Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Cienījamie kolēģi! Es atklāju Saeimas ārkārtas sēdi, kuras darba kārtībā ir viens jautājums – lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Vārds ziņojumam Ministru prezidenta amata kandidātam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidenta amata kandidāts).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Man ir tā augstā atbildība un gods uzrunāt jūs, tautas vēlētos tautas priekšstāvjus, kā Latvijas Republikas Valsts prezidenta aicinātam Ministru prezidenta kandidātam.

Savā uzrunā atļaujiet man raksturot, kāds ir mans redzējums par pašreizējo situāciju mūsu valstī un sabiedrībā. Kāds ir mans skatījums uz to, kas notiek Latvijā.

Gribu arī runāt par manu redzējumu par to, ko darīt Latvijai, ko darīt mums, politiķiem, īpaši tiem, kuri ir uzņēmušies ļoti augstu atbildību – pretendēt uz darbu nākamajā Latvijas Republikas valdībā un cer saņemt jūsu uzticības mandātu.

Es sākšu ar teicienu: kam nav svarīga pagātne, tam nav nākotnes. Tāpēc… Ir pagājuši gandrīz 17 gadi, kopš Latvijas Republikas parlaments, Augstākā padome, pildot tautas gribu un pieņemot vēsturisko 4.maija deklarāciju, uzsāka būvēt mūsu kopējo ceļu uz mūsu visu sirdīs karsti lolotu mērķi – atjaunot mūsu valsts neatkarību un panākt Latvijas kļūšanu par demokrātisku un attīstītu valsti, eiropeisku valsti, kurā sabiedrība baudītu visus eiropeiskos dzīves standartus.

Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka to karsti un pašaizliedzīgi mēs vēlējāmies visi un turpinām to vēlēties. Taču, kā to paveikt, tāda piemēra vēsturē pirms 17 gadiem mums nebija.

Ja atskatāmies uz grūtībām šī ceļa sākumā, redzam, ka mēs pārdzīvojām ļoti smagus pārbaudījumus – gan barikādes, gan pučus. Mēs, gan Saeimas deputāti, toreiz – Augstākās padomes deputāti, gan arī valdība, kuru liktenis bija uzticējis vadīt man, veicām vissmagākās reformas, bez kurām mūsu kopējais ceļš, pēc manām domām, būtu apstājies. Visas šīs reformas – gan savas naudas, lata, ieviešana, gan cenu atbrīvošana, gan atņemto īpašumu atdošana, gan otrā zemes reforma visā mūsu Latvijas vēsturē, – visas reformas bija ļoti smagas… Atzīstu, ka es nespēju visas šīs lietas veikt bez kļūdām, par kurām es tagad noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri cieta no tām, un lūdzu viņu piedošanu.

Tikai vienu es varu teikt šeit, stāvot šajā augstajā vietā. Ar tīru sirdsapziņu. Ne man, ne arī kādam no manas pirmās valdības ministriem, ar kuriem kopā veicām šīs reformas, pat domās nav bijis tās izmantot savā labā. Bez tām, pēc manas dziļas pārliecības, mēs nespētu atjaunot galvenos ekonomiskos pamatus mūsu valstī ceļā uz mūsu loloto mērķi. To pierāda arī vēlākie Saeimas, tajā skaitā komisiju, slēdzieni par manas valdības darbu.

Protams, es esmu samērā noguris, gan politiskajiem oponentiem, gan jo īpaši maniem nelabvēļiem mēģinot skaidrot tās lietas, ko man personīgi ir pārmetuši. Gan par naudas vagonu lietu, par ko mums ar tālaika Valsts bankas prezidentu nācās atbildēt neskaitāmas reizes, gan par krāsaino metālu jautājumiem. Ir liecinieki, ka arī manas rīcības rezultātā mēs apturējām veselus vilcienu sastāvus, lai pārtrauktu šo procedūru, kuru mēs tomēr nespējām pilnībā apturēt. Gan jautājumā par rūpniecības un lauksaimniecības likteni.

Vēlos jums teikt skaidri: tie laiki bija daudz citādāki… Ir vēl vesela virkne rūpnieku, kas arī tagad strādā un kas jums apliecinās: toreiz premjeram nācās reizi mēnesī tikties praktiski ar visu lielo rūpniecības uzņēmumu vadītājiem, visiem lielo lauku saimniecību vadītājiem un arī pašvaldību vadītājiem. Un, protams, jūs varat jautāt šiem cilvēkiem, vai tālaika valdība, kuru vadīt bija uzticēts man, būtu kaut kā īpaši rīkojusies, lai mazinātu šo te ļoti svarīgo nozaru vietu un lomu Latvijā.

Lauksaimnieki, arī šeit zālē sēdošie, labi atceras mūsu Latvijas Tautas frontes frakcijas īpašās sēdes, kas bija ārpus šīs Saeimas, kuras toreiz ierosināju es kā Ministru prezidents jautājumā par to, kā mums iet tālāk ar lauksaimniecības reformu. Mans rosinājums, kurš neguva atbalstu, toreiz bija –varbūt vēl kādu laiku ļaut kolektīvajām saimniecībām konkurēt ar privātām saimniecībām. Taču zemes reforma, kas bija absolūti vajadzīga, šādu situāciju nepieļāva.

Ja mēs runājam par pašvaldību vadītājiem, no kuriem ne pārāk daudzi tagad vēl strādā… Viņi atceras vēl tos smagos laikus, kad cenas cēlās nevis tā, kā mēs tagad domājam un gaidām, bet kad cenas cēlās simtām reižu un kad inflācija auļoja – nevis 12 vai 13 procentu, bet gan tūkstotis procentu mēnesī.

Man jāsaka, ka tomēr mums izdevās izdarīt divas principā gandrīz vai neizpildāmas lietas. Mēs vienlaikus izdzīvojām šajā ceļā prom no PSRS uz neatkarīgu valsti, mēs reizē likām pamatus, galvenos pamatus, citai sistēmai Latvijā. Ja tos sauc īstos vārdos, tad mēs aizgājām prom neatgriezeniski no komūnsociālisma uz kapitālismu. Gan jāsaka, ka šis kapitālisms ilgu laiku bija atsevišķās nozarēs. Iespējams, daudz cilvēku uzskata… neatceras…

Taču, es domāju, ja nebūtu izlēmības un gatavības toreiz veikt un pieņemt lēmumus, mēs būtu citur, mēs nebūtu tur, kur mēs esam tagad, mēs būtu tur, kur ir daudzi, ar kuriem mēs startējām 1990.gadā un kuri diemžēl vēl arvien nav tālu pagājuši pa šo ceļu.

Man jāsaka, ka mēs veicām šīs reformas un mēs samaksājām par tām ar vēlēšanu rezultātu. Mums vajadzēja aiziet no politikas, un, ja es tagad to vērtēju, tad domāju, ka bija vērts šo cenu maksāt, kaut gan daudziem cilvēkiem tas viņu politisko dzīvi arī pārtrauca.

Cienījamie deputāti, manā dzīvē tiku aicināts otrreiz atbildīgi strādāt valsts darbā, un mēs piedzīvojām ļoti nopietnu krīzi 1995.gadā, kad tālaika Ministru prezidents aicināja mani uzņemties vadīt Krājbanku. Cilvēki, kas vadīja toreiz centrālo banku, cilvēki, kas strādāja valdībā, zināja to situāciju. Kad nācās pielikt visas pūles, lai Krājbanka neietu šo pašu ceļu, ko „Banka Baltija” ar visām no tā izrietošām sekām. Arī tajā brīdī izšķiroša rīcība, sadarbība ar valdību, ar centrālo banku nepieļāva šo situāciju, un mēs pārvarējām to.

Man jāsaka, ka tā nu ir iznācis, ka trešajā krīzē… kad mēs sagaidījām Krievijas krīzi 1998.gada beigās un kad 1999.gadā mēs šeit veidojām valdību, laikam visnevēlamākais ministra postenis tajā laikā bija finanšu ministra postenis. Jo tajā laikā parlaments prasīja divas neizpildāmas lietas, tas prasīja bezdeficīta budžetu Krievijas krīzes apstākļos.

Es uzņēmos šo amatu situācijā, kad, to es jums tagad varu pateikt, Valsts kases centrālais pārvaldnieks ieradās pie manis 1991.gada janvārī un parādīja man absolūti precīzu prognozi, ka nauda valdībai beidzas 1.maijā. Mēs pieņēmām ātrus lēmumus, un mēs novērsām, arī ar nākamās valdības palīdzību, šo krīžu iemeslus, kas varēja būt ļoti, ļoti smagi gan mūsu finanšu, gan ekonomiskajai sistēmai.

Taču tā ir vēsture. Un vēlreiz jāatgādina teiciens: „Kas nezina un kas neinteresējas par savu pagātni, tam nav nākotnes.”

Kur mēs esam tagad mūsu ceļā – šodien, kad es atkal stāvu jūsu priekšā, cerēdams saņemt jūsu uzticību nākamajam darbam? Vēl pirms pāris gadiem man bija laikam manā mūžā morāli un vēsturiski vissvarīgākā saruna ar vienu no 20.gadsimta, pēc manām domām, gigantiem – ar Lehu Valensu. Man kā bijušajam vienam no Tautas frontes vadītājiem, bijušajam premjeram ar bijušo „Solidaritātes” vadītāju un bijušo Polijas prezidentu. Saruna bija par pašu galveno. 2004.gadā, tēlaini runājot, ejot un būvējot mūsu ceļu uz mūsu kopējo loloto mērķi, bija iezīmēta pēdējā pietura. Šī pēdējā pietura šajā ceļā bija iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Pēc šīs pieturas nākamo iezīmēto pieturu vairs nav. Un mūsu sarunā bija uzdoti jautājumi: „Vai latviešu nācija ar cittautiešiem, kas šeit dzīvo un iet šo ceļu, un būvē kopā, tāpat arī poļu nācija un citas nācijas spēs motivēt sevi šo ceļu turpināt būvēt?” Jo politiķu galvenais uzdevums ir motivēt cilvēkus kolektīvi strādāt, izbūvēt šo ceļu uz šo mērķi, ko es redzu pilnīgi skaidri kā demokrātisku, attīstītu Latviju ar eiropeiskiem dzīves standartiem šajā valstī un sabiedrībā. Un tas nav vienkārši, tāpēc ka nav pieturu. Mums vairs nav kur iestāties, mums vairs nav kam pievienoties.

Bet! Bet kā mums motivēt sevi, kā motivēt arī cilvēkus, kuru uzticību mēs gribam iegūt, sevišķi, kad mums šo konkrēto pieturu nav? To ļoti nopietni mēģināja darīt Dziesmu svētkos mūsu cienījamā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Es domāju, ka jautājums ir par kolektīvo motivāciju – kā strādāt politiķiem, kuru uzdevums ir ar savu piemēru aicināt arī sabiedrību strādāt, būvēt mūsu mērķi, būvēt mūsu ceļu uz šo mērķi. Viena no būtībām ir tā, ka mēs šo ceļu un šo sabiedrību būvējam nevis sev, vismaz es par savu paaudzi domāju, bet vairāk jau nākamajai paaudzei, kas nāks pēc mums un kas jau ir sevi pieteikusi. Tas ir kā stafetes skrējiens, kurā mēs nododam stafetes kociņu viens otram.

Man jāsaka, ka tajā pašā laikā mums ir ļoti nopietna lieta. Kas zina Latvijas vēsturi, zina šo 700 gadu bezvalstiskumu, mūsu valsts vardarbīgo zaudēšanu 1940.gadā. Un tikai 17 gadu demokrātijas vēsture tagad uzdod mums ļoti nopietnu jautājumu: vai mēs kā nācija, kā sabiedrība, kurā dzīvo dažādu tautību cilvēki, kas esam pierādījuši sev un pasaulei gan 1918.gadā, gan 1990.gadā, ka mēs spējam tautai izšķirīgos laikos pieņemt pašaizliedzīgus un varonīgus lēmumus, – vai mēs spējam paveikt arī to, kas attīstītās valstīs jau ir paveikts, – mierīgā un evolucionārā ceļā nodot savu garīgo un materiālo mantojumu no vienas paaudzes otrai.

Mums, latviešiem, vienmēr ir traucējuši gan sveši kari, gan revolūcijas. Šis jautājums ir par mūsu kopējo spēju sevi pašpārvaldīt demokrātiskā valstī un demokrātiskā sabiedrībā. Pie kam mūžīgi, nevis 17 vai 16 gadus. Neierobežotā laikā. Uz to ir jāatbild katrai sabiedrībai, arī pie mums šeit, Latvijā. Uz to ir jāatbild politiķiem, kas pretendē uz sabiedrības… Kā vienmēr dzīvē, arī valsts dzīvē, sabiedrības dzīvē ir gan labais, gan sliktais, kas mainās laika gaitā.

Kur mēs esam tagad? Kas ir tas labais, kā es to uzskatu, par ko gribu dalīties savās domās ar jums. Jā, Latvijas kā pilntiesīgas Eiropas Savienības valsts ekonomika nenoliedzami turpina strauji attīstīties. Latvijā ir vislielākais kopprodukta pieaugums Eiropas Savienībā. Mēs nestagnējam, mums nav ekonomiskās recesijas, bet šī attīstība turpinās arī citās Eiropas valstīs. Mēs esam tādā laika periodā, kad nav stagnācijas, kad nav recesijas. Lielākoties Eiropas un arī pasaules valstīs ir tāpat. Tā ka mēs neesam nekas īpašs.

Es gribu teikt vēl vienu lietu. Pēc manas dziļas pārliecības, šis kopprodukta pieaugums, īpaši pēdējos astoņos gados, ir devis to, ka ir nopietni paplašinājies sabiedrības vidusslānis. Reālie ienākumi, šie kailie cipari, kas liecina, ka mēs tuvojamies 60 procentiem no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, – tas neko neizsaka. Bet, ja mēs skatāmies uz tādām lietām, ka arvien vairāk mūsu cilvēku var atļauties iegādāties ilgtermiņa lietošanas lietas, piemēram, automašīnas, ka ir būtiski paplašinājusies jaunu mājokļu iegāde, ka beidzot Latvijā maksātspējīgā jaunākā paaudze var dzīvot tāpat, kā viņu vienaudži ārzemēs dzīvoja pirms daudziem gadu desmitiem – savā mājā – un jau jaunībā, nevis tā kā es un manu vecāku paaudze, kas savā mājā varēja ieiet tikai tad, kad bija atlicis ļoti mazs periods līdz dzīves beigām…

Es domāju, ka ir jau vēl daudz pozitīvu lietu – ir beidzot atvērušās ilgu laiku slēgtās durvis uz pasauli, uz Eiropu. Un tas, ko mēs vienmēr esam vēlējušies un kas varbūt jaunākajai paaudzei ir pats par sevi saprotams – brīvība – ir. Šī brīvība ir šodien.

Man jāsaka, ka Latvijai turpina uzticēties arī ekonomiski. Ekonomikā pieaug ārvalstu investīcijas, Eiropas Savienības fondi turpina šeit ieplūst, kaut gan mūžīgi tā nebūs. Nenoliedzami šī uzticēšanās ir kļuvusi par vienu no tāda ekonomiskā motora degvielām. Īpaši mūsu laukos, kas gandrīz 15 gadus ļoti smagi gāja cauri vissmagākajām reformām. Latvija ir palielinājusi arī savu starptautisko lomu pasaulē – nule kā esam parakstījuši Lisabonas līgumu, jau rīt – pirms Ziemassvētkiem – būs vēsturisks brīdis, pēc kura robežas ar Igauniju un Lietuvu vairs nebūs tādas kā agrāk – tiks atcelta ikdienas kontrole. Un tāpat būs līdz pašas Eiropas malai – līdz Atlantijas okeānam vai līdz Vidusjūrai. Un tas ir tas, ko mūsu paaudze ir vēlējusies, – tā ir šī brīvības sajūta. Mēs rīt iestājamies Šengenā. Ir tiesiski pamatoti noslēgts robežlīgums ar Krieviju, neraugoties uz vissāpīgākajām, taču pamazām dzīstošajām rētām. Šim līgumam jābūt par pamatu būtisku ekonomisko attiecību attīstībai, lai Latvija varētu pilnībā īstenot savu ekonomisko ienesumu Eiropas Savienības attiecībās ar Krieviju un ar Austrumu tirgiem. Taču, kā jau teicu, dzīvē nemēdz būt tikai labais, ir arī sliktais. Ja tēlaini salīdzinām Latviju ar skaistu upi, kura nav īpaši plata un dziļa, ne jau ar betonētiem krastiem un industrijām vai debesskrāpjiem krastos, bet tāda kā mūsu Salaca, Abava vai Amata – ar neatkārtojami skaistiem līčiem, pļavām un arī koptām saimniecībām –, tad jāsaka, ka šī straujā ekonomiskā attīstība, strauja kā palu ūdeņi, nes līdzi arī daudz netīro ūdeņu, kas apdraud gan mūsu upes krastus, gan gultni. Šiem ūdeņiem ir lavīnveida patēriņa vārds, un tie pamazām jauc nost to vērtību aizsprostu, ko tautas būvējušas daudzās paaudzēs. Lai tās upes nebūtu netīras un ar sabojātiem krastiem. Kāpēc tieši tagad, pēc 2004.gada, tas notiek? Domāju, tāpēc, ka nekad nav tik daudz naudas ieplūdis Latvijā. Pie tam tās naudas, kas nav mūsu pašu pelnīta, un tā tas nebūs mūžīgi. Nekad nav bijis tā, ka piedāvājums no lokāla ir kļuvis globāls mūsdienu apstākļos.

Jaunā paaudze ir atbrīvojusies no tiem taupīšanas un bažīšanās ieradumiem, kas piemīt vecākajām paaudzēm. Ka ir bīstami aizņemties svešu naudu, jo kas tad būs, ja neatdos. Taču ko mēs varam pārmest? Tā rīkojas viņu vienaudži visā pasaulē. Šī straujā attīstība lielā mērā notiek uz importa resursu rēķina, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kas izraisījusi šo straujo inflācijas lēcienu. Man jāatgādina, ka es jau 2003.gadā par to rakstīju. Es savu rakstu nosaucu „Eirošoks”. Mani diez ko nedzirdēja toreiz. Nu ko! Sākumā ne tikai šī inflācija, bet arī pēc eirostandartiem nenovērtētā Latvijas zeme, nekustamie īpašumi kļuva par pamatu straujai naudas ieplūšanai šajā sfērā, kas tiešā veidā… jā, nevis tiešā, bet netiešā veidā stimulē ražošanu, rūpniecību… Man jāsaka, ka negatīvie demokrātiskie procesi… demogrāfiskie procesi, Latvijas darbaspēka emigrācija uz attīstītajām Eiropas Savienības valstīm… šo procesu dēļ daudzās tautsaimniecības nozarēs pamazām akūti sāk trūkt darbaspēka, darbaroku. Tas pamazām var novest pie uzņēmumu apstāšanās. Paldies Dievam, šodien vēl ne. Taču tādi draudi pastāv. Un straujā attīstība diemžēl mūsu reģionāli… vai administratīvi sadrumstalotā sistēmā diemžēl ir izraisījusi ne tikai kopēju iešanu uz augšu, bet arī padziļinājusi atšķirības starp dažādām Latvijas administratīvajām teritorijām. Kaut gan cilvēka dzīvē, es domāju, tāpat kā mūsu valsts dzīvē un arī sabiedrības dzīvē ir ne tikai labais un sliktais. Daudz ko nosaka cilvēka emocionālais stāvoklis, bažas, viņa gaidas, viņa domas par tuvāko nākotni.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija, tāpat kā citas valstis, ir neizbēgami pakļauta pasaules globalizācijas procesam, kas būtiski mainīs gan tās vietu, gan arī starptautiskā darba un kapitāla dalīšanas tirgu. Cerēsim uz labo pusi! Tie ir procesi, kas noteiks gan energocenu paaugstināšanos, gan… Pieaugošais energoresursu deficīts… Tas var atstāt iespaidu un tas atstās iespaidu uz katras ģimenes izdevumiem, ko nāksies pārdalīt, lai samaksātu par nenovēršami vajadzīgajiem pakalpojumiem – par siltumu un elektrību.

Tas pats ir, ja mēs skatāmies… jau astoņus gadus mūsu sabiedrība ir gājusi lamināri uz augšu. Tomēr ir jābūt arī dūšai, pirms nāk globalizācijas noteikti pārbaudījumi… Mēs zinām, kā tos pārvarēt, un mums ir cilvēki, kam ir pieredze, kā to izdarīt.

Protams, ja mēs runājam par cilvēku bažām, tad vienlaikus ar Šengenas brīvības sajūtu rodas bažas, ka globālā darbaspēka migrācija gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, ko nosaka ekonomiskais pieprasījums, var būtiski mainīt mūsu nacionālo, sociālo un nacionāli sociālo vidi šeit. Tās ir cilvēku bažas.

Globālā konkurence, kas pastiprinās, preču ražošanā iesaistoties milzīgām valstīm – Ķīnai, Indijai un citām, var būtiski pastiprināt spiedienu uz mūsu vietējiem ražotājiem, lai viņi būtu konkurētspējīgi, lai viņu preci pirktu. Globālā konkurence jeb sacensība neizbēgami ir saistīta ar vides aizsardzības pārkāpumiem, ar draudiem, kurus mēs jau pamazām sākam izjust, kaut vai vētrās, mūsu siltajās ziemās. Un demogrāfiskie procesi diemžēl ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā rada nopietnas bažas par strādājošo un pensionāru proporcijām. Cilvēkiem varētu rasties bažas: vai būs diezgan to, kas strādās, kas gādās par to, lai mēs varētu saņemt pensiju.

Uz visu šo labo un slikto nākotnes gaidu fona Latvijā, pēc manām domām dziļākām, pārliecības varbūt, ir nenoliedzami pastiprinājies vēl viens faktors – masu aktivitāte, pašapziņa, gan individuāli, gan kolektīvi… kolektīvas emocijas. Es domāju, ka Latvijas sabiedrība savā demokrātiskajā attīstībā pašreiz ir sasniegusi tādu stadiju, ka pirmām kārtām strauji ir augusi dažādo sabiedrības slāņu pašapziņa un vēlme tieši iesaistīties sabiedrības pašpārvaldes demokrātiskajos procesos – gan referendumu, gan sapulču, gan piketu, gan citās formās.

Augšminēto straujo ekonomikas attīstības tempu izraisīto negatīvo faktoru un nākotnes bažu dēļ būtiski pieaug dažādo sabiedrības slāņu – gan mazāk nodrošināto, gan jau pietiekami attīstītā vidusslāņa, gan arī uzņēmēju, menedžeru prasības – prasības pēc daudz kvalitatīvāka valsts pārvaldes struktūru darba un konkrēti visās trijās sfērās – gan likumdošanā, gan izpildvarā, gan tiesu varā.

Ir prasība pēc godīgas un tiesiskas politiskās vides vairošanas. Politiskajās institūcijās, partijās, valsts pārvaldes un pašvaldību struktūrās, to lēmumos un darbos. Jo, ja šie institūti nevairo vai pat mazina šo vidi, tas aizskar pieaugošo sabiedrības pašcieņu un vairo aizdomas un pārmetumus, ka šīs straujās ekonomikas attīstības apstākļos kāds grib sev īpaši iegūt kādus papildu augļus uz citu, tas nozīmē – uz valsts rēķina. Pēc ekonomiski un sociāli taisnīgākas politikas īstenošanas arī ir prasība, ņemot vērā tieši tādu prasību, lai globalizācijas izsauktie procesi neiedarbotos īpaši sāpīgi uz kādiem sabiedrības slāņiem un bieži vien tieši tiem, kam ir mazākas iespējas sevi aizsargāt.

Sabiedrības prasību izpilde un tās kvalitāte sniegs vēsturisku atbildi uz šo jautājumu. Tā atbilde būs jāsniedz politiķiem, vienalga, vai šie politiķi ir pozīcijā, opozīcijā, valdībā, – viss laikā mainās. Būs jāsniedz atbilde, vai latviešu nācija kopā ar citām Latvijā dzīvojošām tautām spēj demokrātijas apstākļos īstenot savu pašpārvaldi – es vēlreiz uzdošu šo jautājumu – neierobežotā laikā, pārvarot gan iekšējās pretrunas, kas rodas ne tikai augšminēto objektīvo faktoru dēļ, bet arī subjektīvo faktoru dēļ, gan arī jaunas globalizācijas izaicinājumus pārvarot.

Tieši šo prasību izpilde galu galā sniegs atbildes uz aizvien pieaugošajiem jautājumiem mūsu valsts atjaunošanas gadu gaitā. Vai ir iespējams atjaunot uzticību valsts varai, vai ir iespējams mazināt plaisu starp sabiedrību un valsts varu. Un to smagāko atbildi nāksies dot politiķiem, tai paaudzei, kas pašaizliedzīgi atdeva visus savus spēkus, upurēja arī savu personisko dzīvi, cieta pašaizliedzīgi. Tagad lielākoties šī paaudze ir tajā vecumā, kad ir pienācis laiks, kad diez vai tā spēs tikai patstāvīgi sasniegt to mērķi, par ko es runāju.

Nu ja. Savu varbūt vispārējo ievadu, ko es atļaušos tikai vienreiz jums pateikt, jo pārējais lielākoties ir uzrakstīts jums priekšā, es nobeigšu šādi: ko darīt šai valdībai un, es ceru, arī visām nākamajām?

Pirmais. Atskatoties uz visu šo, ko es teicu laika gaitā, pirmais ir konsekventi nemainīt savu vīziju par mūsu valsti un sabiedrību. Vīzija, manā skatījumā, ir Latvija – attīstīta, demokrātiska Eiropas valsts, kurā sabiedrība bauda un dzīvo atbilstoši Eiropas standartiem.

Otrais. Konsekventi izpildīt savu misiju. Šī misija ir, pēc manas pārliecības, visās darbības sfērās – ekonomiskajā, tautsaimnieciskajā, tiesiskajā, sociālajā –, visās sfērās, tai skaitā pārvarot globalizācijas jaunos izaicinājumus un arī tos trūkumus, kurus mēs esam novērsuši, un kļūdas, kuras esam pieļāvuši, virzīt Latviju uz attīstītas Eiropas valsts statusu. Un vienlaicīgi un savlaicīgi cīnīties ar visiem procesiem, kas gan tiesiskajā, gan ekonomiskajā, gan sociālajā sfērā bīda Latviju prom no šī ceļa.

Un šis uzdevums un mērķis, pēc manām domām, ir ne tikai valdībai, kuru es lūgšu jums izskatīt un kurai lūgšu izteikt uzticību. Mums mērķis un galauzdevums nav mainījies, ja mēs skatāmies arī 17 gadus atpakaļ. Šis mērķis ir un paliek nemainīgs: katram ir jāizdara sava daļa, tai skaitā valdībai, valdībām, lai mēs arvien vairāk tuvotos tam, ko mēs gribam. Un šie mērķi ir ļoti ambiciozi. Ja mēs tos neizvirzīsim, mums būs grūti motivēt sevi un motivēt sabiedrību.

Es beigšu ar tādu terminoloģiju, kas man varbūt ir tuva. Tas ir sports. Es atļaušos nosaukt piemēru tam, kā es saprotu mūsu situāciju. Šī dzīve mums arī politikā ir kā tāds nebeidzams stafetes skrējiens. 1940.gadā mūsu vecvecāku paaudzes, vecāku paaudzes tika vardarbīgi no stadiona izvestas ārā. Mēs atgriezāmies 1990.gadā, un mēs ieraudzījām, ka tie mūsu vienaudži, kas jau ir saņēmuši stafetes kociņu no savu nāciju paaudzēm, ir aizskrējuši ļoti daudzus apļus mums priekšā. Nu ko, mēs nostājamies un mēģinām noķert vadošo grupu. Mēs tai tuvojamies, un mēs to noķersim, es domāju, pēc desmit apļiem, desmit gadiem, varbūt ātrāk.

Bet ir tikai viena problēma: šai stafetei, šim skrējienam nav finiša. Tāpēc arvien, nododot stafeti, nevar teikt, ka gaida pietura, ka ir galamērķis. Nē! Mums, katrai no paaudzēm, nāksies pildīt savus uzdevumus.

Cienījamo Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Cienījamie deputāti! Man ir tas gods un atbildība iesniegt jūsu izskatīšanai oficiālos dokumentus, Valdības deklarācijas projektu, nu jau vairs ne projektu, bet faktiski mūsu kandidātu akceptētu dokumentu. Un es gribu teikt, ka šajā dokumentā mēs esam centušies nopietnu sarunu rezultātā iekļaut ne tikai pozīcijas, bet arī opozīcijā esošu partiju pārstāvju priekšlikumus, arī neatliekamos darbus. Tas nav oficiāls dokuments. Un tomēr mēs neatkāpjamies no saviem 100 dienu uzdevumiem.

Es gribu beigt savu uzstāšanos ar šādu domu. Ne tikai izšķirošos brīžos vien ir jāpieņem lēmumi. Mūsu dzīve visa ir pilna ar lēmumiem. Neskatoties uz katrā brīdī esošām grūtībām, katrā laikā tās ir savādākas, es kā Ministru prezidenta kandidāts, Valsts prezidenta aicināts, un arī ministru kandidāti… jūsu priekšā, jums izlemšanai… esam uzņēmušies augsto atbildību pretendēt uz Latvijas valdības darbu nākotnē.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies Ivaram Godmanim.

Sākam debates. Vārds debatēs deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Saeimas Prezidij! Cienījamie kolēģi! Mēs visi zinām, ka Saeimas vērte Latvijas pilsoņu, sabiedrības un latviešu tautas acīs ir kritusies ļoti zemu. Mēs visi zinām, ka Latvijā ir divi vadošie socioloģisko aptauju biroji, kas nopelnījuši savu uzticību ar ļoti precīzām prognozēm vai prognozēm, kurās ir maz kļūdu. Un tas rāda, šo abu socioloģisko biroju aptaujas rāda, ka četras bijušās koalīcijas partijas ir zaudējušas tautas vairākuma uzticību.

Nu, piemēram, kad es iestājos kā deputāts pagājušogad Saeimā, es zinu, ka mēs bijām 18 deputāti Zaļo un Zemnieku politiskajā apvienībā. Un tagad reitings ir 6,2 procenti. Jūs paši zināt, ka Tautas partija ieguva 23 mandātus, un tagad jums ir 4,8 procenti… vienu laiku bija. Un tā tālāk, un tā tālāk. Un ir divas partijas – jā, ir! – „Saskaņas Centrs” un „Jaunais laiks”, kuru vērte sabiedrības acīs ir augusi. Ir augusi, nepārprotami augusi! Es tādēļ biju ļoti pārsteigts, šorīt no rīta klausoties Valsts prezidenta runu, to, ka viņš saka… (Starpsauciens no zāles.) Lūdzu nepārtraukt!

Sēdes vadītājs. Lūdzu nesarunāties zālei ar referentu un referentam ar zāli!

V.Lācis. Klausoties šodien Valsts prezidenta vārdus no rīta, ka viņš saka: „„Jaunajam laikam” visas durvis bija atvērtas no koalīcijas partijām, bet „Jaunais laiks” negāja iekšā.” Es to jautājumu saprotu savādāk, no malas vērojot: „Jaunais laiks” atvēra durvis koalīcijas partijām, bet tās negāja iekšā.

Vakar mēs, lielākā daļa no mums, skatījāmies Jāņa Dombura populāro raidījumu. Ko mēs tur dzirdējām? Arī iepriekš presē tas bijis. Ka „Jaunais laiks” kā labējā partija visur rakstiski, pagaidām rakstiski, ir vienojusies ar koalīcijas partijām, un viņiem ekonomiskos jautājumos nav nekādu iebildumu un domstarpību, kas savā starpā vēl šīm četrām koalīcijas partijām ir; to taču skaidri mēs visi dzirdējām.

Kur ir šīs domstarpības? Viņi prasa, un viņi pareizi prasa, jo tautas neuzticēšanās Saeimai un politiskajām partijām to diemžēl pierāda. Viņi prasa tiesisku valsti. Un kā viņi šo tiesiskumu saprot? Viņi saprot tāpat kā es. Kaut es nebūt neesmu, kā jūs zināt, „Jaunā laika” biedrs. Proti, viņi prasa pieņemt jaunu likumu, kuru ierosinājis ģenerālprokurors. Par organizētās noziedzības grupējumu (No zāles: „Par stukačiem!”), nu, varētu lietot pat vārdu „likvidēšanu”. Un, lai to panāktu, ir jāpanāk pirms tam rakstiska vienošanās par to. Es saprotu, viņi neuzticas. Un viņi nenosauc nevienu cilvēku, viņi neapvaino, tāpat kā es no šīs tribīnes nevienu neapvainošu. Viņi saka, ka viņi grib novērst, un mēs zinām, mēs taču visi zinām, ka ir vairākas apsūdzības, kas ir par 200, 150 tūkstošiem un tamlīdzīgām summām un miljoniem. Kādēļ gan viņiem aizliegt to novērst? Un šeit Godmaņa kungs speciāli vakar pasaka, un mēs visi dzirdam, ka viņš staigā no partijas uz partiju, no vienas istabas uz otru, bet, lūk, neviens nepiekrīt. Es esmu tikai tagad 15.mēnesi šajā augstajā namā. Un esmu redzējis, bijis liecinieks, ka, ja grib, tad pieņem likumprojektu tajā pašā dienā pirmajā un otrajā lasījumā. Un šeit es redzu, ka pirmajā lasījumā pagājušajā gadā pieņēma šo likumprojektu, lai palīdzētu ģenerālprokurora vēlmei likvidēt organizēto noziedzību tādā veidā, ka viens no šīs grupas dalībniekiem atzīstas un viņa sods tiek ievērojami mīkstināts vai pavisam atlaists, par to viņi vienotos. Un veselu gadu šis likums tiek iekonservēts. Nepārlieciniet mani, ka netika iekonservēts! Es redzu, ka tas notika vairāk nekā gadu. Tātad ir nevēlēšanās šeit no koalīcijas partijām iet „Jaunajam laikam” vienā, vissvarīgākajā, viņi pareizi teica – tas ir principiāls jautājums –, pretī. Tas ir princips. Man ir laimīgi gājis. Es esmu gājis klasiskā ģimnāzijā Ulmaņa laikā. Romiešu jauneklis vārdā Princips turēja roku virs ugunskura, līdz tā sadega. Princips ir svarīgāks nekā ministru sastāvs, balsojumi un tā tālāk. Un es priecājos. Priecājos, ka vienai partijai ir princips, no kā viņi neatkāpjas. Otrs, faktiski mazāks šķērslis, ir strīds par to pašu KNAB. Viņi grib panākt, un es domāju, to ir pateicis atkal ģenerālprokurors, un arī augstāki tiesneši ir pateikuši, ka KNAB jābūt tiesu sistēmā, nevis valdības sistēmā. Un tas taču ir gluži loģiski manā skatījumā, kaut es neesmu jurists un nebūšu jurists un nav man šo zināšanu. Es uzdošu jautājumu. Jūs būsiet spiesti visi atbildēt. Vai KNAB var ierosināt krimināllietu, ja tam ir pierādījumi, ka Ministru prezidents ir bijis korumpēts? Var. Kā tad šādā gadījumā KNAB var būt Ministru prezidenta pakļautībā? Tas ir pakļauts tiesu varai. Tā es domāju. Un es domāju, ka tas ir parasti. Lūk, koalīcijas partijas nevēlējās „Jauno laiku” uz šādiem nosacījumiem, uz šādiem diviem principiāliem nosacījumiem. Pārējos tāpat, Godmaņa kungs… vēlreiz atkārtoju, – ir piekrituši. Nevēlējās valdības sastāvā. Tādēļ prezidenta paziņojums mani ļoti izbrīnīja.

Iesim tālāk. Vēl Latvijā ir vairākas nenokārtotas lietas, kuras mani satrauc un kuras es nedzirdēju ne iepriekšējās dienās, ne šo četru nedēļu laikā presē, ne arī šeit no augstās tribīnes Godmaņa kunga referātā, proti, valsts izzagšana turpinās. Tā, pirmkārt, turpinās ar valsts lielajiem pasūtījumiem. Mums taču būs dārgākais tilts pasaulē. Mums ir valsts apzagšana ar dārgāko tiltu pasaulē. Sīkumos neiegrimsim! Ir vairākas lietas ar šiem pasūtījumiem.

Tālākais. Valsts apzagšana turpinās mūsu politisko partiju sistēmā. Rīgas ostas pārvaldnieks Loginovs saņem 167 000, 165 000, 162 000 latu gadā. Amerikas Savienoto Valstu viceprezidents var apskaust Loginova kungu. Amerikas Savienoto Valstu viceprezidents Čeinijs saņem tikai 110 000 latu gadā jeb 220 000 dolāru. Es paņēmu speciāli salīdzināt Takomas ostu Vašingtonas štatā, kura platības ziņā ir vienāda ar Rīgas ostu, bet šajā Takomas ostā ienāk vismaz 20 reizes vairāk kravu nekā Rīgas ostā. Cik ir Takomas ostas pārvaldnieka alga? 92 000 latu. Mums ir 165 000. Es jau runāju par to. Neizliksimies, ka mēs nesaprotam! Ne jau Loginova kungs saņem visu to summu. Mēs saprotam, ar ko viņš dalās. Jūs saprotat, un es saprotu.

Iesim vēl tālāk šajā pašā jautājumā, kuru Godmaņa kungs neredz! Jums vienkārši ir…. es esmu spiests atkārtot Štokenberga kunga vārdus… kaut arī mēs neesam nevienu brīdi satikušies un runājuši, kopš viņš ir Saeimā, tikai klausoties… Jums ir, Ivar Godmani, vecā domāšana. Bet vajag jaunu domāšanu, jums šīs jaunās domāšanas nav. Jums nav viņas!

Un tālāk. Rīgai līdzīga pilsēta, bet ar 225 000 vairāk iedzīvotāju ir Sandjēgo pilsēta Kalifornijas štatā, štatā, kurā daudzi amerikāņi priecātos dzīvot labvēlīgā klimata dēļ. Sandjēgo pilsētas pašvaldības vadītāja alga ir 50 000 latu gadā. Un mūsu Rīgā? Vienam 60 000, otram 60 000, tam 6000 mēnesī, tam 5000 mēnesī. Mēs pārspējam bagāto Ameriku ar savām algām, mēs esam nemitīgi izšķērdētāji, un nākamais Ministru prezidents to nav paredzējis un nav redzējis šīs vecās domāšanas dēļ.

Vēl tālāk. Mēs esam aizgājuši politisko partiju sistēmā tik tālu, ka mums ir politisko partiju patriotisms, bet vairs nav Latvijas patriotisma. Mēs atceramies visi Daugavmalu ar gandrīz pusmiljonu cilvēku. Pamēģiniet šodien dabūt 10 vai 15 tūkstošus cilvēku kopā, kas nāktu demonstrācijās ar lozungiem, ar degsmi, ar dziesmām aizstāvēt Saeimu un valdību. Jūs esat nodzēsuši svēto entuziasmu cilvēku sirdīs ar savu darbību, tā vairs nav! Kādreizējam Austroungārijas ķeizaram Francim I viņa galma locekļi stāstīja, ka ir viens austriešu patriots (Francis I bija Austroungārijas ķeizars, bet austrietis pēc tautības…), un viņš teica tā: „Ak tā? Viņš ir Austrijas patriots. Bet man ir svarīgi jautāt jums, vai viņš ir arī mans patriots.” Mēs esam nogājuši tik tālu, ka katrai partijai ir svarīgi jautāt, vai viņš ir partijas patriots. Un, ja viņš ir partijas patriots, tad bijušie ministri, bijušie deputāti, esošie deputāti visi ir padomēs… Visi ir padomēs! Viņi ir padomēs, viņiem ir vadības līgumi, viņi var prēmēt sevi, neviens nav sodīts par prēmēšanu, par naudas izšķiešanu, pat par izšķērdēšanu 200 tūkstošu latu apmērā nav sodīti, jo jautājums ir tāds, ka mums jau vairs nav valsts patriotiskuma. Un Godmaņa kungs to neredz vai negrib saskatīt! Nav vairs. Ir partiju patriotiskums. Un visi ir drošās un siltās vietiņās.

Nupat mēs lasām avīzēs beidzamajās dienās. Rīgas Domē Satiksmes komisija ir. Nē, vēl nodibina vienu jaunu SIA. Un kas šo SIA vadīs? Jūs runājat par profesionalitāti vienmēr… vadīs Mūzikas akadēmijas vokālās klases absolvents. Nokārtos Rīgas satiksmi, vairāk nebūs sastrēgumu Rīgā!

Nu kur mēs esam aizgājuši? Bet viņš ir pareizajā partijā. Viņš ir partijas patriots tur, kur vajag. Lūk, kas bija jāsaskata! Jāsaskata valsts apzagšana, tā turpinās.

Un, pašvaldības, lūdzu, nesakiet, ka valdība nevar regulēt. Tur jau ir mūsu šito visu partiju pārstāvji iekšā. Tur jau viņi visi … mēs esam! Tāpat kā mēs esam visās tā sauktajās kapitāldaļu sabiedrībās ar 51 procentu, kur ir valsts kapitāls. Arī tur ir šīs milzīgās algas!

Kādas tad ir ārzemju algas, tad liksim klāt… gadā. Blēram. Mazāk drusku nekā Loginovam – 160 000 latu gadā. Merkelei, Vācijas kanclerei, milzīgas, attīstītas valsts kanclerei – 140 000 latu gadā. Daudz mazāk nekā Loginovam. Un līdzīgus piemērus var uzskaitīt. Man tādu mājās ir kaudzēm. Šeit nav laika, lai par to runātu. Vecā domāšana! Jaunu domāšanu vajadzētu klāt.

Tā! Jūs teicāt, ka ļoti svarīga ir pagātne. Pilnīgi pareizi. Pagātni nevajag aizmirst. Es arī neesmu aizmirsis. Mēs jau bijām Tautas frontē kopā un tuvi kolēģi pirmā, otrā sasaukuma domē un jūs valdē visi. Pareizi, nedrīkstam aizmirst! Tādēļ es arī atceros, ka pēc neveiksmes Tautas frontē jūs kļuvāt par Ministru prezidentu. Tas tiešām bija ārkārtīgi smagas atbildības periods un smags darbs, un jūs savā ziņā veiksmīgi to beidzāt. Bet šeit atkal tas pats: jūs neatceraties to, ko atceras tauta, ko atceros es.

Es vienu personu tagad nosaukšu vārdā, otro aiz Loginova. Privatizācijas aģentūru vadīja „Latvijas ceļa” cilvēks Jānis Naglis. Viņam bija tikai oficiālā darba alga. Kas tad Jānim Naglim pieder šodien? Lielupē, kā žurnālisti smejas, īstā laikā atnāca deviņos no rīta un ieguva nekustamo īpašumu, māju Lielupes krastā, plus vēl nobetonēja krastu (ja slīcējs grib piepeldēt, tad viņš netiek nekur, jo betona krasts ir). Un, pēc preses ziņām (lūdzu, nesūdziet mani tiesā!) – viesnīca „Īslande” Ķīpsalā, viesnīca Zolitūdē un vieglo automašīnu komanda ar visiem mehāniķiem, kura piedalās četrus vai piecus gadus no vietas Marokas rallijā. Vai to var visu dabūt godīgā ceļā ar Privatizācijas aģentūras darba algu? Nevar. Nevajag aizmirst pagātni! Nevajag aizmirst! Un pašreiz mēs atkal ejam gandrīz to pašu…

Mēs radām jaunu bagātnieku šķiru. Ūlovs Palme, Zviedrijas Ministru prezidents, ir skaisti pateicis (es neesmu sociāldemokrāts, bet atzīstu – skaisti pateicis!), ka „Zviedrijā nav mums jāuztraucas par to, ka mūsu valstī ir daudz bagātu cilvēku, bet mums būtu jāuztraucas par to, ka mums ir daudz trūcīgu cilvēku”. Bet neviens te nerāda satraukumu, ka mums ir šie daudzie trūcīgie. Neredzu es viņu. Es neredzu. Nav viņa.

Lūk! Tad es arī nepiekrītu dažām lietām jūsu valdības programmā. Šeit mana pirmā runa gadu atpakaļ bija, es balsoju par budžetu, es pakļāvos partijas disciplīnai. Es uzkāpu un teicu, ka es nepiekrītu, es tomēr prasu labojumus demogrāfijas problēmās. Un, proti, ka mēs esam vienīgā valsts, jā, mēs varam teikt, pat pasaulē gandrīz, ne tikai Eiropā, kur pamatnācija, kuras vārdā ir nosaukta valsts un zeme un kura dzīvo šai zemē jau, pēc daudzu un dažādu vēsturnieku pētījumiem, vismaz divarpus vai trīs tūkstošus, vai divtūkstoš gadu, kā nu kurais, arī krievu vēsturnieki to pasaka… ka mums, latviešiem, vajag lielākas piemaksas. Un es arī šodien to saku: vajag lielākas ģimenes piemaksas! Un ko es dzirdu no Godmaņa kunga? „Ja viņš ir turīgs cilvēks, tad viņam nevajag šīs ģimenes piemaksas.” Turīgiem, inteliģentiem cilvēkiem parasti arī sieva ir ar attiecīgu izglītības līmeni, un viņa arī grib šīs piemaksas, lai viņa varētu aiziet uz pusotru gadu, lai viņa varētu radīt šo bērniņu, varētu viņu kopt, audzināt, un jūs to liedzat. Un jūs sakāt, ka tā ir demogrāfijas problēmas atrisināšana!

Beidzamais. Jūs sakāt, ka mums vajag mūžīgu Latviju. Es piekrītu, ka vajag mūžīgu Latviju, es par to esmu izteicies savās runās, rakstos, un tikai tamdēļ es šeit esmu ticis. Bet mūžīga Latvija, Godmaņa kungs, prasa, lai latvieši šai zemē būtu gan iedzīvotāji skaitliskā vairākumā, gan, neapšaubāmi, pilsoņi skaitliskā vairākumā. Un, man par izbrīnu, ne jūs, ne kāda koalīcijas partija par to neinteresējas.

Es saku: kamēr mēs esam savā zemē skaitliskā vairākumā starp pilsoņiem, lielā vairākumā…

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, es atvainojos, jums atvēlētās piecpadsmit minūtes ir beigušās.

V.Lācis. …Jā, beidzu. Un, kamēr mēs esam vairākumā arī kā iedzīvotāji… mūžīga Latvija būs. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Prezidija priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! „Jaunais laiks” neatbalsta piedāvāto valdību, un tam ir galvenie trīs iemesli. Pirmais iemesls ir tas, ka mums ir atšķirīgi uzskati par to, kādi darbi būtu darāmi nākamajai valdībai. Otrs iemesls ir tas, ka šī valdība tika veidota ārkārtīgā steigā un bez normālas procedūras. Un ir arī trešais iemesls, bet par to es runāšu pašās beigās.

Nedaudz detalizētāk par pirmo. Tātad – par darāmiem darbiem. „Jaunais laiks” iestājas par tādu Latviju, kur amatpersonas neņem kukuļus un politiķi neizmanto varu savā labā, savās interesēs. Lai tas tā notiktu, ir vajadzīgs gan spēcīgs KNAB, gan sakārtoti likumi. Tajā skaitā ir vajadzīgs tā saucamais „antimafijas” grozījums Kriminālprocesa likumā.

„Jaunais laiks” iestājas par to, lai pensijas Latvijā būtu vismaz iztikas minimuma līmenī un tās netiktu apliktas ar nodokļiem. Jūs teiksiet: „Tam nepietiek naudas.” Mēs teiksim: „Lai to sasniegtu, ir jāreformē nodokļi. Bet galvenais: sociālā budžeta nauda (respektīvi – pensiju nauda) ir jāmaksā tam paredzētajam mērķim – tātad pensijām. Ar sociālā budžeta naudu nav jāmēģina aizbāzt caurumus ministriju budžetos.”

„Jaunais laiks” iestājas par to, lai nodokļi Latvijā būtu tādi, lai uzņēmēji redz, ka viņus šeit gaida nākam, nevis ejam, lai uzņēmēji redz, ka ir izdevīgi attīstīt ražošanu un eksportu.

„Jaunais laiks” nevar atbalstīt valdību, kura inflācijas samazināšanai grasās iesaldēt pedagogu, policistu, ārstu un daudzu citu valsts sektorā strādājošo algas un vēl piedevām filozofē par to, ka varbūt vajadzēs atgriezties pie talonu sistēmas – sen aizmirstās talonu sistēmas.

„Jaunais laiks” nevar atbalstīt valdību, kurai nopirktas Saeimas vēlēšanas un oligarhu ietekme skaitās absolūti pašsaprotamas lietas.

Visbeidzot „Jaunais laiks” nevar atbalstīt valdību, kura mirkļa vajadzību priekšā ir gatava upurēt savu bērnu labklājību, padarot tos atkarīgus no Krievijas energoresursiem.

Par daudziem jautājumiem, par šiem un daudziem citiem jautājumiem, „Jaunais laiks” būtu gatavs pārliecināt koalīciju, un, iespējams, mēs spētu atrast arī kaut kādus risinājumus, ja būtu notikusi normāla procedūra.

Otrais jautājums, kāpēc „Jaunais laiks” nevar atbalstīt, ir steiga, kādā šī valdība tika veidota. Ja jūs atceraties, tad tikai pirmdien, tas ir, šo pirmdien, parādījās pirmā versija par to, kā Godmaņa kungs redz par iespējamu izveidot šo valdību. Mēs ieraudzījām pirmo tekstu deklarācijai, mēs ieraudzījām pirmo tekstu 100 dienu darbiem, mēs ieraudzījām arī koalīcijas līguma tekstu. Mēs skaidrojām to, ka mēs labprāt redzētu nākamās valdības darbos arī tā saucamo „antimafijas” likumu, kurš ir obligāts, mūsuprāt. Mēs skaidrojām arī, ka atbildību sfēras ir sadalītas kaut kā ļoti jau nu voluntāri. Un kādu mēs saņēmām atbildi? Tikai pēc 24 stundām mums bija jāpasaka „jā” vai „nē”. Ņemiet vai ejiet! Klasisks ultimāts. Mēs saņēmām klasisku ultimātu. Un vēl pirms šā ultimāta stāšanās spēkā Godmaņa kungs pie mums ieradās, un tad mums parādījās zināms cerību stariņš, jo otrdienas vakarā, diskutējot ar Godmaņa kungu, „Jaunais laiks” saprata, ka nav tik traki: iespējams, ka atsevišķus kompromisus mums izdosies panākt. Bet tad, kad Godmaņa kungs atgriezās jau trešdien no diskusijas ar četrām koalīcijas partijām, mēs sapratām: „Nekā!”, jo atbilde par „antimafijas” likumu bija „nē”, un atbilde par atbildības sfēru pārdali, skaidrs, ka bija „nē”. Protams, tas tika ietērpts ļoti skaistā verbālā formā, bet faktiskā atbilde bija „nē”.

Tad „Jaunais laiks” teica: „Labi! Pat tad, ja mēs varam iet šādā valdībā, mēs tik un tā gribam nopietnas sarunas, un nopietnu sarunu rezultātā mēs varam pieņemt lēmumu.” Uz to mēs atkal saņēmām ultimātu: „Nē! Valdība ir jāapstiprina obligāti ceturtdien un ne citā laikā!”

Kas bija īstie iemesli? Vai tas, ka daudzi mazās koalīcijas vai vecās koalīcijas deputāti pa Ziemassvētkiem taisās braukt atvaļinājumā un tad nepietiktu balsu? Vai kas cits bija īstais iemesls? Varbūt kāds var nākt tribīnē un paskaidrot?

Tātad valdība tika izveidota faktiski bez sarunām. Tas notika ātri, tas notika četru dienu laikā. (No zāles: „Ko tur mēnesi konsultēties!”) Tā neviena civilizēta valsts valdību neveido!

Un visbeidzot trešā lieta. Trešā lieta. Jūs ļoti labi atceraties gan 10 000 cilvēku Doma laukumā, gan arī neskaitāmus piketus pie Saeimas durvīm. Sabiedrība ir neskaitāmas reizes prasījusi jaunu politiku, jaunu domāšanu, jaunus cilvēkus. Tas attiecas arī uz Ministru kabinetu.

Cienījamie radioklausītāji! Cienījamie klātesošie! Izdariet katrs pats secinājumu! (Starpsaucieni.) Bet mans secinājums šai sakarā ir ļoti elementārs: tie ir tie paši vēži tajā pašā kulītē.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Jānim Urbanovičam.

J.Urbanovičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātais priekšsēdētāj! Godātā Saeima! Protams, mēs balsosim pret šo valdību, pret šo koalīciju, un tam ir vairāki iemesli. Diez vai ir kādam no valdošās „jaunās vecās” koalīcijas vēlme klausīties. Negribu jūs kaitināt ar garām runām, bet gribu teikt tikai, ka nekad mēs neesam bijuši (neatkarīgi no tā, ko jūs stāstāt pa kaktiem un kādas baumas jūs arī oficiāli izplatāt par mums) opozīcijā valstij un sabiedrībai. Jums – jā. Un, necerot, ka jūs, Godmaņa kungs, ņemsiet vērā, tomēr ņemiet par labu vienu padomu. Redziet, visa valdošā koalīcija, šī mazā, lielā, nezinu – jaunā valdība, visi, kas šo mēnesi gatavoja skaisto pasākumu, kas ir šodien, ir kļūdījušies, un jūs, Godmaņa kungs, vispirmām kārtām esat kļūdījies, nosakot, kas ir par iemeslu sabiedrības neuzticībai visām varām, un te nav runa vairs par opozīciju, pozīciju, ir runa par visu Saeimu, par visu tiesu sistēmu, protams, arī par izpildvaru. Tiek runāts par to, ka ir bijusi slikta komunikācija, ka par maz ir stāstīts, izskaidrots, kādus lēmumus pieņems, un attiecīgi arī pēc tam, kad tie ir pieņemti, nav ticis pietiekami skaidrots. Nē, domāju, ka problēma ir cita: viņiem ir pārāk daudz melots, un viņi netic tam, ka var kaut kas mainīties. Viņi netic nevienam, piedodiet, tiem, kam ir lielāki vai mazāki reitingi. Visiem mums šeit, Saeimā, vispār politikā, netic cilvēki tāpēc, ka viņi netic, ka ir iespējama izmaiņa, ka cilvēki, tie, kas šodien viņus pārstāv, par kuriem viņi ir balsojuši, neatkarīgi no tā, kādas kampaņas rezultātā, viņi netic, ka vispār ar viņiem vara var runāt godīgi. Sabiedrība šodien dalās divās grupās. Vieni, kuri šaubās, vai vara viņiem melo vienmēr, un vieni, kas ir stingri pārliecināti, ka viņi tiek krāpti nemitīgi. Un, protams, viena daļa, kuriem ir mazs gadu skaits un iespējas, brauc prom. Un tie citi paliek šeit. Un viņi netic, ka viņiem ir kāda iespēja būt saklausītiem, tāpēc tiek vākti paraksti. Viņi ir atsaucīgi, un droši vien tas turpināsies. Maz ticams, ka mēs arī to sapratīsim un ņemsim vērā.

Tā ir liela problēma mums visiem. Tiešām man ļoti gribētos, lai jaunā valdība ar šo degsmi… Ivars Godmanis, kurš ir te jau zināms krīzes menedžeris, cerams, ka šajā krīzes priekšnojautā viņam būs vairāk taisnības nekā man, jo es uzskatu, ka ir pārāk optimistiska šī valdība un Ivars Godmanis konkrēti, domājot par tām problēmām, kuras būs jārisina tūlīt ne tikai valdībai, bet visai sabiedrībai. Un vai šī valdība un pat visa mūsu Saeima spēs iekļaut vajadzīgo sabiedrības daļu, daļas šajā kopdarbā – par to ir lielas šaubas, un tā ir vislielākā un vistraģiskākā šīs valdības veidošanas kļūda. Bet nu lai jums veicas! (No zāles: „Paldies!”)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais premjera kandidāt! Kolēģi! Varbūt vairāk paanalizēsim gan to, kas ir noticis pēdējos septiņpadsmit gados, gan to, kas var notikt šodien, rīt un parīt. Un es mēģināšu tādā veidā ieskatīties visā manis minētajā.

Mēs esam septiņpadsmit gadu laikā izveidojuši noteiktu sistēmu valstī. Sistēmu, kas paredz zināmas iespējas, un sistēmu, kas paredz zināmu atbildību. Tas viss ir noteikts mūsu valsts pamatlikumā, Satversmē, tas ir noteikts mūsu likumos. Starp citu, visiem tiem, kas uzprasās uz kaut kādu tikšanu vai netikšanu, vajadzētu šad un tad Satversmi palasīt un it īpaši Satversmes 55.pantu, kas paredz ekskluzīvas tiesības premjera kandidātam aicināt ministrus… aicināt ministrus… izlasiet, lūdzu… Mūsu izveidotā sistēma tā vai citādi attīstīsies – ar kādu zīmi, uz kuru pusi, to mēs paši arī noteiksim. Un to noteiks, jā, patīk vai nepatīk, tieši šo četru partiju izveidotā valdība lielā mērā. Būtu jau labi, ja arī Saeima strādātu pie sistēmas pilnveidošanas, nevis pie sistēmas graušanas.

Un tagad runāsim par piecām labējām partijām. Kur jūs viņas redzat? Es redzu četras. Es jums atgādināšu, ka „Jaunais laiks” savā kongresā atteicās no vārda „labējā”. Nejauši varbūt? Kļūdas pēc? Nu varbūt! Katrā ziņā šāda vārda tur vairs nav, un arī viņu uzstādījumi bija tipiski kreisi. Nekā tur no labējās politikas nav. Un ar to ir jāsamierinās, un tā tas arī būs! Pastāvīgā kritika, pastāvīgās skaļās runas un izteikumi. Nav ko brīnīties!

Tālāk. Sakiet, lūdzu, kā var savienot, kā var iedomāties, ka viens un tas pats Saeimas deputāts pastāvīgi runā par Saeimas atlaišanas iespējām un tajā pašā laikā sēž Saeimā. Kā jūs varat ticēt tādam cilvēkam, ka viņš grib strādāt valdībā. Nu, protams, ne.

Un šeit jau nav ko runāt par uzticības zaudēšanu. Šeit ir jārunā par mākslīgi pakāpeniski izveidotu situāciju. Tieši tāpēc, ka pārāk daudz bija ieguldīts, 9.Saeimas vēlēšanas gaidot, un pārāk vāji ir rezultāti. Un cerības nav attaisnojušās.

Un tāpēc ir šie izmisīgie mēģinājumi kaut ko sagrābt, kaut ko sagraut un pie kaut kā tikt. Un tāpēc te ir tāda naiva runāšana… mūs tur neaicināja un pēdējā brīdī… neviens netraucēja izteikt patiesu gribu. Bet es neticu šādai gribai. Tā nav nekur redzama.

Jā, ir tāds likums, protams, par kvantitātes pāreju kvalitātē. Protams, pastāvīgi pilinot, pastāvīgi tracinot var kaut ko radīt. Katrā ziņā tas nebūs ceļš uz attīstību. Tas būs ceļš uz graušanu, lai viena vietā tiktu cits, un tas arī ir viss. Nekā cita tur nebūs.

Man ļoti patīk šī plātīšanās. Ja iznāk šeit priekšā kāds tautas kalps un saka: tauta… apmēram tā... domādams ar to sevi un savus piekritējus un aizmirsdams, ka katrs no mums ir tikai ar vienas balss tiesībām jebkurās vēlēšanās un ne vairāk.

Un skaitļi ir pavisam citi. Un tāpēc šī mētāšanās ar atsevišķi izrautiem skaitļiem… tā acīmredzot ir vienkārši acumirklīga, turklāt ļoti ātri aizmirstas. Neviens vairs neatceras bēdīgi slaveno balsošanu par grozījumiem Drošības iestāžu likumos. Pazuda šis temats vai arī nevienu tas neinteresē. Tā vietā tagad parādās ne sevišķi pārdomāts piedāvājums. Iedomājieties, premjeram uzstādījums: lai mums būtu vietas Rīgas Domē tādas un tādas, lai mums būtu vietas Saeimas Prezidijā tādas un šitādas. Lai mums būtu tādi likumi, šādi… Pirmo reizi dzirdu, ka premjers pieņem likumus. Paši jau atteicāties no 81.panta. Nekādu iespēju vairs nav valdībai pieņemt kaut ko kā likumu. Paši mēs to esam izdarījuši, līdz ar to visas iespējas ir šeit, Saeimā.

Par tā saucamo stukaču likumu runā cilvēki, kas galīgi neorientējas šajā likumā, un tad, kad tu paklausies vienu divus trīs profesionāļus, kuri atsedz visas tās sekas, pieņemot šādu nepārdomātu likumu, tos neklausās, varbūt vairāk tādos ekspertos ieklausītos. Varbūt tiešām vairāk vajag runāt ar ekspertiem.

Protams, labi saprotams, ka valdībai būs ne sevišķi viegli strādāt, bet cita ceļa jau nebija. Tagad jūs sakāt – laika par maz. Vajadzēja vēl un vēl, un vēl, es pasaku skaidri, katra nākamā diena nāktu par sliktu ne tikai valsts valdībai, bet visai valstij. Vai tiešām nav skaidrs, ka no 1.janvāra it kā būtu jādomā par jauno budžetu, par to, kā strādāt ar pieņemto budžetu. Par to neviena vārda.

Tagad pateikt, ka tas ir slikti un šitas ir slikti, nu kāda tur māksla to pateikt? Kur ir tas piedāvājums? Es te dzirdu par kaut kādu jaunu partiju veidošanu. Par kaut kādiem jauniem spēkiem. Tad, kad paanalizē tos cilvēkus, kas it kā gribētu kaut ko jaunu veidot, izrādās, viens ir izmests no darba, otrs ir izmests no partijas, trešais ir izmests no bankas. Nu ja šādi te malači ir gatavi veidot kaut kādu jaunu partiju, tad atļausiet pasmaidīt.

Viens no tādiem malačiem sniedz interviju par Saeimu. Tur neviena godīga deputāta nav. Nē, nu esot daži godīgi „Jaunā laika” deputāti, bet tie atkal esot galīgi nemākuļi un neko nesajēdzot no profesionālām lietām. Nu ārkārtīgi koleģiāls Saeimas vērtējums. Ļoti koleģiāls. Tas tikai liecina, ka tāds cilvēks nekad neko un nekur nebūs spējīgs izdarīt. Un ja ar tādiem cilvēkiem mēs dibinām jaunas partijas, nu tad, godīgi sakot, atļausiet pasmaidīt.

Apmēram šādā gaisotnē tas darbiņš sākas šodien. Ko es varu teikt par to, kas notiks tālākajā un tuvākajā nākotnē? To, ka acīmredzot katru dienu būs jāprot parādīt arī to, ko tu esi izdarījis, un jāprot paskaidrot, kāpēc tu kaut ko neesi izdarījis. Bet es tiešām, ja jau mēs runājam par sadarbību, ja mēs runājam par kaut ko tādu, kas mūs var vienot, tad varbūt arī šeit Saeimā tam vajadzētu izpausties. Bet ja mēs šeit, Saeimā, turpināsim to pašu, kas patlaban šodien jau ir iesācies, ka te ir īpaši godīgie deputāti un īpaši negodīgie.

Piedošanu, draugi mīļie, godīgie! Tad, kad Ivars Godmanis Augstākās padomes laikā kļuva par valdības vadītāju, es kaut kā jūs tur nevienu neredzēju. Es tikai atceros to, ka Ivars Godmanis ļoti daudz ir palīdzējis Sandrai Kalnietei dažādos laika sprīžos, un es gribētu redzēt, kā Sandra Kalniete šodien balsos pret Ivaru Godmani. To mēs ļoti gribētu redzēt, un tad tā būs Sandras Kalnietes pateicība Ivaram Godmanim par to atbalstu, ko viņš ir sniedzis grūtos brīžos. Apmēram tāda tipa attieksme.

Un, tā kā man ir tas gods Ivaru pazīt aptuveni divdesmit gadus, es varu pateikt, ka man ir grūti iedomāties labāku kandidātu tam smagajam darbam, ko mēs šodien paredzam. Un man patīk tās pārvērtības no dažu opozīcijas pārstāvju puses, ka vispirms viņi bīdīja savējo premjeru, beigās viņš visiem apnika. Un ko tad viņi izvēlējās? Viņi izvēlējās bezpartejisku premjeru.

Bet, ja ir bezpartejisks premjers, tad kā priekšā viņš atbild? Kā priekšā ir viņa atbildība? Lūdzu, padomājiet par to! Ir mums gadījums ar bezpartejisku premjeru. Pēc tam šis premjers radīja partiju. Bet ir mums gadījums ar bezpartejisku bankas prezidentu. Un šis bankas prezidents arī radīja partiju. Kādi ir rezultāti? Spriediet paši!

Tā ka vienosimies par to, ka tā kvantitāte, tā „pilināšana”, kas notiek sabiedrībā, beigsies ar atbilstošu kvalitāti.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, dāmas un kungi! Labdien, opozīcija! Labdien, pozīcija!

Es domāju, ka šodien un šajās dienās, un šajos mēnešos mūsu valsts atrodas krustcelēs. Un mūsu valsts atrodas krustcelēs tādēļ, ka pašreiz, šodien, šajā Saeimā mēs pirmo reizi (vismaz tik, cik es atceros) pēdējo 17 gadu vēsturē pēc mūsu valsts atjaunošanas balsosim par vai pret valdību, kurai varbūt ir vairākums Saeimā, bet kurai noteikti nav vairākuma Latvijas sabiedrībā. Es domāju, ka šīs krustceles ir tā lielākā kļūda, kuru mēs pieļausim, ja mēs atbalstīsim šo valdību šādā veidā.

Šeit iepriekšējie runātāji runāja par atsevišķu cilvēku labajām īpašībām – gan par Ivaru Godmani, gan par citiem ministriem. Un man ir jāsaka: jā, mēs zinām, ka Ivars Godmanis, tautas valodā runājot, nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Viņš ir bijis premjers, viņš ir bijis ļoti pazīstams premjers Latvijas valstī, Latvijas valstī pārejas periodā. 90.gados, kad daudzi no mums mācījās demokrātiju, daudzi mācījās tirgus ekonomiku, tika daudz paveikts, bet tika arī daudz nepaveikts. Tas bija laiks, kuram arī premjera kandidāts Ivars Godmanis ļoti daudz pievērsās savā runā. Tas bija laiks, kad dominēja taloni. Tas bija laiks, kad trūka elektrības, trūka naudas, trūka pensiju. Bet tas bija arī laiks, kad, pārvarot šīs problēmas, mēs savā valstī pieļāvām daudzas sistemātiskas kļūdas. Un, protams, man negribas šeit vainot premjera kandidātu par šīm kļūdām, jo tās bija sistemātiskas kļūdas, kad arī Ivara Godmaņa tā laika valdības laikā tika izveidota tā sistēma, ko pašreiz sabiedrībā mēs saucam par oligarhu sistēmu. Tā bija tā sistēma, kas mums saistās ar 90.gadu domāšanu.

Mēs šodien nebalsosim ne pret atsevišķiem cilvēkiem, ne pret Ivaru Godmani vai Ati Slakteri, vai kādu citu. Tas mums ir jāatceras. Kalnietes kundze nebalsos, manā izpratnē, pret Godmani. Kalnietes kundze balsos, manā izpratnē, pret šo sistēmu. Jo mēs esam krustcelēs tādēļ, ka mums šī sistēma beidzot ir jāmaina. Un sabiedrība to ir sapratusi. (No zāles: „Kā tu to vari zināt? Kā tu to vari pateikt?”)

Ja mēs skatāmies uz jauno piedāvāto valdību, mēs varam kritizēt šo piedāvājumu vismaz pēc divām lietām. Pirmā lieta ir: mēs varam kritizēt pēc formas, un otra lieta: mēs varam kritizēt pēc satura. Pēc formas – kādēļ? Ja jau mēs esam tādā krīzē, kāpēc mums vajag steigties ar šīs valdības pieņemšanu, nezinot pat īsti ne 100 dienu plānu, ne 300 dienu plānu, bet akceptēt šodien un nepagaidīt mēnesi? Beļģijā ir izveidota pagaidu valdība pēc pusgada – pēc diezgan ilgas, es teiktu, muļļāšanās. Bet vismaz sabiedrība varbūt spēja ar savām problēmām šajā laikā tikt galā. Mēs steidzamies. Mēs steidzamies tāpēc, ka mums nav labāka piedāvājuma vai mēs negribam sagraut sistēmu. Eksistējošās partijas, koalīcijas partijas, četras partijas, kas pašreiz piedāvā valdību, patiesībā piedāvā ne tikai tos pašus vēžus, bet tos pašus vēžus tajā pašā kulītē. Es domāju, ka mūsu valsts nākotnes interesēs ir panākt, lai mēs spētu deviņdesmito gadu domāšanu un deviņdesmitajos gados izveidotās politiskās sistēmas kļūdas beidzot mainīt, jo citādi mēs paliksim par Baltijas un visa mūsu reģiona vājāko posmu. Mēs ne demokrātijas, ne tiesiskuma, ne ekonomikas laukā nespēsim konkurēt ne ar mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, ne arī ar pārējām reģiona vai Eiropas Savienības valstīm.

Ja mēs kronētu karali, mēs varbūt varētu runāt par Ivaru Godmani, jo viņš ir, protams, daudz ko paveicis. Bet mēs vēlam valdību, kas nav jauna valdība. Tā ir vecā valdība, kas ir zaudējusi uzticību. Tieši šā iemesla dēļ arī mēs, nedz es, nedz arī mans kolēģis Aigars Štokenbergs, nespēsim ar savu balsojumu atbalstīt šo valdību.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! To, kas notiek šodien, var nosaukt par politiskā cinisma virsotnes iekarošanu. Vai tādēļ pieci tūkstoši Latvijas iedzīvotāju piketēja pie Saeimas? Vai tādēļ vairāk nekā desmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju sniegā un lietū pulcējās „lietussargu revolūcijā” Doma laukumā? Absolūti ignorējot tautas prasību pēc godīgas un taisnīgas valsts varas, šodien mums tiek piedāvāta tā pati valdība cita premjera vadībā. Valsts prezidenta prasība premjera amata kandidātam bija prasība šo valdību veidot no piecām labējām partijām, prasība pēc proporcionālas pārstāvniecības un prasība pēc 100 dienu darbības redzējuma. Neviena no visām šīm trim prasībām nav izpildīta, taču šodien tiek apstiprināšanai piedāvāts valdības sastāvs. Gan Valsts prezidenta, gan arī premjera amata kandidāts uzskata, ka ir izdarījuši visu, ko varējuši. Tas vienkārši parāda, ka varēšana ir tik maza, ka galu galā tāds čiks vien ir iznācis kā latviešu pasakās. Abi šie viedie kungi saka: „Jaunajam laikam” durvis ir atvērtas, viņi tikai negrib strādāt. Jā, durvis ir atvērtas tādiem valdītājiem kā Godmaņa kunga nosauktais svarīgākais jaunās valdības ministrs Šlesera kungs. Tas ir simbols, par ko es arī gribu runāt, – simbols šīm atvērtajām durvīm. Persona, kura balsoja par Nacionālās drošības likumu grozījumiem, pret kuriem iestājās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un vairāk nekā 300 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Šlesera kungs – tas ir simbols, tā ir persona, kura prasīja, tā teikt, noņemt no amata KNAB vadītāju Loskutovu, jo viņš skaidri norādīja uz partiju finansēšanas pārkāpumiem, kuros summas ir mērāmas miljonos. Šlesera kungs – tas ir simbols partijai, kuras uzticības reitings nepārsniedz divus trīs procentus Latvijā. Viņš tiek nosaukts kā viens no pirmajiem Ministru kabineta pārstāvjiem šajā jaunajā valdībā, kura veicināšot uzticību valsts varai.

Tas ir simbols korupcijai, politiskai korupcijai. „Jūrmalgeita” bija tam publisks apliecinājums, ne tikai pieņēmums. To redzēja visa Latvija.

Šis nu ir tas simbols jaunajai valdībai, kura iegūšot uzticību! Equal pētījums parāda, ka no 33 līdz 37 procentiem Latvijas iedzīvotāju ir neapmierināti ar satiksmes ministra Šlesera darbu. Ceļi nav izbraucami, transports no pagasta uz rajona centru ne vienā vien vietā ir tikai reizi nedēļā un citur nav pat ne reizi nedēļā. Tas ir 21.gadsimts!

Latvijā ceļi un pat ceļazīmes izmaksā par 30 procentiem dārgāk nekā citās Eiropas valstīs. Daudzviet Latvijā vēl joprojām nav mobilo sakaru un interneta pieslēguma, jo konkurss papildu finansējuma saņemšanai tika izsludināts konkrētas firmas interesēs, nevis galīgā pieslēguma nodrošināšanai. Taču nākamajā koalīcijā ir bijušie pagastu vadītāji, pilsētu pašvaldību vadītāji un deputāti. Man gribas jautāt jums, Šķestera kungs no Mākoņkalna, Hankas kungs no Aizputes, Upenieka kungs no Krāslavas, Valera kungs no Smārdes, Eglīša kungs no Preiļiem, Kraukļa kungs no Valkas, Laicāna kungs no Dundagas, un arī pārējiem pašvaldību vadītājiem un deputātiem: vai tiešām jūs esat aizmirsuši, ko jūsu vēlētāji un iedzīvotāji vēlējās no jums tad, kad viņi par jums vēlēja, kad viņi gribēja jūs redzēt šajā Saeimā?! Jūs esat tie, kuri šodien balsos par šo pašu veco, tautai neuzticamo valdību.

Ja mēs runājam par „Latvijas Pastu”, tad jāteic, ka divi miljoni – tā ir to zaudējumu summa, kādus, kā Valsts kontrole teica, Šlesera kunga simbols ir radījis Latvijas valstij. To apstiprināja Valsts kontroles ziņojums. Kas notika? Šis ministrs vērsās Ģenerālprokuratūrā, jo tika aizskartas viņa personīgās intereses.

Pagastos tiek slēgtas pasta nodaļas. Pirms dažām dienām es biju Liepājas rajonā, kur gandrīz vai katrs iedzīvotājs sūdzējās: „Ko mēs tagad darīsim?! Mums nebūs pastnieku, mums nebūs pasta nodaļas!”

Es piekrītu. Tās ir emocijas. Bet rezultāts ir simbols tam, kas šodien notiek un par ko mēs šodien gribam balsot un tādējādi turpināt šo vareno varu. Ja šis nosauktais ir svarīgākais jaunās valdības ministrs, tad, pirms pa tām atvērtajām durvīm mēs varam ieiet, godīgums ir jāatstāj ārpusē.

Vēl daži vārdi par simts dienu programmu. Šo valdības sarunu laikā ģimenes ārsti atteicās parakstīt līgumus ar valsti. Izskanēja draudi, ka neparakstīšanas gadījumā nāksies prasīt no pacienta 15 latus par vizīti.

Mums Latvijā trūkst ārstu, katastrofāli trūkst medicīnas personāla, medicīnas māsu. Tikai pieci procenti Latvijas iedzīvotāju iziet profilaktiskās apskates. Pieaug saslimstība un darbspējīgo mirstība. Taču miljoniem latu šīm profilaktiskajām apskatēm un veselībai domātās naudas netiek izlietots veselības aprūpei. Visā medicīnā ir krīze, visos līmeņos, izņemot atsevišķas politiski lobētās nozares, kuras tiek izmantotas pozitīvisma kampaņai.

Simts dienu programmā attiecībā uz veselības aprūpi ir paredzētas tikai divas lietas. Pirmā ir tā, ka paredz trīs mēnešu laikā pārvietot slimniekus no stacionāriem uz sociālajām gultām, jo neparedz uzlabot veselības aprūpi.

Un otru punktu es jums vienkārši citēšu, jo to nav iespējams nekā citādi pateikt: valdība izskatīs jautājumu par atteikšanos no kapitācijas principa ģimenes ārstu apmaksā. Tas nozīmē, ka diezgan droši mēs varam teikt, ka triju mēnešu laikā veselības aprūpe primārajā līmenī tiks likvidēta un ka apmeklējums pie ģimenes ārsta 99,99 procentos gadījumu tā arī maksās šos 15 latus, jo nekas jau cits neatliks.

Kapitācijas princips ir bijis pamatu pamats pēdējo desmit gadu laikā.

Ko tādā gadījumā mēs, „Jaunais laiks”, varam teikt par šo deklarāciju? Un ko mēs varam teikt par simts dienu programmu, ja veselības ministra kandidāts tika nosaukts tikai vakarvakarā?! Par kādām publiskām debatēm runā Valsts prezidenta kungs, ja mēs neesam dzirdējuši pat šā jaunā veselības ministra nojausmas par to, ko iesākt, lai veselības aprūpes jomā paredzētu elementāru pieejamību?! Es aicinu vai nu Eglīša kungu, vai premjeru kāpt tribīnē un pateikt (izņēmums ir jautājums par sociālajām gultām un varbūt garantētām mūža mājām), ko mēs darīsim turpmākajos trijos mēnešos. Pasakiet to, pirms jūs sakāt, lai mēs nāktu šajā valdībā kā pilnvērtīga, proporcionāli pārstāvēta partija!

Neapšaubāmi, tas viss novedīs pie jauniem piketiem un Saeimas atlaišanas. Un, ja tas ir mērķis, tad mēs tagad braši uz to arī soļojam. „Jaunajam laikam” ir viena skaidri noteikta sarkanā līnija, kas sakrīt ar Ģenerālprokuratūras prasību, – cīņa pret to, ka notiek valsts izzagšana privātās interesēs, un cīņa par godīgu valsts pārvaldi. Ja ne Valsts prezidents, ne premjera amata kandidāts to nesaprot, tad durvis paliek plaši atvērtas uz bezdibeni. Mums nav iespējas balsot par šādu valdību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu iesniegumu ar ierosinājumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma. Vai deputātiem ir iebildumi? Turpinām sēdi bez pārtraukuma.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es pateicos jums visiem, ka šoreiz ir viena no retajām reizēm, kad jūs ieklausāties savos kolēģos, runātājos. Paldies. Es ceru, ka arī manī. Jo tauta šodien uz mums skatās, klausās mūsos un gaida. Un es gribu sacīt, ka tauta ir apmulsumā un neziņā. Tauta gaida, kas būs. Un šobrīd jo īpaši, kad top jaunā valdība. Gaida. Vai sagaidīs to, ko gaida? Un es runāšu, lai kliedētu šo apmulsumu, ja man tas izdosies kaut nedaudz. Un es zinu un apzinos, ka es izsaukšu uguni arī uz sevi. Bet lai! Patiesība ir dārgāka par visu.

Es neanalizēšu, lai gan ir piecpadsmit minūtes un šajā laikā daudz ko varētu paspēt, es runāšu īsāk, neanalizēšu apstākļus, kādos radusies šī ļoti sarežģītā situācija valstī, neuzticība pārvaldes institūcijām. Bet teikšu galveno: cienījamie kolēģi, ir pienācis pēdējais laiks atmest personīgās intereses, atmest partijas, grupējumu intereses un strādāt tautas labā! Strādāt, es uzsveru! To pieprasa tauta, jūs ļoti labi zināt. Tai ir tādas tiesības, jo cilvēki mums ir devuši tiesības šeit viņus pārstāvēt. Un tāpēc mums attiecīgi jārīkojas.

Pēc tautas piketiem, demonstrācijām un tā tālāk, pēc Kalvīša valdības demisijas Zatlera kungs paziņoja, ka jaunā valdība jāveido piecām partijām. Mēs esam nonākuši šodien pie četrām. Kāpēc? Un kāpēc Zatlera kungs piekrita šādam variantam? Bezvaldības periods nedrīkst būt. Tas ir nepieļaujams tik ilgu laiku. Jau pārāk ilgs tas ir bijis. Jo pašreizējā valdība, kura ir demisionējusi, jau īsti nav strādātāja.

Kāpēc… Lūk, tagad būs galvenais jautājums. Kāpēc „Jaunais laiks” nav valdībā? Vai varēja būt? Es uzsvēršu, ka prezidenta kungs darīja visu, lai tā būtu. Godmaņa kungs… es apbrīnoju viņa pacietību, viņa izturību, lai gan viņš ir pietiekami karstasinīgs vīrs, apbrīnoju to, kādā veidā viņš atkal un atkal runāja ar jums. Bet jūs nesadzirdējāt, jo negribējāt. Negribējāt! Tieši tā!

Ziniet, būdams politikā un būdams žurnālists ārkārtīgi daudzus gadus, visu Atmodas laiku un līdz šodienai un Saeimā (piecas Saeimas!), es zināju no pirmās stundas un pirmās minūtes, ka „Jaunais laiks” valdībā nebūs. Viņi vienkārši neies šajā valdībā, jo viņi negrib tajā iet. Lūk! Un to derētu ielāgot visiem un visur.

Ziniet, reizēm jūs man atgādināt bērnus, kuri spēlējas smilšu kastītē ar savām rotaļlietām, zinot, ka savējo viņi neatdos. Jūs ārkārtīgi skaisti runājat. Zaķa kungs šodien teica skaistus vārdus un Circenes kundze, zem kuriem it kā varētu parakstīties, ja tie nebūtu tikai vārdi piecu gadu garumā. Piecu gadu garumā! Darbi… Ziniet, tikai par Ceļu fonda likvidēšanu, Repšes kungs, jums vajadzētu saņemt tādu nopēlumu no visiem autobraucējiem, ka jūs vairs negribētu skatīties viņiem acīs. Jā, tā ir patiesība. Tā ir patiesība!

Redziet, jūs esat balti eņģeļi visu laiku un tagad gribat palikt balti eņģeļi ar apzeltītiem spārniņiem. (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: „Ziemassvētki! Ziemassvētki!”) Pārējie visi – melni kraukļi. Melni kraukļi, vai ne, kuri negrib tautai neko labu. Paradoksāli! Un vienīgais jūsu līdzeklis – tautas barošana ar skaistiem vārdiem, tas, ko jūs šodien runājāt jau, un tas, ko runāsiet vēl šodien, rīt, parīt un aizparīt. Cik ilgi jūs gribat dzīvot ar šo skaistu vārdu jūru? Un jūs domājat, ka jūs tādā veidā Saeimā vēl piecus gadus sēdēsiet vai vēl ilgāk, neko nedarot? Jums bija iespēja strādāt, jums tagad bija iespēja strādāt! Bet jūs to negribat, jo jūs baidāties no atbildības. (No zāles „Jaunais laiks”: „Baidāmies! Jā, jā, baidāmies!”)

Jūs ziniet, šī prasība izdarīt grozījumus Krimināllikumā ir vienkārši absurda. No kāda viedokļa? Paklausieties! Jūs kādreiz ārkārtīgi kritizējāt šeit, saucot pie visiem zvaniem, ka nedrīkst būt tā, ka valdība uzspiež Saeimai izdarīt kādus grozījumus, pieņemt attiecīgo likumu. Pareizi! Nedrīkst! Notika tā. Tā bija kļūda. Mēs pakļāvāmies toreiz. Izlabojām šo kļūdu. Bet tagad jūs… bet tagad jūs gribat to pašu! Vēl pat premjera kandidātam nemaz nav valdības. Jūs pieprasāt, lai viņš groza likumus, pirms jūs ejat valdībā. Tas taču ir absurdu absurds! Vienreiz jūs kritizējat, ka tas ir nepieņemami, otrreiz jūs sakāt: „Draugi mīļie! Izdariet to, tad mēs būsim kopā ar jums!” Mēs gribējām būt kopā ar jums, vēl gribam šodien, bet jūs jau nevarat iet mums blakus, jo jums ir balti spārni ar apzeltītām maliņām. (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: „Ziemassvētki! Ziemassvētki!”) Tur jau tā bēda!

Saprotiet, jums dod… Jūs runājat par tiesiskumu. Jums dod Tieslietu ministriju. Lūk, ieviesiet tur savu tiesiskumu, izdariet, pārlieciniet mūs un sabiedrību par… ne tikai par kopējiem vārdiem… Tiesiskums! Ak tu Dievs, kas tad tur ir iekšā? Tiesiskums. Šāds tiesiskums, kādu jūs prasāt izdarīt Godmanim, vēl neizveidojot valdību?

Lūdzu! Tieslietu ministrija jums! Jums ir visas iespējas ņemt izglītību savās rokās, divreiz jau tā bija… Tagad jūs baidāties trešo reizi. (No zāles „Jaunais laiks”: „Baidāmies, baidāmies!”) Baidāties! Ekonomikas ministrija. Ekonomikas ministrija… Nu redziet, jūs neprotat ieklausīties! Es jūs uzslavēju par ieklausīšanos, bet, kad es saku skarbus vārdus, patiesus vārdus, jūs negribat ieklausīties. Lūk!

Tātad ieviesiet kārtību tajā Izglītības ministrijā! Ieviesiet kārtību Ekonomikas ministrijā, kuru jums piedāvā! Kariņa kungs tur sasmērēja savas kājiņas un rociņas. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Tīras, tīras!”) Un tagad baidās. Lūdzu! Par integrāciju nerunāsim. Tā ka, lūk, jums visas iespējas tika dotas. Bet jūs – ne. Nē, jo, ziniet, jums ir balti spārniņi ar sudraba maliņām.

Ziniet, es pateikšu vēl vienu. „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK visupirms būtu tiesības nepiedalīties ne bijušajā valdībā, ne esošajā. Ja mēs negribētu strādāt. Ja mēs negribētu strādāt tautas labā. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „„Tēvzemei un Brīvībai” ir tikai pienākumi!”) Jo diemžēl aizejošā valdība un arī nākamā nesolās, Godmaņa kungs pats man pateica, kad uzdevu savu jautājumu par nacionālām lietām, ka viņi nevarēs, tā sakot, piekrist mūsu nostādnēm. Bet mēs ejam šajā valdībā, lai strādātu, nevis lai runātu. (No zāles dep. J.Dobelis: „Pareizi!”) Tās ir divas dažādas lietas, draugi mīļie! (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Lai dzīvo „Tēvzemei un Brīvībai”!”) Un, ziniet, es būtu ārkārtīgi priecīgs, ja tie cilvēki, kuri ir balsojuši par jums, saprastu, ka viņi ir kļūdījušies. Un laiks jums padomāt. Vēl ir laiks. Vēl ir trīs gadi laika. Vēl mēs varam nostāties viens otram blakus, varam nostāties un nevis tikai brūķēt, kā tautā saka, muti, bet varam strādāt kopīgi tautas labā, uz ko es arī aicinu jūs nākotnē.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Aleksandram Golubovam. (No zāles dep. A.Golubovs: „Par procedūru!”) Viņš vēlas runāt par procedūru.

A.Golubovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! 10.30 Saeima pieņēma lēmumu, ka mēs turpinām kārtējo sēdi pulksten 16.00. Sakarā ar to, ka ārkārtas sēdi jūs gribat turpināt bez pārtraukuma, bet 16.00 mums jāuzsāk kārtējā sēde, par ko ir nobalsots šajā konkrētajā priekšlikumā, nav nekur pateikts, ka mēs pārceļam kārtējo sēdi. Atvainojos, bet tā ir runāts mūsu Kārtības rullī. (No zāles dep. J.Dobelis: „Kā bija ar okupāciju? Bija vai nebija okupācija?”)

Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim. Deputāt Golubov, jums nav taisnība! Es jums atbildēšu pēc nākamā runātāja.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Godātais pretendent! Godmaņa kungs ir lielisks orators. Un iespējams, ka šī māksla būs viņa galvenais valdības vadītāja darba instruments, kas, iespējams, arī paildzinās nākamās valdības mūžu. Un šodien mums bija iespēja noklausīties patiesi interesantu retrospekciju par Latvijas nesenās vēstures grūtiem brīžiem, bet diemžēl par valdības uzdevumiem un veicamajiem darbiem mēs dzirdējām stipri maz. Es pierakstīju – nemainīt vīziju, izpildīt misiju, cīnīties ar visiem šķēršļiem. Un vēl – valdības mērķis – tuvoties tam, ko mēs gribam.

Godmaņa kungs, ko jūs gribat? (No zāles I.Godmanis: „Lasiet šeit!”)

Un kā mēs esam līdz tam visam nonākuši? Ivars Godmanis saņēma Valsts prezidenta uzdevumu izveidot 5 partiju koalīciju. Var saprast šo prezidenta vēlmi. Te rezultējas sabiedrības prasība pēc jauna tiesiskuma un likuma varas līmeņa valdības darbā. Šādi Zatlera kungs neitrālā formā lika saprast, ka „Jaunajam laikam” ir jābūt valdībā, jo vecā koalīcija sabiedrības acīs ir politiski bankrotējusi, pilnīgi zaudējusi tautas uzticību. Un „Jaunajam laikam” bija jākļūst par pamatu cerībai, ka jaunā valdība atšķirībā no iepriekšējās kalpos tautai, nevis oligarhiem.

Jāsaka, ka Godmaņa kungs pret šo uzdevumu ir izturējies gauži pavirši. „Jaunais laiks” pie piecu partiju sarunu galda tā arī nav bijis aicināts. Godmanis ir darbojies kā kurjers starp lielisko četrinieku, kas ievedis valsti politiskā un ekonomiskā krīzē, un „Jauno laiku”, kam būtu bijis lemts no šīs krīzes vilkt ārā.

Godmaņa kungs uzklausīja „Jaunā laika” priekšlikumus, patiesi uzmanīgi uzklausīja, teicās tos izprotam un pat atbalstām, un liekam galdā vecās koalīcijas partijām. Katrreiz pēc tam, kad Godmaņa kungs atpakaļ „Jaunajam laikam” atnesa koalīcijas vienotu „nē”, mums atkal bija iespēja izteikt savus priekšlikumus. Un tā šis algoritms darbojās. „Jaunā laika” priekšlikumi – koalīcijas „nē”, „Jaunā laika” priekšlikumi – koalīcijas „nē”, „Jaunā laika” priekšlikumi – koalīcijas „nē”… Tā tas strādāja līdz vakardienai. Protams, rezultātu nebija. Skaidrs, ka „Jaunajam laikam” atvēlētā loma ar aizbāztu muti un sasietām rokām sēdēt valdības sēžu zāles priekštelpā nav ne produktīva, ne iespējama. Mūsu galvenās prasības par oligarhu ietekmes mazināšanu un atbalstu Ģenerālprokuratūras centieniem nosēdināt oligarhus uz apsūdzēto sola, par valsts spēju nodrošināt godīgu priekšvēlēšanu kampaņu turpmākajās vēlēšanās, garantēt KNAB neatkarību, radīt to tiesisko bāzi, lai valsts ekonomika varētu sākt atspirgt un nodrošināt tautas labklājības celšanos… Tas nerada dzirdīgas ausis ne Tautas partijā, ne Latvijas Pirmajā partijā un „Latvijas Ceļā”, ne Zaļo un Zemnieku, ne „tēvzemiešu” partijā.

Valdības veidošanas sarunas bija ilūzija, kurā Godmaņa kungs diemžēl darbojās nevis kā premjera kandidāts, kas grib izveidot kvalitatīvu valdību, kura tiešām spēj atgūt sabiedrības uzticību, Godmaņa kungs strādāja kā vietu ierādītājs politiskajā teātrī. Bet varbūt pareizāk jāsaka – cirkā.

Kalvīša valdība atkāpās tādēļ, ka bija galīgi zaudējusi tautas uzticību, nevis tādēļ, ka tai trūktu atbalsta Saeimā. Saeimas atbalsts tai bija līdz pēdējai dienai. Saeimas atbalsts tai ir arī šodien. Diemžēl arī varas nodošana tika realizēta veidā, ko lieliski raksturoja savulaik Sarmīte Ēlerte. Varu nodod tā, lai ne grams no tās nenokristu zemē. Un mēs redzējām, ka tieši šādu varas pārņemšanas modeli atbalsta šīs Saeimas vairākums.

Šajā modelī darbojas varas amatu mantošanas princips. Taču diemžēl laimīgie mantinieki līdz ar varu saņem arī sabiedrības vilšanos, ka šoreiz tie pat nav tie paši vēži citā kulītē. Šoreiz arī kulīte ir tā pati. Tikai, nododot kulīti no rokas rokā, tā ir nedaudz sakratījusies un daži vēzīši ir samainījušies vietām.

Līdz ar šīs valdības apstiprināšanu ne tikai Kalvīša–Godmaņa valdība ir bankrotējusi, bet arī pozitīvisma kampaņas rezultātā radusies 9.Saeima ir zaudējusi jebkuru morālu leģitimitāti.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Golubova kungs, atbildot uz jūsu jautājumu, Saeimas kārtības ruļļa 52.pants nosaka, ka, pirms vienas lietas izskatīšana nav pabeigta, nedrīkst pāriet uz citu lietu, izņemot gadījumus, kad debašu pārtraukumu un pāreju uz citu lietu prasa Saeimas komisija vai vismaz divdesmit deputāti un Saeima tam piekrīt. Un bez tam, izņemot Kārtības rullī paredzētos gadījumus (49.pants), sēde pārtraucama un slēdzama tikai uz Saeimas lēmuma pamata.

Pārtraukumu un slēgšanu var ierosināt sēdes vadītājs vai vismaz pieci deputāti.

Debates par procedūru nav atļautas. Atvainojos.

Turpinām sēdi. Vārds debatēs deputātam Mārim Kučinskim. (No zāles dep. A.Golubovs: „Es iebildumus celšu!”)

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie deputāti! Līdz tādai oratora mākslai kā iepriekšējie deputāti man laikam nekad neaiziet, bet man šķiet, ka diez vai arī vajag.

Es esmu šeit, lai Tautas partijas frakcijas vārdā pateiktu, ka mēs atbalstām Ivaru Godmani, mēs atbalstām šo nākamo valdību, un izteikt diemžēl nožēlu, ka mēs neesam sasnieguši tos mērķus, ko arī Tautas partija gribēja. Mēs bijām pie Valsts prezidenta visi kopā. Mēs vienojāmies par Ziemassvētkiem, lai pirms tam būtu valdība, mēs vienojāmies, ka mēs visi gribam piecas partijas, piecu partiju koalīciju.

Šodien es dzirdu, kā diemžēl jūs jau ietērpjat jaunos iemeslos, kā apaudzējat šo neiešanu valdībā ar tādiem skaistiem, opozīcijas cienīgiem jauniem iemesliem. Šodien daudzi man ir prasījuši, vai Ivars Godmanis ir izdarījis visu, lai jūs nāktu, un, ja premjera kandidāts būtu no Tautas partijas, vai mēs būtu labāk darījuši? Es domāju, ka mēs varbūt izmantotu vairāk savus cilvēku resursus, jo mūsu ir vairāk, mēs varbūt būtu vairāk runājušies. Bet man šķiet, ka iznākums būtu tāds pats. Jo diemžēl uzvarēja jūsu vidū tas noskaņojums, kas savā laikā lika jums aiziet no valdības, kas jau no paša sākuma pateica, ka mums jābūt opozīcijā, kas pateica, ka nevajag iet valdībā, jo mūsu vēlētāji mūs atbalsta kā opozicionārus. Un man ir ļoti žēl, kārtējais vilciens aiziet bez „Jaunā laika”, un es nezinu, vai tas nav pēdējais šajā sasaukumā. Jo valdības stabilitāte, valdības ilgtspēja būs Godmaņa kunga rokās, būs ministru rokās, būs varbūt arī to cilvēku rokās, par kuriem runāja Jānis Urbanovičs, bet nebūs vairs „Jaunā laika” rokās. Diemžēl.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Guntim Eniņam.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātie tautas kungi! (No zāles: „Kalpi, kalpi!”) Pagājušajā valdībā, kad tā jau bija sašūpojusies, premjerministrs Aigars Kalvītis sacīja, ka valdība ir zaudējusi spēku un vajadzētu atgūt spēku. Nē, Kalvīša valdība bija visstiprākā valdība, kāda vien Latvijas vēsturē ir bijusi. Izņemot varbūt Kārļa Ulmaņa valdību.

Saeimas frakcijās bija atstrādāta dzelžaina balsošanas sistēma, un visi balsoja pēc parādītiem īkšķiem, pēc zaļām vai pat baltām, vai sarkanām kartītēm. Kalvīša valdībai netrūka spēka, bet trūka goda. Un tas bija stipri bēdīgi, un par to liecina tāds fakts, ka šobrīd no sabiedrības Saeimu atbalsta mazāk nekā 20 procentu. Citiem vārdiem sakot, pret Saeimu ir vairāk nekā 80 procenti sabiedrības.

Tāpēc es brīnos par jūsu brīnīšanos un arī Ivara Godmaņa brīnīšanos, kāpēc tie ļaudis tik masveidīgi, ar milzīgu pārsvaru grib bezpartejisku deputātu… bezpartejisku premjerministru. Es arī brīnos par to, ka nav ko brīnīties jums, ka liela daļa, varbūt pat lielākā daļa, no mūsu sabiedrības vēlas jaunu Saeimu.

Redziet, tāpēc, šā paša iemesla dēļ, jo sabiedrība uzskata, ka partijas ir vainīgas pie valsts nozagšanas, kas… neapšaubāmi, arī tāds fakts pastāv, ir konstatēts citur no augšas… Arī mēs, Saeimas deputāti, esam zaudējuši godu. Vai mēs paši to saprotam, ka esam nonākuši pretrunā ar savu sirdsapziņu, ja tāda ir? Un tāda ir! Visiem ir sirdsapziņa, viņa var būt tikai ļoti dziļi.

Pretruna ar sirdsapziņu mums iesākās no tā brīža, kad mēs šeit, no šīs tribīnes, devām zvērestu kalpot godprātīgi Latvijai un darīt visu labu. Un tāpēc – kā var būt šī pretruna: zvērests un paklausīga balsošana pēc tās obligātās balsošanas, pēc sarkanās vai zilās kartes vai pēc īkšķa? Tā ir pilnīga pretruna, manā skatījumā.

Un vēl… Un es tāpēc ierosinātu, ka turpmāk zvērests ir jāatceļ, jo tajā ir pretruna. Vai jūs domājat, ka krievu frakcija, tur par valodas lietām zvērēdami, domā to, ka… Diez vai! Mēs spiežam cilvēkus. Tas ir ļoti ļauni, ja mēs spiežam kādam dot zvērestu pret viņa gribu.

Sēdes vadītājs. Eniņa kungs, es jums aizrādu par to, ka jūs lietojat nekorektus izteicienus attiecībā uz saviem kolēģiem.

G.J.Eniņš. Labi. Piedodiet, ka lāgā nesapratu. Bet es gribētu pateikt par vēl vienu nepatiesību Saeimā. Skaidru nepatiesību!

Ir tāds aizklātais balsojums. Tā nav patiesība! Nav tāda aizklātā balsojuma. Ja man sēž pa labi un pa kreisi kolēģi, tie tak redz, kā es balsoju. Bet vēl vairāk… un saucas „aizklātais balsojums”. Bet augšā, redziet, tur stāv, pašās beigās stāv šitie te kino un foto meistari ar milzīgiem objektīviem un var jebkuru jūsu balsojumu, šo aizklāto balsojumu, nofotografēt un dokumentēt. Arī šeit es lūgtu kaut ko padomāt.

Sacīt, ka var neņemt vērā tos 5 vai 15 tūkstošus, kas te sapulcējās, un sacīt, ka simtreiz lielāks cilvēku skaits palika mājās un tie domā savādāk… Bet nevar neņemt vērā tos vairāk nekā 80 procentus, kas pēc aptaujām ir pret Saeimu.

Kad frakcijā bija tikšanās ar Ivaru Godmani, es vienīgais viņam pateicu, ka balsošu pret viņu. Es arī motivēju, pamatoju savu lietu. Ivars Godmanis man labi atbildēja. Un ir pagājušas trīs dienas, es laikam esmu emocionāls cilvēks, un vakar Dombura raidījumā pašās beigās uz mani atstāja dziļu iespaidu Ivara Godmaņa pēdējie vārdi. (No zāles dep. J.Dobelis: „Un tagad balsosi?”) Uz mani atstāja iespaidu diemžēl arī „Jaunā laika” cietā, kokaini spītīgā nostāja (No zāles dep. J.Dobelis: „O! Tu redzēji!”), un es domāju, ka „Jaunais laiks” atkal izdara savu kārtējo kļūdu. Ņemot vērā cerību, ticību, varbūt arī mīlestību (No zāles dep. V.E.Bresis: „Es balsošu „par”!”), es pēc savas sirdsapziņas dāvāšu savu uzticību Ivaram Godmanim, cerēdams, ka viņš manu atdoto balsi paņems kā nelielu daļu savā smagajā atbildības nastā. (Aplausi.) (No zāles: „Malacis!” Dep. J.Dobelis: „Nāc pie mums!”)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Pirms manis runātāji, manuprāt, ļoti precīzi analizēja gan šīs valdības iecerēto darbību, gan procesu, kā tā tika veidota, un, manuprāt, es vairs neko jaunu nepateiktu, ja mēģinātu runāt par to pašu. Toties tas, par ko es gribētu runāt, ir tā sajūta, kas šobrīd ir, es domāju, sabiedrībā ikvienam cilvēkam, kurš tomēr seko līdzi politikai un valsts pārvaldei. Un šī sajūta man ir tāda ļoti, ļoti interesanta. Es atgādināšu 2007.gadu, kurš neapšaubāmi ir ļoti, ļoti piepildīts gads Latvijas politikā. Atcerēsimies Drošības likuma grozījumus, aso sabiedrības, prezidentes reakciju, atcerēsimies koalīcijas ļoti dīvaino rīcību šajā sakarā un pēc tam, paldies Dievam, kaut kādu risinājumu. Atcerēsimies prezidenta vēlēšanas, atcerēsimies Loskutova balsojumu. Bieži vien sabiedrība to sauc par politisko teātri, un neviens vai gandrīz neviens šajā valstī vairs netic, ka tā ir tāda īsta un nopietna domāšana par tautas interesēm. Ko šobrīd es redzu saistībā ar Ivara Godmaņa apliecinājumu? Kā, manuprāt, Godmaņa kungs, tiešām lielā cieņā pret jums kā personību, kā varētu veidoties šīs valdības darbs. Un es to redzu kā kaut ko līdzīgu Servantesa romānā „Dons Kihots” aprakstītajam procesam, kur šis cēlsirdīgais, drosmīgais un godprātīgais bruņinieks esat jūs. Jūs tiešām no visas sirds vēlaties šai valstij izdarīt daudz ko labu. Jūs esat pilns enerģijas, jūsu mērķi ir taisni un saprotami. Savukārt šīs vējdzirnavas, kas vienkārši stāv un vienkārši griežas, tā ir šī vecā „jaunā” Aigara Kalvīša koalīcija, kura pēc būtības gan 15 ministru, gan plus vēl divu parlamentāro sekretāru sastāvā nav nedz gatava, nedz sapratusi, ka tai būtu pēc būtības jāmainās. Un tas, ko dara Godmaņa kungs šobrīd… ar visu cieņu vēlreiz pret viņu. Jūs nākat, cenšaties pārliecināt, jūs gribat, lai kaut kas kustas uz priekšu, un joprojām jūs jūtat, ka atsitaties pret šīm dzirnavām, kuras maļ monotoni, lēnām, vienkārši bez jebkādas sapratnes, ka kaut kas šajā procesā ir slikti. Un ko es lasu, un ko es redzu, izejot no šīs situācijas? Es dzirdu, ka jūs sakāt, ka jau martā būs kāda dziļi nopietna krīze, ar ko būs jācīnās. Es dzirdu par to, ka drīz kaut kādās stundās varbūt vairs kādam nebūs elektrības mājās. To es dzirdu radio. Es dzirdu jūsu šīsdienas uzrunu Saeimā, kurā principā jūs runājat tikai par 90.gadu sākumu un vidu, kas bija pārpildīts ar tādām ļoti enerģiskām darbībām, lai krīzi novērstu. Un šeit es vēlreiz pārliecinos par šo Dona Kihota tēlu, kurš vēlas un kurš it kā iet cīnīties ar kaut ko mistisku.

Kolēģi, visā šajā stāstā vienīgais, ko es nesaskatu, ir labais, lādzīgais Ivars, un es esmu Sančo Pansa, kurš jūs pamāca. Jo mani tiešām izbrīnīja, ka cilvēks, kurš nāca kopā ar jums uz pārrunām, kurš varbūt tikai vizuāli līdzīgs labsirdīgajam Sančo Pansam, bija Georgs Lancmanis, kura pieredze līdz šim ne pārāk tīros darījumos ar muitu, kura izpratne par ekonomiku, manuprāt, ir ļoti apšaubāma, ne vienmēr vairo jūsu autoritāti un šīs valdības spēju kaut ko mainīt.

Kolēģi! Es ļoti ceru, ka šī vīzija, kura šobrīd manī ir, ka tā neattaisnosies. Es ļoti ceru, un es domāju, ka arī cilvēki uz ielām tic, ka varbūt tomēr kaut kas šajās dzirnavās sakustēsies un šis monotoni riņķojošais aplis apstāsies un varbūt pat sāks šķobīties, un varbūt pat kaut kas mainīsies uz labu.

Un tomēr, Godmaņa kungs, tā būs jūsu atbildība. Jūs esat tas, kurš šogad ir uzņēmies Dona Kihota lomu, un es ceru, ka jūs to ļoti labi apzināties, un jums bija iespēja „Jaunā laika” vidē, „Jaunā laika” cilvēkos iegūt sev uzticamus partnerus. Diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ jūs to neizdarījāt vai arī jums neļāva to izdarīt. To jūs zināt daudz labāk.

Kolēģi! Es aicināšu: necīnīsimies ar vējdzirnavām, mierīgi, nosvērti apsēdīsimies pie galda un atradīsim valstij labāko modeli! Un necīnīsimies ar vējdzirnavām kopā! Tikai kopā mēs varam atrisināt visus jautājumus, nevis vienu atmetot, vienu atgrūžot vai nosakot ultimātus.

Šie ultimāti mums nebūs pieņemami, tāpēc mēs šobrīd balsosim „pret”.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Ventam Armandam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamie ministru kandidāti! Ministru prezidenta kandidāta kungs!

Te no tribīnes tika uzdots jautājums: ko tad pašvaldību bijušie vadītāji, ko tad viņi sagaida, kāpēc viņi nekliedz skaļā balsī? Un es varu teikt (un es domāju, ka es pateikšu visu vārdā), ka pirmām kārtām gan pašvaldību vadītāji, gan iedzīvotāji sagaida ekonomikas izaugsmi, reģionu attīstību, stabilitāti valstī. Un tā ir panākama, tikai un vienīgi strādājot pozīcijā.

Un es gribu gaisināt kādu mītu par to darbu komisijās. Vismaz Tautsaimniecības komisijā mēs nekad nedalām priekšlikumus pēc tā, vai to iesniedz pozīcija vai opozīcija. Jo ekonomikā risinājumus var atrast tikai un vienīgi tad, ja uzklausa jebkurus priekšlikumus.

Un līdzīgi īstenībā ir arī tad, ja grib panākt rezultātus Latvijas politikā. Tikai strādājot pozīcijā, var panākt kaut kādas izmaiņas.

Tās runas no opozīcijas puses un tās šausmas un baidīšana – tas nedod rezultātu. Un tādēļ man ir tiešām brīnums par kolēģiem no „Jaunā laika”. Jums piedāvāja Ekonomikas ministriju. Dzintars Zaķis būtu ļoti labs ekonomikas ministrs. Es no Tautsaimniecības komisijas to varu apstiprināt. (No zāles dep. A.Bērziņš (ZZS): „Dzintar, nāc!”) Kur tad ir tas darbs? Tiek meklēti dažādi mītiski iemesli, kādēļ tomēr nenākt. Jo, ja nāks, tad strādājot vienmēr, protams, var gadīties arī kāda kļūda, kāds paprasīs atbildību. Bet ja tā no opozīcijas viedokļa runā, tad jau var runāt vienalga ko. Protams! Tā kā jūs to arī darāt.

Un ne velti, piemēram, šis piemērs par to, ka obligāti jāpieņem tas, ko daļa opozīcijas sauc par pretmafijas likumu. Tas, ko daļa pamatoti sauc par stukaču likumu. Un tas esot tas iemesls. Īstenībā man šķiet, ka atsaukties uz tādām lietām ir vairāk nekā absurdi, jo īstenībā kam tad šis te likums ir vajadzīgs? Jau pašlaik pēc esošās likumdošanas ir tiesības prokuroram samazināt sodu. Samazināt… Bet ko grib panākt? Grib panākt to, lai saviem finansētājiem atlaistu visus grēkus. Tieši tā!

Un šādas te atsauces ir vairāk nekā nenopietnas. Un tas pats, ja mēs runājam par izglītības jomu. Protams, mēs apzināmies, ka izglītībā ir daudz problēmu. Šo ministriju piedāvā „Jaunajam laikam”. Vai „Jaunais laiks” nāks strādāt? Nenāks. (No zāles dep. A.Rugāte: „Vai ir kāda ministrija, kuru viņi gribētu?”)

Un viss pārējais ir atrunas. Jā. Un tieši tādēļ es domāju, ka debates šodien īstenībā nav liela jēga turpināt, jo ir vajadzīgs viens: Latvijai ir vajadzīga valdība. Protams, būtu bijis labi, ja tā valdība būtu ar plašāku Saeimas atbalstu, bet, ja tas nav iespējams, tad labāk ar mazāku atbalstu, bet strādāt uz priekšu, nevis apmētāties ar savstarpējiem apvainojumiem. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam. (No zāles: „O-o!”)

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Es apzināti gaidīju šīs sēdes beigas, lai vismaz par kaut ko šajā valdībā būtu drošs. Proti, par ekonomikas ministra kandidātu. Jo pēdējās divdesmit četrās stundās mēs esam piedzīvojuši jau trīs kandidātus ar intensitāti: viens katrās sešās stundās, es gribēju pārliecināties, ka šis kandidāts netiks nomainīts vēl šīs sēdes laikā. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Vēl jau var paspēt!” Dep. J.Dobelis: „Par vēlu!”)

Otra lieta. Tas, ko mēs gribējām dzirdēt šeit šodien… mēs gribējām dzirdēt kaut vienu vārdu par tiesiskumu. Mēs gribējām dzirdēt, vai valdošā koalīcija grasās novērst to, ka vēlēšanas tiek nopirktas, ka tiek pastiprinātas partijas finansēšanas prasības. Mēs gribējām sagaidīt, lai kāds šeit runātu par to beztiesiskumu, kurā ir nokļuvušas pašvaldības, kurām investīcijas tiek piešķirtas pēc partiju kvotām.

Visbeidzot, mēs gribējām dzirdēt, ko šī koalīcija piedāvā attiecībā uz Kriminālprocesu. Vienīgais, kas šeit runāja par Kriminālprocesu valdošās koalīcijas vārdā, bija pazīstamais Kriminālprocesa speciālists, kuru tautā sauc par Haritonova pastnieku. (No zāles: „Vai!” Dep. Dz.Ābiķis: „Kurš tas ir?”)

Trešā lieta. Šodien te daudz tika runāts par pagātni. Pagātnes premjers Godmanis šodien daudz runāja par pagātni. Jā, taisnība. Ivars Godmanis reiz jau ir bijis valdības vadītājs. Viņš vadīja valdību, kurā sabiedrība dzīvoja no vienas talonu izsniegšanas reizes līdz otrai. Bet viņa valdības lauksaimniecības ministra vietnieks tikmēr ielika stabilus pamatus, lai kļūtu par oligarhu. Un rosīgais vīrs Ventspilī tai pašā laikā ielika stabilus pamatus, lai kļūtu par oligarhu. Un nu Ivars Godmanis vēlas būt par viņu valdības vadītāju. Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Ingmāram Līdakam. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: „Aicini uz Zooloģisko dārzu! Balsosim tikai Zooloģiskajā dārzā!” Dep. J.Dobelis: „Pie lauvām! Pie lauvām!”)

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamie deputāti! Cienījamie potenciālie ministri! Nez kāpēc man sagribējās tagad runāt par demogrāfiju. Nu visiem jau zināms tas jautājums, kas nodarbināja ģimeni, kad Jānītis pārnāca mājās tāds vareni nosmulējies. Tas jautājums bija, ko darīt. Jānīti mazgāt vai varbūt jaunu Pēterīti taisīt.

Un it kā jau patīkamāk būtu, it sevišķi procesa ziņā, tā Pēterīša taisīšana, bet saprātīga ģimene droši vien apdomās, ka tam jaundzimušajam bēbim ne tikai mute būs jāmazgā, bet krietnu gadiņu vēl arī dibentiņš būs jātīra.

Bet, ja tā nopietni, man ir ārkārtīgi žēl, ka gandrīz puse Saeimas sastāva šodien vēlēs valdībai neveiksmi. Bet no valdības neveiksmīga darba, man šķiet, Latvijai un tautai nu noteikti labāk nekļūs.

Es vēlu veiksmi gan Tatjanai Koķei, gan Raimondam Vējonim, gan Mārtiņam Rozem, gan dažam citam ministram, kurš man ir labi zināms un kuru es patiešām cienu. Un es ļoti, ļoti lūdzu Jauno gadu sākt tomēr ar kripatiņu savstarpējas iecietības, paturot pie sevis kvēlos personīgos apvainojumus un aizvainojumus no abām pusēm. Un es ļoti lūdzu ievēlēšanas gadījumā tomēr vēlēt šai valdībai veiksmīgu darbu. Manā izpratnē tas ir valstiski – ļaut valdībai tomēr strādāt veiksmīgi. Un es domāju, ka no valdības veiksmīga darba šobrīd tiešām daudz kas ir atkarīgs. Nebūsim egoisti!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Saeimas Prezidij! Godājamie kolēģi deputāti! Godājamais aicinātais Ministru prezidenta kandidāt!

Mēs Ivaru Godmani pazīstam ilgāku laiku, mēs viņu esam redzējuši dažādos ampluā. Mēs zinām, īpaši mēs, mūsu partijā, mūsu frakcijā, zinām, ka Ivara Godmaņa valstiskā stāja nav poza, bet tā ir viņa būtība. Es esmu patiesi gandarīts, ka Ivaram šodien, uzrunājot augsto Saeimu, izdevās, man liekas, lieku reizi parādīt arī visiem pārējiem Saeimas deputātiem, arī Latvijas tautai, ka tas tik tiešām tā ir. Un es vēlos apliecināt, ka tas tik tiešām tā ir. Visos gadījumos, kad ir jārunā, Ivars Godmanis visus jautājumus vērš caur valstiskuma prizmu.

Es aicinu balsot par Ivaru Godmani un viņa sastādīto kabinetu. Gribu teikt: mēs ticam, ka šis valstiskums dominēs arī visos Ivara Godmaņa un viņa valdības tālākpieņemamos lēmumos.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs satiksmes ministram Aināram Šleseram.

A.Šlesers (satiksmes ministrs).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godājamie Prezidija locekļi! Godājamie deputāti! Cienījamās dāmas! Godājamie kungi! Godājamie klātesošie – visi, kas atrodas šajā zālē!

Šodien daudzi cilvēki, kas seko līdzi notikumiem valstī, uzdod vienu jautājumu: „Kā ir sanācis, ka prezidenta dotais uzdevums veidot piecu labējo partiju koalīciju nav vainagojies ar rezultātu, kurā visas piecas partijas ir apvienojušās?” Un jāsaka tas, ka bez ieskatīšanās pagātnē mēs nevaram atbildēt uz šo jautājumu.

Jāsaka tas, ka, klausoties šodien debatētājos, skatoties, kas notiek šajā zālē, es sāku apskaust opozīciju. Cik viegli būt opozīcijā! Nekas nav jādara, bet visi ir jākritizē. Ļoti vienkāršs uzdevums! Sabiedrība uzdod jautājumu: „Kāpēc mēs dzīvojam slikti vai kāpēc mēs nedzīvojam tā, kā dzīvo attīstītās valstis Eiropā?” Atbilde ir ļoti vienkārša: „Mēs uzskatām, ka tie vai tie, vai tie ir vainīgi, jo viņi zog. Mēs nāksim un viņus iesēdināsim visus!” Un tautai ir skaidra atbilde.

Un tieši tāpēc šodien es gribētu teikt, ka mums ir jāatceras, kā tika veidota „Jaunā laika” valdība iepriekšējā Saeimā. Jāsaka tas, ka arī tur nebija daudz redzama šī plašā diskusija. Es atceros, kāda diskusija bija ar Tautas partiju. Viņi atnāca, un tā saruna piecās minūtes beidzās. Bet bija ļoti skaidri pateikts: „Ārā!”

Un jāsaka tas, ka „Jaunais laiks” ļoti skaidri pateica, kādus principus vēlas jaunajā valdībā. „Jaunajam laikam” bija nepieciešama kontrolpakete, lai ikviens jautājums varētu tikt pieņemts vienbalsīgi, „Jaunā laika” ministriem balsojot. Neviena valdība Latvijas vēsturē nav balsojusi tik daudz, cik ir balsojusi „Jaunā laika” valdība. Ikviens jautājums, piemēram, šodien Tabūna kungs atgādināja par Autoceļu fondu. Mēs dzirdam, ka ir slikti ceļi, ka, redziet, Satiksmes ministrija nedara visu, lai tie ceļi būtu labi. Bet kāpēc Repšes kunga valdība likvidēja Autoceļu fondu? Un tas notika ar balsojumu, jo Roberts Zīle – tā laika satiksmes ministrs – bija kategoriski pret. Un tā ir realitāte. Un, ja mēs runājam par ceļiem, tad šajā gadījumā es gribētu pateikt vienu būtisku lietu, ka tikai šogad – 2007.gadā – ir stājies spēkā likums, kas pasaka – 65% no degvielas akcīzes nodokļa tiek reinvestēti autoceļu uzturēšanai. Iepriekšējos gados tāda lēmuma, tāda likuma nebija. Un kas to ir pieņēmis? To ir pieņēmusi sliktā Kalvīša valdība. Un es gribu pateikties Aigaram Kalvītim par to, ka viņš atbalstīja mani kā satiksmes ministru. Viņš izprata šo problēmu, jo ar šo problēmu griezās pie viņa gan cilvēki no reģioniem, gan no lielajām pilsētām un teica – ir jāatjauno Autoceļu fonds. Un Aigars Kalvītis mani atbalstīja. Paldies viņam par to. Ja nebūtu atjaunots šis Autoceļu fonds, mēs nevarētu normāli plānot autoceļu attīstību, mēs nevarētu plānot, kādus ceļus mēs būvēsim, un, ja jūs apskatīsieties deklarācijā, kādi ceļi tiks būvēti, tur ļoti skaidri viss ir aprakstīts. Deklarācija ir ļoti konkrēta.

Ja mēs runājam par pārējām lietām. Vai Satiksmes ministrijā ir problēmas? Jā. Problēmas vienmēr ir bijušas un vienmēr būs. Jūs uzdevāt jautājumu – vai valdība ir profesionāla. Ir jāsaka tas, ka ļoti viegli iespējams runāt par godīgu un negodīgu politiku, bet daudz grūtāk ir runāt par pragmatisku politiku, jo pragmatiskai politikai ir nepieciešami konkrēti fakti, kādā veidā atbildīgais izpildvaras pārstāvis – ministrs, realizēs valdības dotos uzdevumus. Un tieši tāpēc ir nepieciešams, lai valdībā strādātu cilvēki, kas ir spējīgi pieņemt politiski atbildīgus lēmumus. Un jāsaka tas, ka „Latvijas Dzelzceļš” ir uzņēmums, kurā strādā vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, tātad 15 tūkstoši ģimeņu ir atkarīgas no šā uzņēmuma darbības. Viņiem ir svarīgi, kāda būs valdības stratēģija. Un jāsaka tas, ka pēdējo gadu laikā uzņēmums, kuram bija milzīgi parādi un kredītsaistības bankās, ir kļuvis par uzņēmumu, kurš pelna naudu, un pašreiz tam ir reāli uzkrājumi bankā. Viņi var investēt savā attīstībā, bet bez skaidra valdības atbalsta to darīt nav iespējams.

Ja mēs runājam par telekomunikāciju sektoru, mums ir nepieciešama konkurences palielināšana. Ir jāpanāk, lai cenas turpinātu mazināties. Ja cenas būs augstas šajā sektorā, tad mūsu ekonomika nebūs konkurētspējīga.

Ja mēs runājam par to, ko tad mēs vēl esam paveikuši. Jā, ļoti daudz ir runāts par aviācijas attīstību pēdējo gadu laikā. Gribu teikt to, ka pavisam nesen viesojos gan Lietuvā, gan Igaunijā un iepazinos, kā viņiem ir veicies pēdējo gadu laikā aviācijas attīstības jomā. Un jāsaka tas, ka 2003.gadā mēs bijām vienādā situācijā. Rīgas lidosta bija otra lielākā Baltijā aiz Tallinas. Šodien Tallinas un Viļņas lidostas apgrozījums ir tikpat liels cik Rīgas lidostas apgrozījums, bet tā nav lielākā atšķirība. Lielākā atšķirība ir tā, ka Tallinas lidosta ir noteikusi stratēģiju – 2015.gadā nodrošināt 5 miljonu pasažieru apgrozījumu. Lietuvas lidostā mērķis ir diezgan līdzīgs. Mēs esam ierakstījuši savā deklarācijā, ka 5 miljonus, vismaz 5 miljonus pasažieru mēs apgrozīsim jau 2010.gadā. Šogad mēs sasniedzām 3 miljonus pasažieru. Tāds apjoms nekad Latvijas vēsturē nav bijis. Ko tas mums dod? Tas dod iespēju piesaistīt tūristus, tas dod iespēju būvēt jaunas viesnīcas, tas dod iespēju radīt jaunas darbavietas. Vienlaikus tas nostiprina Rīgas lomu kā starptautiskā biznesa un finanšu centra lomu šajā reģionā. Rīgai ar visu savu skaisto vecpilsētu ir iespēja kļūt par kultūrvēsturisku centru, kuru apmeklē cilvēki no visas pasaules. Un tieši tāpēc mēs vēlamies atvērt aizvien jaunus un jaunus reisus, lai uz šejieni brauktu šie cilvēki un tērētu naudu. Lai ne tikai mūsu iedzīvotājiem būtu iespēja braukt apskatīt pasauli, bet lai no ārzemēm brauktu un tērētu naudu šeit. Un to mēs panāksim, un šis ir konkrēts jaunās valdības uzdevums, proti, Satiksmes ministrijai būs jārealizē šāda politika.

Ja mēs runājam par tranzītu kopumā. Pēdējo gadu laikā mēs esam skaidri nodefinējuši, ka mums ir nepieciešams ne tikai pārvadāt lētās ogles, kas rada mazu pievienoto vērtību, un degvielu, kura arī nākotnē nenodrošina mums garantijas, bet mums ir jāpāriet uz konteineru biznesu. Un jāsaka tas, ka šodien diemžēl mūsu ostas pārvadājumi ir tikai nepilni 200 000 konteineru gadā.

Kāda ir potence Latvijas ostās? Es uzskatu, ka mēs nākotnē varētu apgrozīt vismaz 2–3 miljonus konteineru. Tas ir apmēram 10–12 reizes vairāk nekā tagad. Un tas viennozīmīgi dos iespēju Rīgai nostiprināties kā loģistikas centram.

Bet, lai mēs to nodrošinātu, ir nepieciešamas konkrētas investīcijas. Mums ir jāinvestē dzelzceļa infrastruktūrā, mums ir nepieciešams izbūvēt konkrētus ceļus, jo bez sakārtotas infrastruktūras nekas nenotiks. Ar debatēm, ar kritiku no opozīcijas puses vai vienkārši ar kritiku mēs to neizdarīsim. Izpildvarai ir nepieciešama konkrēta rīcība. Un mēs to nodrošināsim.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums ir fantastiskas iespējas. Ja šodien mēs runājam, kāda tad nosēšanās Latviju gaida – cietā vai mīkstā nosēšanās? Es uzskatu, ka ir jārunā nevis par nosēšanos, bet jārunā par nākamo attīstības posmu Latvijas ekonomikā, un tas ir jāsaista ar to, ka mums ir jārada pēc iespējas vairāk jaunu projektu valstī. Mums tas ir jāveicina, un šodien es varu teikt to, ka bez konkrēta izpildvaras darba to izdarīt nevarēs. Ja nebūs šīs attīstītās lidostas, kas nākotnē varēs apgrozīt vairāk nekā 20 miljonu pasažieru, tad diemžēl daudzi projekti šeit arī izpaliks. Ja nebūs sakārtotas ceļu infrastruktūras un dzelzceļa, mēs nevarēsim pārslēgties uz konteineru biznesu, mēs nevarēsim pārvadāt vairāk kravu. Līdz ar to mēs neradīsim iespēju Latvijas iedzīvotājiem, tiem, kuri bija spiesti aizbraukt uz Īriju, Lielbritāniju, atgriezties Latvijā atpakaļ.

Un tieši tāpēc mums ir nepieciešama stabilitāte un prognozējamība. Un jāsaka tas, ka man ir patiesi žēl, ka „Jaunais laiks” nevēlējās deleģēt savus labākos cilvēkus, tādus kā Valdis Dombrovskis vai Zaķa kungs kā iespējamie ekonomikas ministri, jo jāsaprot tas, ka pie inflācijas, kas pārsniedz 10%, ir diezgan bīstami uzņemties atbildību. Nav jau iespējams garantēt, ka nākamā gada laikā inflācija nokritīs līdz 2–3 procentiem. Bet atbildība kādam ir jāuzņemas. Ja mēs runājam par tiesiskumu, es domāju, ka gan Čepānes kundze, gan Āboltiņas kundze arī būtu piemērotas šim darbam. Bet diemžēl uzskatīja, ka šī joma nav atbilstoša un nav cienīga.

Mēs runājam par izglītību. Vai tā ir Druvietes kundze vai Šadurska kungs, kuri arī varētu pildīt šos pienākumus. Nez kāpēc uzskatīja, ka labāk pasēdēt malā un pakritizēt valdību.

Un ja mēs runājam par sabiedrības integrāciju. Es domāju, ka Sandra Kalniete vai Rībenas kundze arī labprāt varētu to visu veikt, ja partija neliegtu. Un diemžēl tieši tāpēc mēs esam spiesti šodien veidot četru partiju koalīciju. Bet tā nav mūsu izvēle. Tā ir „Jaunā laika” izvēle neiet un nestrādāt.

Ivars Godmanis aicināja ļoti skaidri „Jauno laiku” pateikt, vai jūs esat gatavi strādāt vai jūs neesat gatavi strādāt. Forma, kādā veidā notiek šīs diskusijas, protams, var tikt apspriesta. Bet skaidra atbilde, ka „Jaunais laiks” vēlas strādāt valdībā – tāda atbilde netika sniegta.

Un ja mēs runājam par tautu, par atbildību tautas priekšā. Es aicinātu nevienu Saeimas deputātu nerunāt visas tautas vārdā. Mēs pārstāvam katrs tikai konkrētus vēlētājus. Nevis visu tautu kopumā.

Un jāsaka ir tas, ka vēlētāji vēlēšanās balso par katru no partijām, bet vienlaikus viņi balso arī individuāli par katru no potenciālajiem deputātiem. Un ja kāds saka, ka šodien 5 vai 8 tūkstoši cilvēku, tauta, ir pateikusi, ka visiem ir jāatkāpjas… tad es varu pateikt to, ka es nekad neesmu bijis politiķis, kurš ir baudījis visas tautas atbalstu un mīlestību, jo es esmu bijis uzņēmējs pirms politikas. Pirms deviņiem gadiem, kad es ienācu politikā, es biju radījis ļoti daudzus uzņēmumus. Šie uzņēmumi šodien nodarbina Latvijā vairāk nekā sešus tūkstošus cilvēku. Šiem uzņēmumiem ir simtiem miljonu liels apgrozījums, šie uzņēmumi investē simtiem miljonu Latvijas ekonomikā, un man ir tiesības runāt par to, kā attīstīt valsti un kā nodrošināt veiksmīgu uzņēmējdarbību Latvijā. Un tieši tāpēc es aicinātu ikvienu cilvēku padomāt nevis par to, ko tauta grib, bet ko katrs deputāts ir gatavs dot, kā viņš ir gatavs kalpot tajā laikā, kad viņš ir ievēlēts, nevis mēģināt kaut kā iegūt jaunu termiņu caur ārkārtas vēlēšanām, bet atstrādāt to laiku, kas viņam ir dots. Vai ir bijušas kļūdas Kalvīša valdībā? Vai mēs esam pieļāvuši kļūdas, vai es esmu pieļāvis kļūdu? Jā! Kļūdas ir bijušas. Bet nekļūdās tie, kas nestrādā. Un tā ir tā reālā problēma, kas mums ir jāakceptē.

Par mani nobalsoja trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku, un es šo cilvēku priekšā esmu uzņēmies atbildību strādāt un pildīt viņiem dotos solījumus. Un tas, ko es šodien prezentēju kā nepieciešamos un tuvākā laikā realizējamos darbus Satiksmes ministrijā, ir tas, ar ko es esmu gājis uz vēlēšanām. Tas ir tas, kas ir ierakstīts jaunajā valdības deklarācijā. Vēl es gribu teikt to, ka jaunajā deklarācijā ir parādījušies konkrēti punkti, kuri diemžēl tika izņemti iepriekšējo valdību laikā. Sakrālais tūrisms – mēs atjaunosim sakrālā tūrisma programmu, mēs atbalstīsim Latvijas dievnamus, tā kā tas ir bijis iepriekš. Ticiet man, dievnamiem ir nepieciešams atbalsts. Un šajā gadījumā, ja kāds runā, ka valsts un baznīca ir šķirta, jā, valsts un baznīca ir šķirta, bet vienlaikus, ja mums ir tiesības atbalstīt skolas, slimnīcas, tad mēs atbalstīsim arī dievnamus. Mēs esam ļoti skaidri pateikuši, kur mēs ieguldīsim līdzekļus un ko mēs darīsim.

Un jāsaka tas, ka, ja mēs visi vienotos sadoties rociņās šeit un sēdēt opozīcijā, ticiet man, šie darbi netiktu realizēti. Un tieši tāpēc es gribētu izteikt nožēlu, ka šī piecu partiju koalīcija netika izveidota, bet es esmu pārliecināts, ka „Jaunais laiks” tomēr centīsies būt konstruktīvs uzraugs visam tam, ko valdība darīs nākamajos gados, jo konstruktīva opozīcija mums ir nepieciešama.

Es ceru, ka tas, ko Ivars Godmanis ir piedāvājis, ka ministriem biežāk nāksies nākt uz Saeimu šeit, ka mēs varēsim debatēt par konkrētām lietām, ne tikai emocionāli, bet arī profesionāli. Jo ir jāsaprot viena lieta. Mūsu mērķi ir ļoti augsti, bet, lai tos sasniegtu, mums ir nepieciešams strādāt tā, kā to savā laikā panāca Īrija. Īrija ir bijusi viena no nabadzīgākajām vai visnabadzīgākā Eiropas valsts, un šodien tā ir viena no attīstītākajām un bagātākajām Eiropas valstīm. Kā Īrija to panāca? Īrija to panāca tā, ka politiķi, kas ilgu laiku savā starpā strīdējās un nespēja vienoties par vienotu attīstības plānu, sanāca kopā un pateica: neatkarīgi no tā, vai mēs esam opozīcijā vai pozīcijā, mums ir nepieciešams vienots valsts attīstības plāns. Un Īrija šodien bauda šos augļus.

Un es esmu pārliecināts, ka pēc šīs Ivara Godmaņa valdības apstiprināšanas mēs sanāksim kopā ar „Jauno laiku”, neskatoties uz to, ka jūs esat opozīcijā, sanāksim kopā ar „Saskaņas Centru”, sanāksim kopā ar pārējiem opozīcijā strādājošiem deputātiem. Un vienosimies par to, kādu attīstības stratēģiju mēs redzam. Jo ir ļoti svarīgi saprast, ne tikai dzirdēt šīs emocijas, kas bieži izskan no šīs tribīnes, bet konkrētus plānus, ko konkrētajās ministrijās var darīt labāk. Es aicinu „Jauno laiku” uz šo sadarbību, un es ceru, ka „Jaunais laiks” tiešām būs profesionāls, opozīcijā strādājošs partneris valdībai.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

No mums, krieviem, tagad gaida noraidošu balsojumu, tomēr Ivars Godmanis ir labs dīdžejs. Par dīdžeju Godmani! Es balsošu kā žurnālists un kā ceha, teiksim tā, dalībnieks. Lai viņam biežāk ir jāžagojas! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Jāsaka: šodien klausīties un nenoklausīties! Liekas, mēs dzīvojam un strādājam nevis vienā, bet divās dažādās Saeimās, pat divās dažādās pasaulēs. Mēs šodien cits citu nedzirdam, cits citu nesaprotam vai varbūt arī negribam saprast. Jo kā gan tas var būt, ka „Jauno laiku” var neiekārdināt brīvie krēsli? Tā politikā nav pieņemts, tā parasti nenotiek. Jo, ja arī tas ministra krēsls netiek izmantots savu interešu bīdīšanai, tad vismaz taču ir iespēja mazliet, vismaz neliela iespēja kaut ko paveikt tautas labā.

Bet tas krēsls šo iespēju nedod vis! Neliekuļosim te viens otram un paši sev, jo tauta prasa pilnīgi citu politiku! „Jaunais laiks” bija gatavs kopā ar jums pie šādas politikas strādāt, un jūs šo iespēju neizmantojāt.

Vai šī valdība, šīs valdības veidošanas process, valdības sadarbības līgums un deklarācijas saturs liecina par citu politiku? Tas neliecina vis! Valdības deklarācijā es gan redzu atsevišķas nostādnes, kuras ir ņemtas vērā, tāpat kā priekšlikumus, kad mēs tikāmies iepriekšējās sarunās, piemēram, par invaliditātes pensijas indeksēšanu. Tas bija „Jaunā laika” priekšlikums. Par neapliekamās daļas palielināšanu apgādībā esošajām personām – arī tas bija „Jaunā laika” priekšlikums, un tas, protams, tur ir redzams. Tomēr vai šīs valdības deklarācija atbild uz būtiskākajiem jautājumiem? Pirmkārt, par to, ka valsts budžeta bezdeficīts turpmāk netiks veidots uz sociālās apdrošināšanas budžeta rēķina, patiesībā uz pensionāru rēķina, kurus jūs mēdzat dēvēt par zaudēto paaudzi un kuru lielākā daļa – 70 procenti – joprojām dzīvo zem iztikas minimuma? Šī deklarācija neatbild uz šo jautājumu.

Otrkārt, tur netiek skaidri pateikts, ka tiks novērtēts cilvēka darba mūžs. Tā vietā tiek solīts nonivelēt pensiju sistēmu, rūpējoties par minimālās pensijas paaugstināšanu. Atgādināšu, ka minimālo pensiju var saņemt ikviens, kurš sasniedzis 62 gadu vecumu un iemanījies nestrādāt vai nostrādāt tikai vien 10 nieka gadus tai visā mūža laikā. Vai tas ir taisnīgi? Nē, tas nav taisnīgi!

Un, treškārt, neko deklarācijā neredz par Latvijas sociālās sistēmas efektivitātes noskaidrošanu. Bet tas ir būtiski, jo pēdējo reizi šāds audits, šāda efektivitātes noskaidrošana ir bijusi pirms 5 gadiem. Tomēr kāpēc topošajā valdības deklarācijā ir šie būtiskie trūkumi? Tāpēc, ka nebija laika pie tās piestrādāt. Acīmredzot tāda bija valdības veidotāju attieksme sasteigtajā valdības veidošanas procesā.

Bet premjera kandidātu var saprast, jo katrs vēlas sev otro iespēju, lai iegūtu gandarījumu pēc agrākām neveiksmēm, par „Godmaņa krāsniņu” laiku un privatizācijas sertifikātu pazemojumu un ārprātu, ar ko vēl šodien netiekam galā, par vēstures, tā teikt, grūtajām dienām. Un tāpēc šis brīdis, šodien apstiprinot jauno valdību, to mēģinot akceptēt, ir tik skumjš un nožēlojams.

Un jūs šodien gatavojaties, citējot savu novadnieku, kurš jau ir bēdīgi slavens ar savu slengu Latvijā kļuvis, „ierēkt par sabiedrību”, kura prasa citu politiku. Vai jūs tad jutīsieties šodien labi un saskaņā ar sevi, ja to darīsiet?

Kolēģi, vara degradē, bet liela vara degradē neatgriezeniski. Un vajag tikai pašiem paskatīties spogulī, salīdzinot sevi ar laiku iepriekš un šodienu. Tikai būtisks jautājums – vai sabiedrība jums to piedos? To, ka jūs par sabiedrību šodien „ierēksiet”? Par to gan padomājiet, pirms balsosiet, un par to, kā šodien esat veidojuši šo valdību, kā esat organizējuši šo valdības veidošanas procesu, kā esat par to iestājušies. Par to gan šodien padomājiet!

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Divas ar pusi stundas vai vairāk es klausos jūsu uzstāšanos. Jūs kaujaties, atvainojiet, kā zirnekļi bundžā un vismazāk domājat un runājat par tautas labklājību, par valsts attīstību. Visvairāk jūs runājat – vajadzēja vai nevajadzēja iet „Jaunajam laikam” valdībā. Vai viņi ir cīnītāji par taisnīgumu vai tieši otrādi – negrib uzņemties atbildību. Un tā tālāk, un tā joprojām. Tikai mans kolēģis Nikolajs Kabanovs pateica, ka viņš atbalstīs. Mūsu frakcijā ir pilnīga demokrātija, un katrs var domāt un darīt, kā viņš uzskata par vajadzīgu. Frakcijas vairākums nevar atbalstīt Godmaņa kunga valdību, un pavisam ne tikai tāpēc, ka pirmo reizi manā politiķa mūžā premjera kandidāts vai viņa birojs pieteica mums vakar tikšanos uz 15.30. Seši deputāti, divi konsultanti, trīs avīžu pārstāvji gaida pusstundu, un augstā persona neatnāca. Viss plūst, viss mainās. Varēja būt dažādi apstākļi, bet ir cilvēki, kuriem vajadzēja vismaz piezvanīt, atvainoties un atcelt. Pie mums bija premjera kandidāts Emša kungs, pie mums bija abi prezidenta kandidāti, un esošais, un viens no diviem plānotajiem. Mēs reizes septiņas vai deviņas pagājušajā Saeimā tikāmies ar eksprezidenti un divas reizes bijām uz konsultācijām ar esošo prezidentu, un nekad nebija tā, ka cilvēks izrādīja mums tādu necieņu. Aiz mums, maz… diemžēl maz, bet tomēr vairāk par 55 tūkstošiem vēlētāju stāv. Varbūt daži simti tūkstoši nepilsoņu, Latvijas iedzīvotāju, kuru intereses mēs aizstāvam. Bet atkārtoju – cilvēks parādīja necieņu ne tikai mums, bet vairāk sev un tiem cilvēkiem, kuru intereses mēs šeit aizstāvam. Ne tāpēc mēs nevaram nobalsot „pret”. Atcerēsimies 90.gadu sākumu! Un es atzīstu, ka Godmanis bija pirmais premjers, kurš strādāja visgrūtākajos apstākļos. Toreiz neviens, es domāju, arī viņš pats nezināja, kā vadīt šo valsti. Bet viņš toreiz pierādīja, ka ir spējīgs pieņemt lēmumus. Diemžēl, mūsuprāt, vairākums no šiem lēmumiem bija nepareizi. Toreiz, atdaloties no PSRS administratīvi, politiski, idejiski, varēja saglabāt ekonomiskus sakarus. Toreiz, cik es atceros, PSRS premjers, premjerministrs Rižkova kungs faktiski, ja tā var izteikties, atrakstīja mums, un viss jau bija privatizēts, un viņš atrakstīja darba kolektīviem. VEF un REZ, un RAF, un Popova rūpnīca… un citi. Un toreiz, pareizi rīkojoties, pie pareizas monetārās politikas, es uzskatu, ka gandrīz visu to varēja saglabāt, saņemot izejvielas, pārdodot, un toreizējie telefoni, toreizējie elektriskie vilcieni un vagoni, radioaparāti bija konkurētspējīgi ne tikai Padomju Savienībā, bet vēl padsmit valstīs. Toreiz mūs sadalīja pilsoņos un nepilsoņos, un tā bija, manuprāt, vislielākā kļūda. Mēs varējām dzīvot un strādāt kā viena ģimene un strādāt valsts labā, un būtu lielāks patriotisms un labāki panākumi.

Es varētu ilgi turpināt par pagātni. Runāsim par tagadni. Godmaņa kungs bija viens no iepriekšējās valdības ministriem, diemžēl valdība zaudēja savu autoritāti un uzticību tautā, un faktiski Godmaņa kungs… mēs atceramies, kā viņš balsoja par drošības likumiem… Mēs atceramies, kā Godmaņa kungs balsoja par Loskutova likteni un pēc tam taisnojās, ka Kalvīša kungs izteicis ultimātu: „Nu, un kā es varu it kā pretoties… Neuzskatu, ka tas bija taisnīgi, bet – kas izauga, tas izauga.”

Un attiecīgi Godmaņa kungs nes atbildību, pilnu atbildību par iepriekšējo valdību.

Nu un tagad par šodienu. Vai par nākotni. Nu, jūs zināt, jau daudzi izteicās, ka jaunā valdība – tā faktiski ir vecā valdība. Lai gan mainīsies dažas sejas, četras partijas tās pašas, tie paši principi un jebkurā gadījumā vecie vēži vecā kulītē, vecie principi. Es uzskatu ar nožēlu, ka Latvija nebūs laimīgāka, tauta nebūs bagātāka.

Es nesen izlasīju, rūpīgi izlasīju valdības deklarāciju. Šodien es to nevarēju paspēt, es nezinu, varbūt tur ir nopietni uzlabojumi. Bet es lasīju pāris dienu atpakaļ. Es esmu gandrīz 61 gadu jauns cilvēks, un es atceros, kādi bija PSKP CK aicinājumi padomju varas laikā pirms 1.Maija, pirms Oktobra svētkiem. Man ļoti šī deklarācija atgādināja iepriekšējo dokumentu… iepriekšējos Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas dokumentus: uzlabosim, atbalstīsim, veicināsim, pilnveidosim… un es varētu vēl pat nocitēt… veicināsim Latvijas lauku, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejsaimniecības… vai zvejniecības nozaru nozīmību un tā tālāk… Ko tas nozīmē? Būtiski palielināsim zinātnes un inovāciju lomu, konkurētspēju un tā tālāk. Vai citā vietā… Tur ir rakstīts: veicināsim skolotāju kvalifikācijas celšanu... vai atbalstīsim. Nu kas tas ir? Vistas smiesies par tādu deklarāciju! Patiešām Šlesera kunga daļa uzrakstīta labi un precīzi. Vai nevarēja tādā garā uzrakstīt visu dokumentu? Ja ir 3–5 jaunas domas vai virzieni, bet tikai 3–5… un nav garantijas, ka tās ir pareizas un ka tās ir jāatbalsta.

No savas puses man vēl jāpiebilst, ka faktiski nekas tur nav uzrakstīts ne par skolu, mūsu izpratnē, ne par valodu, ne par pilsonību. Un arī praktiski nekas nav parādīts, kā mēs atrisināsim denacionalizēto māju īrnieku problēmas. Attiecīgi es novēlu jaunajai valdībai… Noteikti vairākums šodien šo valdību atbalstīs. Es priecājos par vienu otru cilvēku, kurš kļūs par ministru un kuram es ticu, un ceru, ka viņš strādās labi un būs ar mieru sadarboties. Piemēram, Tatjana Koķe ir profesionāle, un lai Dievs dotu, ka viņai un pārējiem labi veicas, bet atbalstīt ar balsošanu, tas nozīmē uzņemties atbildību kopā ar tiem, kuri balsos „par”. Par šo valdību diemžēl PCTVL frakcija balsot nevar.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Marekam Segliņam.

Mareks Segliņš atsakās no vārda.

Vārds debatēs deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Šodien debatēs visvairāk tiek apspriests jautājums, kāpēc četras labējās partijas, kāpēc ne piecas labējās partijas. Jā, es saprotu, ka esošajai koalīcijai būtu ļoti izdevīgi, ja „Jaunais laiks” pievienotos šai valdībai, uzņemtos līdzatbildību un līdz ar to tiktu iznīcināta vienīgā labējā opozīcija. Bet piedodiet, tās ir mūsu iekšējās spēles. Tautu tas neinteresē. Es nerunāšu par to, cik labējas ir jūsu it kā labējās partijas. Tā ir jūsu problēma. Es gribētu vienkārši atgādināt, ka arī labējām partijām ir zināma sociālā atbildība, un tā ir ne tikai kreiso vai kreiso centrisko partiju atbildība.

Un jūs nodarbojaties ar to, ko angliski sauc par cherry-picking. Jūs izņemat ķiršus no tortes, jo mēs šeit dzirdējām retoriski ļoti nevainojamu satiksmes ministra uzstāšanos. Ļoti labi. Kaut gan satiksmes ministrs nerunāja par to, kāpēc mums tomēr ir visdārgākie tilti un visdārgākie ceļi. Nu labi. Tas tiešām bija interesanti.

Bet mani daudz vairāk interesētu dzirdēt, piemēram, labklājības ministres uzstāšanos. Kāpēc mums patiešām arvien vairāk kļūst pensionāru, kuru pensijas, neskatoties uz visu indeksāciju, tomēr ir zemākas par iztikas minimumu? Deviņdesmit viens procents, ja nemaldos, bija pēdējā informācija. Bet labklājības ministre ļoti pacietīgi sēž un klusē. Un arī jūsu valdības deklarācijā es neko par to neatradu. Protams, ir ļoti labi un patīkami rūpēties par enerģiskiem, jauniem cilvēkiem, kuri var efektīvi nodarboties ar biznesu. Bet vai par pensionāriem jūs negribat uzņemties nekādu atbildību?

Man arī ļoti interesanti būtu dzirdēt veselības ministra uzstāšanos. Mēs šeit dzirdējām to, ko teica Circenes kundze. Ir diezgan nopietnas problēmas. Mani kā deputātu ļoti interesē, vai Circenes kundzei ir taisnība vai arī jums ir ko iebilst. Jūs neiebilstat, jūs sēžat, klusējat un gaidāt, kamēr jūs dabūsiet savas 54 vai cik tur jums ir aprēķinātas balsis.

Es domāju, ka tas vienkārši nav godīgi. Godmaņa kungs! Es jūs labi pazīstu. Jūs patiešām uz daudz ko esat spējīgs. Es neteikšu komplimentus. Jūs vairākkārt teicāt, ka jūs esat gatavs uzņemties atbildību. Vai tas pats attiecas arī uz visu jūsu valdību? Bet kāpēc tad jūs absolūti noklusējat to, ko jūs gribat darīt sociālo jautājumu jomā? Ne vārda es par to nedzirdēju. Tikai par tām jomām, kur jums tāpat ir ko parādīt, ir ar ko paplātīties.

Visu šo debašu laikā patiešām ne par pensijām, ne par veselības aizsardzību… Jūsu prioritātes ir absolūti skaidras, bet padomājiet par to, kāpēc tomēr jums tik daudz cilvēku neuzticas. Vai tur tikai ir jautājums par korupciju, par tiesiskumu un tā tālāk. Nē! Nabagiem cilvēkiem, gados veciem cilvēkiem, denacionalizēto māju īrniekiem patiešām ir arvien sliktāk un sliktāk, un grūtāk dzīvot mūsu valstī. Zem jūsu modrās vadības. Un tur ir tā problēma. Un nedrīkst ignorēt tos pasīvākos, tos sociāli vājākos. Un es domāju, ka tā ir tā galvenā problēma. Un tur ir jāizpaužas tai atbildībai, par ko jūs tik skaļi visu laiku runājat. Un tieši tas traucē mani un neļauj man atbalstīt jūsu valdību.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidenta amata kandidāts).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamo Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Tad, kad es griezos pie jums ar runu, es ceru un esmu pārliecināts, ka jūs iepazināties ar tiem dokumentiem, kurus es iesniedzu, tāpēc es uzskatīju … vai tiešām man vajadzētu tos šeit pārlasīt? Es domāju, ka tas nebūtu pareizi. Un es lūgtu – neatkarīgi no tā – pozīcija vai opozīcija, kaut gan šis process jau bija faktiski šo te dokumentu izstrādē – lūgtu arī turpmāk priekšlikumus iesniegt. Tas ir punkts viens, ja mēs tiksim apstiprināti.

Punkts divi. Ja mēs skatāmies pa tām tēmām, par ko cienījamie deputāti šeit runāja, tajā skaitā cienījamā deputāte Circene par veselības aprūpi, cienījamais deputāts Cilevičs par sociālām lietām, man jāsaka tā, ka mūsu deklarācijā un arī 100 dienu neatliekamajos darbos… es sapratu, ka jūs paskatījāties to dokumentu, kas bija „Delfos”, tie bija tikai mani personīgie priekšlikumi. Tagad ir valdības plāns 100 dienām.

Es varētu varbūt tikai divas lietas jums pateikt, jo pretējā gadījumā iznāk, ka tiešām mēs runājam par tādām lielām matērijām. Jā, ir 100 dienu plāns, kurš ir konkrēts, un tas ir izpildāms. Tas ir likumprojekts par neapliekamo minimumu strādājošo pensionāru algām, kura nav, mēs to izstrādāsim un finanšu iespējās arī iedibināsim. Punkts viens.

Punkts divi. Tā būs jauna invalīdu pensijas indeksācijas koncepcija, mēs mēģināsim pieņemt to, zinot, ka tie līdzekļi nav pietiekami. Tas pats, kas attiecas uz atbalstu bērniem. Tas varbūt ir ļoti maz, bet 2008.gada septembrī jau, pateicoties Aigara Kalvīša valdībai, ir iestrādāta norma par brīvpusdienām pirmajai klasei. Ņemot vērā finanšu iespējas, mēs uzņemamies atbildību paplašināt šo klašu skaitu, zinot, kāda varbūt mums būs situācija 2008.–2009.gadā. Tā nebūs tik traģiska, kā es šeit dzirdēju.

Es varētu minēt par izglītību, mēs šeit jau apmainījāmies ar domām arī ar opozīciju samērā profesionālā veidā. Man jāsaka, ka arī tur ir vesela virkne problēmu, un es varētu minēt trīs konkrētas, tās visas prasīs ļoti nopietnu darbu. Ņemot vērā administratīvi teritoriālo reformu, ir ļoti rūpīgi jāskatās, kā tas atstāj iespaidu uz vidusskolas daļu lauku skolās, kur ir maz vidusskolēnu un kur, lai viņus varētu mācīt, vajag neproporcionāli daudz skolotāju, un ir grūti atrast, teiksim, tādas finanses… Mēs mēģināsim to visu optimizēt.

Kas attiecas uz veselības aprūpi. Tad nu es neesmu speciālists veselības aprūpē, bet vienu gan es zinu, un es esmu konsultējies arī ar cilvēkiem, kas tur strādā, ka tur ir vismaz trīs problēmas, ja mēs runājam par šo lietu, ko es dzirdu no Circenes kundzes. Ir samērā skaidra problēma par to, ka, ģimenes ārstu skaitu izveidojot, šis pats princips, cik ir šo ģimenes ārstu Latvijā, ņemot vērā to cilvēku skaitu, ko viņi apkalpo uz kapitācijas principa pamata, tas ir nepietiekams, ja mēs salīdzinām ar Eiropas valstīm. Jā, un ārsti ir jāsagatavo lielākā skaitā, jāatrod finanses. Bet ir arī citas lietas. Ir receptes, kuras ir ģimenes ārstu rokās un kur jāseko tam, lai šīs receptes bezmaksas zālēm tiktu izrakstītas adekvāti un nepieciešamām vajadzībām visos gadījumos. Es varētu vēl minēt vairākus faktus. Bet ne jau par ģimenes ārstiem vien ir runa! Es pilnīgi jums piekrītu. Es personīgi redzu divus riskus veselības aprūpē.

Tas pirmais risks ir, un tas ir bijis vairākās kapitālistiskās valstīs, kad sākās problēmas vispār ar medicīnas personāla skaitu. Kaut gan tas mums atšķirībā no Anglijas ir gandrīz 3,5 reizes lielāks, bet neviens jau Latvijā nesaka, ka ārstu ir ļoti daudz. Ja mums ir tuvu pie 32 procentiem, tad Anglijā tas ir tikai 16. Bet tas jau nenosaka, ka mums cilvēki būtu apmierināti ar to, ka viņi tur iet un ārstējas. Tas, ko jūs teicāt, tik vienkārši, ka mēs kādus gribam no slimnīcas pārvietot uz sociālajiem namiem, – tā nav taisnība. Nu nav tā taisnība!

Un vēl viena lieta, ko es gribu pateikt. Es negribu, atvainojiet, tiešām negribas tagad ieiet kaut kādās detaļās, jo es citādi nodarbošos ar to, ko man bieži vien pārmet. Bet ir tādas divas lietas. Tas tiesiskais bloks, ticiet man vai ne, es tomēr gadu nostrādāju kā iekšlietu ministrs. Es esmu mēģinājis saprast šo principu: izmeklētājs – prokurors – tiesnesis. Tas ir gan Operatīvās darbības likumā, gan Kriminālprocesa likumā. Vakar tiekoties ar ģenerālprokuroru, Augstākās tiesas vadītāju, Satversmes tiesas vadītāju, KNAB direktoru, senatori, Tiesnešu biedrības pārstāvi, es sapratu tikai vienu, cienījamie deputāti, ka šis likums, par kuru mēs runājam visdažādākās redakcijās un kuru šeit sauc dažādos vārdos, es vienkārši noteikti lūgšu tieslietu ministram, lai viņš ļoti rūpīgi pats deleģētu savas ministrijas pārstāvjus darba grupā būt pie šā likuma izskatīšanas, jo es ieraudzīju un izdzirdēju no ģenerālprokurora un no tiesnešiem un no senatoriem – ne vienu un to pašu viedokli. Tas ir atšķirīgs, cienījamie deputāti. Tas nav politiski tik vienkārši definējams. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Ir tādas lietas, kuras ir neapgāžamas. Es tiešām gribētu izteikt pateicību arī par kritiku. Es ceru, ka tā ir konstruktīva. Gan arī noteikti pateikties par atbalstu tiem deputātiem, kas jau izteica atbalstu, un es ceru, ka atbalstīs mūs. Bet ir viena lieta, uz ko jādod atbilde šeit, jo es, kopš es esmu Saeimā runājis, es necenšos uzrunāt radioklausītājus. Bet es tomēr runāju uz deputātiem. Bet ja nu ir tā, ka mūs klausās, es atkārtošu lietas, kuras ir neapgāžamas. Tā viena neapgāžamā lieta, kas ir jāizklīdina – mīts vai kaut kādas neskaidrības.

Cienījamie deputāti, runājot par piecu vai četru partiju koalīciju, runājot par piecu partiju koalīciju, kur uzdevumu man uzdeva Valsts prezidents. Ir viens neapgāžams pierādījums, ka mēs – gan koalīcijas partijas – četru partiju koalīcijas pārstāvju vadītāji un arī es kā Ministru prezidenta kandidāts vēlējāmies, lai „Jaunais laiks” nāktu valdībā. Viens neapgāžams pierādījums. Tajā brīdī, nevis šeit, bet Latvijas Televīzijā, un es domāju, ka skatījās ļoti daudzi cilvēki šo televīzijas raidījumu, tajā brīdī es, uzņemoties atbildību, aicināju „Jaunā laika” vadītāju nākt šajā valdībā, uzņemoties atbildību, aicināju „Jaunā laika” vadītāju nākt šajā valdībā, konkrēti iesniedzot dokumentu par tām atbildības sfērām, ko es lūdzu uzņemties, iesniedzot arī personālijas. Ja jūs būtu šo dokumentu iesniedzis līdz tikšanās reizei ar Valsts prezidentu, jūs būtu valdībā, ja šo valdību, protams, apstiprinātu. Jūs tajā būtu. Šis fakts nav apgāžams. Tā nu ir iznācis, bet tas nenozīmē, ka mēs esam… es tā ceru, ka mēs turpināsim mūsu dialogu, arī no pozīcijas-opozīcijas pusēm, un tāpēc vēlreiz gribu teikt – es aicinu izteikt uzticību manis virzītajai valdībai.

Es vēl vienu lietu gribu pateikt. Es šeit dzirdēju samērā nievājošus vārdus no viena deputāta par to, ka valdībā nav profesionālu cilvēku. Šo es kategoriski noraidu, jo es neredzu nevienu ministru valdībā, kura kvalifikācija, izglītība, pieredze, prakse nebūtu vērtējama kā profesionāla. Tā ka lūdzu ņemt to vērā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Aicinu jūs balsot par lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu – izteikt uzticību Ministru kabinetam šādā sastāvā:

Ministru prezidents – Ivars Godmanis,

aizsardzības ministrs – Vinets Veldre,

ārlietu ministrs – Māris Riekstiņš,

bērnu un ģimenes lietu ministrs – Ainars Baštiks,

ekonomikas ministrs – Kaspars Gerhards,

finanšu ministrs – Atis Slakteris,

iekšlietu ministrs – Mareks Segliņš,

īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības finanšu pārvaldes lietās – Normunds Broks,

īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās – Ina Gudele,

īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās – Oskars Kastēns,

izglītības un zinātnes ministre – Tatjana Koķe,

kultūras ministre – Helēna Demakova,

labklājības ministre – Iveta Purne,

reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs – Edgars Zalāns,

satiksmes ministrs – Ainārs Šlesers,

tieslietu ministrs – Gaidis Bērziņš,

veselības ministrs – Ivars Eglītis,

vides ministrs – Raimonds Vējonis,

zemkopības ministrs – Mārtiņš Roze.

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 54, pret - 43, atturas - nav. Lēmums pieņemts. (Aplausi.)

Cienījamie kolēģi! Līdz ar to ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu, reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Eglītis, Jānis Klaužs, Leopolds Ozoliņš, Raimonds Pauls, Andis Kāposts un Pauls Putniņš.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Saeimas ārkārtas sēdi slēdzu.

Saeimas kārtējo sēdi turpinām pulksten 17.10.

Balsojumi