J.Āboliņa (Ikšķiles 253. vēlēšanu apgabals).

Cienījamo priekšsēdētāj! Es nepiekrītu tam, ko daži deputāti ieteica: ļaut pilsētas padomei pašai izlemt un tikt galā ar šo jautājumu. Šis jautājums ir iekļauts mūsu darba kārtībā, tātad tas jāizskata precīzi. Mums Augstākajā Padomē ir jātiek ar to galā. Tas ir viens.

Otrs. Pēc visām runām, pēc biedra Millera ziņojuma mēs konstatējām, ka uz 59 deputātiem, kas teica, ka uz viņiem izdarīts spiediens, šāda spiediena nav bijis. Par to liecina arī 61 deputāta aptaujāšana. Tātad mums ir pilnīgas tiesības, kā šeit ierosināja biedrs Kramiņš - un es viņam pilnīgi pievienojos -, uzskatīt, ka Aivars Prūsis ievēlēts par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Es iestājos par to un lieku to uz balsošanu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vēl, lūdzu. Deputāts Millers. Un tad jūs, biedri Baltiņ.

V.Millers.

Es kā ziņotājs tomēr gribētu izmantot savas tiesības teikt galavārdu un paskaidrot dažas tēzes, kuras šeit izraisīja tādu diskusiju. Mūsu komisijai gadījās ļoti grūts, es pat sacītu, nepateicīgs, uzdevums. Mēs ļoti skaidri apzinājāmies, ka tiksim kritizēti gan no vienas, gan no otras puses, ka mūsu piedāvātie risinājumi, iespējams, arī jūsu prātos izraisīs pretējas jūtas. Es tagad nerunāju kā komisijas priekšsēdētājs, jo mēs nevarējām savākt komisiju un apspriest tos priekšlikumus, kas tika šeit izteikti sesijas laikā. Es gribu runāt kā deputāts, kas ir saistīts ar šo jautājumu.

Mums ļoti skaidri jāapzinās, kuriem jautājumiem tagad ir ārkārtīgi svarīga nozīme ne tikai Rīgas pilsētas padomes, bet arī citu padomju darbā. Mēs esam iegājuši pilnīgi jaunā darba fāzē, kurā pastāvēs daudzpartiju sistēma, tiks izveidotas frakcijas, un tas, neapšaubāmi, ļoti nopietni ietekmēs visu vietējo padomju un arī Augstākās Padomes darbu.

Pirmais jautājums - par aizklātās balsošanas kārtību, jo tas pacēlās gan šajā, gan Rīgas pilsētas padomes sesijā. Iespējams, ka jautājums būs aktuāls arī citu padomju sesijās. Visi argumenti, kas tika izteikti par aizklātās balsošanas noteikumu pārkāpšanu Rīgas pilsētas padomes vēlēšanās, nav tādi, lai tos varētu uzskatīt par pamatu Rīgas pilsētas padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu rezultātu atcelšanai. Un tomēr zināmas novirzes no šā principa bija. Tāpēc es uzskatu, ka ir jādod pilnīgi izstrādāti procedūras noteikumi, kas nepieļautu pārkāpumus. Tas pirmām kārtām.

Otrkārt, acīmredzot mums patiešām ir jāizstrādā kāds normatīvs akts, kurā būtu skaidri izklāstīti pamatnoteikumi, kā padomēs jānotiek aizklātajai balsošanai, kā jāievēlē attiecīgās amatpersonas, kā aizklātās balsošanas ceļā izlemjami citi jautājumi. Es domāju, ka tas katrā ziņā ir jāizdara. Galvenais jautājums, kas mums jāatrisina tagad, manuprāt, ir jautājums par to, vai ir saglabājams divu trešdaļu deputātu kvorums. Varbūt jūs atceraties, ka pagājušajā sesijā, kad apspriedām likuma projektu par vietējo pašvaldību, uzstājās deputāti, arī šodien viņi sēž šajā zālē, uzstājās vietējo padomju priekšsēdētāji un pierādīja, ka ir katrā ziņā jāsaglabā šis divu trešdaļu deputātu kvoruma princips, ka sesija ir tiesīga vienīgi gadījumā, ja tajā piedalās divas trešdaļas deputātu. Šis princips arī tika nostiprināts mūsu likumos par pašvaldību.

Protams, pats likums vēl nav stājies spēkā, tāpēc laikam pāragri runāt par to, kā tas darbosies praksē; acīmredzot, pirms to atcelt vai aizstāt ar citu principu, jāparaugās, kā tas darbosies, jāapkopo pieredze un pēc tam jāizlemj - atstāt šo principu vai atcelt.

Tāpēc mūsu komisija piedāvāja tādu pagaidu variantu: ja uz sesiju nav nākušas divas trešdaļas deputātu, atkārtotā sesijā var apmierināties ar deputātu vienkāršu vairākumu.

Un otrs, kā man liekas, svarīgs jautājums, kas ir arī pats būtiskākais. Kā izturēties pret principu, kas ir pašvaldības likuma 17. panta pamatā? Tur teikts, ka sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās divas trešdaļas deputātu. Problēma rodas, kad jāizlemj, vai šim kvorumam jābūt pirms sesijas sākuma, sesijai sākoties vai pēc tam, kad deputāti reģistrējušies. Kāds var aiziet, un tad nepieciešamā kvoruma nav. Es uzskatu: lai kā mēs iztulkotu šo pantu - juridiski, jēdzieniski vai pēc gramatikas likumiem -, var būt tikai viens princips, un tas ir, ka divām trešdaļām deputātu jābūt no sesijas sākuma līdz beigām, un pieņemt lēmumu var tikai tādā gadījumā, ja ir klāt divas trešdaļas deputātu. Tieši šis princips, manuprāt, mums stingri jāaizstāv un pēc tā jāvadās. Kāpēc? Ja sesijā piedalīsies tikai 50 procenti deputātu, tad, pilnīgi iespējams, tiks pieņemti ne visai kvalificēti lēmumi. Protams, turpmāk, ja prakse rādīs, ka mums nav jāpaliek pie šā principa - divas trešdaļas deputātu -, mēs varēsim no tā atteikties. Taču tagad, kad mēs paši esam par to nobalsojuši un iekļāvuši to savā likumā, atkāpties nebūtu pareizi.

No šāda viedokļa, manuprāt, aplūkojams arī jautājums par to, vai Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanas bija likumīgas vai ne.

Šeit tika izvirzīti arī vairāki citi jautājumi, kas tāpat ir ļoti būtiski un prasa vēl dziļāku un detalizētāku izpēti. Man liekas, nevajadzētu steigties un censties uz visiem rast atbildes jau šajā sesijā. Tomēr tos variantus, kurus mēs piedāvājām, manuprāt, vajadzētu apspriest un izraudzīties no tiem attiecīgajam gadījumam vispiemērotāko. Tikai to nedrīkst pielāgot vienas - Rīgas pilsētas padomes darbam, tam jābūt derīgam arī citu padomju darbā.

G.Baltiņš (Jelgavas 133. vēlēšanu apgabals).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti!

Manī vispār izsauc izbrīnu vairākkārtējie priekšlikumi, kas būtībā vērsti uz to, lai mums notiktu atkārtotas vēlēšanas. Bet būsim loģiski un reāli - vai kāds tiešām lolo ilūziju, ka atkārtotas vēlēšanas kādam dos divas trešdaļas balsu? Tad jau mēs nonāksim pie permanentām vēlēšanām. Likuma projekts par izmaiņām pašvaldības likumā ir jāpieņem - un jāpieņem tieši pirmajā variantā. Tādā gadījumā, protams, otrā rindkopa atkrīt, tā ir bezjēdzīga. Ja pieņem otro rindkopu bez pirmās, vispār iznāk absurds. Tas nozīmē, ka mēs tiešām nobalsosim par permanentām un nepārtrauktām vēlēšanām. Turklāt pašvaldības likumos vesela virkne jautājumu, kurus izlemj pilsētas padome ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu, tai skaitā arī amatpersonu vēlēšanas, piemēram, priekšsēdētāja vēlēšanas. Tā kā tas ir paredzēts jau pieņemtajā likumā.

Priekšsēdētājs. PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers.

I.Bišers.

Cienījamie deputāti! Mans viedoklis ir tāds, ka mums šajā gadījumā jāciena visu padomju suverenitāte, tai skaitā arī Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes suverenitāte. Mums šeit nevajadzētu izlemt, kurai konkrētai personai būtu jābūt par Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Mūsu uzdevums, atvainojiet, jūsu uzdevums būtu nodrošināt, lai Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome, tāpat kā visas tautas deputātu padomes, būtu spējīga šo jautājumu izlemt demokrātiski un atspoguļotu deputātu vairākuma gribu. Un, ja praksē ir pierādījies, ka tas pašvaldības likums, kuru jūs tik tikko esat pieņēmuši, rada tādas nepārvaramas grūtības, turklāt ne tikai Rīgā, bet arī kaut kur citur, tad nav jākautrējas un jāizdara nepieciešamie labojumi.

Šajā gadījumā es gribētu parunāt par to, kam mums vajadzīgs divu trešdaļu kvorums, ko tas vispār aizsargā. Es ļoti labi atceros, kā šis princips parādījās. Tas parādījās, kad tika izstrādāti likumi par tautas deputātu padomēm. No centra tika dots norādījums radīt šos likumus iespējami demokrātiskākus, ierakstīt kaut ko tādu, lai oficiālā propaganda tai laikā varētu parādīt šo likumu ārkārtīgo demokrātismu. Jūs paši zināt, kā tas bija tolaik: visi jautājumi tika izlemti vienprātīgi un bieži vien arī vienbalsīgi. Šajā gadījumā, protams, ļoti grūti bija atrast kādus momentus, kas liecinātu par demokrātismu. Un tad tika atrasts un ierakstīts, ka gan padomei, gan tās izpildkomitejai kvorums ir divas trešdaļas, tajā pašā laikā saglabājot principu, ka lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams vairāk par pusi visu ievēlēto deputātu vai izpildkomiteju locekļu balsu. Es neredzu, ko tad īsti aizsargā šīs divas trešdaļas. Pirms manis uzstājās profesors Millers, taču arī viņš nevarēja pateikt, ko tad šis princips īsti aizsargā. Saka - tas aizsargājot mazākuma tiesības. Bet mazākuma tiesības ierasties uz sesiju katrā ziņā ir aizsargātas. Šinī situācijā, kas ir izveidojusies, tas pēc būtības aizsargā mazākuma tiesības, respektīvi, ja mazākums var savākt vienu trešdaļu, tad ir iespēja neierasties uz sesiju un tādējādi boikotēt tās darbu. Apstākļos, kad mums jau reāli veidojas daudzpartiju sistēma, tas ir ļoti bīstams ceļš, kas var ievērojami bloķēt jebkuras padomes darbu. Pašreizējā situācijā, it sevišķi tādā, kāda ir Rīgas pilsētā, mums allaž var būt tā, ka vienās vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvar viena frakcija, otrās vēlēšanās mazliet vairāk balsu ir otrai frakcijai, bet katrā ziņā viena no frakcijām vienmēr izcīnīs vismaz vienu trešdaļu mandātu, un, ja šī trešdaļa neieradīsies, attiecīgā padome nevar funkcionēt. Acīmredzot mums jāpārņem pasaules prakse. Un pasaules prakse zina tādas tradīcijas, kad vienai vai otrai frakcijai ir visai neliels vairākums. Piemēram, Norvēģijas parlamentā ilgus gadus sociāldemokrātiem bija tikai vienas balss vairākums.

Priekšsēdētājs. Biedri Bišer, kāds ir jūsu priekšlikums?

I.Bišers. Atvainojos, ir mazliet par garu, bet es gribēju teikt, ka tas nebūt neliecina par pilsoņu kara iespējamību. Norvēģijā tā nenotika. Tāpēc es uzskatu, ka mēs varam pilnīgi mierīgi atteikties no šīs divu trešdaļu prasības. Padomes, manuprāt, var darboties pie jebkura deputātu skaita, tikai lēmumu pieņemšanai katrā ziņā ir vajadzīgi 50 procenti plus viena balss. Es nesen biju Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur senātā jautājuma apspriešanā bieži vien nepiedalās pat puse. Biedrs Millers izteica priekšlikumu, ka visu laiku sesijas darbā kādam ir jākontrolē, vai katrā ziņā šajā brīdī zālē atrodas šīs divas trešdaļas, tikai tad var jautājumus apspriest. Es domāju, ka parlamentā, padomēs, kas darbosies pastāvīgi un kur sesijas būs ļoti sarežģītas, ne visos gadījumos apspriešanā piedalīsies deputātu vairākums. Piedalīsies tieši attiecīgi speciālisti vai nu veselības aizsardzības jautājumā, vai komunālās saimniecības jautājumā. Varbūt citi deputāti nevarēs ierasties, taču, kad būs jāpieņem lēmums, tad jāsavāc puse plus viena balss. Tāpēc es ierosinu vispār noņemt jautājumu par divu trešdaļu kvorumu, saglabāt principu, ka jebkura lēmuma pieņemšanai ir vajadzīga puse plus viena balss. Un tad jautājums atrisināsies pats par sevi, pati Rīgas pilsētas padome un citas padomes varēs pieņemt lēmumus bez mūsu iejaukšanās.

Priekšsēdētājs. Es jūsu priekšlikumu esmu fiksējis, bet nevaru neizteikt nožēlu par jūsu runas iesākumu. Ne jau centrs mums uzspieda divas trešdaļas. Es atvainojos, ka tik asi runāšu. Varbūt centrs kādreiz spieda jūs kā juridisko zinātņu doktoru rakstīt attiecīgas grāmatas - tas ir cits jautājums. Bet mēs paši jūsu klātbūtnē šeit divas trešdaļas nobalsojām. Man nepatīk šīs politiskās fineses, kad mēs sākam tās lietas politiski grozīt uz vienu vai uz otru pusi. Mums pašiem jābūt kritiskiem pret sevi. Mēs esam pieņēmuši šīs divas trešdaļas, un mums tagad ir jābalso par vai pret, ne uz kādiem centriem un pat ne uz Rīgas pilsētu neskatoties. Bet profesora Bišera priekšlikums, es domāju, ir ļoti loģisks. Jo mēs esam, tur nu gan taisnība, iekļuvuši divās trešdaļās, divās un visādās citādās ceturtdaļās un trešdaļās, bet lietas būtība, ko profesors pateica, ir sekojoša: 50 procenti plus viena balss. Balsosim vai ņemsim pārtraukumu? Kuri ir par pārtraukumu? Lūdzu balsot. Biedri Bērziņ, mēģiniet konstatēt. Vairākums? Zināt, vienmēr gudrāks ir tas, kas strīdīgo jautājumu nebalso emocijās. Pārtraukums 30 minūtes.

Priekšsēdētājs. Turpinām darbu. Lūdzu reģistrēties, paceļot balsošanas kartītes. Balsu skaitīšanas komisija, saskaitiet! 233. Kolēģi deputāti, kā jūs saprotat, pārtraukumā notika dažādas konsultācijas, viedokļu izstrādāšana. Lai kā brīžam tiek kritizēti daži mūsu lēmumi par vidusceļa vai pieņemama lēmuma meklēšanu, es tomēr turpinu to darīt, jo mans ieņemamais amats pie šī galda man uzliek par pienākumu to darīt.

Atļaujiet jūs iepazīstināt ar variantu, par kuru aicinu visus izteikt savu viedokli, vēl labāk būtu - izteikt viedokli balsojot. Kā jūs redzat, gan komisijā bija nesamierināmi viedokļi, gan deputātu vidū ir tie paši nesamierināmie viedokļi, tādēļ diskutēt un pierādīt kaut ko ir ļoti bezperspektīvs darbs. Vispirms par likumu. Te jau biedrs Bojārs teica: ja mēs gribētu rīkoties akadēmiski un mums būtu ļoti daudz laika, atkal būtu jārada komisija, atkal dienām jāstrādā, atkal viss jānoslīpē un tā tālāk. Tomēr mums šeit ir izskanējuši viedokļi, kurus mēs varam ņemt par pamatu balsošanai. Savienojams būtu sekojošais: ja mēs no likuma paņemtu pirmā varianta pirmo rindkopu: “Ja uz padomes sesiju nav ieradies noteiktais deputātu skaits, tad sesiju sasauc atkārtoti, negrozot darba kārtību, un sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no ievēlētajiem deputātiem.” Bet no lēmuma otro punktu sekojošā redakcijā: “Ņemot vērā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautās nepilnības procedūras jautājumos, kas izsauca vienas deputātu daļas atšķirīgu balsošanas aizklātības principa vērtējumu un atteikšanos piedalīties balsošanā, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei izdarīt izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotas vēlēšanas vai pārbalsošanu.” Arī trešo punktu noteikti vajag: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam apkopot Latvijas PSR likumu par pašvaldību piemērošanas praksi un nepieciešamības gadījumā”, nevis “nepieciešamības gadījumā”, tā nepieciešamība jau ir acīm redzama, “piemērošanas praksi un izstrādāt priekšlikumus likumdošanas pilnveidošanai, lai nodrošinātu vietējo padomju darbā deputātu mazākuma interešu aizsardzību”. Tāds, lūk, ir variants. Kāpēc otrajam punktam tā jāskan? Tāpēc, ka mēs papildinām 17. pantu šādā redakcijā. Līdz ar to otrajam punktam būtu jāskan tā, kā es jums esmu nolasījis. Jo šeit loģika ir ļoti vienkārša. Ja mēs izmainām likumu, mēs nevaram pēc tam vēl rekomendēt vai nerekomendēt. Saprotat šo niansīti? Tātad - vai varam balsot? Visi dziļās pārdomās. Kā, lūdzu? Tā kā tas ir komplekss jautājums, mēs vispirms papildināsim likumu un pēc tam pieņemsim lēmumu. Un no likuma arī veidosies mūsu lēmums. Vai varam balsot? Runa ir par likuma papildinājumu. Papildināt Latvijas PSR likuma par pagastu pašvaldību 17. pantu, Latvijas PSR likuma par pašvaldību 17. pantu un Latvijas PSR likuma par rajonu pašvaldību 16. pantu ar šāda satura otro daļu: “Ja uz padomes sesiju nav ieradies noteiktais deputātu skaits, tad sesiju sasauc atkārtoti, negrozot darba kārtību, un sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no ievēlētajiem deputātiem.” Mēs nevaram nekur aiziet no šīs puses, nevaram aiziet no sesiju lemtspējības, piedaloties pusei deputātu. Vai ir jautājumi? Lūdzu.

P.Strautmanis. Biedri deputāti, tad mums jāmaina arī 22. pants, jo, kad mēs izlēmām par divām trešdaļām, tad 22. pantā pieļāvām, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu. Ja ir 80 deputāti ieradušies, tad ar 41 balsi bija pietiekami, lai pieņemtu lēmumu. Ja mēs pieņemam, ka arī ar 61 ir pietiekami, tad vajag pusi, lai lēmumu pieņemtu, lai tas būtu darboties spējīgs. Tādēļ vajag, lai par lēmuma pieņemšanu nobalsotu puse no ievēlēto deputātu daudzuma. Tāpēc es ierosinu grozīt 22. pantu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

G.Zemrībo (Dundagas 297. vēlēšanu apgabals).

Es negribētu šim priekšlikumam piekrist. Kāpēc - arī to es pateikšu. Jūs varbūt atceraties, ka es tieši šo pašu jautājumu vairākkārt cilāju Augstākās Padomes sesijā, runādams par Augstāko Padomi, jo ir jautājumi, kuri ir jāizlemj un kurus citādi nevar izlemt, kā vienīgi ar klātesošo balsu vairākumu. Pieņemsim, ka radusies šāda situācija: sākumā mums bija atnākušas divas trešdaļas deputātu, bet līdz beigām viņu palika pavisam maz. Un mums ir jāizlemj jautājums: pārtraukt debates vai vispār beigt sesijas darbu. Tad mēs nevarēsim vispār to jautājumu izlemt, un tā mēs sēdēsim līdz bezgalībai. Tāpēc šeit ir pareizi ierakstīts, ka vienkāršāki procedūras jautājumi tiek izlemti ar klātesošo deputātu vairākumu. Kas attiecas uz principiāliem jautājumiem, tad par tiem ir runa 26. pantā, kur ir teikts, ka tie jāizlemj ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu. Tas ir pavisam kas cits - “ievēlēto”. Bet šeit, 22. pantā, ir runa par sesijā klātesošajiem, šeit ir tie gadījumi, kad tiek izlemti vienkāršāki procedūras jautājumi.

Priekšsēdētājs. Es gribētu atbalstīt deputāta Zemrībo skaidrojumu. Jūs redzat, ka šeit sanāk kopā divas lietas. Arī Konstitūcija. Izmaiņas Konstitūcijā jaunā Augstākā Padome var pieņemt tikai ar divām trešdaļām balsu. Mēs nereglamentējam, cik ir ieradušies, cik nav ieradušies, taču mums divām trešdaļām balsu ir jābūt. Tāpēc šos principus mēs te esam mazliet salaiduši kopā, un es domāju, ka nākotnē jautājumi tiks acīmredzot sagrupēti īpašās grupās, kurām būs noteikts, cik balsu ir vajadzīgs, lai tos varētu pieņemt, un nevis uz vispārēju principu pamata, ir vai nav divas trešdaļas. Kad mēs šeit vienmēr balsojām, tad mums gan divu trešdaļu princips šajā sasaukumā bija obligāts, un, kad es skaitu, vai ir 160 vai 213 balsis, “par” un pārējās, kas balso pret un kas atturas, tā ir tikai psiholoģiska un morāla attieksme, bet balsošanas iznākumu tas vairs neiespaido. Vai ir vēl kādi jautājumi? (No zāles: Paņemiet likumu un lasiet, ko jūs tik gari skaidrojat.)

G.Zemrībo. Nē, biedri Gorbunov, jūs tieši neesat mani sapratis, es tieši esmu, lai 160 balsis būtu “par”, bet nevis 159, kā mums pašlaik ir ierakstīts.

Priekšsēdētājs. Dodiet man, lūdzu, likumu, un lasīsim to. Vai jums pašam ir likums? Par kuru pantu jūs runājāt? Par 22. pantu: “Padomes sesijā visus jautājumus izlemj ar klātesošo deputātu balsu vairākumu, ja šajā likumā nav noteikts citādi.” Un 26. pants: “Pilsētas padome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir pilsētas pašvaldības pārziņā, turklāt tikai sesijā var izlemt šādus jautājumus.” Un tālāk: “Šajā pantā norādītos jautājumus pilsētas padome izlemj ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu.” Kolēģi Ambaini, mums un it sevišķi biedram Zemrībo tomēr ir taisnība. Es, protams, varu visu pārskaitīt, bet tas būs liels laika tēriņš, jo te ir 27 apakšpunkti, kurus jautājumus var pieņemt ar ievēlēto deputātu balsu vairākumu. Un tāpēc es teicu, ka acīmredzot nākotnē mēs paliksim pie vispāratzītās prakses - ir jābūt balsu pusei, bet konkrētus jautājumus reglamentēsim. Laikam tā būs. Kaut gan paredzēt, kā būs nākotnē, tikpat kā nav iespējams.

S.Paljora. Biedri Gorbunov, es laikam visu neesmu īsti sapratis, lūdzu, atkārtojiet teikto. Mūsu rīcībā ir likuma projekts, un, lai gan es iestājos par likuma pieņemšanu, taču tam ir divi varianti. Vai mēs balsosim par diviem variantiem, vai arī, neņemot vērā mūsu rīcībā esošo, balsosim par jūsu piedāvāto variantu?

Priekšsēdētājs. Pašlaik man nav pie rokas likuma projekta krievu teksta, taču tas nav svarīgi, jo jums tas ir. Kā tad iznāk tik sarežģītā situācijā? Mums ir desmitiem priekšlikumu, tajā skaitā arī komisijas iesniegtie divi varianti. Ņemot vērā šos desmitus priekšlikumu, mēs starpbrīdī - tiesa, ne bez strīdiem, -nonācām pie domas, ka jārīkojas tā, kā to dara arī PSRS Augstākajā Padomē - t.i., uzaicināt balsot tomēr par tādu variantu, kur zināmā mērā ir ievērota gan pilsētā, gan šajā zālē radusies situācija. Šo situāciju mēs nedrīkstam ignorēt. Tāpēc likumā no pirmā varianta ir saglabāta tikai pirmā rindkopa, paskatieties tekstā, es to tikko kā nolasīju. Kas attiecas uz visu tālāk fiksēto, tad to būtībā nosaka lēmuma 3. punkts. No tā tiek svītrots “vajadzības gadījumā”, tāpēc ka šī vajadzība jau ir radusies, varēja vēl norādīt termiņu, acīmredzot līdz jaunajam sasaukumam, jo mums sesija būs tikai maijā, tad acīmredzot Augstākās Padomes Prezidijam būs jāpieņem dekrēts par likumu un tas darbosies papildus mūsu likumam par vietējo pašpārvaldi, par mazākuma tiesību aizsardzību, par aizsardzības mehānismu. Ko mēs te visu laiku runājam par kaut kā aizsardzību, ja mums šī mehānisma vispār nav. Tā nu tas ir.

Ja mēs izdarām grozījumus likumā, tad lēmuma 2. punkts skan tā: “Ņemot vērā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautās nepilnības procedūras jautājumos, kas izsauca balsošanas aizklātības principa atšķirīgu vērtējumu un vienas deputātu daļas atteikšanos piedalīties balsošanā, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei sarīkot atkārtotu balsošanu vai izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotas vēlēšanas.”

O.Kārkliņš (Krāslavas 214. vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Lai no kaut kādas puses neturpinātos boikots, es tomēr ierosinu atstāt arī likuma trešo rindkopu pirmajā variantā, jo tā jau var bezgala saukt atkārtotas sesijas, bet nekas nemainīsies. Ja kāda deputātu daļa atkārtoti nepiedalās sesijas darbā, par to tomēr ir jāziņo vēlētājiem un jāierosina jaunu deputātu izvirzīšana.

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Tātad pašlaik apspriežam procedūras jautājumus. Ir desmitiem priekšlikumu, kā vēl vajadzētu rīkoties, taču vai mēs atkal atsāksim priekšlikumu apspriešanu vai tomēr runāsim par variantu, ko mēs piedāvājam kopā ar juristiem? Varbūt šis variants tomēr būtu liekams uz balsošanu? Tātad, biedri Klaucēn, pasakiet, lūdzu, savus priekšlikumus, un pēc tam arī balsosim.

A.Klaucēns. Es uzskatu, ka lēmuma nostādnē ir jābūt skaidrībai. Izeja no radušās situācijas ir jāatrod. Jūs pirmā varianta pirmo rindkopu ierosinājāt kā kompromisa variantu. Es domāju, ka tas ir viens variants. Otro variantu, kā mēs varētu iziet no krīzes situācijas, manuprāt, vajadzētu skatīt saistībā ar jūsu ierosinājumu, t.i., ar šī paša varianta otro rindkopu. Tas ir, “ja divu mēnešu laikā padome darbojas ne retāk kā trīs reizes...” un tālāk kā tekstā - tas, kas pašlaik ir pieņemts Igaunijā. Tāpēc man šķiet, ka katram no mums, deputātiem, vērtējot situāciju, vajadzētu ņemt vērā, ka krīzes pārvarēšanai ir divas principiālas izejas: vai nu pusi uzskatām par kvoruma pamatu, vai arī ierosinām to, kas ir Igaunijā un kas formulēts mūsu pirmā varianta otrajā rindkopā.

Priekšsēdētājs. Es centos paskaidrot šādi, ka likuma otrā rindkopa ir ietverta lēmumā kā 3. punkts, turklāt ne tikai tajā vien. Es domāju tā: jā, Igaunijā tā ir pieņemts, taču nevērtēsim kaimiņus un nesauksim to par “igauņu variantu”, bet gan kaut kā citādi, lai nejauktu. Tas, manuprāt, tomēr ir primitīvs. Taču to nevajag saistīt ar Igaunijas variantu. Kāpēc? Tāpēc, ka es patiesi, ņemot vērā pasaules praksi, gribētu šeit izvērst domu, kuru izteica biedrs Teikmanis. Mums tad Prezidijā ir jāizstrādā viss mehānisms. Pie kā tas novedīs? Tas novedīs pie tā, ka, kādu laiku pavadījuši savstarpējos konfliktos, deputāti pacels cepuri un aizies. Bet tauta uz ielām sāks noskaidrot attiecības citādā veidā. Tāpēc šeit patiesi vajadzētu būt referenduma principam, bet, ja referendumā netiek atbalstīts vairākuma viedoklis, tad visiem ir jādemisionē. Rezultātā tas ir viens un tas pats, taču ir daudz skaidrāks tiesiskajā aspektā. Taču tas viss, un ne tikai tas vien, ir jānosaka Augstākās Padomes Prezidijam.

Vēl vēlas runāt biedrs Daudišs. Lūdzu. Taču tad es pārkāpju procedūru, jo deputātiem biju solījis, ka pēdējais runās biedrs Klaucēns. Tagad iznāk, ka pēdējam vārds būs biedram Daudišam. Lūdzu.

I.Daudišs (Rīgas 29. vēlēšanu apgabals).

Es atvainojos, es patiesi negribēju pārkāpt šo vienošanos, taču gribēju vienīgi pateikt, ka šī norma ir mehāniski pārņemta no igauņu izstrādātā likuma. Igauņu likums pirmām kārtām atšķiras ar to, ka tur kvorums ir nevis divas trešdaļas deputātu, kā paredzēts mūsu pašvaldības likumā, bet tikai puse. Un tad šī norma attiecībā uz to, ka gadījumā, ja padomes sesija divu mēnešu laikā ne mazāk kā trīs reizes nevar pildīt savas funkcijas, tad sakarā ar to deputātiem ir jāatņem mandāti, un tad tam ir pavisam cita nozīme un cita darbošanās. Tas ir viens. Un otrs. Ja mēs atstājam šo normu par to, ka divos mēnešos nevar sanākt trīsreiz kopā, cerēdami, ka pēc vēlēšanām varbūt mainīsies spēku samērs, tad jāsaka pavisam skaidri - šis variants ir bezgalīgs. Ja arī mainīsies spēku samēri, tad otra puse var rīkoties pilnīgi tāpat kā līdz šim, un atkal pēc kāda brīža uz šīs normas pamata būs jārīko vēlēšanas, un tas ir bezgalīgs process.

Priekšsēdētājs. Es jūs atbalstu, jo tad tiešām ir jārīko referendums - un lai referendums izlemj. Bet nevis tā, kā līdz šim, ka deputāti politiski savā starpā kaujas, pēc tam viņus atlaiž, viņi, pacēluši cepuri, aiziet, bet pēc tam tauta...

(No zāles: Vai drīkst vienu vārdu?)

Priekšsēdētājs. Es kategoriski iebilstu. Es nevaru tādā veidā turpināt: mēs norunājām beigt debates, taču atkal tās turpinām. Es tā nevaru, godājamie kolēģi, jo citādi pienāks vakars, un mēs neko nebūsim izlēmuši. Taču, lai viss būtu demokrātiski un lai es nebūtu nevienam uzspiedis savu gribu, tad varbūt nobalsosim vēlreiz par to, ka mēs pašreiz pārtraucam jebkuru apspriešanu un sākam balsot manis nolasīto pirmo variantu, ko iesniedza deputātu grupa. Kas ir par šo priekšlikumu, lūdzu, balsojiet! Biedri Bērziņ, konstatējiet jūs, ir vai nav vairākums. Tas galu galā ir jūsu pienākums. Ir vairākums? Paldies. Kuri, lūdzu, ir pret? Un atturējušies? Viens atturas. Paldies. Lai vienkārši būtu izpratne, ko komisija šeit ir domājusi, nolasīsim vēlreiz. Biedrs Klaucēns pareizi teica, ka tas tomēr ir kompromisa variants. Tātad ir jāsanāk divām trešdaļām deputātu, un tas tomēr stimulēs deputātus nākt uz sesiju. Taču, ja divas trešdaļas neatnāk, tā tad ir viņu pašu darīšana, nākamā sesija sanāk ar to pašu dienas kārtību un ir spējīga izlemt, ja ir ieradusies puse deputātu, protams, ievērojot visus pārējos pašvaldības likuma paragrāfus, kur ir atzīmēts, cik balsis par kuru attiecīgā likuma sfēru ir jāsaņem - vai tā ir puse no tiem, kuri piedalās, vai puse no ievēlēto deputātu skaita. Kā tas ir norādīts likumā. Tātad kurš ir par tādu likuma 17. panta papildinājumu, lūdzu, balsojiet, paceļot balsošanas kartītes. Biedri Bērziņ un pārējie, piecelieties visi un saskaitiet balsis, lai šeit nebūtu nekādu domstarpību. 187 balsis “par”. Mums “par” vajag 160. Tātad šis papildinājums ar balsu vairākumu ir pieņemts. Lūdzu, kuri deputāti balso “pret”, paceliet balsošanas kartītes. 33 ir pret. Atturas? Paldies.

Tagad, lūdzu, nobalsosim lēmuma projektu un lemsim, ko darīt tālāk.

Tagad par lēmuma projektu. Vai ir vajadzība vēlreiz to nolasīt? Ja tādas vajadzības nav, balsosim. Kuri ir par? Lūdzu, saskaitiet. 187 ir par. Kuri ir pret, lūdzu, balsojiet! Paldies. Un kuri atturas? Paldies. Tātad lēmums ir pieņemts. Deputāts Kārkliņš protestē pret to, ka mēs pirmajam variantam neesam balsojuši trešo rindkopu. “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā, padomei ir tiesības paziņot par šiem faktiem kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām.” (No zāles: Vēlētājiem, vēlētājiem un sabiedriskām organizācijām un deputātu...) Tikai vēlētājiem. Tātad: “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā, padomei ir tiesības paziņot par šiem faktiem vēlētājiem un ierosināt jautājumu par deputāta atsaukšanu.”

Pirms mēs to balsojam, no procedūras viedokļa raugoties, man jāprasa jums sekojošais. Tad mums jābalso, vai mēs par šo ierakstu balsosim, jo citādi, es jūtu, visi deputāti pēc tam man izteiks savas pretenzijas. Lūdzu, domājiet. Lai gan, atklāti sakot, ja es nesēdētu šeit, man būtu vienalga - vai šis ieraksts ir vai šāda ieraksta nav. Vai tad bez mūsu ieraksta padome nevar pieņemt tādu lēmumu? Vai tad nevar ierosināt? Tātad es līdz galam neesmu izpratis likuma būtību, man juristi te paskaidro, ka padome paziņot var, bet ierosināt nevar. To tik un tā lems vēlētāji. Tāpēc šī paziņošana vai ierosināšana ir viens un tas pats. Nē? Tātad deputāts Kārkliņš uzstāj, lai mēs balsotu par šo te trešo rindkopu. Vai mēs balsosim visus ierosinājumus vai tikai deputāta Kārkliņa ierosināto? Tas man tūlīt ir jāliek uz balsošanu. Tātad vispirms balsosim tā. Vispirms ir jābalso, ka mēs nebalsosim nevienu priekšlikumu, jo esam nobalsojuši šo projektu. Un pēc tam balsosim, vai vajadzētu balsot tikai par deputāta Kārkliņa ierosinājumu. Tātad tagad balsojam par to, ka vairāk nebalsosim ne par vienu ierosinājumu. Kuri, lūdzu, ir par, paceliet balsošanas kartītes. Saskaitiet, lūdzu. Par ir 133. Tātad, likumu pieņemot, vajag 160 balsis, bet pārējos gadījumos pusi no klātesošajiem, šis ir procedūras jautājums. Cik mums ir puse no klātesošajiem? 116 balsis. Mums ir vajadzīgas 116 balsis, lai noraidītu mūsu kolēģa Ojāra Kārkliņa priekšlikumu. Cik balsis mēs saskaitījām? 133. Tātad komisijas priekšsēdētājs Bērziņš paziņo, ka priekšlikums ir noraidīts. Tātad par šo jautājumu ir viss. Kā, lūdzu? Jautājums ir izskatīts. Biedri Teikmani, jautājums ir izskatīts. Tālāk, lūdzu, darbojieties Rīgas pilsētas padomē.

Paldies, jautājums ir izskatīts. Tālākās visas neskaidrības skaidros Augstākās Padomes Prezidijs. Ir nobalsots, mēs esam diskutējuši, cik spējuši, bet tagad izskatīsim tālākos jautājumus. Par otro punktu? Jā, lai cik tas nepatīkami man arī nebūtu, ir jāatzīst, ka biedram Teikmanim taisnība. Šeit mums ir tā sarakstīts, taču tas nav attaisnojums, ka te uzrakstīts otrais variants, un mēs to lasām, bet otrais variants ir tas, kurš uzrakstīts bez pirmās rindkopas. Bet ar otrā punkta papildinājumu komisija ierosināja papildināt Latvijas PSR likuma par pagastu pašvaldību 23. pantu, Latvijas PSR likuma par pilsētu pašvaldību 23. pantu un Latvijas PSR likuma par rajonu pašvaldību 22. pantu, aiz vārda “aizklāti” pieliekot klāt “vai personāli”. Šeit apspriešanā radās dažādi varianti. Cik es atceros, biedrs Klaucēns norādīja, ka “atklāti” vai “aizklāti” jau klasificē personālu, bet tagad, lai mums tomēr darbs ritētu veicīgāk uz priekšu, es lūdzu juristus pēc kārtas izteikt savas domas, un tad mēs redzēsim, par kuru viedokli balsot.

A.Krūmiņš.

Šeit likuma 23. panta labojumi ir ļoti vienkārši, būtībā šo pantu varbūt vajadzēja izteikt jaunā redakcijā, tad būtu skaidrāk. Un jaunā redakcija būtu šāda: ka balsošana sesijā parasti notiek atklāti, aizklāta vai personāla balsošana par jebkuru jautājumu notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita vai aizklātu balsošanu paredz likums. Tātad vienkārši šis pants tiek papildināts ar vārdu “personāla”. Līdz šim mums likuma 23. pantā bija noteikts, ka aizklāta balsošana notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita vai aizklātu balsošanu paredz likums. Tātad vienkārši šis pants tiek papildināts ar vārdu “personāla”. Līdz šim mums likuma 23. pantā bija noteikts, ka aizklāta balsošana notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita. Tagad ir nācis klāt: “aizklāta vai personāla” balsošana notiek tad, ja to pieprasa viena desmitā daļa. Lūk, visa būtība.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds citiem juristiem.

G.Zemrībo. Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica biedrs Krūmiņš. Vienīgi varu piebilst, ka mums varbūt zināmas problēmas rada terminoloģija. Mēs īsti nezinājām, kā tulkot - “personāla” vai “vārdiska” balsošana.

Priekšsēdētājs. Biedri Bišer, pēc saraksta es jūs vēl nevaru saukt, taču ļoti gribētu lūgt izteikt savas domas. Vai viņa šobrīd nav? Biedrs Bojārs piekrīt Krūmiņa domām, tātad jau trīs juristi mums ir. Ja citu priekšlikumu nav, šajā sakarā grib izteikties Andris Teikmanis.

A.Teikmanis. Arī es piekrītu iepriekšējo juristu teiktajam par šo balsošanas veidu. Es vienīgi varētu piebilst, ka arī šis balsošanas veids ir viens no mazākuma tiesību aizsardzības paņēmieniem, kas ne reizi vien tiek izmantots Maskavas parlamentā, taču es jau teicu, ka šajā gadījumā var rasties zināmas domstarpības, ja viena desmitā daļa deputātu pieprasīs aizklāto balsošanu, otra desmitā daļa - personālo balsošanu. Tātad likumā vajadzētu noteikt prioritāti, kuru balsošanas veidu strīdus gadījumā vajadzētu izvēlēties sesijai. Manuprāt, šī prioritāte būtu jādod personālajai balsošanai, un tāpēc mans papildinājums pie šī panta būtu šāds: “domstarpību gadījumā priekšroka dodama personālajai balsošanai”. Ja aizklāto balsošanu paredz likums, tad domstarpības neradīsies.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Gavrilov, tikai ļoti īsi.

M.Gavrilovs.

Mēs šo jautājumu esam skatījuši un piekrītam tā nostādnei, jo vairāk tāpēc, ka paši to izvirzījām šajā sarunā. Taču jautājums ir tāds, kam balsošanā piešķirt prioritāti, ja abos gadījumos minēti 10 procenti, kas pieprasa vienu vai otru balsošanas veidu. Tā ir absurda situācija. Mūsu oponenti gan saka, ka prioritāte būtu jādod personālajai balsošanai, taču es domāju, ka mazākuma uzskatu un interešu aizsardzībai prioritāte būtu dodama aizklātajai balsošanai. Te tad, rau, arī ir domstarpības.

Priekšsēdētājs. Es pašlaik ne visu gluži sapratu. Varbūt jūs paskaidrotu sīkāk, kāpēc, teiksim, prioritāte tiek dota aizklātajai balsošanai. Es vismaz saprotu tā, ka balsošanā personālā balsošana tad arī ir aizklātā balsošana.

M.Gavrilovs. Nē, personālā balsošana notiek pēc saraksta.

Priekšsēdētājs. Es te domāju par to, kā tas notiek Maskavā. Tas ir, ja es balsoju personāli, tad pat biedrs Vagris, kas sēž man blakus, nezina, par ko es balsoju. Taču mēs jau pēc dzirdes zinām... Bet lai tas nenotiktu, mums poga jānospiež trīs reizes. Tomēr arī tur ir zināma viltība, jo visas trīs reizes pogu nevar nospiest. Un tas ir ļoti sarežģīti, kā mēs tur balsojam. Kad esam tā nobalsojuši, protams, notiek balsošana pēc saraksta. Un katrs vēlētājs ar masu informācijas līdzekļu starpniecību jebkurā brīdī var uzzināt, kā mēs esam balsojuši. Tiesa gan, tur rodas kāda cita problēma: mūsu cienījamie žurnālisti izvēlas vienu vai otru deputātu pēc savas patikas: piemēram, mani, Jeļcinu vai vēl kādu citu un tādējādi izraisa interesi par to, par ko kurš balsojis. Šādā gadījumā pareizāk būtu dot mūsu delegācijas sarakstu visā pilnībā, un tad arī viss būtu skaidrs. Taču tā jau ir žurnālistu darīšana.

M.Gavrilovs. Redziet, te rodas zināma atšķirība, jo ir balsošanas pamatforma - atklātā balsošana. Taču tālāk ir runa par diviem balsošanas variantiem - personālo - to, kuru jūs nosaucāt, un aizklāto - kad pēc tam nav nekāda saraksta, t.i., kurš un par ko ir balsojis, tas nevienam un nekad nekļūs zināms - tā ir liela starpība. Un tā, lūk, izvirzās jautājums: kam piešķirt prioritāti - personālajai vai aizklātajai balsošanai, kad viena vai otra grupa gribēs pieprasīt to vai citu balsošanas formu. Mūsu uzskats ir tāds, ka šādā gadījumā prioritāte dodama aizklātajai balsošanai. Taču mūsu oponenti ir pretējos uzskatos.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu, biedri Narkevič!

G.Narkevičs.

Atļaujiet man vērst deputātu uzmanību uz aizklātās balsošanas prioritāti. Šajos apstākļos - atklātības laikmetā tas nav pieļaujams. Un, otrkārt, ja mēs runājam par deputātu vēlēšanām, tad aizklātās vēlēšanas iedzīvotājiem ir viņu gribas izpausme. Te runa ir par deputātiem, un viņiem ir jāatskaitās vēlētāju priekšā. Pagājušajā gadā Konstitūcijas komisijā šis jautājums jau tika apspriests, vai deputāts var balsot par kaut ko, nerēķinādamies ar vēlētāju gribu, un tomēr mēs palikām pie tā principa, ka katram deputātam ir jāatskaitās saviem vēlētājiem. Tātad katram vēlētājam ir tiesības griezties pie sava deputāta un prasīt, par ko viņš ir balsojis. Sakarā ar to aizklātajai balsošanai nekad nevar būt prioritāte. Prioritāte dodama vai nu atklātai balsošanai, vai arī personālajai balsošanai.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Bišer!

I.Bišers (PSRS tautas deputāts).

Es arī gribētu pievienoties iepriekšējiem runātājiem, vadoties no manas līdzšinējās pieredzes PSRS Augstākajā Padomē un PSRS Tautas deputātu kongresā. Mūsu atklātības periodā vairākkārt tika izvirzīts jautājums par to, lai iespējami samazinātu deputātu darbības kaut kādu slepenību. Jā, mums ir ārsta noslēpums, mums ir izmeklētāja noslēpums, turpretī, pēc lielas daļas deputātu un arī daudzu vēlētāju uzskatiem, nedrīkst būt deputāta noslēpuma no tautas, no saviem vēlētājiem. Tauta var deputātu vērtēt, var pievienoties vai nepievienoties viņa rīcībai. Deputātam ne vienmēr ir iespēja konsultēties ar saviem vēlētājiem, kā viņam konkrētajā gadījumā rīkoties, tad viņam pašam jāuzņemas visa atbildība, taču tautai ir jābūt iespējai kontrolēt viņa darbību. Un tāpēc mēs daudzos gadījumos izmantojam pat tādu iespēju, ka, lai gan oficiāla atklāta balsošana nenotika, mēs tomēr katrs parakstījāmies, par ko esam nobalsojuši, un nodevām šīs ziņas preses izdevumiem publicēšanai. Tālāk. Personālā balsošana, pēc deputātu vairākuma ieskatiem, ir viena no mazākuma privilēģijām. Tieši mazākuma interešu aizsardzība. Kad mēs apspriedām reglamentu, tad tieši tika uzskatīts, ka jautājumu par personālo balsošanu nevajadzētu izlemt ar balsu vairākumu, bet būtu jālemj pēc vienas ceturtdaļas vai vienas trešdaļas deputātu pieprasījuma, un ar to tad arī pietiktu, lai varētu notikt personālā balsošana un šajā gadījumā personālajai balsošanai būtu zināma prioritāte, tieši saistot to ar mazākuma tiesībām. Tāpēc es domāju, ka Augstākajai Padomei, iekams tā pieņem lēmumu, vajadzētu šos apstākļus vispusīgi apsvērt.

G.Zemrībo. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka sesijā var būt runa tikai par atklāto balsošanu, jo deputātam, kad viņš balso par kādu jautājumu, nevar būt nekādu noslēpumu no citiem, ne arī no tiem vēlētājiem, kuri viņu izvirzījuši. Jautājums ir vienīgi par to īso brīdi, kad es paceļu un nolaižu šo roku, un tad šis mirklis aiziet nebūtnē, jo varbūt vienīgi televīzija nofiksē - es esmu tur balsojis. Taču, ja šis jautājums ir principiāli svarīgs, un pēc tam varbūt deputāti vai vēlētāji man var pieprasīt, lai es atskaitos par savu nodoto balsi, tad mana rīcība ir jāfiksē, tad var būt runa, lūk, par šo personālo jeb vārdisko balsošanu. Manā izpratnē aizklātā balsošana varētu būt tikai tad, kad runa ir par vēlēšanām, kurās jāvēl attiecīgas amatpersonas. Tas ir cits jautājums, jo es negribu sabojāt attiecības ar savas nākamās Augstākās Padomes vai izpildkomitejas priekšsēdētāju, un tās ir manas tiesības uz šo noslēpumu, jo tad es varu balsot tā, kā uzskatu par pareizu. Pašlaik, kad runa ir par balsošanu sesijā, prioritāte tomēr būtu jāatdod tiem, kuri prasa šo vārdisko vai personālo balsošanu, turpretī, ja runa ir par vēlēšanām, tad tas ir cits jautājums.

Priekšsēdētājs. Paldies. Centīsimies ātri virzīties uz priekšu, jo citādi netiksim pie svinīga sesijas noslēguma. Tātad kādā kārtībā mums vajadzētu balsot? Komisijas variants - nebalsosim, jo priekšlikumi nebūt neizsaka līdz galam lietas būtību. Mūs tūlīt var oponēt un teikt, ka viena desmitā daļa var itin veikli izveidoties, tad vēl otra desmitā daļa, bet ko darīt tālāk? Vai atkal meklēt palīdzību Augstākajā Padomē? Tāpēc ir divi varianti: viena grupa piedāvā... Vienīgi žēl, ka tūlīt esam spiesti saistīties ar grupām, līdz šim mēs varējām bez tā iztikt, taču tagad ir iznācis tā, ka mums precīzi jābalso - vai nu par vienas grupas priekšlikumu, vai par otras grupas priekšlikumu. Varbūt jums ir kādi priekšlikumi, kā no šīs situācijas izvairīties?

(No zāles: Mēs visu saprotam.)

Priekšsēdētājs. Varbūt varētu rīkoties arī tā, jo jau agrāk bija izteikts uzskats, ka arī tas ir grupas viedoklis. Cits nekas neatliek, jo mēs nevaram ilgāk galvu lauzīt - mums ir divi priekšlikumi, tie ir ienākuši noteiktā secībā, tātad vispirms papildinājums, ka domstarpību gadījumā priekšroka dodama personālajai balsošanai. Tātad balsojam. Kuri ir par to? Lūdzu, tomēr saskaitiet, kaut gan komisija uzskata, ka ir vairākums... lai būtu precīzi. 169 balsis ir par, mums bija vajadzīgas tikai 160 balsis - tātad tiek papildināts 17. pants, arī 23. un 22. pants. Kuri ir pret? 37. Kuri atturas - 19. Tātad likuma papildinājums ir pieņemts.

T.Savicka (Rīgas 31. vēlēšanu apgabals).

Ņemot vērā to, ka likums par pašvaldību vēl nav stājies spēkā un ka Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes sesijai vajadzēs turpināt darbu, es ierosinu nobalsot, ka minētie likuma grozījumi un papildinājumi stājas spēkā jau ar šodienu.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi un iebildumi? Nav. Tad, lūdzu, balsosim. Kas ir par? Vairākums.

(No zāles: Mēs nedzirdam.)

Tātad šis jautājums ir izskatīts.

Tālāk izskatīsim nākamo jautājumu par komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Tātad Augstākās Padomes Prezidijs ir izpildījis Augstākās Padomes lēmumu un izveidojis šādu komisiju, kuras sastāvu iesniedz jūsu akceptam. Vēl pirms tam šajā sakarā tika saņemti ļoti daudzi iesniegumi, vēstules un priekšlikumi, kuru būtība ir apmēram tāda - Augstākajai Padomei ir jāizveido komisija, un šai komisijai jāsāk konkrēts darbs. Bez šiem vispārējiem priekšlikumiem ir saņemti arī konkrēti deputātu priekšlikumi vai lūgumi, kuri man jums ir jānolasa.

“Vai patiesi grupa Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSRS tautas deputātu ir griezusies pie biedra Gorbačova ar prasību sarīkot pārrunas ar Savienības valdību par šo republiku izstāšanos no PSRS sastāva. Ja tāds fakts ir noticis, tad par to ir jāinformē sesijas dalībnieki, kas viņus ir pilnvarojis izteikt šādas prasības.

“Ierosinām papildināt komisijas sastāvu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai ar šādiem locekļiem: O.Mošenko - Baltijas dzelzceļa priekšnieku; A.Teikmani - Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju; V.Žarkovu - Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju; Z.Petkeviču - Rēzeknes pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju; V.Krūmiņu - Republikāniskās kara un darba veterānu padomes priekšsēdētāju; S.Dīmani - Latvijas Valsts universitātes docentu, ekonomikas zinātņu kandidātu, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāta kandidātu; A.Klaucēnu, A.Drīzuli, P.Ņefedovu - Latvijas PSR Darba kolektīvu apvienotās padomes priekšsēdētāju; B.Vercešuku - Latvijas uzņēmēju asociācijas priekšsēdētāju; K.Ņukšu - strādnieku, PSRS tautas deputātu; M.Dubru - Latvijas PSR tautas deputāta kandidātu.” Tālāk es lasīšu tā, kā šeit parakstījušies. Ir šādi paraksti: deputāti Blohins, Sedihs, Praude, Belokurovs, Loskutovs.

Priekšsēdētājs. Lai tālāk organizētu darbu, mums varbūt ir nepieciešamas debates. Vai vēl kāds grib pieteikties debatēs?

Manuprāt, lai varētu tālāk debatēt, gan mums, gan varbūt arī republikas iedzīvotājiem ir jābūt skaidrībā par to, ko mēs te gribam darīt un kā mums būtu tālāk jādarbojas. Tātad - par komisijas nepieciešamību mēs esam nobalsojuši pagājušajā reizē, tāpēc atgriezties vēlreiz pie šī jautājuma izdebatēšanas nebūtu nepieciešamības. Šī jautājuma vajadzību izvirza pati dzīve. Mēs ļoti daudz runājam par patstāvību, par neatkarību, par suverenitāti, par to diskutē PSRS Augstākās Padomes deputāti Maskavā, nemaz nerunājot par mūsu deputātiem. Pats nebūdams Maskavā, es vakaros klausos, ko tur debatē, un tur nemitīgi runā par to, ka republiku suverenitāti vajag piepildīt ar reālu saturu un tā tālāk. Tāpēc republikas iedzīvotājiem ir tāda vēlme izveidot šo komisiju, un komisijai ir jāsāk darboties. Es domāju, par to jautājumu pat nevajadzētu diskutēt.

Tālāk par to, kuri būtu iekļaujami šajā komisijā. Es jums ļoti īsi varu paskaidrot, ko šajā sakarā domāja Augstākās Padomes Prezidijs. Jā, tā ir diezgan paliela, taču mēs tāpēc domājām, ka šeit ir jābūt otram punktam, un Augstākās Padomes Prezidijā ir jāizveido darba grupa. Es saprotu, ka komisijas lielais skaitliskais sastāvs var izraisīt nelielu smaidu, taču, ja mēs iedomātos, ka tik liela, nopietna jautājuma risināšanā mēs varam darboties ar ļoti ierobežotu cilvēku grupu, tad viss beigtos ļoti vienkārši. Mēs darbotos trīs komisijas: viena - PSRS Augstākajā Padomē, otra - Maskavā kopīgi ar dažādu līmeņu resoriem, lai risinātu ar tiem sarunas, un trešā komisija - republikā, turklāt ne tikai trešā, bet vēl daudzas citas, jo var rasties komisijas no mūsu republikas dažādu pilsoņu grupām. Tā ir dzīves realitāte, kas dažās republikās jau skaidri iezīmējas. Un es te negribētu nosaukt kādu konkrētu republiku, jo tad es it kā kritizētu, ka tur vai pie mums ir labāk, bet to es nekādā gadījumā negribētu darīt.

Tātad ir jāizveido darba grupas, kurām tūlīt jāsāk strādāt, nemaz negaidot, ko un kā darīs jaunā Augstākā Padome. Ir jāsāk strādāt pie platformas izveidošanas, kā mēs turpmāk virzīsimies konkrēti uz savu neatkarību. Šīm darba grupām tūlīt jāsāk darboties.

Un tālāk. Es domāju, ka šeit nav pateikts tas, ko mēs jau teicām par grupu sastāva izskatīšanas rezultātiem. Protams, par izskatīšanas rezultātiem vienmēr lems Augstākā Padome, taču Augstākās Padomes Prezidijam ir jādod šīm darba grupām tiesības šajos trijos mēnešos konkrēti strādāt. Ja darba grupa ir izstrādājusi savu platformu, viņa iesniedz to Prezidijā, Prezidijs to izskata un viņa Prezidija uzdevumā var darboties Maskavā. Mums pašreiz nemitīgi rodas jautājums - kas un kā vārdā runā Maskavā? Taču gan vieni, gan otri runā republikas vārdā. Kā vieni, tā otri runā savu vēlētāju vārdā. Ja mēs ņemtu strikti, tad Augstākās Padomes vārdā var runāt tikai tās pieņemtie lēmumi un likumi. Un vēl, ja ņem strikti, to var darīt tikai Augstākās Padomes priekšsēdētājs vai tās Prezidija priekšsēdētājs, ja skatāmies no tiesiskā viedokļa. Tomēr mēs saprotam, ka nevaram doties uz Maskavu, ja mums nav savas platformas. Tāpēc mēs dodamies uz Maskavu, lai domātu, kā turpmāk virzīties uz priekšu. Un, kamēr šī platforma nav izstrādāta, mums darba grupai un Prezidijam ir jādod tādas pilnvaras, lai Prezidijs kopā ar darba grupām šajā trīs mēnešu ilgajā periodā varētu tās maksimāli izmantot, jo mēs nevaram stāvēt uz vietas. Visu pārējo, protams, lems mūsu republikas Augstākā Padome - tā vai nu akceptēs, vai neakceptēs šādu rīcību, bet varbūt uzdos rīkoties citādi. Un katram ir jābūt, manuprāt, par to skaidrībā. Ja mēs šo vienkāršo, pat pasaules prakses variantu neīstenosim apmēram tādā vai citādā veidā, tas tūlīt radīs dažādas nesaprašanās, dažādus skaidrojumus un katra politiskā frakcija vēlēšanu gaitā izmantos to savos vēlēšanu, varbūt pat ne savtīgos, bet tīri labos nolūkos. Taču es nezinu, vai tā mums vajadzētu orientēt savus vēlētājus? Es vienmēr viņus orientēju nevis uz pretējās puses kritiku, bet uz konkrētu rīcību un konkrētiem rezultātiem. Lai jebkura sabiedriska organizācija savā darbībā par galveno motīvu uzskata nevis pretinieka kritiku, bet sava darba rezultātu parādīšanu vēlētājiem, tad mums kļūdu nebūs. Un viņi spriedīs par rezultātiem. Tāpēc šo lēmumu mēs varētu papildināt ar šādu tekstu, ka Augstākā Padome pilnvaro Augstākās Padomes Prezidiju laika posmā līdz jaunās Augstākās Padomes darba sākumam kopā ar darba grupām iesniegt PSRS Augstākajai Padomei konkrētus priekšlikumus par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanu. Lūdzu, izsakiet savas domas. Ar to tad es beidzu savu ievadu.

Pirmais lūdza vārdu PSRS tautas deputāts Juris Bojārs. Diemžēl šeit ir pierakstījušies vieni un tie paši deputāti: Bišers, Zemrībo... Lūdzu.

J.Bojārs.

Cienījamie deputāti! Nevaru teikt, ka nupat dzirdētajai kritikai nebūtu bijis nekāda pamata. Formāls pamats mums ir, taču, no otras puses, jāatzīst, ka arī tiem Tautas deputātiem, kuri ir Maskavā, bet kuri ievēlēti no Latvijas, ir zināms tautas mandāts, tātad formāli viņi varētu uzstāties savu vēlētāju vārdā. Es varētu runāt dobelnieku vārdā, ja es tur būtu sarīkojis vispārēju referendumu un noskaidrojis viņu vairākuma gribu. Tagad es varu vadīties tikai pēc tā, ko manu uzstāšanos laikā ir teikuši mani vēlētāji vai arī esmu dzirdējis, uzstājoties kur citur Latvijā. Manu stāvokli dara visai šaubīgu tas, ka es varu pārstāvēt tikai sevi, savas domas, varbūt varu uzstāties vēl arī kā zinātnieks. Līdz ar to es redzu, ka šajā ziņā ir jāieved zināma kārtība. Un prakse, kāda mums ir uzkrājusies darbā PSRS Augstākajā Padomē un tās komisijās, rāda, ka mums ir radušās ja ne gluži domstarpības, tad vismaz dažādi viedokļi par mūsu tālāko attīstības ceļu. Tādi pastāv ne tikai starp tiem PSRS tautas deputātiem, kuri ievēlēti no Baltijas republikām un kuru liela daļa stāv Tautas frontes pozīcijās. Arī tiem tur ir dažādi viedokļi, kā vajadzētu rīkoties. Krasi pretējs viedoklis ir tiem deputātiem, kurus nav izvirzījuši tautfrontieši. Bez tam ir jāņem vērā tas, ka pašlaik notiek gatavošanās vēlēšanām un ka mēs visi esam cilvēki, turklāt daudzi no mums balotējas. Mēs tur, Maskavā, ātrāk tiekam klāt augstajai priekšniecībai un pēc tam ļoti steidzīgi skrienam pie masu informācijas līdzekļiem un ziņojam, cik varonīgi esam uzstājušies. Katrs, protams, savas kompetences līmenī. Līdz ar to rodas tik plašs domu plurālisms, ka diezin vai mēs drīkstam tādos svarīgos visas tautas tālākā likteņa jautājumos rīkoties tik neapdomīgi. Es domāju, ka vienīgais mūsu darbības vadmotīvs un vienīgais pareizais ceļš ir noteikts mūsu Konstitūcijā, tajā skaitā arī Latvijas Konstitūcijā. Apmēram tādi paši noteikumi ir arī starptautiskajās tiesībās, kur ir skaidri un gaiši pateikts, kas ir tiesīgs uzstāties valsts un tās tautas vārdā.

Līdz ar to es ierosinu lēmumā, kurš ir jūsu priekšā, izdarīt sekojošu labojumu. Es došu priekšsēdētājam tūlīt vienu eksemplāru, lai viņš var sekot līdzi.

Priekšsēdētājs. Man tas jau ir, vai varbūt tas ir cits? Jūs visu laiku man dodat vienu pēc otra.

J.Bojārs. Tas nav mans.

Priekšsēdētājs. Bet te ir jūsu paraksts.

J.Bojārs. Tātad tas jau ir bijis pārdrukāts. Kā jūs redzat, aparāti ne vienmēr strādā lēni. Tie dažkārt spēj arī ātri pārdrukāt.

Tātad otro punktu es ierosinu izteikt sekojošā redakcijā, respektīvi, iestarpināt jaunu otro punktu, bet tagadējo otro punktu pārveidot par trešo punktu: “Pasludināt, ka visā komisijas darba laikā, saskaņā ar esošajiem starptautisko tiesību un Latvijas PSR Konstitūcijas principiem un atbilstoši ieņemamajiem amatiem, komisijas darbu vada un ir tiesīgi uzstāties republikas un Latvijas tautas vārdā Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs un Latvijas PSR ārlietu ministrs.” Kāpēc es šeit neminēju konkrētus vārdus? Tāpēc ka, jūs jau zināt, pašreiz ir pārveides periods, amati ātri mainās, bet pēc tam būs arī jauna Augstākā Padome. Un tad praktiski jaunajā Padomē šo tēzi nebūs vajadzības mainīt.

Priekšsēdētājs. Biedrs Lazdiņš, runādams par darba komisijas locekļu izvēli, ierosina no vienas organizācijas izslēgt tikai pirmo personu. Taču tad šeit jāraksta, vai tā pēc gradācijas ir pirmā persona. Es atvainojos, biedri Lazdiņ, nu tad rakstiet latviski. Jūs droši vien te domājat vienu personu. Ja ir Skrabe, vai ir vajadzīgs arī Mošenko? Otrkārt, ņemot vērā jautājuma nopietnību un tā plašo aspektu, komisijā papildus ieslēgt: no Materiāli tehniskās apgādes komitejas - priekšsēdētāja vietnieku Edgaru Zausajevu, no Transporta un ceļu ministrijas - Jāni Janovski, jo viņiem valdība ir devusi uzdevumu kompleksi skatīt transporta jautājumus. Tālāk vārds deputātam Zemrībo.

G.Zemrībo.

Biedri priekšsēdētāj! Es vārdu nemaz nelūdzu, man bija tikai priekšlikums, jo šajā sarakstā es neatradu nevienu speciālistu ekoloģijas jautājumos. Bieži vien mūsu sesijās šajā sfērā labas zināšanas un lielu enerģiju demonstrējis PSRS tautas deputāts biedrs Eizāns, tāpēc man ir priekšlikums iekļaut šajā sarakstā arī biedru Eizānu. Tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk runās PSRS tautas deputāts Bišers. Bez tam ir saņemts deputāta I.Daudiša priekšlikums šajā sarakstā ietvert arī Viktoru Skudru. Lūdzu.

I.Bišers.

Cienījamie deputāti! Atļaujiet man sākt savu uzstāšanos ar mazu atkāpi, kas tomēr visciešākajā veidā ir saistīta ar to, ko es gribu teikt tālāk. Šī acīmredzot ir pēdējā sesija, kurā jūs piedalāties. Jūs nobeidzat lielu darba cēlienu. Tas ir bijis grūts laiks, lielu pārvērtību, lielu pārmaiņu laiks, kad jums nācās arī sevī kaut ko lauzt, daudz ko pārvērtēt, kad vajadzēja prast rīkoties pilnīgi jaunos apstākļos. Mēs visi zinām, kā noritēja vēlēšanas tad, kad jūs tikāt ievēlēti, un kurš faktiski izraudzīja deputātus. Un tajā pašā laikā šobrīd, kad mums notiek visas tautas atmoda, kad norit visas mūsu valsts politiskā reforma un pārkārtošanās, kad politiskās dzīves arēnās priekšplānā iznāk tauta, jūs tomēr esat atraduši spēku ieklausīties tautas balsī, rīkoties tā, kā tauta jūs aicināja, un pieņemt tādus lēmumus, kurus atbalstīja tautas vairākums. Tas nebija viegli, bet jūs to tomēr izdarījāt, un tāpēc es kā vēlētājs gribu pateikt jums lielu paldies un apgalvot, ka jūs varat mierīgi novērtēt savu darbu. Liels paldies jums! Protams, jūs sastapāt arī kritiku.

Priekšsēdētājs. Es, biedri Bišer, ļoti atvainojos, tas viss ir ļoti patīkami, un mēs sirsnīgi pateicamies arī jums, bet diemžēl pēc 5 minūtēm ir pusdienu pārtraukums.

I.Bišers. Es to nezināju, un tas, protams, ir bīstams moments - vēl jo vairāk tāpēc, ka man varbūt ir vēl ko teikt. Es domāju, ka jūs paliksiet vēsturē ar to, ka esat pieņēmuši ļoti principiālus lēmumus par mūsu valsts suverenitātes deklarāciju un mūsu republikas neatkarības deklarāciju. Tie ir paši principiālākie lēmumi, un, lai gan viens otrs tos ir centies nomelnot, jūs tomēr savu principiālo gribu esat izteikuši. Un tagad jau no mūsu valdības, no Augstākās Padomes Prezidija un arī no mums, PSRS tautas deputātiem, ir atkarīgs, vai šiem lēmumiem būs vai nebūs konkrēts saturs. Un tieši ar to ir saistīts jautājums - kas šobrīd tiek skatīts Maskavā un ko mēs, PSRS tautas deputāti, tur darām, kā mēs rīkojamies. Jāteic, ka, lai gan mums ir zināms mandāts tieši no saviem vēlētājiem, tomēr pamatā esam centušies visu savu darbību saskaņot ar tiem lēmumiem, kurus jūs esat pieņēmuši. Un tāpēc arī PSRS Augstākās Padomes sesijas pirmajā dienā, kad tika apstiprināta dienas kārtība, arī Lietuvas un Igaunijas deputāti uzstājās ar ierosinājumu atbilstoši tām neatkarības deklarācijām, ko bija pieņēmuši viņu parlamenti, - sākt tiešas sarunas ar PSRS Augstāko Padomi par šo deklarāciju realizēšanu. Mūsu republikā tāda deklarācija vēl nebija pieņemta, tāpēc mēs nevarējām oficiāli to prasīt, taču deputāts Juris Bojārs tomēr pievienojās un to atbalstīja, uzskatot, ka tuvākajā laikā, tātad pēc divām dienām, arī jums būs jāapspriež šis pats jautājums. Un šajā ziņā viņš nekļūdījās, jo tiešām arī jūs pieņēmāt šādu deklarāciju. Šīs deklarācijas principiāli pārmainīja politisko situāciju mūsu valstī un attieksmi pret visiem procesiem, kuri jau bija sākušies mūsu republikās. PSRS augstākā vadība ieklausījās šajos aicinājumos par tiešām sarunām un arī sāka jau zināmus ievaddarbus šādu sarunu risināšanai.

Šajā sakarā PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs griezās pie manis un lūdza priekšlikumus, kāda varētu izskatīties mūsu platforma šajās sarunās. Es tajā brīdī biju spiests atbildēt, ka šajā jautājumā es varu izteikt tikai savu personisko viedokli, jo jūsu dotas pilnvaras man tajā laikā nebija, Augstākā Padome savu attieksmi neizteica. Un es viņam iesniedzu šos priekšlikumus, vēlreiz uzsverot, ka tas ir mans pilnīgi personiskais viedoklis. Ar šo viedokli mēs iepazīstinājām arī Lietuvas un Igaunijas deputātus, kuriem šādas pilnvaras bija un kuri teica, ka, lai gan šis bija mans personiskais viedoklis, tas tomēr atbilst arī šo republiku viedoklim un ka tās šīs idejas varētu likt šo mūsu sarunu pamatā. Pēc tam 27. februāra sēdes laikā biedrs Gorbačovs griezās pie manis un lūdza noorganizēt tikšanos ar mūsu triju republiku pārstāvjiem, kurā viņš gribēja apspriest virkni jautājumu. Viņš lūdza, lai no katras republikas šajā tikšanās reizē piedalās pa diviem pārstāvjiem. Un to bija diezgan grūti pietiekami operatīvi izdarīt, jo šī saruna notika sēdes laikā, bet viņš gribēja tūlīt pēc sēdes tikties. Kandidatūras bija vairākas, tomēr, pārrunājot šo jautājumu ar mūsu deputātiem, kas piedalījās sēdē, - vai vismaz viņu lielāko daļu, no mums tikām izraudzīti divi: es un deputāts Vulfsons. Lietuva rekomendēja deputātus Vilku un Prunskieni, bet Igaunija - deputātus Lauristini un Nugi. Tādējādi tūlīt notika tikšanās, kur tika apspriesti eventuālie jautājumi par to, kādā veidā saskaņā ar tām deklarācijām, ko pieņēmāt jūs un ko pieņēma citu mūsu Baltijas republiku parlamenti, būtu nosakāmi mūsu republiku turpmākie statusi, ja reiz šie 1940. gada lēmumi ir atzīti par spēkā neesošiem. Šeit gan situācija, gan lēmumi var būt dažādi. Pirmām kārtām, tā varētu būt federācija, varbūt konfederācija, varētu būt arī speciāls līgums par ciešām saistībām, bet tomēr ar politisku patstāvību, - un visbeidzot varētu būt pilnīgi patstāvīgas valstis, ko nesaista nekādas līgumsaistības. Biedrs Gorbačovs mums piedāvāja variantu par federāciju - atjaunot federāciju ar visai plašām tiesībām, kurā mūsu republikām varbūt vēl tiktu piešķirts īpašs statuss. Mēs, balstoties uz jūsu pieņemtajiem lēmumiem, uzskatījām, ka pirmām kārtām ir nepieciešams atjaunot mūsu valstu neatkarību kā starptautisko tiesību subjektiem un ka tas ir pamatjautājums. Pēc tam, kad šī neatkarība būs atjaunota, mēs acīmredzot noslēgsim līgumus par ciešām attiecībām ar PSRS, saglabājot kopējo tirgu, saglabājot ekonomiskās attiecības, saglabājot kopējas ārpolitikas jautājumus, saglabājot kopējas komunikācijas un risinot daudzus citus kopējus, mūs interesējošus jautājumus. Attiecīgi līgumi būtu acīmredzot jānoslēdz arī par PSRS armijas atrašanos mūsu teritorijā, jāvienojas par tās lielumu, izvietojumu un principiālo statusu. Tajā pašā laikā mēs, abas puses, uzskatījām, ka nepieciešams stingri noteikt arī pilsoņu garantijas, lai nerastos nekādas spriedzes, lai nerastos situācijas, kas varētu uztraukt pilsoņus, mainīt viņu statusu vai novest pie kaut kādas viņu diskriminācijas, nemaz nerunājot par viņu deportācijām un tā tālāk, ko šobrīd baumu līmenī pastiprināti izplata daži politiski darbinieki. Mēs uzskatījām, ka šajā gadījumā republikai būtu jāuzņemas pilnīgi konkrētas saistības, ka tai no PSRS ir jāpārņem visas tās saistības, ko PSRS ir uzņēmusies sakarā ar Vīnes deklarācijas ratifikāciju un citiem starptautiskiem līgumiem, ka tas pats viss ir jānodrošina arī mums. Jānodrošina arī tas, ka mēs labvēlīgi izskatīsim visu to mūsu republikas pastāvīgo iedzīvotāju, kas vēlēsies pieņemt mūsu pilsonību, lūgumus, ja vien viņi apņemsies kalpot mūsu republikas interesēm, un tajā pašā laikā nodrošināt, ka nekādi netiks diskriminēti tie cilvēki, kuri gribēs saglabāt PSRS pilsonību, ka viņi netiks diskriminēti ne ekonomiskajā, ne sociālajā ziņā, ka tiks saglabātas iespējas brīvi satikties, apmainīties ar sakariem un tā tālāk. Protams, šajā sarunā mēs neizlēmām šos jautājumus, tas acīmredzot būs jāizdara tālākajās sarunās. Šeit tās pat nevarēja īsti uzskatīt par sarunām, tā bija zināma prelūdija jeb priekšspēle šīm sarunām, kurā tika noskaidroti abu pušu viedokļi, lai puses varētu jau sīkāk izstrādāt savas platformas. Otrais principiālais jautājums - par ceļu, kā to visu sasniegt.

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, biedri Bišer, bet tad mums ir jāatsāk ļoti plaša diskusija par ceļiem, kā sasniegt Latvijas neatkarību. Taču šodien mūsu jautājums ir par komisiju un tās darbu.

I.Bišers. Es, protams, varētu ierobežoties un runāt ļoti, ļoti šauri, taču es domāju, ka deputātus laikam tomēr šī saruna interesē. Par šo jautājumu bija deputātu pieprasījums, un es nekādā ziņā negribētu slēpt šo sarunu no mūsu deputātiem, lai deputātiem būtu zināmi šie viedokļi un lai viņi varētu šo mūsu darbību attiecīgi novērtēt un arī izteikties, veidojot šo komisiju.

Otrais principiālais jautājums bija par to, kādā veidā noteikt šo mūsu turpmāko statusu. Mēs uzskatījām, ka mums varētu šo statusu noteikt tiešās sarunās ar mūsu Augstākās Padomes pilnvarotajiem pārstāvjiem, noslēgt attiecīgu vienošanos, kuru pēc tam ratificētu gan mūsu republikas Augstākās Padomes parlaments, gan arī PSRS augstākie varas orgāni. Biedrs Gorbačovs tobrīd palika pie uzskata, ka vispirms ir jāpieņem likums par izstāšanos, ka mums ir jāiziet visa šī izstāšanās procedūra un ka tikai pēc tam mēs varam stāties pie jaunu līgumu noslēgšanas. Mēs izteicām iebildumu, ka šis šķiršanās process mums nav pieņemams, jo mēs pirms tam neesam noslēguši laulību un tāpēc laikam būtu jānosaka šis statuss īpaši.

Otrkārt, pēc šāda šķiršanās procesa ir iespējams, ka dažkārt bijušie laulātie vairs negrib runāt un var izveidoties tāda situācija, ka nav vēlēšanās vairs noslēgt jaunu līgumu. Tas, es domāju, nebūtu izdevīgi ne vienai, ne otrai pusei, tāpēc acīmredzot kaut kādam vienotības momentam mums būtu jāpaliek. Pie kam es vēl gribu pateikt, ka šis process acīmredzot varētu notikt vistuvākajā nākotnē un šajā ziņā man tomēr būtu jāatsauc tā informācija, ko izteica mans kolēģis - cienījamais Bojāra kungs, kurš vakar paziņoja - es esot aizstāvējis domu, ka mūsu neatkarības sasniegšanai jānotiek 6 gadu laikā. Ne savos rakstos, ne arī kaut kādās savās uzstāšanās, pat ne privātās sarunās es nekad šādu viedokli neesmu aizstāvējis. Gluži otrādi - kad PSRS Augstākās Padomes Prezidijā apsprieda likumprojektu par izstāšanās kārtību, ko bija izstrādājuši PSKP Centrālajā Komitejā un ko centās ierosināt mūsu Augstākā Padomē, es šo projektu, kurā bija paredzēts šis 6 gadu termiņš, izkritizēju un panācu, ka Augstākās Padomes Prezidijs šo projektu neapstiprināja, neakceptēja, bet nodeva to komisijām apspriešanai. Tā kā šis viedoklis katrā ziņā nav mans. Ja runa ir par manām domām, tad varu teikt, ka būtu ārkārtīgi labi, ja mēs no 21. jūnija 50. gadadienai varētu dot pilnīgu novērtējumu un jau jaunā situācijā atzīmēt šo dienu. Taču es saprotu, ka tas nav atkarīgs tikai no mums, tas atkarīgs no mūsu kopīgā darba, - cik labi tas veiksies, cik gudri un spējīgi mēs būsim, ejot arī uz dažādiem kompromisiem un izstrādājot visus šos momentus. Un tāpēc, manuprāt, šajā ziņā vajadzētu būt gataviem jau šodien, lai mums būtu pilnvaroti cilvēki, kas jūsu vārdā varētu šīs sarunas vest. Jaunā Augstākā Padome, protams, dos apstiprinājumu, un tikai ar tās apstiprinājumu pilnvaras stāsies spēkā, taču Padome sanāks kopā acīmredzot ne agrāk kā pēc mēnešiem trim. Taču jau šajā triju mēnešu laikā mums ir jābūt cilvēkiem, kuri būtu pilnvaroti un kuri arī varētu sākt šīs sarunas, lai pēc tam varētu iesniegt attiecīgus priekšlikumus un vērtējumus jaunievēlētajai Latvijas Augstākajai Padomei.

Priekšsēdētājs. Atļausiet uzdot precizējošu jautājumu. Jūs teicāt - Lietuvas un Igaunijas deputātiem bija pilnvaras. Kas viņiem bija izsniedzis šīs pilnvaras?

I.Bišers. Viņu republikās jau bija pieņemtas deklarācijas, uz kurām viņi varēja balstīties, nosakot savu pozīciju attiecībā uz 1940. gadu un to ceļu, kādu šīs republikas gatavojas iet. Mums toreiz tādas nebija, jo tad vēl nebija pieņemta. Tajā laikā, kad mēs tikāmies ar biedru Gorbačovu, mēs, šī grupa, aizstāvējām tās pozīcijas, kuras jūs bijāt noteikuši savās iepriekšējās sēdēs, pieņemot neatkarības deklarāciju. Un šajā ziņā mēs neaizgājām nekur tālāk par tiem secinājumiem, ko jūs bijāt izdarījuši šajā neatkarības deklarācijā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad teiktais bija jāsaprot tā, ka viņi bija nevis pilnvaroti, bet rīkojās saskaņā ar deklarāciju. Vai vēl kāds vēlas runāt? Kolēģi deputāti, es tomēr nepārtraucu PSRS tautas deputātu Bišeru - nē, vienreiz gan pārtraucu, - lai gan viņš ir pārkāpis visus reglamentus, taču man liekas, ka tas mūsu darbam nācis tikai par labu, jo, pieņemot lēmumu, arī mēs varēsim labāk orientēties. Tātad deputāta Bišera teiktais nav pretrunā ar to, ko mēs pašreiz esam iesākuši šeit darīt. Varbūt sāksim to visu apspriest. Tātad pirmais punkts - apstiprināt izveidoto komisiju. Te ir ienākuši papildu priekšlikumi. Rezumējot šos papildu priekšlikumus, ir jāizlemj jautājums par Mošenko un biedru Skrabi, es atvainojos, ja gadījumā uzvārdu nosaucu neprecīzi. Vai Skrabis vairs nestrādā? Līdz ar to nav pamata par viņu runāt. Automātiski it kā varētu runāt par Mošenko, Teikmani, Žarkovu un Petkeviču. Tātad vajadzētu tomēr izvēlēties vienu no Tautas deputātu padomju izpildkomiteju priekšsēdētājiem pēc principa: tur, Kurzemē, mums ir Blaževics, tāpēc es domāju, ka arī no Latgales varbūt varētu būt viens, citādi komisija kļūs par daudz liela, bet līdzdarboties jau varēs visi. Tātad - vai nu biedrs Petkevičs, vai biedrs Žarkovs. Jūs šeit izvirzāt biedru Dīmani, bet mūsu Prezidija variantā ir biedrs Gapoņenko, arī zinātņu kandidāts, ekonomists un Demokrātiskās iniciatīvas centra līdzpriekšsēdētājs, tā ka šis spektrs mums jau ir. Atkal ir jālemj: vai nu Dīmanis, vai Gapoņenko, jo divus piesaistīt nav vajadzības, bet darboties var visi. Jāni Janovski acīmredzot vajadzētu iekļaut komisijas sastāvā, arī Edgaru Zausajevu, Viktoru Skudru; Andrejs Eizāns un Arnis Kalniņš ierosina Ivaru Strautiņu un Daini Ģēģeri. Tas tad arī ir viss.

Es nolasīju visus uzvārdus. Taču domāju, ka jautājums radīsies par diviem - Gapoņenko un Dīmani. Tālāk mēs, t.i., Prezidijs, piedāvājam Gapoņenko, Žarkovu un Petkeviču, no citiem reģioniem mēs izvēlamies pa vienam priekšsēdētājam, bet no Latgales - divus pārstāvjus. Un tāpēc es ierosināju to apspriest, jo Vidzemē jau viens tāda amata pārstāvis ir, arī Kurzemei ir. Ja nav iebildumu, varētu būt arī divi pārstāvji. Es taču turpinājumā to visu nolasīju, jūs vienkārši nedzirdējāt, biedri Dubra. Jums droši vien rodas jautājums, kāpēc es otro reizi nelasu visu locekļu uzvārdus, es otro reizi minu tikai tos, par kuriem kaut kādu apsvērumu dēļ rodas jautājumi, un es tāpēc ar jums apspriežos, taču, ja es runāju neskaidri, lūdzu, atvainojiet.

Priekšsēdētājs. Tātad vēl tiek izvirzīts deputāts Nesaule, mēs no Augstākās Padomes Prezidija varētu ieteikt deputātu Ambaini. Un tad arī varbūt pietiktu. Kā, lūdzu?

(No zāles.) Godājamais mūsu kolēģi Masaļitin! Lūdzam jūs piedalīties vēstules teksta sastādīšanā. Labi, tādā gadījumā iekļaujam sarakstā deputātu Masaļitinu un arī beidzam izvirzīšanu. Tad, lūdzu, balsojam. Paldies, ir vairākums. (Neskaidri no zāles.) Kā, lūdzu? Vadītājs ir tas, kurš pieteicās pirmais, acīmredzot deputāts Bojārs, kaut gan tas neizslēdz jums iespēju variēt ar priekšnieku krēsliem un amatiem. Tātad tūlīt sāksies pusotru stundu ilgs pusdienu pārtraukums. Es ceru, godājamie kolēģi, ka mēs esam visus galvenos jautājumus izskatījuši, es tikai lūdzu tos deputātus, kuri varbūt zināmas aizņemtības dēļ sesijā nepiedalās, tomēr atnākt uz sesijas noslēgumu, lai mēs visi kopā daudzmaz svinīgi varētu noslēgt mūsu darbu, jo to, es domāju, gaidām gan mēs paši, gan arī mūsu republikas sabiedrība. Tātad sākas pusotru stundu ilgs pārtraukums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, reģistrējieties, bet, balsošanas komisija, mūs saskaitiet! Vai skaitītāji ir vajadzīgajā daudzumā? Varam palīdzēt. Tātad ir 207 deputāti. Lūdzam koridoros vai kur citur esošus deputātus atnākt uz zāli. Tagad jau ir 208, 209 deputāti. Biedrs Danoss nav deputāts. Varbūt vēl kāds atnāks? Varbūt tomēr saskaitīsim vēlreiz. Ir jau 210. Kur ir Akmentiņš, pazvaniet, lūdzu, sekretāra loceklim Akmentiņam, viņš būs 211. Kā, lūdzu, - ir jau 213? Tomēr pazvaniet Akmentiņam, bet, ja citādi netiekam galā, tad Jānim Vagrim, lai mums būtu attiecīgais deputātu skaits. Un arī citām amatpersonām, jo varbūt kāds ir aizkavējies darbā. Cik, jūs teicāt, ir deputātu? Liekas, deputāti jau nāk.

Tātad sākam izskatīt likumprojektu par bankām. Ziņo projekta izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs profesors Elmārs Zelgalvis.

E.Zelgalvis.

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Izstrādājot likumprojektu par bankām, komisija vadījās no tiem principiem un pamatnostādnēm, kas formulētas Latvijas PSR likumā “Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību” un PSRS likumā “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Minētie likumi paredz, ka Latvijas PSR kompetencē ir bankas lietas un naudas apgrozība, ka republikas augstākie valsts varas orgāni vada republikas banku darbību, izņemot PSRS Valsts bankas sistēmas iestādes. Kādi principi ir likti likumprojekta pamatā? Pirmkārt, Latvijas PSR banku sistēma ir patstāvīga un neatkarīga. Savas attiecības ar citu republiku un ārvalstu bankām republikas bankas veido uz līguma vai vienošanās pamata. Otrkārt, banku sistēmu paredzēts izveidot atbilstošu tai, kāda vēsturiski ilgā laikā brīvā tirgus valstīs ir sasniegusi augstu attīstības pakāpi. Šādu banku sistēma ietver sevī centrālo emisijas banku, komercbankas un pārējās kredītiestādes. Projekts paredz, ka Latvijas PSR Centrālā banka ir Latvijas banka. Republikas bankas var atvērt savas filiāles nodaļas, pārstāvniecības Latvijas teritorijā, citās republikās un ārzemēs. Šajā sakarā būtisks ir jautājums par PSRS, citu republiku un ārvalstu banku, banku pārstāvniecību un filiāļu darbību mūsu republikas teritorijā. Projekts šādu darbību paredz ar republikas Augstākās Padomes atļauju. Trešais princips, kas īstenots likumprojektā, ir banku sistēmas neatkarība no republikas izpildvaras. Latvijas bankas centrālās emisijas bankas statūtus apstiprina republikas Augstākā Padome. Arī Latvijas bankas padomi un prezidentu ieceļ Augstākā Padome. Republikas valdība nepieciešamības gadījumā griežas bankā un lūdz aizdevumu tāpat kā visi pārējie aizņēmēji.

Latvijas bankas kā centrālās emisijas bankas funkcijas ir noteiktas saskaņā ar šāda tipa banku funkcijām attīstītajās pasaules valstīs. Pirmkārt, Latvijas banka ir vienots emisijas centrs republikas teritorijā. Tas nozīmē, ka Latvijas bankai ir monopoltiesības izlaist, laist apgrozībā naudaszīmes un regulēt naudas daudzumu apgrozībā. Otrkārt, Latvijas banka ir banku banka attiecībā pret komercbankām. Pildot šo funkciju, Latvijas banka pieņem un glabā kontos komercbanku naudas līdzekļus un izsniedz aizdevumus komercbankām. Latvijas bankas trešā funkcija ir republikas valsts budžeta kases izpildes organizēšana. Tas nozīmē, ka Latvijas banka, vienojoties ar Finansu ministriju, nosaka kārtību, kādā valsts budžeta kases izpildes organizēšanu veic komercbankas. Kopā ar Finansu ministriju tā pārvalda valsts parādu, nosakot valsts parādu, nosakot valsts aizņemto līdzekļu avotus, termiņus. Latvijas banka kreditē valsts budžetu, veic operācijas ar valsts vērtspapīriem. Valsts uzdevumā tā veic operācijas ar valūtu un dārgmetāliem. Ļoti svarīga norma, kas ietverta likumprojektā, ir sekojoša: valsts parāda maksimālo lielumu un republikas valdībai piešķiramā Latvijas bankas kredīta apmēru nosaka Latvijas PSR Augstākā Padome. Latvijas bankas ceturtā funkcija ir ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm. Pasaules banku praksē ir pazīstamas tādas regulēšanas metodes kā, piemēram, diskonta politika, operācijas ar vērtspapīriem atklātā tirgū, obligāto rezervju normu izmaiņas un vēl citas.

Komercbanku veidošanas kārtību nosaka Latvijas banka. Latvijas banka reģistrē komercbanku statūtus. Komercbankas, kā to likums paredz, var būt valsts, var būt paju, akciju komercbankas ar jauktu kapitālu, kas kopīgas ar citu Savienoto republiku un arī citu valstu bankām. Turklāt visas komercbankas tiek dibinātas uz vienādiem nosacījumiem un darbojas pēc vienotiem Augstākās Padomes apstiprinātiem normatīviem. Būtisks ir jautājums par to, kas var būt komercbanku dibinātāji. Likumprojekts paredz, ka valsts komercbanku dibinātāja ir republikas Ministru Padome, paju un akciju komercbankas var dibināt asociācijas, apvienības, uzņēmumi, akciju sabiedrības, organizācijas, iestādes, kooperatīvi un arī ārvalstu juridiskās personas. Izstrādājot šo likumprojektu, komisijai radās diskutējams jautājums par to, vai fiziskas personas var būt komercbanku dibinātāju skaitā. Šeit bija dažādi uzskati, līdz beigās vienojāmies, ka šīs personas nevar būt komercbanku dibinātāju skaitā, un tā tas ir ierakstīts arī iesniegtajā likumprojektā, kaut gan šis jautājums ir diskutējams. Droši vien arī cienījamie Augstākās Padomes deputāti izteiks savas domas šajā jautājumā.

Un vēl. Tātad bez komercbankām banku sistēma paredz arī tā saucamās pārējās kredītiestādes. Pārējās kredītiestādes, kurām ir ierobežots operāciju loks un funkcijas salīdzinājumā ar bankām, ir kredītbiedrības, krājaizdevu sabiedrības, lombardi, pašpalīdzības kases, krājkases un tamlīdzīgi. Vēl, runājot par likumprojektu, acīmredzot ir jāatzīst tas, ka šis likumprojekts nedod detalizētu atbildi uz visiem jautājumiem par banku operācijām, tāpēc varbūt var rasties arī jautājumi, un tūlīt arī pateikšu, kāpēc tā ir: šis ir tikai pirmais likumprojekts šajā jomā. Pēc šī likuma pieņemšanas tiks iesniegti vēl citi likumprojekti, pie kuriem pašlaik strādā. Tiks iesniegts kredīta likums, būs arī tāds likums, kas reglamentēs kredītoperācijas, tiks izstrādāts un iesniegts likums par naudu, kas noteiks nacionālās naudas sistēmas ieviešanu. Nākamais etaps, kas pēc šā likuma pieņemšanas tūliņ būs jāsāk, ir Latvijas bankas statūtu izstrādāšana. Es šeit minēju tikai Latvijas bankas funkcijas, taču šie Latvijas bankas statūti sīki paredzēs šīs bankas uzdevumus, struktūru, veicamās operācijas un tā tālāk. Bez tam Latvijas bankai būs jāizstrādā arī kredītbanku veidošanas nosacījumi. Tas būs ļoti būtisks dokuments, kas paredzēs visas kredītbanku, tas ir, komercbanku, operācijas un šo banku veidošanas nosacījumus. Pašlaik pie mums spēkā ir komercbanku veidošanas nosacījumi, kurus ir pieņēmusi un izdevusi PSRS Valsts banka. Mēs varbūt kaut ko saglabāsim arī no šiem nosacījumiem, taču šeit var būt arī daudz kā jauna un cita. Tāpēc, es gribu uzsvērt, šis ir tikai pirmais solis minētajā jomā, pēc tā tiks sperti vēl arī nākamie soļi, taču arī bez šī pirmā soļa tālāk darboties ir grūti, jo mums vispirms ir jānodibina Latvijas banka, jāieceļ Latvijas bankas prezidents un padome, kas zināmā mērā būs metodiskais centrs, kas vadīs šo banku tālāko darbību, izstrādās attiecīgus likumprojektus, dokumentāciju un tā tālāk. Tāpēc es darba grupas vārdā aicinu deputātus izteikt savas domas un arī pieņemt šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi ir jautājumi? Lūdzu, deputāt Oherin, nāciet pie mikrofona! Ja vēl kāds vēlas uzdot jautājumu, lūdzu, tuvojieties mikrofonam, jo laiks ir dārgs.

J.Oherins (Kuldīgas 218. vēlēšanu apgabals).

Man ir viens būtisks jautājums, kas varbūt ir saistīts tieši ar konkrēto situāciju. Šeit 11. pantā minēta bankas pārvalde, kuru ieceļ Latvijas PSR Augstākā Padome uz deviņiem gadiem. Es, zinādams konkrēto situāciju mūsdienu banku darbībā, gribētu pievērst uzmanību šim faktoram. Diez vai šeit var tik mehāniski runāt par deviņiem gadiem, varbūt tomēr vajadzētu veidot kādu citu mehānismu, kas atbilstu konkrētajai situācijai. Acīmredzot banku darbības sfēra ir viena no tām, kur ienāk jauni kadri, kuri domā, ka tik tiešām māk rīkoties brīvās tirgus ekonomikas apstākļos. Tāpēc es domāju, ka 9 gadi (direktīvi noteiktais 9 gadu laiks), manuprāt, var pēc dažiem gadiem nest zaudējumus.

E.Zelgalvis. Atbildu. Ieteikums par šiem deviņiem gadiem nāk no ārzemju banku prakses, un tāpēc, arī Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, bankas prezidentu ieceļ uz 14 gadiem. Var rasties jautājums, kāpēc tieši uz četrpadsmit un nevis uz kādu citu? Principā te doma ir tāda, lai bankas prezidents un bankas aparāts būtu neatkarīgi un patstāvīgi. Redzat, Augstāko Padomi mēs vēlam uz pieciem gadiem, tāpēc šeit doma ir tāda, lai šī bankas vadība nebūtu saistīta tikai ar kādu viena sasaukuma Augstāko Padomi, lai tā vismaz vairākus gadus būtu arī saistīta ar nākamo sasaukumu, tātad pamatdoma ir tāda: nodrošināt bankas vadības pilnīgu patstāvību un neatkarību. Un tāpēc šeit ir radīts tāds priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Vai bankas pārvaldi ir arī iespēja atcelt?

E.Zelgalvis. Protams.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds jums, tikai stādieties, lūdzu, priekšā.

A.Kerre.

Mans uzvārds ir Kerre, un es pārstāvu Latvijas republikāniskās ārējās darbības banku, un es esmu arī šīs komisijas loceklis. Es gribētu izteikt divas redakcionālas piezīmes.

Priekšsēdētājs. Tagad varbūt uzdosim tikai jautājumus, lai profesors Zelgalvis varētu uz tiem atbildēt. Vai jums bija jautājums? Lūdzu.

(No zāles: Man ir tāds jautājums. Sakiet, lūdzu, vai kādas komercbankas iestāde, kuras dibinātāja ir Ministru Padome, savā komerciālajā darbībā nenonāks monopolstāvoklī? Tā būtībā ir trīs līmeņu sistēma, un tā atšķiras no ASV. Jūsuprāt, šajā ziņā banku komerciālajā darbībā monopolizācijas briesmas nedraud.)

E.Zelgalvis. Es jūs sapratu, šis jautājums radās arī mūsu darba grupā, un mēs to apspriedām. Taču darba grupa uzskata, ka te nekāda monopola nebūs.

Priekšsēdētājs. Vai, lūdzu, ir vēl kādi jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu, biedri Kerre. Jūs esat pirmais runātājs debatēs.

A.Kerre. Man kā redakcijas loceklim ir divas redakcionālas piezīmes. Tās nav būtiskas un attiecas uz likumprojekta pirmā varianta 2. pantu - priekšpēdējo rindkopu.

Priekšsēdētājs. “Citās kredīta iestādēs...”? Jā?

A.Kerre. Te ir “arī Latvijas PSR Augstākās Padomes atļauju”. Un 5. pantā, runājot par nodokļiem, tekstā rodas pretruna. Tāpēc pirmā piezīme ir šāda: 2. pantā nav minēta iespēja, ka republikas teritorijā ar Augstākās Padomes Prezidija atļauju var darboties gan citu republiku, gan arī ārvalstu bankas, kas ir pretrunā ar 5. pantu, kur ir runa par nodokļiem, respektīvi, otrā piezīme attiecas uz 5. pantu, ko attiecīgi vajadzētu papildināt ar vārdiem, ka visas minētās bankas, to iestādes un kredītiestādes tiek apliktas ar nodokļiem. Tātad pēc attiecīgas redakcijas 5. pants skanētu šādi: “Bankas, to iestādes, proti, pārstāvniecības nodaļas un filiāles, kā arī citas kredītiestādes, kas atrodas republikas teritorijā, maksā nodokļus Latvijas PSR valsts budžetā Latvijas PSR likuma noteiktajā apmērā un kārtībā”, un līdz ar to tiks novērstas pretrunas starp 2. un 5. pantu, turklāt varu piebilst, ka šīs piezīmes ir ar redakcijas komisijas locekļiem saskaņotas.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds PSRS tautas deputātam Bišeram.

I.Bišers. Man ir divas ļoti īsas piezīmes. Pirmkārt, mums republikā ir ļoti daudz iestāžu, kur nosaukumā ir vārds “valsts”, kaut gan tas nemaz tur nav vajadzīgs un dažkārt var radīt pat pārpratumus, kā, piemēram “Valsts vēstures muzejs”, kas pēta ne tikai Latvijas valsts vēsturi, bet arī citus vēstures periodus un objektus. Turpretī, ja es uzskatu, ka šajā gadījumā šīs bankas nosaukumā vārds “valsts” būtu nepieciešams, tā ir Latvijas valsts banka, lai to atšķirtu no dažādām komercbankām un citām bankām un lai būtu skaidrs, ka tā ir valsts banka, un nevajadzētu to slēpt zem dažādiem nosaukumiem: Latvijas banka, centrālā banka un tā tālāk.

Otrais jautājums, ko es gribētu ierosināt, ir labojums 17. pantā. Es gribētu pievienoties mazākuma viedoklim, to cilvēku viedoklim, kuri ir aizstāvējuši ideju, ka par komercbanku dibinātājiem var kļūt arī mūsu republikas un ārvalstu privātpersonas. Mēs šobrīd aizstāvam ideju par visu īpašuma formu līdztiesību, un tāpēc es domāju, ka nevajadzētu arī šajā gadījumā izslēgt atsevišķu personu piedalīšanos ar zināmām naudas summām vai akcijām dažādu komercbanku dibināšanā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds jums, PSRS tautas deputāt Bojār!

J.Bojārs.

Man te ir pavisam īsa piezīme. Es gan riskēju runāt profesora Zelgalvja vietā, tomēr, cik atceros, pirms kara šī iestāde saucās Latvijas banka. Un es domāju, ka komisija, kas izveidoja šo likumprojektu, laikam to arī domāja, lai saglabātu tradicionālo nosaukumu. Taču man ir gluži cits aizrādījums. Nacionālo lietu komisijā tika iesniegts PSRS likumprojekts par kompetences sadali starp PSRS un republikām, tur piedalījās Ministru Padomes pārstāvji, un, apspriežot banku jautājumu, es viņiem speciāli pajautāju, kā viņi uzskata - kam ir pakļauta republikas banka? Un viņi viennozīmīgi pateica, ka tā ir pakļauta PSR Savienībai. Bet, manuprāt, mēs nevaram panākt ekonomisko neatkarību, ja mūsu, kā biedrs Bišers to grib nosaukt - Valsts banka, šajā projektā - Latvijas banka, nebūs pakļauta vienīgi republikas likumdošanas orgānam. Tā kā tam normāli vajadzētu būt. Centrālā emisijas banka ir pakļauta tikai augstākajam republikas varas orgānam. Līdz ar to es ierosinu pavisam nelielu iestarpinājumu 10. panta pirmajā rindkopā. Te ir rakstīts tā: “Latvijas banka ir pastāvīga valsts banka, kuras statūtus apstiprina Latvijas PSR Augstākā Padome.” Manuprāt, šī doma šeit nav pietiekami skaidri ietverta, te nav pateikts, kam šī banka ir pakļauta. Tāpēc aiz vārda “apstiprina” ir jāiestarpina “apstiprina un kura ir pakļauta vienīgi Latvijas PSR Augstākajai Padomei”. Lūk, šāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Paldies. Redziet, cik disciplinēts ir PSRS tautas deputāts. Viņš visu iesniedz rakstiskā veidā. Lūdzu, biedri Narkevič!

G.Narkevičs.

Es gribētu ieteikt ļoti sīkas redakcionālas piezīmes. 6., 8. un 20. pantā ir lietota dažāda terminoloģija. 6. un 8. pantā - “pilsoņi”, 20. pantā - “fiziskas personas”. Precīzāk būtu visos trijos gadījumos lietot “fiziskas personas”. Tāpat arī 6. pantā vārdkopas “arbitrāžas iestādes” vietā varētu lietot vārdu “arbitrāžas”.

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi vēl ir papildinājumi? Lūdzu, deputāt Zemrībo!

G.Zemrībo. Man arī dažas redakcionāla rakstura piezīmes. 6. panta pašā pēdējā teikumā, ir teikts, ka uzziņas par kontiem un noguldījumiem noguldītāja nāves gadījumā izsniedz personām, kuras ir norādītas konta vai ir noguldījuma īpašnieka novēlējumā rīkojumā bankai, valsts notariāta kantorim, ārvalstu konsulārajām iestādēm. Taču nepieciešamās ziņas jāsniedz ne tikai nāves gadījumā, bet var gadīties, ka tās jādod izmeklēšanas orgāniem. Tas jāņem vērā 6. pantā.

Tālāk par 8. panta pašu sākumu. Jāsaka, ka tiesām var būt dažāda veida dokumenti, kurus mēs saucam gan par spriedumiem, gan par lēmumiem. Tāpēc ir tāds kopējs jēdziens, ko mēs lietojam, - nolēmums -, un tad varbūt vajadzēja teikt: “uz tiesas izmeklēšanas orgānu un arbitrāžas nolēmumu pamata”. Tas aptvertu visus šos jēdzienus. Tāds vārds apkopojošs. Te 4. lappusē, ceturtajā rindkopā ir runa par tiesu un izmeklēšanas orgānu lēmumiem, vajadzētu droši vien būt “sakarā ar izmeklēšanā esošajām krimināllietām”. Un šeit tad arī vajadzētu beigt šo domu, jo speciālas lietas par mantas konfiskāciju jau nav. Mantas konfiskācija - tas ir sods, sods krimināllietā. Un tas var būt par izlaupīšanu vai citos gadījumos. Tāpēc, ja reiz tāda lieta ir, tad attiecīgie tiesu un izmeklēšanas orgāni uzliks šo arestu. Un šī paša panta pēdējā daļā, rindkopā, kur ir runa par fizisko personu noguldījumiem un citām vērtībām, var vērst piedziņu uz tiesas sprieduma vai lēmuma pamata, kur apmierināta civilprasība, kas izriet no krimināllietas, - tas būtu viens. Tālāk šeit ir runa par alimentu piedziņu: “alimentus piedzen vai nu uz tiesas sprieduma, vai uz tiesneša vienpersoniska lēmuma pamata”. Tāpēc te būtu jāsaka “vai tiesas sprieduma, vai tiesneša lēmuma par alimentu piedziņu”. Un, visbeidzot, tur ir nevis tiesas lēmums, bet spriedums par noguldījumu - “laulāto kopīpašumu sargā”.

Tas arī ir viss.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds deputātam Praudem.