseina priekšā mudinās totalitārus režīmus tiekties iegūt arvien jaunus un jaunus masu iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu savu labklājību, neaizskaramību un dominanci pār kaimiņvalstīm.

Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē, par to, lai jebkurš diktators, pat tie, kuri varbūt vēl ir saglabājušies, autoritāri vai pusautoritāri režīmi, nopietni saprastu, ka viņi nevar nesodīti piekopt agresijas politiku, ka viņiem ir jārēķinās ar uzvedības normām demokrātiskajā pasaulē. Un zemeslode ir pietiekami maza, lai jebkurš šāds gadījums skartu tieši un nepastarpināti arī mūs.

Mūsdienu pasaulē drošība ir nedalāma un valstis nespēj vienas pašas garantēt drošību. Mēs esam par drošību, un tādas mums nebija 1940.gadā. Šodien tiek izlemts jautājums arī par to, vai Latvija saņems atbalstu tai grūtos brīžos, vai arī tā atkal riskēs tikt izolēta tad, kad agresors draudēs mums.

Tiem, kuri apgalvo, ka iesaistīšanās šobrīd tikai palielina risku, jāteic, ka viņi maldās, un viņiem derētu atcerēties, ka Indonēzija domāja līdzīgi. Arī viņus britu izlūkdienests brīdināja par iespējamiem terora aktiem, taču acīmredzot Indonēzijā vairākums domāja, ka neiesaistīšanās ir viņu drošības garants, līdz notika Bali traģēdija, kas visu šo maldīgo ilūziju sagrāva.

Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka šobrīd mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs neviens neapdraudēs, jo mēs taču paši nevienu neapdraudam. Mums ir jācīnās un jāmācās no vēsturiskām kļūdām. Arī pirms Otrā pasaules kara Latvija cerēja, ka lielvaru nesaskaņas to neskars, jo mēs taču nevienu neapdraudējām. Domāju, ka par šo savu kļūdu, par šo vilcināšanos noslēgt kaut vai militāru vienošanos Baltijas valstu starpā, mēs esam dārgi samaksājuši un otrreiz vairs šo kļūdu neatkārtosim.

Nav taisnība, ka mazas valstis nespēj ietekmēt starptautisko politiku. Šajā sakarā gribu atgādināt, ka 1991.gadā, kad bija ļoti kritisks brīdis mūsu mazajai valstij, tieši cita maza valsts, Islande, bija pirmā, kas atzina mūsu neatkarību, un tūlīt pēc tam bija otrā - Dānija, tādējādi paverot ceļu arī pārējām valstīm darīt to pašu.

Islandieši un dāņi toreiz neizvēlējās nogaidīšanas un bezdarbības politiku, un par to mēs viņiem vienmēr būsim pateicīgi. Šoreiz ir Latvijas kārta rīkoties līdzīgi.

Runājot par mūsu sabiedrotajiem, it īpaši par attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es gribu atgādināt, ka Baltijas valstis ASV politikā vienmēr ir tikušas uzturētas un lolotas, un mūsu iekļaušana, mūsu vardarbīgā iekļaušana, PSRS nekad netika no ASV puses akceptēta visos 50 gados. Un tie bija morāles principi, tās bija tikumiskās vērtības, kas toreiz Amerikas Savienotās Valstis mudināja rīkoties tieši tā, nevis kādas merkantilas ģeopolitiskas vai politiskas intereses, kas, protams, toreiz viņiem varbūt būtu bijis izdevīgi - vienoties ar lielo, vareno Padomju Savienību, turklāt apstākļos, kad šķita, ka tā ir mūžīga un ka Baltijas valstis de facto vienmēr tā arī pastāvēs šīs impērijas sastāvā.

Taču Amerikas Savienotās Valstis toreiz rīkojās atbilstoši saviem morāles un ētikas principiem - tās neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Un mēs tām šodien esam par to pateicīgi. Latvijas brīvība šobrīd lielā mērā ir pateicoties arī tām.

Tāpat varu minēt Vācijas Federatīvo Republiku un Japānu, kur pēc amerikāņu militārās okupācijas šīm valstīm tika ļauts izstrādāt vai tika uzdāvinātas, vai palīdzēts radīt demokrātiskas konstitūcijas, un tā šīm valstīm tika sekmēta demokrātiskas attīstība. Šodien Vācija, it sevišķi tā daļa, kuru mēs pazīstam kā Rietumvāciju, un Japāna ir plaukstošas, attīstītas demokrātiskas valstis. Lūk, piemērs, kā rīkojās demokrātiska starptautiskā sabiedrība tad, kad ir novērstas diktatora briesmas, tad, kad ir sakauta totalitārā vara, un kādā veidā tiek pavērts ceļš demokrātiskai attīstībai.

Arī tām muļķībām, kas varbūt te šodien izskanēs, ka te ir runa par naftu, es gribētu aizbāzt muti ar pavisam vienkāršu faktu. Ja šobrīd kādu interesētu nafta pasaules tirgū, tad vieglākais veids, kā to panākt, būtu vienkārši ļaut Irākai šo naftu tirgot. Patlaban ekonomiskā blokāde, kas ir vērsta pret Irāku, un aizliegums tai pārdot savu naftu tiešā veidā traucē naftas pieplūdi pasaules tirgū un tādējādi ir pretējs merkantilām interesēm. Diemžēl par to naftu, ko šobrīd Irākai tiek ļauts pārdot programmas “Nafta pret pārtiku” ietvaros, iegūto naudu Irākas diktators nevis dod savas zemes cilvēkiem, bērniem, zālēm, medicīnas pakalpojumiem, bet viņš to izmanto savu piļu renovācijai un ieroču programmas attīstībai.

Tātad šodien, kaut vai vienkārši ļaujot turpināt Sadama Huseina režīmu, katru mēnesi bada dēļ un no slimībām mirst ap 5000 cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejama nauda, ko savā kabatā iebāž diktators. Tāpēc šobrīd runa ir par Latvijas nostāšanos miera, demokrātijas un starptautiskās kārtības pusē. Latvijas ārpolitikas panākumi nav automātiski garantēti tikai ar mūsu pasīvu klātbūtni kādā no starptautiskajām struktūrām. Mums kā lepnai, neatkarīgai un stiprai valstij ir jārīkojas arī pašiem atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem.

Esmu pārliecināts, ka Latvija šodien to arī darīs.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentam!

Atklājam debates. Vārds aizsardzības ministram Ģirtam-Valdim Kristovskim.

Ģ.-V.Kristovskis (aizsardzības ministrs).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezident! Deputāti! Kolēģi! Klātesošie! Tikko mums bija iespēja noklausīties izsmeļošu un pārliecinošu Ministru prezidenta runu. Domāju, ka tā atklāja Sadama Huseina režīma dabu un būtību un tā ietekmi uz starptautisko drošību un kārtību. Domāju, ka runa arī pamato Latvijas valsts un valdības ieņemto pozīciju ANO rezolūciju izpildes nodrošināšanas sakarā. Un gribu teikt, ka šī runa ir arī atbilde sabiedrotajām valstīm, kuras mūs ir uzrunājušas, kuras ir aicinājušas paust mūsu oficiālo pozīciju, un tieši šī oficiālās pozīcijas paušana ir Saeimas atbildībā. Un tas nozīmē, ka šodien ir pienācis tas laiks, kad arī deputātiem būs jāsaka savs redzējums un jāpauž pārliecība, atbalsts vai vērtējums valdības izteiktajai pozīcijai un viedoklim.

Es nācu priekšā ka aizsardzības ministrs un tāpēc runāšu par diviem aspektiem: par vispārējo ārējo un iekšējo politisko gaisotni, par argumentiem un noteikti arī par saviem personīgajiem motīviem.

Taču otrs manas uzrunas uzdevums ir runāt par Latvijas militārajām spējām un drošības jautājumiem Irākas operācijas kontekstā. Jāsaka, ka būt aizsardzības ministram šādā situācijā nav viegli, tāpat kā valdības vadītājam un ārlietu ministram, jo šajās dienās mums ir ne tikai jāatbild uz žurnālistu jautājumiem, bet noteikti arī saviem tuviniekiem, paziņām, mums ir jābūt pārliecinātiem par to darbu, ko mēs darām. Un šis ir jautājums par mūsu pienākumiem un arī par mūsu atbildību. Atbildību laikā, kad tuvākajās stundās vai dienās sāksies militāra rakstura darbība kādā no pasaules zemēm. Un šie triecieni tiks vērsti pret militāriem objektiem. Es gribētu uzsvērt - militāriem objektiem! -, iepretim visam tam, ko, iespējams, arī šeit, šodien kādi centīsies sabiedrībai skaidrot, piesauks mazus bērnus un nevainīgus cilvēkus.

Šis ir izšķirošs laiks starptautiskajai drošībai, un es domāju, ka mums tas ir jāapzinās. Daudz ir runāts par eiroatlantisko drošības telpu. Jā, šis ir izšķirošs laiks arī eiroatlantiskajai drošības telpai. Šis ir izšķirošs laiks kolektīvās aizsardzības principu jēgai un saturam. Un gribu teikt, ka šis ir izšķirošs laiks arī Amerikas Savienoto Valstu un citu vadošu valstu savstarpējām attiecībām un ietekmei uz pasaules nākotnes procesiem. Šis ir izšķirošs laiks arī Irākas nākotnei.

Un gribu teikt, ka noteikti arī Latvijai, tās stabilitātei, drošībai un nākotnes izredzēm šis ir izšķirošs laiks. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam kļūdīties savā izvēlē, veidojot vai nu aktīvu, vai arī nogaidošu Latvijas pozīciju. Un tieši Irākas atbruņošanas sakarā mūsu rīcībai vai bezdarbībai ir un būs tālejošas sekas. Šis ir mūsu tālredzības un arī mūsu gribas laiks. Arī pārliecības un ticības laiks. Mūsu mērķis un vienīgā iespēja ir starptautiskā drošība. Tā pašreiz sasniedzama tikai ar aktīvu, nevis pasīvu nostāju.

Valdība, es atļaujos teikt, mēs, esam izvēlējušies vienīgo Latvijas ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu rīcības un pasākumu modeli. Jā, mēs esam ilgi uz to gājuši, tas ir, uz kolektīvo drošību NATO sastāvā. Šodienas sarunas kontekstā tas skan nedaudz paradoksāli. Taču tieši mazās valstis un arī Latvija ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, ar pieredzi par neatgūstamiem zaudējumiem, okupāciju un pret mums vērstajiem noziegumiem, ir ieinteresētas efektīvas, rīcībspējīgas kolektīvās eiroatlantiskās drošības sistēmas saglabāšanā.

Mūsu pozīcija ir ne tikai vēršanās pret diktatoru Sadamu Huseinu kā cilvēku un kā vadītāju ar diktatoriskām tieksmēm, bet ir arī vēlme un iestāšanās par Eiropas drošības, vienotības un rīcībspējas saglabāšanu.

Un nevar neredzēt to, ka tieši Amerikas Savienotajām Valstīm ir bijusi, ir un arī turpmāk būs milzīga loma tieši Eiropas vienotības tiešā vai arī netiešā sekmēšanā. Tāpēc Latvijai un tās sabiedrībai tālredzīgi jāparedz notikumu gaita - ne tikai Irākas atbruņošanas pasākumu laikā, bet arī pēc to pabeigšanas un karadarbības aktīvās fāzes pāriešanas Irākas demokratizācijas posmā. Runa ir par pēckara situāciju, par tālāko partnerību un par tālākajām izredzēm.

Ja mēs nostāsimies pasīvā pozīcijā, Latvija nebūs ieguvēja nedz attiecībā uz savu drošību, nedz arī attiecībā uz nākotnes izredzēm. Pasivitātes dēļ Latvija netiks vairs cienīta to valstu vidū, kuras jau šodien ar iecietību un arī pasīvi noraugās uz to, kā viena lielvalsts, kas mums ir kaimiņos, nekaunīgā veidā piemēro pret mums ekonomiskas dabas spiedienu vai arī nebeidz diskreditēt Latviju, to starptautiski apsūdzot neesošos cilvēktiesību jautājumos. Pasivitātes dēļ mēs varam zaudēt to sabiedroto, kas konsekventi iestājas par Latvijas neatkarību un kas veicināja tās atgūšanu, tas ir, varam zaudēt Amerikas Savienoto Valstu atbalstu - Latvijas drošības un attīstības garantu.

Cienījamie Saeimas deputāti! Ministru prezident! Kolēģi! Lēmuma projektam kopā ar manu pavadrakstu ir pievienots paskaidrojuma raksts par šā lēmuma militārajiem aspektiem, par Latvijas militārajām spējām gadījumā, ja Saeima izšķirsies par atbalstu Latvijas līdzdalībai Irākas atbruņošanas starptautiskajos pasākumos.

Es jums minēšu dažus no veiktajiem pasākumiem, ar ko Aizsardzības ministrijai, Nacionālo bruņoto spēku vadībai jau agrāk ir bijis jāsaskaras, lai mēs būtu gatavi izšķirošā brīdī paust savu pozīciju atbildīgi un pamatoti. Pašreiz Amerikas Savienoto Valstu Bruņoto spēku centrālajā pavēlniecībā atrodas mūsu sakaru virsnieks, kura uzdevums ir nodrošināt sekmīgu un pārdomātu plānošanas procesu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības vai vienību dalībai Irākas atbruņošanas operācijas īstenošanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības netiks iesaistītas Irākas atbruņošanas operācijas kaujas darbības fāzē. Liela iespējamība ir, ka Latvijas dalība varētu notikt miera nodrošināšanas un sabiedroto spēku atbalsta pasākumos. Latvija ir izvērtējusi savas pašreizējās izredzes un militārās spējas un Irākas atbruņošanas operācijai piedāvā arī atsevišķas vienības.

Šodienas lēmums dos iespēju ASV Bruņoto spēku centrālajai pavēlniecībai, kas vada un koordinē pašreizējo un arī turpmāko operāciju sagatavošanu, rēķināties ar Latvijas iespējamo pienesumu. Un šeit es gribētu uzsvērt, ka mēs runājam par jau sasniegtajām spējām sapieru darbu, atmīnēšanas darbu veikšanai; mēs runājam par militārajiem mediķiem medicīniskā atbalsta sniegšanai koalīcijas spēku karavīriem un civiliedzīvotājiem; mēs runājam par militārajiem policistiem vai par atsevišķu uzdevumu vienības vadu kārtības uzturēšanai un arī par vienību, kura var sniegt atbalstu lidostas vai bāzu funkciju nodrošināšanai un kartības uzturēšanai. Kā redzam, mūsu piedāvājums nesaistās ar tiešu darbību militārajā frontē. Gribu teikt, ka, ja militārā darbība sāksies tuvākajās stundās vai dienās, tad, protams, mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram iesaistīties šajās operācijās, jo vienkārši tās ir plānotas bez mūsu līdzdalības.

Taču tajā pašā laikā mums ir jāapzinās, ka Saeimas šodienas lēmums parādīs mūsu gribu un mūsu atbildību, un mūsu spēju nenodrebēt, bet stingri stāvēt tajās situācijās, kad militārs spēks diemžēl ir vienīgais un pēdējais risinājums.

Gribu teikt, ka Latvijas vienību līdzdalība tātad joprojām nav skaidra, taču mums tas ir jāpasaka, lai ar mums varētu rēķināties. Un tuvākais iespējamais laiks ir divi mēneši, varbūt vēl ilgāks laiks. Tas ir atkarīgs no tā, kāda no mūsu vienībām varētu tikt izmantota nākamajās tālākajās darbībās Irākā.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz vēl vienu būtisku faktu, ka mūsu līdzdalība ir paredzēta vai ir plānojama tikai esošā aizsardzības budžeta ietvaros, tāpēc arī nav ne mazākā pamata runāt par saprāta robežas trūkumu mūsu līdzdalībā.

Starptautiskajās operācijās piedalīsies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku profesionāli sagatavoti karavīri saskaņā ar brīvprātības principu.

Mūsu uzdevums un pienākums, un arī atbildība ir nosūtīt Irākas atbruņošanas starptautiskajai operācijai tikai tādas vienības, kuras ir sagatavotas, kuras ir savietojamas ar partnera militārajām vienībām un dienestiem un kuras ir ekipētas atbilstoši tai iespējamajai apdraudētības un riska pakāpei, kāda ir iespējamā Irākas konflikta zonā.

Cienījamie kolēģi Saeimas deputāti! Ministru prezident! Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Es domāju, ka mēs esam uzklausījuši daudzus un dažādus vērtējumus par to, kādas ir mūsu militārās spējas un kāpēc būtu jāpiedalās. Gribu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ka nevietā ir tās izsmējīgās piezīmes, kuras par Latvijas karavīriem, to ekipējumu un bruņojumu izsaka neinformēti, nezinoši vai Latvijas intereses noliedzoši cilvēki.

Vēlos uzsvērt vēlreiz, ka Latvijas valdība, Latvijas politiķi un Latvijas karavīri ir izvēles priekšā. Mums ir jāapņemas izvēlēties pašreiz iet taisnāko un tālredzīgo ceļu pasaules un tautu, valstu attiecību procesos vai arī noliegt to.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Vārds ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (ārlietu ministre).

Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi deputāti!

1998.gada 19.februārī Saeimā notika sēde, un darba kārtībā arī toreiz bija viens jautājums: jautājums par Latvijas iesaistīšanos Irākas atbruņošanā. Ir pagājuši pieci gadi un viens mēnesis, un mēs šodien atkal par to runājam. Toreiz izdevās izvairīties no bruņotas iejaukšanās, jo pēdējā brīdī, redzot starptautiskās sabiedrības absolūto vienotību, Irākas diktators piekrita ANO ieroču inspektoru ielaišanai savā valstī. Taču tas netraucēja pēc neilga laika ANO ieroču inspektorus izraidīt, un kopš tā laika līdz pat pagājušā gada decembrim nebija nekāda priekšstata, kādas programmas un cik lielā apjomā Irāka attīsta, kādi tās rīcībā ir masu iznīcināšanas līdzekļi un kādā veidā tie masu iznīcināšanas līdzekļi izplatās teroristu grupējumu virzienā. Ja pirms 12 gadiem, ja pirms 5 gadiem starptautiskā sabiedrība būtu apņēmīgi rīkojusies, tad šodien mums nebūtu atkal pie šā jautājuma jāatgriežas.

Ministru prezidents un aizsardzības ministrs jau ļoti plaši analizēja esošo situāciju un tos morālos motīvus, kas mums uzliek pienākumu pieņemt lēmumu, iesaistoties šajā koalīcijā, ko veido mūsu partneri - Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija. Par savu atbalstu koalīcijas veidošanā ir paziņojušas vairāk nekā 30 valstis, starp tām arī abas mūsu kaimiņvalstis - Igaunija un Lietuva. Šīs valstis ir, piemēram, Austrālija, Čehija, Dānija, Dienvidkoreja, Islande, Itālija, Japāna, Nīderlande, Polija, Spānija. Es šo sarakstu vēl varētu turpināt.

Kā tad ir risinājušies pēdējie notikumi? Es tos atsvaidzināšu jūsu atmiņā.

16.martā Azoru salās sanāca četru valstu - ASV, Portugāles, Spānijas un Lielbritānijas vadītāji.

17.martā ANO Drošības padome nespēja vienoties par jaunas rezolūcijas pieņemšanu, jo dažas no pastāvīgajām Drošības padomes dalībvalstīm paziņoja par iespējamu veto pielietošanu - tās bija Francija un Krievija. Es gribētu teikt, ka šī ir pirmā reize, kad Francija vai kāda cita sabiedrotā valsts paziņo par gatavību izmantot veto tiesības pret savu sabiedroto. Tas ir nebijis gadījums.

Un tādēļ tika pieņemts lēmums - atteikties no neveiksmīgajiem un neauglīgajiem mēģinājumiem apvienot vienā balsī starptautisko sabiedrību un rīkoties kopā ar tām valstīm, kas ir gatavas apņēmīgi atrisināt šo ieilgušo sastrēgumu starptautiskajās attiecībās.

ASV prezidents Bušs 17.martā pulksten 3.15 (pēc Latvijas laika) izvirzīja ultimātu Sadamam Huseinam un viņa dēliem: 48 stundu laikā atstāt Irāku. Šā ultimāta termiņš beidzas nākamajā naktī pulksten 3.15.

18.martā Sadams Huseins ultimātu noraidīja. Tātad nekādas cerības, ka atbruņošanās varētu notikt mierīgā ceļā, vairs nepastāv.

Kā jūs zināt, Bagdādi ir atstājušas vēstniecības, Bagdādi ir atstājuši arī starptautisko organizāciju pārstāvji, pārstāvības.

Pāris vārdu par ANO rezolūcijām un par koalīcijas partneru tiesībām rīkoties saskaņā ar starptautisko likumdošanu. Es atsaukšu jums atmiņā notikumus, kas bija 1990.gadā, kad mēs vēl atradāmies Padomju Savienības sastāvā. Toreiz tika pieņemta rezolūcija nr.660, kas, es citēju, “pilnvaroja valstis lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apstiprinātu un īstenotu rezolūciju un visas attiecīgās sekojošās rezolūcijas un atjaunotu starptautisko mieru un drošību reģionā”. Uz šā dokumenta pamata starptautiskā koalīcija varēja atbrīvot Kuveitas teritoriju. “Visi nepieciešamie līdzekļi” - ar to parasti saprot arī militāra spēka lietošanu. Šī rezolūcija ir vēl arvien spēkā, jo pamiers Irākā tika noslēgts tikai tad, kad ANO Drošības padome pieņēma nākamo rezolūciju. Irāka to apņēmās pildīt. Un šajā rezolūcijā Irāka apņemas pilnībā atbruņoties un iznīcināt visus tās rīcībā esošos masu iznīcināšanas līdzekļus. Šī rezolūcija arī ir spēkā vēl arvien, arī šodien. Kopš 1990.gada ir pieņemtas pavisam 17 rezolūcijas par Irākas jautājumu. Un pēdējā no tām - rezolūcija nr.1441 - atkal aicina Irāku labprātīgi, pilnīgi un tūlītēji sadarboties ar ANO ieroču inspektoriem un atbruņoties.

Es atceros ANO ieroču inspektoru 2.ziņojumu, kurā Hanss Blikss teica: “Ja Irāka patiesi vēlētos ar mums sadarboties, tad konstatēt to, vai Irākas rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči, tas būtu tikai nedēļas jautājums.” Pēc viņa vārdiem, nepārprotami ir skaidrs, ka Irākas atklātība nebūt nav palīdzējusi inspektoru darbam. Ja arī soli pa solim ir izdevies arvien jaunus un jaunus ieroču veidus atrast, tad galvenokārt tāpēc, ka pie Irākas robežām koncentrējas 250 000 vīru liels karaspēks, kas galvenokārt sastāv no ASV un Lielbritānijas karavīru.

Tas lēmums, kas Saeimas deputātiem šodien ir jāpieņem un ko vakar pieņēma Latvijas valdība, ir saistīts ar Latvijas ārpolitikas ilglaicīgām interesēm. Tas ir saskaņā ar tām ārlietu un nacionālās drošības koncepcijām un tiem Latvijas ārpolitikas pamatvirzieniem, kurus Saeima ir savulaik apstiprinājusi.

Es vēlētos īsi pakavēties pie mūsu lēmuma iespaida uz dažām citām ārpolitikas jomām, kas ir ļoti nozīmīgas Latvijai. Tātad vispirms - Eiropas Savienība. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Man bieži tiek uzdots jautājums: “Kādēļ Latvija nevarētu pievienoties Eiropas pozīcijai? Kādēļ mēs tik nepārprotami atbalstām Amerikas Savienotās Valstis?” Un vienmēr es esmu atbildējusi, ka Latvija neatbalsta Amerikas Savienotās Valstis vai Eiropas Savienību, Latvija atbalsta to, lai Irāka tiktu atbruņota, un šajā jautājumā vienotas ir visas Eiropas valstis, kā arī pārējās demokrātiskās valstis.

Jūs atceraties, ka janvāra beigās presē parādījās astoņu Eiropas valstu vadītāju vēstule. Vēlāk, 5.februārī, deklarāciju pieņēma Viļņas desmitnieks, un tikai 17.februārī beidzot pēc ilgām diskusijām Eiropas Savienība izstrādāja savu vienotu pozīciju Irākas krīzes jautājumā. Līdz tam katrai Eiropas Savienības dalībvalstij bija sava un atšķirīga pozīcija. Šī 17.februāra pozīcija gan pēc sava burta, gan pēc gara vārds vārdā atbilst tam, ko Viļņas desmitnieka valstis kopīgi vienojās paust jau 5.februārī.

Kas tad ir Latvijas nostājas pamatā? Tātad vispirms tā ir mūsu vēlēšanās novērst draudus starptautiskajam mieram un drošībai, stiprināt ANO autoritāti un starptautisko tiesisko kārtību un ļoti būtiski veicināt Eiropas un ASV vienotību. Tas ir viens no Latvijas centienu un rūpju jautājumiem, jo, redzot tās diskusijas, kas izvērtās Transatlantiskās organizācijas ietvaros par Turcijas lūgumu - sākt tās aizsardzības plānošanu, un to laiku, kas sabiedrotajiem bija nepieciešams, lai pieņemtu vienotu lēmumu, mēs vēl jo vairāk pārliecinājāmies, cik ārkārtīgi liela nozīme ir Amerikas Savienoto Valstu klātbūtnei šeit, Eiropas kontinentā. Un arī turpmāk viena no mūsu būtiskākajām interesēm ir tā, lai šī klātbūtne šeit kā drošības garants vienmēr saglabātos.

Bieži es esmu atbildējusi arī uz jautājumu, kas notiks ar Apvienoto Nāciju Organizāciju pēc tam, kad Irākas krīze būs beigusies. Neapšaubāmi, ANO loma nemazināsies. Gluži otrādi! Apvienoto Nāciju Organizācijas pārziņā būs Irākas atveseļošana, demokrātiskas iekārtas izveide Irākā un Irākas opozīcijas iesaistīšana valsts pārvaldē - tātad tie paši procesi, kas pašlaik norit arī Afganistānā.

Un šajā sakarā es gribētu nocitēt vienu rindkopu no četru līderu deklarācijas, kas tika pieņemta Azoru sammitā. Tajā tiek runāts par to, kāda būtu Apvienoto Nāciju Organizācijas loma turpmākajā posmā. Tātad citēju: “Mēs plānojam strādāt ciešā sadarbībā ar starptautiskajām institūcijām, to skaitā ar Apvienotajām Nācijām, ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem, un ar divpusējiem donoriem. Ja šis konflikts notiks [tātad runa ir vēl svētdien, trīs dienas pirms mūsu šodienas debatēm - S.K.], mēs plānojam pieņemt steidzamības kārtā Apvienoto Nāciju Drošības padomē rezolūcijas, kas apstiprinātu Irākas teritoriālo vienotību, kas nodrošinātu ātru humānās palīdzības piegādi, kā arī nostiprinātu piemērotu pēckonflikta administrāciju Irākā. Mēs arī piedāvāsim, lai Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram tiktu dotas pilnvaras steidzamības kārtā nodrošināt visas nepieciešamās humānās vajadzības Irākas tautai un lai turpinātos nepārtraukta darbība programmai “Pārtika pret naftu”.”

Divpadsmit gadu garumā starptautiskā sabiedrība ir mēģinājusi panākt, lai Irāka pildītu Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas. Šie pūliņi ir izrādījušies neveiksmīgi. Diplomātiskie līdzekļi šodien ir izsmelti, un es gribu vēlreiz uzsvērt, ka par to ir atbildīgs tikai un pilnīgi Sadams Huseins un viņa režīms.

Kā topošai NATO dalībvalstij Latvijai ir ļoti svarīgi, lai neviena diktatūra pasaulē nevarētu atļauties ignorēt Apvienoto Nāciju Drošības padomes lēmumus, lai turpinātu nostiprināties tā sadarbības saite, kas pastāv starp Eiropu un Ziemeļameriku. Latvija, esmu pārliecināta, darīs visu, kas ir nepieciešams, lai mēs būtu līdzvērtīgi partneri mūsu sabiedrotajiem šajā grūtajā brīdī.

Es vēlreiz vēlos atgriezties, cienījamie deputāti, pie tā lēmuma, kas tika pieņemts 1998.gada 19.februārī. Toreiz Saeima par to nobalsoja šādi: 65 - par, 5 - pret, atturējās - 2. Un es nosaukšu to deputātu uzvārdus, kuri toreiz balsoja “par” un kuri ir arī 8.Saeimas deputāti: Indulis Emsis, Aleksandrs Kiršteins, Māris Grīnblats, Jānis Straume, Anna Seile, Pēteris Tabūns, Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš, Ēriks Zunda, Dainis Turlais, Andrejs Naglis un Paulis Kļaviņš. Jums ir jāpieņem atbildīgs, valstiski nozīmīgs lēmums, kam būs ilglaicīgas sekas Latvijas drošībai, Latvijas ārpolitikai.

Es lūdzu jūs to pieņemt!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Edgars Jaunups.

E.Jaunups (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezident! Godājamie kolēģi un cienījamās kolēģes!

Turpinot diskusiju par Latvijai šodien priekšā stāvošajām divām alternatīvām, proti, par pievienošanos starptautiskās sabiedrības koalīcijai tās centienos atjaunot starptautisko mieru un drošību vai par neizlēmīgu noskatīšanos uz notiekošo no malas, es kā Juridiskās komisijas loceklis gribētu vērst jūsu uzmanību uz šā jautājuma juridiskajiem aspektiem.

ANO statūtu septītā nodaļa piešķir ANO Drošības padomei tiesības pilnvarot valstis veikt tādus militārus pasākumus, kas varētu būt nepieciešami starptautiskā miera un drošības atjaunošanai. Irākas gadījumā ANO Drošības padome šādu soli spēra pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990.gadā.

Tā, piemēram, ANO Drošības padomes rezolūcijas nr.678 2.punkts pilnvaro valstis (es citēju): “…lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai apstiprinātu un īstenotu rezolūciju nr.660 un visas attiecīgās sekojošās rezolūcijas, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību reģionā.” Citāta beigas.

Gan toreiz, gan arīdzan tagad starptautiskā sabiedrība ar vārdiem “visi nepieciešamie līdzekļi” saprot arī militārā spēka lietošanu. Pēc Kuveitas atbrīvošanas ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju nr.687, kurā tika definēti arī tie pasākumi, kuri ir jāveic Irākai, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību. Šīs prasības pieņemšana no Irākas puses - tas bija priekšnoteikums formālam pamieram. Prasības ietvēra visu Irākas arsenālā esošo masu iznīcināšanas ieroču likvidēšanu un atteikšanos no to turpmākas ražošanas, kā arī bezierunu sadarbību ar starptautiskajiem ieroču inspektoriem. Jāuzsver, ka rezolūcija nr.687 neatcēla rezolūcijā nr.678 ietverto spēka lietošanas pilnvarojumu, bet vienīgi atlika tā izmantošanu, apstiprinot, ka pilnvarojums paliek spēkā līdz brīdim, kamēr Irāka izpildīs pamiera priekšnoteikumus.

Tādējādi spēka lietošanas pilnvarojums varēja tikt izmantots jebkurā laikā, kad vien ANO Drošības padome atzītu, ka Irāka pārkāpj rezolūcijas nr.687 noteikumus, proti, atbruņošanās saistības.

Lai gan ir pagājuši gandrīz 12 gadi kopš tā brīža, kad tika pieņemta rezolūcija nr.687, Irāka nekad nav izpildījusi starptautiskās sabiedrības leģitīmās prasības. Šajā laikā ANO Drošības padome ir vairākkārt nosodījusi Irāku par starptautisko saistību neizpildi un šajā sakarā ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas.

1993. un 1998.gadā ar rezolūcijas nr.678 atjaunoto pilnvarojumu koalīcijas valstis veica atsevišķus militārus pasākumus, kas bija vērsti uz draudu starptautiskajam mieram un drošībai novēršanu.

2002.gada 8.novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju nr.1441, kuras preambulā tā tieši atsaucās uz rezolūciju nr.678, vēlreiz apstiprinot tās spēkā esamību. Rezolūcijā nr.1441 ANO Drošības padome apstiprināja arī draudu starptautiskajam mieram un drošībai esamību, ko rada Irākas nepārtrauktie un apzinātie rezolūciju pārkāpumi. Šīs rezolūcijas 1.punktā ANO Drošības padome ir atzinusi, ka Irāka, es citēju, “ir pārkāpusi un joprojām pārkāpj”, citāta beigas, rezolūcijā nr.687 un citās attiecīgajās rezolūcijās noteiktās saistības. Vārdu “ir pārkāpusi un joprojām pārkāpj” lietošana šajā rezolūcijā ir ārkārtīgi nozīmīga, jo tieši šādus vārdus Drošības padome lietoja, izmantojot rezolūcijā nr.678 noteikto spēku lietošanas pilnvarojumu 90.gados.

Tomēr rezolūcija nr.1441 neparedz automātisku spēka lietošanu, proti, ANO Drošības padome neparedzēja automātiska spēka lietošanas pilnvarojuma izmantošanu. Rezolūcija piedāvāja Irākai pēdējo iespēju izpildīt savas saistības, pretējā gadījumā, es citēju, “tā saskarsies ar nopietnām sekām, ja turpinās pārkāpt savus pienākumus”.

Kopš rezolūcijas nr.1441 pieņemšanas ANO Drošības padome Irākas lietu ir skatījusi regulāri, un ir acīm redzams, ka Irāka kopš tā laika nav izpildījusi savas atbruņošanās saistības. Tas izriet arī no ieroču inspektoru ziņojumiem.

Un, lai arī kādas viedokļu atšķirības pastāvētu ANO Drošības padomē, neviena no ANO Drošības padomes loceklēm nav apstrīdējusi faktu, ka Irāka turpina apzināti pārkāpt savus pienākumus. Pie tam rezolūcija nr.1441 Irākai uzlika pierādīšanas pienākumu, proti, tieši Irākai pašai ir jāpierāda, ka tā izpilda savas atbruņošanās saistības.

Tādējādi Irāka nav izmantojusi starptautiskās sabiedrības tai doto pēdējo iespēju un turpina pārkāpt atbruņošanās saistības, kuru izpildi nu jau 12 gadus ANO Drošības padome ir uzskatījusi par nepieciešamu priekšnoteikumu starptautiskā miera un drošības atjaunošanai. Nav jābūt starptautisko tiesību ekspertam, lai saprastu, ka pēdējā iespēja nenozīmē priekšpēdējo iespēju un ka nopietnas sekas nenozīmē vēl lielāku ieroču inspektoru skaitu vai jaunas rezolūcijas. Šajos apstākļos rezolūcija nr.678 paredzēja spēka lietošanas pilnvarojuma izmantošanu, un šī izmantošana, bez šaubām, ir leģitīma.

Jāteic, ka pie šāda fakta juridiska slēdziena ir nonācis gan britu tieslietu ministrs, gan Nīderlandes un gan citu valstu valdības.

Pieņemot lēmumu par pievienošanos nu jau 45 valstu koalīcijai tās centienos atjaunot starptautisko mieru un drošību, mēs nekādā ziņā nenostājamies pret starptautisko tiesību prasībām un garu. Raugoties no morāles viedokļa, mēs tiecamies pēc starptautisko tiesību augstākajiem mērķiem.

Mums nav tik svarīgi iztirzāt notikumus, piemēram, Ņujorkā, cik mums ir svarīgi pievērsties situācijai Irākā, jo vairāk nekā 20 pēdējos gados Irākā tiek īstenots genocīds. Latvija ir konvencijas “Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu” dalībvalsts, un mūsu pienākums ir apturēt genocīda noziegumus pasaulē un panākt vainīgo sodīšanu.

Irākas līderis Sadams Huseins ir sistemātiski nogalinājis un spīdzinājis arābus, kurdus, asīriešus. Vairāk nekā 4 miljoni irākiešu ir pametuši Irāku. Huseins ir atbildīgs par daudzu simtu tūkstošu Irākas pilsoņu nāvi. Salīdzinājumā ar Huseinu Miloševičs ir tikai amatieris. Un tomēr Miloševičs šodien atrodas ieslodzījumā, tajā skaitā arī ar Latvijas Republikas atbalstu. Kā nācijai, kas pati ir piedzīvojusi genocīdu un represīvu etnisko politiku, mums būtu jābūt skaidrai apziņai par totalitāra režīma upuru tiesībām, kādas tās ir un kādām tām būtu jābūt. Ir jāapzinās, ka vēl pirms gadsimta pastāvējusī tradicionālā situācija, kad suverēnu valstu vadītāji varēja brīvi izmantot savas valsts iedzīvotājus, pat spīdzināt un nogalināt tos, ir mainījusies. Militārie pasākumi Kosovā, Miloševiča nodošana tiesai, jaunizveidotā Starptautiskā krimināltiesa, kā arī Genocīda un spīdzināšanas novēršanas konvencija starptautiskajās tiesībās - tas viss ir radījis plašākas pilnvaras intervencei cilvēktiesību vārdā.

Nobeigumā es jums gribētu atgādināt notikumus saistībā ar 1993.gadā veiktajiem militārajiem pasākumiem pret Irāku. Nākamajā dienā pēc britu un Amerikas Savienoto Valstu veiktajiem militārajiem pasākumiem toreizējais ANO Ģenerālsekretārs Butross Butross Gali paziņoja (es citēju): “Vakardienas militārie pasākumi un militārie spēki, kas veica šos pasākumus, pamatojoties uz rezolūciju nr.678, ir saņēmuši ANO Drošības padomes pilnvarojumu, un uzbrukuma pamatojums bija rezolūcijas nr.687 noteikumu pārkāpumi no Irākas puses.” Tāpat kā ANO Ģenerālsekretārs es varētu teikt, ka šīs darbības ir veiktas un atbilst ANO Drošības padomes rezolūcijām un ANO Statūtiem.

Kā jūs atceraties, līdzīga situācija bija ar Saeimas balsojumu 1998.gadā. Arī daudzi no jums bija šajā pašā plenārsēžu zālē, kad Saeima izteica atbalstu starptautiskajai koalīcijai.

Pieņemot šodien lēmumu, es aicinu jūs izvērtēt, kas tad īsti ir mainījies kopš 1993. un 1998.gada militārajām operācijām. Mainījies ir vienīgi tas, ka kopš tā brīža ir pieņemtas vēl vairākas rezolūcijas, kurās tiek atzīta Irākas saistību neizpilde. Starptautiskās sabiedrības prasības un tiesības nav mainījušās, un vēl redzamāka ir kļuvusi Sadama Huseina nevēlēšanās izpildīt starptautiskās sabiedrības leģitīmās prasības, kas vērstas uz starptautiskā miera un drošības atjaunošanu.

Es aicinu jūs šodien atbalstīt valdības iesniegto lēmuma projektu! Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamais Prezidij un godājamie kolēģi! Es šodien uzrunāšu galvenokārt tos, kam starptautiskās drošības apdraudējums vēl neliekas pietiekami liels arguments militāru akciju uzsākšanai pret Irāku. Es uzrunāšu galvenokārt tos, kuru dvēselei un sirdij tuvākas būs tautu tiesības, un mēģināšu sniegt dažus argumentus, ka Sadama Huseina totalitārais režīms vēršas ne tikai pret starptautisko drošību, bet arī pret pašas Irākas tautu. Runa būs ne tikai par kurdu tiesībām; runa būs gan par Irākas turkmēņu, gan par asīriešu, gan arī par citu tautu tiesībām. Sīkāk nerunāšu arī par visiem zināmo genocīdu pret kurdiem 1988.gadā, kā arī par iedzīvotāju masveida pārvietošanu no reģioniem, kas ir bagāti ar naftu.

Irākā pastāv tā sauktais lienošais genocīds, un dažas no tā pazīmēm droši vien labā atmiņā būs arī Latvijas iedzīvotājiem.

Premjerministrs savā uzrunā jau pieminēja šo arabizācijas kampaņu. Atšifrēsim, ko tas nozīmē. Kurdu valoda pieder pie pavisam citas grupas nekā arābu valoda. Kurdi ir indoeiropieši, tāpat latvieši, krievi, vācieši un poļi. Asīrieši ir sena semītu tauta. Tātad ģenētiskās un lingvistiskās saknes ir pilnīgi atšķirīgas no arābu saknēm. Un, lūk, Irākā sistemātiski, it īpaši kopš 1997.gada, notiek tautības piespiedu maiņa, ko eifēmisti sauc par tautības korekciju. Irākas citu tautību iedzīvotāji tiek aicināti reģistrēties kā arābi. Bez viņu piekrišanas arābu tautība tiek piešķirta jaundzimušiem bērniem. Nav iespējams stāties laulībā vai arī iegūt nekustamo īpašumu, ja kurdi, asīrieši vai turkmēņi brīvprātīgi nepiekrīt skaitīties par arābiem.

Otrkārt. Piespiedu iesaistīšana valdošajā politiskajā partijā. Atteikšanās gadījumā seko represijas.

Treškārt. Piespiedu rekrutēšana militārajos spēkos, piemēram, kaut vai tajos spēkos, kas apsargā Irākas diktatoru Sadamu Huseinu.

Ceturtkārt. Informantu savervēšana. Arī tā ir pazīstama parādība. Līdz ar to tiek sanaidoti šo tautu pārstāvji.

Sestkārt. Represijas pret ģimenēm, kuru locekļi dzīvo Kurdistānas apgabalos. Vārdu sakot, nepārtraukts fizisks un morāls terors. Tas, protams, atsauc atmiņā nesenā laika notikumus mums labi zināmā reģionā.

Protams, mēs varam teikt, ka tā ir katras valsts iekšējā lieta. Taču tādā gadījumā mums būtu jābeidz pasaules sabiedrībai atgādināt par tās pasivitāti aizvadīto 50 gadu laikā. Tādā gadījumā mums būtu jāatmet cerības, ka vajadzības gadījumā nepieciešamo aizstāvību varētu saņemt arī mēs.

Tādēļ es aicinu ieklausīties arī šajos argumentos, kas varbūt dažiem palīdzēs izšķirties par atteikšanos no pasīvas malā stāvēšanas!

Sēdes vadītāja. Vai deputātam Sokolovskim pietiks ar astoņām minūtēm? Lūdzu! Nākamais debatēs pieteicies deputāts Juris Sokolovskis.

J.Sokolovskis (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Godājamie Ministru kabineta locekļi! Augsti cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Es ceru, ka zālē nav naivu cilvēku, kuri patiešām tic, ka šā topošā kara mērķis ir demokrātijas ieviešana Irākā. Mēs esam pieauguši cilvēki un visi redzam, ka karš ir vajadzīgs ASV, lai pakļautu sev ar naftu bagātu zemi un nostādītu sevi pāri pār Eiropas uzņēmumu un valstu; interesēm. Tie cilvēki, kuri atbalsta karaspēka sūtīšanu uz karu, to skaidri saprot. Tāpēc lūdzu neliekuļot pašiem sev!

Mūsu valdība pēkšņi ir nolēmusi piedalīties šajā visai apšaubāmajā operācijā, sūtot amerikāņiem palīgā uz Irāku mediķus un sapierus. Tas nozīmē, ka kareivīgā Latvijas valdība skaidri saprot, ka pēc kara sagrautā valstī - Irākā -paliks izpostīta zeme un daudz nogalināto un invalīdu.

Cienījamie kolēģi, padomājiet! Šajā momentā, kad mēs ar jums šeit spriežam, šie Irākas iedzīvotāji ir dzīvi, bet pēc dažām dienām, pēc tam, kad sāksies karš, viņus nogalinās kāda amerikāņu bumba. Padomāsim par to, lūdzu!

Par kādas demokrātijas nodrošināšanu Irākas tautai varētu šeit būt runa? Nogalinātiem cilvēkiem demokrātija nav vajadzīga. Uzdosim sev jautājumu - kāpēc valdība pieņēma šo lēmumu tik ātri un aiz slēgtām durvīm? Varbūt ir vainojams pilnmēness? Piedodiet, bet tādu secinājumu var izdarīt, iepazīstoties ar dīvainajiem Kristovska kunga komentāriem. Viņš vakar skaidroja, ka valdība par Latvijas iesaistīšanos militārajās operācijās Irākā lēma ne savas iniciatīvas dēļ, bet pēc ASV neoficiāli izteikta aicinājuma. Atkārtošu - pēc neoficiāli izteikta aicinājuma. Ko tas nozīmē? “Lielais saimnieks” un “pasaules policists” vēl nav oficiāli izteicis savu pavēli, bet mūsu valdība, uzticīgi skatoties viņam acīs, jau steidzas izpildīt viņa intīmos sapņus! Skumji redzēt, ka valdība vairs nespēj neatkarīgi formulēt savu viedokli, vadoties no savas valsts interesēm un ieklausoties savas tautas viedoklī. Latvijas iedzīvotāju viedoklis ir skaidrs un nepārprotams - Latvija ir pret karu!

Vakar Ministru prezidents Repšes kungs teica: Latvijai kā mazai valstij ir jāpiedalās diktatora atbruņošanā. Varbūt Repšes kungs var uzreiz paziņot par saviem pelēkajiem Napoleona plāniem: ar kādiem vēl diktatoriem Latvija karos tuvāko triju gadu laikā? Kur vēl mēs sūtīsim savus zēnus mirt par svešām interesēm? Varbūt uz Saūda Arābiju, kur valda karalis un nav demokrātijas? Vai varbūt uz Pakistānu, kur pie varas ir prezidents Mušarads, kas nonāca pie varas militārā apvērsuma rezultātā, un kur ir atomieroči? Diez vai valdība var atbildēt uz šiem jautājumiem, jo acīmredzot gaidīs nākamo “lielā brāļa” neoficiālo aicinājumu. Tagad šādi mūsu jautājumi skan jocīgi, bet situācija attīstās, soli pa solim, nelabvēlīgā virzienā. Nesen bijām nosūtījuši mediķus uz Afganistānu, tagad sūtām karaspēku uz Irāku, bet drīz sūtīsim savus karavīrus uz jebkuru pasaules “karsto punktu” karot par “lielā saimnieka” interesēm.

Runājot nopietni, jāatzīst, ka globālā politikā nevar būt pastāvīgu draugu, ir tikai pastāvīgas intereses. Mazas valstis spēj aizsargāt savas intereses tikai tad, ja sadarbojas starptautiskās organizācijās, tādās kā ANO, Eiropas Padome un EDSO. Ja šodien mēs atbalstīsim mūsu armijas piedalīšanos tādā militārā operācijā, kura nav saskaņota ar ANO, tas var uz ilgu laiku sabojāt Latvijas attiecības gan ar starptautiskām organizācijām, gan arī ar mūsu Eiropas partneriem. Ar to, ka mūsu karaspēku nosūtīsim karot bez ANO Drošības padomes lēmuma, mēs turklāt palīdzēsim samazināt ANO ietekmi pasaulē un sagrausim pašreizējo starptautisko attiecību sistēmu, kura, varbūt ne visai efektīvi, tomēr aizsargā mazās valstis.

Ja Saeima atbalstīs bezatbildīgu valdības lēmumu par piedalīšanos karā, kā mēs būvēsim savas turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību, ar Eiropas Savienības līderēm Franciju un Vāciju? Vai mēs esam gatavi arī nākotnē spēlēt Amerikas “Trojas zirga” lomu Eiropas Savienības iekšienē? Ja tas tā notiks, mēs ar pašu rokām būsim iznīcinājuši to mērķi, pie kura īstenošanas mēs ilgi strādājām un par kuru mūsu tauta ir dārgi samaksājusi. Šis mērķis ir kļūt par īstu Eiropas valsti, kura pieņem ne tikai tirgus ekonomikas modeli, bet arī Eiropas attieksmi pret cilvēka dzīvību un cieņu. Šis mērķis ir šodien apdraudēts.

Es aicinu visus kolēģus, neatkarīgi no frakcijas piederības un politiskās pārliecības, ar mūsu kopējo balsojumu “pret” izlabot valdības kļūdu un atteikties no karaspēka sūtīšanas uz Irāku.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Pirms pārtraukuma lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm!

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrācijas rezultātus lūdzu nolasīt deputātu Aleksandru Bartaševiču. Lūdzu!

A.Bartaševičs (Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Vladimirs Buzajevs, Aigars Kalvītis, Artis Kampars, Krišjānis Kariņš, Paulis Kļaviņš, Vilis Krištopans, Sarmīte Ķikuste, Ainars Latkovskis, Baiba Brigmane, Viesturs Šiliņš, Māris Kučinskis, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Dainis Turlais un Ērika Zommere.

Sēdes vadītāja. Debates turpinām pulksten 17.00.

Paldies.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs pieteicies Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Priekšsēdētājas kundze! Dāmas un kungi! Kolēģi! Pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mēs lemjam par Latvijas karavīru sūtīšanu karā. Reti politiķiem gadās lemt tik smagas lietas, un tas ir viens no vissmagākajiem lēmumiem, kāds politiķim jebkad ir jāpieņem.

Šo lēmumu valdība pieņēma vakar steigā, un jau šodien mums par to ir jābalso. Noklausoties Ministru prezidenta un ministru runas, vai mēs izdzirdējām kaut vienu jaunu, nezināmu argumentu? Nekā tāda tur nebija! Kad valdības pārstāvjiem kāds jautā, kāpēc Latvija ir izlēmusi iesaistīties karā, tad viņš saņem atbildi, ka mums ir izteikts neoficiāls uzaicinājums. Raugoties no starptautisko tiesību viedokļa, neoficiāls aicinājums piedalīties karā ir vienkārši neiespējams. Atsaukšanās uz neoficiāliem mājieniem ir vismaz nenopietna.

Ja gadījumā valdības rīcībā ir kāds oficiāls ASV valdības aicinājums, tad ir jāsāk ar šo dokumentu publiskošanu. Taču mums nav informācijas, ka kāds mūs lūdz nosūtīt uz Irāku militārās vienības. Valdība vienkārši tiecas paust ne vien neaicinātu, bet arī pārspīlētu atbalstu. Šis lēmums liecina par neprofesionālu ārpolitiku, jo valdība nespēj izvērtēt starptautisko situāciju un apzināties savas rīcības sekas. Latvijai nav jācenšas par katru cenu iesaistīties karadarbībā, jo tas samazina gan mūsu valsts iekšējo, gan ārējo drošību un beigu beigās sarežģī arī mūsu integrāciju starptautiskajās organizācijās. Mūsu valsts jau ir paudusi skaidru un pietiekamu politisku atbalstu Irākas atbruņošanai.

No valdības ļoti skopās argumentācijas var saprast, ka mūsu piedalīšanās attieksies uz kara kaut kādu otro fāzi. Kā Saeima var pieņemt lēmumu par karavīru piedalīšanos kara otrajā fāzē, ja karš vēl nemaz nav sācies? Runāšana par fāzēm, par brīvprātīgajiem, par neiesaistīšanos aktīvā karadarbībā - tie visi ir tikai vārdi, pie kam vārdi, kuri vairāk tika lietoti tieši vakar, nevis šodien. Un mums, katram no deputātiem, tieši mums būs jāpieņem šis lēmums, nevis valdībai. Tā visa ir slēpšanās aiz vārdiem.

Lēmumā runāts par piedalīšanos karā, kurā mēs būsim vienā frontes pusē. Saeimas deputātu, vismaz Tautas partijas deputātu, rīcībā nav izsmeļošas un pietiekamas informācijas par šā lēmuma sekām. Šodien Saeima ir nostādīta ķīlnieka lomā, jo mums ir jābalso par ļoti nopietnu un sarežģītu jautājumu, kas ir sagatavots ārkārtīgi neprofesionāli. Valdība ir rīkojusies bezatbildīgi un faktiski riskē ar mūsu karavīru dzīvībām.

Taču šim jautājumam ir arī otra puse. Mēs apzināmies, ka ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris un drošības garants. Valdības rīcība, pieņemot profesionālā ziņā tik nesagatavotu lēmumu, ir provokatīva un nevalstiska, jo pakļauj riskam mūsu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Saeimai šodien ir pamats noraidīt šo lēmumu, taču to varētu saprast arī kā Amerikas neatbalstīšanu.

Tautas partija, būdama valstiski domājoša partija, nevēlas to pieļaut. Valdības kļūdu vēl var labot. Tautas partijas priekšlikums ir šāds: pieņemt tādu rezolūciju, kurā tiktu paustas divas konkrētas lietas: pirmkārt, skaidrs atbalsts Amerikas centieniem atbruņot Irāku; otrkārt, Latvijas gatavība nosūtīt uz Irāku miera uzturēšanas un medicīnas vienības, kā arī humāno palīdzību pēc kara beigām.

Diemžēl šodienas sēdē, kas ir ārkārtas sēde, mēs procedūras dēļ nevaram iesniegt savu lēmuma projektu. Mums šis projekts ir sagatavots, un mēs esam gatavi iesniegt šo lēmuma projektu, lai to izskatītu Saeimas kārtējā sēdē.

Tautas partija nebalsos par tādu rezolūciju, kas paredz Latvijas karavīru sūtīšanu karā.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Nikolajs Kabanovs.

N.Kabanovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Kolēģi deputāti! Valdības locekļi! Cienījamie Latvijas cilvēki! Šodien mēs balsosim “par” vai “pret” karu, bet kāpēc Latvijai ir jāpiedalās Amerikas Savienoto Valstu karā pret Irāku - uz šo svarīgo jautājumu mums šodien nevar dot sakarīgu atbildi ne Ministru prezidents, ne ārlietu ministre, ne aizsardzības ministrs. Mēs dzirdam propagandistiskas tirādes, kuras tikai aptumšo patieso būtību.

Taču būtība ir šāda: Irāka ir viens no lielākajiem pasaules naftas rezervuāriem. Irākas nafta ir viena no lētākajām un kvalitatīvākajām pasaulē. ASV kontrole pār Irākas naftas krājumiem sola enerģijas patēriņa pieaugumu Amerikā vismaz tuvākajās desmitgadēs. Pretējā gadījumā ASV nāksies saskarties ar smagu enerģētikas krīzi. Vienīgais, kas traucē ASV iegūt tādu pašu kontroli pār Irākas naftu kā, piemēram, pār Nigērijas naftu, ir Sadams Huseins. Arī Nigērijā nav demokrātijas, arī tur līst asinis un tiek iznīcinātas nacionālās minoritātes, bet kuru tas uztrauc, ja tankkuģi kārtīgi kursē uz ASV?

Karš pret Irāku notiek arī Izraēlas interesēs, neskatoties uz to, ka palestīniešu “Intifadu” Izraēlas okupētajās arābu zemēs finansē galvenokārt Irāna un Saūda Arābija. Arī Irāka iesaistās kā nozīmīgs faktors šajā spēlē, bet tad, kad Irāka būs okupēta, Izraēla kļūs par pašu spēcīgāko militāri politisko “spēlētāju” Tuvajos Austrumos. Šajā jautājumā ir ieinteresēts varenākais un ietekmīgākais proizraēlistu lobijs - Amerika.

Tālāk. ASV uzbrukums Irākai ir nepieciešams dolāra kursa paaugstināšanai. Izraisot haosu pasaules finanšu tirgos, Vašingtona vēlas pazemināt eiro kursu, jo tas dolāram ir kļuvis par nopietnu konkurentu.

Eiropas valstis, kurās dzīvo miljoniem musulmaņu, tiks pakļautas pastiprinātiem terorisma draudiem. Taču kur atrodas Latvija? Kāda ir tās ģeopolitiskā situācija? Vai tad mēs neesam Eiropā? Varbūt mēs esam kļuvuši par ASV 51.štatu? Ja mēs to nevēlamies, tad politisko organizāciju apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” aicina neatbalstīt šo kļūmīgo soli un nesūtīt mūsu militāro kontingentu uz Irāku ne pirmajā, ne otrajā, ne padsmitajā amerikāņu militārās operācijas stadijā.

Nost ar karu!

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Nevajadzētu īpaši brīnīties par to, ka Latvijā diemžēl ir arī tādi, kas trīc un dreb par to, lai Sadama Huseina režīms saglabātos. Lūdzu, par to nebrīnieties! Arī tās ir mūsu okupācijas sekas.

Tagad es gribētu parunāt par tādiem jēdzieniem kā vienaldzība, kā izlikšanās, kā šķietamība, par to, ka mēs neko neredzam un neko nedzirdam. Un tad ir jautājums: vai Latvijas valsts šodien var būt vienaldzīga? Vai tā var izlikties, ka nekas nekur nenotiek, un censties visu laiku stāvēt kaut kā malā?

Un tomēr šad un tad arī mūsu tautai vajadzētu atcerēties mūsu vēsturi, to Latviju, kura tika izcīnīta ārkārtīgi smagās brīvības cīņās, kura prata savu valsti sakārtot, kura bija plaukstoša un ziedoša, kura izglītības ziņā, grāmatu lasītāju skaita ziņā un daudzos saimnieciskos jautājumos bija viena no vadošajām valstīm pasaulē, un tomēr, it kā nemanot, 20. un 30.gados sāka veidoties tādi īpatnēji notikumi.

Un tomēr ir vērts atgādināt kaut vai to pašu 1938.gadu Minhenē, kad arī tā - pavisam mierīgi - tika izlemts Čehoslovākijas liktenis, un Čehoslovākija zaudēja savu valstisko neatkarību. Tepat mums blakus bija 1939.gads - bēdīgais Molotova-Ribentropa pakts, par kuru mēs tik daudz esam runājuši, bet tikai retais ir iedziļinājies šā pakta tapšanas būtībā - pakta, kurš pilnīgi un negrozāmi izlēma Baltijas valstu likteni.

1939.gada septembra sākums. Vācija iebrūk Polijā. Staļins, kā jau parasti, nogaida divas nedēļas un arī iebrūk, bet no otras puses, un valsts ar bagātām tradīcijām pazūd no pasaules kartes. Abi agresori rīko pat kopīgu parādi. Taču Latvijai nav nekādas attieksmes pret notiekošo! Izlikšanās, ka nekas nenotiek. Tikai nezin kāpēc pēc neilga brīža - 5.oktobrī - PSRS saņem atļauju izvietot savu karaspēku Latvijā. Latvijā darbojās Latvijas-PSRS Draudzības biedrība.

Tālāk. Tepat blakus kāda cita ziemeļvalsts - Somija - atsacījās ielaist PSRS karaspēku. Tad sekoja uzbrukums, sekoja Ziemas karš. PSRS bija gandrīz miljons nosalušu, ievainotu, nogalinātu, bez vēsts pazudušu cīnītāju. Somiem bija kādi daži desmiti tūkstošu upurētu dzīvību. Bet kas tas ir salīdzinājumā ar to, kas notika Baltijas valstīs pēc tam? Somi karu zaudēja, zaudēja daļu no savas teritorijas, bet nosargāja valstisko neatkarību. Mēs esam bijuši vienaldzīgi. No Latvijā esošajām krievu karabāzēm uz Somiju tika sūtīti karavīri, bet mēs neprotestējām. Un tad jau vairs vienaldzībai nebija vietas. Pienāca 1940.gada 17.jūnijs, un arī Latvijai neviens piekrišanu neprasīja. Šeit ieradās “mīļi” (pēdiņās!) viesi, un tie nu vairs mums neprasīja, kurā armijā gribam karot un pret ko karot, un zem kādiem karogiem karot. Vai mēs esam to aizmirsuši, ka Latvijas armijas karavīri diemžēl tajā laikā nespēja karot zem savas brīvvalsts karogiem? Latvieši cīnījās diemžēl abās frontes pusēs. Tie bija vairāk nekā 200 tūkstoši latviešu vīru, no kuriem lielākā puse aizgāja bojā gan kaujas laukā, gan koncentrācijas nometnēs.

Tālākās sekas - vairāk nekā 50 gadu šā okupācijas režīma plosīšanās Latvijā. Šīs rētas mēs neesam sadziedējuši, šīs sekas mēs jūtam vēl šodien, šīs sekas mēs redzam arī šeit, Saeimā. Diemžēl.

Un tagad parunāsim par drusku jaunāku laiku! Jā, beidzot pienāca 1991.gads - Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas gads. Laimīgais gads, kā mums daudzi to paredzēja. Vai mēs esam izpratuši šos 20.gadu simteņa notikumus? Vai mēs, vismaz daļa no mums, esam spējīgi no tā visa kaut ko iemācīties? Esam strādājuši sūri un grūti - gan tautieši svešumā, gan tautieši Latvijā - pie mūsu ceļa veidošanas uz NATO un Eiropas Savienību. Ļoti gribam kļūt par šo institūciju dalībvalstīm. Mūsu centieni, mūsu vēlmes ir ņemtas vērā. Mēs esam uzaicināti spert šos izšķirošos soļus. Taču mums jāsaprot ir viens: kļūstot par dalībvalstīm šajās struktūrās, mēs nevaram cerēt, ka varēsim būt vienaldzīgi; ka kāds kaut kur darīs to vai šito, bet mēs skatīsimies, kas mums izdevīgāk. Un, kā jūs paši saprotat, šāda attieksme kļūst īpaši skaidri redzama tad, kad ir kaut kas nopietns. Latvijai šodien galvenais jautājums ir un paliek valsts drošība, nekas cits. Taču drošība mums būs tikai tad, ja mums būs uzticami sabiedrotie. Bet kad sabiedrotais var būt uzticams? Tad, ja mēs esam spējīgi pierādīt, ka mums var uzticēties! Vai šīsdienas debates to spēs pierādīt? Vai mūsu balsojums spēs to pierādīt jeb vai mēs tikai pastrīdēsimies par dažām frāzītēm - kā tad nu tur precīzi nosaukt to vai citu jēdzienu vai kaut ko tamlīdzīgu? Varbūt tomēr padomāsim par mūsu lēmuma būtību, par to, ka mēs nedrīkstam vilcināties tad, kad lēmums ir nepieciešams un kad mums ir jāpauž skaidri sava nostāja! Šis ir izšķirošais brīdis. Neizliksimies, ka mēs nesaprotam, kas tuvākajās stundās var notikt! Šajā brīdī ir skaidri un gaiši jāpauž sava nostāja, nevis jāsāk meklēt tur tādus vai citādus nepareizus izteicienus vai nepareizus burtus. Ne jau šeit ir tas galvenais iemesls.

Ja mēs, Latvijas Republikas Saeima, skaidri un gaiši ar savu balsojumu, neatkarīgi no tā, vai pārstāvam pozīciju vai opozīciju, varēsim pierādīt, ka mēs neizlokāmies, ka mums ir sava nostāja un ka mums var uzticēties tie, kuru uzticību mēs gaidām šajā un nākamajā gadā, - ja mēs to spēsim pierādīt, tad mums ceļš uz labāku nākotni ir vaļā. Ja mēs minstināsimies un sāksim meklēt iespējas, kā izvairīties no atbildības, tad mūsu liktenis joprojām būs neskaidrs un būs grūti pateikt, kas notiks tālāk.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Bartaševičs.

A.Bartaševičs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Godātais Ministru prezident! Cienījamie kolēģi! Piedāvātais lēmuma projekts ir nesagatavots pēc satura un var pat apdraudēt valsts drošību. Gribu vērst jūsu uzmanību uz dažām kļūdām (man liekas, ka tās ir tehniskas kļūdas), uz tādām tehniskām kļūdām kā 1.pantā, kur ir rakstīts, ka Saeima nolemj, ja diplomātiskie centieni cietīs neveiksmi… es šeit saīsināšu… atbalstīt rezolūciju nr.1441... Vai tas nozīmē, ka mēs atbalstīsim šo rezolūciju tikai tad, ja diplomātiskie centieni cietīs neveiksmi?

Uz ko tas norāda? Uz to, ka šis dokuments tika ļoti lielā steigā gatavots un tiešām nav kvalitatīvs. Bet tagad par būtību.

Ministru prezidents piedāvā atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienībai piedalīties starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai. Kas ir starptautiska operācija? Tas tiek skaidrots likumā “Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanās starptautiskajās operācijās”. Un tajā likumā es atradu tikai vienu iespējamo variantu, kad Latvija var piedalīties starptautiskās militārās operācijās. Tas ir iespējams, ja militārās operācijas mērķis ir īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51.pantā noteiktās neatņemamās Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu tiesības uz kolektīvo pašaizsardzību. Un panta otrajā daļā ir paskaidrots, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dokumentus, piedalās starptautiskās operācijās pēc to starptautisko organizāciju rezolūcijas, rekomendācijas vai lūguma, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika vai ar kurām sadarbojas Latvijas Republika, kā arī pēc Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu lūguma.

Jā, patiešām, mums ir izteikts neoficiāls lūgums, kā šeit teica aizsardzības ministrs. Diemžēl ASV nevar šajā gadījumā aizvietot ANO. Militārās vienības sūtīšana uz Irāku ir acīm redzams šā likuma pārkāpums.

Tomēr ir vēl viena izeja. Mums ir vēl arī Satversmes 43.pants, kurš ir augstāks par likumu un kurš dod tiesības pielietot militāru spēku. Taču šis pants skan tā: “Valsts Prezidents uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu.” Jā, mēs varam pasludināt karu Irākai, bet, ja mēs tagad gribam pateikt “a”, tad būs jāpasaka arī “b”.

Tātad, lūdzu, cienījamie militāristi, jums ir, kur virzīt savu spēku! Kāpēc nepasludināt karu Irākai? Vismaz tas būs godīgi attiecībā pret šo valsti, ja mēs sūtīsim savus karavīrus uz Irāku, tas faktiski nozīmēs, ka starp mūsu valstīm var stāties spēkā karš, karastāvoklis. Un ko mēs darīsim, ja pēc tam Irāka mums pieteiks karu? Par to mēs negribam domāt.

Mani izbrīna, ka lēmuma projektā ir atsauce uz ANO rezolūciju nr.1441. It kā tur esot pamats karam. Bet, cienījamie kolēģi, dalība karā pret Irāku ir šīs rezolūcijas faktiska ignorēšana, jo tur neviena vārda nav par to, ka jebkurai valstij - atsevišķi vai grupā - ir tiesības veikt militāras darbības pret šo valsti. Mani, atklāti sakot, izbrīnīja arī tas, ka Kalnietes kundze šeit teica, ka it kā jau no 1990.gada esot rezolūcija, kas it kā ļaujot šādu karadarbību veikt. Taču tad ir jautājums: ar ko tad nodarbojas ANO Drošības padome? Ar ko tad nodarbojas ASV? Ir mērķis tomēr šīs tiesības saņemt no ANO Drošības padomes? Tad tas vienkārši laikam... ministres kundze un jurists Jaunups mums dod nepareizu informāciju.

Nākamais aspekts. Mums būs jārēķinās ar to, ka pasliktināsies Latvijas starptautiskais stāvoklis, jo, kā jūs zināt, Eiropas Savienības lielākās valstis - Francija un Vācija - ir izteikušas savu viedokli par karu Irākā, un viņas ir “pret”. Es negribu teikt, ka būs apdraudēta mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, bet šāda mūsu rīcība var palēnināt mūsu virzību uz Eiropas Savienību. Tas tā ir noteikti, jo tādi mājieni jau ir. Ja uzmanīgāk paskatāmies uz to, kā pagāja mūsu Valsts prezidentes vizīte Vācijā, tad tādu secinājumu varam izdarīt.

Nākamais. Es klausījos ļoti uzmanīgi Repšes kungu, taču no viņa runas man nebija skaidrs, kas ir huligāns viņa izpratnē. Jo principā huligāns ir cilvēks, kas pielieto vardarbību vai spēku, apejot likumu, un kam nav tādu tiesību - pielietot spēku pret citu.

No otras puses, starptautiskās tiesības ļauj piemērot spēku tikai pašaizsardzībai vai uz ANO rezolūcijas pamata.

Tātad pareizi tagad būtu runāt par to, ka satiekas nevis huligāns ar kādu miermīlīgu cilvēku, bet satiekas divi huligāni. Un rodas retorisks jautājums: ko tad darīt mums, ja ir tāda situācija? Atkārtoju: tas ir retorisks jautājums. Jūs katrs varat atbildēt uz to jautājumu.

Krieviem ir tāds teiciens, ka slikts miers ir labāks par labu karu. Un tagad ir tieši tas gadījums, kad mums jāpadomā, ka karš - tas tomēr ir nāve, tās ir asinis, tie ir postījumi jebkurai valstij.

Es aicinu jūs tomēr neatbalstīt šo lēmuma projektu pilnībā un balsot pret mūsu karaspēka sūtīšanu uz Irāku.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Godājamais Prezidij! Cienījamie ministri! Deputāti! Dievs nedod mums mieru, un pēc Ministru prezidenta Repšes kunga iniciatīvas mēs šodien ārkārtas sēdē (laikam baidāmies nokavēt) izskatām jautājumu par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai. Faktiski, ja mēs pieņemsim šo lēmumu, tad, manuprāt, jau otro reizi 8.Saeimas laikā pieteiksim karu citai valstij. Es uzskatu, ka karastāvoklī ar Afganistānu mēs jau esam no tā brīža, kad aizsūtījām uz turieni mediķus militāristus. Tagad mēs vēl pieteiksim karu Irākai, varbūt pēc dažiem mēnešiem - vēl Ziemeļkorejai. Vai tas nebūs par daudz tādai “dižvalstij” kā mūsu Latvija? Vai visi diplomātiskie ietekmes līdzekļi jau ir izsmelti? Es domāju, ka nebūt ne. Tāpēc šim karam arī nav atbalsta ne no ANO, ne no Eiropas Savienības puses. Karu Irākā neatbalsta Kanāda un Meksika, Ķīna un Krievija, Francija un Vācija, kā arī daudzas Āzijas un Āfrikas valstis, bet Latvijas vadoņi to jau ir atbalstījuši sen - jau pirms Saeimas lēmuma pieņemšanas. Kurš pēc tam varēs apgalvot un pierādīt, ka mēs patiešām esam īsta parlamentāra republika un ka pie mums ir īsta demokrātija? Es domāju - neviens!

Kā jums ir zināms, Latvijas Aizsardzības koncepcijā mēs apgalvojām, ka rīkosimies, stingri pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijas pamatnostādnēm, bet ANO Drošības padomes rezolūcijas par uzbrukumu Irākai nav līdz pat šai baltai dienai. Tātad - ja mēs pieņemsim piedāvāto lēmumu, tad pierādīsim, ka mēs nerespektējam ne ANO, ne arī mūsu pašu akreditēto Aizsardzības koncepciju.

Tālāk. Gribētos zināt, cik mēs esam bagāti. Mums trūkst naudas mediķu un pedagogu algu palielināšanai, mums ir kauns pensionāru - faktiski mūsu tēvu un mammu - priekšā. Vakardien viņi stāvēja piketos Saeimas un Ministru kabineta ēku priekšā un it kā ubagojot lūdzās, lai mēs viņiem palielinātu pensijas un aizsargātu viņus no mājas īpašnieku patvaļas. Absolūtais pensionāru vairākums mūsu laikos ir kļuvis par nabadzīgiem cilvēkiem. Viņiem trūkst naudiņas, lai nopirktu pārtiku un zāles. Trūkst naudiņas, lai apmaksātu dzīvokļus un komunālos pakalpojumus. Kauns skatīties viņiem acīs, bet mēs izšķērdīgi tērējam valsts līdzekļus: policistus aizsūtījām uz Kosovu - 211 000 latu, mediķus uz Afganistānu - 260 000 latu, celsim radaru Audriņos par 4 miljoniem.

NATO pateica, ka mūsu valstij aizsardzībai jātērē 2% no iekšzemes kopprodukta, mēs steidzīgi atbildējām: “Yes!” un jau šogad iedalījām militārajām vajadzībām 110 miljonus latu, bet ir arī ANO valstis, kuras tirgojas ar aliansi un aizsardzībai tērē 1,5 vai pat 1% no iekšzemes kopprodukta.

Varbūt arī mums vajadzētu būt ar “mugurkaulu” un sekot šo valstu paraugam. Es gribu precīzi zināt, cik tieši Latvijai izmaksās karš Irākā. Vai kāds var šodien var paredzēt, kā šis karš atspoguļosies mūsu ekonomikā un ekoloģijā? Vai mums ir detalizēts plāns iespējamā terorisma apkarošanai?

Nu un beigu beigās. Es nešaubos, ka jūs visi esat drosmīgi cilvēki, bet laikam neviens no jums brīvprātīgi nepieteiksies karot Irākā.

Starp citu, lēmuma projektā nekas nav pateikts par piedalīšanos otrajā fāzē, nekas nav pateikts par brīvprātīgumu un tā tālāk. Es domāju, ka arī savus bērnus jūs brīvprātīgi tur nesūtīsiet. Ar kādām tiesībām, pat uz brīvprātības pamatiem, mēs varam sūtīt karot svešās zemēs Latvijas dēlus un meitas? Un kā jūs varēsiet pēc tam skatīties viņu mātes un tēva, sievas vai vīra, iespējams, arī viņu bērnu acīs, ja, nedod Dievs, vienu otru no viņiem atvedīs no kara mājās cinka zārkā? Es kā deputāts negribu un nevaru uzņemties atbildību par tādu rīcību. Es uzskatu, ka mums nav jāpiedalās karā Irākā, un aicinu balsot pret šo lēmumu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Paldies, priekšsēdētājas kundze! Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Godājamais Ministru prezident! Godājamā ārlietu ministre! Godājamie deputāti!

Es gribētu, godājamie deputātu kungi, pievērst jūsu uzmanību apbrīnojamajam neprofesionālismam un kārtējai necieņai pret Saeimu tieši tāpat kā ierosinātajās Prezidentes vēlēšanās, un Satversmes un pienākumu sadales pilnīgai neizpratnei. Saeima vēl tikai taisās balsot, bet CNN jau paziņo, ka Latvija piedalās militārajā kampaņā Irākā. Aizsardzības ministrs Kristovska kungs jau paziņoja, ka NBS pārstāvis ir aizsūtīts, lai piedalītos operatīvās plānošanas darbā. Tas ir dīvaini. Vai tomēr nevajadzēja ievērot šo elementāro pieklājību - vispirms pieņemt lēmumu un tikai pēc tam iesaistīties atbruņošanas, humānajā vai miera uzturēšanas kampaņā?

Šeit mazā Irāka ar 22 miljoniem iedzīvotāju, kur 15% kurdi, bet puse - bērni, tika salīdzināta ar Hitleru, un man diemžēl veidojas asociācija ar 1940.gadu Latvijā un ar Višinski. Un tad es atcerējos, ka arī pie Višinska skrēja gan augstskolu profesori, gan labējo partiju pārstāvji un piedāvāja sadarboties - veidot valdību. Višinskis sita uz pleca visiem un teica: “Jā, jā! Taisiet Saeimas vēlēšanu sarakstu!” Un pēc tam jūs zināt, kā tas viss beidzās.

Atļaujiet man citēt rakstnieci Gundegu Repši, kas, runājot par šo procedūru, ir precīzi atradusi apzīmējumu tam, kas pašreiz notiek: “Pāris kareivīgu, sevī iecentrētu iztapoņu runā visas tautas vārdā, solās un zvēr pirms oficiālās ceremonijas sākuma, uzprasās, deg un kaist, beidzot tik viena raķete ar visstiprāko... fiziski, protams. Beidzot mazā un miermīlīgā dainotāju tauta pie jūras, kura nekad nevienu nav iekarojusi, izārstēsies no 700 gadu jūga kompleksiem. Kamēr vēl pasaule darbojas, demonstrē demokrātijas būtību, strīdas, diskutē, klausās un apsver, un sver, kam dzīvot, kam mirt, mēs jau esam paziņojuši, lai gan tikai rītdien notiks Eiropas Savienības valstu vadītāju tikšanās.”

Godājamais Ministru prezidenta kungs! Arī Tautas partija atbalsta to, ka agresors ir jāsavalda, un man ļoti patika jūsu - humānista izteiktie uzskati, bet jūs aizmirsāt pateikt, ka tepat, daudz tuvāk, Čečenijā gadā ir gājuši bojā 30 tūkstoši cilvēku, ka tur tūkstošiem bērnu iet katru gadu bojā. Un es saprotu, ka mēs neaizmirsīsim ne tikai Čečeniju, bet mēs neaizmirsīsim arī Ziemeļkoreju, kurai jau ir kodolieroči un starpkontinentālās raķetes un kura jau ir piedraudējusi saviem kaimiņiem. Mēs būsim tikpat principiāli attiecībā uz Irānu, kas savā laikā ieņēma ASV vēstniecību, bet nekas tur īsti nenotika. Un arī citos punktos - ne, tādos kā bijušajā Padomju Savienībā, piemēram, Tadžikijā un Turkmēnijā, bet es ceru, ka tas viss mums vēl ir priekšā.

Tagad konkrēti par NATO un ANO - par to, kā mēs varētu sadarboties, vai ANO Hartas 51.pants, kas neļauj iebrukt ANO valstī, ja šī pati ANO valsts nav kādam uzbrukusi, tiek pārkāpts un ko mums darīt šādā situācijā.

Situācija nav patīkama. Mēs zinām, ka jauna ANO Drošības padomes rezolūcija par iebrukumu nav pieņemta. Protams, var atsaukties uz iepriekšējo rezolūciju, dažādi to traktēt, bet es gribētu pievērst uzmanību tam, kas varbūt nenāk Latvijai par labu. Līdz šim mēs vienmēr esam atsaukušies uz kolektīvās drošības sistēmas principiem, un arī Latvijas likums par mūsu valsts piedalīšanos starptautiskajās operācijās līdz pagājušā gada 31.janvārim atļāva tajās piedalīties tikai pēc starptautisko organizāciju uzaicinājuma, bet pagājušā gada 31.janvārī tas tika papildināts ar vārdiem “un kādas dalībvalsts uzaicinājuma”. Latvijai tas nav izdevīgi no tā viedokļa, ka mēs no daudzpolāras pasaules faktiski nonākam tādā pasaulē, kas ir vienpolāra un kur viena valsts pieņem lēmumu.

Es negribu šeit tērēt laiku un runāt par to, vai tas ir labi vai slikti, bet es gribētu tikai teikt: ja mēs vairs neievērojam to ANO principu, kas garantē tikai cīņu pret to valsti, kas ir uzbrukusi blakusvalstij, vai tiešām kāds šeit nopietni tic un vai jūs, ārlietu ministre, un jūs, aizsardzības ministr, ticat, ka mazā Irāka, kā es jau teicu, kas ir Rumānijas lieluma valsts iedzīvotāju skaita ziņā, pašreiz taisās uzbrukt kādam savam kaimiņam? Ja tas tā tiešām ir, ja mēs mainām šo principu un varam uzbrukt jebkurai valstij, kurā mūs neapmierina tās režīms, tad es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šādu valstu pasaulē ir vairāk nekā simts.

Vakar jūs visi redzējāt, kā Kubā sākās masveidīgi aresti. Fidels Kastro sāka arestēt tos cilvēkus, kurus tur aizdomās par sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Un ne tikai Fidels Kastro, bet arī Lukašenko veic šos arestus, mēs zinām, kā es jau teicu, ka arī Turkmenbašī. Arī Ziemeļkoreja.

Bet ko darīt ar reģioniem? Ko darīt ar Irānu? Ko darīt ar Jemenu, ko darīt ar Sīriju? Pie viena - ko darīt ar Somāliju? Sudānu? Un ko darīt ar Krieviju? Kāpēc mēs šeit no ārlietu ministra nedzirdam profesionāli izvērstu paziņojumu, ko mēs darīsim tādā gadījumā, kā jau minētajā Čečenijas krīzē?

Tagad es gribētu pāriet konkrēti pie šā reģiona problēmas. Jā, Latvijai nav jāstāv malā, bet es vēl joprojām ticu, ka starptautiskās organizācijas spēs kaut ko pieņemt - ne tikai ANO, bet arī NATO. Un te šī reģionālā krīze, godājamie deputāti, ir daudz plašāka.

Nav jau runa konkrēti par vienas valsts atbruņošanu. Es gribētu pievērst uzmanību tam, ka arī Arābu valstu līga, ieskaitot tādus Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotos kā Ēģipte, kurā ir ļoti autoritatīvs vadītājs arābu pasaulē prezidents Mubaraks, uzsver, ka karš var kaitēt šim reģionam. Vai tiešām mēs nevaram dabūt no Ārlietu ministrijas nopietnu analīzi, kādā veidā karš kaitēs reģionam un kā tas kaitēs Latvijas nacionālajām interesēm, kuras, kā es saprotu, tomēr ir tirdzniecības intereses gan Ēģiptē, kura neatbalsta šo iebrukumu, gan Turcijā, kura visu laiku grib pieņemt savu atsevišķu lēmumu šajā jautājumā, gan Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotajā - Saūda Arābijā -, kuru savukārt atbalsta arī Jordāna un Sīrija. Neviena valsts šajā reģionā nav parakstījusi kodolieroču neizplatīšanas līgumu, to skaitā, arī Izraēla, ar ko mums ir labas attiecības.

Kāpēc mēs runājam tikai par to, ka mēs pēkšņi taisāmies atbrīvot tikai vienu valsti? Neviena šā reģiona valsts nav parakstījusi un nav pievienojusies ķīmisko un bioloģisko ieroču aizliegšanas konvencijai. Kādā veidā saasināsies attiecības šajā reģionā starp kurdiem un Turciju? Mēs zinām, ka Turcija ir ievedusi savu karaspēku un ka ziemeļu kurdi ir paziņojuši, ka viņu ienaidnieks nav vis Sadams Huseins, bet gan Turcija.

Ministru prezidenta kungs šeit runāja par kurdiem, bet aizmirsa pateikt, ka ir gan ziemeļu kurdi, gan dienvidaustrumu kurdi un ka viņi savā starpā nesatiek. Tad ar ko mēs sadarbosimies? Vai ar Turcijas karaspēku pret kurdiem? Mēs iesaistīsimies pilsoņu karā?

Nav atbildēts arī uz jautājumu, kā vienpusējs iebrukums veicinās Izraēlas un Palestīnas konflikta atrisināšanu.

Tomēr es ceru, ka to Ārlietu ministrija izdarīs un mums paskaidros.

Nākamais. Man nav skaidrs, un es arī nesapratu, kāpēc Ministru prezidenta kungs un ārlietu ministre pēkšņi pateica, ka ANO iespējas ir izsmeltas. Vai tūkstošiem bērnu un sieviešu būtu jāmirst jau šonakt?

Es šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka nav viennozīmīgas atbildes. Un man nav skaidrs, kāpēc mazā Latvija tik kategoriski paziņo, ka iespējas ir izsmeltas, bet tajā pašā laikā mūsu ziemeļu kaimiņvalsts, Zviedrijas, premjerministrs Jorens Pēršons paziņo, ka, izvirzot ultimātu Irākai, ASV ir pārkāpusi starptautiskās tiesības. Mēs uzskatām, ka tāda veida lēmumi ir jāpieņem ANO. Mums neatšķiras viedokļi par režīmu Irākā, taču šā režīma atbruņošanai tomēr ir jānotiek starptautisko tiesību ietvaros. Pašreiz ASV pārkāpj šīs tiesības, un tas ir nopietni.

Es pieļauju, ka Zviedrijas premjerministrs varbūt labi neorientējas starptautiskajā situācijā un ka Zviedrija ir valsts, kurai nav autoritātes, bet tad man tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc Vācijas kanclers Gerhards Šrēders otrdien paziņoja, ka karam pret Irāku nav attaisnojuma un ka nav iemeslu izbeigt inspekcijas, kuru mērķis ir atbruņot Irāku. Turpretī šeit es dzirdēju, ka viss jau ir skaidrs, ka inspekcijas ir jāizbeidz un ka viss tālāk ir jādara…

Protams, ja kādam varbūt nepatīk Šrēdera kunga paziņojums, tad var citēt arī Francijas prezidentu Žaku Širaku, kas atzīst, ka šis vienpusējais lēmums ir pretējs ANO Drošības padomes un starptautiskās sabiedrības vēlmēm, kuras grib turpināt Irākas atbruņošanu.

Ja nepatīk valstu vadītāju izteikumi, tad der ieklausīties Madlēnas Olbraitas vai Bžezinska, vai Buša, vecākā, bijušā prezidenta, teiktajā, kurš aicina savu dēlu ne jau uz Kuveitas skaidru atbrīvošanas operāciju ar neskaidriem mērķiem pašreizējā situācijā Irākā.

Jā, mēs atbalstām Amerikas Savienotās Valstis un, kā jau es teicu, arī starptautiskās organizācijas, bet, ja mēs esam draugi un ja mēs esam parakstījuši šo Baltijas Hartu, tad mēs kādreiz varam arī iebilst. Mēs varam neatbalstīt vienu vai otru administrācijas lēmumu. Un vai vēsturē bieži nav bijis tā, ka nākamā administrācija ir teikusi, ka iepriekšējā administrācija ir kļūdījusies?

Ja ar to ir par maz, tad es varu nocitēt “The New York Times”, kurš raksta, ka prezidenta Buša, tēva, un Bila Klintona laikā smagi tika strādāts pie tā, lai realizētu Amerikas ideālismu, internacionālismu un daudzpusīgumu, taču Džordža Buša vadībā Vašingtona ir izvēlējusies pavisam citu kursu - sabiedroto loma tiek mazināta, bet militārais spēks pārvērtēts.

Jā, mēs esam par sadarbību! Taču es vēlreiz uzsveru, ka mums tomēr vajadzētu redzēt daudz rūpīgāku analīzi. Jā, mums amerikāņi ir draugi, bet administrācijas kļūdās. Un it sevišķi, godājamais Repšes kungs, administrācijas kļūdās tad, kad atbalsta komunistu režīmus, piegādājot tiem lokomotīves vai labību, vai savā laikā mācot LNNK dalībniekus un Tautas frontes pārstāvjus, ka ir jāatbalsta Gorbačovs un jāsaglabā Padomju Savienība.

Tagad par Eiropas Savienības vadītāju tikšanos. Es esmu pateicīgs Ārlietu ministrijai, ka tā noorganizēja ļoti labu Valsts prezidentes vizīti, un viņa tur tiešām tika ļoti silti uzņemta. Daži gan, teiksim, tādi kā ārlietu ministrs, nevarēja tikties ar mūsu Valsts prezidenti laika trūkuma dēļ, un to mēs labi saprotam. Arī vēl citas trīs amatpersonas pēdējā brīdī pateica, ka viņas nevar tikties ar mūsu Valsts prezidenti, bet es saprotu, ka arī kanclera Šrēdera 20 minūtes agrāk beigtās pusdienas bija tikai tāpēc, lai žurnālistiem labāk izskaidrotu lielo draudzību ar Latviju. Bet es domāju, ka, lai šīs draudzīgās attiecības mēs uzturētu, mums tomēr vajadzētu ieklausīties arī Eiropas Savienības vadītāju rītdienas lēmumos un konferences debatēs, un es ceru, ka Kalnietes kundze mūs ar to visu iepazīstinās.

Es tikai gribētu, lai tie cilvēki, kuri tagad nievājoši izsakās par Eiropas Savienību un par Eiropas tradīciju - jautājumus risināt nevis ar militāru spēku, bet dialogu ceļā - nenāk šeit pēc mēneša vai pēc diviem mēnešiem un nemēģina mūs aģitēt par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es ceru, ka uz to laiku varbūt parādīsies citi cilvēki.

Un nobeigumā, godājamie deputāti, par pašu šo dokumentu. Dokuments ir ārkārtīgi neprofesionāls. Tas ir pirmais. Ko nozīmē vārdi: “ja cietīs neveiksmi diplomātiskās pūles”? Tās jau ir cietušas neveiksmi! Turcijas karaspēks ir pārgājis robežu, un ziemeļos jau notiek cīņas.

Otrs. Kādās starptautiskajās operācijās mēs piedalīsimies saskaņā ar Latvijas likumu - miera uzturēšanas, miera nodrošināšanas, glābšanas vai humānajās operācijās? Ir vismaz četri veidi. Vai tad mēs to nevaram ierakstīt?

Jā, mēs atbalstām šīs humānās operācijas. Nav nekādu problēmu! Es jau arī teicu Kariņa kungam - labprāt, bet tad ierakstīsim to arī lēmumā! Nu kā var iesniegt tādu lēmumu, kas kopumā absolūti nav saskaņots ar Saeimas iepriekšējiem likumiem? Te jau Repšes kungs pieminēja ziemeļu kurdus un dienvidu kurdus. Tātad - ar ko mēs īsti sadarbosimies? Tad ierakstām to precīzi: ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ar Lielbritāniju un ar Spānijas koalīciju. Taču ne jau ar Turciju, es ceru, kura jau tur ir un kurai ir sava pavēlniecība. Pie tam Turcija ir paziņojusi, ka tā daudzos jautājumos nepiekrīt Amerikai, bet arī Turcijai ir tiesības ieiet ar savu karaspēku šajā teritorijā.

Nākamais. Saeimas likumdošana šādos gadījumos pieprasa norādīt laiku un noteikumus, ar kādiem mēs piedalāmies vai atļaujam savam karaspēkam piedalīties operācijā. Es domāju, ka tā tas būs līdz ANO vai kādas citas organizācijas mandāta beigām. Un šeit tas nebūt nenozīmē, ka ir obligāti jābūt ANO Drošības padomes mandātam, tāpēc ka organizācijas ir dažādas, un jebkurā gadījumā - ar vai bez ANO - šādi lēmumi tiks pieņemti, jo ir gan pārtikas organizācijas, kas izplata, gan arī pasaules veselības organizācijas. Tie ir dažādi mandāti. Ir mandāti humānās palīdzības sniegšanai, ir arī glābšanas darbiem un cilvēku evakuācijai... Un mēs noteikti piedalīsimies šajās operācijās. Neviens to nenoliedz! Taču esiet tik labi un vismaz ierakstiet to, saskaņā ar kādu mandātu, cik ilgi un vēl visu pārējo.

Līdz ar to man ir šādi secinājumi. Es diemžēl ierosinu sagaidīt rītdien šīs Eiropas Savienības valstu vadītāju galotņu konferences rezultātus. Tas būtu pirmais.

Otrais. Šodien, protams, vajadzētu nobalsot “pret” nodošanu komisijām, jo vispār nav ko labot šajā dokumentā. Ir jāraksta pilnīgi jauns dokuments! Es domāju, ka koalīcija kopīgi ar Tautas partiju var izstrādāt jaunu, nopietnu dokumentu, un nekas nenotiks. Arī Turcija izstrādās jaunu dokumentu, kā sadarboties ar amerikāņiem. Un divas vai trīs dienas šeit neko neizšķir.

Un vēl pēdējais, ko es gribētu pateikt. Nekādā gadījumā nevajadzētu rakstīt tādas muļķības, ka mēs ar militāru spēku taisāmies iebrukt ANO valstī. Tad nu izlemsim... tad jau tā ir miera nodrošināšana ar militāru spēku. Vai tā ir miera uzturēšana vai humānās operācijas? Nu tad sagatavosim normālu dokumentu, es ar lielu prieku piekritīšu Kalnietes kundzei - atbalstīsim 1998.gadā pieņemto dokumentu un tā garu, bet ne jau šo papīru, kas ir uzrakstīts pilnīgi neprofesionāli.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vārds Ministru kabineta pārstāvim - aizsardzības ministram Ģirtam-Valdim Kristovskim.

Ģ.-V.Kristovskis (aizsardzības ministrs).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Pateicos par iespēju nedaudz paskaidrot iepriekš minēto komentāru, ko izteica deputāts Kiršteins.

Domāju, ka tās lietas nav tik vienkāršas, kā varbūt arī Kiršteina kungs te izteicās. Es domāju, ka tad, ja mēs paanalizētu viņa argumentāciju, mēs redzētu, ka iesāktais un pabeigtais izslēdz patiesību vai noved pretrunās attiecībā uz to, par ko runāja tieši konkrēti Kiršteina kungs. Godīgi sakot, tā arī ir neorientēšanās jautājumos, kā tiek plānotas starptautiskās operācijas, kā arī varbūt citu starptautiskās diplomātijas mehānismu nepārzināšana. Taču jāsaka, ka es nebūt negribu kaut ko pārmest, jo diemžēl mēs visi mācāmies, un es ceru, ka šodien kopīgiem spēkiem mēs izdarīsim vienotus secinājumus un panāksim vēlamo rezultātu.

Tātad - kas te tika teikts? Tika teikts, ka Latvija jau ir... tika pārmests konkrēti man un Aizsardzības ministrijai, ka mēs esam nosūtījuši pārstāvi uz Amerikas Savienoto Valstu Bruņoto spēku Centrālo štābu, uz “Centrkom”.

No otras puses, tiek pārmests, ka dokumentā, kurš nupat tika kritizēts, mēs nepasakām konkrēti, kāda operācija, kurā vietā, cik tas aptuveni maksās - un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi. Un ka tikai tad mēs to varam, kad mēs skaidri to zinām. Jā, tā tas var būt. Mēs skaidri zinām: ja karš nesākas šonakt vai rītdien, vai rītvakar, vai kaut kad, mums ir jādod atbilde situācijā, kad mēs skaidri nezinām, kādi ir apstākļi, kāda ir operācija, un mums ir jārada apstākļi, lai var rēķināties ar mums. Mums jādod atbilde, lai plānotāji var rēķināties ar mums un dot konkrētu redzējumu vai piedāvājumu, par kuru mēs varam pēc tam, teiksim, diskutēt, to apspriest varbūt pēc nedēļas vai varbūt pēc mēneša un informēt sabiedrību. Tieši tāpēc ir nosūtīts šis pārstāvis. Tā nav nekāda nelikumība un nekāda patvaļa! Amerikas Savienotās Valstis ir mūsu partneris un bijušas ilgstošs mūsu partneris gan Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, gan mūsu bilaterālajās attiecībās. Ir arī harta, kas ir noslēgta starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Baltijas valstīm. Mums ir militārās sadarbības programma. Interesanti zināt, kāpēc lai mēs nenosūtītu savu pārstāvi? Mums ir militārais atašejs Amerikas Savienotajās Valstīs, un savukārt Amerikas militārais atašejs ir šeit. Arī viņu Drošības dienesta pārstāvji ir mūsu valstī. Un tamlīdzīgi.

Tātad nav runa par kaut kādām pretlikumībām. Mēs normāli nosūtījām turp cilvēku, kurš, starp citu, šodien gaida jūsu lēmumu, lai varētu runāt valsts vārdā. Un turklāt, lai realizētu tikai pusi no savām tiesībām... Jo, kā zināms, šis štābs nodarbojas ne tikai ar Irākas operācijas rīkošanu, bet arī ar Afganistānas operācijas plānošanu. Un, kā mēs zinām, šajā operācijā Afganistānā ir mūsu spēki, kas nosūtīti jau ar Saeimas konkrēto lēmumu.

Tā ka es gribu teikt, ka nevar tik vienkārši analizēt gan rakstītos tekstus, gan arī reālo situāciju un reālās darbības, kuras katram ir jāveic savas atbildības un savu tiesību robežās.

Vēl runāšu arī par to, ko tas nozīmē - nosūtīt savus pārstāvjus vai veikt tiešas, juridiski pamatotas darbības, vai arī rīkoties tikai netiešā veidā, bet tomēr kaut kā atbalstīt.

Francija. Mēs zinām, ka Francija draudēja ar veto Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē. Tajā pašā laikā, kā mēs zinām, Francija ir nosūtījusi savu bāzeskuģi uz darbības teritoriju. Mēs to zinām.

Vācija. Arī Vācija ir viena no tām valstīm, kura aicina piebremzēt aktivitātes, kuras šodien ir jau diemžēl izvērtušās procesā. Mēs zinām, ka Vācija savas raķetes “Patriot” caur Holandi ir nodevusi koalīcijai. Jā, politiski lēmums par Vācijas līdzdalību patiesībā nav vēl Vācijā izskatīts. Jā, Vācijā ir zināmas tendences, bet, kā mēs zinām, savu bruņojumu koalīcijai, savām partnervalstīm, tā ir nodevusi. Tā ka tas nav nekāds atklājums. Acīmredzot šī partnerība tiek uzturēta spēkā un arī tiks uzturēta spēkā.

Es vēlreiz gribu atgādināt, ka šī situācija ir īpaša. Process jau ir uzņēmis gaitu. Mēs nevaram atļauties šodien runāt par to, kāpēc 10 gadus kaut kādā procesā viens vai otrs reģions tautu starpā nav sakārtots. Mēs zinām, ka, iespējams, vēl varbūt gadus desmit šīm tautām nāksies savstarpēji ļoti grūta un sarežģīta dialoga procesā risināt šos jautājumus. Taču pasaulē ir procesi, kuri notiek paralēli un daudz lielākā tempā un kuros ir izšķiroši notikumi. Un Latvijai ir acīmredzot jāizvēlas, ar kuru procesu mēs kopā dzīvosim, tā teikt, vienā elpā, un jādomā, cik ātri mēs spējam rīkoties.

Tā ka es gribētu teikt, ka acīmredzot mums ir jāmeklē savstarpēja izpratne. Un iespējams, ka mēs to varam izdarīt, un tas ir jādara kopā ar opozīciju (es domāju, kopā arī ar Tautas partiju, ļoti pieredzējušu partiju, un tajā skaitā Kiršteina kungu, ļoti pieredzējušu deputātu), lai atrastu kopējus risinājumus. Un diez vai mums būtu šodien jāieslīgst, teiksim, šādu neprecizitāšu meklēšanā. Tas nebūt nenozīmē, ka tās neprecizitātes ir tikai vienā pusē.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šīsdienas sēdes pirmajā stundā man bija tāda dīvaina sajūta, ka mēs dzīvojam nevis 21.gadsimta sākumā, bet gan 20.gadsimta 70.gadu vidū. Es atkal esmu spiests klausīties politinformācijas! Nu patiešām! Vai valdības pārstāvji mums pateica kaut ko jaunu? Mēs taču visu to jau labi zinājām. Skaidrs, ka visus šos materiālus gatavoja profesionāļi, “smadzeņu skalošanas” speciālisti, kuri nodarbojas ar gaidāmā kara propagandisku nodrošināšanu.

Vai patiešām, jūs, Repšes kungs, domājat, ka jūs pateicāt mums kaut ko jaunu? Nemaz nē! Mēs zinām, ka Sadams Huseins ir slikts, un mēs, katrs no mums, varētu daudz ko arī piebilst. Jautājums ir cits. Jā, viņš ir huligāns. Kā jārīkojas ar huligānu - to nosaka likums. Un arī starptautiskajās attiecībās ir attiecīgi likumi, kas nosaka, kā jārīkojas ar starptautiskajiem huligāniem, - tie ir ANO Statūti un starptautisko tiesību principi. Taču jūs aicināt vienkārši nošaut šo huligānu. Patiešām, - valdības pārstāvji un valdošās koalīcijas pārstāvji šodien mēģināja pierādīt, ka viss esot kārtībā - ka viss, kas tagad tiek ierosināts, esot pilnīgā saskaņā ar ANO Statūtiem, atbilstot ANO Drošības padomes rezolūcijām. Mēs taču zinām, ka tā tas nav! ANO Drošības padome nekad nav akceptējusi militāro operāciju Irākā. Mēs zinām, kāda ir situācija! Kāpēc mums piedāvātā lēmuma projekta pašā sākumā vairākkārt atsaucas uz ANO Drošības padomes rezolūcijām? Tā ir vienkārši maldināšana! Deputāti tomēr ir pietiekami profesionāli cilvēki. Kāpēc jūs domājat, ka mēs tam teiktajam vienkārši ticēsim? Mēģina mums pierādīt, ka viss notiekot pilnīgā saskaņā ar starptautisko tiesību principiem. Nu tā tas taču nav! Ja jūs uzskatāt, ka ANO Statūti ir neefektīvi un ka starptautisko tiesību principi ir neefektīvi, nu tad atklāti pasakiet to, ka mums patiešām jālauž tā vecā sistēma, kas nevar nodrošināt, lai tādi starptautiskie huligāni kā Sadams Huseins tiktu savaldīti! Izstrādāsim kaut ko jaunu! To pilnīgi skaidri raksta arī Latvijas Juristu biedrība. Mums visiem šis dokuments tika nupat izdalīts. Būsim godīgi vismaz paši pret sevi un būsim godīgi pret Latvijas cilvēkiem!

Faktiski Sadams Huseins nebūt nav vienīgais starptautiskais huligāns. Ir arī daudz sliktākas situācijas, ir vairāki citi režīmi, kas sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības un veic genocīdu. Tā tas ir tajā pašā Āfrikā, tajā pašā Eiropā (es neatkārtošu to, kas jau šeit tika sacīts vairākkārt). Kāpēc tieši Irāka? Nu, mēs visi taču zinām atbildi uz šo jautājumu.

Un varbūt pats galvenais, ko es gribētu teikt. Mēs runājam par otro fāzi. Jā, ir vēstule, ko mēs saņēmām no aizsardzības ministra. Rakstīts ir skaidri, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības netiks iesaistītas Irākas atbruņošanas operācijas kaujas darbībās. Tajā lēmuma projektā, kas mums ir piedāvāts, ir runa par kaut ko pavisam citu. Es neesmu eksperts terorisma un Irākas problēmās un visos citos šajos jautājumos, bet man ir zināms priekšstats par to, kas ir otrā fāze, par kuru tiek runāts, un par to, kas tiek piedāvāts mūsu karavīriem. Jo kā Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas lietu zinātājs es pēdējā gada laikā vairākkārt apmeklēju Dienvidslāviju, Serbiju, Melnkalni un Kosovu, un man bija iespēja tikties gan ar ANO izveidotās pagaidu administrācijas vadību, gan ar Kosovas tā saucamās provizoriskās valdības premjeru, gan arī ar miera uzturētājiem (konkrēti, ar Holandes nosūtītajiem miera uzturētājiem), apmeklēju arī bēgļu nometnes. Te jau vairākkārt tika pieminēts, ka ASV vadītā operācija Dienvidslāvijā esot bijis panākums. Neviens no šiem cilvēkiem, ar kuriem es tur tikos, tā nedomāja. Tas nebija panākums! No propagandas viedokļa, jā, protams, mēs varam apgalvot, ka tagad Kosovā viss ir kārtībā. Bet tā tas nav! Joprojām gandrīz 300 000 bēgļu nevar atgriezties savās mājās Kosovā, joprojām drošības uzturēšana tur ir milzīga problēma. Kosovā joprojām notiek tā otrā fāze, kādā mēs gribam iesaistīt savus karavīrus. Taču tā ir daudz bīstamāka fāze! Daudz bīstamāk ir tiem, kas piedalās šajā - otrajā fāzē. Pirmajā fāzē notiek masveidīga bombardēšana no lieliem augstumiem. Jā, arī tur upuri ir iespējami, bet tie ir daudz mazāki. Cita lieta ir tad, kad jāstrādā uz zemes, kur nav nekādas kārtības, nav policijas. Tur policijas funkcijas mēģina īstenot tas karaspēks (tajā skaitā ir arī mūsu puiši), kas absolūti nepārzina to valsti, nezina valodu, nezina vietējās tradīcijas, nezina cilvēkus. Viņi nevar to izdarīt, un viņi paši iet bojā. Tā ka otrajā fāzē ir daudz vairāk upuru nekā pirmajā fāzē!

Tā ka mums jābūt pilnīgi skaidram priekšstatam par to. Jā, protams, ASV ir mūsu stratēģiskais partneris. Bet kāpēc šodien Vācija un Francija, un Zviedrija, teiksim, nav sajūsmā par ASV piedāvājumu? Es domāju, ka lielā mērā tas ir saistīts arī ar Kosovas pieredzi. Jo - kas notika Kosovā? Jā, ASV sabombardēja visu, pabeidza pirmo fāzi un aizgāja: sak’, tagad tā ir jūsu, Eiropas, lieta, un tagad tieciet galā, kā varat! Un šobrīd mums tiek piedāvāts tieši tas pats. Jo pēc militārās fāzes Irākā būs ASV citas prioritātes un citi uzdevumi. Ziemeļkoreja. Tas jau ir nosprausts. Ir jau zināms, ka pēc tam tā tas būs. Mēs paliksim Irākā. Ko mēs tur darīsim? Vai mēs esam spējīgi to darīt šobrīd? Mums tas ir ļoti skaidri jāapzinās.

Steigā, lielā steigā, mēs vienkārši gribam sekot tam neoficiālajam piedāvājumam, kā šodien izskanēja, un kārtējo reizi parādīt, ka mēs esam lojāli pret mūsu stratēģisko partneri. Tas ir ļoti atbalstāmi, bet nevajadzētu aizmirst arī par Latvijas nacionālajām interesēm! Nevajadzētu aizmirst par to, ka lielākā daļa Latvijas cilvēku ir pret šo karu un pret Latvijas cilvēku iesaistīšanu šajā karā!

Tā ka es aicinu tomēr neatbalstīt šo projektu un pierādīt, ka Latvija tomēr ir patstāvīga valsts, neatkarīga valsts un ir spējīga vadīties pirmām kārtām no Latvijas nacionālajām interesēm.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāte Vineta Muižniece.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie Saeimas deputāti! Godātie valdības locekļi! Jā, šodiena ir patiešām īpaša diena, jo mēs vēl nekad neesam aicināti lemt par to, vai sūtīt Latvijas pilsoņus karā. Un, ja mēs šodien ņemtu vērā tikai to, kas izskan runās, un nelasītu to dokumentu, kas mums tiek piedāvāts, mēs patiešām varētu noticēt valdības labajiem nolūkiem, bet tā tas nav.

Tas, ko mēs redzam dokumentā, ir pilnīgi nepārprotams gan starptautisko tiesību principu pārkāpums, gan arī mūsu valsts likumu neievērošana.

Tik tiešām, nevar ticēt tam, ko visnotaļ pieņemamās runās apgalvo valdības pārstāvis un pozīcijas pārstāvis. Piemēram, Ministru prezidents šodien mums saka, ka mēs šodien nebalsošot par karu. Taču, kad lasām dokumentu, skaidri redzam, ka sūtām tur mūsu karavīrus. Šis viņa apgalvojums absolūti neatbilst tam, kas rakstīts dokumentā.

Tāpat aizsardzības ministrs mums skaisti stāsta, ka nav jau ne par ko jāuztraucas. Un to pašu mēs lasām arī mums izdalītajā paskaidrojuma dokumentā, - ka ir taču saprotams, ka mūsu karavīri ir it kā tik nesagatavoti, ka nav jau jāuztraucas par to, ka viņus varētu turp sūtīt, jo, kā ir rakstīts piedāvātajā lēmuma projektā, šiem mūsu karavīriem, lai tos turp sūtītu, ir jāatbilst starptautiskajām prasībām, jābūt attiecīgi sagatavotiem, attiecīgi bruņotiem. Bet mūsu karavīri tādi nav! Un par ko tad jūs uztraucaties? Mēs varam lemt, ko gribam, bet mūsu karavīrus jau nekur nevarēs sūtīt, jo viņi nav nedz attiecīgi sagatavoti, nedz attiecīgi bruņoti! Kā vērtēt šādu piedāvājumu? Vai to uzskatīt par kaut kādiem skaistiem vārdiem vai par klaju liekulību? Un vai tas ir valstisks lēmums - paziņot, ka mēs darīsim tā, maldināt arī starptautisko sabiedrību? Labi vai slikti - tas ir cits jautājums. Vienlaikus maldināt gan Latvijas pilsoņus, gan Saeimu? Var būt, ka man šodien būtu jāuzslavē ārlietu ministre par drosmi, jo viņa šodien runāja ar mūsu frakciju pirms šīs sēdes, un viņa atzina - manuprāt, pietiekami drosmīgi no valdības puses - , ka konkrētais lēmuma projekts tik tiešām ir neprecīzs un ka tāds, kāds tas ir piedāvāts, nav balsojams. Protams, viņa aizmirsa (vai nevarēja atļauties) piebilst vēl arī to, ka tas ir politiski neizsvērts un juridiski nekorekts. Nu, var jau būt, ka mums beidzot ir jāpriecājas vismaz par to, ka pēc daudzajiem no valdības amatpersonu puses sniegtajiem paziņojumiem un apgalvojumiem, ka viedokļi ir saskaņoti ar Saeimu, valdība ir atcerējusies, ka Latvija ir parlamentāra valsts un ka lēmumus šeit pieņem Saeima.

Es aicinu arī jūs, Saeimas deputātus, to atcerēties un arī atgādināt valdībai, kurai jūs tā uzticaties, ka Latvija ir parlamentāra valsts un ka nevar notikt paziņojumu sniegšana tādā veidā, kā mēs to dzirdējām vakar, kad Ministru prezidents sacīja: “Valdība visu ir izlēmusi, un balsojums Saeimā ir formāls.” Jūs visi varējāt to dzirdēt un redzēt! Tā bija intervija, kurā šis teksts bija skaidri redzams. Saeimas balsojums esot formāls! Vai šāda attieksme jūs apmierina? Vai jūs nejūtat atbildību par to, kādus lēmumus pieņem mūsu valstī? Vai jūs šodien esat jau aizmirsuši to solījumu, kuru devāt, uzņemoties deputāta amata pienākumus? Parlaments ir atbildīgs par valsts politiku, parlaments dod uzdevumus valdībai, un valdība ir atbildīga mūsu, Saeimas, priekšā, nevis otrādi. To vajadzētu atcerēties vienmēr!

Jā, mēs varētu, protams, runāt par daudz ko un varbūt varētu pat par šo situāciju brīnīties, taču nu jau ir pārsniegtas visas robežas. Šis jau nav pirmais gadījums, kad ir jābrīnās par ārkārtīgi nekorektu valdības attieksmi un Satversmes neievērošanu. Vēl pat mēnesis nav pagājis kopš iepriekšējā skandāla, kad valdība mūs kārtējo reizi mudināja pārkāpt Satversmi, pārsteidzīgi rīkojot Valsts prezidenta vēlēšanas. Par mata tiesu izglābāmies no šādas pilnīgi iespējamas konstitucionālas krīzes. Ko tad mēs gribam šodien? Ir pilnīgi skaidrs, ka šo lēmuma projektu tādu, kādu to piedāvā valdība, atbalstīt nevar. Un Tautas partijas frakcija tieši tādēļ ir sagatavojusi alternatīvu projektu, nav bijusi nenovīdīga, ir izdalījusi to arī jums. Jums ir visas iespējas ar to iepazīties! Es uzskatu, ka šis mūsu sagatavotais projekts ir gan valstisks, gan politiski izsvērts, gan juridiski korekts. Tas nav projekts par Latvijas pilsoņu sūtīšanu karā, bet par Latvijas dalību starptautiskās miera uzturēšanas un humānās operācijās. Jā, tā ir tā lieta, kurā var piedalīties!

Mūsuprāt, no tribīnes runātais var daudzus maldināt - tos, kas nav izlasījuši dokumentu, kas tiek piedāvāts.

Nekādā ziņā šāds projekts nav atbalstāms. Es aicinu to neatbalstīt, izvērtēt mūsu piedāvāto un atbalstīt to.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Jānis Jurkāns.

J.Jurkāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Godātie kolēģi! Tas, kas šeit notiek šovakar jeb šinī pēcpusdienā, lielā mērā atgādina vecos - padomju - laikus: kad lēmumi sen jau bija pieņemti, tad sanāca Augstākā padome un tēloja, ka lēmumi tiek pieņemti demokrātiskā ceļā. Un 99% deputātu nobalsoja “par”, un tā tālāk. Šodien notiek tas pats. Lēmums sen jau ir pieņemts, visaugstākajā līmenī Latvijas amatpersonas jau sen ir solījušas amerikāņiem savu atbalstu. Tāpēc šodien šīs runas ir tikai tāda kā formalitāšu sakārtošana. Mēs tagad spēlējam demokrātiju. Redziet, Saeima šodien pieņems - nešaubieties, protams, viņa pieņems! - tādu lēmumu, kādu no mums sagaida, kādu solīja jau pirms mēnešiem mūsu Valsts prezidente, ārlietu ministre un tā tālāk. Tas ir tas, kas kaitina visvairāk. Tas ir tas, par ko runāja arī kolēģe Muižniece. Kāpēc mēs nevaram būt demokrātiska valsts un tiešām lēmumus pieņemt tā, kā to prasa gan mūsu likumdošana, gan civilizēta sabiedrība?

Atcerēsimies, kā vēl pavisam nesen mums gribēja uztiept priekšlaicīgas Valsts prezidenta vēlēšanas! Paldies Dievam, ka pēdējā brīdī atradās drosmīgi cilvēki pašā koalīcijā un šī lielā kļūda tika novērsta. Arī šodien mēs pieņemam vai, pareizāk sakot, pieņemsim ļoti skandalozu dokumentu. Un šajā sakarā es gribu jums citēt Latvijas Juristu biedrības paziņojumu, kurā būtībā ir izteikts tas viss, par ko šovakar mēs te runājam. Latvijas Juristu biedrības paziņojumā ir tādi vārdi:

“Latvijas plānotā piedalīšanās šajā akcijā ir pretrunā ar ANO Statūtiem, kuriem Latvija pievienojusies 1991.gadā, starptautiskajiem tiesību pamatprincipiem un Latvijas Republikas tiesību normām.

Viens no starptautisko tiesību pamatprincipiem ir starptautisku strīdu risināšana mierīgā ceļā. ANO Statūti pieļauj militāru spēku lietot tikai divos izņēmuma gadījumos - pašaizsardzībai [..] vai gadījumā, kad apdraudēts miers un izsmelti visi diplomātiskie ietekmēšanas līdzekļi, un tikai ar ANO Drošības padomes sankciju.[..]

Vienpusīga militārā spēka pielietošana, kad vairākums ANO Drošības padomes pastāvīgo locekļu ir pret militāra spēka lietošanu Irākā, jo iespējas strīda risināšanai diplomātiskā ceļā vēl nav izsmeltas un tas jākonstatē tikai ANO Drošības padomei, pārkāpj ne tikai ANO Statūtus, bet arī starptautisko tiesību pamatprincipus.

Latvijas Republikas Nacionālās drošības koncepcija, kuru 2002.gada 24.janvārī apstiprinājusi Saeima, nosaka, ka, īstenojot savu drošības politiku, Latvija ievēro starptautisko tiesību principus un normas, neapdraudot nevienu citu valsti. Savukārt likums par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās paredz tām saņemt starptautisko organizāciju mandātus un rīkoties atbilstoši ANO Statūtiem.

Paredzētā militārā akcija Irākā grauj starptautisko tiesisko kārtību un rada bīstamu precedentu starptautisko tiesību pārkāpšanai, kas nākotnē var apdraudēt pašas Latvijas drošību.” Šis nav kādas politiskās partijas vai kāda deputāta teksts, šo paziņojumu šodien ir izdalījusi Latvijas Juristu biedrība! Vai Saeimas Juridiskā biroja vadītājs šodien ir nācis tribīnē un skaidrojis, vai mēs pārkāpjam paši savus likumus un starptautiskos likumus? Būtu labi to dzirdēt.

Un nākamais jautājums. Kurp mēs tā steidzamies? Es šodien Ārlietu komisijas sēdē teicu: “Kāpēc mēs nevarētu dot, kā Francija to pieprasa, vēl 30 dienas, lai pabeidz inspektori tur savu darbu?” Un kāds no kolēģiem teica: “Ziniet, 30 dienas... tur jau ir karsts, smilšu vētras, zaldāti nogurst, demoralizējas...” Jūs saprotat, kas tie par argumentiem. Un ko tajā pašā laikā (tajā pašā laikā!) saka amerikāņu ģenerālis, kas komandē Amerikas karaspēku līcī? Viņš izsaka nopietnas bažas par to, ka Irākas militārie objekti ir izvietoti tuvu hospitāļiem, skolām, mošejām un privātmājām.

Tālāk. Te bija daudz runu par sabiedrotajiem. Es saprotu, ka amerikāņi mums ir sabiedrotie. Taču kas ir amerikāņi? Amerikāņi ir ļoti dažādu tautu cilvēki; paldies Dievam, ar ļoti daudziem viedokļiem. Un šeit es citēšu Amerikas bijušo prezidentu Džimiju Kārteru, kurš ir arī Nobela prēmijas laureāts. Un arī viņš saka, ka šodien karadarbība Irākā no starptautisko tiesību viedokļa nav attaisnojama. Džimijs Kārters saka, ka amerikāņu karaplāns ir tāds, ka pirmajās stundās viņi uzmetīs 3000 bumbu un raidīs raķetes uz relatīvi neaizsargātajiem Irākas iedzīvotājiem nolūkā demoralizēt cilvēkus un karavīrus, lai viņi gāztu savu valdību. Iedomājieties šādu scēnu! Mēs televīzijā redzam, kādas bumbas amerikāņi ir izdomājuši. Kāpēc mums jāiesaistās šinī akcijā, attiecībā uz kuru tiešām visas diplomātiskās iespējas nav vēl izmantotas?

Tagad, kamēr mēs te runājam, sanāk ANO Drošības padome Ņujorkā. Nupat runāja Vācijas ārlietu ministrs, kurš stingri iestājas par to, lai tiktu ievēroti starptautiskie likumi. Kāpēc mēs nevaram uzskatīt, ka arī vācieši ir mūsu sabiedrotie tāpat kā franči? Paies karš, un mums būs jālūdzas gan vāciešiem, gan frančiem, lai viņi ratificē abus mūsu līgumus - gan ar Eiropas Savienību, gan ar Franciju. To, kāda ir Vācijas attieksme pret mums, ļoti labi parādīja mūsu Prezidentes vizīte Vācijā neatkarīgi no tā, kādā “mērcē” jūs to tagad… kā Ārlietu ministrija mēģina to pasniegt. Es domāju, ka tā ir ļoti zīmīga. Nemaz jau nerunājot par Franciju. Mēs esam palaiduši garām to faktu, ka Francija un Vācija - tās ir divas pašas svarīgākās Eiropas Savienības valstis. Bez Vācijas un bez Francijas Eiropas vienotība nav iespējama.

Kāpēc mēs neesam izmēģinājuši visus diplomātiskos paņēmienus, lai būtu kopā ar Eiropu? Kāpēc mums nav svarīgi mūsu kaimiņi? Kāpēc mums liekas, ka mēs esam gudrāki nekā zviedri? Zviedrijas premjers vakar izteica savu protestu pret šo iespējamo nesankcionēto karu un kopā ar savas partijas biedriem izgāja Stokholmas ielās.

Kāpēc mēs beigu beigās nerēķināmies paši ar saviem iedzīvotājiem? Mēs zinām, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret karu. Es nemaz nerunāju par visu Eiropas sabiedrību, kuras lielākā daļa jeb nospiedošais vairākums ir pret karu. Lai ārlietu ministre man paskaidro, kas mainīsies, ja mēs atliksim savu līdzdalību un savu “jā” neteiksim vis šodien, bet varbūt pēc mēneša, kad mēs pievienosimies, iespējams, visai Apvienoto Nāciju saimei. Kāda traģēdija notiks šā mēneša laikā? Varbūt būs tieši otrādi un šī traģēdija tiks novērsta?

Tā kā mums ir ļoti daudz ticīgu cilvēku šeit, ir tā saucamā Mācītāju partija, tad es gribētu vērst viņu uzmanību uz vairākām lietām. Arī Mārtiņš Luters raksta: “Karš ir galējais līdzeklis, ko diktē nepieciešamība. Nav prātīgi sākt karu tikai tāpēc, ka kādam muļķīgam kungam ir ienākusi prātā doma karot. Grēko tas, kurš karu uzsāk pirmais. Katram karam aizvien ir jābūt aizstāvēšanas karam.”

Un tad mēs vēl zinām, ka mūsu kolēģim Jēkabsona kungam bieži patīk citēt Artūru Holmsu, kas savā darbā “Karš un kristīgā ētika” saka tādus vārdus, Jēkabsona kungs: “Es esmu pārliecināts, ka taisna kara teorijas mērķis, vismaz no kristīgās ētikas viedokļa, nav vis attaisnot karu, bet gan nosodīt un kritizēt. Vienīgais kara mērķis var būt pašaizsardzība. Karā drīkst iesaistīties tikai tad, ja visi pārējie līdzekļi ir izsmelti.”

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! Ministru prezidenta kungs! Ministri!

Man nāk prātā tas laiks, kad es pirms diezgan daudziem gadiem sāku mācīties krievu valodu, un viena no pirmajām frāzēm, ko es iemācījos, bija tāda: “Mi za mir!” Mēs esam par mieru!

Kāpēc es šo frāzi iemācījos? Jūs, jau, protams, daudz labāk par mani atceraties padomju laikus, kad Padomju Savienība ar šādu fantastiski gudru saukli staigāja ne tikai Baltijas valstīm pa galvu, bet arī visai Austrumeiropai. Miera vārdā tā kāpa otram uz galvas, bet, ja kāds pretojās… Taču miers ir vajadzīgs… Miers ir vajadzīgs!

Kas tagad notiek šajā brīdī un par ko vispār ir runa? Runa ir ne jau par karu vai par agresijas atbalstīšanu. Tās ir vislielākās blēņas! Nerunājiet muļķības! Runa ir par ANO rezolūcijas īstenošanas atbalstu.

Īsi atcerēsimies vēsturi! 1991.gadā notika Persijas līča karš. Kopš tā laika, ja es nemaldos, ir bijušas 17 dažādas ANO rezolūcijas, no kurām pēdējā ir slavenā 1441.rezolūcija, kas tika pieņemta pērnā gada novembrī. ANO atkārtoti un visādos veidos ir sniegusi Irākai un Sadamam Huseinam ultimātus ar prasību atbruņoties, taču Sadams Huseins atkārtoti un atkārtoti, un atkārtoti nav ievērojis šīs rezolūcijas.

Un kāpēc tās lietas ir bijušas tik smagas? Draugi mīļie, šeit ir runa par divām dažādām politiskajām iekārtām, kur vienā pusē arī esam mēs, un tās ir demokrātiskas valstis. Ja te kāds domā, ka te nav demokrātijas, tad arī es varu teikt, ka viņš dziļi, dziļi maldās. Kāpēc mēs te runājam no trim pēcpusdienā? Tagad pulkstenis jau ir seši, gandrīz pusseptiņi, un mēs turpināsim runāt vēl kādu laiku, jo ir demokrātija.

Bet kas ir otrajā pusē? Diktatūra! Tagad mirkli padomājiet, kādā veidā demokrātija un diktatūra var vienoties jautājumā par mieru? Katru reizi - nu palasiet vēsturi! - tas notiek uz demokrātijas rēķina, jo diktatūras var atļauties nerēķināties ar tautas viedokli. Tāda diktatūra, kāda ir Irākā, var arī nogalināt pati savus iedzīvotājus, izmantot ķīmiskos un bioloģiskos ieročus un neuztraukties par tām sekām, kas ir presē, jo preses nav. Diktatūras var darīt tā, kā tas indivīds vēlas, bet demokrātijas apstākļos mums ir jāstrādā citādi. Šajā gadījumā ir runa par to, ka Latvija ļoti nesenā pagātnē ir piedzīvojusi arī nedemokrātisku sistēmu. Padomju Savienības dēļ mēs zaudējām savu neatkarīgo valsti, kuru atguvām tikai pirms divpadsmit gadiem. Mēs pārāk labi šeit atceramies, kas tas ir - dzīvot nebrīvē. Un šā lēmuma mērķis ir ļoti elementārs - izteikt atbalstu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām sabiedrotajām valstīm, kuras grib piespiest Irāku pildīt ANO rezolūcijas, lai tā atbruņotos.

Tagad atgriezīsimies tieši pie šīs lietas. Šis lēmums, kas visiem ir acu priekšā, ir nācis no mūsu valdības. Es piekrītu, ka tas ir nepilnīgs. Es piekrītu, ka tas ir uzlabojams, bet tā būtību es pilnībā atbalstu. Es pilnībā atbalstu tā būtību! Tātad es jūs aicinu darīt sekojošo - atbalstīt šā lēmuma projekta nodošanu komisijai un tad nākt talkā - nākt un strādāt komisijā, lai mēs varētu uzlabot tā tekstu.

Tas nav nedemokrātiski. Tas faktiski ir tieši demokrātiski! No valdības puses nāk ierosinājums Latvijai paust savu attieksmi. Es domāju, ka Saeimas deputātu vairākums jebkurā gadījumā šo attieksmi atbalsta, un arī Tautas partija, man liekas, to atbalsta. Runa tātad nav tik daudz pašu šo domu kā tādu, bet gan par izpildījumu. Uzlabosim tekstu, vienosimies un atbalstīsim šo lēmumu arī galīgajā lasījumā! Bet neļaujiet, Dieva dēļ, vienai lietai stāvēt skaidras domāšanas ceļā! Tas ir, neļaujiet tehniskām kļūdām, kuras mēs vēl varam izlabot, stāties ceļā pašam principam. Tātad izteiksim savu atbalstu Amerikas Savienotajām Valstīm un citām demokrātiskām valstīm, kuras beidzot grib piespiest Irāku pildīt ANO rezolūcijas, kas cita pēc citas ir pieņemtas pēdējo divpadsmit gadu laikā, un vienosimies par kādu prātīgu tekstu, kuru mēs visi varētu atbalstīt.

Paldies jums!

Sēdes vadītāja. Vai deputātam Vjačeslavam Stepaņenko pietiks 6 minūšu, lai uzstātos? Jā? Lūdzu! Deputāts Vjačeslavs Stepaņenko.

V.Stepaņenko (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie ministri! Godātie deputāti! Es šodien gribētu uzdot jautājumu katram savam kolēģim: “Kādas valsts deputāti mēs esam?” Stājoties deputāta amatā, katrs no mums deva solījumu aizstāvēt Latvijas Republikas intereses. Un Latvijas Republikas intereses ir precīzi noteiktas pašreizējās valdības deklarācijā - tā ir iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā.

Tātad izvērtēsim, vai mums piedāvātais valdības lēmuma projekts atbilst šiem mērķiem. Manuprāt, ne. Vairākums gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalstu pašlaik neatbalsta šo karu, un tās nepiedalīsies pasākumā, kas šodien satrauc visu domājošo cilvēku prātus. Mums piedāvā piedalīties karā, kaut arī to sauc par atbruņošanas operāciju. Mums piedāvā palīdzēt atrast Huseina masu iznīcināšanas ieročus, kuri joprojām it kā atrodoties Irākā un kurus šis asiņainais diktators it kā grasoties pielietot pret visu civilizēto pasauli.

Es neesmu Sadama Huseina advokāts, bet tomēr piebildīšu, ka arī citā pasaules malā ir vēl viena valsts, kurai ir šie ieroči. Tā ir Ziemeļkoreja, kas atklāti deklarē masu iznīcināšanas ieročus, kodolieročus... Ko, lūdzu? Labi!

Sēdes vadītāja. Cienījamais deputāta kungs, jūs nedrīkstat sarunāties ar zāli...

V.Stepaņenko. Paldies!

Sēdes vadītāja. Jūs varat turpināt savu runu debatēs.

V.Stepaņenko. Tātad tā ir Ziemeļkoreja, kas, atšķirībā no Irākas, to neslēpj un atklāti paziņo visai pasaulei, ka tai ir masu iznīcināšanas ieroči, kodolieroči. Tā ir valsts, kurā iedzīvotāju cilvēktiesības pastāvīgi tiek pārkāptas un kuras vadītājs pēc savas būtības ir ne mazāk autoritārs kā Huseins. Taču, par laimi Korejai, tai nav naftas atradņu.

Nelaimīgajam Huseinam tā nafta ir, un tā ir nepieciešama pasaules vislielākajai, visattīstītākajai ekonomikai, valstij, kurā naftas patēriņš ir vislielākais pasaulē un kurai savi naftas krājumi, pēc dažu ekspertu viedokļa, būtu izbeigušies jau 2004.gada beigās.

Te tika izskanējis arī premjera viedoklis šajā sakarā. Ja es nemaldos, tas skanēja sekojoši: “Ja Amerikai būtu vajadzīga Irākas nafta, tad Huseinam to atļautu pārdot brīvajā tirgū.” Taisnība! Šodien Irākai ir aizliegts brīvi tirgot savu naftu, tikai tāpēc, ka Irāka ir pakļauta ANO programmai “Nafta pret pārtiku”. Un galvenais Irākas naftas, kas tiek pārdota šīs programmas ietvaros, patērētājs ir šīs pašas Amerikas Savienotās Valstis. Šodien amerikānim par šo naftu ir jāmaksā ar rīsu maisiem, bet rītdien viņš to dabūs par velti.

Bez tam būs panākts kāds vēl svarīgāks mērķis, tas ir, tiks nodrošināta pilnīga amerikāņu kontrole pār valsti, kas atrodas Persijas līča reģionā. Un tas ir reģions, kurā ir koncentrēti vairāk nekā 75% no šīs planētas naftas krājumiem!

Respektīvi, šodien mums tiek piedāvāts pastrādāt Amerikas labā - palīdzēt amerikāņiem saglabāt zemas cenas degvielai, nodrošināt viņu rūpnīcas ar jaunajiem militārajiem pasūtījumiem un tā tālāk. Tas nebūtu nemaz tik slikti, ja Latvijai par to piedāvātu noteiktu maksu. Taču ne! Arī par šo prieku mēs maksāsim paši! Pirmkārt, mēs samaksāsim tiešā veidā, atvēlot budžeta naudu šim pasākumam, šai militārajai operācijai. Otrkārt, mēs pasliktināsim mūsu attiecības ar Eiropas Savienības vadošajām dalībniecēm - Vāciju un Franciju.

Treškārt. Mēs atbalstīsim starptautisko tiesību principu pārkāpumu, jo pašreizējam karam nav nekādas leģitīmas bāzes. Uz to mums norādīja Latvijas Juristu biedrības paziņojums, kas izdalīts šodien deputātiem. Tātad - kādēļ mums tas jādara? Par šādu rīcību Latviju nu nekādi nepieņems par ASV 51.štatu (tā saka mani kolēģi), lai cik ļoti to gribētos dažiem mūsu kolēģiem, kas gandrīz visu mūžu nodzīvojuši Amerikā. Tātad reāla labuma mūsu valstij Latvijai no piedalīšanās šajā avantūrā nav un nebūs.

Es aicinu savus kolēģus balsot pret šo valdības iesniegto lēmuma projektu!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Cienījamie deputāti! Pārtraukums līdz pulksten 19.00. Debates turpināsim pēc pārtraukuma.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Valērijs Agešins.

V.Agešins (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi, pamēģināsim izvairīties no nekonstruktīvas kritikas un atrast reālu risinājumu mūsu problēmai! Runājot par Irākas jautājumu, gribētos iepazīstināt jūs ar dažām tēzēm, uzdot dažus jautājumus un piedāvāt izeju no pašreizējās situācijas.

Pirmkārt. Visiem ir skaidrs, ka ir nepieciešams saņemt ANO Drošības padomes rezolūciju jeb sankciju. Pretējā gadījumā šis pasākums ir starptautisko tiesību normu pārkāpums. Vai tad Latvijā nav nekādas varas starptautiskajai likumdošanai? Kam tad ir domāta ANO?

Nākamais. Arī mums pašiem šeit, Saeimā, maksimāli jāizmanto diplomātiskie līdzekļi un jāmeklē mierīgs risinājums. Mēs taču esam maza valsts un, mūsuprāt, nekādā gadījumā nevaram piedalīties šajā konfliktā. Varbūt padomāsim par to, kā pensijas palielināt līdz iztikas minimumam?

Nākamais. Ļoti svarīgs jautājums, un es gribu it īpaši tam pievērst Zaļo un zemnieku savienības frakcijas uzmanību. Mums jāprognozē sekas un riski, bet prakse rāda, ka dažu varas partiju pārstāvji neprot to darīt. Redziet, ja karš tomēr sāksies, Irākā būs arī milzīgas ekoloģiskas problēmas. Tur taču ir nafta! Man ļoti interesē, kā uz to reaģēs Zaļo un zemnieku savienība.

Nākamais. Nekādā gadījumā Latvijai nevajadzētu sūtīt savus kareivjus uz Irāku arī tāpēc, ka nākamās, iespējams, būs Kuba, Ziemeļkoreja, Lībija, Sīrija un tā tālāk. Kad ASV sakaus Irāku, tad, iespējams, sāksies bezgalīga virkne teroristisku aktu. Es, piemēram, negribu šo karu, un negribu, lai man tuvie cilvēki tiktu pakļauti atriebībai. Vai tiešām ir grūti saprast, ka Irāka atbildēs uz uzbrukumu?

Nākamais. Ir apšaubāmi ASV iebrukšanas argumenti. Kā demokrātijas jautājumu var risināt ar kara metodēm? Es nezinu, cik leģitīmi tas ir - uzspiest demokrātiju citiem. Es neticu, ka ar barbariskām metodēm var panākt ko labu.

Nākamais. Nekādā ziņā tiesību nihilisms mums nav pieļaujams. Lieta ir tāda, ka sakarā ar visām iepriekšējām Latvijas misijām, kā, piemēram, misiju Bosnijā un Kosovā, Saeima ir balsojusi un pieņēmusi lēmumu, balstoties uz skaidru pamatojumu - starptautisko mandātu. Šoreiz tāda mandāta mums nav. Bez tam šobrīd 140 valstis ir pret karu, un arī šo viedokli mēs nevaram ignorēt. Vai viņas kļūdās?

Un beidzot jāņem vērā arī Latvijas Juristu biedrības paziņojums. Tur taču strādā nopietni profesionāļi.

Skaidrs, ka mēs, Tautas saskaņas partija, esam pret karu un neatbalstām šo bīstamo valdības lēmumu, bet man tomēr tagad gribētos piedāvāt valdībai un varas partijām, manuprāt, korektu izeju no kutelīgas un no juridiskā viedokļa strīdīgas situācijas. Uzskatu, ka Latvijai ir nepieciešams ieņemt neitrālu pozīciju un šā lēmuma projekta pieņemšanu atlikt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Cienījamie valdības locekļi! Ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka Ministru prezidents Repše beidzot ir atcerējies, ka Latvijā ir Saeima, ka tagad pie mums nav Ulmaņa, vecākā, laiki, bet ir parlamentāra republika. Atcerējies ar lielu nokavēšanos, kad karš Irākai no mūsu puses faktiski jau sen pieteikts, aizokeāna onkuļiem jau doti visi nepieciešamie solījumi. Kādi solījumi - to mēs nezinām. Vēl februārī visas augstās amatpersonas vienbalsīgi centās mūs pārliecināt, ka iestāšanās NATO nenovedīs pie karabāzu rašanās Latvijas teritorijā, taču pat mēnesis nepagāja, kad aizsardzības ministrs pat aci nepamirkšķinot apgalvoja, ka bāzu izvietošana mūsu teritorijā nesīs Latvijas tautai nesalīdzināmi lielu labumu. Vai tur būs arī spārnotās raķetes ar kodollādiņiem, kas var aizlidot līdz Maskavai 15 minūšu laikā? “Nē!” - dusmīgi padomās Kristovska kungs šodien, bet jau aprīlī viņš centīsies pierādīt, ka spārnotajām raķetēm ērtākas vietas par Ādažiem neatrast. Mēs spriežam par tautas nobalsošanu sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (grozījums Satversmē), kaut arī jau sen esam kļuvuši par vēl vienu ASV štatu. Pienācis laiks uz viņu svītrainā karoga uzzīmēt vēl vienu zvaigznīti! Lai gan mēs pievienojamies ASV, labklājības līmenis pie mums diemžēl nav cēlies. Labklājības līmeņa celšanos mums sola iestāšanās Eiropas Savienībā, bet mēs demonstratīvi ignorējam lielās Eiropas viedokli jautājumā par karu Irākā. Mēs riskējam sastrīdēties ar tādu stratēģisku tirdzniecības partneri kā Vācija. Mēs atbalstām valsti, kura ar savu neparedzamo uzvedību izpelnījusies neuzticību gandrīz visā pārējā pasaulē. Valsti, kura uzskata, ka ANO ēka atrodas nevis Ņujorkā, bet Vašingtonā. Valsti, kura gadsimtu mijā ir izrādījusi savu šaubīgo miermīlību gan Dienvidslāvijā, gan Afganistānā. Valsti, kas sagrauj jau eksistējošo pasaules drošības sistēmu.

Šajā jomā PCTVL var droši pievienoties gan Tautas partijas viedoklim, gan TSP viedoklim, gan arī jau plaši citētajam Latvijas Juristu biedrības viedoklim. Un, protams, pirmām kārtām - Latvijas tautas viedoklim, kuras vairākums ir kategoriski pret Latvijas piedalīšanos avantūrā Irākā.

Dāmas un kungi! Es ar cieņu izturos pret amerikāņu tautu. Smagi pārdzīvoju viņu neveiksmes kosmosā. Apbrīnoju izstrādāto datorprogrammu nodrošinājumu un tā tālāk. Kad kāds ar simpātijām izturas pret kādu cilvēku, viņš necentīsies tam piebalsot, bet gan mēģinās atturēt to no avantūrām.

Tādēļ tieši balsošana pret Saeimas lēmuma projektu ir cieņas apliecinājums šai lielajai, bet tikumiskos orientierus uz laiku zaudējušajai nācijai. Nesūtīsim mūsu puišus mirt no raķešu lodēm! Lai viņi mierīgi slimo ar dizentēriju savās kazarmās Latvijas teritorijā!

Sēdes vadītāja. Deputāts Rihards Pīks.

Cienījamie deputāti, vienu sekundīti! Pirms mēs turpinām debates, paziņoju, ka ir saņemts desmit deputātu - Jaunupa, Šiliņa, Ontužāna, Liepiņas un citu deputātu - parakstīts dokuments ar diviem lūgumiem.

Tātad, pirmkārt, slēgt runātāju sarakstu un, otrkārt, noteikt saīsinātu runas laiku: līdz 5 minūtēm - pirmajā uzstāšanās reizē un līdz 2 minūtēm - otrajā reizē.

Vai deputātiem ir iebildumi pret runātāju saraksta slēgšanu? (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Ir iebildumi!”) Ja deputātiem ir iebildumi, tad, lūdzu, balsosim par to, ka mēs slēdzam runātāju sarakstu!

Vai kāds grib runāt “par” vai “pret” šo ierosinājumu? Deputāts Dzintars Ābiķis runās “pret”.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja, augsti godātie kolēģi! Šī nu ir tā lieta, par kuru runājot, nevajadzētu ierobežot deputātiem paust savu viedokli, jo šī ir ārkārtīgi nopietna lieta. Es ceru, ka arī jūs sekojat līdzi debatēm citu valstu parlamentos, teiksim, Lielbritānijas parlamentā, kur jau nedēļām diskutē par šo tēmu. Tā ir ļoti, ļoti nozīmīga lieta, un šajā gadījumā neļaut deputātiem izteikt savu viedokli parlamentā - tā būtu liela kļūda.

Es aicinu balsot “pret”!

Sēdes vadītāja. “Par” runāt neviens deputāts nav pieteicies. Tātad, pirms mēs balsojam, es nolasīšu debatēs pieteikušos deputātu sarakstu: Rihards Pīks, Andrejs Aleksejevs, Arvīds Ulme, Pēteris Simsons, Paulis Kļaviņš, Indulis Emsis, Arnolds Laksa, Liene Liepiņa, ārlietu ministre Sandra Kalniete, deputāts Ēriks Jēkabsons, deputāts Andris Bērziņš. Vēl ir deputāts Fjodorovs, deputāts Dobelis... Dobelis - otro reizi… un deputāts Aleksandrs Golubovs.

Tātad tas ir viss saraksts, par kuru mēs pašreiz balsosim, ar kuru mēs noslēdzam. Lūdzu deputātus balsot par runātāju saraksta slēgšanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 46, pret - 30, atturas - 14. Runātāju saraksts tiek slēgts ar deputātu Aleksandru Golubovu.

Nākamais priekšlikums ir saīsināt runas laiku: līdz 5 minūtēm - pirmajā uzstāšanās reizē un līdz 2 minūtēm - otrajā reizē.

Vai deputātiem ir iebildumi? Lūdzu, balsosim par runas laika saīsināšanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 51, pret - 30, atturas - 12. Runas laiks ir saīsināts: pirmajā reizē - 5 minūtes un otrajā reizē - 2 minūtes.

Turpināsim debates. Deputāts Rihards Pīks.

R.Pīks (Tautas partijas frakcija).

Priekšsēdētājas kundze! Ministru kungi! Godājamie kolēģi! Protams, varētu turpināt šeit demonstrēt erudīciju un pārskaitīt visus ANO Drošības padomes lēmumus un gudru vīru citātus. Jebkuru lēmumu un jebkuru gudru vīru citātu var piemeklēt tā, kā tas ir nepieciešams, lai pateiktu vai nu “par”, vai “pret”, tāpēc es atļaušos varbūt savā runā atkailināt lietas būtību.

Man liekas, ka jautājums, par kuru mēs šodien runājam, sastāv no trijām sadaļām. Pirmā ir reālā situācija, kāda ir pasaulē šobrīd, jeb ģeopolitiskā situācija, kā to var saukt. To mēs varam pieņemt tādu, kāda tā ir šobrīd.

Nākamā - Latvijas nacionālās intereses. Un trešā - mūsu valdības rīcība un Saeimas atbildība savas tautas un vēlētāju priekšā.

Ja mēs runājam par pirmo - par reālo situāciju, tad, neapšaubāmi, ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Vidējie Austrumi šobrīd ir tas punkts, kur ilgu laiku ugunskurs gruzd. Gruzd un pa brīdim uzliesmo. Un, kā jūs zināt, ja ir ugunsgrēks, tad pa laikam to var apdzēst tikai ar nitroglicerīnu - tātad ar kaut ko spēcīgāku, ar vilni. Un tiktāl varētu saprast, ka kādam ir jāķeras pie šā jautājuma atrisināšanas.

Es domāju, ir lieki mūs te pārliecināt, kurš ir diktators, kurš ir huligāns vai vēl kaut kas sliktāks. Mēs jau to gadiem zinām! Un, raugoties no šā viedokļa, es gribētu pieminēt tikai to, ka tas, ka šobrīd starptautiskajā arēnā ir zināma, redzama viedokļu dažādība: Amerikas Savienotajām Valstīm - viens viedoklis, Francijai un Vācijai - cits, liecina, ka katrai no tām ir savas subjektīvās intereses. Manuprāt, vissliktāk šajā gadījumā ir Vācijai. Vismaz mūsu kolēģi no Eiropas Tautas partijas, kristīgie demokrāti un kristīgie sociālisti atklāti nosodīja Šrēderu un Sociāldemokrātu partiju par to, ka viņi izmantoja kā vēlēšanu elementu vācu tautas nevēlmi karot, tās pacifistisko noskaņojumu.

Par mūsu interesēm. Man liekas, ka mūsu intereses ir acīm redzamas. Vai mēs nejūtam šodien, ka degviela padārdzinās? Vai lauksaimnieki neuztraucas jau par šo sezonu? Vai mazie uzņēmēji neuztraucas jau par savām iespējām? Mūsu interesēs ir tas, lai nenotiktu mākslīga šīs degvielas padārdzināšana, šo energoresursu padārdzināšanās. Un tas ir iespējams tikai tad, ja atceļ embargo, kuru ir uzlikusi Apvienoto Nāciju Organizācija, Drošības padome, ja atceļ embargo Irākas naftas pārdošanai. Tas ir iespējams tikai tad, ja Irākā būs puslīdz demokrātisks režīms, vismaz ne Huseina režīms.

Tātad, no šā viedokļa raugoties, arī mūsu interesēs būtu tas, lai šis jautājums tiek atrisināts un noņemts no dienas kārtības, nemaz jau nerunājot par šeit vairākkārt minēto, ka mēs ļoti labi vēl atceramies no savas vēstures, ko nozīmē diktatori.

Diemžēl, runājot par šo 3.jautājumu - par demokrātiju un par atbildību savu vēlētāju priekšā -, man jāpasaka dažas pazīmes. Tas, ka valdība pieņem lēmumus, kurus, es jūtu, ir ļoti grūti nosaukt par demokrātiskiem. Tā vispirms paziņo un tikai pēc tam sāk domāt, kā to pamatot. Tā tas ir bijis līdz šim ar iekšpolitiskiem lēmumiem, ar konkrētiem cilvēkiem, kad vienā gadījumā vajadzēja varbūt ņemt nost, bet citā - mainīt. Viņi tiesājas, bet šobrīd uz spēles ir likts mūsu valsts starptautiskais prestižs, un šajā gadījumā nevar pieņemt kaut kādu lēmumu un pēc tam mēģināt to nopamatot un attaisnot.

Un tieši tāpēc es ierosinu šo pārsteidzīgo, līdz galam neizstrādāto valdības priekšlikumu noraidīt, un tad mums, Tautas partijas frakcijai, un arī jums, cienījamie kolēģi, radīsies iespēja izskatīt priekšlikumu, kuru ir izstrādājusi Tautas partijas frakcija un kurā ir izlīdzsvarota jēga un ideja.

Mēs atbalstām Ameriku un atbalstām cīņu pret Huseinu, bet tas ir jādara, ievērojot mūsu pašu uzņemtās starptautiskās saistības un mūsu pašu valsts likumus. Un to var izdarīt! Tautas partija ir izstrādājusi šādu priekšlikumu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Andrejs Aleksejevs.

A.Aleksejevs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Mums visiem šodien ir gods spriest un lemt par mūsu Nacionālo bruņoto spēku pārstāvju piedalīšanos militārajā operācijā Irākā. Jā, gods, kuru mūsu vēlētāji ir deleģējuši mums pirms četriem mēnešiem.

Šis lēmums būs ļoti nozīmīgs tautai un tai tautas daļai, kura piedalīsies šajā Sadama Huseina atbruņošanā. Burtiski pirms dažām nedēļām mēs jau mēģinājām skart šo problēmu un runājām par to, ka mēs nevaram bez ANO attiecīgas rezolūcijas atbalstīt ASV centienus ar jebkuriem līdzekļiem atbruņot Sadamu, lai paplašinātu savu ietekmes zonu. Un šodien mēs atkal kārtējo reizi parādām savu nekonsekvenci.

Personīgi man kā bijušajai militārpersonai, kurai savas karjeras ziņā, es uzskatu, tomēr ir paveicies, jo es neesmu piedalījies nedz kara operācijās Afganistānā, nedz karā Čečenijā un varbūt tieši tāpēc es esmu šeit, esmu dzīvs un vesels un stāvu jūsu priekšā. Taču ne visiem maniem biedriem tā paveicās, un daži no viņiem ir palikuši gulēt tur, kur viņi ir krituši.

Skatoties draugu sievu acīs, viņu bērnu acīs, man ir grūti izskaidrot, kāpēc tas noticis un kāpēc kāds pieņem šādu lēmumu - sūtīt tēvus, vīrus šajā karā, atstājot viņus bez apgādniekiem. Pie tam šobrīd nav nepieciešamības spert šo liktenīgo soli, lai tikai izliktos par ASV paklausīgiem sabiedrotajiem. Kāpēc mēs nevaram ieņemt Francijas, Vācijas, Ķīnas un Krievijas nostāju? Pasaulē nav vienprātības šajā jautājumā, bet mēs jau izsakām savu atbalstu nez kāpēc tieši Buša režīmam, kurš ignorē gan ANO Drošības padomes, gan Irākas tautas, gan sabiedrības viedokli. Pat ņemot vērā savu esošo statusu, proti, tautas priekšstāvja statusu, es nevaru Dieva vietā lemt, kam ir jāatvadās no savas dzīvības un tā jāzaudē dēļ tādiem politiķiem kā Bušu ģimene. Domāju, ka arī jums nav šādu tiesību - uzņemties tādu atbildību citu vietā. Cilvēki, kuri nekad savā dzīvē nav saskārušies ar karadarbību un kuru skaitā ir arī mūsu Ministru prezidents un aizsardzības ministrs, ar savām demagoģiskajām runām un pamatojoties tikai uz ASV prezidenta gribu un vēlmi atbruņot Irākas līderi, nekad nevarēs pārliecināt mani, cilvēku, kurš desmit savas dzīves gadus atdevis armijai, balsot par labu vienam “pasaules žandarmam”. Man pietiek vienu reizi iziet šim procesam cauri, lai es vairs neatgrieztos pie šā jautājuma. Neatbalstīšu šo lēmuma projektu un nebalsošu “par”, jo neesmu tiesīgs to darīt, un jums arī neiesaku to darīt. Neļaušu nedz Bušam, nedz Blēram, nedz arī Repšes kungam un Kristovska kungam manipulēt ar mani un maniem tuviniekiem, paziņām un draugiem. Ja jūs, kungi, vēlaties, tad varat paši personīgā kārtā, proti, uz sava rēķina, braukt un piedalīties tajā militārajā atbruņošanas operācijā. Neiejauciet tur mūsu valsts iedzīvotājus! Nenoliedzami, Huseins ir diktators, bet vai tad viņš ir vienīgais? Un, ja Bušs rīt izlems atbruņot tos visus un bez ANO Drošības padomes rezolūcijas uzsākt karu pret visiem nepaklausīgajiem valstu vadītājiem, vai mums arī tad būs jāatbalsta ASV? Manuprāt, nav vēl izsmeltas visas iespējas mierīgā ceļā atrisināt šo nenoliedzami ļoti svarīgu problēmu.

Aicinu neatbalstīt Ministru kabineta priekšlikumu. Būsim tālredzīgāki par mūsu ministriem! Es nevēlos būt par marioneti kāda rokās.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Arvīds Ulme.

A.Ulme (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Mums te paziņoja, ka par režīmu saucams tas, kas neatbalsta jeb nerēķinās ar tautas viedokli. Es gribētu šeit parādīt 25 tūkstošus to cilvēku parakstu, kuri ir pret karu Irākā. Un, pēc aptaujām spriežot, 80% Latvijas iedzīvotāju ir pret karu Irākā.. Tā ka es tomēr aicinu rēķināties ar iedzīvotāju viedokli, ar sabiedrības viedokli! Visas nelietības, visi kari un nodevības pasaulē pastāv tieši klusējošās piekrišanas dēļ. Klusējošās piekrišanas dēļ notika arī Latvijas aneksija jeb okupācija. Mēs atceramies Latvijas okupāciju! Visā pasaulē visas nelietības, visas okupācijas, kari un šausmas, notiek tieši tāpēc, ka ir klusējošā piekrišana.

Šī sabiedrības aktivitāte, Latvijas sabiedrības aktivitāte, norāda tieši uz to, ka mēs negribam būt klusējošo piekritēju pusē un vienkārši noskatīties, kā Amerika pašlaik ierodas Irākā. Es domāju, ka ļoti daudzas nelietības - Tibetā, Čečenijā un citur, mums jau te daudzas nosauca - ir notikušas tieši šīs klusējošās piekrišanas dēļ. Mēs šeit esam ļoti daudz par to runājuši, es minēšu vēl tikai pāris aspektus. Kāpēc tas karš Irākā ir vajadzīgs? Kāds ir pamats tam? Pamats, cik es saprotu, ir starptautiskais terorisms, kas ir jāapkaro. Irākā ir starptautiskā terorisma perēklis. Tad mēs jautājam tālāk: kāds ir iemesls starptautiskajam terorismam? Vai ar to, ka mēs Huseina režīmu likvidēsim, līdz ar to būsim likvidējuši arī starptautisko terorismu? Nē taču! Starptautiskā terorisma iemesls ir globalizācija. Lielās bagātās valstis kļūst arvien bagātākas uz nabago valstu rēķina, un nabadzīgās valstis kļūst arvien nabadzīgākas. Rezultāts ir tas, ka veidojas bezcerīgu cilvēku masa, tautas, novadi, kuriem nekas cits neatliek kā terorisms. Vienīgā viņu pašcieņas izpausme ir šis terorisms.

Proti, es gribu atgādināt, ka ar to, ka Huseina režīms tiks likvidēts, nebūs likvidēts starptautiskā terorisma iemesls. Iemesls ir globalizācija.

Statistika pierāda to. Badā mirstošu cilvēku skaits pasaulē ar katru gadu palielinās, turpretim dažās citās valstīs domā, kā atbrīvoties no taukiem, un tur tas ir viens no lielākajiem biznesiem. Tāds ir tas process, kas pasaulē notiek un par ko mēs šeit nerunājam. Mēs nerunājam par pašu pamatu, par iemeslu un par to, vai mūsu līdzdalība atrisinās šo problēmu un novērsīs šo iemeslu.

Es domāju, ka tie cilvēki, kas sagatavoja šo dokumentu, ar kuru mēs vienkārši atļaujam Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienībai piedalīties šajā karā, ir tie paši, kas sagatavoja arī dokumentu par Valsts prezidentes priekšlaicīgu vēlēšanu. Un tā tālāk.

Katrā ziņā deputāti ir nostādīti tādā kā ķīlnieku lomā.

Te man ir vesela rinda vēstuļu - atklātu vēstuļu, ko ir rakstījuši sabiedrībā pazīstami cilvēki. Viņi uzdod veselu rindu jautājumu, uz kuriem mēs šodien neatbildam.

Ja pieturamies pie viedokļa, ka šis karš tomēr ir nepieciešams, tad nonākam pie absurdas formulas - uzsākt karu, lai nebūtu kara. Tā saka, piemēram, Horens Stalbe.

Ir vēl daudz bargāki diktatori par Huseinu, bet par tiem mēs klusējam un izliekamies, it kā Čečenijā nebūtu genocīds pret tautu. Tur bērni nevar iet skolā un tiem jādzīvo teltīs. To saka ārsts Dainis Kalns, Trīszvaigžņu ordeņa komandieris.

Un tā tālāk un tā tālāk.

Vienkārši laika trūkuma dēļ man nav laika to iztirzāt, bet es gribu tomēr saprast problēmas būtību. Problēma kļūst arvien nopietnāka. Jo - kāds būs rezultāts šim lēmumam nosūtīt karaspēku uz šo “Čečeniju”? Vai Latvijas drošība palielināsies ar to? Vai tad, ja būsim likvidējuši vienu diktatoru (kādas mums vispār ir tiesības to darīt?!), pie mums palielināsies drošība? Mēs neesam gatavi! Latvija vispār vēl nemaz nav gatava tam, kas notiks, ja būs pretdarbība.

Piemērs ir Daugavas ūdenskrātuve. Mēs ņemam no atklātas ūdenskrātuves ūdeni visai Rīgai. Ja ASV televīzijas kompānija CNN ir paziņojusi, ka mēs jau esam to valstu sarakstā, kuras atbalsta šo karu, tad acīmredzot mums ir jābūt gataviem arī kādai pretreakcijai. Es domāju, ka mēs esam ļoti vieglprātīgi. Ko dos Latvijai - konkrēti, Latvijas sabiedrībai un cilvēkiem - šis karš? Tas ir jautājums, kas ir sabiedrībai jāatbild, - ko mums dos Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanās šajā karā?

Tāpēc es domāju, ka te runa var būt tikai par pēckara humāno palīdzību.

Sagatavotais dokuments, manuprāt, ir zināmā mērā tikai provokācija un nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli, un beigās mēs būsim tikai zaudētāji.

Aicinu atbalstīt vienīgi humāno palīdzību - Latvijas vienību nosūtīšanu pēc kara.

Sēdes vadītāja. Deputāts Pēteris Simsons.

P.Simsons (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Ārlietu ministres kundze! Godājamie ministri! Kolēģi deputāti! Šodien daudz tiek runāts par karu, par sliktu valdību, par padomju laikiem, par Valsts prezidenta vēlēšanām un vēl daudz ko citu. Es gribu runāt par mieru, jo, tāpat kā vairums klātesošo, esmu dzimis pēc kara un neesmu speciālists kara lietās.

Par mieru ir vairākums Latvijas pilsoņu, izrādās - 80 procentu, kā nupat kolēģis teica, un viņu vidū ir daudzi valstī pazīstami cilvēki. Es arī esmu par mieru. Taču, lai es zinātu, kā pareizi balsot, es gribu noskaidrot, vai mēs visi domājam vienu un to pašu, kad runājam par mieru. Ko nosaucam par mieru? Vai miers nozīmē to, ka armija “izķemmē” valsts teritoriju un paņem līdzi mūsu tēvus un brāļus, visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem, paņem un aizved uz nezināmu laiku nezināmā virzienā, no kurienes daudzi neatgriežas, jo ir nošauti vai nomiruši badā? Vai miers nozīmē, ka naktī atnāk bruņoti vīri, liek savākties 20 minūšu laikā, ielādē ešelonos un aizved daudzus tūkstošus kilometru tālā, svešā novadā, mirušos atstājot ceļmalās? Ka jebkurā brīdī var ienākt jūsu mājoklī un paņemt visu, kas iepatīkas, pašus ieliekot cietumā par nenomaksātiem nodokļiem? Vai jūs gribat, lai jūsu bērni līdz mūža galam atcerētos maizes garšu kā lielāko gardumu un nekad neaizmirstu izsalkuma sajūtu? Vai jūs novēlat savam bērnam redzēt, kā badā nomirst cilvēks, kuram viņš neko nevar līdzēt, jo pašam nav ko ēst? Vai mēs domājam par tādu mieru, kad drošības vīri ienāk jūsu dzīvoklī pārbaudīt jūsu bibliotēku, vai jūs neglabājat kaitīgas grāmatas? Kad kontrolē jūsu pastu un ik pa laikam uzaicina uz pārrunām? Kad jums neviens neprasa, kādā valodā gribat mācīt savus bērnus un vai viņi sapratīs to, ko skolotājs viņiem teiks svešā valodā? Kad jūsu bērnam atgādina viņa nacionālo piederību ar ņirgām un spļaujot ģīmī? Vai mēs esam par mieru, kas dod iespēju mēģināt izdzīvot vai nu salā bez maizes, vai karstumā bez ūdens, kad mirušie tiek iekasīti smiltīs vai sagāzti kaudzēs sopkās tundras zvēriem par barību? Kad jums var atņemt visu - tēva mājas, zemi, Dzimteni, piederīgos, veselību, izglītības un karjeras iespējas, tāpēc ka domājat savādāk nekā “dižais vadonis”? Tādu mieru pēc Otrā pasaules kara daļa mūsu tautas ir baudījusi 40 gadus. Es runāju tikai no savas un savu vecāku pieredzes. Ja lielākā mūsu tautas daļa nav tādu mieru pieredzējusi, vai mums ir pamats to novēlēt Irākas tautai tikai tāpēc, ka mēs to nepazīstam un viņu valsts ir tālu no Latvijas? Varbūt šodien mums ir reta iespēja ar savu balsojumu parādīt Latvijas sabiedrībai, par kādu mieru mēs esam un kādu mieru esam gatavi aizstāvēt, un novēlēt to katrai tautai neatkarīgi no tā, cik liela vai maza tā ir un cik tālos vai tuvos kaimiņos tā dzīvo, neaizmirstot to, kā mūsu partizāni un politieslodzītie gaidīja un cerēja uz Rietumvalstu palīdzību 10 pēckara gadus? Kristiešu princips māca nedarīt otram to, ko tu negribi, lai tev dara.

Tāpēc es aicinu: darīsim otram to, ko mēs gribam, lai mums dara! Un es aicinu balsot par patiesu mieru un par brīvību Irākā, neliedzot savu palīdzību, cik to spējam. Varbūt būsim tikpat drosmīgi, kādi bijām savos centienos pēc pašu neatkarības drusku vairāk nekā pirms 10 gadiem?

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Paulis Kļaviņš.

P.Kļaviņš (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie ministri! Cienījamie kolēģi deputāti! Es varu tieši pievienoties iepriekšējā runātāja izteiktajai domai, atgādinādams, ka miers kā prioritāte, ja tā ir prioritāte, atbalsta pasivitāti, tieši to, par ko mans kolēģis Arvīds Ulme runāja. Nedarīt neko! Ja miers ir augstākā prioritāte, tas atbalsta pasivitāti un atstāj jebkuram noziedzīgam režīmam brīvību iznīcināt tūkstošiem un miljoniem cilvēku dzīvību. Tāda ir miera prioritāte, ja tā ir augstākā prioritāte.

Mums ir jāaizstāv dzīvība, jāaizstāv brīvība, jāaizstāv tiesības, un, ja mēs gribam mieru, bet neko negribam darīt, tad mums tas viss zudīs. Droši! Mums jau ir sava pieredze ar savienībām, cienījamie kolēģi! Bija tāda Tautu savienība, un Latvija tanī laikā lika lielas cerības uz Tautu savienību. Mūsu politiķi ļoti aktīvi darbojās līdzi Tautu savienībā. Kur mēs nonācām ar savu Tautu savienību? Palikām starp diviem dzirnakmeņiem un tikām malti un samalti, un mūsu skaits vēl nav sasniedzis latviešu skaitu, kāds bija pirms Otrā pasaules kara šinī zemē. Izņemot ebrejus, latvieši ir vienīgā nācija, kura vēl nav sasniegusi savā zemē pirmskara iedzīvotāju skaitu. Tas ir savienības un diplomātijas rezultāts!

Un vēl kas. Vai mēs atceramies Kosovu? Ko darīja Apvienoto Nāciju Organizācija tanī laikā, kad drosmīgi žurnālisti, riskējot ar savu dzīvību, rādīja masu kapus Kosovā? (No zāles dep. A.Kiršteins: “Romas pāvestu neaizmirsti!”) Cik ilgi civilizēta pasaule var skatīties uz masu iznīcināšanu un neko nedarīt! Un tad pirmo reizi vēsturē notika kaut kas ļoti ievērojams - tika pieņemts 19 demokrātisku valstu kopējais lēmums pielietot ieročus. Ja Amerikas Savienotās Valstis ar savu militāro spēku nebūtu sākušas šo operāciju Kosovā, tad vēl daudzi tūkstoši būtu iznīcināti.

Tā ka būsim ļoti konkrēti un apdomīgi, runājot par savienībām. Savienības ir laba lieta, ir labs mērķis, un es negribu teikt, ka Apvienoto Nāciju Organizācija nav veikusi daudzus labus darbus, tomēr reizēm kritiskās situācijās šī savienība nevar izšķirties... nespēj izšķirties par pareizo rīcību.

Man drusciņ izbrīnu radīja mana kolēģa Jurkāna kunga izteiktais salīdzinājums, ka mēs šeit esot kā padomju laika Augstākā padome, kura tagad pieņems jau gatavu lēmumu. Valdība sagatavos lēmumu, un mēs tagad nevarēsim neko citu darīt.

Jurkāna kungs! Mīļais! Kurā Augstākajā padomē bija... (Aplausi.) Kurā Augstākajā padomē bija sešas frakcijas? Kurā Augstākajā padomē bija balsošana ar apmēram 50 “par” un tikpat “pret”? Kurā Augstākajā padomē? Kā jūs varat mūsu cilvēkiem stāstīt tādus niekus!

Šeit ir demokrātija! Šeit ir iespējams runāt “pret”, izteikt visādas muļķības, izvēlēties selektīvus tematus, kuriem nav darīšana ar galveno tēmu. Te visu to var darīt! Un beigās balsot. Te ir demokrātija! Un mums šī iekārta ir jāaizstāv. Un mums ir jāizvēlas pareizais partneris. Un šinī gadījumā šis pareizais partneris ir Amerikas Savienotās Valstis. Neviens cits! Un viņa nav viena - šī lielā valsts. Tur ir vesela savienība, un arī Eiropā iesniedzas šī savienība, kurai pievienojas daudzas citas demokrātiskās valstis. Un, pieminiet manus vārdus, pēc šā Irākas kara, kurš, es ceru, drīz beigsies, lielāki zaudētāji politikā būs vācieši, nevis mēs - latvieši, kas savlaicīgi pieņem lēmumu, ka mēs šajā noteiktajā brīdī stāvam Amerikas Savienoto Valstu un citu demokrātisko valstu pusē, jo te mums ir darīšana ne jau tikai ar demokrātijas ieviešanu kaut kādā nedemokrātiskā valstī. Mums ir darīšana ar vienu noziedznieku, kurš jau ir iznīcinājis tūkstošiem cilvēku - savas zemes iedzīvotāju un kurš producē visvairāk masu iznīcināšanas ķīmisko un bioloģisko ieroču pasaulē. Neviena cita valsts tik daudz tos neražo kā Irāka! Un tās ir briesmas gan mums, gan citiem. Un pret to mēs esam! (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Un tāpēc mēs ieņemam skaidru nostāju. Un mēs to nenožēlosim. Un es aicinu visus principā atbalstīt šo mūsu valdības lēmumu, ka mēs esam tanī pusē.

Te nav runa par to, ka mūsu zaldāti tur cīnīsies. Mēs, pat to gribēdami, nevaram aizsūtīt savus zaldātus tagad, lai viņi tur cīnās, bet mēs pasakām vienu ļoti svarīgu izšķiršanos - to, kurā pusē mēs stāvam. To pateiks arī katrs no mums, šodien balsojot, kurā pusē viņš stāv. Diktatūras, režīma, noziedznieku pusē, kuriem 12 gadus bija dota iespēja atkāpties un saudzēt savus iedzīvotājus...

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs, jūsu runas laiks ir beidzies! Es atvainojos…

P.Kļaviņš. Tagad diplomātiskās sarunas ir beigušās.

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs, es gribētu jums aizrādīt, jo saskaņā ar Kārtības rulli visiem deputātiem ir jārunā par tēmu. Muļķības runāt, protams, nav ieteicams, un demokrātija nav haoss... To nosaka Kārtības rullis, kā mums ir jārunā.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Indulis Emsis.

I.Emsis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie ministri! Kolēģi! Jā, Sadams Huseins šodien visu mūsu civilizēto pasauli ir piespiedis diskutēt. Parlamenti diskutē visās valstīs. Vakar biju Berlīnē, arī tur notiek diskusijas. Apvienotajā Karalistē bija diskusijas... viņu parlamentos.

Mums diskusija ir mūsu Saeimā, un tas ir labi, tas ir nepieciešami, un tā ir garantija, ka mēs atradīsim pareizo risinājumu arī šajā jautājumā.

Vispirms tēze. Zaļie un zemnieki ir pret vardarbību. Jebkurā tās izpausmē, jebkurā vietā pasaulē. Un nav svarīgi, vai tā būtu Čečenija, Irāka, Afganistāna vai jebkura cita vieta pasaulē. Jautājums ir par to, kā vardarbību apturēt, kā rīkoties, lai šīs vardarbības nebūtu.

Un īstenībā es nezinu citu atbildi, kā vien to, ko demokrātija ir mācījusi, - to, ka ar vardarbību var tikt galā, brīvprātīgi ierobežojot savas tiesības. Brīvprātīgi ierobežojot un pakļaujot sevi sabiedrības akceptētām regulām. Tā ir iespēja, kā mēs varam nonākt līdz situācijai, kad pasaulē vardarbības nebūs. Vai tad mēs šeit, Latvijā, neierobežojām savas brīvības, kad mēs teicām, ka mēs esam gatavi iestāties Eiropas Savienībā? Mēs daļu savu brīvību nododam Eiropas Savienības kopējo valstu lemšanai. Kad mēs izteicām gatavību iestāties NATO, mēs teicām, ka mēs esam gatavi daļu savas neatkarības atdot šai organizācijai, lai kopā justos drošāk. Mēs ik dienas, katru dienu paļaujamies uz kaut ko un daļēji nododam savas pilnvaras kādam citam, teiksim, policijai. Mēs nesen, pieņemot savu valsts budžetu, palielinājām ļoti nopietni investīcijas un ieguldījumus policijai, kaut arī avīzēs esam lasījuši, ka policija dažkārt ir saistīta ar narkotikām, ka tā dažkārt dara vēl kaut kādas nepareizas darbības, bet mēs taču palielinājām policijai varu, cerēdami, ka policija mūs aizsargās, ka mēs varam paļauties uz kādu, kas par mums iestāsies.

Savdabīgi, ka ASV tagad tiek zināmā mērā uzskatīta par tādu kā pasaules policistu, un mums gribot negribot ir kaut kādā mērā jāuzticas, ka šis policists savaldīs tos, kas neprot dzīvot saskaņā ar cilvēku likumiem. Mēs gribam ticēt un paļauties.

Taču vienlaikus mēs gribam par to pārliecināties un zināt, ka tas tā ir. Man, “zaļajam”, ir jāteic, ka dažkārt mēs esam vīlušies. Amerikas Savienotās Valstis pasaules globālajos forumos nav aizstāvējušas pasaules vairākuma gribu vides aizsardzības jomā, globālo vides katastrofu novēršanas jomā, klimata aizsardzības jomā, ozona slāņa aizsardzības jomā un tamlīdzīgos jautājumos. Amerikas Savienotās Valstis reizēm ir nonākušas izolācijā šajās jomās.

Mēs esam nolēmuši: ja būtu ANO Drošības padomes mandāts, vismaz jaunāks, nekā tas ir pašreiz, tad mēs teiktu - jā. Ko darīt, kad šāda mandāta nav? Vismaz jauna mandāta nav.

Mana mēraukla ir tāda: mums jāapskata tagad vismaz divas lietas. Pirmā lieta ir Latvijas neatkarība. Vai tas, ko mēs gribam darīt, stiprinās Latvijas neatkarību? Un otra lieta ir ilgtspējīga Latvijas attīstība. Vai tas, ko mēs gribam darīt, veicinās Latvijas ilgtspējīgu attīstību?

Un te nu man jāatceras bērnība un jāteic, ka es no visiem 50 okupācijas gadiem neatceros neko aizkustinošāku par šo uzrunu: “Šī ir “Amerikas Balss” no Vašingtonas. Mēs raidām ik dienas...” Un tika nosaukts raidlaiks… un tā tālāk… Un es atceros savu tēvu, kurš nomira piecus gadus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Atceros, kā viņš bija pieplacis ar ausi pie raidītāja, jo tajā laikā tas bija vienīgais brīvības signāls, kas baroja mūsu dvēseles, baroja mūsu ticību, ka Latvija kādreiz būs neatkarīga. Mēs visas cerības likām uz šo valsti, uz šo brīvības vārdu nesošo valsti.

Mēs ilgi gaidījām, bet savu neatkarību dabūjām. Tātad šajā ziņā es gribu ticēt Amerikas balsij no Vašingtonas. Tas brīdis, ka mēs saņēmām šo atbalstu, pienāca. Neatkarību mēs atguvām. Un mēs to izdarījām Dziesmotās revolūcijas formā, nevardarbīgas pretošanās formā. Un Huseinam un citiem varmākām es varu dot rekomendāciju: vienalga, kur viņi atrastos, es viņiem iesaku mācīties dziedāt. Lai viņi mācās dziedāt kopus dziesmu un liek mierā savus ieročus, liek pie malas tās bumbas, ko viņi slepenībā tur taisa, tās ķimikālijas, tos bioloģiskos, tos masu iznīcināšanas ieročus un mācās dziedāt, jo tad viņi iegūs to, ko viņi grib! Viņiem neviens neliks ne pirkstu klāt, ja viņi dziedās un neapdraudēs ne savu tautu, ne citas nācijas.

Ir izeja…

Sēdes vadītāja. Deputāta kungs, jūsu runai paredzētais laiks ir beidzies, es atvainojos!

I.Emsis. Es aicinu nodot šo dokumentu komisijām. Es uzskatu, ka tām ir jābūt divām - Nacionālās drošības komisijai un Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Zaļo un zemnieku savienības frakcija ir sagatavojusi priekšlikumus, ko mēs iesniegsim, jo mēs uzskatām, ka Latvijas karavīriem ir jābrauc turp, lai saglabātu dzīvību, nevis to atņemtu. Lai tātad brauc turp mediķi, atindētāji, sapieri, dezaktivizētāji, ugunsdzēsēji un citi! Cilvēki paliks dzīvi. Tas ir mūsu pienākums.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Arnolds Laksa.

A.Laksa (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es negribētu runāt gari un, atkārtojot iepriekš sacīto, izklāstīt arī savu pārliecību par Huseina necilvēcīgo režīmu, par pieaugošajiem starptautiskā terorisma draudiem, par ANO tradicionālo nespēju pieņemt savlaicīgus un juridiski korektus lēmumus un tā tālāk. Atļaujiet man tikai atgādināt dažus pavisam nesenus notikumus un faktus!

Tikai pirms 12 gadiem, barikāžu laikā, kaimiņvalsts naidīgā vara izdzēsa vairāku Latvijas neatkarības cīnītāju dzīvības. Tikai pirms 10 gadiem no Latvijas negribīgi tika izvests okupācijas karaspēks. Regulāri visus pēdējos gadus augstas Krievijas amatpersonas oficiālos pasākumos izsaka nostalģiskas ilgas pēc PSRS impērijas laiku atjaunošanas. Tikai pirms dažiem mēnešiem Krievija ir realizējusi savus ilglaicīgos draudus un uzsākusi ekonomisko karu pret Latviju, liekot ciest milzīgus zaudējumus abu valstu budžetiem. Tikai pirms dažām nedēļām citas kaimiņvalsts līderis, tā dēvētais “pēdējais Eiropas diktators”, ir paziņojis, ka visas tās valstis, kuras atbalstīs Huseina režīma militāru atbruņošanu, tiks uzskatītas par valstīm, kuras pieteikušas karu Baltkrievijai. Tikai pirms dažām dienām šīs Saeimas deputāts no partijas, kura šodien aktīvi kritizē Latvijas valdības nostāju Irākas konflikta sakarā, ir publiski slavinājis Staļinu un tā piekopto režīmu.

Dārgie kolēģi, pirms pieņemat savu personīgo lēmumu par Latvijas nākotnei izdevīgāko lēmumu Irākas krīzes sakarā, lūdzu, mēģiniet rast atbildi uz diviem jautājumiem! Pirmais. Vai Latvija šodien jau patiesi ir ieguvusi ilglaicīgas drošības garantijas? Ja nē, tad seko otrs jautājums: vai tas ir dīvaini un tik nesaprotami, ka Latvijas iepriekšējās valdības un arī pašreizējā valdība, meklējot nākotnes drošības garantijas, ir izvēlējusies iekļaušanos kolektīvajā aizsardzības sistēmā - NATO - , kurā visbūtiskāko lomu ieņem tādu dalībvalstu kā Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Spānijas, Itālijas, Dānijas, Čehijas, Polijas un citu viedoklis, kuram pievienojas arī tādas NATO kandidātvalstis kā Lietuva, Bulgārija, Igaunija, Slovākija un tā tālāk?

Jūs jau zināt, ka minētās valstis jau ir paziņojušas par iesaistīšanos ASV vadītajā koalīcijā pret Huseina režīmu. Padomājiet, vai šo dalībvalstu atbalsts mums ir nepieciešams, lai Latvija kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti jau nākamā gada pavasarī! Un ticiet, ka šis atbalsts būs balstīts tikai uz loģiski pamatotu un pragmatisku pārliecību par mūsu valsts gatavību kļūt par partneri kolektīvajā aizsardzības sistēmā, nevis par savtīgu, egoistisku drošības patērētāju!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāte Liene Liepiņa.

L.Liepiņa (frakcija “Jaunais laiks”).

Es esmu Irākas opozīcijas atbalstītāju grupas vadītāja, un kā tādai, man liekas, man arī ir jāuzstājas šodien. Es ļoti ātri piekritu uzņemties šo amatu - jau novembrī, tad, kad mēs tikko bijām izveidojuši savu valdību un sākām veidot savu politisko dzīvi. Man tas likās pats par sevi saprotams, jo mēs 50 gadus iestājāmies par Latvijas tiesībām, par cilvēktiesībām. Raugoties no tā viedokļa, man likās, ka tas ir mūsu morālais pienākums - to darīt. Es pilnīgi piekrītu Simsona kunga teiktajam. Pēc visa tā, ko mēs, latvieši, esam piedzīvojuši, tas jautājums, man liekas, no morālā viedokļa raugoties, vispār nav diskutējams.

Par mūsu miera demonstrantiem, ko Arvīds Ulme pieminēja. Man jāsaka godīgi: es viņus īsti nopietni nevaru ņemt. Man viņi stipri atgādina 20 gadu gaitā pieredzētās miera demonstrācijas Rietumos. Tur vienmēr ir bijušas miera demonstrācijas pret ASV un pret NATO, pret šo valsti un pret šo organizāciju, taču tur nebija nekādu miera demonstrāciju pret Afganistānas karu tad, kad Padomju Savienība okupēja Afganistānu, nebija miera demonstrāciju, kad tika karots pret Čečeniju, nebija, kad Irāka karoja ar Irānu, un nebija, kad Irāka okupēja Kuveitu. Rietumu valstīs tad nebija nekādu miera demonstrāciju. Un arī pie mums miera demonstrācijas ir tikai tagad - sakarā ar ASV. Tāpēc es to vienkārši nevaru ņemt tā pilnīgi nopietni.

Runājot par Latvijas interesēm, es varu tikai piekrist tiem runātājiem, kuri saka, ka Apvienoto Nāciju Organizācija - tas ir ļoti labi. Viņiem ir savi likumi, un mums jāmēģina pievienoties tiem un sekot tiem. Taču, ja mums ir šodien jāizvēlas sava pozīcija - vai mēs esam ASV un viņas sabiedroto pusē vai atbalstām, vienkārši burta pēc, Apvienoto Nāciju Organizāciju -, tad man jāteic, ka es domāju, ka mēs visi saprotam un arī mūsu tauta ļoti labi saprot, kas ir tie spēki, kas mūs krīzes gadījumā aizstāvēs. Man liekas, cilvēkiem nebūs problēmu to saprast.

Es gribētu pieminēt arī to, ka mēs neesam vienīgā mazā valsts. Dānija, piemēram, šādos jautājumos vienmēr ir ļoti priekšzīmīgi izturējusies gan pret mums, gan arī pret citām valstīm.

Zviedriju, man jāsaka, es negribētu piesaukt kā piemēru. Viņa ar savu neitralitāti vienmēr ir un paliks uz vietas stāvam.

Man gribētos citēt Valsts prezidenti un jūs uzmundrināt, lai mēs turētos pie tā, kā viņa teica: “Mēs esam savu galvu pacēluši un netaisāmies viņu noliekt. Mums nav jālokās atkal un jāsaka, ka mēs pievienojamies Vācijai vai Francijai vai kam tikai tāpēc, ka viņi mums ir tuvāki.”

Beigās nolasīšu vienu citātu. Viens no šodien klātesošajiem deputātiem pirms pieciem gadiem teica šādi: “Paldies Dievam, ka mēs vairs nedzīvojam neiejaukšanās laikmetā! Mēs esam klasisks piemērs tam, kas notiek, ja citi neiejaucas mūsu liktenī.”

Es domāju, ja jau mēs esam ANO valsts un ja jau ANO ir nolēmusi, ka Irākai, kas savulaik veica agresiju pret Kuveitu, nevar būt ne ķīmisko, ne bakterioloģisko ieroču, tad šī rezolūcija ir kaut kādā mērā jārealizē. Mēs arī esam atbildīgi par tās realizāciju atbilstoši saviem resursiem un iedzīvotāju skaitam. Un nav svarīgi, vai tur būs 15, 50 vai 150 mūsu cilvēku. Svarīgi tik tiešām ir tas, ka mēs esam izteikuši savu gribu piedalīties šajā procesā, lai tad, kad mums, nedod Dievs, kaut kas notiks, arī citi tādā pašā veidā palīdzētu mums. Mēs nevaram stāvēt malā, jo nevar būt tikai tiesības, bet ir arī pienākumi!

Es domāju, jūs uzminēsiet, kurš šis deputāts ir. Tas ir deputāts no mūsu opozīcijas partijām šodien.

Un gribētos vēl pateikt tā, ka neatkarīgi no visām šīm debatēm, neatkarīgi no Tautas partijas vai no citu partiju priekšlikumiem, man šķiet, cilvēkiem paliks atmiņā šis balsojums. Paliks prātā tas, kā mēs šodien balsojām un kura pusē mēs stāvam, jo tas vislielākajā mērā atsauksies uz mūsu nākotni.

Paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Ēriks Jēkabsons... Es atvainojos! Pēc deputātes Lienes Liepiņas debatēs otro reizi ir pieteikusies ārlietu ministre Sandra Kalniete. Es atvainojos, Jēkabsona kungs! Piedodiet, lūdzu!

S.Kalniete (ārlietu ministre).

Cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Es ar lielu uzmanību esmu sekojusi līdzi debatēm, un, protams, nav manos spēkos 5 minūtēs atbildēt uz daudzajām neprecizitātēm, ko man ir nācies dzirdēt no dažiem opozīcijas deputātiem. Un tomēr četras tēmas es savā īsajā uzrunā vēlētos izrunāt.

Pirmām kārtām šeit tika nosaukti daudzi un dažādi citāti, daudzu un dažādu starptautiskajā politikā respektētu cilvēku viedokļi. Es esmu pārliecināta, ka ikviens no mums katram šim viedoklim varētu likt pretim tikpat lielu autoritāti, kas teikusi tieši pretējo. Un mums, valdības locekļiem, un jums, deputātiem, savos spriedumos šodien nav jāvadās tikai pēc tā, ko kādreiz ir teicis Karters vai ko ir teikusi Olbraita, jo tie visi ir cilvēki, kas reiz ir bijuši aktīvajā politikā, bet, atrodoties tur šodien, arī viņus ierobežotu tieši viņu amati. Salīdzināt Pēršonu un Rasmusenu - arī to mēs varam darīt. Kā jūs zināt, ANO Drošības padome bija tikko beigusies, kad Rasmusens jau paziņoja Dānijas atbalstu koalīcijai. Tās ir katras valsts tiesības -izvēlēties pašiem savu ceļu.

Un tagad es nonāku pie otrā jautājuma, kas šeit ne reizi vien ir pārrunāts, pie jautājuma par to, vai ir ANO mandāts vai nav ANO mandāta. Ja to būtu tik vienkārši pateikt - ir vai nav mandāts, tad arī šajā jautājumā viedokļi pasaulē nedalītos. Jo vienlīdz spēcīgi argumenti ir arī tiem, kuri uzskata: “Jā, ANO mandāts ir!” Turpretī Latvijas Juristu biedrība ir pieņēmusi paziņojumu, kurā tā pamato savu viedokli, ka ANO Harta ir pārkāpta. Es šeit rokā turu Anglijas ģenerālprokurora slēdzienu, kurā ir teikts gluži pretējais, ka pilnvarojums lietot spēku pret Irāku pastāv pēc apvienotā efekta, ko dod rezolūcijas, respektīvi, rezolūcija nr.678 - tātad 1990.gadā, nr.687 - 1991.gadā un nr.1441 - 2002.gadā. Visas šīs rezolūcijas ir pieņemtas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Hartu, kas atļauj spēka lietošanu, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību. Un tālāk nākamajos deviņos punktos ir specificēts katrs paskaidrojums. Es nekavēšu jūsu laiku, lai tos citētu. Pacifisms ir ērta pozīcija, jo pacifisms ir skaists - es esmu pret vardarbību!

Arī pāvests var paziņot, ka viņš ir par mieru, jo pāvests rūpējas par cilvēku dvēselēm. Es un jūs, mēs darbojamies nepateicīgā jomā - politikā, un politiķiem ir jārūpējas par cilvēka miesu šajā grēcīgajā pasaulē, kurā nedzīvo tikai pacifisti un starptautiskās likumības ievērotāji vien. Un mūsu atbildība ir pieņemt lēmumu, kas dotu Latvijas tautai pēc iespējas lielākas garantijas drošībai kā šodien, tā arī nākotnē.

Es gribētu atgādināt kādu piemēru. Pirmais Pasaules karš radīja ļoti spēcīgu augsni pacifisma izplatībai Eiropā, un jūtot, kā apbruņojas Vācija, kā mainās starptautiskā situācija un kā palielinās draudi, tika savākti 9 miljoni parakstu par mieru un pret karu, un šie 9 miljoni parakstu pirms Minhenes konferences bija tas pamatojums, kāpēc Minhenes konferences dalībnieki pieņēma to lēmumu, ko mēs vēsturē pazīstam kā “netīro Minhenes darījumu”. Un tāpēc es aicinātu neatsaukties uz pacifismu un uz 25 tūkstošiem parakstu, jo, protams, ja mēs nedomājam lielākās kopsakarībās, tad var arī visai ērti parakstīt.

Un pēdējais. Mani šajās starptautiskajās debatēs, kurās piedalās miljoniem un miljoniem cilvēku visā Eiropā un pasaulē, satrauc tas, ka sistemātiski tiek sajaukti divi jēdzieni - kurš ir upuris un kurš ir ļaundaris. Un kaut kā dīvainā kārtā šajās debatēs ir izveidojies zelta nimbs ap nevainīgā upura - Sadama Huseina galvu, bet ļaundaris atrodas Vašingtonā un sēž Amerikas Savienoto Valstu prezidenta krēslā. Es nepieņemu šādu sabīdi, jo ir jāizskata lietas pēc būtības un ir jādomā par kopsakarībām.

Šeit daudzi minēja vēsturiskos piemērus, kad kāda režīma gāšana šai tautai ir devusi brīvību un cerību uz normālu, stabilu dzīvi. Ieklausieties, ko runā Irākas opozīcijas pārstāvji, pat ja šī opozīcijas nav vienota! Arī mēs šeit neesam vienoti. Mums katram ir savs viedoklis. Privilēģija uz savu viedokli piemīt brīviem cilvēkiem, un tā ir mūsu galvenā vērtība.

Es aicinu jūs šodien pieņemt šo lēmumu un likt pamatu jaunai, aktīvai Latvijas līdzdalībai starptautiskajās attiecībās.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Ēriks Jēkabsons.

Ē.Jēkabsons (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Godātie deputāti!... ““Ko jūs saucat - miers, miers, kur taču miera nav! Izpētiet labāk to taisnības un patiesības ceļu, svētības ceļu! Ejiet to, un jums būs miers.” Bet viņi tam atbildēja un sacīja: “Nesludini mums patiesību! Sludini mums patīkamas lietas!”” Fragments no Svētajiem Rakstiem.

Arī šajā situācijā mēs gribētu dzirdēt un piedzīvot patīkamas lietas - skaisto, pacifistisko, vispasaules mieru. Jā, arī Irākā! Bet organismā ir iemetusies gangrēna, un skaistais miera plāksteris, uzlikts uz šīs gangrēnas, to neaptur, un gangrēna izplatās kā ļaundabīgais audzējs arvien tālāk un tālāk.

Un jautājums šobrīd ir tāds: ko darīt? Kā panākt šo dziedināšanu, kā panākt mieru Irākā? Kristietība nesaka: “Piekāpieties ļaunumam!” Kristietība saka: “Stāviet pretī ļaunumam, uzvariet ļaunu ar labu.”

Pasaule un mēs varētu dzirdēt tūlīt jautājumus, kurā teikts: “Kāds tad ir labums no kara vai militāras rīcības un miera nodrošināšanas vardarbība ceļā? Tas ir ļaunums, tā ir vardarbība, un tas ir slikti.”

Jautājums par karu: “Par vai pret? Taisnais karš vai attaisnojamais karš?”

Romas pāvests Jānis Pāvils II un arī mūsu arhibīskaps Jānis Vanags visu konfesiju aizlūgumā par mieru Irākā sacīja, ka karš Irākā būtu attaisnojams tikai tad, ja tas būtu taisnīgs karš. Kas definēs, kas būtu taisnīgs karš?

Jānis Jurkāns tikko atsaucās uz kristīgā domātāja Mārtiņa Lutera domām par karu kā aizsardzību, bet Luters arī saka ko citu, definējot Rietumu militārās kristīgās ētikas pamatus, proti, Luters saka, ka taisnība ir tiem, kuri saka, ka karš un vardarbība, kas šeit tika kritizēta, principā ir nepieņemama, ka taisnība ir tiem, kuri saka, ka karš un vardarbība ir lielākais mēris uz šīs pasaules.” Un viņš turpina: “Bet tas ir tāpat kā ar gangrēnu. Kad gangrēna ir iemetusies rokā, tad ārstam ir jādara operācija, lai glābtu visu ķermeni, un, ja mūsu skati raugās tikai uz šo operāciju un uz šīs plaukstas, piemēram, amputāciju, tad tā ir šausmīga un asiņaina lieta, kas nav pieļaujama, bet, ja mēs skatāmies uz visu organismu kopumā, tad,” saka Luters, “tas ir mīlestības darbs, jo tas glābj dzīvību.”

Tāds ir šis garīgais skatījums, kādā mums ir jāskata arī šī realitāte. Aiz visa tā, par ko mēs esam tik daudz runājuši - ANO, NATO, rezolūcijas, paragrāfi, dažādu politiķu un valdību interpretācijas... Un tomēr: ja mēs paliekam pasīvi malāstāvētāji, tad mēs arī turpmāk pieredzēsim šo pazīstamo teicienu, ka nekad ļaunums netriumfē tik ļoti kā tad, kad labi cilvēki nedara neko. Un mēs gribam šo skaisto mieru, stāvēdami malā, nedarīdami neko un noskatīdamies, kā ļaunums tikai triumfē.

Kaut arī mēs runājam ļoti politiski, starptautiski tiesiski un juridiski, tomēr es jūtu, ka gan šeit, Saeimā, gan arī tautā gluži vienkārši ir daudz baiļu. Ir bailes no tā, kas varētu notikt, ja mēs rīkojamies drosmīgi un pareizi. Tās ir bailes par nākotni, bailes par mūsu karavīriem, bailes par starptautisko situāciju un bailes no terorisma, kurš būtu un turpinātos arī tad, ja mēs būtu savos spriedumos daudz maigāki, atturīgāki un bailīgāki. Taču kristietība saka: “Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”

Un, ja mums tiešām rūp miers un ja mūsos ir mīlestība uz dzīvību, uz visiem cilvēkiem, uz Dievu un patiesību, tad tā mums dos šādu reālu skatījumu un motivāciju, apveltīs mūs ar drosmi. Kāds filozofs ir teicis: “Drosme nav vis baiļu trūkums, bet gan tas, ka dara pareizu un taisnu lietu, neskatoties uz bailēm.”

Tāpēc es domāju, ka mūsu valstij, visai mūsu sabiedrībai un Saeimai šajā laikā ir jārīkojas tiešām drosmīgi un ar atbildību, saskaņā ar savu sirdsapziņu un tiem morāles principiem, kas ir universāli, dziļāki un stāvoši pāri visām politiskajām ideoloģijām, kuras nāk un iet. Šie principi un dzīvības likumi, par kuriem mēs runājam, ir ne tikai abstrakcija, bet arī Rietumu un kristīgās demokrātijas pamats. Tie ir tie, pēc kuriem mums ir jādzīvo un pēc kuriem mums ir jāvadās.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Andris Bērziņš.

A.Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Kolēģi, es gribētu runāt par procedūru.

Es pamēģināšu runāt tik īsi, cik vien iespējams. Es gribētu drusku runāt par procedūru. Es domāju, ka mums vairs nekad nevajadzētu šajā Saeimā diskutēt par šādu jautājumu: vai mums būtu vai nebūtu jāpieņem šāds risinājums, kas nav specifisks un kas ir ļoti smags. Un tieši tāpēc man gribētos drusku pieskarties procedūrai un arī vēsturei - tuvai, nesenai vēsturei. Es būtu ļoti priecīgs, ja šāda ārkārtas sēde būtu notikusi kaut vai pirms trim vai četrām dienām, nevis šodien. Šis jautājums ir tā vērts, lai par to tiktu diskutēts.

Es domāju, ka pasaulē tāda mēroga militārie konflikti ne katru dienu notiek, un tieši tāpēc katram no mums būs liela atbildība, nospiežot vienu vai otru, vai trešo balsošanas podziņu. Tas būs nopietns lēmums, kas parādīs mūsu valsts attieksmi pret vienu vai otru momentu. Un tāpēc drusku atskatīsimies nesenajā vēsturē! Man liekas, ka mēs esam drusku nepareizi sākuši un ka mums būtu jālabo tādas kļūdas kā tā, ka mūsu valsts pirmais diplomāts, principā nesaskaņojot ne ar Saeimu, ne ar valdību, varēja pieņemt tādu paziņojumu, kādu nav tiesīgs pieņemt diplomāts. Es domāju, ka mums, Saeimai, būtu bijis vispirms jādiskutē par šiem jautājumiem un jāpieņem lēmums un tad jādod gan valdībai, gan ministriem pilnvaras risināt šos jautājumus. Tā ir taisnība, un tā tas ir! Pēc dokumentiem, pēc likumiem tā tam vajadzētu notikt.

Es nevaru piekrist kolēģiem. Šeit viens otrs izteicās, ka neesot jau svarīgi, kāds teksts tur ir. Šis teksts ir, man liekas, svarīgāks par jebkuru citu! Cilvēki, kas šādus tekstus raksta, ļoti labi zina: atkarībā no tā, kurā vietā var būt ielikts komats, var nāves sodu vai nu izpildīt, vai neizpildīt. Tāpēc katrs vārds, katrs punkts un katrs komats šinī tekstā ir ļoti svarīgs.

Un šajā sakarā es gribētu teikt to, ko mēs esam jau Zaļo un zemnieku savienības frakcijā apsprieduši, un to, ko kolēģi jau teica. Neapšaubāmi, mums būs jāpieņem lēmums. Diskusija, kas šodien notiek, ir ļoti vērtīga, jo tajā tiek minēts gan pozitīvais, gan negatīvais. Tā ir vajadzīga, lai mēs varētu sev izvēlēties pareizo ceļu, jo lēmums mums būs jāpieņem. Un šajā sakarā es gribētu tomēr nolikt jums priekšā to risinājumu, ko kolēģi ieteica. Mūsu priekšlikums ir tas, ka tekstā skaidri un gaiši būtu jāformulē tas, ko jau minēja aizsardzības ministrs, un tas, ko jau minēja savā runā ārlietu ministre, - precīzi jādefinē, ka Latvija piedalās otrajā fāzē, un jāpasaka, ka tā ir humānā palīdzība, ka tās ir mūsu mediķu un sapieru vienības, kas tur sniedz palīdzību.

Un trešais moments, kas būtu tekstā jāuzsver, ir tas, ka tā ir piedalīšanās uz brīvprātības principa pamata. Šo priekšlikumu mēs, Zaļo un zemnieku savienības frakcija, esam izstrādājuši. Mēs ierosinām to, ko jau kolēģi teica, - pieņemt šo lēmuma projektu un atdot komisijām, un visus priekšlikumus, kas šodien šeit tika izteikti, iestrādāt šajā dokumentā. Un, ja tas ir nepieciešams un vajadzīgs, varam arī pieņemt šo dokumentu jau šodien, bet jau uz konsensa pamata, ņemot vērā visas tās domas, kas tika izteiktas.

Es domāju, ka mums šodien notiek neordināra sēde un tā paliks mūsu atmiņā.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Sergejs Fjodorovs.

S.Fjodorovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Patiešām, šodien ir ļoti svarīgs jautājums. Par to liecina arī tie paraksti, tās aptaujas, kuras tiek veiktas uz ielām un kurās izteicās arī mūsu vēlētāji. Ilgus gadus mūsu mazā, mīļā zemīte bija pakļauta gan Vācijai, gan Polijai, gan Zviedrijai, gan Krievijai, un tikai pēdējos 12 gadus mēs priecājamies, ka dzīvojam neatkarīgā, brīvā valstī. Taču man diemžēl nākas konstatēt, ka Latvija neatkarības apstākļos un patstāvīgi dzīvot nevar. Vienmēr viņa skrien patverties zem kāda “lielā brāļa” kažociņa. Tagad tās ir ASV.

Ļoti skumji to redzēt un stāstīt cilvēkiem gan uz ielām, gan pa tālruni. Mani ļoti sarūgtina tas, ka tad, kad Džordžs Bušs vēl nebija paspējis pateikt “Līdzināties!”, mūsu valstsvīri jau stāvēja, it kā būtu dota komanda “Mierā!”

Es neesmu pacifists pilnā mērā, bet es tomēr aicinu Latvijas valsti ievērot neitrālu politiku kara jautājumos. Es negribu, lai Latvijas puiši cīnītos par citu valstu interesēm. Kad es dienēju armijā, rotas komandiera vietnieka amatā, tikai vienu reizi es, pildot uzdevumu, biju piespiests aizvest cinka zārku radiniekiem, un es līdz šim brīdim atceros tās asaras mātei un radiem. Un man nebija ko viņiem teikt. Es negribu, lai kāda Latvijas ģimene saņemtu šādu “dāvanu” ar mūsu valsts vīru palīdzību. Man pašam ir dēls, kam ir 17 gadu, un es negribu, lai viņš piedalītos Trešajā pasaules karā. Lai viņš dzīvo un strādā Latvijas nākotnei!

Varu ar pārliecību visu jūsu priekšā pateikt, ka es neatbalstu Irākas diktatora režīmu. Taču vēl nav izmantoti visi diplomātiskie, ietekmējošie līdzekļi, un visi tie šaujamieroči vēl nav atrasti, kad ANO misija veica attiecīgu pārbaudi Irākā. Viņa režīmu un genocīdu, kuru viņš veic pret savu tautu, mēs varam nosodīt tā, lai visa pasaule zinātu par mūsu valsti un mūsu politiku. Mēs varam saukt Huseinu uz starptautisko tiesu, arī to varam. Varu teikt tā: ja te ir vīri, kuriem patīk karš un patīk karot, nu lai viņi brīvprātīgi to dara, neviens to viņiem neaizliedz!

Un ir taču arī tāda politiska vara kā Vatikāns. Mēs visi esam kristīgi cilvēki. Vatikāna politika arī ir pret karu. Tā tas tiešām ir.

Un pēdējais būtu tāds arguments. Mīļās sievietes, mūsu mīļās dāmas, padomājiet par saviem bērniem! Par saviem bērniem padomājiet, lūdzu!

Kristovska kungs mums teica, ka tas ir tikai otrais posms un vēl nezin kas, bet es zinu vienu: ja ir pateikts “a”, tad ir jāpateic arī “b”. Es negribu saņemt cinka zārkus.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis - otro reizi.

J.Dobelis (“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Latvijas Republikas Saeimā viss ir nostājies savā vietā. Tie, kas vēlēsies atbalstīt Latvijas valsts skaidro nostāju, izvēloties savus sabiedrotos tuvākā un tālākā nākotnē, šodien rīkojas tā, lai starptautiskajai sabiedrībai būtu pilnīgi saprotama mūsu attieksme. Savukārt tie, kas vai nu vēlēsies izmantot jebkuru iespēju, lai mēģinātu radīt plaisu esošajā valdībā, vai arī nesatricināmā mierā klausīs Maskavas diktātam, lielā pacilātībā vienosies un kopīgi balsos pret mūsu valsts nākotnes ceļa noteiktu veidošanu.

Saeima ir skaidrs Latvijas vēlētāju veidots mūsu valsts sabiedrības spogulis. Tādas, kāda tā šodien ir. Vai nu jums tas patīk, vai nepatīk. Tūlīt pēc manis šeit runās viens liels un pamatīgs Latvijas okupācijas noliedzējs. Arī tādi šodien sēž Saeimā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, ceru, ka vairumam Saeimas deputātu nav vienalga, vai Latvijai būs iespēja droši un pārliecinoši nostaigāt iecerēto ceļu, balstoties uz noteiktu sabiedroto atbalstu, vai arī mūsu valsti joprojām turpinās raustīt gan dažādi klaidoņi un blandoņi, gan smīnoši pašlabuma meklētāji.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es laikam būšu pats pēdējais, kurš uzstāsies par lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Latvijas plānotā piedalīšanās šajā operācijā ir pretrunā ar ANO Statūtiem, jo tikai ANO Drošības padome var pieņemt lēmumu par militāra spēka pielietošanu, taču tāda lēmuma nav. Tādu neparādīja man nedz ārlietu ministre, nedz arī aizsardzības ministrs. Ja spēks tiks pielietots, tad tas būs noziegums pret cilvēci. Apdomājiet, kungi, ka jūs sodīs par šo balsojumu, ja jūs nobalsosiet par spēka pielietošanu, par karu un Irākas okupāciju! Jūs tiesās starptautiskā tiesa un sodīs!

Es gribu pateikt vēl dažus vārdus. Šajā zālē atrodas daži kungi deputāti, kuriem ir ne tikai Latvijas pilsonība, bet arī ASV pilsonība. Viņiem, ASV pilsoņiem, nav aizliegts kaut vai rīt doties uz Irāku un karot. Kungi, nevajadzētu jums lemt Latvijas dēlu likteņus! Nobalsosim “pret”!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Saskaņā ar šodien pieņemtā Frakciju padomes lēmuma “Par lēmuma projekta “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” izskatīšanas kārtību” 3.punktu ir pēc debašu izbeigšanas jāizskata priekšlikumi par iesniegtā lēmuma projekta nodošanu komisijām.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu - Grīnblata, Dobeļa, Kariņa, Kastēna un Brigmaņa - iesniegumu: “Saskaņā ar Kārtības ruļļa 136.pantu ierosinām lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai.” Vai deputātiem ir iebildumi pret lēmuma projekta nodošanu šai komisijai? Jābalso. Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projekta “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai” nodošanu Aizsardzības un iekšlietu komisijai! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 43, neviens deputāts neatturas. Lēmuma projekts nodots Aizsardzības un iekšlietu komisijai.

Tālāk jārīkojas saskaņā ar iepriekš minētā Frakciju padomes lēmuma 4.punktu: “Ja lēmuma projektu nodod komisijai, Saeima nosaka priekšlikumu iesniegšanas termiņu.”

Kādi ir priekšlikumi par termiņu?

Lūdzu ieslēgt mikrofonu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam - deputātam Arnoldam Laksam!

A.Laksa (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 30 minūtes. Tātad līdz pulksten deviņiem.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir vēl kādi citi priekšlikumi? Lūdzu!

Priekšlikums ir arī Vladimiram Buzajevam. Lūdzu!

V.Buzajevs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Divas nedēļas. (Zālē ovācijas.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Arvīds Ulme.

A.Ulme (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Pirmdiena, 24.marts.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Es piedāvāju trešdienu, 16.aprīli.

Sēdes vadītāja. Tātad Saeimas Prezidijs pašreiz ir saņēmis četrus priekšlikumus: 16.aprīlis, 24.marts, 30 minūtes… un divas nedēļas. Divas nedēļas - tas ir 2.aprīlis.

Tātad sāksim no tālākā datuma, kas ir ierosināts. Tas ir 16.aprīlis.

Lūdzu deputātus balsot! Kas ir par to, lai priekšlikumu iesniegšanas termiņš būtu 16.aprīlis? Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 24, pret - 66, atturas - 6. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais priekšlikums ir 2.aprīlis.

Lūdzu deputātus balsot par šo priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 24, pret - 70, atturas - 2. Priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais priekšlikums ir 24.marts.

Lūdzu deputātus balsot par šo priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 26, pret - 65, atturas - 4. Priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu, balsosim par pēdējo priekšlikumu - 30 minūtes.

Ja deputātiem nav iebildumu, tad mēs nebalsosim.

Ja deputāti pieprasa, tad mēs balsosim. Lūdzu deputātus balsot par pēdējo priekšlikumu - 30 minūtes. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 71, pret - 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir pieņemts.

Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir 30 minūtes.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu - Kastēna, Kariņa, Grīnblata, Stalidzānes un Emša - iesniegtu lūgumu izsludināt šā gada 19.marta ārkārtas sēdē pārtraukumu uz divām stundām.

Vai deputātiem ir iebildumi?

Lūdzu, balsosim par pārtraukuma izsludināšanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 52, pret - 38, atturas - 2. Priekšlikums ir pieņemts.

Tātad satiksimies zālē pulksten 22.35.

Paziņojums. Vārds Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam Arnoldam Laksam.

A.Laksa (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Uzmanību, Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti! Komisijas sēde būs pēc vienas stundas - pulksten 21.30 -ierastajā vietā.

Sēdes vadītāja. Satiksimies zālē pulksten 22.35!

Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Paldies!

Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Aleksandram Bartaševičam!

A.Bartaševičs (Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie kolēģi, lūdzu uzmanību! Nav reģistrējušies: Silva Bendrāte, Vladimirs Buzajevs, Aldis Kušķis, Ina Druviete, Indulis Emsis, Guntis Bērziņš, Artis Kampars, Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Vilis Krištopans, Sarmīte Ķikuste, Arnolds Laksa, Ainars Latkovskis, Liene Liepiņa, Ināra Ostrovska, Aigars Pētersons, Jakovs Pliners, Ēriks Škapars, Kārlis Strēlis, Baiba Brigmane, Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Dainis Turlais, Arvīds Ulme, Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone-Kantāne.

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Aizsardzības un iekšlietu komisija nupat ir beigusi savu darbu, un tehniski jāsagatavo dokumenti tālākajai izskatīšanai. Saeimas Prezidijs ierosina pagarināt pārtraukumu līdz pulksten 23.05. Paldies!

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

J.Dobelis (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā es aicinu jūs vēl drusku būt pacietīgiem un pagaidīt līdz pulksten 23.40, jo... (Zālē troksnis.) Ko jūs uztraucaties, Staļins ir miris taču! Jāpagaida tehnisku iemeslu dēļ. Mums ir jāsakārto dokumenti, un tāpēc lūdzam pagaidīt līdz pulksten 23.40. Irākā notiek tas, kam ir jānotiek, un mēs varam arī pagaidīt.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Turpināsim mūsu ārkārtas sēdi! Saskaņā ar lēmumu, kuru pieņēmusi Frakcijas padome, lēmuma projekts ir nodots komisijai. Saeimas sēdē par to ziņos komisijas ievēlēts referents. Un es vēl gribētu atgādināt, ka saskaņā ar Frakciju padomes lēmumu ir iesniegti priekšlikumi par grozījumiem lēmuma projektā. Tātad lēmuma projekts ir izskatāms divos lasījumos. Pirmajā lasījumā vispārīgās debates atkārtoti nerīko. Pēc komisijas referenta ziņojuma Saeima bez debatēm lems par lēmuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Lūdzu! Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā - komisijas vadītājs Arnolds Laksa.

A.Laksa (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Labvakar, cienījamie kolēģi! Paldies par pacietību! Sāksim izskatīt dokumentu (reģistrācijas nr.87) nr.507 - lēmuma projektu “Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai”.

Kā jūs redzat, kopsummā mums ir 13 priekšlikumi. Jā, pirmajam lasījumam... Un to Saeimas priekšsēdētājas kundze tikko minēja.

Tātad kopsummā ir 13 priekšlikumi...

Sēdes vadītāja. Es atvainojos! Komisijas priekšsēdētāja kungs, vispirms mums vajadzētu pieņemt lēmuma projektu pirmajā lasījumā, un tad tālāk mēs skatīsim priekšlikumus! ... Debatēs? Par procedūru?

Lūdzu, Golubova kungs! Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Golubovam!

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Sakarā ar to, ka uz pirmo lasījumu nav paredzētas debates, es ... Tas ir pretrunā ar mūsu Kārtības rulli, tāpēc es piedāvāju sākt debates pirms lēmuma projekta pieņemšanas pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Vispārīgās debates jau bija! Mēs no pulksten 15.00 līdz pulksten 23.00 tajās piedalījāmies. Un mums ir arī Frakciju padomes lēmums, tāpēc vadīsimies pēc šā lēmuma un pēc Kārtības ruļļa, kas paredz, ka pirmajā lasījumā vispārīgās debates atkārtoti nerīko un pēc komisijas referenta ziņojuma Saeima bez debatēm lemj par projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Pēc tam mēs turpināsim izskatīt priekšlikumus, par kuriem varēsim arī debatēt.

Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 53, pret - 42, atturas - 1. Lēmuma projekts pirmajā lasījumā ir pieņemts.

Lūdzu ieslēgt mikrofonu Golubova kungam par procedūru!

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Tā kā mēs šo lēmuma projektu pieņēmām pirmajā lasījumā pulksten 23.45, es lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu līdz pulksten 6.00 rītdien.

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Visiem deputātiem ir izdalīts Frakciju padomes lēmums, kura 8.punkts nosaka, ka lēmuma projekta lasījums, ja Saeima nav lēmusi citādi, seko tūdaļ pēc pirmā lasījuma. Attiecībā uz to piemērojami noteikumi par likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā, tāpēc saskaņā ar Frakciju padomes lēmuma 8.punktu mēs turpināsim izskatīt šo lēmuma projektu, tā izmaiņas otrajā lasījumā.

Es dodu vārdu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam. Vienu sekundīti, lūdzu! Vārds deputātam Golubovam par procedūru.

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Sakarā ar to, ka mēs nenobalsojām par Frakciju padomes lēmumu, mēs nevaram pārkāpt procedūru, un mums vajag pašreiz noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu pēc pirmā lasījuma. Izlasiet, lūdzu, Kārtības rulli! (Starpsauciens: “Nu, Aleksandr, es negaidīju!”)

Sēdes vadītāja. Cienījamais Golubova kungs! Frakciju padome tieši tādēļ lēma par tiem jautājumiem, kuri nav aprakstīti Kārtības rullī. Ja jums ir pretenzijas, jums ir jāgriežas pie jūsu frakcijas priekšsēdētāja, kurš pārstāvēja jūsu frakciju Frakciju padomē, kad mēs lēmām par procedūru.

Lūdzu, turpināsim strādāt un izskatīsim priekšlikumus otrajā lasījumā!

Vārds Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājam Arnoldam Laksam!

A.Laksa (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Izskatīsim lēmuma projektu otrajā lasījumā.

Tātad 1.priekšlikums, ko iesniedza deputāti Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs un Laksa. Atbildīgās komisijas lēmums - atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem pret 1.priekšlikumu iebildumu nav... Ir? Jūs gribat piedalīties debatēs? (Deputāts A.Golubovs: “Jā, tieši tā!”)

Atklājam debates. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Uz kādu rezolūciju te atsaucas priekšlikuma iesniedzēji? Uz to rezolūciju, kura nosaka, kā lietojami spēki miermīlīgajās operācijās. Tās ir zilās kaskas... nu kā tur teikts… Es nezinu! (Zālē smiekli, aplausi.) (Deputāts J.Dobelis: “Aleksandr, es to negaidīju!”) Es no jums arī daudz ko negaidīju… Taču, ja mēs atsaucamies uz šo rezolūciju, tad šajā gadījumā mēs nevaram sūtīt nekādu militāru kontingentu uz Irāku. Mēs varam domāt tikai par to, kas notiks pēc tam, kad Amerikas Savienoto Valstu armija būs sagrāvusi Irākas ekonomiku. Un pēc tam būs sekas. Mēs varam domāt tikai par šīm sekām.

Un šajā gadījumā es lūdzu nepieņemt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu deputātus balsot par 1. - deputātu Kariņa, Kastēna, Grīnblata, Reira un Laksas priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 72, pret - 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir atbalstīts.

A.Laksa. 2.priekšlikums, ko iesniedza Zaļo un zemnieku savienības frakcija. Komisijas lēmums - pieņemt.

Sēdes vadītāja. Tā kā priekšlikumi ir identiski, tad, balsojot par 1.priekšlikumu, ir atbalstīts arī 2.priekšlikums.

Un arī 3.priekšlikums vairs nav balsojams.

A.Laksa. Nav vairs balsojams, bet es varu vienkārši informēt.

4.priekšlikums, ko iesniedza Zaļo un zemnieku savienības frakcija. Komisijas lēmums - pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem pret 4.priekšlikumu iebildumu nav.

A.Laksa. 5.priekšlikums, ko iesniedza Tautas partija.

Sēdes vadītāja. 5.priekšlikums vairs nav balsojams, jo ir pieņemts 4.priekšlikums.

A.Laksa. 6.priekšlikums, ko iesniedza Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs un Laksa.

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Debatēs ir pieteicies deputāts Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Mēs šodien garu debašu rezultātā esam nonākuši no lēmuma par karu pie lēmuma par mieru. Mūs gandarī tas, ka debašu rezultātā ir ņemti vērā Tautas partijas priekšlikumi. Kopumā ņemot, komisijas atbalstītie priekšlikumi apliecina to, ka Latvijas karavīri netiks sūtīti karā uz Irāku. Tie ir valstiski lēmumi, un Tautas partija tos atbalstīs.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Bartaševičs.

A.Bartaševičs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie deputāti! Tas mazliet neizskatās tā, kā šeit Slaktera kungs teica, ka mūsu karavīri turp netiks sūtīti.

Jo principā, kas tad ir miera nodrošināšanas operācijas? Tās ir tās operācijas - un tas ir rakstīts arī likumā “Par Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās” -, kuru mērķis ir atjaunot kārtību un uzturēt mieru konflikta zonās un kurās iesaistītajām personām ir tiesības piedalīties karadarbībā. Tātad tas nozīmē, ka tie cilvēki, kurus mēs sūtīsim uz Irāku, varēs piedalīties tiešā karadarbībā un ar ieročiem rokās karot.

It īpaši es vēršos pie Zaļo un zemnieku savienības frakcijas, jo viņi šeit pauž viedokli, it kā mēs esot par pēckara dzīves atjaunošanu Irākā un par humāno palīdzību Irākai. Tad man ir jautājums: kā jūs rīkosieties tieši šajā gadījumā? Jo mēs principā tikai mazliet citādā veidā izteicām to pašu domu, ka mūsu karavīriem tomēr ir jāpiedalās militārās darbībās.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Arī es gribētu izteikt visiem kolēģiem gandarījumu par to, ka demokrātiskāk ne vienmēr nozīmē ātrā diskusiju ceļā. Mēs tagad esam nonākuši pie lēmuma, kas tik tiešām visām frakcijām, kuras ir valstiski domājošas, ir pieņemams, un mēs to varēsim arī kopā iebalsot.

Tātad es esmu ļoti gandarīts par to, ka gan koalīcijas, gan, šajā gadījumā, arī opozīcijas konstruktīvais dialogs ir novedis pie lēmuma projekta, kas, man liekas, visiem būs pieņemams.

Paldies jums!

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Golubovs.

A.Golubovs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Kariņa kungs! Karš nekad nebija demokrātija. Demokrātija - tā ir diplomātija! Un, ja jūs to nesaprotat, tad, lūdzu, ejiet un paskaidrojiet to visai tai sabiedrībai, kura par jums balsoja. Jo šodienas raidījumā, kurš bija Latvijas televīzijā, “Kas notiek Latvijā?” divas trešdaļas nobalsoja par to, ka nevajag pieņemt šo priekšlikumu. (No zāles dep. J.Dobelis: “Vai dieviņ!”)

Sēdes vadītāja. Deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man nepieņemama ir frakciju dalīšana valstiskās un pretvalstiskās. Bet, runājot par priekšlikuma būtību, ir acīm redzams, ka, ja nav Irākas valdības piekrišanas miermīlīgai operācijai, tad tā ir nevis miermīlīga operācija, bet agresija. Un saskaņā ar to mūsu karavīri, kuri piedalīsies šādā operācijā, faktiski būs spiesti piedalīties kara operācijā, par kuru bija runa iepriekšējā lēmuma projektā.

Un līdz ar to mēs neatbalstām šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dalbiņš.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Premjera kungs! Ministri! Cienījamie deputāti! Esam ilgi un gari debatējuši par šo jautājumu.

Es gribētu viest skaidrību attiecībā uz šo priekšlikumu, par kuru mēs pašreiz runājam. Šeit ir runa par miera uzturēšanas operācijām ar tiesībām piedalīties karadarbībā. Vēsture ir pierādījusi to, ka šis punkts ir ļoti būtisks, un mums tas ir jāpieņem, jo mēs nevaram pieļaut atkārtojumu tai traģēdijai, kura notika bijušās Dienvidslāvijas teritorijā Srebreņicā, kad Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēki, atrodoties pie šīs pilsētas robežas, bija spiesti noskatīties, kādā veidā tika iznīcināti mierīgie iedzīvotāji, jo viņiem nebija šā mandāta - nebija šā 2.punkta. Bija tikai šis 1.punkts, saskaņā ar kuru viņiem nav tiesību piedalīties karadarbībā, izņemot gadījumu, ja tiek veikts uzbrukums viņu vienībām.

Otra lieta. Mēs šeit lemjam par humānajām operācijām, un tas ir pilnīgi pieņemami mums kā valstij, kura izteikusi savu vēlēšanos piedalīties starptautisko miera jautājumu risināšanā NATO un Eiropas Savienībā ietvaros.

Un trešā lieta. Kā mēs redzam no ziņām, šobrīd Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome jau lemj tieši par šiem jautājumiem, par kuriem mēs šinī brīdī lemjam šeit, tas ir, par miera uzturēšanas operācijām un par humānajām operācijām. Tā lemj par to, kas notiks pēc tam, kad būs veiktas militārās operācijas.

Es uzskatu, ka mēs esam lēmuši pareizi, un šis priekšlikums ir atbalstāms.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. Lūdzu deputātus balsot par 6. - deputātu Kariņa, Kastēna, Grīnblata, Reira, un Arnolda Laksas priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 73, pret - 24, neviens neatturas. Priekšlikums ir pieņemts.

Tā kā 7. un 8.priekšlikums tika daļēji iekļauti 6.priekšlikumā, tad pašreizējā brīdī pēc šā balsojuma šie priekšlikumi vairs nav izskatāmi.

A.Laksa. 9.priekšlikums, ko iesniedza Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs un Laksa. Komisijas lēmums - pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu nav.

A.Laksa. 10.priekšlikums, ko iesniedza Tautas partijas frakcija. Komisijas lēmums - noraidīt.

Sēdes vadītāja. Jā, 10. - Tautas partijas frakcijas priekšlikums - faktiski vairs nav balsojams.

A.Laksa 11.priekšlikums, ko iesniedza Kariņš, Kastēns, Grīnblats, Reirs un Laksa. Komisijas lēmums - pieņemt.

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumu nav. Tā kā 12. un 13.priekšlikums ir daļēji iekļauti 11.priekšlikumā, tad tie pašreiz vairs nav balsojami.

A.Laksa. Jā, tātad visi priekšlikumi ir izskatīti. Aicinu balsot par lēmuma projekta pieņemšanu otrajā lasījumā!

Sēdes vadītāja. Lūdzu deputātus balsot par šā lēmuma projekta pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 73, pret - 24, neviens deputāts neatturas. Lēmums “Par Latvijas atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijas nr.1441 izpildei” ir pieņemts.

Līdz ar šo mums ir izskatīta visa ārkārtas sēdes darba kārtība. Taču, pirms mēs slēdzam šo sēdi, lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm!

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu Saeimas sekretāra biedru nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Martijans Bekasovs, Vilnis-Edvīns Bresis, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Ēriks Jēkabsons, Valērijs Karpuškins, Vilis Krištopans, Leopolds Ozoliņš, Vjačeslavs Stepaņenko, Inese Šlesere un Dainis Turlais.

Paldies par uzmanību!

Balsojumi

Datums: 19.03.2003. 19:17:52 bal002
Balsošanas motīvs: Par runas laika saīsināšanu

Lēmuma projekts "Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai"
Datums: 19.03.2003. 20:30:48 bal003
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.507 nodošanu komisijām

Datums: 19.03.2003. 20:33:32 bal004
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu /16.04.2003./

Datums: 19.03.2003. 20:34:02 bal005
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu /02.04.2003./

Datums: 19.03.2003. 20:34:32 bal006
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu /24.03.2003./

Datums: 19.03.2003. 20:35:14 bal007
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu /30 minūtes/

Datums: 19.03.2003. 20:36:02 bal008
Balsošanas motīvs: Par 2 stundu pārtraukumu

Lēmuma projekts "Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai" (1.lasījums)
Datums: 19.03.2003. 23:47:26 bal009
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.507 pieņemšanu 1.lasījumā

Lēmuma projekts "Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai" (2.lasījums)
Datums: 19.03.2003. 23:52:50 bal010
Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Latvijas dalību starptautiskajā operācijā Irākas atbruņošanai" (2.lasījums)
Datums: 20.03.2003. 00:02:06 bal011
Balsošanas motīvs: Par 6.priekšlikumu

Lēmuma projekts "Par Latvijas atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijas nr.1441 izpildei" (2.lasījums)
Datums: 20.03.2003. 00:03:42 bal012
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.507C pieņemšanu 2.lasījumā