Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas 2008.gada 4.decembra ārkārtas sēdi.

Šodienas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums – „Par finanšu situāciju Latvijā”.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Valdība gatavojās ziņot par līguma projektu, par kuru mēs patlaban runājam ar Starptautisko Valūtas fondu, 19.decembrī, bet, ņemot vērā to, ka valdība vakar pieņēma ļoti svarīgu lēmumu, kas faktiski skar arī finanšu sistēmu, tātad arī, neapšaubāmi, parlamenta, it īpaši opozīcijas, vēlmi noklausīties ziņojumu par reālo situāciju, mēģināšu jums pēc iespējas detalizētāk to arī pasniegt.

Es brīdinu, ka mana runa būs apmēram pusotru stundu gara. Lūdzu jūs koncentrēties, jo šīs lietas tomēr skar visas sabiedrības daļas un…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, Ministru prezidenta kungs! Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli ziņojumam ir paredzēta stunda…

I.Godmanis. Es lūgšu pagarināt…

Sēdes vadītājs. Jā. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka mēs pagarinām runas laiku Ministru prezidentam? Nav nevienam iebildumu… Protams, runas laiks tiek pagarināts.

I.Godmanis. Jā, es lūgšu pagarinājumu, ja neiekļaušos stundā. Tas ir viens.

Otrs. Es gribētu iezīmēt manas uzrunas uzbūvi, struktūru. Struktūra sastāvēs no šādām sastāvdaļām:

pirmā – visi lēmumi, kas ir saistīti ar banku sistēmu, banku sistēmas stāvokli, tajā skaitā lēmumi attiecībā uz „Parex banku”, tātad valdības pieņemtie lēmumi, uz kuriem balstījās šie valdības lēmumi; kāda ir reālā finanšu situācija bankā; Valsts kases darbība bankā;

otra sadaļa – budžeta stāvoklis uz šodienu visos aspektos – visos nodokļos, arī izdevumu daļās, to izraisošā ekonomikas stāvokļa izvērtējums abos mūsu tautsaimniecības blokos, īpaši preču ražošanā, kā arī pakalpojumu sfērā;

trešais – tas, ko nozīmē pieņemtais 2009.gada budžets saistībā ar to, kā pildās šāgada budžets;

un ceturtais – tās iezīmes vai pamatprincipi, kas patlaban tiek skaņoti, un 99 procentos gadījumu ar Starptautisko Valūtas fondu tie ir saskaņoti…

Es sākšu ar pirmo jautājumu.

23.septembrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija nāca klajā… nu, ne klajā, bet iesniedza dokumentu man kā valdības vadītājam un arī finanšu ministram par Latvijas banku sistēmas stabilitātes apskatu kopumā, un tā bija tā informācija, uz kuru pēc 23.septembra līdz oktobra beigām mēs arī balstījāmies.

Šī informācija bija šāda: visām 20 Latvijas komercbankām pašu kapitāls pārsniedz minimālo kapitāla prasību, kopumā banku sistēmai pārsniegums ir par 52 procentiem, uzkrājumi nedrošiem kredītiem ir zem procenta… Un nu pats būtiskākais – likviditāte. Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7 procenti. Visas bankas ievēro likviditātes minimumu – 30 procentus, pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs arvien grūtāk aizņemties; tiek pieņemts, ka bankas sindicētie kredīti netiks refinansēti, tas ir, simtprocentīgi būs jāatmaksā
2008.–2009.gadā attiecīgās summas. Šajā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem faktoriem, banku sistēmas likviditāte būs 50 procenti, bet 2009.gadā – 41. Tas nozīmē – par 11 procentiem vairāk, nekā prasīts.

Šī ir oficiāla informācija, uz ko arī faktiski valdība, kas nenodarbojas ar banku uzraudzību (un, patiesību sakot, ir tikai viena banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka –, kur valdība ir akcionārs), balstījās.

Situācija, ja mēs skatāmies vēl uz oktobra datiem par attiecīgo banku sistēmu kopumā, liecināja, ka strauji samazinās kredītportfelis procentuāli pret iepriekšējo gadu, un kopumā, ja mēs skatāmies, piemēram, uz oktobra datiem ieslēdzoši, kredītportfelis faktiski bija jau 17,8 procenti pret iepriekšējo gadu. No gada sākuma attiecīgo kredītu apjoms stipri samazinājies, arī mājsaimniecībām, un jau bija zem 10 procentiem. Tā, protams, bija uztraucoša ziņa, ka bankas ir pārstājušas tātad kreditēt pilnā apjomā, bet tas neko neliecināja par to, ka mums būs jāsastopas ar to krīzi, kas sākās oktobrī.

Pirmie krīzes… tā teikt, pirmie krīzes elementi parādījās tad, kad 31.oktobrī mēs saņēmām faktiski divas informācijas.

Pirmā informācija bija no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, un otrā informācija – no Latvijas Bankas.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija mūs informēja par to, ka akciju sabiedrībā „Parex banka” sākusies pietiekami nopietna likviditātes, tātad noguldījumu, samazināšanās. Mēs lūdzām, lai mums iesniedz precīzāku informāciju, un, ja mēs skatāmies faktiski no… jā, no paša oktobra sākuma, tad šajā bankā šie samazinājumi sastādīja vidēji dienā 0,1 vai 0,2, atsevišķās dienās 0,8 procentus.

Kopumā līdz lēmumam par… Latvijas valdības lēmumam 8.februārī kopējais apjoms, kas faktiski no šīs bankas tika izņemts, bija apmēram 12,3 procenti. Mēs tajā brīdī novērojām, kas notika arī citās bankās. Ja jūs labi atceraties, arī daļā no citām bankām notika noguldījumu izņemšana, kura gan oscilēja, bet arī atsevišķās bankās šo noguldījumu izņemšana bija samērā būtiska, tie bija pirmie signāli. Tad, kad mēs saņēmām šo informāciju, mēs lūdzām arī Latvijas Bankas vēstuli. Latvijas Banka mums arī 31.oktobrī faktiski iesniedza ziņojumu uz mūsu lūgumu, uz finanšu ministra vārda; tad, atbildot uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vēstulē izteikto lūgumu sniegt Latvijas Bankas novērtējumu, kādas negatīvas sekas uz Latvijas finanšu sektoru un maksājumu sistēmu atstāj „Parex bankas” bankrots, saņēmām tādu informāciju, ka saskaņā ar aktuāliem Latvijas Bankas rīcībā esošiem datiem tā ir, spriežot pēc aktīviem, otra lielākā banka, kuras aktīvi veido 13,8 procentus no Latvijas banku sektora aktīviem. Banka ieņem nozīmīgāko lomu Latvijas privātpersonu apkalpošanā. Banka ir sistēmiska. Vesela virkne skaitļu liecina par to, kāda nozīme un kāda loma ir šai bankai mūsu sistēmā.

Mēs lūdzām mūs informēt Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, un mēs saņēmām informāciju, ka 29.datumā… mums Finanšu un kapitāla tirgus komisija rakstīja 30.oktobrī par to, ka 29.datumā bankas kapitāla pietiekamība strauji tuvojās 8 procentiem. Tas vēl arvien nozīmē, ka bankas kapitāls ir tuvu pie kādiem 170–180 miljoniem. Banka vēl atbilst – vēl atbilst! – kritērijiem, un likviditāte vēl ir 30 procenti. Finanšu ministrijas vadībā tika sasaukta tā saucamā ārkārtējās krīzes padome, kura regulāri sanāca un kuras sēdes ir protokolētas, un kura lēma par mūsu tālākiem soļiem. Tad, kad situācija nepārtraukti… Apmainoties ar domām, kā rīkoties, Latvijas valdība spēra šādus soļus. Pirms runāt par to, vai… Latvijas valdība, vadoties no Latvijas valdības iespējām, finanšu resursiem, no budžeta iespējām, no kases iespējām, kas nav viens un tas pats, pieņēma šādu lēmumu.

Pirmais. Valdība pilnvaroja finanšu ministru organizēt un piedalīties sarunās ar Latvijas kredītiestādēm par noguldījumu uzticības stiprināšanu Latvijas finanšu sektorā. Attiecībā uz finanšu iestādēm šeit, neapšaubāmi, 3.punktā bija minēts pilnvarot finanšu ministru kopā ar Latvijas Banku un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju organizēt un piedalīties sarunās ar akciju sabiedrību „Parex banka”, kas bija saistītas ar Latvijas valsts piedalīšanos bankas kapitāla bāzes nostiprināšanā.

Pirmais lēmums bija par to, ka ir jāatrod mehānisms, kā nostiprināt divas lietas – likviditāti un kapitālu – atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem, kas ir saistoši visām Eiropas Savienības valstīm. No trijiem to punktiem izrietēja tas, ka centrālajām bankām un valdībām jānodrošina likviditāte finanšu sistēmā, bet nepieciešamības gadījumā jārekapitalizē vai jākapitalizē banku sistēma.

Tiesa, kaut gan šis lēmums ir saistošs visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, resursi katrā valstī ir atšķirīgi, un Latvijas valdībai ir tādas iespējas, kādas tai ir. Tāpēc mēs sākumā piegājām ļoti uzmanīgi jebkādu vispārēju garantiju izsniegšanai un jebkādu finanšu resursu ieguldīšanai privātā akciju sabiedrībā.

Tālāk. Pēc tam, kad finanšu ministrs mūs bija informējis par to, kā tālāk attīstās sarunas, valdība 4.novembrī pieņēma nākamo lēmumu par valdības atbalsta nepieciešamību akciju sabiedrībai „Parex banka”. No dokumentiem skaidri izrietēja, ka šī banka, kuras bilance ir apmēram 60 procenti no Latvijas budžeta un 27 procenti no kopprodukta… ka paši akcionāri nespēj uzturēt šīs bankas nepieciešamos parametrus, tajā skaitā likviditātē – pašā galvenajā faktorā. Tāpēc Latvijas valdība to visu uzticēja finanšu ministram un apsprieda arī tos principus, uz kādiem Latvijas valdība varētu sākt savu līdzekļu ieguldīšanu ar Valsts kases palīdzību šajā bankā.

Tā kā mēs neesam privātiestāde, mēs piedāvājām akcionāriem šādu mehānismu – ka vienīgais variants, kā mēs varam tur guldīt līdzekļus, ir tāds, ka mēs pārņemam vairākumu akciju šajā bankā, nemaksājot par to neko, jo sakarā ar to, ka Valsts kase sāks izvietot līdzekļus šajā bankā, ir skaidrs, ka mēs neesam tādā situācijā, ka mēs varam guldīt kapitālā… Guldīt kapitālā nozīmē šo naudu ilgstoši neatgūt, it sevišķi, ja mēs guldām pamatkapitālā tad, kamēr eksistē banka, ja subordinētā – tad attiecīgi pēc līguma. Bet attiecībā uz noguldījumu depozītos mums bija ļoti svarīgi – un tas bija mūsu uzstādījums –, ka mums ir jābūt vismaz 51 procentam.

Otrs. Mēs skaidri sapratām, ka acīmredzot ir divi mehānismi: vai nu mums izdosies stabilizēt situāciju bankā kopā ar akcionāriem, vai arī mums būs jārīkojas tālāk, meklējot bankai nepieciešamo stratēģisko investoru. Un tajā gadījumā tika paredzētas vēl divas lietas: esošie akcionāri ne tikai 51 procentu akciju nodod valdībai bez maksas, bet arī ieķīlā esošās akcijas valdībai. Un nu pats galvenais – viņi nevar piedalīties balsošanā par bankas lēmumiem. Valdība, stabilizējot situāciju bankā, sākumā kopā ar akcionāriem, bet pēc tam, ja tas ir iespējams, viena pati, viennozīmīgi drīkst atrast bankas stratēģisko investoru un tai nav nepieciešama akcionāru piekrišana šā investora izvēlē. Tāpat arī, nosakot starptautiski novērtētu cenu, akcionāri nevar atteikties no obligātas prasības šo banku pārdot.

Tāpēc arī 1. … 4.novembrī tika pieņemts lēmums, noklausoties finanšu ministra ziņojumu par to, konceptuāli atbalstīt šāda tipa vienošanos, kurā faktiski bija minēts tas, ko es teicu, – gan 51 procents, gan ķīlas, gan tas, ka pilnvaro valdību meklēt akcionāru, gan faktiski vēl vesela virkne citu jautājumu. Un faktiski 8.novembrī – visi šie lēmumi ir protokolēti! – visi šie lēmumi ir pieņemti kopīgi, piedaloties arī Latvijas Bankas pārstāvjiem un Finanšu un kapitāla tirgus pārstāvjiem, jo mēs, valdība, neesam vislielākie speciālisti banku uzraudzībā, un tāds pamatā arī nav valdības uzdevums. Taču tas ir mūsu uzdevums tad, kad ir šāda situācija konkrēti finanšu sistēmā un bankā. Tāpēc 8.novembrī pēc ilgstošām un ļoti smagām sarunām ar akcionāriem tika pieņemts lēmums, ka, ņemot vērā to, ka akcionāri ir parakstījuši šo līgumu, finanšu ministrs bija tiesīgs parakstīt līgumu, kura detaļas es… Ja tas būs nepieciešams, jūs varat ar tām iepazīties un prasīt finanšu ministram, bet, patiesību sakot, pamatpunktus es jau nosaucu.

Palika četri punkti. Četri punkti, kas radīja zināmas problēmas visā šajā pasākumā. Mums, valdībai, bija jāpanāk atbilstoši līgumam trīs lietas: Konkurences padomes lēmums, ko mēs panācām, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmums, ko mēs panācām. Un vēl bija nepieciešams Eiropas Komisijas lēmums.

Vēl pirms mūsu lēmumiem oktobra beigās es tikos ar Almunju, Eiropas komisāru, un, runājot par mūsu makroekonomisko situāciju, es viņam arī ziņoju par to, ka mums ir iespējamas problēmas ar vienu no mūsu lielākajām bankām. Es viņu informēju. Es teicu: „Es neesmu pieņēmis lēmumu, bet, iespējams, ja mums būs tas jādara, mēs lūgsim jūsu atbalstu.” Pēc tam šos pašus kontaktus turpināja arī finanšu ministrs.

Saņemot 22. vai 23.novembrī atļauju no Eiropas Komisijas, mums atlika tikai viena diena, lai mēs varētu šo līgumu iedarbināt un tas stātos spēkā. Taču bija vēl viens apstāklis. Sakarā ar to, ka šī banka (atšķirībā no daudzām bankām, kas finansējās, izmantojot mātes uzņēmumus) finansējās no tirgus, ir absolūti nepieciešams – kas zina banku sistēmu, tas saprot –, ka sindicēto kredītu devējiem (tas ir faktiski liels daudzums banku – pāri par 50), vismaz divām trešdaļām, ir jāpiekrīt akcionāru maiņai. Tā ir vispārēja un nopietna prakse, kas ir ietverta sindikātu līgumos. Un, ja mēs nepanākam to, ka sindicēto kredītu devēji piekrīt tam, ka valdība kļūst par 51 procentu jeb vairākuma akcionāru, tad sindicēto kredītu devējiem ir pilnas tiesības pirmajā dienā iesniegt prasību pēc sindicētā kredīta atmaksas. Šis ir ļoti nopietns iemesls, kas valdībai traucēja 24.novembrī kļūt par 51 procenta akcionāru. Jo ir risks – ieiet iekšā bankā nav likumiska pamata, jo līgums nav izpildīts no akcionāru puses. Un otrs – pat tad, ja mēs kādā citādā veidā gribētu tur iegūt 51 procentu, tas būtu darāms ar likuma palīdzību šeit, parlamentā. Tas vēl nebūtu nacionalizācijas likums, bet būtu tuvs nacionalizācijas likumiem, kuri mūsu valstī neeksistē; mums nav šādas likumdošanas. Tādā gadījumā mums atliek tikai viens – mēģināt panākt, lai akcionāri izpilda savu darbu, un valdība pieņēma lēmumu, ka mēs varam vēl pagarināt šo procesu maksimāli līdz divām nedēļām. Mums bija ļoti svarīgi, lai šī piekrišana būtu.

Vienlaikus, saņēmuši rakstisku informāciju no akcionāriem, ka viņi nespēj panākt šādu vienošanos un piedāvā mums citas vienošanās, kas mums nebija pieņemamas, ko valdība nevarēja uzņemties, jo valdībai nebija šādu finanšu līdzekļu, tad arī valdības pārstāvji sāka uzsākt… neesot bankā… Akcionāri uzsāka sarunas ar sindicēto kredītu devējiem, un mēs mēģinājām šīs sarunas arī paralēli vest, lai sindicēto kredītu devējus pārliecinātu par to, ka valdības ierašanās bankā, pirmkārt, ir saistīta ar bankas stabilizēšanu. Otrkārt, ar to, lai veiktu pilnu pārbaudi bankā. Treškārt, lai maksimāli mēģinātu turpināt šīs bankas darbību ar mērķi nokārtot šīs bankas saistības un, protams, arī meklētu stratēģisko investoru, kas varētu to pārņemt no valdības.

Šādi mēs darbojāmies līdz pat pēdējām dienām. Taču uzreiz man jāsaka viena lieta. Es nezinu, vai tas ir apzināti izplatīts vai to dara politisku iemeslu dēļ vai vienkārši skandalozu iemeslu dēļ. No paša pirmā brīža Valsts kase, kad sāka izvietot savus līdzekļus… un šie līdzekļi ir izvietoti divās lielās porcijās, kopā apmēram 300 miljoni… nedaudz vairāk… Tās ir divas parādzīmes, ko lielākoties Valsts kase izlaida, jo mums Valsts kases plūsmā nav iespējas izņemt šādu naudu ārā, ņemot vērā mūsu budžeta situāciju. Abas šīs parādzīmes tika pārdotas tirgū. Vienā gadījumā mūsu vietējās bankas nopirka šīs parādzīmes. Otrā gadījumā Latvijas Banka pieņēma tās kā valdības parādzīmes, un, pārvēršot šīs parādzīmes naudā, nauda tika ieguldīta kā depozīts, bet visiem šiem depozītiem pretī ir nodrošināti kredīti. Tie kredīti ir ņemti tā, lai tie pilnībā, ar uzviju, nodrošinātu mūsu depozītus. Un tas ir pats galvenais.

Mēs neesam iztērējuši nodokļu maksātāju naudu, – tas ir pirmkārt.

Otrkārt, mēs neesam riskējuši ar nodokļu maksātāju naudu, jo mēs esam nodrošinātie kreditori pie jebkura iznākuma šajā bankā.

Tas ir viens no uzdevumiem, kas valdībai bija jādara, un man jāsaka, ka Valsts kase un Finanšu ministrija ļoti operatīvi un precīzi reaģēja šajā situācijā. Tas nozīmē, ka, zinot to, ka likviditātes krīze ir ļoti nopietna šajā bankā un ka pretējā gadījumā būs jāaptur šīs bankas darbība, vismaz ierobežotā veidā, tika izvēlēts šāds mehānisms. Šis mehānisms sākumā noveda pie tā, ka tad, kad valdība pieņēma lēmumu 8.novembrī, tātad izteica vēlmi bankā iegūt 51 procentu, mēs sākumā ievērojām tik tiešām pirmajās četrās piecās dienās ļoti strauju depozītu kritumu. Lai jums būtu pilnīga skaidrība, tas depozītu daudzums, kas samazinājies, ir samazinājies divos virzienos – privātpersonas rezidenti šeit, Latvijā, fiziskās personas… Acīmredzot mums neizdevās un neizdodas pārliecināt, ka valdības līdzdalība dos pozitīvu signālu šai grupai. Vai tas ir saistīts ar kopējo ažiotāžu, kas parādījās īpaši nedēļā līdz 20.novembrim? Tajā brīdī, kad pieņēmām lēmumu iet bankā iekšā, mēs pārspriedām variantu, vai ir nepieciešams noteikt bankai ierobežojumus uzreiz. Taču, vienojoties ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju 8.novembrī, kas, protams, ir protokolēts, Latvijas Banka pieņēma lēmumu, ka būtu tomēr nepieciešams nodrošināt likviditāti, jo pretējā gadījumā, ja mēs uzreiz ierobežojam bankas darbību, tad faktiski nav lielas jēgas valdībai šajā bankā izvietot depozītus. Tāpēc tālākā mūsu loģika bija sekojoša. Neskatoties uz to, ka akcionāri un akcionāru padome vēl nebija valdības noteikti, jo nebija spēkā līgums, mēs veselu nedēļu lūdzām esošo padomi iecelt par prezidentu Feifera kungu no Hipotēku un zemes bankas. Pēc mana personīga lūguma esošā akcionāru padome iecēla Feifera kungu par prezidentu, līdz ar to mūsu pārstāvis vadīja banku… Hipotēku un zemes bankas prezidents… Un samērā nopietnā procesā tika panākts, ka šo depozītu aizplūšanu nobremzēja 21.novembrī... To samērā straujo kritumu.

Tas bija tas brīdis, kad faktiski mēs bijām panākuši to mērķi, ko vēlējāmies. Tālāk atlika precīzi izpildīt līguma nosacījumus, lai valdība kļūtu precīzi par akcionāru ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču palika šķērslis –mēs nevarējām panākt, ka sindicēto kredītu devēji piekristu akcionāru maiņai. Var būt, ka viens no iemesliem bija tas, ka no 22.novembra līdz pat 1.decembrim mēs ieraudzījām to, ko Finanšu un kapitāla tirgus komisija fiksēja, ka diemžēl atkal sākas noguldījumu aizplūšana. Tie aizplūda pamatā divos virzienos. Viens no virzieniem bija arī juridiskās personas, rezidenti… jo bija pietiekami daudz maksājumu… Ja mēs skatāmies uz nerezidentiem fiziskajām personām, tad šī grupa faktiski savus noguldījumus neaiztika, kas ir zīmīgi un kas varbūt vēlāk vēl prasīs detalizētu analīzi. No turienes mūsu mērķis bija sekojošs. Mēs gribējām šo banku nostabilizēt, ieiet iekšā atbilstoši līgumam. Tajā brīdī, kad sākās nākamā noguldījumu izņemšana, mums bija jāpieņem lēmums, vai mums vēl ir likviditātes resursi, lai mēs varētu šo banku vēlreiz noturēt tādā nozīmē, lai mazinātu otru izņemšanas vilni.

Tāpēc, ņemot vērā bankas un banku sistēmas situāciju, valdība mēģina glābt. Mēs griezāmies pie finanšu institūcijām jau nopietni ar vēstulēm par to, ka vienlaikus jārisina jautājumi, kas saistīti ar mūsu straujo ekonomikas izmaiņu, par ko es runāšu otrajā un trešajā daļā, – mums papildus ir vēl arī šāds uzdevums. Un tad bija skaidrs, ka tas ir saistīts ar to, vai mēs saņemsim savlaicīgu finanšu palīdzību. Pie kam finanšu palīdzību, nevis guldot kaut kur iekšā kapitālā, bet tāpat finanšu palīdzību, turpinot izdarīt ieguldījumus un ņemot pretim ķīlu.

Tā kā mums nebija iespējas līdz 1.decembrim fiksēt šādas finanšu palīdzības saņemšanu, mums atlika tikai viena iespēja – lai mēs varētu uz iekšējo resursu rēķina guldīt depozītus pret ķīlu šajā bankā. Problēma bija viena no sekojošām – situācijā, kad emitē parādzīmes, mums vienīgais variants ir turpināt emitēt parādzīmes, pārdot tās iekšējā tirgū. Taču pēdējie parādzīmju pārdošanas apjomi liecināja par to, ka tirgus mūsu parādzīmes pretim ņem tikai ļoti daļēji. Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka mums likviditātes resursu kā tādu nav jebšu mēs riskējam, ņemot ārā naudu no kases plūsmas. Tas nozīmē riskēt ar mūsu kopējiem maksājumiem, taču valdība pieņēma lēmumu, ka to darīt nedrīkst.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija atbilstoši likumam griezās pie mums 1.decembrī sakarā ar to, ka situācija ir tāda, ka nepieciešams noteikt bankā daļējus ierobežojumus, kas būtu noteikti uz laiku. Un atbilstoši likumam šādu lēmumu var pieņemt tikai Finanšu un kapitāla tirgus komisija kopā ar valdību. Latvijas Bankas klātbūtnē mēs pieņēmām, protams, šādu lēmumu, bet tas nenozīmē, ka mēs ar šo plānu mēģinātu izvairīties no šīs bankas slēgšanas, būtu atmetuši to malā.

Kāpēc mēs sākumā uzskatījām un arī tagad uzskatām, ka bankas slēgšana ir daudz lielāks slogs nodokļu maksātājiem nekā naudas guldīšana pret ķīlu? Elementāra lieta – atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem parlaments burtiski nepilnu mēnesi atpakaļ nobalsoja par noguldījumu garantiju aizsardzību un to palielināja uz 50 tūkstošiem. Bankas sākuma periodā tie ir vairāk nekā 660 miljoni, kas 3 mēnešu laikā jānomaksā neatkarīgi no tā, vai ir kādam līdzekļi vai nav. Tā ir ļoti nopietna summa, šādas summas mums nav. Un līdzvērtīgi – mums nav tādas summas arī tagad, lai mēs varētu šodien maksāt, piemēram, ja mēs nepanākam sarunas, bet mēs esam gatavi runāt par sindicētiem kredītiem, par šo te kredītu pārstrukturēšanu un pagarināšanu laikā. Bet, ja mums piestāda rēķinu, lai mēs samaksājam šodien šādu naudu, mums šādas naudas budžetā nav, kasē nav, un līdz ar to faktiski, nesaņemot finanšu palīdzību, mēs tādas saistības uzņemties nevaram. Valdība pieņem lēmumu neizsniegt garantijas, nedot garantijas, kurām nav seguma, it sevišķi ņemot vērā, ka tādā gadījumā mēs banku saistības aizstātu ar valdības saistībām, kas nav pieļaujami.

Patlaban situācija ir šāda. Runājot par sindicētajiem kredītiem, runājot ar finanšu institūcijām, man ir pilnīgi skaidrs, ka arī tas mūsu plāns nostabilizēt banku un atrast stratēģisko investoru būs realizējams tad, ja banka būs… Ja Latvijas valdība būs viennozīmīgs īpašnieks. Un sakarā ar to, ka esošie akcionāri nespēj izpildīt tās funkcijas, kuru dēļ mēs gājām uz daļēju akciju – 51 procenta – ieguldījumu, bet viņu uzdevums (tas fiksēts dokumentos) bija nodrošināt, lai noguldījumi neaizplūst, mēs nodrošinām likviditāti. Tas, ka esošie akcionāri nespēj atmaksāt aiznesto naudu, tas, ka akcionāri nespēj izpildīt līguma nosacījumus attiecībā uz sindicēto kredītu devēju, ir pilnīgi skaidrs. Tātad tālākā rīcība mums ir tikai tad iespējama, ja mēs esam šīs bankas īpašnieki. Tad paliek divas iespējas.

Mēs ar akcionāriem vienojamies, izejot no situācijas, kāda tā ir. Mēs pieprasām no viņiem visu viņu akciju nodošanu valdībai bez maksas, paturot visas tās viņu saistības, ko paredzēja līgums par gada depozītu subordinētā kapitālā, un tad valdība tālāk veic visas sarunas un visus pasākumus, kas ir saistīti ar banku. Ja akcionāri tam nepiekrīt, tad mums ir tikai viens ceļš – nākt šeit uz parlamentu ar nacionalizācijas likumu un lūgt parlamentu to pieņemt. Mums nav šāda likuma. Mēs esam mēģinājuši to gatavot. Mēs izšķīrāmies parlamentu nenoslogot ar šo problēmu, kaut gan es dzirdēju, ka tas būtu ļoti aktīvi parlamentā pieņemts. Mums ir samērā grūti pieņemt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums bija informācija par to, ka nacionalizācijas likums ir problemātisks kopsakarā ar mūsu Satversmi. Tāda informācija man ir no Juridiskā biroja. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Uz doto brīdi, ja mēs veiktu šādu procesu, bankā vēl arvien, lai gan kapitāla pietiekamība nav 8 procenti, bet ir pāri par 6,5 procentiem, kas ir 120 miljoni… šī nacionalizācija nozīmē atņemt 120 miljonus ar visām no tā izrietošajām sekām un tiesvedībām.

Un trešā situācija. Ir samērā grūti pieņemt nacionalizācijas likumu vienam subjektam, vajadzīgs „jumta” likums. Ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, nākt šeit ar nacionalizācijas likumu nozīmē pakļaut riskam ne tikai bankas, bet arī citus uzņēmumus, kuri, atrazdamies kritiskā situācijā, lūgdami valdības palīdzību, varētu riskēt ar to, ka tad, ja viņi nespēj laikus nokārtot vai laikus savas saistības restrukturizēt, viņiem draud šis pats liktenis. Tad, pēc manas dziļas pārliecības, mēs būtu pilnīgi citā banku sistēmā Latvijā, ar pilnīgi citiem depozītiem, un es domāju, ka mēs būtu absolūti citā, nervozā situācijā attiecībā uz mūsu uzdevumu. Tāpēc valdība pieņēma lēmumu – ļoti smagu – un finanšu ministrs izpildīja šos uzdevumus, kas ir vissmagākie. Ticiet man, cienījamie deputāti, finanšu ministrs panāca to, ka akcionāri piekrita, izejot no visas šīs loģikas, brīvprātīgi šīs akcijas nodot. To mēs esam panākuši, un patlaban faktiski vakardienas lēmums noteica tikai to. Mēs ieceļam valdi, padomi, vienlaikus finanšu ministrs organizē sarunas par sindicētiem kredītiem ar finanšu institūcijām, lai mēs varētu turpināt to plānu, ko uzsākām. Mēs viņu turpināsim, kamēr tas būs mūsu spēkos.

Es domāju, ka ne Latvijas Banka, ne Finanšu un kapitāla tirgus komisija nav mainījusi savas domas par finanšu sistēmas stabilitātes absolūto nepieciešamību tieši šinī brīdī. Tai skaitā arī par problēmām reālās ekonomikas finansējumos, tāpat arī par to milzīgo summu, kas būtu jāmaksā noguldījumu depozītu garantiju izpildes gadījumā. Es pāriešu pie sava ziņojuma otrās daļas.

Cienījamie kolēģi! Tad, kad mēs pieņēmām 2009.gada budžetu, vairākas reizes jūsu priekšā uzstājoties, es teicu, ka mēs atrodamies situācijā, kura ļoti strauji mainās, situācijā, kad ļoti strauji mainās ekonomika – diemžēl ne uz labo pusi.

Budžets ir tikai ekonomikas izmaiņu atspoguļojums. Budžets ir sekundāra lieta. Un jau pašā sākumā, jūlijā, aicinot jūs uz budžeta mazinājumiem, ko jūs arī atbalstījāt, tāpat arī prognozējot problēmas 2009.gadā un unikāli pašai valdībai koriģējot savu pirmā lasījuma budžeta projektu samazinājuma virzienā, koriģējot prognozi no plus 1… uz 1 procentu… Es jums teicu (un to var paskatīties arī stenogrammās), ka izskatās tā, ka mēs diemžēl nevarēsim tikai ar šādiem skaitļiem apmierināties. Ekonomikas izmaiņas mūs spiedīs jau tuvākajā laikā veikt budžeta grozījumus. Es jums nedaudz atgādināšu, kādu budžetu mēs esam pieņēmuši.

Mēs pieņēmām budžetu 2009.gadam ar mērķi, ka mums ir 1,5 procentu deficīts, ka mums ir kopprodukta kritums mīnus 1 procents. Arī attiecībā uz resoriem ir vesela virkne lēmumu. Kas ir pats būtiskākais? Būtiskākais ir vienā apstāklī. Mēs samazinājām mūsu ieņēmumu daļu salīdzinājumā ar plānoto. Bet šoreiz es gribētu runāt par to, kā 2009.gada budžeta projekts izskatās pret to budžetu, ar kuru mēs dzīvojam tagad, šodien. Tas ir daudz svarīgāk. Es varu piekrist deputātam Zaķim, kas teica, ka ir samērā viegli plānot samazinājumus pret projektēto. Tagad mēs runājam par faktisko budžetu. Ja mēs skatāmies faktisko budžetu 2008.gadā, kādi vēl ir panākami samazinājumi decembrī ar valdības ārkārtas lēmumiem, tad es jūs ar tiem iepazīstināšu. Ja mēs skatāmies 2009.gada plānus, ko deputāti nobalsoja, tad salīdzinājumā ar 2008.gada plānu izdevumu daļā (es tagad minēšu pamatbudžetu)… Ieņēmumu daļa tika samazināta par 200 miljoniem salīdzinājumā ar faktisko, bet izdevumu daļā mēs centāmies maksimāli – maksimāli! – uzturēt principu, ka vienmēr pakāpeniski samazinām. Jo ir jau vienkārši valdībai samazināt, ja parlaments nobalso, teiksim, par 20, 30, 40, 50 procentiem… Bet tā ir teorija! Tad, kad mēs ejam pie konkrētiem budžetiem, tad mēs redzam, ka visi šie samazinājumi ir ļoti sāpīgi, smagi un tos var veikt, tikai absolūti pamatojoties uz skaitļiem, kas ir reāli fiksējami uz doto brīdi. Un tāpēc tajā brīdī, kad mēs izvērtējām mūsu iespējas, parlaments nobalsoja izdevumu daļu pamatbudžetā 4 036 032 926 latu apmērā, kas ir par 15 miljoniem mazāk nekā 2008.gada budžeta faktiskais apmērs. Principā tas nozīmē, ka mēs uz šo brīdi neesam mazinājuši izdevumu daļu kopumā. Tiesa gan, atlīdzības un atalgojumi… Ja mēs skatāmies kopumā, tad visās sfērās ir samazinājumi – īpaši atalgojumu daļā nav neviena resora, kur tā nebūtu. Un kopumā šie atlīdzības un atalgojuma salīdzinājumi… Ja atlīdzība 2008.gadā ir 904 miljoni, tad 2009.gadā tie ir 777 miljoni. Te ir jāņem vērā korekcija uz tādu situāciju, ka augstskolas no šī te likuma ar 83 miljoniem iet ārā. Tāpēc tik lielu summu mēs nevaram samazināt, tomēr visur ir samazinājumi.

Kāpēc neatkarīgi no mūsu sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu, neatkarīgi no situācijas „Parex bankā” valdība gatavoja budžeta grozījumus? Kā jau mēs teicām, mēs plānojām, ka budžeta grozījumi nāk martā, tāpēc mums bija ļoti svarīgi, kā mēs pabeigsim šo gadu.

Mēs redzam, ka attiecībā uz budžeta reālo izpildi patlaban situācija valstī ir šāda. Kad mēs jūlijā koriģējām budžetu, tad, neskatoties uz to, ka mums stipri samazinājās vesela virkne nodokļu pozīciju, līdz pat 1.oktobrim mēs uzturējām pozitīvu ciparu kopbudžetā. Pozitīvu! Tas nebija liels, bet tas bija pozitīvs – vairāki desmiti miljonu. Situācija radikāli mainījās oktobrī un novembrī. Tā mainījās ļoti nopietnā formā. Ja mēs skatāmies pēc pēdējiem datiem, kas mums ir pieejami, tajā skaitā Valsts kases finansējumu plānu, tad realitāte ir tāda, ka oktobrī mums budžeta deficīts kopā finanšu bilancē bija 209 miljoni, novembrī – 185. Šie te divi cipari momentāni koriģēja kumulējošo rezultātu no janvāra līdz novembrim, to ieskaitot. Un tāpēc mums ir pilnīgi skaidrs, ka, ja mēs neko nedarīsim, budžeta deficīts pārsniegs to svītru vai līniju, ko mēs nevēlējāmies pārsniegt. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs beidzam šo gadu ar pietiekoši normālu pasi, kā es saku žargonā. Lai mums budžeta deficīts būtu zem 2 procentiem. Ja mēs neko nedarītu decembrī, tad mēs principā palielinātu vēl šo budžeta deficītu vismaz par 336 miljoniem. Tāpēc tika pieņemts valdības ārkārtas lēmums attiecībā uz decembra finansējumiem, kurā es lūdzu Finanšu ministriju tos sagatavot. Tie ir publiski jums pieejami. Tur ir vesela virkne ļoti nopietnu pasākumu. To skaitā visu papildu atlīdzību nemaksāšana, visu prēmiju apturēšana, visu papildu piemaksu apturēšana, visu iepirkumu samazināšana, visu avansa maksājumu par iepirkumiem, komandējumu un administratīvo izmaksu samazināšana. Protams, arī ne tik pārāk patīkamie manis personīgi ieteiktie pasākumi – visādu svētku un visādu tādu lietu aizliegšana. Tas, protams, nav labākais variants, bet, ņemot vērā to, ka mums strauji samazinās ieņēmumi, īpaši decembrī, zinot, ka pagājušā gada decembris bija divas reizes lielāks nekā parasts mēnesis, sastādot 550 miljonus 240 miljonu vietā, bija skaidrs, ka jāsper ārkārtas soļi. Tas tika izdarīts. Un finanšu ministrs ir tiesīgs atbilstoši jūsu nobalsotam likumam… pateicoties jums, ir tiesīgs apturēt apropriācijas, ņemot vērā šo lēmumu, ko, pamatojoties uz parlamenta Likumu par budžetu un finanšu vadību, pieņēma valdība Finanšu ministrijas izpildījumā.

Tad, lūk, faktiski situācija mums ir sekojoša. Ja mēs kaut vienu brīdi tikai matemātiski ekstrapolējam to situāciju, kas mums ir budžetā, tā ir viena metode. Bet diez vai tā ir pareizākā. Tāpēc mēs arī uzdevām Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai, ļoti rūpīgi sadarbojoties ar Latvijas Bankas speciālistiem, momentāni pārskatīt ieņēmumu prognozes un – pats būtiskākais – kopprodukta attīstības prognozes nākamajam gadam. Ja atcerēsimies, tad mīnus 1 procents sākumā pāriet no plus 1 uz 1. Vēl bija prognozes jāsaskaņo uz septembra mēnesi Latvijas Bankai un Latvijas valdībai. Redzot to, ka mums radikāli samazinās ieņēmumi oktobrī un novembrī un mēs neredzam nekādas īpašas ieņēmumu palielinājuma tendences arī decembrī, mēs lūdzām šo prognozi pārskatīt.

Vēl pāris skaitļu. Kāpēc mēs ejam uz ārkārtas pasākumiem? Tāpēc, ka mums, ja mēs skatāmies ieņēmumu sadaļu, skatāmies ieņēmumus kopā salīdzinājumā ar plānu, kur faktiski bija paredzēts 0,05 procentu pārpalikums 2008.gadā, mēs plānu neizpildām minimums par 13 procentiem. Pie kam diemžēl tendence no tā brīža, kad mēs mainījām budžetu, ir šāda: sākumā bija mīnus 6 procenti jūlijā, augustā – mīnus 7 procenti, septembrī vēl bija stabilizācija – no mīnus 7,7 uz mīnus 6,9, bet tad oktobrī – mīnus 10, novembrī – mīnus 13. Ja mēs runājam par nodokļu ieņēmumiem, tad šī bilance arī ir mīnus 2, mīnus 3, mīnus 3, mīnus 4 un mīnus 6. Ja mēs skatāmies atsevišķus nodokļus, tad diemžēl lielākā problēma mums vēl arvien ir pievienotās vērtības nodoklis, par ko es daudz jūsu priekšā, cienījamie deputāti, šeit esmu uzstājies. Mēģināšu arī drusku ekonomiski raksturot šo situāciju. Bet arī šeit, ja mums sākumā bija mīnus 2 procenti no plāna, tad tagad ir mīnus 9 procenti no plāna. PVN ir nodoklis, kas atstāj vislielāko iespaidu uz mūsu budžeta ieņēmumiem. Mēs esam turpinājuši neapturēt PVN atmaksu gan eksportētājiem, gan tiem, kam ir iesaldēti maksājumi, gan tiem, kam ir nenodoti neizmaksāti objekti, tādējādi atbalstot uzņēmējdarbību. Mēs izmaksājam divas reizes vairāk PVN mēnesī nekā normālos gados, taču acīmredzot tas ir par maz.

Ja mēs runājam par pārējiem – nenodokļu ieņēmumiem, tad te ir mīnus 17 procenti no plāna, un budžeta ieņēmumi no maksas pakalpojumiem diemžēl arī… Te gan nav tendences pasliktināties, tā visu laiku ir mīnus 17 procenti, maksas pakalpojumu skaits samazinās. Pirmais iemesls – nekustamo īpašumu reģistrācijas biežums ir stipri mazāks nekā agrāk. Tie ir galvenie faktori, kas dod ieņēmumus no maksas pakalpojumiem.

Par ārvalstu finanšu palīdzību. Attiecībā uz ārvalstu finanšu palīdzību mums ir mīnus 44 procenti no plāna. Šeit gan ir specifika, un es lūdzu Broka kungu griezties Eiropas Komisijā. Es esmu saņēmis arī oficiālu vēstuli no viņa, ka mēs, runājot ar Eiropas Komisiju, noteikti saņemsim atmaksu par veciem fondiem – vēl plus 36 miljonus. Iespējams, eventuāli izdosies šo summu palielināt līdz 60 miljoniem, kas mums uzlabos bilanci. Un mēs īpaši skatījām arī Eiropas fondu apgūšanu (veco – astoto)… tātad runa ir par diviem – par sociālo fondu un par reģionālo fondu.

Vai mēs spēsim to visu apgūt… par to, par ko bija parlamentā uztraukums. Es jums varu ziņot, ka aizvakar līdz valdības sēdei tika fiksēts, ka mēs spēsim to izpildīt, ņemot vērā arī virssaistības. Arī tās saistības, tos plānus, kas prasīja apgūt šos līdzekļus līdz šā gada beigām, mēs spēsim izpildīt. Pati situācija mums var izvērsties tāda, ka vairāk nekā 37 miljonus mums nāksies finansēt tā dēļ, ka daļa institūciju uzņēmās virssaistības. Tās ir institūcijas, kas uzņēmās virssaistības to institūciju vietā, kas teica, ka tās nevar izpildīt savus projektus… Bet tagad ir tā, ka 2008.gadā mēs spēsim izpildīt šos projektus un virssaistības. Šeit es neredzu īpašas bažas.

Bet situācija ir tāda, ka mēs varam nesaņemt visas šīs summas, kuras plānojam saņemt decembrī. Tad mēs tās saņemsim janvārī. Beigu beigās situācija būs tikai tāda, ka tas būs vai nu decembra, vai janvāra jautājums, jo mēs skatāmies divu gadu kopplāksnē, un tad tas nav izšķiroši.

Tagad nedaudz par primārajiem faktoriem, tāpēc ka faktiski situācija, kas izsauc šādus budžeta skaitļu samazinājumus, nerodas ne no kurienes. Tas ir primāro faktoru iespaids.

Un kādi ir šie primārie faktori?

Mums diemžēl statistika kavējas… tā nevar reaģēt tik ātri, un tāpēc šie kavējumi ir nopietni, faktiski pusotrs mēnesis vēl neparādās veselā virknē datu… Bet viens no iemesliem, ko es jums gribu teikt, ir tas, ko mēs redzam. Ja mums septembra inflācija bija 13 procenti ar pusi… gads pret gadu… tad mazumtirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās oktobrī bija 97 procenti pret iepriekšējo gadu. Tas faktiski nozīmē, ka pie 97 procentu apgrozījuma, kas ir mīnus 3 procenti, un pie 13 procentu… tātad inflācija saistībā ar pakalpojumu un preču realizācijas apjomu ir samazinājusies par 16 procentiem. Tas ir ļoti nopietns samazinājums un ir saistīts ar vairākām lietām.

Pats pirmais faktors, kas to izraisīja, ir kredītresursu pārtrauktība. Lielākoties šis apgrozījums mazumtirdzniecībā balstījās tieši uz to, ka vairāk nekā četrarpus gadus pieejamie finanšu resursi, kas bija gads pret gadu 60, 70 un vairāk procentu apmērā, tika nodrošināti no banku sektora. Lielākoties gan nekustamo īpašumu biznesam, bet arī patēriņam… Jo reāli vajadzēja izprast, ka tas nav mūžīgs avots.

Un tāpēc situācijā, kad šie finanšu resursi samazinās, tiek izslēgts viens ļoti nopietns pseidomotors – lūk, šo te nodokļu ģenerācija. Tāpēc arī, projektējot nākamos gados, viena no metodēm ir nevis interpolēt rezultātus, bet atgriezties pirmsbuma situācijā, kad, iestājoties Eiropas Savienībā, nebija buma, kas ir saistīts ar diviem faktoriem – ar cenu celšanu Eiropas līmenī un, iestājoties Eiropas Savienībā, ar milzīgas naudas summas saņemšanu no kredītsektora. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ieraugām galvenās izmaiņas PVN.

Otrs iemesls, protams, ir tas, ka ir vēl arvien pozitīvs eksports, bet salīdzināmajās cenās tas ir apmēram 10 procenti. Tur arī atmaksā PVN atpakaļ, kas faktiskajās cenās ir 10,2 procenti… Salīdzināmajās cenās tas jau ir tuvu 1,2 procentiem. Tas nozīmē, ka mēs nevaram īpaši teikt, ka eksports mums ir ļoti strauji attīstījies. Toties mums ļoti uzlabojas bilance, jo imports samazinās. Mums vairs nav aizņemtās naudas, no kā mēs varam importēt, it īpaši patēriņa preces. Es nezinu, bet man pat šķiet, ka tas zināmā mērā… Man, protams, varbūt to nenāktos teikt, bet ir labāk, ka tas ir noticis ātrāk nekā vēlāk. Pietiek dzīvot uz parāda!

Nu tad, lūk, tas, ka mēs patlaban modelējam kopprodukta attīstību, ar ko mēs beidzam šo gadu… Ja tā ir 4,3 procenti… 4,2 procenti mums bija trešajā ceturksnī, tad, protams, ir ļoti grūti pateikt, kā mēs beigsim ceturto ceturksni. Ja mēs beigsim ceturto ceturksni vismaz ar tādu pašu rādītāju kā trešajā ceturksnī, tad mēs šo gadu pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu. Ja mums ceturtajā ceturksnī kritums būs lielāks, tad kopprodukta kritums varētu būt gandrīz 2 procenti. No turienes, loģiski, pārskatot situāciju kopumā, ja mēs runājam par ekonomiku, ir ārkārtīgi svarīgi izprast, ar ko tad mēs varam rēķināties 2009.gadā.

Tāpēc, tiekoties ar galvenajiem nodokļu maksātājiem, kas sastāda tikai 11 procentus no mūsu kopprodukta – un tie visi ir mūsu ražotāji –, tiek pieņemti ārkārtas lēmumi attiecībā uz procesiem, lai nobremzētu veselu virkni dažādu lietu. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir vajadzīgs finansiāls atbalsts un palīdzība.

Pašreizējā situācijā ne tikai Latvijā, bet praktiski arī visā pasaulē, it īpaši Eiropas Savienībā, realitāte ir tāda, ka bankas, cenšoties nostabilizēt sevi, cenšoties neriskēt, cenšoties apzināties sava kredītportfeļa kvalitāti, neriskē izsniegt kredītus industrijai, neriskē izsniegt kredītus reālajai ekonomikai.

Ja bankas neriskē izsniegt kredītus reālajai ekonomikai, kā man ziņo visu asociāciju vadītāji, tad es lūdzu viņus sagatavot savu prognozi. Man pēdējie dati no viņiem ir par oktobri, kuros parādās kaut cik nelielas pozitīvas tendences saistībā ar būvmateriāliem, vēl arvien attiecībā uz kokmateriāliem ir kaut neliels uzlabojums, bet tas ir zem sarkanās svītras. Neliels uzlabojums apgrozījuma ziņā ir pārtikai. Es lūdzu viņiem prognozi, ko mēs varam sagaidīt no viņiem līdz marta mēnesim. Man asociācijas ziņoja, un tas ir protokolēts… bet diemžēl neviena no asociācijām nevarēja man ziņot par to, ka mēs varētu sagaidīt pozitīvus rezultātus gads pret gadu, ja mēs ņemam 2009.gada martu un 2008.gada martu. Neviena! No turienes ir pilnīgi skaidrs, ka pamats ir nodokļu ieņēmumi, uzņēmēju ienākuma nodoklis, kas ir arī PVN pie realizācijas… ka mums nav nekāda pamata, izejot no šiem faktiskajiem materiāliem, uzskatīt, ka mēs varam sagaidīt kaut vai minimālāku situāciju, kāda tā ir patlaban, bet patlaban tā mums var būt apmēram mīnus 2 procenti.

Ja mēs skatāmies otru sadaļu, kas mums ir pakalpojumu ekonomika, kura ir stipri maza nodokļu maksātāja, jo pakalpojumu ekonomika ir saistīta ar eksporta operācijām, kur PVN mēs nesaņemam… Tur ir arī ļoti daudzas sociālās lietas, jo tur ir daudz darba vietu… Arī tāds pakalpojumu sektors kā pārvadājumi, kravas un tā tālāk nav mūsu lielākais nodokļu maksātājs tajā nozīmē, ja es runāju par uzņēmējdarbības nodokļiem, jo tur situācija faktiski izvēršas tāda. Mēs vēl otrajā ceturksnī tur redzējām pozitīvas tendences, bet, ja mēs skatāmies tagad, tad tas ziņojums, kas man ir priekšā… Ja vēl 2008.gada 10 mēnešos pārkrauto kravu apjoms mūsu ostās bija 52 miljoni tonnu, kas, ja es runāju fiziskā apjomā, ir par 1 procentu lielāks nekā pagājušajā gadā, tad prognoze, kas redzama, 2008.gadu noslēdzot, ir tāda, ka kravu apjoms tomēr varētu sasniegt mīnus 1 vai mīnus 1,8 procentus. Es runāju par fiziskajām cenām!

Ņemot vērā to, ka arī preču cenas stipri samazinās, it īpaši, ja mēs runājam par lielākām precēm, ko mēs pārkraujam, – par oglēm un par veselu virkni izejmateriālu, tad šis pats princips īstenosies arī kuģniecībā un pārkravājumos, kur pārkravājumu likme ir saistīta ar pašas produkcijas cenu. Un tāpēc prognoze 2009.gadam, ko man speciālisti ir rakstījuši, ir tāda, ka ostu pārkravājumos ir vismaz mīnus 5 procenti kopumā. Tas nozīmē, ka ekonomiskais pamats, prognozējot kopproduktu un arī budžetu, viennozīmīgi ir saistīts arī ar šādu faktu. Turklāt, ja mēs skatāmies atsevišķi, tad redzam, ka kokmateriālu tirgū mēs varētu sagaidīt 15–20 procentu lielu kritumu pārkravāšanā. Konteineru kravām mēs varam prognozēt 5–8 procentu lielu kritumu. Vienīgi paliek jautājums par ogļu pārkraušanu, kas ir saistīts ar mazuta un degvielas cenu. Tātad – jo mazāka ir degvielas cena, jo mazāka ir tendence pārdot ogles, bet, jo cena ir lielāka, jo ogles ir lielāks konkurents. Šis ir sarežģīts rēķins, tāpēc es esmu prasījis, lai speciālisti aktualizē datus, taču, skatot kopumā primāros datus, mums nav nekāda pamata uzskatīt, ka tas fakts, ka mums 2008.gads realizēsies ar mīnus 2 procentiem, ka mums varētu pirmajā gadā palikt… ka mums 2009.gadā varētu būt tā prognoze, kas ir mīnus 1 procents, atliek tikai viens – mēģināt prognozēt – tas absolūti nav vienkārši! –, kāds tad varētu būt kopprodukta samazinājums 2009.gadā un kas varētu būt galvenie faktori, kas izraisīja šo kopprodukta samazināšanos.

Kad sākās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Kopienu, mēs lūdzām: „Paņemiet, lūdzu, šos papīrus! Mēs tomēr ļoti lūdzam aktualizēt tos no mūsu puses.” Tiekoties ar Starptautisko Valūtas fondu, viņu uzstādījums bija ļoti vienkāršs: „Mēs vairs neesam tas fonds, kas bija 1990.gadā!” Un ar to jūsu padevīgais kalps kopā ar toreizējo Latvijas Bankas prezidentu noslēdza līgumu pirmo reizi. Mums pašiem tagad jāveido programma, viņi mums vairs nenāk priekšā ar priekšlasījumiem, viņi nenāk mums priekšā ar saviem uzskatiem.

Tiesa gan, pirms es runāju par šīm prognozēm, es gribu atgādināt, kā mūs prognozē citi.

Kā mēs atceramies, pavasarī Starptautiskais Valūtas fonds bija vienīgā organizācija, kas prognozēja gada iznākumu ar mīnusu. Mums bija dažādas reakcijas, mēs tam neticējām, un tas ir pilnīgi saprotams, jo ir samērā grūti stādīties priekšā tik strauju kritumu, taču to rādīja Starptautiskā Valūtas fonda dati jau aprīlī, tāpat arī septembrī – 8.septembrī par mums veidotajā monitoringā. Starptautiskais Valūtas fonds plānoja, ka mēs 2008.gadu pabeigsim… Tie ir Valūtas fonda septembra dati, ka mums šis kopprodukts Latvijā gada beigās būs mīnus 0,4 procenti, bet nākamajā gadā – mīnus 1 procents.

Iedomājieties, kā divos mēnešos mainās abpusējās prognozes!

Ja mēs skatāmies arī uz budžeta deficītu, tad viņu plāns bija, ka mēs pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu šo gadu un būs mīnus 3,4 nākamajā gadā. Ja mēs skatām Eiropas Savienības pēdējo apgreidēto prognozi, kas ir (pēdējie dati, septembra prognoze), tad septembra prognozē Eiropas Komisija ir diezgan skeptiski vienmēr raksturojusi mūsu pēdējos gadus, īpaši ekonomikas pārkaršanas gadus… ļoti kritiski… Noklausījāmies ļoti smagu kritiku par mūsu rīcību tajā laikā, kad faktiski tika minēts 2008.gadā samazinājums mīnus 0,8 procenti un 2009.gadā – mīnus 2,7 procenti, pastāvot deficītam 2009.gadā, tiesa gan, stipri lielākam – mīnus 5,6 procenti 2009.gadā, mīnus 2,3 – šajā gadā.

Tas, ko es runāju ar komisāru, un tas, ko runāja finanšu ministrs… Ja mēs redzam šādus deficīta skaitļus, tad… Atšķirībā no daudzām valstīm, kas var atļauties šādus deficītus, mūsu valstij nav pietiekami daudz resursu, lai mēs varētu šādu deficītu finansēt. Un šo deficītu finansēt mēs varam faktiski tikai tā – ar iekšējo vai ārējo parādu vai paceļot nodokļus, vai samazinot izdevumus, mēs centīsimies jūs tagad iepazīstināt ar to, kādus soļus mēs domājam spert. Tas nozīmē… Patlaban mēs esam tajā situācijā: mēs mēģinām saskaņot pamatrādītājus. Un tie pamatrādītāji, cienījamie deputāti, rezultējas vienā lietā. Tā lieta ir šāda: pēc veselas virknes aplēšu situācija ir tāda, ka mēs 2005.gadā… ka 2009.gadā mums ir jāpieļauj, ka mums kopprodukts samazināsies par 5 procentiem. Galvenais iemesls 5 procentu samazinājumam ir banku izsniegto kredītu apjoma samazinājums. Ja mēs vēl runājam par iepriekšējiem gadiem… Runājot par iepriekšējiem gadiem, kredītu atlikuma izmaiņas mums bija 34 procenti 2007.gadā pret 2006.gadu, 13 procenti – 2008.gadā pret 2007.gadu. Tātad situācija, kāda ir tagad… izskatās, ka mums ir kopumā mīnus 5,4 procenti, tātad kredītu apjoms samazināsies faktiskajās cenās par 5,4 procentiem, un mājsaimniecībām tas samazināsies vēl straujāk – par mīnus 11 procentiem. Mēs prasījām, lai Latvijas Banka apstiprina šādus datus. Tā atbild apstiprinoši. Tas faktiski nozīmē tikai to: kā es jau teicu sākumā, bankas atturēsies izsniegt kredītus, bankas nodarbojas ar savu portfeļu pārskatīšanu, lielākā daļa pārslēdz savus līgumus, cenšoties noskaidrot, kāda ir šī kredītportfeļa kvalitāte, vadoties no tiem gadiem, kad kredīti tika izsniegti ar milzīgu tempu, gads pret gadu.

Tiklīdz šie procenti ir tik mazi, momentāni tas atstāj iespaidu uz trim faktoriem: uz privāto patēriņu, kur, mēs lēšam, ir vismaz 11,3 procenti pret 13 procentiem pozitīviem 2007.gadā, un momentāni arī investīciju veidošanu… Jo banku kredīts ir saistīts ar uzņēmējdarbību, kas pēc tam izvēršas arī investīcijās. Un šeit mēs uzskatām, ka diemžēl kopējā kapitāla vienošana mums varētu būt līdz pat mīnus 20 procentiem. Šie skaitļi vēl arvien tiek saskaņoti. Bet situācija ir tāda, ka galvenais pamatojums… šeit nav lineāras sakarības starp kopproduktu un budžeta veidošanos, un tomēr… Galvenie pamatpieņēmumi ir šādi: ir vājš ārējais pieprasījums, kas nāk kā papildu faktors klāt, jo mūsu galvenajās eksporta zemēs, tajās, uz kurām mēs eksportējam (to skaitā Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija)… visās viņu prognozēs ir sagaidāmi negatīvi skaitļi. Līdz ar to mūsu iekšējam pieprasījumam, kas ir samazināts tādēļ, ka bankas vairs nedod naudu viegli, nāk vēl klāt samazinājums ārpusē. Tas ir viens aspekts. Jo kopumā Eiropas Komisija sāk pamazām pārvērtēt savu 0,2 pozitīvo prognozi uz negatīvu, un pēdējie dati, ko sniedz Lietuvas jaunā valdība, ir negatīvi. Viennozīmīgi! Tiesa gan, tur ir korekcija, atsauce uz Ignalinas un Mažeiķu rūpnīcas darbību kā atsevišķiem kopproduktu veidojošiem faktoriem, tomēr tie dati ir negatīvi. Tas pats attiecas arī uz Igauniju.

Un tāpēc faktiski vienīgais pozitīvais moments, kas mums te parādās, ir inflācijas straujš kritums un disinflācijas temps. Taču šis disinflācijas temps, ko mēs kopā plānojam, ir apmēram 5 procenti (sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu). Tas ir šāds: tas izraisa vienu citu ļoti nepatīkamu lietu. Viena lieta ir tā, ko sauc par deflāciju. Bet otra lieta ir tā, ka mēs patlaban gatavojamies ļoti nopietni bezdarbnieku skaita pieaugumam. Jūs, deputāti, esat nobalsojuši par 25 miljonu rezervi attiecībā uz bezdarba pieaugumu līdz 8 procentiem – no 5,8; ja nemaldos, tie ir 25 miljoni papildus. Ja pie mums bezdarbs pārsniegs… sasniegs vēl lielākus skaitļus, tad, kā mēs runājām ar Labklājības ministrijas speciālistiem, tas būs vienīgais postenis, kur mums nāksies meklēt papildu resursus. Arī sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu jautājums par bezdarbu ir ļoti svarīgs, un te netiek uzskatīts, ka varētu vienkārši vai nu samazināt pabalstus, vai saīsināt pabalstu ilgumu. Starp citu, rūpīgi iepazīstoties ar datiem, jāteic, ka pie mums šis pabalsts nav ne pats ilgākais, ne pats lielākais. Taču visu noteiks mūsu finanšu iespējas.

Tātad es tik tiešām varu pateikt tikai to, ka tie skaitļi patlaban tiek saskaņoti. Tos skaitļus es tik tiešām lūgtu jūs tad noklausīties. Mēs esam sagatavojuši ekonomikas stabilizācijas programmas projektu, kuru patlaban saskaņojam ar Starptautisko Valūtas fondu. Pamatojums šajā stabilizācijas programmā ir ievaddaļā, kurā mēs fiksējam ekonomikas izaugsmes apstāšanos, samazināšanos, finanšu resursu tirgus nestabilitāti, sastingumu, ekonomiskos apstākļus, problēmas, kādas rodas, kad, īstenojot iepriekš nosprausto politiku, gribam finansēt veselu virkni mūsu izdevumu. Un ir arī jautājums, ka, nepieņemot straujus mērus, tiktu apdraudēta mūsu sociālā sfēra. Tāpēc ir nepieciešama neatliekama rīcība, lai novērstu visus šos procesus. Un tāpēc tas, ko mēs liekam priekšā mūsu programmā, ir monetārā politika, kurā mēs kopā ar Latvijas Banku ļoti strikti pastāvam uz to. Tas mums ir galvenais kritērijs. Galvenais! Mēs, valdība, esam gatavi, liekot galvu uz bluķa, nākt pie jums ar priekšlikumiem par ļoti nopietniem samazinājumiem. Tiem mēs vēl neesam gatavi, tāpat kā Latvijas Banka – piekrist kaut kādām izmaiņām attiecībā uz mūsu lata piesaisti eiro kursam. Tāpēc mūsu monetārās politikas programmas galvenajā sastāvdaļā ir skaidri rakstīts – Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu Latvijas lata piesaistes kursu (1 eiro – 0,70284 lati), nodrošinot lata un eiro svārstības 1 procenta apjomā.

Lai nebūtu arī nekādas diskusijas, mēs visu laiku ar Latvijas Bankas prezidentu apmaināmies ar informāciju, un līdz šim brīdim šis „koridors” tiek uzturēts, neskatoties uz visiem satricinājumiem, kurus mēs esam piedzīvojuši, sākot no oktobra beigām. Tas nozīmē – Latvijas Banka turpinās sekot ekonomikas attīstības procesiem, būs gatava paredzēt obligātās rezerves prasības, lietot monetārās politikas realizēšanas rīkus, kad tas būs nepieciešams. Ministru kabinets, atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas veiks visus nepieciešamos soļus, lai izpildītu Māstrihtas konverģences kritērijus un nodrošinātu eiro ieviešanu iespējami ātri – ne vēlāk kā 2012.gadā. Tie ir pamatprincipi monetārajā politikā.

Tālāk mēs runājam par fiskālās politikas sadaļām, kas vēl ir precizējamas, un tāpēc man ir samērā grūti jums nosaukt skaitļus. Var būt, ka finanšu ministrs to veiks. Bet katrā ziņā šeit diemžēl, cienījamie deputāti, mēs esam maksimāli mēģinājuši darīt divas lietas, pie šīs straujās ekonomikas… Stimulēt ekonomiku – tas nozīmē „negriezt” tos pasūtījumus, tos valsts pasūtījuma izvietojumus, ko mēs plānojam kā stimulēšanas faktoru. Mums vēl arvien… uz 1.novembri valsts pasūtījums attiecībā pret plānu bija plus 2,5 procenti. Decembrī tas beigsies. Mēs esam balstījušies uz budžetu. Bet reāli mēs esam izdarījuši to, ko mēs varējām. Diemžēl mēs nevaram nobremzēt ekonomikas kritumu tik strauji. Tāpēc faktiski budžeta samazinājums tagad būs attiecībā pret 2008.gada faktu. Lielos skaitļos. Lielos skaitļos, orientējoši, lai deputāti izprastu, par ko ir runa, ņemot vērā, ka ir pieci… Fakts, ka mēs ar Starptautisko Valūtas fondu esam vienojušies, ka būs 5 procentu samazinājums kopproduktā, un diez vai mums izdosies pat pie 5 procentu samazinājuma izturēt 3 procentu deficītu. Patlaban vēl tiek precizēts deficīta apjoms. Tas varētu būt tuvu 4 procentiem. Mums būs jāsamazina (kopumā palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus) tas skaitlis, kas ir tuvu 700 miljoniem. Tuvu 700 miljoniem! Ja mums tas izdosies, mēs nāksim ar priekšlikumu par 100 miljonu lielu palielinājumu ieņēmumu daļā, un mums būs ļoti… samērā nežēlīgs plāns. Es pieļauju, ka tas būs ļoti smagi debatējams. Pamatā tas ir saistīts ar nodokļiem, kas neskar tieši uzņēmējus. Tie būs patēriņa nodokļi attiecībā uz pazeminātām PVN likmēm. Mums, paldies Dievam, atšķirībā no Lietuvas nav jāceļ… nevajadzēs celt pārtikas produktiem likmes, kas jau mums ir 18 procentu; ar to ir daudz sāpīgāk nodarboties. Taču veselā virknē pozīciju tas tiks likts priekšā. Tas ir faktiski vienīgais fiskālais elements, ko mēs varētu piemērot, ja mēs negribam celt tos nodokļus (tas mums neko nedos, tikai samazinājumu). Tajā sakarā jāmin samazinātās PVN likmes. Valdība ļoti rūpīgi izskatīja arī iespēju vispār PVN likmi pazemināt. Kā zināt, Lietuvas valdība aizvakar pieņēma lēmumu – uz 19 procentiem palielināt no 18, taču pagaidām sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu šāds variants nav kā pirmais.

Tātad – PVN likmes.

Otrs. Akcīzes nodoklis degvielai. Arī citām precēm. Tas attiecas uz ieņēmumu daļu.

Kas attiecas uz izdevumu daļu, tad faktiski tie ir apmēram, kā jau es teicu, 600 miljoni. Mums nav daudz iespēju. Kā es jau teicu, šis te budžets izdevumu daļā principā sakrīt ar patlaban esošo, 2009.gada budžets – ar šo. Sociālais budžets pieaug par 330 miljoniem, taču tur 140 miljoni šajā pieaugumā ir tikai tie, kas mums ir jāmaksā, lai mēs nesamazinātu cilvēkiem pensijas, pabalstus. To mēs darīt nevarēsim un nedarīsim. Tas nozīmē, ka, ja mēs to nedarām, mums ir jāmazina citi posteņi. Un valdība nāks ar šiem priekšlikumiem. Konkrēti.

Mēs pieņemsim lēmumu pirmdien. Tas būs sadalīts resoru ziņā. Ko es lūdzu? Mēs esam koalīcijas, parlamentā pārstāvēto partiju valdība. Es būtu ļoti pateicīgs, ja opozīcija ar visu savu nesaudzīgo kritiku mēģinātu arī nākt klajā ar saviem priekšlikumiem, ja tā redz citādas iespējamas budžeta izmaiņas … lūdzu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu pēdējie lēmumi par valsts pārvaldi, kas ir jau pieņemti, fiskāli, tas ir, 40 miljonus vēl paredzēts samazināt… Baidos, ka nāksies tos samazināt daudz vairāk. Tas nozīmē, ka jautājumi par prēmijām, par piemaksām tiks noņemti nost pilnībā. Pilnībā. Mēs uzskatām, ka daudz svarīgāk ir šajos apstākļos saglabāt cilvēkiem darba vietas un darba algu nekā cīnīties par visādiem papildu maksājumiem uz tā rēķina, ka vesela virkne cilvēku tiks atbrīvoti un nonāks turpat, attiecīgajā Labklājības ministrijas Nodarbinātības aģentūras budžetā un saņems fiskāli praktiski to pašu naudu.

Tas ir viens.

Līdz ar to faktiski diskusijas par šo jautājumu vairs nav. Valdības ziņā vairs par to vispār nav diskusiju.

Kas attiecas uz tādām sfērām kā izglītība, kā veselība, kā aizsardzība, kā ceļi, kā zemkopība… es jums nosaucu skaitli, tie ir 600 miljoni. Tie ir nopietni skaitļi. Mēs rēķinām 600 miljonus. No 4 miljardiem tas ir ar Dieva palīgu apmēram 11 procenti, ja ne 12… ja būs jāsamazina. Ja mēs to neveicam, šis ir tas brīdis, kad, es to varu teikt, mēs saskarsimies ar maksājumu grūtībām marta mēnesī. Marta mēnesī.

Cienījamie deputāti! Valdība nāks ar konkrēto programmu 19.decembrī, ja būs iespējams, ātrāk, tas ir svarīgi, kā mums izdosies pabeigt sarunas.

Cienījamie deputāti! Mēs jau tagad izstrādājam visas izmaiņas konkrētos normatīvajos aktos, es lūdzu jūsu atbalstu šajā ļoti nopietnajā, Latvijas valstij pietiekami kritiskajā brīdī.

Paldies. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Tālredzīga politika!”)

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

Sākam debates.

Vārds debatēs deputātei Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Augsti godātais premjer! Kolēģi!

Ja jūs vērojāt zāli, tad, manuprāt, jūsu garā un izsmeļošā runa šajā brīdī nepārliecināja šeit sēdošos. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Nav taisnība! Meli!”) Es nezinu, vai tā šajā Adventes brīdī, kas kristīgajā pasaulē tiek uzskatīts par gaidīšanas laiku, pārliecina to sabiedrības daļu, kas klausījās, un to sabiedrības daļu, kas katru dienu ieslēdz televizoru. Un ko viņi tur redz?

Jā, arī melus, pesimismu, nedrošību, valdības solījumus – vienu dienu vienu, otru dienu – otru, ģeometriskā progresijā pieaugošus skaitļus: trīs, pieci, septiņi… trīspadsmit miljardi… kuri ir jāaizņemas, kuri būs jāatdod mūsu bērniem un droši vien jau arī mūsu mazbērniem. Cilvēku pārliecība par to, ka šī valdība ar premjeru, kuram piere kļūst arvien sarauktāka un sarauktāka un kurš it kā mēģina kādam iestāstīt, ka joprojām kontrolē situāciju, lai gan viņu neatbalsta pat viņa koalīcijas partneri… Finanšu ministrs, kurš kaut ko ļoti nesaprotamu mēģina kādam iestāstīt. Cilvēki redz šo koalīciju, kura ir pie varas jau četrus gadus un pēc savas būtības ir vainīga tajā, kas noticis.

Jā, redz arī opozīciju, redz arī opozīciju, kas izmanto savu sargsuņa lomu un kritizē šo klibo valdību un tos darbus, ko nespējat izskaidrot sabiedrībai jūs. Ne tikai sabiedrībai, bet pat šeit, zālē, sēdošajiem.

Godmaņa kungs, jau maijā mēs sasaucām Saeimas sēdi, un paldies jums, ka piekritāt, lai šī sēde notiktu, jo pretējā gadījumā jau bija mēģinājums panākt, ka pieprasījums noraidāms vai izskatāms nākamajā sēdē. Tikai ar jūsu personīgu atbalstu tā sēde notika. Mēs diskutējām tāpat par šiem smagajiem jautājumiem, par to, kādā veidā pārvarēt ekonomisko krīzi. Parunājām, parunājām, pēc tam draudzīgi ar koalīcijas balsu vairākumu noraidījām. Nav jau vajadzīgs mums nekāds plāns. Šodien jūs nākat ar plānu, šodien jūs nākat ar plānu, uzrunājat opozīciju. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Ļoti pareizi!”)

Ļoti pareizi, protams, ir pareizi uzrunāt opozīciju un gaidīt no tās, lai tā, kā teica Leiškalna kungs, brauktu ar jums tajā laivā un uzņemtos to atbildību. Jūs braucat caurā laivā, airējat nezin uz kurieni un sakāt tiem, kas skrien pa krastu: nu, varbūt papeldiet līdzi un pieturiet to laivu! (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Laiva ir viena. Nav divu laivu!”) Tas ir tas, ko jūs tā kā gaidāt no opozīcijas.

Man vakardien e-pastā bija šāda vēstule: „Vai jūs noguruši vai kā? Jebkurš stratēģis tagad laistu vaļā jaunos lietussargus. Cilvēki sanāks ne pa jokam, arī ģeometriskā progresijā, kā, piemēram, viens miljards, trīs miljardi, pieci miljardi. Es pat neesmu jūsu, „Jaunā laika”, fans, bet tikai pasvilpiet.” Vai tas ir tas, ko mēs tagad varētu dot sabiedrībai? Vai tas ir tas, ko sabiedrība sagaida no mums, politiķiem, kam tā saskaņā ar Satversmi ir uzticējusi varu, uzticējusi varu vest šo valsti normālā virzienā un nodrošināt normālus dzīves apstākļus?

No klasiskās polittehnoloģijas viedokļa man droši vien vajadzētu teikt – neviens nešaubās, ka šī valdība ir bankrotējusi un novedusi līdz bankrota priekšvakaram arī valsti. Un man vajadzētu teikt – mēs varam izdarīt to, mēs varam uzņemties atbildību. Bet es teikšu ko citu. Es teikšu ko citu. Es esmu pārliecināta, ka šī valdība ir bankrotējusi, bet es esmu pārliecināta arī par to, ka ir izeja no šīs situācijas un šī izeja ir nevis šīs valdības darba stutēšana pat tad, ja to stutētu kāda opozīcija, bet tiešām visiem kopā braukšana vienā laivā, kopīga atbildības uzņemšanās, kopīga strādāšana, lai izvestu valsti no šīs krīzes. Nemānīsim sevi, ka sabiedrība būs priecīga uzticēt varu vienam vai otram šajā zālē sēdošam! Mums kopā – mums kopā! – neuzticas 90 procenti sabiedrības. Un neko nedos tas, vai valdību turpinās vadīt Godmanis un citi viņu pastutēs, vai valdību turpmāk vadīs Āboltiņa vai vēl kāds cits. Mums netic sabiedrība, sabiedrība netic, ka mēs varam izvest valsti no krīzes. Pareizi, Godmaņa kungs, ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet pat budžeta pieņemšanas laikā nekas neliecināja par to, ka jūs būtu gatavi pieņemt nepopulārus lēmumus. Jūs tāpat stutējāt savas Zaļo un Zemnieku savienības iesniegtās „būdiņas”, jo tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas. Tie taču 3 miljoni, nu un kas? Jūs tāpat atmetāt „Saskaņas Centram” kaut ko, lai tak apstiprina šo valdību. Jūs visu laiku draudat ar to, ka tā ir vienīgā, kas var būt. Pretējā gadījumā iestāšoties katastrofa. Bet katastrofa jau ir iestājusies tieši tāpēc, ka jūs valdāt! Četrus gadus ir šī valdība, šī koalīcija… Es aicinātu tomēr padomāt, vai nepastāv iespēja izveidot nacionālā izlīguma valdību, kurā būtu pārstāvēti visi, kurus interesē šī valsts. Visi, es uzsveru, visi! Varbūt ne tie, kas sēd viskreisākajā malā un kam nekad nav bijusi svarīga ne šī valsts, ne šīs valsts ideāli, ne ideja par šo valsti.

Varbūt tiešām ir iespējams izveidot tādu valdību, kurā nebūtu neviena no tiem politiķiem, kuri pašreiz ir šajā valdībā, pat ne tie trīs, kuri deklarē, ka viņi ir no Dieva dotie, uz mūžu ieceltie ministri? (No zāles: „Kuri tie ir?”)

Sēdes vadītājs. Āboltiņas kundze, jūsu laiks ir beidzies.

S.Āboltiņa. Vai es drīkstu pabeigt?

Sēdes vadītājs. Vai deputāti iebilst pret papildlaika piešķiršanu?

S.Āboltiņa. Tikai tāda valdība, kurā visi varētu līdzvērtīgi uzņemties atbildību, spētu pieņemt šos nepopulāros lēmumus un izvest valsti no šīs krīzes. Un šāda valdība ir jāvada nevis cilvēkam no mūsu vidus, kuram neuzticas 90 procentu sabiedrības, bet cilvēkam, kurš ir pierādījis, ka viņš ir profesionālis savā darbībā un valsts intereses viņam ir svarīgākas par jebkurām citām interesēm.

Es esmu pārliecināta, ka ir tādi cilvēki – kā Ilmārs Rimšēvičs, kā Inguna Sudraba… Šis saraksts varētu būt pietiekami plašs un pietiekami garš. Un tikai tad tie daudzie ekonomisti ar labo izglītību un idejām, kā no krīzes izvest šo valsti, nāks palīgā. Un tikai tad mēs varēsim pārvarēt šo krīzi, un varbūt tad cilvēki ar prieku gaidīs Adventi un Ziemassvētkus.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātei Solvitai Āboltiņai.

Godātie kolēģi! Es atgādinu, ka saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 64.pantu debašu laiks ir piecas minūtes.

Vārds debatēs deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamais premjera kungs! Kolēģi!

Es uzdošu jautājumu: kāda ir līdzība starp valdību un banku? Kāda ir līdzība starp valdību un banku? Veiksmīgai darbībai gan valdībai, gan bankai ir pilnībā nepieciešama uzticība – tautas uzticība. Šobrīd mēs varam vērot, ka faktiski šis uzticības deficīts ir tā grūtība, kas acīmredzot ir saistīta gan ar valdības tagad laikam pārņemto „Parex banku”, gan ar pašu valdību.

Par banku runājot. Valdība paziņoja mums, ka tā esot pārņēmusi 51 procentu akciju kapitāla un ieguldījusi 200, tagad izrādās – 300, miljonus latu depozītā. Tikai šodien mēs saprotam (vai laikam jau vakar mēs to sapratām), ka faktiski tā pārņemšana tā īsti nemaz nenotika līdz vakardienai, jo tur bija tās saistības, par ko Godmaņa kungs mums tik sarežģīti stāstīja un kas netika izpildītas. Ko mēs redzējām, ko valdība izdarīja? Šīs bankas galvgalī, par bankas vadītāju ielika vienu politiskās partijas virzītu ierēdni. Un ko darīja bankas ieguldītāji – tie, kuriem ir nauda šajā bankā? Tā nauda acīmredzot lielā mērā diemžēl ir aizplūdusi, gan vietējo noguldītāju, gan arī ārzemju noguldītāju nauda.

Kāpēc tā nauda ir aizgājusi? Tā nauda ir aizgājusi, jo cilvēki, kuriem tā nauda pieder, faktiski ir izteikuši neuzticību tai bankai tajā ziņā: kas šo banku vada un kāda būs tās nākotne. Mēs varam tieši ar skaitļiem mērīt, cik uzticas vai neuzticas jebkurai bankai.

Kas notiek ar valdību? Valdībai cilvēki… nu nenotiek tā, un paldies Dievam, ka cilvēki vienkārši sapako čemodānus un vācas no valsts projām! Bet garīgi viņi jau izsaka, un to mēs redzam visās aptaujās, ka neuzticas šai valdībai. Katastrofāli neuzticas ne valdībai, ne koalīcijai, ne Saeimai kopumā! Proti, ar mazāk nekā 10 procentu atbalstu. Man liekas, es vakardien meklēju, es nevarēju atrast uz ātru roku… ka kādā valstī pastāvētu koalīcija vai valdība ar tik zemu atbalsta procentu. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs prezidents Niksons, kuru parlaments atlaida, baudīja lielāku uzticību sabiedrībā, nekā šī valdība šobrīd bauda.

Tagad ir jautājums, kas jāprasa: kāpēc cilvēki neuzticas šai valdībai? Un es argumentēšu, ka dēļ tiem darbiem, ko tā ir darījusi, un dēļ tiem darbiem, kurus tā nav darījusi. Proti, ko ir darījusi valdība, šī pati koalīcija (nu, agrāk bija viens premjers, tagad – otrs premjers, bet tā pati koalīcija) ar savu uzbrukumu KNAB? Pirmajā piegājienā neizdevās, bet otrā izdevās noņemt Loskutovu. Pirmajā piegājienā tūkstošiem cilvēku pulcējās Doma laukumā Lietussargu revolūcijā. Valdība parādīja savu attieksmi un gāja uz priekšu. Tāpat ar Satversmes grozījumu bremzēšanu un tā tālāk. Bet ko valdība nav darījusi no tā, kas bija jādara? Viņai bija jācīnās ar inflāciju. 2005.gadā tika izstrādāts pretinflācijas plāns, ko Kalvītis, ko šī pati koalīcija noraidīja, noslepenoja un ielika šūplādē uz nākamajiem trim gadiem, kamēr situācija un problēma tikai samilza grūtībās. Un tāpat valdībai bija pēdējos trīs gadus jāpieņem budžets ar pārpalikumu tieši nedienām, kādas mums ir šodien, un to valdība nav darījusi. Tātad tā vietā, lai darītu to, kas ir valdībai uzticēts, nodrošinātu finanšu un ekonomisko stabilitāti valstī, valdība ir darījusi visu, lai sadragātu cilvēku uzticību valsts varai, tieši cīnoties pret demokrātiskām institūcijām.

Tagad – kāds ir risinājums?

Sēdes vadītājs. Jums ir pusminūte.

A.K.Kariņš. Paldies.

Risinājums ir – jauns sākums. Jauns sākums. Vislabāk būtu, protams, pārvēlēt visu Saeimu, lai tauta varētu šeit iecelt pārstāvjus tādās proporcijās, kas gūs atbalstu. Bet to tik viegli nevar izdarīt, un tas nozīmē, ka mums pašiem, jau ievēlētajiem, būtu jāvienojas par jaunas valdības izveidošanu ar pilnīgi simtprocentīgi jauniem ministriem. Esmu pārliecināts, ka to var izdarīt. Un jūs varējāt drusku paņirgāties, kolēģi, par manu kolēģi Āboltiņu, kamēr viņa uzstājās. Bet es jums garantēju, ka, ja 90 procenti Saeimas smejas par 10 procentiem – mazākumu, tad ārpus šīm sienām tā proporcija ir apgriezta otrādi – 90 procenti smejas tieši par jums. Jums būtu tie cilvēki jāņem vērā. Ir jārīkojas, ir jāatgūst sabiedrības uzticība, un bez radikālām maiņām sabiedrības uzticību mēs diemžēl, kolēģi, neatgūsim.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie valdības locekļi! Tūlīt pēc valdības 8.novembra lēmuma pārņemt „Parex banku” „Pilsoniskā Savienība” ierosināja sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi. Prezidijs mūsu ierosinājumu ignorēja. It kā Saeima nebūtu tā, kuras pienākums un atbildība saskaņā ar Satversmi ir lemt par valsts budžetu, ienākumiem un izdevumiem, un tātad arī par tādiem lēmumiem, kam ir satricinošas sekas uz valsts finanšu sistēmu un tautsaimniecību! Atkārtoti šādu prasību par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu „Pilsoniskā Savienība” iesniedza Prezidijam 3.decembrī. Ja situācija nebūtu tik dramatiska, tad es ironiski pateiktos Ministru prezidentam par to, ka viņš tik operatīvi ir atsaucies uz mūsu prasību un ārkārtas sēde šodien beidzot notiek.

Godmaņa kungs! Ir pagājuši gandrīz 18 gadi, kopš jums nācās baudīt tikpat nedalītu visas Latvijas uzmanību kā šodien. Tas bija 1990.gada 7.maijā, kad jūs iepazīstinājāt jaunievēlēto Augstāko padomi ar savas valdības programmu un kļuvāt par Ministru padomes priekšsēdētāju. Toreiz mums nebija nekā – pat īstas neatkarības. Bet mūs spārnoja ticība Latvijas nākotnei un tautas atdzimšanai. Šodien – 18 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – Latvijas valsts atrodas uz bankrota sliekšņa. Izsaimniekota starp savējiem. Šajā bilancē traģiskākais ir tas, ka cilvēki zaudējuši to ticību un cerību, kas mūs vienoja toreiz. Tomēr mums ir mūsu neatkarīgā valsts, un mēs šodien vairs neesam vieni kā toreiz – 1990.gadā. Man, tāpat kā ikvienam nodokļu maksātājam, ir tiesības uzdot jautājumu – kas par to visu ir atbildīgs? Un atbildīga ir Kalvīša, Šlesera, Lemberga valdība, kas kopš 2004.gada nav darījusi neko, lai ieguldītu līdzekļus valsts ilglaicīgā attīstībā un izveidotu iekrājumus nebaltai dienai. Atsaukšanās uz globālo krīzi ir izdevīga atruna, jo Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur situācija ir tik smaga, ka jāklauvē pie Starptautiskā Valūtas fonda durvīm un jālūdz aizdevums.

Tāpat kā ikvienam, man ir tiesības būt sašutušai un sarūgtinātai no visām nejēdzībām, puspatiesībām un klajiem meliem, kas piedzīvoti pēdējā mēneša laikā. Par vispretīgāko es uzskatu valdības augstprātīgo pārliecību, ka tai ir gandrīz vai dievišķas tiesības slēpt informāciju no sabiedrības. Tā ir īsta posttotalitāra domāšana, kad politiķi uzskata par pašsaprotamu informācijas noklusēšanu vai pat melošanu. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Klaji meli!”) Viņuprāt, šie kvaukšķi, ņerkstekļi taču neko nespētu saprast no tām smalkajām lietām, ar kurām nodarbojas valdība un ierēdņi. Kā arvien politiskajai elitei piemirstas, ka viņi savas pilnvaras ir saņēmuši no vēlētājiem, kuri tiem ir deleģējuši tiesības pārvaldīt valsti un tiesības rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. Un tāpēc vēlētājiem ir tiesības zināt, ko valdība lemj, plāno un dara.

Esošā koalīcija un valdība ir pierādījusi pilnīgu savu mazspēju un zaudējusi cilvēku uzticību. Diemžēl uzticības krīze ir tik dziļa, ka sabiedrība politiķiem vairs neuzticas vispār. Tas attiecas vienlīdz kā uz pozīciju, tā uz opozīciju. Tādos apstākļos, kad valsts glābšanai ir nepieciešama lemtspējīga un zinoša valdība, ir tikai viena izeja – esošajai valdībai ir jāatkāpjas, politiskajām partijām, uzņēmējiem un sabiedrības pārstāvjiem ir jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas par profesionālu valdību, kurai Saeima piekrīt dot plašas pilnvaras. Šai valdībai būs jāpieņem nepopulāri lēmumi, un – tas ir vēl būtiskāk! – situācija ir tik kritiska, ka jaunajai valdībai vairs nav laika kļūdīties.

„Pilsoniskā Savienība” uzskata, ka valsts atveseļošanas finanšu paketes īstenošanu nedrīkst uzticēt Godmaņa valdībai. Šo uzdevumu var uzticēt tikai profesionāļiem. Un, lai valdība sekmīgāk varētu tikt galā ar saviem uzdevumiem, finanšu glābšanas likumu paketē ir jāparedz izveidot politiski neatkarīgu ekspertu padomi, kas nodrošinātu uzraudzību pār finanšu līdzekļu izmantošanu atbilstoši atveseļošanas plānā noteiktajām prioritātēm.

Tāpat ar likumu ir jānosaka budžeta līdzsvara princips un trīs gadu budžeta pieņemšana. Ir godīgi jāpasaka cilvēkiem, ka 2009.gadā viņu reālie ienākumi kā publiskajā, tā privātajā sektorā samazināsies. Tā ir sāpīga patiesība, bet ir jābeidz stāstīt pasaciņas, ka viss var palikt pa vecam. Lai kaut vispārīgi aptvertu mūsu situāciju, paraudzīsimies uz skaitļiem pavisam vispārīgi un vienkāršojot. Ja Latvija aizņemas 5 miljardus eiro uz pieciem gadiem, tad tas nozīmē, ka piecus gadus katru mēnesi katrs Latvijas strādājošais saņems vidēji par simts eiro mazāk, lai šo parādu nomaksātu. Ja aizdevums būs lielāks, tad maksāsim vēl vairāk un ilgāk. Faktiski jau nākamajā gadā…

Sēdes vadītājs. Kalnietes kundze, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

S.Kalniete. Jā, tūlīt… Nākamajā gadā Latvijā strādājošo ienākumi samazināsies par 10 procentiem. Latos. Un, ja nesamazināsies latos, tad samazināsies eiro, latam zaudējot vērtību.

Un nobeigumā es gribu teikt, ka šī mācību maksa par piedzīvotajiem treknajiem gadiem, „meibahiem” un Šlesera „gāzi grīdā” ir ļoti augsta. Cerams, ka gan valdība, gan mēs katrs būsim iemācījušies mūsu senču patiesību – nedzīvot pāri saviem līdzekļiem.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais premjera kungs! Godātie klātesošie! Vispirms es gribētu jums uzdot dažus jautājumus.

Pirmais jautājums. Kam bija jārūpējas, lai Latvijas finansiālā situācija nenonāktu tāda bezdibeņa priekšā kā tagad? (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Latvijas Bankai!”) Piemēram, kam bija jādomā par to, lai būtu likums, kas regulētu kādas bankas pārņemšanas procedūru pašreizējā situācijā? Un vai jūs varat atbildēt uz jautājumu: kas notiktu, ja šie akcionāri nepiekristu Godmaņa kunga priekšlikumiem?

Otrs jautājums. Vai pie šīs situācijas ir vainojama tikai starptautiskā krīze, ar kuru tagad, atbildot uz jebkuru ekonomisko jautājumu valstī, kā ar vīģes lapu piesedzas atbildīgās amatpersonas?

Un trešais jautājums. Vai šodien tiešām, nepieļaujot diskrimināciju, visiem tiek nodrošināts vienāds piezemēšanās spilvens? Es šeit negribu meklēt nevienu vainīgo un negribu arī uzvelt kaut kādu atbildību, bet gribu pievērst jūsu uzmanību virzienam, kādā attīstās mūsu valsts pēdējos mēnešos.

Es domāju, ka gan valdībai, kas izstrādāja valsts budžetu, gan arī Saeimas pozīcijai, kas pirms divām nedēļām pieņēma šo valsts budžetu, vajadzēja gādāt par šo pieminēto drošības spilvenu. Taču tagad, godātie kolēģi, vieniem šā spilvena vispār nav un viņi krīt uz tīras zemes vai, vēl sliktāk, tur, kur apakšā ir dzeloņdrātis, toties savējos no šā kritiena sargā drošu roku turēts dūnu matracis. Un es paskaidrošu, kāpēc es tā saku.

Lūk, manās rokās ir – es skatos uz ZZS pusi – vēstule no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Vītoliņa kunga, kurā viņš man izsaka pateicību par izpratni, atbalstot investīciju projektu Ventspils pilsētas jaunās bibliotēkas būvniecībai Pārventā, valsts finansējuma daļas iekļaušanu likumā „Par valsts budžetu 2009.gadam”, diemžēl vēl pat nenoskaidrojis, ka es to neesmu atbalstījusi (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Cerēja!”), jo es esmu no šīs tribīnes runājusi, ka valsts investīcijas valstī tiek dalītas nevis saskaņā ar likumu, bet atkarībā no pašvaldību politiskās piederības. Un tagad, lasot Ventspils presi, redzams, ka šie divi mūsu kolēģi, šeit visaugstāk sēdošais Daudzes kungs un arī Blumberga kungs, tiek pataisīti Ventspilī par Ventspils nacionālajiem varoņiem.

Es saprotu, ka šajā gadījumā Ventspils laikam ir tā nabadzīgākā pilsēta viņu izpratnē. Taču ir jau vēl arī citi gadījumi… Pārkāpjot šo iepriekšējo vienošanos, ka netiks palielināts budžeta deficīts, nauda tika dalīta citiem gadījumiem. Šie miljoni pie miljoniem summējās; piemēram, premjera partija, Latvijas Pirmā partija/„Latvijas Ceļš”, 700 tūkstošus iedeva Daugavpils Saskaņas skolas sporta zālei. Var būt, ka vajadzēja, bet – vai tiešām tas bija nepieciešams? Bez tam arī Alūksnes rajona Liepnas pagastam – 350 tūkstošus. Un vairāk nekā pirms diviem mēnešiem Godmaņa kungs, valdība apņēmās, ka Saeimā nonāks likumprojekts, kas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļiem šos dūnu pēļus aizstās ar vistu spalvām. Taču joprojām šī likumprojekta nav. Vēl vairāk! Izrādās, ka premjeram un finanšu ministram aiz muguras tiek gatavots likumprojekts, kas ierēdņiem no 1.janvāra sagādās ļoti mīkstu piezemēšanos. Es šeit varētu runāt par šo glābšanas spilvenu savējiem saistībā arī ar grozījumiem Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā. Jūs ļoti labi zināt, par ko es runāju: par apbūvētas zemes pārdošanu. Es varētu runāt arī par šādu gatavoto likumprojektu savējiem – par grozījumiem Iepirkuma likumā; tur tiek deviņas reizes paceltas šīs summas; tad nebūs nepieciešama šī cenu aptauja un valsts konkurss šajā gadījumā. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Pareizi!”) Protams, es esmu ļoti gandarīta, ka šodien faktiski Godmaņa kungs ir atbalstījis „Pilsoniskās savienības” un opozīcijas patstāvīgo… pieprasījumu saistībā ar „Parex banku”. Un šodien, ļaujot runāt tikai piecas minūtes, mēs formāli ievērojam Kārtības rulli, jo principā par patstāvīgo pieprasījumu var runāt 15 minūtes. Es vakar gatavojos runāt 15 minūtes. Diemžēl es aicinātu valdību šajā gadījumā, runājot par „Parex banku”, jo darījums ir tik nopietns, ka skar…

Sēdes vadītājs. Godātā Čepānes kundze, es jums atgādinu, ka šī ir ārkārtas sēde. Saskaņā ar Kārtības rulli jūs varat runāt 5 minūtes, un jūsu 5 minūtes beidzās pirms 15 sekundēm. Savukārt par pieprasījumu mēs runāsim kārtējā sēdē saskaņā ar apstiprināto darba kārtību, un jūs varēsiet runāt 15 minūtes pirmo reizi un 5 minūtes otro reizi. Šobrīd jūsu laiks ir beidzies. Jūs otro reizi varat runāt 2 minūtes.

I.Čepāne. Daudzes kungs! Es pabeigšu vienu teikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

I.Čepāne. Es uzskatu, ka formāli, protams, jums ir taisnība. Bet pēc būtības, runājot par „Parex banku”, es gribētu teikt, ka darījums ir tik nopietns, ka skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Un tāpēc mums ir jābūt pilnīgām tiesībām būt informētiem par šajos līgumos noteiktajām prasībām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis priekšlikumu turpināt ārkārtas sēdi bez pārtraukuma. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti iebilst. Līdz ar to šis jautājums ir izšķirams balsojot. Lūdzu zvanu! Balsosim par priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 23, pret - 62, atturas - 5. Priekšlikums noraidīts.

Līdz ar to, godātie kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienības frakcija.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde pēc 5 minūtēm 106.telpā.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Cienījamie Tautsaimniecības komisijas locekļi! Lūdzu uz mūsu zāli uz komisijas sēdi pēc 5 minūtēm.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde tūliņ, pārtraukumā, komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde pulksten 10.35 komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labrīt, augsti godātie deputāti! Pirmajā pārtraukumā ārkārtas sēdē nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs, Ingrīda Circene, Juris Dobelis, Artis Kampars, Jānis Klaužs, Sarmīte Ķikuste, Sergejs Mirskis, Leopolds Ozoliņš, Raimonds Pauls, Ērika Zommere un Dainis Turlais.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Es informēju, ka Saeimas Prezidija sēde šodien pulksten 10.45. Tagad sēdē pārtraukums līdz pulksten 11.00.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, vai varētu vēlreiz palūgt zvanu? Mums ir jāsāk sēde, bet liekas, ka te trūkst gan pozīcijas, gan opozīcijas…

Godātie kolēģi! Turpinām ārkārtas sēdi. Turpinām debates.

Vārds debatēs deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Kolēģi! Mēs esam nonākuši krīzē, ko arī šeit, Latvijā, pazīst kā vispasaules kapitālisma un starptautisko krīzi. Tomēr es gribētu uzsvērt savā runā: tādēļ, ka mēs esam nonākuši šīs starptautiskās krīzes visdziļākajā bedrē, vainīga ir arī iepriekšējā… vainīga ir mūsu politika. Un, protams, sākot jau no Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Atgādināšu Ministru prezidentam Godmanim, ka, esot pirmo reizi par valdības vadītāju deviņdesmitajos gados, jūs bijāt tas, kas precīzi pateica, ka „Latvijas ceļam” jākļūst par liberālu partiju. Un jūsu vadītā „Latvijas ceļa” politiskā partija iestājās Eiropas liberālo partiju apvienībā. Jūs bijāt arī tas, kas paziņoja, ka Latvija būs kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem un šo tiltu nodrošinās banku sistēmas attīstība Latvijā. Jūs, Ministru prezidenta kungs, bijāt arī tas, kas toreiz pateica (apskatieties, jūs varat izlasīt šīs runas; tās tādas ir, es neapvainoju jūs), ka lauksaimniecība sakarā ar to, ka tā maz var dot kopproduktā naudas izteiksmē, nav svarīgākā vai nav viena no vissvarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Un jūs bijāt tas, arī jūsu partija, un tādas bija daudzas kapitālistisko zemju partijas, kas teica, ka, lūk, arī rūpniecība vairs nav tik svarīga, ka pakalpojumu sektors būs ārkārtīgi svarīgs, ka tas būs noteicošais nākotnē. Tātad nevis lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana, bet pakalpojumu sektors! No tā brīža ir pagājuši padsmit gadu, un šodien jūsu runā, es atgādināšu, ka jūs sakāt – diemžēl, jūs pareizi sakāt – diemžēl ražošana Latvijā dod tikai 11 procentus no kopprodukta. Un jūs arī pasakāt, ka kādreiz jūsu izvirzītā tēze, – un no tās jūs nevarat atbrīvoties… ka būs nepieciešams gandrīz kā vadošais šis pakalpojumu sektors, ka tas dod tikai sociālās garantijas, tādas kā darba vietas, bet nedod necik ievērojamu kopprodukta pieaugumu. Tātad mans secinājums – jums kā Ministru prezidentam un kā vairākkārtējam valdības vadītājam, arī zināmā mērā kā noteicējam politiskajā partijā un koalīcijā, kuru jūs pārstāvat, nav bijis šīs tālredzības. Un pirmo reizi, kad jūs uzstājāties šajā tribīnē, kļuvis par Ministru prezidentu, es arī nepiekritu tam, ka jūs varētu būt Ministru prezidents, un teicu pieklājīgus vārdus, ka, manuprāt, jums ir vecā domāšana, nepaskaidrojot tuvāk. Lūk, šī vecā domāšana joprojām dominē jūsu prātā. Es neredzu nekā jauna. Un reliģiskos rakstos un Bībelē jau senatnē pareizi ļaudis ievērojuši: tauta, kurai nav vīzijas, iet bojā. Un šīs vīzijas nav bijis ne tikai jums, bet arī visām koalīcijas un daļēji arī opozīcijas partijām. Ir jābūt godīgiem! Mēs jau… Viņi sapņoja tos pašus sapņus, ko jūs. Un sevišķi, iestājoties Eiropas Savienībā. Un kā eiroskeptiķis es varu teikt: visa tauta un politiskās partijas gaidīja tās piena upes un ķīseļus, kas nu plūdīs no Eiropas Savienības, bet nu mēs redzam, ka neplūst. Un ka Eiropas Savienība ir tā, kas nosaka mūsu tautsaimniecību, un ka Eiropas Savienības politiķi ar savu liberālo politiku kapitālismā ir gājuši šo maldu ceļu. Un tagad jūs zināt, un daudzi no mums zina, ka Nobela prēmijas laureāti, vesela rinda ievērojamu žurnālistu, politiķu, valstsvīru ir skaidri pateikuši, ka liberālais kapitālisms ir aizgājis bojā. Ievērojams vācu žurnālists, vācu žurnālistikas dižvīrs Teo Zommers nupat ir pateicis, ka komunisms ar savu utopisko ideju pats bija vainīgs komunisma sabrukumā – un nekas cits. Un viņš pareizi saka – kapitālisms pats ir vainīgs, ja tas sabrūk. Un, redzot šo vīzijas trūkumu, šo mantkārību, alkatību, kā raksta daudzi un arī Zommers, kapitālisms pats ir sabrukuma priekšvakarā.

Un no jūsu runas, Ministru prezidenta kungs, es diemžēl neredzu neko, ka jūs būtu kaut ko no tā sapratis.

Apbrīnojot to smaguma nastu, kas uzvelta uz pleciem, un zinot jūsu prātu un milzīgās darbaspējas, un to es otrreiz saku no šīs tribīnes, es tomēr nevarētu piekrist, ka jūs turpināt vadīt Latvijas valdību šīs nākotnes tālredzības trūkuma dēļ. Un, kā es šeit ar īsiem piemēriem parādīju, es jau neko nepārspīlēju…

Apvienoto Nāciju Organizācija, pirms pieciem gadiem sapulcinājusi 1300 ekspertus no 98 attīstītajām pasaules valstīm, paziņoja, ka 2050.gadā gan zemes trūkuma dēļ, gan ievērojamo demogrāfisko procesu – cilvēku skaita pieauguma dēļ nekāds tehnoloģisks progress lauksaimniecībā nenodrošinās, ka pārtika būs pietiekamā daudzumā visiem pasaules iedzīvotājiem. Viskonsinas Universitātes profesors Stīvens Karpenters šīs…

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, jūs laiks ir beidzies.

V.Lācis. …šīs grupas uzdevumā vadīja šo lietu, un tas ir pateikts oficiāli. Bet mēs esam savu lauksaimniecību sagrāvuši…

Vai 5 minūtes jau ir pagājušas?

Sēdes vadītājs. Ir pagājušas. Nupat jau gandrīz 6 minūtes…

V.Lācis. Vēl vienu minūti, tiešām tikai vienu.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret papildu minūtes piešķiršanu? (No zāles: „Lai runā!”) Deputāti neiebilst. Jums ir vēl viena minūte. Lūdzu!

V.Lācis. Un jūs neesat sapratuši to, ka tieši lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivkopība, lai gan tās patiešām nedod milzīgu ieguldījumu nacionālā kopprodukta pieaugumā, tomēr nodrošina pieticīgu, bet stabilu un drošu dzīvi, daudzas darbavietas mūsu tautsaimniecībā. Un par to jūs joprojām nerunājat.

Ir viena politiskā partija, kas daļēji to sapratusi un – jāsaka godīgi – kaut arī ne visur veiksmīgi, bet turpina to darīt. Tā ir Zemnieku savienība. Un ņemiet vērā: ja Kurzemē vienā vietā maksātu septiņreiz lielākas atbalsta summas, subsīdijas nekā Zemgalē, tad Zemgalei ir jāizput. Mēs joprojām esam Eiropas Savienībā un nevaram pateikt acīs, ka tā ir liela nekrietnība, jo mūsu lauksaimniecība ir sagrauta ar nepamatotiem atbalstiem citu valstu lauksaimniekiem.

Un līdzīgs vīziju trūkums jums gaidāms arī priekšdienās. Es redzu, ka to trūkst. Tādēļ diemžēl nevarēšu atbalstīt jūsu valdību, kaut gan domāju, ka opozīcijai nav taisnība, sakot, ka tikai koalīcijas partijām nav nekādas vērtes. Būsim godīgi, draugi, – arī opozīcijas partijām jau nav nekādas vērtes tautas acīs. Jādibina jauna vienības valdība, izņemot šīs Kremlim paklausīgās prokrieviskās partijas, kas ir naidīgas Latvijas valstij, to šīs partijas ir pierādījušas divu beidzamo mēnešu laikā…

Sēdes vadītājs. Jūsu papildlaiks ir beidzies.

V.Lācis. …uz vienotības pamatiem… un tad mēs varēsim izkļūt no šīs krīzes.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

Godātie kolēģi! Es jūs vēlreiz aicinu ievērot Kārtības rulli un nepārsniegt debašu laiku.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Godātie valdības locekļi!

Vai šodien ir sākusies valdības un Saeimas saruna? Es ceru. Būtisks ir pozīcijas un opozīcijas dialogs. Šobrīd valstī ir vajadzīga konstruktīva pozīcijas un opozīcijas saruna, kas aizstātu šo monologu, monologu ar apsaukāšanās elementiem.

Sabiedrības uzticība politiķiem kopumā ir katastrofāli zema. Un cilvēki jau parasti nešķiro pozīciju vai opozīciju. Viņi saka: jūs tur, valdībā, – ar to saprotot visus politiķus.

Valdība, kas nebauda nekādu sabiedrības uzticību, ne ar kādu savu darbību neatgūs noguldītāju uzticību bankām, jo, lai ko tā darītu, tai gluži vienkārši neticēs un meklēs slēptos mērķus visur, pat tur, kur to varbūt nav.

Tādēļ ir darbi, kas jādara kopā, turklāt ne jau tāpēc, ka tā vai cita opozīcijas partija lolotu cerības ātrāk nonākt valdībā, bet tāpēc, ka valsts izvešana no krīzes, tās loģika to prasa.

Runājot par varas burkāna saldumu, laikam nekļūdīšos, ja teikšu, ka šobrīd tas nevienam nav īpaši vilinošs. Arī Tautas partija, iespējams, šodien ir klusībā pateicīga Valsts prezidentam par to, ka Godmaņa kungs ir tas, uz kura pleciem jāiznes viss krīzes smagums blakus rotaļīgi bezbēdīgajam finanšu ministram. Lai gan laikam, kā teikts vecajā anekdotē, rūgtumiņš sirdī tomēr palika.

Tātad aicinu valdības partijas atmest jau apnikušo klišeju – tā jau ir opozīcijas sūtība visu kritizēt, un tāpēc nav ko ņemt galvā. Tā vietā, kolēģi, ieklausieties, analizējiet, vērtējiet, prasiet neitrāliem ekspertiem, ja nezināt. Savukārt opozīcijas politiķus aicinu atturēties no pašmērķīgas kritikas un atbalstīt tās valdības ieceres, kuras ir adekvātas.

Mani ierosinājumi.

Pirmkārt. Uzticības atgūšanai nepieciešama ticība, ka finanšu ministrs izprot, prot prognozēt un pārvalda situāciju. Vai to ir iespējams panākt? Redzu divus ceļus: vienkāršāko, nomainot ministru pret profesionāli, vai varbūt vēl efektīvāku – Finanšu ministrijā izveidot uzraudzības padomi, kurā būtu ar politiskajiem spēkiem nesaistīti profesionāļi, sabiedrībā atzīti ekonomisti un finanšu eksperti. Jūs teiksiet, neviens likums to neparedz. Pareizi! Taču alternatīva ir slēgt bankas, no kurām, par spīti valdības pūlēm, ir aizplūdusi klientu nauda.

Otrkārt. Pārstāt melot un teikt puspatiesības. Protams, ir informācija, kas ir sensitīva un nav izpaužama, bet ir tik viegli atšķirt cilvēku, kas stāsta to, ko drīkst, no cilvēka, kas melo. Un, ja melo pat sīkumos, kur nav nekāda riska, tad netic vairs nekam un izplatās visinteresantākās baumas. Piemēram, ka visa valdības rīcība ap „Parex” ir Šķēles projekts, lai novājinātu labu banku, lai to lēti pārdotu tā sauktajam stratēģiskajam investoram, kurš jau esot gandrīz atrasts, un samaksu par „pakalpojumu” pēdiņās iebāzt savā kabatā.

Vai cita bauma, ka starp patiesiem labuma guvējiem sindikātā, kas aizdeva „Parex” naudu, ir paslēpušies arī Kargins ar Krasovicki. Starp citu, lai baumas atspēkotu, ja tās nav patiesas, pārbaudiet un publiskojiet, kuri bija tie uzņēmumi, valsts un pašvaldību iestādes, kas grāba ārā savu naudu no „Parex” un tādā veidā vairoja ažiotāžu. Vai tur redzama saistība ar politiskajām partijām?

Noskaidrojiet arī sindikāta īpašnieku vārdus. Baumas var apturēt tikai ar atklātu runu, nevis ar bērnišķīgu stulbumu, piemēram, sabiedrības iebiedēšanai mokot divus, uz labu laimi izraudzītus grēkāžus – mūziķi un augstskolas docētāju. Bet, ja sabiedrību izdosies tā iebiedēt, lai nerunā, tad gan vairs nekad neticēs.

Ir taču jāsaprot: ja valsts aizņemas summu, kuras atmaksāšanai ikviens Latvijas iedzīvotājs turpmāko piecu gadu laikā ik mēnesi tērēs 10 procentus savu ienākumu, tad interese par naudas apjomu, izlietojumu, saistībām aizņēmējam un attīstības prognozēm ir dziļi dabiska un neapslāpējama. Neatbildēt uz to – nozīmē iedarbināt bumbu ar laika degli. Godmaņa kungs, uz šo jautājumu jūs šodien neatbildējāt!

Vēl daži praktiski un neatliekami soļi ekonomikas sildīšanai un budžeta saglābšanai. Kolēģi, mūsu nodokļu sistēma ir padarījusi Latviju par spekulantu, nevis ražotāju valsti, kurā paņemt kredītu ražošanai bija daudz grūtāk un neizdevīgāk nekā spekulācijām. Šobrīd uzņēmējam galvenais slogs, kas neļauj izdzīvot, nav ne uzņēmuma ienākuma nodoklis, ne PVN, viņu žņaudz nost darbaspēka izmaksas. Ja mēs nesamazināsim darbaspēka nodokļus, būs vēl vairāk bankrotu, kas vēl krasāk samazinās nodokļu ieņēmumus pamatbudžetā un radīs vairāk tādu cilvēku, kas saņems pabalstu no sociālā budžeta. Līdz ar to arī sociālais budžets būs mīnusos. Līdztekus tam nepieciešams pagarināt nodokļu maksājumu termiņus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri cenšas noturēties un sabalansēt savas naudas plūsmas. Neaizmirsīsim, ka, liedzot uzņēmējam legālu iespēju izdzīvot, viņam atliek divi ceļi – bankrots vai nodokļu krāpšana. Abi ir vienlīdz slikti, abos gadījumos cietīs valsts budžets.

Un vēl. Valsts ieņēmumu daļa ir jāvirza kredīta brīvdienu nodrošināšanai mājsaimniecībām par vienīgo hipotekāro kredītu, kas ņemts reālai dzīvesvietai, nevis spekulācijai, par līzingu vienīgajai automašīnai. Tās ģimenes, kas, par spīti kredītmaksājuma pieaugumam, izmisīgi taupa uz visu, lai tikai kaut kā nomaksātu savus ikmēneša kredītmaksājumus par īpašumu, ko viņi pat nevar pārdot, ja nespēj izmaksāt. Viņi vairs neko nepērk, izņemot pārtikas minimumu, un kārto komunālos maksājumus. Patēriņš un līdz ar to arī PVN ieņēmumi budžetā samazinās, un Latvijas Banka var nepagurusi aicināt tērēt. Ko tu tērēsi, ja nav!

Pirms mēneša laikam nebūtu vērts dzesēt muti, sakot šādus vārdus un aicinot uz dialogu un sadarbību, taču krīze daudz ko iemāca. Ja, pieņemot budžetu, mēs nekādi nespējām premjeram iestāstīt, cik muļķīgi ir apstiprināt nereālas ieņēmumu prognozes un izdevumos dalīt neesošu naudu, tad Starptautiskais Valūtas fonds to panāca vienā mirklī. Slakteris, brīdi patielējies pie mīnus 4,3 IKP krituma prognozes –, ātri vien atšļuka pie Starptautiskā Valūtas fonda prasītā – mīnus 5 procenti. Kā saka, kas maksā, tas pasūta mūziku. Saeima to nevarēja. Tagad valdībai par savu trekno dzīvi ar „gāzi grīdā” ir jāmaksā – nu, kā lai to saka? – ar daļu savas suverenitātes. Es ticu, ka Latvijas valdība ar Starptautiskā Valūtas fonda modro aci, kas raudzīsies pār plecu, strādās labāk un atbildīgāk nekā pirms tam.

Kolēģi! Valdības locekļi! Varbūt tieši šī Starptautiskā Valūtas fonda kontrole ir tas salmiņš, ar kuru Latvijas valdība var sākt būvēt savu izlīgšanas ar tautu un uzticības atgūšanas stratēģiju? Es aicinu darīt to kopā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Kolēģi!

Es rūpīgi pierakstīju to, ko premjers šodien stāstīja šajā sēdē, bet man rodas iespaids, ka Godmaņa valdība ir tāda kā slikta ugunsdzēsēju komanda, kurā ir kāds dzērājs, kāds sliņķis, kāds vienkārši neko nesaprot, kāds sausu muti te stāsta teorijas, kā dzēst ugunsgrēkus. Bet fakts ir tāds, ka māja jau ir krāsmatās un ģimene vienkārši noskatās, kā liesmās viss pazūd, un tad vēl dabū samaksāt par šīs brigādes izsaukumu. Un kāds… jā, un kāds vēl šajā brigādē esošais pa to starpu nozog segu.

Kādi ir fakti? Kādi ir pierādījumi tam, ko es šeit saku?

Par „Parex banku”. Godmanis te stāsta, ka viņš 31.oktobrī no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pirmo reizi uzzinājis, ka „Parex bankā” ir problēmas. Godmaņa kungs! Vai tad nebija tā, ka jūs satikāt Karginu jau 20. vai 21.oktobrī? Vai nebija tā, ka Eiropas Komisija jau 13.oktobrī bija lēmusi par vispārēju atbalstu bankām Eiropas Savienībā? Bija skaidrs, kas notiks tālāk. 8.novembrī valdība kaut ko ir lēmusi, ka sindicēto kredītu devējiem jāpiekrīt akcionāru maiņai, tas ir tas, ko jūs teicāt. Kāds pamats tagad domāt, ka jūs esat savākuši to banku, kāds pamats domāt, ka viņi piekritīs? Ja šobrīd jūs stāstāt par to, ka bankā ir jāveic pilns audits, tad ko jūs esat nopirkuši? Vai jums ir priekšstats, par ko, kādā uzņēmumā jūs esat ieguldījuši nodokļu maksātāju naudu? Tie ir 85 procenti akciju, kuru vērtību jūs nezināt, un jums nav vienošanās ar sindicēto kredītu devējiem. Tas nozīmē, ka „Parex bankā” var nākties ieguldīt 1 miljardu eiro Starptautiskā Valūtas fonda naudas – aizņēmumu, par kuru jūs te tagad runājat.

Krāšņākais ir tas, ka, runājot par ekonomikas stabilizācijas plānu, premjers mums šodien pateica, ka parlamentu nevajadzētu noslogot ar šo problēmu. Parlamentu nenoslogot ar šo problēmu! Tas ir tas, ko tikko teica Ministru prezidents. Absurds. Absurds! Jebkurā valstī, kurā šobrīd notiek ekonomikas stabilizācija, par to visupirms lemj parlaments. Tā ir stingra parlamentārās uzraudzības kontrole, kas ir nepieciešama šajos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos.

Kādi ir bijuši tie drastiskie pasākumi, par kuriem valdība mums te ir pastāstījusi? Prēmijas un piemaksas ir tie ārkārtas pasākumi! Nu kā tad tā? Tas ir viss? Tajā laikā, kad jūsu biroja darbinieks Vaikulis saņem 42 tūkstošus latu gadā, kad Radzevičs saņem 47 tūkstošus latu gadā?

Ko mēs šodien dzirdējām kā iedrošinājumu māmiņām un pensionāriem? Mēs dzirdējām, ka tiks paaugstināta PVN likme no 5 uz 9 procentiem, kas, pirmkārt, skars medikamentus, zāles un preces bērniem. Tas ir jūsu plāns. Skaidrs. Akcīze degvielai. Protams, pareizs pasākums. Beidzot kaut kas, lai samazinātu Latvijas tekošā konta deficītu. Nu vismaz kaut kādā veidā Latvijas ekonomiku stimulējošs pasākums.

Ko mēs šobrīd dzirdējām no tā plāna? Mēs dzirdējām, ka 19.decembrī būs konkrēta programma. Un tas arī viss. Viss šīsdienas sēdes rezultāts. Premjers pats nespēj atbildēt uz saviem retoriskajiem jautājumiem. Kas ir ar eksporta attīstību, kādi ir ārkārtas lēmumi attiecībā uz ražotājiem, kāds galu galā ir plāns attiecībā uz Starptautisko Valūtas fondu? Ko nozīmē stimulēt ekonomiku ar valsts pasūtījumiem? (No zāles dep. A.Bērziņš: „Slikti klausījies!”) Kas tā būs? Bibliotēka? Tā būs koncertzāle? Jums ir kaut kāds plāns, ko jūs grasāties darīt? Mums ir kārtējo reizi tikai solījums, ka 19.decembrī kaut kas būs. Kāpēc joprojām nav nodokļu uz izņemtajām dividendēm? Mēs par to runājām jau pirms pusgada. Kāpēc šo ekonomikas slogu, šo krīzes slogu nevar uzņemties bagātie? Kāpēc?

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Situācijai, kuru mēs apzīmējam amplitūdā no krīzes un katastrofas līdz pārejošām ekonomiskām grūtībām, tik tiešām ir gan primāri, gan sekundāri, gan terciāri cēloņfaktori. Tagad neanalizēsim ne objektīvos, ne subjektīvos no tiem, kaut, protams, ar laiku nonāksim arī šādā problēmas izpētes stadijā.

Es vairāk gribētu pievērsties mūsu sarunas primārajiem, sekundārajiem un terciārajiem mērķiem. Mēs it kā runājam par „Parex banku”. Mēs it kā runājam par valsts budžetu. Bet, patiesību sakot, mēs runājam par valsts attīstību. Un ir jāizvērtē arī riski taupības apstākļos. Bet samazināt izdevumus tieši tajās pozīcijās, kas nodrošina pirmatnējā bara pārtapšanu par tautu un par nāciju? Īsi sakot, mēs varam taupīt uz izklaidi, luksusu, varam taupīt arī uz mazsvarīgiem izdevumiem, bet skaidrs, ka valstī vienmēr pastāvēs noteiktas izdevumu pozīcijas, kur pat vissmagākās krīzes apstākļos finansējums būs jāpalielina, nevis jāsamazina. Un mūsu visu uzdevums ir savas kompetences robežās norādīt tieši uz šīm pozīcijām, šādi arī, protams, palīdzot gan valdībai, gan valdības vadītājam izvērtēt situāciju.

Es, protams, varu runāt par izglītības un zinātnes sfēru. Jau ne reizi vien esmu teikusi, ka konvulsīvās darbības valodas politikas institūciju destruēšanā, protams, neved uz attīstītas nācijas statusu, bet pašlaik es gribētu pievērst jūsu uzmanību tieši profesionālās izglītības attīstībai. Es pilnīgi piekrītu premjerministram. Ir jāizvērtē profesionālās izglītības stāvoklis mūsu valstī. Bet es ļoti baidos, ka, to darot triecientempā, turklāt situācijā, kad mums nav skaidru prognožu ne par ekonomikas attīstību, ne par darba tirgu, mēs riskējam ieslīgt kārtējos subjektīvos risinājumos, turklāt tad, ja tik tiešām valsts negarantē atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, mēs pakļaujam riskam arī šos it kā prioritāro nozaru audzēkņus un absolventus. Šeit ir septiņreiz – pat septiņdesmit reižu! – jānomērī, jākonsultējas gan ar darba devējiem, gan arodbiedrībām, gan ar nodarbinātības dienestu un – pats galvenais – tomēr jāizstrādā prognozes, kuras tad būs tās nozares, kuras attīstīsim, kuras ne. Pie šī jautājuma noteikti mēs atgriezīsimies. Es, protams, piekrītu, ka šādā situācijā maksimāli jādzēš robeža starp pozīciju un opozīciju un maksimāli jādzēš robeža arī starp Saeimu, valdību un tautu. Un tauta, sabiedrība, nenoliedzami sniegs palīdzīgu roku krīzes risināšanā. Bet, lai tas tā notiktu, sabiedrībai tomēr ir jāgūst atbildes uz dažiem jautājumiem, ko ar manu starpniecību Ministru prezidentam adresē mūsu vēlētāji. Un, kamēr šo atbilžu nav, tikmēr ir diezgan grūti cerēt, ka tauta aktīvi piedalīsies šajā procesā.

Un tādēļ es, nemainot formulējumus, nolasīšu dažus jautājumus, kādus man beidzamajā laikā ir uzdevuši vēlētāji.

Pirmais. Vai vispār bija un ir vērts glābt vienu no Latvijas divdesmit bankām? Vai tā nebūs Pirra uzvara?

Otrais. Kāpēc steigā tiek meklēts stratēģiskais investors, ja mēs labi zinām, ka pašreiz pastāv risks šo banku, sistēmisko banku, pārdot zem cenas?

Treškārt. Kas īsti notika laika posmā pēc 51 procenta akciju pārņemšanas? Šeit tik tiešām ir nepieciešama skaidrība, lai novērstu šīs baumas, par kurām skaidri runāja kolēģis Šadurskis.

Treškārt. Vai villā „Marta” un villā „Adlera” pēc labiem paraugiem tiks iekārtots bērnudārzs vai pansionāts? Vai šie objekti ir apķīlājamo sarakstā? Un ja nav, tad kāpēc?

Un visbeidzot. Kāds īsti bija Ineša Feifera atkāpšanās iemesls?

Ja sabiedrība gūs atklātas atbildes uz šiem jautājumiem, jūs varat nešaubīties, ka šajā bieži piesauktajā laivā kopā ar jums airēs gan opozīcija, gan tauta. Bet tomēr mēs vēlamies gūt skaidras atbildes, kādu kravu šī laiva – labi, ka ne zvejas kuģis, – ved un uz kurieni tā iet? Un, ja šīs atbildes tiks gūtas, es nešaubos, ka izdosies pārvarēt krīzi un man nebūs jāpiekrīt pirms pusstundas LETA ziņās izlasītajam vienas komercbankas pārstāvja atzinumam: ja šī valdība ir kompetenta vadīt šo valsti, tad tā to ļoti labi slēpj. Nu, neslēpiet!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man ļoti nepatīk netaisnība. Un to es vienmēr visos veidos esmu apkarojis, jebkur atrodoties. It īpaši šeit, Saeimā.

Un, lūdzu, noklausieties mani šīs piecas minūtes un tad izdariet secinājumus.

Āboltiņas kundze un Kariņa kungs, it īpaši! Jūs nemaz negribat sēdēt vienā laivā un airēt, lai izkļūtu no vētras. Ja kuģī ir sūce vai kuģis ir nonācis savādākā kritiskā situācijā, tad ikvienam komandas loceklim ir jādarbojas kā komandai, nevis, sēžot malā, jāmāca pārējie, kuri mēģina aizdrīvēt šo caurumu, pa kuru gāžas ūdens iekšā, sakot: „Mīlīši, jūs nepareizi darāt!” Tā diemžēl izskatās šodien jūsu sacītais. Diemžēl. Jūs tā kā badadzeguzes izklausāties. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Pareizi, Pēter!”)

Valdības atlaišana. Šodien! Šobrīd, šajā kritiskajā situācijā! Lielāku absurdu es neesmu dzirdējis piecu Saeimu laikā. Un, arī būdams žurnālists, neesmu dzirdējis. Un jūs nākat tribīnē un ar pilnu atbildības sajūtu, cik es saprotu, klāstāt.

Parādiet, lūdzu, man, šie gudrie ļaudis, vienu brīnumdari, kuru jūs varat izvirzīt Godmaņa vietā un kurš šodien spēs izdarīt to perfekti šajā neparastajā kritiskajā situācijā, un mēs tūlīt Godmani nomainīsim, izveidosim jaunu valdību! Es neredzu šādu brīnumdari! Parādiet! Atnāciet vēlreiz tribīnē un pasakiet. Tas ir absurds. Tas ir absurds, draugi mīļie!

Daudz kas šajā valstī ir kā greizajā spogulī. Tā ir taisnība! Jau no paša neatkarības sākuma. Jā, ir gan izlaupīšana, ir gan „savējie”, gan citi… Visa kā ir gana. Par to mēs galu galā esam atbildīgi visi – pilnīgi visi šeit, Saeimā, arī valdībā sēdošie un ierēdņi, faktiski ikviens cilvēks, gan ievēlot Saeimu, gan darbojoties visādi citādi, un tāpēc mums šodien, it īpaši šajā kritiskajā situācijā, vajadzētu sadoties rokās un mēģināt izkļūt no šīs situācijas, taču mēs diemžēl atkal rīkojamies kā badadzeguzes.

Ziniet, man, ja runājam par „Parex banku”, nepatīk šī situācija un viss tas, kas tur notiek. Man brīžiem šķiet, ka tas ir kaut kāds „Bankas Baltija” variants, tikai citā veidolā. To man saka daudzi, daudzi, daudzi cilvēki, ar kuriem es esmu runājis šajās dienās. Un man negribas ticēt… arī cilvēkiem, ar kuriem esmu runājis, negribas ticēt, ka Kargins un Krasovickis, gudri vīri, kuri ķieģelīti pa ķieģelītim būvēja šo finanšu impēriju, pēkšņi bija tik dumji, ka visu sagrāva un tagad ir gatavi, tā sakot, atteikties no visa. Un man tāpat kā tautai rodas jautājums: vai viņi patiešām ir palikuši tagad pliki kā baznīcas žurkas? (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Pliki! Pliki!”) Vai viņiem vairs nav noguldījumu bankās, vai ir zaudētas pilis un dārgās mašīnas, kas maksā pus miljardu? Un tā tālāk un tā joprojām.

Jautājumu ir ārkārtīgi daudz. Es varētu ilgi runāt un ļoti būtiski uzdot desmitiem jautājumu, bet diemžēl piecās minūtēs tam nepietiek laika. Tverijona kungs, kurš zina, ko runā, jautā: kāpēc klienti aizgāja no bankas? Jautājums paliek neatbildēts. Vakar raidījumā „Kas notiek Latvijā?” Dombura kungs atkal un atkal jautāja: vai Kargina un Krasovicka kungi „patīrīja” banku? Un jautāja to vienam, otram, trešam, ceturtam šajā pārraidē. Nevienas atbildes uz šo jautājumu nebija…

Saprotiet, man radās tāds iespaids, ka, ja agrāk šī banka vēl turējās un nebija zudusi ticība tai, tad vakar pēc visa dzirdētā nu nezin vai noturēsies šī banka.

Sēdes vadītājs. Tabūna kungs, jūsu debašu laiks ir beidzies!

P.Tabūns. Vēl vienu mazu brītiņu! Lūdzu vienu mazu brītiņu…

Sēdes vadītājs. Cik laika jums ir vajadzīgs, lai pabeigtu?

P.Tabūns. Pus minūti.

Sēdes vadītājs. Vai mēs pagarināsim laiku par pus minūti? (No zāles: „Lai runā! Lai runā cilvēks!”) Jums ir dota pus minūte. Lūdzu!

P.Tabūns. Es uzskatu, ka jāveic ļoti pamatīga izmeklēšana. Ar parastu auditu tur nepietiks, jo, redziet, augstskolas pasniedzēju aizturēja, ietupināja… arī mūziķi ietupināja par to, ka viņš pajokoja, bet šos divus dižos vīrus, kuri ir nogremdējuši banku, un tagad valsts ir ķīlniece… Nekā nezin… Šie dzīvo, cepuri kuldami...

Tā ka jautājumu ir ārkārtīgi daudz, bet nenodarbosimies ar muļķībām un neprasīsim Godmaņa, tā sakot, valdības krišanu, jo viņš šajā situācijā dara ļoti smagu – ļoti smagu un atbildīgu darbu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, dāmas un kungi! Šodien mēs kārtējo reizi klausījāmies Latvijas premjeru apmēram stundu. Un diemžēl man ir jāsaka, ka mēs nesagaidījām no Latvijas valdības pirmā cilvēka atbildes uz tiem jautājumiem, uz kuriem mēs būtu gribējuši tās sadzirdēt.

Šajā sakarā man ir jāpasaka viens: lūkojoties gan no malas, gan no Latvijas sabiedrības iekšienes, mēs redzam vienu skaidru lietu – mūsu sabiedrībā nav ne horizontālās ticības – ticības vienam pret otru, ne arī vertikālās ticības, jo sabiedrība netic valdībai. Taču politika un ekonomika ir savā starpā tik cieši saistītas, ka, ja valdība un premjers šeit nenāks ar pārliecinošu skaidrojumu un ar pārliecinošu runu, tad ar šo valsti var notikt tas pats, kas pašreiz notiek ar „Parex banku”. Diemžēl man pašreizējā situācija Latvijas valstī nedaudz atgādina 1945.gada maiju un bunkuru Berlīnē, kur viens sēž, apkrāvies ar papīriem un cipariem, un cenšas, gaida brīnumieroci –Starptautisko Valūtas fondu šajā gadījumā –, kamēr daudzi citi vienkārši dzīro un domā, kā uz šo te bada gadu rēķina iedzīvoties.

Atšķirībā no valdības un no premjera es nedomāju, ka Starptautiskais Valūtas fonds ir vienīgais glābiņš. Jā, Starptautiskais Valūtas fonds var iedot mums aizdevumu. Jā, mēs varam glābt savu finanšu sistēmu, bet tas nebūt nenozīmē to, ka Starptautiskais Valūtas fonds atbalstīs „vidējo” cilvēku un „vienkāršo” cilvēku un rūpēsies par mūsu sabiedrības sociālo pusi. Valdība, runājot par to, ka ir pienākuši grūti laiki, neko savā šodienas runā nav pateikusi… Godmanis neko savā šodienas runā nav pateicis par to, kāpēc joprojām valdības struktūra ir tāda, kāda tā ir, kāpēc mums ir visvairāk ministriju, kāpēc mums ir šīs uzņēmumu padomes, kuras vajadzēja jau sen atlaist (vismaz 90 procentus no tām), kur cilvēki aiziet un mēneša laikā ar vienu satikšanās reizi nopelna pāris tūkstošu, kur sēž šie „treknie runči”, kuri paliks vēl treknāki šo krīzes gadu apstākļos.

Tāpat nav neviena risinājuma, kas pateiktu, ko darīt ar maznodrošinātiem cilvēkiem krīzes apstākļos, kuri būs visgrūtākajā situācijā, ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Mēs zinām, ka jau tagad Nodarbinātības valsts aģentūrā ir rindas, ka cilvēki gaida un meklē darbu. Vai tas nebija paredzams agrāk nekā oktobrī vai novembrī? Mēs zinājām, ka bezdarbs mums nākamajā gadā pieaugs varbūt līdz 15 procentiem, bet Latgalē – varbūt līdz 20 vai 25 procentiem. Kā mēs domājam saglabāt šīs darba vietas? Kā mēs domājam palīdzēt vidējam un mazajam uzņēmējam, lai viņš saglabātu darba vietas un pats izdzīvotu? Kā mēs domājam palīdzēt māmiņām? Kā mēs domājam palīdzēt ģimenēm, kuras nevar sevi uzturēt un kurām nav garantiju par šiem pabalstiem?

Es domāju, ka valdībai ir jāsaprot viena lieta: ja valdība jau tuvākajā laikā, nevis 19.decembrī nenāks klajā ar kaut kādu skaidrojumu par to, kā tā centīsies palīdzēt „vienkāršajam” cilvēkam un Latvijas vidusšķirai, tad mums nav pilnīgi nekādas garantijas, ka šāda valdība vai šāda valsts var turpināt tādā veidā funkcionēt.

Šīs atbildes, ko mēs dzirdējām no premjera šodien no rīta, nav atbildes uz šiem jautājumiem. Šajā sakarā man ir jāpasaka arī tas, ka mēs, „Sabiedrība citai politikai”, šodien pulksten 15.00 sasauksim preses konferenci, kur mēs sniegsim savu risinājumu un kur mēs sniegsim savu vērtējumu pašreizējai krīzei valstī, jo, ja šeit neviens cits nav gatavs uzņemties atbildību par cilvēkiem, kas pieder vidusšķirai, par vidējiem uzņēmējiem, par maznodrošinātajiem, tad opozīcijai un arī „Sabiedrībai citai politikai” tas būs jādara.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Einaram Repšem.

E.Repše (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien!

Šodien mēs dzirdējām kārtējo reizi garu, rūpju pilnu akadēmisku stāstījumu par to, kāds mums valstī ir stāvoklis, bet diemžēl mēs nedzirdējām gandrīz nevienu priekšlikumu par reāliem pasākumiem, kas būtu veicami, lai no pašreizējās krīzes mēģinātu tikt laukā. Un par šādiem pasākumiem mēs gribētu no valdības dzirdēt pirmām kārtām, jo ir skaidrs, ka tā turpināt, kā ir bijis līdz šim, vairs nedrīkst. Tātad mums ir nepieciešamas reformas un mums ir nepieciešama kaut kāda konkrēta rīcība krīzes pārvarēšanai.

Mēs šodien dzirdējām ļoti aizkustinošu vēsti, ka pensijas netiks samazinātas. Nu, paldies par to! Bet kas notiks ar visām padomēm, valdēm, kur pelna desmitiem un simtiem tūkstošu? Kas būs ar nevajadzīgām aģentūrām un nevajadzīgo tērēšanu dažādiem sen aizmirstiem un sabiedrībai nebūt ne pirmās nepieciešamības projektiem? Kas tiks darīts? To mēs nedzirdējām. Piecās minūtēs grūti izstāstīt pilnaptverošu plānu, bet es pateikšu vismaz pāris pieturas punktu, kas būtu, manuprāt, nekavējoties jādara.

Pirmām kārtām mums būtu jāmaina vadība visās ministrijās. Vēlams – visa vadība, bet, ja ne, tad vismaz politiskā vadība, jo pašreizējie ministri ir aizsēdējušies savos posteņos vēl no Emša un Kalvīša laikiem. Būtībā Godmanis ir tikai kā „trešā piedeva” visu laiku valdošajai koalīcijai, un nu beidzot šai koalīcijai ir jāuzņemas kāda atbildība par notiekošo. Būtībā pašreiz gandrīz visi ministri bez izņēmuma, kuri sēž savos amatos, ir noveduši valsti līdz pašreizējam bankrota stāvoklim, un viņiem pirmām kārtām ir jāuzņemas atbildība par notiekošo.

Otrām kārtām nav ne mazākā pamata ticēt, ka viņi spēs turpmāk strādāt citādāk un valsti izvest no krīzes. Ja mēs nemainīsim vadību visās ministrijās, tad tādā gadījumā mēs arī turpmāk varam sagaidīt, ka šie daudzie miljardi eiro vai latu, kas tiks aizņemti no starptautiskās sabiedrības vai no Starptautiskā Valūtas fonda, tiks izšķērdēti līdzīgi tam, kā tas kādreiz tika izdarīts ar G-24 kredītiem un citiem budžeta līdzekļiem.

Trešām kārtām mums būtu nepieciešams steidzami mainīt budžeta sastādīšanas kārtību un principus. Un pirmām kārtām mums vajadzētu revidēt un nopietni „saspiest” budžeta bāzi, ko pēdējo reizi līdz šim tika darījusi tikai manis vadītā valdība īsi pirms tās gāšanas. Mēs toreiz reāli „saspiedām” bāzi par 5 procentiem, un tas bija tikai jāturpina. Diemžēl pēc tam sekojošā Emša un Kalvīša valdība mūsu darbu pilnībā noārdīja un sāka dzīres, kuru sekas mēs jūtam tikai tagad.

Tātad pirmām kārtām – revidēt bāzi!

Otrām kārtām – mainīt budžeta sastādīšanas principus, pārejot no domāšanas vēlmju saraksta līmenī uz domāšanu, kā problēmas risināt budžeta ietvaros.

Paskaidrošu sīkāk. Līdz šim katrs ministrs, tiklīdz viņam parādās jauna vajadzība vai ir jārisina kāda jauna problēma, tikai prasa naudu klāt. Klāt, klāt, klāt, jo: „Man ir tāda problēma, man ir šāda problēma. Dodiet naudu!” Neviens neskatās mazlietiņ atpakaļ uz to, kādi līdzekļi jau ir katra ministra rīcībā un vai tās programmas prioritātes un vajadzības, kam kādreiz šie līdzekļi līdzīgā veidā tika izprasīti, vairs ir tik aktuālas, kādas tās bija kādreiz, tāpēc varbūt tur kaut kas būtu revidējams. Šāda revīzija nav darīta un netiek darīta. Un tas būtu pirmām kārtām jādara.

Tātad katram ministram un katras ministrijas vadībai ir jāuzdod veikt savus valsts uzliktos pienākumus sava budžeta ietvaros. Un tas ir ministra darbs – atrast veidu, kā atrisināt šo jautājumu. Izdariet savu darbu to daudzo simtu miljonu ietvaros, kas jums jau no budžeta ir piešķirti, un neprasiet katrai jaunai vajadzībai naudu tikai klāt, klāt, klāt… Tādā veidā mēs bankrotēsim trīs reizes gada laikā un nekādas problēmas nespēsim atrisināt.

Visbeidzot. Budžetā būtu nepieciešams jaunu naudu dalīt tikai tad, kad tā ir reāli iekasēta, nevis to atzīmēt prioritāšu sarakstos daudzus, daudzus gadus uz priekšu. Arī tas neveicina labu praksi budžeta pārvaldīšanā. Savā laikā šādu principu es biju iedibinājis un mēs jaunām prioritātēm naudu piešķīrām tikai tad, kad tā reāli valsts kasē bija ienākusi un kad partijas varēja atbildīgi lemt par to, kādām aktuālām prioritātēm šī nauda pirmām kārtām ir novirzāma.

Kā trešo es gribētu uzsvērt nebūt ne mazsvarīgu lietu: kad beidzot tiks apturēta valsts līdzekļu izsaimniekošana, izzagšana un neprasmīga vadība? Kad beidzot pie mums tiks pārtraukti uzbrukumi tiesībsargājošajām iestādēm, to skaitā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam? Kad beidzot tiks nodrošināta šā biroja neatkarīga, profesionāla un netraucēta darbība – tikpat līdzīgi, cik neatkarīga mums ir Latvijas Banka, Valsts kontrole, tiesībsargājošā sistēma, tiesu sistēma? Arī KNAB ir jābūt neatkarīgam, darot savu darbu, un, manuprāt, pašreizējā situācijā valsts budžeta, valsts līdzekļu izsaimniekošana, izzagšana un politiska piesavināšanās būtu izbeidzama pirmām kārtām, turklāt ātrāk nekā citos laikos.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jurim Sokolovskim.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Tiešām premjers šodien teica, ka viņš runās pusotru stundu un ka runa būs sadalīta trijās daļās. Pirmā daļa būs par „Parex banku”, otrā daļa – par finanšu situāciju un trešā daļa – par to, kas mums ir jādara, lai no šīs situācijas izietu.

Nu, runa bija stundas garumā, un viņš runāja par „Parex banku” un par esošo situāciju. Diemžēl par to, kas mums jādara, mēs uzzināsim tikai 19.decembrī, un Saeima kārtējo reizi tātad būs spiesta vai nu pieņemt to plānu, ko piedāvā valdība, vai vispār nepieņemt.

Bet nu par to, kādā veidā valdība varētu palīdzēt maznodrošinātajiem. Tātad vienīgais tāds paņēmiens, kas izskanēja šajā runā, bija doma, ka tiks paaugstināts PVN nodoklis tām precēm, kuras tagad ir apliktas ar 5 procentu likmi. Es gribētu, godātie kolēģi, pateikt, kas tagad ir aplikts ar 5 procentu likmi: tā ir medikamentu piegāde, zīdaiņiem paredzēto specializēto produktu piegāde, grāmatu, avīžu, žurnālu un citu periodisko izdevumu izdošana – sveiciens žurnālistiem! –, ūdens un kanalizācijas pakalpojumi, siltumenerģijas piegāde iedzīvotājiem, elektroenerģijas piegāde, dabasgāzes piegāde iedzīvotājiem.

Godātie kolēģi! Tātad tas viss būs… tātad par to maksās visi šie maznodrošinātie… Un visbeidzot – apbedīšanas pakalpojumi. Ļoti aktuāli! Nu, tad kādā veidā… Tas ir viens, ko mēs dzirdējām.

Otrs, ko mēs dzirdējām, tātad ir akcīzes nodokļa paaugstināšana degvielai. Vairāk nedzirdējām neko. Bet es tomēr šodien gribētu dzirdēt no premjerministra kunga vismaz šā plāna elementus, negaidot 19.decembri. Šodien tomēr vajag pateikt, ko valdība gatavo, – kādus pasākumus tā veiks, kādus vēl nodokļus paaugstinās, kādā veidā tas skars speciālo budžetu, un tā tālāk. Šodien diemžēl mēs to nedzirdējām.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs finanšu ministram Atim Slakterim.

A.Slakteris (finanšu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti!

Vakar es atgriezos no Eiropas finanšu ministru sanāksmes. Kopējā noskaņa Eiropā ne tikai ministros – bet tur bija arī Eiropas Centrālās bankas vadība klāt – ir tāda, kas neraisa optimismu nevienā no dalībvalstīm. Nevienā!

Diemžēl mēs esam šā krituma pašā smailē, un tā ir realitāte. Mūsu iekšzemes kopprodukts nākamajā gadā, kā mēs rēķināmies, būs mīnus 5 procenti, bet tā ietekme uz budžetu vēl ir precizējama. Acīmredzot tie būs skaitļi, par ko ir jārunā, jo salīdzinājumā ar to budžetu, ko mēs izskatījām un apstiprinājām pirms kāda laika... būs budžeta deficīts, ja neveiks nekādas pārmaiņas. Budžeta deficīts var sasniegt pusotru miljardu un apmēram 10 procentus no iekšzemes kopprodukta. Protams, valdība plāno daudz ko darīt, lai to nepieļautu, bet ir jāsaprot, ka tādus tautsaimniecības palēninājumus un ieņēmumu kritumus, kādi pašlaik ir Latvijā, Latvija nekad nav piedzīvojusi. Nekad nav piedzīvojusi, un no sirds novēlu, lai nekad tā nebūtu.

Un par darāmajiem soļiem. Es patiešām domāju, ka būs tik skarbi lēmumi jāpieņem, kādus mēs neesam acīmredzot spējuši vai arī kādus nebija vajadzības pieņemt nekad pēdējos gados. Un patiesībā pasaulē nemaz nav tik daudz to scenāriju, kā tādās reizēs rīkojas. Man bija saruna ar Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektoru, kas atbild par Skandināviju un Baltijas valstīm, un viņš teica, ka Starptautiskajā Valūtas fondā pašlaik notiek neformālas un plašas debates par to, kāda būtu labākā palīdzība Latvijai. Daudziem ekspertiem šķiet, ka viens no scenārijiem varētu būt tāds kā Argentīnā. Argentīna gāja valūtas devalvācijas ceļu. Jā, jā, šis instruments, tas, par ko kuluāros runā, protams, tiek apspriests. Latvijas valdība tam nepiekrīt, nepiekrīt centrālā banka, bet, ja to nedara, tad jāiet īsts, reāls samazinājuma ceļš, izdevumu samazinājuma ceļš, algu samazinājuma ceļš, dažādu izdevumu samazinājuma ceļš, valsts pārvaldes tēriņu samazinājuma ceļš. Ar tādu mērogu un skalu, un kopējo rāmi, kādu mēs jums piedāvāsim, jā, Saeimā, es ceru, varbūt pat nesagaidot 19.decembri, varbūt nākamajā nedēļā. Jo mūsu pašu redzējums, kā mēs tiekam ārā no šīs kritiskās situācijas, būs pamats tam, vai starptautiskā sabiedrība būs gatava Eiropas Komisijas izskatā un Starptautiskā Valūtas fonda izskatā piešķirt mums kredītu, bet mums tas kredīts ir vajadzīgs tautsaimniecības dzīvināšanai, lai beigu beigās izdevumi nebūtu jāmazina līdz tādam līmenim, ka budžetu nāktos sabalansēt ar tik asiņainiem paņēmieniem, ka valsts apstājas.

Šīs nav vienkāršas lietas. Arī tad, ja mums būs – un visticamāk, ka būs, – šis Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums, mums būs jāsamazina izdevumi ļoti skarbos apmēros un būs jāpalielina ieņēmumi, acīmredzot atsevišķās sadaļās palielinot nodokļus, par ko jau te minēja. Tie nebūs populāri lēmumi, bet savukārt, ja mēs to neizdarīsim, ja mēs to neizdarīsim situācijā, kad visā pasaulē finanšu tirgi ir apstājušies, vienkārši vienā brīdī Latvijas valsts nespēs nofinansēt to, kas ir ielikts budžetā, un tad mēs piedzīvosim to, kā ir valstī, kurā nemaksā algas, pensijas. Es ceru un esmu pārliecināts, ka gan valdība, gan arī kolēģi kopā – gan pozīcijā, gan opozīcijā... un tieši šādā brīdī ir patiešām svarīgi būt spējīgiem kopā pieņemt lēmumus. Lēmumi nebūs vienkārši. Vienkārši vēlu visiem un Latvijai kopā veiksmi un izlēmīgu politisko varu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Kolēģi, kolēģi! Kā kraukļu bars – krā, krā! Jūs varbūt domājat, jums liekas, ka jūs skaisti dziedat, bet mēs dzirdam – krā, krā, krā!

Vakar televīzijas pārraidē banku un uzņēmēju pārstāvji izteica cerību, ka šajā valstij un ekonomikai kritiskajā situācijā opozīcija spēs būt vienota ar pozīciju un meklēt labākos risinājumus izejai no krīzes. Es arī tā cerēju, es cerēju sadzirdēt vismaz alternatīvu valdības priekšā liktajam, bet sadzirdēju, ar atsevišķiem izņēmumiem, tikai mēģinājumus sēt vēl lielāku neticību, vēl lielākas bažas. Un šodien, es domāju, godātie kolēģi, nav vietā kritika par to, ar kādu sejas izteiksmi vai ar cik krunkām pierē valdības vadītājs stāsta par šo situāciju. Es pat domāju, ka šodien nav vietā kritika par politiku kā tādu. Šodien mums visiem vajadzētu runāt par politikām, par konkrētām politikām – par monetāro, ekonomisko, arī izglītības, arī veselības, par reformām… jā, es piekrītu, arī par reformām. Bet šādas lietas es dzirdēju tikai deklaratīvā formā.

Un, ja kādam ir labi priekšlikumi, tad teiksim tos! Dosim tos tagad, negaidīsim kādus nezināmus apustuļus! Es nezinu, no kurienes viņi var parādīties. Diemžēl atsevišķām opozīcijas frakcijām un politiķiem vienīgais risinājums, ko tie redz šajā ļoti kritiskajā situācijā, ir noārdīt visu līdz pēdējam. Ja finanšu un ekonomikas sistēmas buksē un ja valdība un Saeima turpina strādāt, tad ņemsim un noārdīsim vēl arī tās abas divas! Un tad būs drupas. Nezinu… Un tas ir apstākļos, kad tik tiešām jākonsolidē visi spēki un visi gudrie prāti ekonomikas atdzīvināšanai un finanšu sistēmas stabilizēšanai. Un šis nav, kolēģi, tas brīdis, kad jācenšas pacelt savu reitingu, nomelnojot tos, kas mēģina operatīvi reaģēt uz izmaiņām ekonomiskajos procesos un meklē, un, es domāju, arī atrod risinājumus šajā kritiskajā brīdī.

Un, ja jau mēs saucam premjera runu par cilvēku baidīšanu, tad kā lai dēvē citu kolēģu tīksmināšanos par visām šīm negācijām, katrā otrajā teikumā piesaucot krīzi, bankrotu, izsaimniekošanu, melus, krāsmatas, pat tautas un valsts galu? Mēs pat aizrunājamies tik tālu, ka aicinām vēl uz kaut kādām jaunām revolūcijām. Vai tiešām ir ilūzijas, ka ar šādu negatīvisma retoriku var vairot cilvēku uzticību? Cilvēki šobrīd gaida, ka mēs viņiem dosim cerību un ka mēs vairosim uzticību tam, ko mēs kopā mēģinām darīt. Un es domāju, ka šāda negatīvisma apoloģētika nevairos uzticību tiem, kas to pauž.

Šobrīd vienīgais, kas var vairot sabiedrības uzticību un vairot arī stabilitāti, ir atklāts, godīgs, godprātīgs darbs un atklāts un godprātīgs dialogs. Valdība šobrīd ir aktīvā un godīgā dialogā ar Latvijas Banku, ar finanšu uzraugiem, ar baņķieriem, ar ekonomistiem, ar ekspertiem, ar starptautiskām finanšu institūcijām un, godātie kolēģi, arī ar sabiedrību.

Opozīcijai bija un ir iespēja cieņpilnā veidā šajā dialogā iesaistīties. Šī iespēja diemžēl netiek izmantota, bet tā jau ir katra paša atbildība. Es domāju, ka sabiedrībai... ja šodien tai kaut kas var dot cerību, tad – es atkārtoju – pirmkārt tas ir valdības un Saeimas atbildīgs darbs. Jā, kolēģi, tajā skaitā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Un tur, Repšes kungs, jūsu krēsls man blakus pārsvarā ir tukšs! Arī jūsu pieredze šajā laikā Latvijai var būt noderīga. Es jūs aicinu strādāt.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Annai Seilei.

A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie deputāti! Mana runa nesāksies ar „krā-krā”. Es esmu optimiste un tāpēc varētu teikt „trallalā-trallalā”. (Aplausi.)

Latviešu tauta… Paldies. Latviešu tauta ir pārdzīvojusi zviedru laikus, vācu laikus, krievu laikus, Šķēles laikus un, es ceru, pārdzīvos arī Godmaņa un Slaktera laikus. Tomēr pašreizējā situācija nav spoža – bet smaidīsim! Cilvēki ir satraukušies, viņi gaida risinājumu no Saeimas un valdības. Un, manuprāt, vissliktākais ir tas, ka mēs te taisām tādas politiskās spēļmantiņas un spēlējamies ar šīm mantiņām. Pozīcija – opozīcija… Mēs visi esam atbildīgi! Vienam otrā ir jāieklausās.

Bet situācija tiešām nav laba. Un tātad „trallalā-trallalā” – mazo uzņēmumu bankroti, lielie uzņēmumi sašaurina savu ražošanu. Kas tad dos ienākumus šajā nodokļu maksātāju groziņā? Kokapstrādes produkcija, „zaļā zelta” resursi, vairs netiek pieprasīti. Pat „Latvijas Finierim” ir grūtības. Un šis laiks ir grūts. Bet vienalga – trallalā!

Ja nebūs atbalsta uzņēmējdarbībai, nebūs arī nodokļu. Bet šajā brīdī es gribu teikt, ka latviešu tauta vienmēr ir izdzīvojusi, un tāpēc tas optimisms rodas, ja Godmaņa kungs paziņo, ka pensijas netiks samazinātas un ka pasākumi sociālajai palīdzībai arī netiks samazināti, un tauta tam ticēs. Un es domāju, ka pat dziļajos laukos izdzīvos. Un varēs pārdzīvot šo krīzi, jo tautai ir veselais saprāts un ir arī zināma humora dzirksts. Ne velti tautā, it sevišķi Dundagas pagastā, klīst anekdote. Un tā anekdote ir tāda. Ļoti īsa un vienkārša: „Kur valdība ņēma tos divus latus, par ko atpirkt Kargina un Krasovicka akcijas šajā grūtajā laikā?” Es ceru, ka tauta saņēma atbildi uz šo jautājumu, noklausoties stundu garo Ministru prezidenta runu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Godātais Ministru prezident! Ministri! Mēs esam noklausījušies daudzu mūsu kolēģu kritiku, priekšlikumus. Uzstājušies kolēģi – gan viens no opozīcijas partijas, gan kolēģi no tām partijām, kuras ir valdībā, gan kolēģi no tām partijām, kuras ir bijušas valdībā, gan no tām satelītpartijām, kuras ir bijušas valdībā un arī tagad ir valdībā. Mēs noklausījāmies arī saturīgu Ministru prezidenta ziņojumu un konkrētu valdības tuvākās rīcības plānu. Vienīgais, ko mēs varam pārmest Ministru prezidentam, ir tas, ka viņa teiktais nesaskanēja ar darbiem, proti, viņš brīdināja, ka runās pusotru stundu, bet runāja stundu.

Bet, cienījamā Čepānes kundze, laikam jau man ir jāatvainojas ventspilnieku un arī Vītoliņa kunga vārdā, ka mums neizdevās uzminēt jūsu patiesās domas, jūsu patieso attieksmi pret ventspilniekiem, pret pilsētu. Jo redzat, ja mēs apskatāmies balsojumu, tad jūs esat nobalsojusi „par” bibliotēkai piešķirto finansējumu. Un laikam jau jūsu domas nesaskan ar tiem darbiem, ko jūs darāt.

Cienījamai Āboltiņas kundzei. Jūs minējāt, ka Lemberga kungs ir bijis valdībā. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Es neminēju!”) Gribu jūs informēt, ka rīt atzīmēs 20 gadus, kopš viņš vada Ventspils pilsētu, un viņa izdarīto pilsētas labā mēs visi varam novērtēt. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Es neminēju!”) Un var jau būt tiešām žēl, ka viņa nav valdībā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs…

G.Blumbergs. Ā, es Čepānes kundzei uzdāvināšu to balsojumu.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Ventam Krauklim. (Aplausi.)

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribētu teikt, ka vispār kraukļi ir gudri putni, un krā krā… kādreiz jāmāk vienkārši viņos ieklausīties.

Un arī, ja jau mēs runājam par līdzībām, tad tiešām te jau tika piesaukti Svētie Raksti, un jūs visi atceraties to, kas Svētajos Rakstos teikts par izraēļu tautu un Mozu, kas 40 gadus izraēļu tautu veda pa tuksnesi. Un te mēs varam saskatīt zināmu līdzību. Mums ir premjerministrs, kas izskatās pēc Mozus. Mums tiešām tas ceļš nav bijis vienkāršs, un sākām mēs īstā tuksnesī. Pakāpeniski tas ceļš tika noasfaltēts. Un atšķirībā no Mozus tautas mēs mūsdienās pa to ceļu, tā tēlaini izsakoties, pārvietojamies tādā lielā autokolonnā, kur ir gan pasažieru autobusi, gan autobusi, kuros sēž veci cilvēki. Tur ir rūpnieciskas mašīnas, dažāda tehnika. Un šo tehniku stūrē dažādi šoferi ar dažādu pieredzi – mūsu ministri. Vienā autobusā sēž arī šie visas kolonnas ievēlētie priekšstāvji, kas spriež un dod komandas šiem te šoferiem. Un tiešām beidzamajos gados tas ceļš kļuva arvien taisnāks un gāja arī no kalna lejā. Tā kolonna uzņēma ātru tempu. Pa vidam, šo ceļu būvējot, bija arī varbūt kļūdas, bet tiešām nāca no globālajiem pasaules kalniem lavīna, un šis ceļš būtībā ir izpostīts. Un jau tagad šī kolonna ir iebraukusi kārtīgos dubļos, un līdz nākamajam asfaltētajam posmam nonākt nebūs vienkārši.

Un šodien, klausoties, kā daudzi bijušie šoferi, kas nemaz tik labi šoferi nebija, pamāca, aizrāda, ka mums tā šoferēšana nevedas, man tomēr radās iespaids, ka viņi nesaprot to, ka viņi paši arī ir šajā kolonnā iekšā un ka šai kolonnai nav iespējams braukt dažādos virzienos… un stiprākās mašīnas aizbrauks, bet vājākās paliks… Jo priekšlikums nomainīt visus šoferus tad, kad kolonna ir iebraukusi dubļos, var ienākt prātā tikai un vienīgi cilvēkiem, kuri nedomā par to, kas tālāk notiks.

Es piekrītu, ka ir lietas, kas noteikti jādara efektīvāk, un ir skaidrs, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Un es arī gribu šeit teikt, ka, lai arī šī Ministru prezidenta runa bija ļoti izsmeļoša un kopumā ļoti saturīga, ir daži akcenti, ko es gribētu uzsvērt.

Ir lietas, kuras mums ir jādara paralēli. Es saprotu, ka pašlaik ar Starptautisko Valūtas fondu, ar „Parex banku” tiek strādāts tiešām, neskaitot stundas, neskatoties uz to, vai ir diena vai nakts. Bet tikpat aktīvi mums būtu jāstrādā paralēli ar citām lietām, ar „degvielu” tautsaimniecībai. Un viena no tādām ir Eiropas Savienības fondi. Te tagad ir teikts, ka iepriekšējā perioda nauda tiks apgūta, bet daudz svarīgāk ir šī perioda naudu tūlīt ieguldīt tautsaimniecībā. Un diemžēl tad, kad Tautsaimniecības komisijā mēs uzklausām atbildīgās institūcijas, tad tas redzējums ir… nu, jā… nākamā gada vidus, nākamā gada beigas. Tas būs par vēlu! Tam ir jābūt tūlīt. Ja ir gatavi projekti, ir jāvienkāršo šīs procedūras tā, lai šie gatavie projekti jau pirmajā ceturksnī var tikt realizēti. Tā ir papildu „degviela”, kas nav aizņēmuma ceļā iegūta nauda.

Tālāk. Šis atbalsts uzņēmējiem tika solīts oktobrī. Ja tas būtu bijis oktobrī, tas būtu ļoti laikus, bet pašlaik mēs redzam, ka šis atbalsts reāli nedarbojas. Un tātad nauda priekš apgrozāmiem līdzekļiem, priekš pārkreditēšanās, tāpat eksporta atbalsts ir vajadzīgs šajā ziemā. Un tātad šim darbam ir jābūt tikpat intensīvam kā ar Starptautisko Valūtas fondu.

Protams, es saprotu, ka tagad tā arī būs… no Starptautiskā Valūtas fonda naudas. Bet arī tie līdzekļi, kas jau ir pieejami no Eiropas Savienības, tūlīt jāliek tautsaimniecībā.

Tālāk. Par taupīšanu. Skaidrs, ka šīs strukturālās reformas ir ļoti vajadzīgas. Bet tomēr es aicinātu katru ministru sekot līdzi tam, kādā veidā tas notiek, jo diemžēl daļai ierēdņu, protams, ir kārdinājums samazināt kaut kur tālu no Rīgas, aizslēgt, piemēram, valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru Līvānos, bet nesamazināt centrālo aparātu – vai, precīzāk, šajā sociāli ekonomiskajā situācijā nav tik svarīgi samazināt aparātu, jo tiem cilvēkiem nebūs kur iet. Tautsaimniecībā pašlaik nevajag strādājošos. Bet šo algu disproporciju vajag mainīt centrālajā aparātā, kur tiešām ir ļoti lielas un bieži vien arī pārmērīgas algas, kas jāsamazina, bet nevajag mazināt darba vietas reģionos, jo tie ir nodokļu ieņēmumi, tā ir sociālā situācija un tas ir ļoti svarīgi.

Tālāk es gribu teikt par Latvijas Bankas atbildību. Mums tā ir iegājies, ka Latvijas Banka ir tāds atsevišķs stikla kalns, kas vispār nav kopā ar Latviju, bet apmēram tā no malas noskatās, un tur dara vienu darbu… notur latu stabilu… Tas ir ļoti svarīgi, un par to paldies Latvijas Bankai. Bet arī Latvijas Bankai ir jātaupa, arī Latvijas Bankai ir jāmazina savi atalgojumi, un Latvijas Bankai ir citi instrumenti, kā veicināt tautsaimniecību, un tas ir arī Latvijas Bankas uzdevums.

Un pašās beigās es gribu teikt to, ka es aicinu arī pārdalīt Eiropas Savienības fondus, izveidot speciālu programmu rūpniecības atbalstam, tādai rūpniecībai, kas ražo to, ko pašlaik Latvija importē, un aicinātu katru no mums, gan Saeimas locekļus, gan iedzīvotājus, saprast, ka šajā laikā ir īpaši svarīgi to saukli – pērkam Latvijas preci! – realizēt dzīvē. (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Pareizi!”)

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Prezidij! Cienījamie kolēģi! „Jaunā laika” partijas vadītāja šeit šodien runāja, ka it kā ir laiks izveidot jaunu tautas uzticības valdību, iekļaujot tajā visus gaišos spēkus, izņemot tā saucamos kreisos, de facto krievus, kurus it kā Latvijas valsts vispār neinteresē. Un tiešām, mūs ne īpaši interesē šīs valsts atpalicība, kur rūpniecības vai reālās ekonomikas daļa ir ap desmit procentiem no IKP. Starp bijušajām brālīgajām padomju republikām pēc šī rādītāja Latvija ir pēdējā vietā, un tieši tāpēc neizbēgama recesija pie mums pārveidojas par nopietnu krīzi. Kaimiņvalstī Baltkrievijā, kas 1990.gadā bija līdzvērtīgā stāvoklī ar mums, tautsaimniecība ir saglabāta, nekādas krīzes nav un IKP – pusotras reizes augstāks, salīdzinot ar padomju līmeni.

Divos trīs vārdos par taupīšanu. Šeit ir spilgts piemērs – šodienas „Latvijas Vēstneša” numurs, kur publicēts 2009.gada budžets, kuru tikko kā mūsu cienījamais premjers faktiski nosauca par tualetes papīru. Šis premjers Godmanis pirmais 1990.gada sākumā visu tautsaimniecību sagrāva galvenokārt tādēļ, lai atņemtu vietējiem krieviem iespēju ietekmēt valsts likteni, un šodien Godmanis otrreiz meklē izeju no bezizejas stāvokļa.

Cienījamās dāmas un kungi! Lai mūsu valsts stāvētu uz divām kājām, pirmkārt PCTVL aicina jūs izpildīt vietējās padomes kongresa aizvakara rekomendāciju – piešķirt visiem nepilsoņiem iespēju piedalīties vietējās vēlēšanās un bez nosacījumiem piešķirt pilsonību veciem ļaudīm un cilvēkiem, kas šeit piedzimuši.

Mēs, cienījamās dāmas un cienījamie kungi, mīlam mūsu Latviju ne mazāk kā jūs, bet neesam atbildīgi par šodienas valsts bēdīgo stāvokli. Mēs aicinām samazināt militāro budžetu, pārtraukt pompozu projektu īstenošanu, būtiski samazināt ierēdņu skaitu. Mēs esam gatavi atbalstīt valsts ieguldījumus reālas ekonomikas attīstībā un atjaunošanā un esam gatavi pretoties jebkuram mēģinājumam taupīt uz tautas nabadzīgā slāņa rēķina, tai skaitā, teiksim, palielināt PVN likmi. Nu, tāda ir mūsu, krievu partiju, nostāja, cienījamā Āboltiņas kundze un citi klātesošie. Mēs nodrošinām Latvijai iespēju izvēlēties pareizu attīstības virzienu un, kamēr šeit esam, vismaz mīkstinām valdošo partiju nekompetenci un negodīgas politikas sekas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Guntim Eniņam.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātie un ļoti cienītās… Nav skaņas? Jāietur pauze…

Augsti godātie un ļoti cienītās un mīlētās! Ir taču skaidrs, ka no šīs tribīnes deputātiem būtu jārunā tikai tās lietas, kuras viņi saprot un pārzina, bet es tomēr nevarēju atturēties un nerunāt par trim lietām.

Proti, pirmā ir par tādu vienveidīgu uzbrukumu premjerministram Godmanim. Nu, es pats esmu dzirdējis pa televīziju, pa radio, ka Godmanis slēpj un necenšas… bēg no korespondentiem un ar viņiem it kā negribētu tikties. Šai sakarā man gribētos pateikt, ka laikam nav bijis neviena cilvēka, Ministru prezidenta, kas tik daudz ir spējis atbildēt, runāt televīzijā, radio. Man pat liekas, ka viņam ir dubultnieki... kādi četri vai pieci godmaņi, kuri vienlaikus… Ieslēdzu radio – tur runā premjers, ieslēdzu televizorā to vai citu programmu… Tā ka tas nerunā par labu žurnālistiem, ja viņi tādu kā nepatiesību pasaka.

Tālāk. Man uz Ivaru Godmani bija dusmas – jā, lielas dusmas! – viņa pirmajā valdīšanas jeb premjerēšanas laikā, bet šodien man ir jāapbrīno viņa spējas visur šeit tagad darboties. Man gribas jautāt un ir pārsteigums, kāpēc jūs visi, kuri šeit nācāt tribīnē… Vai tiešām uzskatāt, ka tā vaina ir tikai vienā pašā Ivarā Godmanī tās katastrofas priekšvakarā, kas šobrīd ir? Un, ja runājam tikai par patiesībām, kā es sākuma vārdos teicu, tad kāpēc jūs neskatāties dziļāk un tālāk?

Tas bija 2004.gads, kad Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs brīdināja valdību par ekonomikas pārmērīgu uzkaršanu. Viņš aicināja atdzesēt ekonomiku. Un mēs arī zinām, ka tie bija tā sauktie treknie gadi, kā tos valdošā partija, viņu premjers sauca… Tātad viņš apzinājās, ka tie ir treknie gadi.

Kas tad treknajos gados bija jādara? Tās saknes un tā nelaime tur sākās jau no 2004.gada. Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents, ir sūtījis veselas pakas, vairākus brīdinājumus par šo stāvokli, bet viņš tika pilnīgi ignorēts – viņš tika pasūtīts „vienu māju tālāk”.

Lūk! Meklēsim saknes, kāpēc mēs šādā nelaimē esam nonākuši, kāpēc mums nav tā „spilvena”, kāpēc mums nav tās atdzišanas, un, lūk, te ir tas…

Par zirgu mainīšanu. Man liekas, ka tomēr ir vēl arī trešā patiesība, ka zirgus, lai cik arī tas slikti būtu... jā, ir Godmaņa valdība, ir pats Godmanis ar savām kļūdām un… Es nevaru iedziļināties tajos... es nesapratīšu šajā šausmīgi sarežģītajā situācijā, cik tālu un ko tur Kargins un Krasovickis ir vai nav izkombinējuši… Visi ir aizdomu pilni, bet šajā brīdī mainīt valdību… Tas prasītu daudz laika, un tas būtu pilnīgi līdzvērtīgi tam, ka maina zirgus ne tikai uz tilta, bet maina zirgus uz degoša tilta.

Protams, es aicinu visus, ne tikai jūs... es aicinu visus cilvēkus uzticēties šajā brīdī bankām, jo nav jau citas izejas. Kur tad to naudiņu mēs liksim, izņemdami to ārā? Matracī?

Un arī no pašiem cilvēkiem tā nelaime ir pavairojusies, kad tie bagātie vai pusbagātie sāka raustīt savu naudu no vienas bankas uz otru.

Es vēlreiz aicinu saprast to, kur tad tā vaina ir sākusies agrāk.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei, otro reizi.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Es kopā ar dažiem šajā zālē sēdošajiem, tostarp ar Godmaņa kungu, esmu balsojusi par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un, runājot par valsts ekonomiskajām un sociālajām problēmām, es norobežojos no tā, ka mans mērķis ir graut Latvijas valsts neatkarību.

Godātie kolēģi no pozīcijas un valdība! Mēs neesam ne badadzeguzes, ne arī kraukļu bars. Tādā gadījumā mēs varētu pozīciju dēvēt par princesēm, kas tikko pamodušās stikla kalnā, vai lāčiem, kas pamodušies no dziļā ziemas miega.

Un pēdējais. Es nezinu, vai man procesuāli ir tiesības šodien paziņot par balsojumu, kas notika tajā murgainajā vēlajā vakarā, kad Saeimā tika pieņemts valsts budžets. Es nekādā ziņā neesmu vērsusies ne pret Ventspili, ne pret ventspilniekiem. Es esmu vērsusies pret to, ka budžeta sadalē netiek ievērots likums. Es esmu vērsusies pret to, ka budžeta sadalē tiek ievērota tikai pašvaldību vadītāju politiskā piederība. Šajā gadījumā kļūdīties ir cilvēcīgi, nospiežot šo pogu, šiem „pogspiežiem” es atvainojos, un, ja tas ir iespējams, es aicinu fiksēt, ka šajā balsojumā es esmu bijusi „pret”.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs ekonomikas ministram Kasparam Gerhardam.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais valdības vadītāj! Cienījamie deputāti! Kolēģi! Dāmas un kungi! Vienā no pirmajām šodienas runām izskanēja: „Nu, ko jūs te Adventa laikā…!” Tiešām ir tāda sajūta, ka atnācis tāds bārdains Grinčs un nozadzis valstij Ziemassvētkus, sagrāvis piparkūku mājiņas, tāpēc vislabākais, ko tagad vajadzētu izdarīt, būtu aizdzīt viņu projām. Vienkārši!

Bet nemānīsim sevi! Es domāju, ka jebkuram no maniem kolēģiem, valdības locekļiem, kuri pagājušā gada 20.decembrī šeit sēdēja un kuri tika apstiprināti jaunajā valdībā, bija skaidrs, ka šis gads būs daudz citādāks nekā iepriekšējie gadi. Pēdējie dati, ar ko pagājušajā nedēļā nāca klajā Amerika, liecina, ka jau pagājušā gada decembrī recesija bija skārusi Amerikas Savienotās Valstis – vislielāko pasaules ekonomiku, kas ilgus gadus bija noteikusi visu ekonomikas attīstību pasaulē kopumā.

Visiem mums bija skaidrs, ka šis gads attīstības ziņā būs daudz lēnāks nekā iepriekšējie, ka mums nāksies meklēt daudzus un dažādus risinājumus, lai stimulētu ekonomiku, lai padarītu pēc iespējas mazāk sāpīgu šo ekonomikas procesu apstāšanos. Un tāpēc valdība jau šā gada pavasarī apstiprināja ļoti konkrētu, detalizētu makroekonomikas stabilizācijas plānu ar virkni pasākumu, kas bija vērsti gan uz finanšu novirzīšanu tautsaimniecībai, gan uz nodokļu sakārtošanu, gan uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Un visos šajos darbos mēs esam sasnieguši ļoti atzīstamus rezultātus. Ir palaistas divas nozīmīgas finanšu programmas. Vienu Hipotēku un zemes bankā izstrādāja Finanšu ministrija. 200 miljoni latu tika novirzīti finanšu iestāžu kreditēšanai. Ekonomikas ministrija izveidoja ieguldījumu fondu 183 miljonu eiro apmērā. Reinvestētās peļņas stimuls stāsies spēkā ar nākamā gada 1.janvāri. Tas ir ievērojams darbs, ko valdība veikusi kopā ar uzņēmējiem. Dažādas administratīvās barjeras, slimības lapas…

Tas viss tika izdarīts, tomēr skaidrs ir tas, ka situācija mainās katru brīdi, un šāgada oktobrī valdība atkārtoti nāca klajā ar priekšlikumiem, kā palīdzēt Latvijas uzņēmējiem. Tika pieņemta virkne konceptuālu lēmumu gan par nodokļu kavējumu atlikšanu, gan par soda naudas atlikšanu, gan arī par PVN pārskatīšanu, struktūrfondu līdzekļu būtisku pārskatīšanu un to novirzīšanu uz efektīvākām programmām… tām programmām, kas varbūt iepriekšējos, „treknajos”, gados likās būtiskas. Tas viss ir apstiprināts, tas viss ir palaists!

Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija nāca klajā ar savu Eiropas ekonomikas glābšanas plānu. Man bija tā iespēja pirmdien piedalīties Konkurētspējas ministru padomē, bet manam kolēģim Slaktera kungam – otrdien Finanšu ministru padomē. Tika pārrunāti ļoti konkrēti priekšlikumi, ko darīt šajā situācijā – situācijā, kad visa Eiropa… kad mēs visi esam saslēgti kopā vienā kopējā tirgū un kad visa Eiropa, visa Eirozona ir saskārusies ar recesiju. Arī visas mūsu kaimiņvalstis. Eiropā šodien ir reāla recesija, un tāpēc tiek meklēti virzieni, kā šo ekonomisko attīstību padarīt ātrāku un efektīvāku. Tas, ko piedāvā Eiropa, ir ieguldīt naudu patēriņā, „sildīt” to. Protams, tas ir risinājums īsā brīdī, kad varbūt uz kādiem pāris mēnešiem var šo situāciju uzlabot.

Protams, arī Latvijai ir jāuzņemas sava līdzdalība un atbildība šā procesa veidošanā, jo mēs esam vienādā situācijā. Un, protams, arī mēs meklējam pašreiz virzienus, kā to panākt, izmantojot tos resursus, kuri mums ir. Pašreiz praktiski katru dienu Ekonomikas ministrijas pārstāvji risina sarunas ar lielākajām Latvijas bankām, kā panākt to, lai Latvijas banku nauda nonāktu līdz uzņēmējiem, lai uzņēmēji varētu kreditēt savu ražošanu, savu patēriņu, savus projektus un panākt finansējumu apgrozījumam un tamlīdzīgi. Bet neviens pašreiz īsti nav gatavs naudu dot, tāpēc arī daudzas no tām programmām, kuras mēs iedarbinājām jau vasarā, šobrīd ir nepieciešams pārskatīt. Ieguldījumu fonds, kurā mēs naudu paredzējām kredītu garantēšanai, šobrīd nevienam nav vajadzīgs. Neviens nedod kredītus, un tātad nav ko garantēt.

Pašreiz mēs piedāvājam ļoti konkrētus risinājumus sadarbībā ar Hipotēku un zemes banku, Eiropas Investīciju banku un arī ar citām Latvijas bankām, kā šo naudu varētu novirzīt uzņēmējiem, un vistuvāko dienu laikā mēs šo naudu… Mēs piedāvāsim konkrētus risinājumus, kā panākt to, lai šī nauda nonāktu līdz uzņēmējiem.

Struktūrfondi. Ir palaisti uzņēmējdarbībai paši būtiskākie un nepieciešamie struktūrfondi, notiek jaunu tehnoloģiju ieviešana, un tas ir labi. Tas dos iespēju ar jauniem projektiem startēt Eiropas un pasaules tirgos. Bet pašreiz ir vajadzīga daudz reālāka palīdzība, un mēs plānojam lielu struktūrfondu līdzekļu daļu novirzīt tirdzniecības apdrošināšanai, lai uzņēmējs varētu savu produkciju apdrošināt, un ar šādiem konkrētiem priekšlikumiem mēs arī nāksim klajā vistuvākajā laikā un dosim uzņēmējiem iespēju, pārdodot savu produkciju, apdrošināt to.

Tā ka neaizmirsīsim par tiem darbiem, ko mēs esam izdarījuši, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tie darbi, kas stāv mums priekšā, ir vēl lielāki un nozīmīgāki, jo mēs nevaram sēdēt aiz piparkūku žodziņa, aizsegušies no tiem procesiem, kas notiek Eiropā. Mums ir jāiet iekšā Eiropas tirgū un jāiet tur iekšā kā konkurētspējīgai valstij ar atbalstītiem uzņēmējiem. Un tāpēc mēs šo sociāli ekonomisko stabilizācijas plānu piedāvāsim valdībai un parlamentam, lai vistuvākajā laikā to varētu izskatīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies ekonomikas ministram Kasparam Gerhardam.

Godātie kolēģi! Mums debatēs ir pieteikušies vēl divi deputāti. Pēc pulksteņa mums būtu jārīko pārtraukums, bet Saeimas Prezidijs ir saņēmis vienpadsmit deputātu ierosinājumu ar priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma, līdz tiek izskatīta visa darba kārtība. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Nav!”) Deputāti neiebilst.

Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds debatēs deputātam Aleksandram Golubovam.

A.Golubovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Vai jūs tiešām domājat, ka visas problēmas mūsu valstī ir sākušās tikai šodien vai vakar, vai aizvakar? Nē! Tās sākās jau tajā laikā, kad pašreizējais premjers bija premjers arī deviņdesmitajos gados. Un sākās ar to, ka tieši ar viņu piekrišanu un ar viņu mājieniem sākās mūsu rūpniecības, lauksaimniecības un visu pārējo uzņēmumu likvidācija. Jūs kopā ar toreizējo Latvijas Bankas prezidentu pasludinājāt privatizāciju un izlaupījāt valsti. Ja tas tā nebūtu bijis, tad mums nebūtu arī krīzes. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Dāmas un kungi! Mēs šodien jau daudz esam diskutējuši. Es vēlos pateikt arī savu viedokli par to, kas ir bijis, bet, manuprāt, daudz svarīgāk šodien ir runāt par to, kas būs, nevis par to, kas ir bijis, jo, kas bijis, bijis, to vairs nenovērst. Vienīgais, ko es gribu piezīmēt, ir tas, ka, manuprāt, valdība rīkojās ne visai korekti, uzsākot savu darbību ar „Parex banku” pirms tam, iekams vispār ir pateikti noteikumi, kā tā rīkosies šādā situācijā. Es domāju, ka to valstu pieredze, kuras sākumā definē noteikumus un pēc tam sper konkrētus soļus, ir daudz demokrātiskāka un pareizāka. Interesanti, kā būs tad, ja, nedod Dievs, vēl kāds pieklauvēs pie Ministru kabineta durvīm un teiks: „Arī mums ir problēmas...” Nu, vēl kāda banka... Vai tad automātiski arī viņai kapitāldaļas atņems? Vai arī uz viņu automātiski attieksies viss tas pats, kas attiecas uz šo? Vai kā? Neviens to nevar saprast, un tieši tāpēc es domāju, ka vispirms vajadzēja definēt tomēr skaidrus noteikumus un tad rīkoties.

Otra lieta, protams, ir jautājums par to, cik daudz tika vai netika paskaidrots. Valdība to, ko tā darīja, manuprāt, skaidroja stipri par maz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī tā ticība sabiedrībā valdības lēmumiem arvien ir samazinājusies. Bet par to, kas būs... Nu, godīgi sakot, kolēģi, vai jūs sapratāt to, ko Slaktera kungs mēģināja paskaidrot, to, kā tiks ieviests finanšu stabilizācijas plāns? Nu, ar tiem stāstiem par to, ka vajadzēs taupīt, ka celsim kaut kādus nodokļus un, ticiet, būs jau labi, ir stipri par maz.

Es tomēr uzskatu, ka tieši finanšu ministram ir jābūt tam, kurš nevis kaut kādus vispārīgus formulējumus vai tikai plāna punktus var pateikt, bet kurš var iedziļināties detaļās un ļoti precīzi paskaidrot: ja mazināsim kādu nodokli, tad par cik un kuru; ja celsim kādu nodokli, tad par cik un kuru.

Un finanšu ministra rīcība, manuprāt, ir bēdīga arī no tā viedokļa, ka tāda mētāšanās, kāda pēdējo pāris nedēļu laikā ir notikusi, nav iepriekš Latvijas politikas praksē bijusi; tas arīdzan nav piedodams. Ja reiz ir kāds viedoklis, ir jābūt skaidram aizstāvamam un ilgi noturamam viedoklim. Daudz kas no tā, ko mēs šodien dzirdējām, starp citu, arī liek aizdomāties par vienu ļoti nopietnu lietu. Un tā nopietnā lieta, kolēģi, ir sekojoša.

Notikumi Latvijā un arī pasaulē attīstās diezgan ātri un sarežģīti, un ir iespējams, ka visu nemaz nevar paspēt paskaidrot, un ir iespējams, ka tā lavīna, kura ir sākusies, tā sniega pika, kas veļas... tā veļas no tā kalna lejā, un tā situācija kļūst nekontrolējama. Tāpēc es ļoti lūdzu... Godmaņa kungs, jūs tagad droši vien nāksiet tribīnē un skaidrosiet, atbildēsiet uz jautājumiem. Paskaidrojiet, Godmaņa kungs, tikai godīgi paskaidrojiet: vai jūs un jūsu valdība šobrīd kontrolē situāciju valstī? Lūdzu, Godmaņa kungs, uz šo atbildiet!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Mēs neapšaubāmi kontrolējam situāciju valstī gan finansiāli, gan ekonomiski, gan strukturāli, gan juridiski, gan tiesiski.

Es sākšu ar to vienu variantu. Redziet, deputāti, šeit uzstājoties, cik es zinu, neatbild par to, ko viņi runā. Jūs, cienītais kungs, kas tur sēžat ar tām brillēm… Redziet, man 1993.gadā arī teica, ka es esot izlaupījis. Es divus procesus tiesā uzsāku par šādiem apvainojumiem. Es vienu procesu uzvarēju, un otrā procesā... man ir seifā atvainošanās vēstule. Atbildiet par saviem vārdiem, ko jūs runājat!

Otra lieta. Redziet, es jau pašā sākumā lūdzu jūs izprast, ka mūsu programma (mums jānāk šeit pie jums, lai jūs varētu to apstiprināt) nav vienpusējs dokuments, tā būs saskaņota programma, un tas ir iemesls, kāpēc es neziņoju to pilnībā šodien. Tā programma ir saskaņota ar Eiropas Komisiju, Starptautisko Valūtas fondu un, iespējams, vēl arī citiem dalībniekiem. Tāpēc es sākumā teicu... Tāpēc pārmetumus, ka es neesot sīki izklāstījis, es pieņemu. Bet vēl jo vairāk tāpēc es to darīju, ka tas nav dokuments, ko mēs esam saskaņojuši.

Tas ir viens.

Otrs. Par konkrētiem jautājumiem. Ir svarīgi atbildēt konkrēti. Druvietes kundze uzdeva man piecus jautājumus. Es arī konkrēti atbildēšu katram deputātam.

Druvietes kundze, pirmais jautājums: vai bija vērts šo banku glābt? Tas nebija tikai valdības lēmums. Šis lēmums tika pieņemts… viennozīmīgi tātad Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas kopējais viedoklis: jā, bija vērts un ir vērts, ņemot vērā šīs bankas vietu Latvijas finanšu sistēmā un ekonomikā. Ņemot vērā vairāk nekā 160 miljonus – valsts un pašvaldību līdzekļus bankā oktobra beigās. Ņemot vērā šīs bankas saistību ar veselu virkni banku šeit, Latvijā, un arī ārpus Latvijas. Ņemot vērā vēl vairākus citus faktorus.

Bija otrs jautājums: kāpēc steigā tiek meklēts investors? Nē, steigā meklēts netiek nekas. Tas, ko darīs jaunā valde, kuru šodien apstiprinās, – viņa izsludinās konkursu par vienu no četriem lieliem auditoriem, kuri veiks ne tikai auditu, bet principā sagatavos šo banku piedāvāšanai tirgū, pārdošanai. To faktiski sauc par due diligence no pārdevēja viedokļa, nevis no pircēja. Protams, es neslēpšu, ka mums ir bijušas sarunas ar nopietnām starptautiskām finanšu institūcijām, kas situācijā, kad valdība pārņēma tagad akcijas, 85 procentus, ir gatavas uzsākt sarunas par šo procesu kā tādu. Neesmu tiesīgs viņas pagaidām nosaukt bez viņu piekrišanas.

Kas īsti notika pēc akciju 51 procenta pārņemšanas? Druvietes kundze, mēs nepārņēmām 51 procentu juridiski! Mēs izteicām vēlmi un būtu pārņēmuši 24.novembrī, ja akcionāri būtu izpildījuši savas saistības. Viņi tās neizpildīja. Juridiski mēs nevarējām pārņemt banku, jo netika izpildītas saistības pret sindicēto kredītu devējiem. Tas, ko mēs darījām tajā laikā, – mēs, pastiprinot bankas likviditāti, guldījām līdzekļus, ņemot pretim ķīlas. Tam, kas nezina, kā strādā banka, un nav nodarbojies ar šīm procedūrām, varbūt nav viegli saprast, ko es saku. Man ir bijusi tā nepatīkamā situācija, sevišķi situācija 1995.gadā, – būt banku krīzē par Krājbankas vadītāju un kopā ar valdības vadītājiem un kopā ar bankas vadītājiem šo banku no krīzes izvest. Šī banka strādāja ar kapitāla (0,5 procenti) pietiekamību ilgus gadus, ar valdības parādzīmēm tur iekšā. Mēs to izdarījām! Tāpat kā 1998.gadā, būdams finanšu ministrs… Mēs atrisinājām arī Komercbankas jautājumus. Tas nav tā, ka mēs pirmoreiz sastopamies ar šādu problēmu. Bet mērogs ir cits, un starptautiskā vide arī ir cita.

Kas notiek ar villu „Marta”, villu… un tā tālāk? Mēs esam tiesiskā valstī, Druvietes kundze! Tas nav tik vienkārši – tiesiskus argumentus vienā brīdī lietot, otrā – nelietot… Visam ir absolūti precīzi, tiesiski jābūt noskaidrotam, tajā skaitā arī jautājumam par depozītu kustībām bankā, arī tajos datumos, kurus nosauca Štokenberga kungs, kurš, es domāju, zina par šīm kustībām. Varbūt nezina… Nezinu. Tas ir īpašs jautājums. Ar to nodarbosies un nodarbojas iestādes, kurām ar to jānodarbojas.

Kas attiecas uz Feifera kunga atkāpšanās iemeslu, man nav atbildes uz šo jautājumu. Es vakar uzdevu šo jautājumu viņam. Situācijā, kad valdība pārņem viennozīmīgi banku, 85 procentus, viens cilvēks divas bankas vadīt nevar. Ja mēs ejam uz principu, ka mēs šīs bankas šinī brīdī pat neapvienojam, nav iespējams vienam cilvēkam vadīt divas bankas ar pilnīgi dažādiem uzdevumiem: Latvijas Hipotēku un zemes bankā, par kuru šeit jau runāja ekonomikas ministrs, veikt daļu uzdevumu, un vadīt arī banku, kurai ir pilnīgi citi uzdevumi; valdei vajag sagatavot banku pārdošanai. Elementāri! Elementāri skaidrs! Man tas ir skaidrs… Ja jums nav, tā ir jūsu problēma.

Par Štokenberga kunga jautājumiem.

Jā, protams, protams, akcionāru uzdevums – panākt garantiju sindicētiem kredītiem. Neizdevās. Mūsu uzdevums ir – un mūsu lēmumā tas ir uzdots finanšu ministram – turpināt sarunas ar sindicēto kredītu devējiem. Jo, patiesību sakot, mēs esam vienīgā garantija viņiem… Vienīgā garantija viņiem ir tā, ka valdība iet tur iekšā. Taču tas nenozīmē, ka vienīgā garantija ir garantijas vēstule no valdības; mums šo banku vajag sagatavot tā, lai banka būtu spējīga pati atdot šo naudu. Ar jaunu investoru, uzlabojoties situācijai, arī pati!

Kas attiecas uz akciju cenu. Nu, es varu pateikt bilances cenu, tirgus cenu pateiksim tad, kad beigsim to due diligence. Ja mēs skatāmies pēdējos FKTK rezultātus par kvartāla pietiekamību (tas ir pāri par 6,8 procentiem), jūs ar elementāro matemātiku varat izrēķināt, ka mums bilances cena, akcijas pārņemot par diviem latiem, ir tuvu pie… apmēram 100 miljoniem. Lūk, tā! Tajā dienā, kad mēs to darījām, 85 procenti… 6,89… Paņemiet aktīvus, varat sarēķināt, cik liela tā summa ir. Es pat domāju, ka vēl precīzāka informācija ir pieejama FKTK.

Es dzirdēju šeit vēl arī citus jautājumus. Attiecībā uz Pabrika kungu jāteic, ka te bija vesela virkne jautājumu. Politiski vērtējumi, politiski vērtējumi… Es pilnīgi saprotu opozīciju. Šis ir samērā izdevīgs brīdis sist valdību. Mēs citādā situācijā būtu šodien bijuši, ja mums būtu izdevusies vismaz tā plāna fāze, ko mēs vēlējāmies, – apturēt noguldījumu atplūdumu līdz 22.novembrim un apturēt arī tālāk. Tad mēs te nāktu ar citu noskaņojumu un opozīcijai būtu mazākas iespējas mūs sist. Tagad jums, protams, šīs iespējas ir lielākas. Zināmā mērā tam ir pamats, es piekrītu. Bet jūs mums nevarēsiet pārmest vienu lietu – konsekvences trūkumu. Jūs nevarēsiet mums pārmest to, ka mēs tomēr pildām to lēmumu, par ko mēs vienojāmies visi trīs kopā, –nepieļaut kopējo finanšu sistēmas… principā nonākšanu ļoti sliktā stāvoklī dēļ šī bankas bankrota.

Par pārējiem jautājumiem. Jā, nu ir politiski pārmetumi, politiskas diskusijas, ka vajag jaunu valdību. Jā, es saprotu opozīcijas jēgu, būtību. Protams, tur nav ko teikt. Organizējiet, ja varat! Taisiet! Vairāk gan gribētos… Nu labi. Ko gribētos, tas ir cits jautājums. Galu galā pozīcijai ir sava loma, opozīcijai – sava, valdībai – sava. Neprasīšu, lai šodien deputāti šeit nāktu ar valdības priekšlikumiem vai kvazivaldības priekšlikumiem. Tas nebūtu pareizi. Valdībai jānāk ar savu programmu. Mēs ar to nāksim. Es runāju ar finanšu ministru. Es domāju, ka mums izdosies to jums likt priekšā nedēļu ātrāk, tas ir, nevis 19., bet 12.datumā. Ja nepieciešams, tad divos lasījumos skatīsim to cauri. Tikai viens mums ir pilnīgi skaidrs: ja parlaments šo programmu neapstiprina, tajā brīdī valdības vairs nav. Tas ir pilnīgi strikti! Mums nav iespējas šeit spēlēties ar šiem jautājumiem.

Šeit es prasu par programmu. Par programmu man jāsaka tā – jā, šeit man ir Latvijas ekonomiskās stabilizācijas programma. Tā ir uz 12 lappusēm. Ar visām tabulām. Bet es vēlreiz atturos to šeit jums likt priekšā. Es saprotu, jūs visu laiku prasāt, kāpēc es jums to nestāstu. Es kaut kādus elementus pateicu, bet… Es vēlreiz gribu teikt – šis nav vienpusējs dokuments. Šis dokuments būs saskaņots ar starptautiskām finanšu institūcijām, ar Eiropas Komisiju, ar Starptautisko Valūtas fondu un, iespējams, arī ar Pasaules Banku, un tā tālāk. Ko es varu atbildēt? Es, protams, varu mēģināt šeit jums sākt stāstīt. Bet, ja mums izrādīsies, ka saskaņotais variants būs atšķirīgs, tas nebūs korekti – man to šeit teikt.

Tālāk. Vēl divas lietas. Mēs šeit visu laiku runājam par to, vai mēs esam vienīgie, kas kaut ko šinī virzienā dara. Tagad es jums nolasīšu pāris teikumu no vienas citas valdības programmas. Es neteikšu, kuras valsts. Bet tā valsts tālu no mums neatrodas. Ļoti tuvu atrodas – kaimiņos. Man nav tiesību nosaukt tās vārdu, tāpēc ka, cik es zinu, programma tur vēl nav pieņemta. Bet es to nocitēšu. Un tajā valstī situācija ir labāka nekā pie mums. Kaut gan jāsaka, ka 2008.gadā ekspertu vērtējums arī dod samazinājumu: 0,5 procentu vietā – no 2,5 līdz 3 procentiem no kopprodukta. Un 2009.gadā samazinājums varētu būt līdz 4 procentiem negatīvs. Tas faktiski nozīmē, ka tas ir gandrīz pavisam tuvu mūsu skaitļiem. Atšķirība ir tikai tajā vienā apstāklī, ka šai valstij ir rezerves. Ne lielas, bet ir. Mums nav šo rezervju.

Nu tad minēšu pamatlietas, lai var apmēram saprast, ko dara citi. Tur konkrēti sākas tā – Prezidents, Saeimas deputāti, valdības locekļi, valsts kontrolieri… Tiem uz rokas saņemamos ienākumus vidēji par 15 procentiem samazināt.

Otrkārt. Valsts budžeta asignējumu pārvaldītāju, pašvaldību asignācijas darba atalgojumam samazināt vidēji par 12 procentiem.

Treškārt. Asignējumus, kas piešķirti valsts budžeta asignējumu pārvaldītāju izdevumiem, speciālās dotācijas pašvaldībām samazināt par 15 procentiem. Atskaitījumus no ceļu uzturēšanas attīstības programmas finansēšanas rēķina samazināt no 80 uz 60 procentiem.

Iedzīvotāju ienākumu daļā, kas pienāca pašvaldību budžetiem, attiecīgi koriģējot, procentuālo daļu samazināt.

Asignējumus zemes reformai, lauku atbalsta reformai samazināt zem 15 procentiem. Asignējumu investīcijām samazināt par 10 procentiem. Aizsardzībai… Es negribētu pārvērst šeit visu skaitļos, tas ir pietiekami liels skaits… Pie kam jebkādus pabalstus pilnīgi atsaistīt no jebkādām vidējām algām, un tā tālāk…

Redziet, es nobeigšu ar vienu citu lietu – tas ir, ar tepat blakus atrodošos savas valdības programmu… Nevar celt kursu…

Un tagad noslēgumā – par vairākām lietām, lai tomēr mēs galīgi nesatrauktu cilvēkus, jo zīmēja jau arī pilnīgi apokaliptiskas ainas.

Tas attiecas uz bezdarbu. Es domāju, ka vienā no tuvākajām sēdēm pēc Jaungada mēs rosināsim izskatīt jautājumu, kas saistīts ar profesionālo izglītību un bezdarbu, ņemot vērā to, ka ekonomika mums sašaurināsies. Mēs esam to jau valdībā izskatījuši, tagad skatīsim Trīspusējā padomē. Tad, kad būs lielāks vai mazāks konsenss, nāksim uz parlamentu. Sākumā – ar ziņojumu; iespējams, ka būs nepieciešami normatīvie grozījumi attiecībā uz profesionāli tehnisko izglītību un bezdarbu. Šobrīd pie mums bezdarbs ir 6,1 procents jeb 66 638 cilvēki uz 26.novembri. Turklāt, ja mēs skatāmies atsevišķas profesijas un skatāmies pēc tā, kā šie cilvēki tiek atvaļināti, tad redzam, ka faktiski bezdarba kāpums pie mums iesākās aprīlī, tikai šā gada aprīlī; līdz šim bezdarbs tikai kritās, neskatoties uz to, ka ekonomika krita ātrāk uz leju. Un reģistrēto bezdarbnieku skaits galvenajā… Nu, pirmā profesija, kurā visvairāk bezdarbnieku reģistrēja, ir palīgstrādnieki; šajā profesijā tas ir mēnesī apmēram... tuvu pie 550–600 cilvēkiem. Lielāku līmeni mēs vēl neesam sasnieguši. Mēs tam gatavojamies. Bet tādām profesijām, kas ir vairāk izglītotas, mēs vēl neredzam šo bezdarba pieaugumu. Mēs to varbūt ieraudzīsim, bet pagaidām mums nav vērts jau iepriekš viest apokaliptiskas noskaņas, kuras es šeit dzirdu. Tāpēc īpaši nevajadzētu cilvēkus baidīt.

Tāpat kā nevajadzētu cilvēkus mānīt. Es zinu, ka politiski tas ir izdevīgi. Bet cilvēki, kas ir matemātiķi… Pat tad, ja mēs visu valsts pārvaldi atbrīvojam, visu, tie ir 90 miljoni.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

Līdz ar to šodienas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Dāmas un kungi! Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde nenotiks, tā ir pārcelta uz otrdienu, pulksten 10.00.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienība.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks pulksten 13.00.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Oskaram Spurdziņam.

O.Spurdziņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde – pēc desmit minūtēm komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, augsti godājamie deputāti! Nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs, Ingrīda Circene, Juris Dobelis, Artis Pabriks, Māris Kučinskis, Sarmīte Ķikuste, Jānis Reirs, Baiba Rivža un Dainis Turlais.

Paldies jums visiem!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Saeimas kārtējā sēde sāksies pulksten 13.30.

Balsojumi