Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs

Priekšsēdētājs. Arī šo sēdi sākam ar ļoti patīkamu atkāpi un jubilejā apsveicam mūsu deputātu Voldemāru Kurpnieku un vēlam veselību un možu garu.

Nākamais darba kārtības jautājums - par PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Vārds ziņojumam Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētāja vietniekam deputātam Visvarim Milleram.

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie biedri deputāti! Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas un 1989.gada 28.jūnijā Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti ir spēkā norma, ka PSRS likumi Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns tos ratificējis vai pieņēmis lēmumu par to spēkā stāšanos.

Latvijas PSR Augstākās Padomes iepriekšējā sesijā 1989.gada 11.novembrī tika pieņemts Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā vai tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni.

Kopš Latvijas PSR Konstitūcijas 71.panta stāšanās spēkā 1989.gada 29.jūlijā, ir pieņemti vairāki PSRS likumi un PSRS Augstākās Padomes lēmumi, par kuru stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā šodien būtu jāizlemj. Viens no tiem ir 1989.gada 27.novembrī pieņemtais PSRS likums “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”, kuram būtu liela nozīme republikas pārejā uz ekonomisko patstāvību. Šis likums nostiprina suverēno Baltijas republiku tiesības uz patstāvīgu saimniekošanu un nosaka galvenos principus ekonomiskās patstāvības darbības realizēšanā. Jautājumu par PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā 1989.gada 22.decembrī izskatīja Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisija un pieņēma lēmumu par šī likuma stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Pašlaik PSRS Ministru Padomē tiek izskatīts PSRS Ministru Padomes lēmuma projekts, kādā kārtībā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā PSRS likums “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Ar šo lēmumu tikšot detalizētas daudzas minētā PSRS likuma normas. Tādēļ es ierosinu atlikt 1989.gada 27.novembrī pieņemtā PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” ratificēšanu, līdz tiks saņemti šī likuma nozīmīgāko pantu skaidrojumi no attiecīgajiem PSRS valsts orgāniem. Biedri deputāti, lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs. Vai būtu kādi jautājumi? Jautājumu nav. Kas vēlas izteikties? Lūdzu. PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers.

I.Bišers (PSRS tautas deputāts).

Es domāju, ka jūs, cienījamie deputāti, visi atceraties to cīņu, kādu mēs izcīnījām PSRS Augstākajā Padomē, lai panāktu šī likuma pieņemšanu. Tagad izrādās, ka mēs esam cīnījušies velti, jo šis likums republikai nav vajadzīgs. Kādā stāvoklī jūs mūs šajā gadījumā nostādāt? Kādā stāvoklī jūs nostādīsit mūsu republiku? Vai tad mēs gribam vai negribam cīnīties par ekonomisko suverenitāti? Šajā jautājumā, saka, būšot kaut kādi skaidrojumi par atsevišķiem pantiem. Ja mēs paļausimies uz PSRS Ministru Padomes atsevišķu resoru un ministriju skaidrojumiem, tad skaidrs, ka mēs nekad neko apmierinošu nesaņemsim. Es domāju, ka vienīgais ceļš uz reālu neatkarību ir balstīties uz šo likumu, kas mums dod iespējas patstāvīgi risināt jautājumus un noraidīt tos likumus, kuri ir pretrunā ar šo ekonomisko patstāvību. Mēs panācām, ka šajā likumā, kā jūs atceraties, ir pants par to, ka PSRS likumi darbojas republikas teritorijā tikai tad, ja tie nerunā pretī republikas ekonomiskās patstāvības idejai un nosacījumiem. Tātad šinī gadījumā pastāv ierobežojumi arī Konstitūcijas 74.pantam, un esam panākuši, ka savā cīņā par ekonomisko patstāvību ar dažiem var nerēķināties. Te ir atkal principiāls jautājums, vai mēs paši cīnīsimies par savu ekonomisko patstāvību vai gaidīsim, ko mums atvēlēs centrs, PSRS Ministru Padome, PSRS ministrijas. Es jūs tomēr aicinu cīnīties pašiem un pieņemt šo likumu, jo nav jau tik svarīgi, cik daudz tur ir ierakstīts un kā to visu kāds skaidro. Mums pašiem šis likums jāskaidro, par pamatu savai cīņai ņemot ekonomisko patstāvību. Ja mēs no tā atteiksimies, tad paliksim tajā pārvaldes ekonomiskā sistēmā, kas pastāv Padomju Savienībā, un būsim saistīti ar visu, kas tur ir. Igaunija un Lietuva nedomā tā rīkoties. Igaunija, kā jūs zināt, iet pati savu ceļu un jau šobrīd izmanto visas šī likuma tiesības. Otrdien Augstākās Padomes Prezidijā tika runāts par to, ka igauņi ir aizgājuši tālu, un pašlaik nodarbojas ar cenu veidošanas jautājumiem. Viņi klausīsies, bet es domāju, ka Igaunija rīkosies, tāpat kā mēs rīkotos šodien, pieņemot to zināšanai. Ja mēs atsakāmies un gaidīsim, kamēr mums kaut ko iedod, tad varu jums pateikt, ka sagaidīsim mūs apmierinošus paskaidrojumus, PSRS ministriju skaidrojumu tajā brīdī, kad pūcei aste ziedēs. Ja mēs gribam tik ilgi pagaidīt, tad gaidīsim, ja negribam, tad pieņemsim to likumu, kāds tas ir, un sāksim izmantot to, lai tiešām reāli nodrošinātu republikas ekonomisko patstāvību.

Priekšsēdētājs. Paldies. Kas vēl grib izteikties. Lūdzu, akadēmiķi.

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti. Te ir tikai divas normas. Nevar pieņemt zināšanai, var vai nu ratificēt vai neratificēt, es esmu par to, ka jāratificē, bet ne šajā brīdī. Profesors Millers jau teica. Tātad mūsu lūgums neratificēt to šajā brīdī, bet atlikt uz nākamo sesiju. Paskaidrošu kāpēc: mēs gaidām PSRS Ministru Padomes lēmumu, kas skaidrotu sevišķi strīdīgos pantus pieņemtajā 27.novembra likumā par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību. To, ka tas ir nepieciešami, parādīšu ar vienu piemēru. Likumā ir noteikts, ka nodokļu sistēma Baltijas republikās veidojama, no vienas puses, pamatojoties uz pašu republiku pieņemto likumu par ekonomisko patstāvību, bet, no otras puses, ievērojot PSRS likumu normas. Ja, piemēram, PSRS Augstākās Padomes sesijā pieņem likumu par nodokļiem, tā ratificēšana var ierobežot tādu pašu tiesisko normu pieņemšanu mūsu republikā. Tas pats sakāms arī par citiem likumiem - likumu par īpašumu, likumu par zemi utt. Ja mēs šajā mirklī to neratificējam, tad tas nenozīmē, ka mēs kaut ko gaidām un nestrādājam. Mēs darām savu darbu, kā bija iecerēts.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vitālijam Soboļevam.

V.Soboļevs (Rīgas 77.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es domāju, ka mēs pielaidīsim lielu kļūdu, ja šodien neratificēsim šo likumu. Es atbalstu Bišera priekšlikumu un piekrītu viņa spriedumiem. Bet es domāju, kā to uztvers, nesapratīs ne tikai republikas ļaudis. Tāpēc, ka ar šo likumprojektu noņemas ļoti ilgi un neatlaidīgi. Šeit klāt ir PSRS tautas deputāti, Augstākās Padomes locekļi, un jūs atceraties, kā mums gāja ar šo likumu. Mēs visi republikā runājam, ka atbalstām biedru Gorbačovu. Mums visiem vajadzētu atcerēties: ka ja ne biedrs Gorbačovs un biedrs Abalkins u.c., kuri, atklāti sakot, atbalstīja likumprojekta “Par triju Baltijas republiku patstāvību” pieņemšanu, nebūtu tā nostājušies, iespējams, ka šī likuma nebūtu vēl joprojām. Ja mēs to izdarīsim tūlīt, tad mēs pasargāsim savu valdību (es neteikšu, ka mūsu valdība, Ministru Padome nepiedalās tā realizēšanā) no tā, ko paši nevaram izlemt. Bet mums vajag, cienījamo akadēmiķi un ekonomisko zinātņu kandidāt, vajag lemt jautājumus priekš republikas un tautas, izmantojot tādu lēmumu, kurš pieņemts. Jūs gribat iet pa vieglāko ceļu: nepieņemt, lai pēc tam varētu teikt, ka vajag ar PSRS Ministru Padomi strādāt uzstājīgāk, izlēmīgāk, kompetentāk un pārliecinošāk, uzstājīgāk lemt visus jautājumus, kas saistīti ar ekonomiskās patstāvības sasniegšanu, tā, lai mūsu darbaļaudis justu, kas tā tāda ekonomiskā patstāvība ir. Bet, ja mēs vilksim garumā, 1990.gads būs vēl sliktāks nekā iepriekšējais. Es aicinu ratificēt šo likumu.

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Āboltiņam.

J.Āboltiņš. Es esmu viens no tiem, kurš, kā tikko iepriekšējais runātājs teica, piederu pie zinātņu kandidātu šķiras un pagājušās nedēļas pēdējās trīs dienās visai intensīvi, neatlaidīgi un asi izvirzīju jautājumu par to, lai šis likums tiktu īstenots tādā veidā, kā tas ir uzrakstīts. 6.pants paredz, ka Savienības likumi neattiecas uz mūsu teritoriju, ja tā tie traucē mums realizēt savu ekonomisko patstāvību. Jāteic, ka tai pašā laikā izveidojusies ļoti interesanta situācija. Mēs par šo likumu ļoti ilgi cīnījāmies, taču mēs necīnījāmies par tādu likumu, kāds tas izveidojies kompromisa ceļā. Jūs atceraties pirmo pantu, kurā pašā pēdējā brīdī, varētu teikt, pēc saskaņošanas komisijā, biedrs Rižkovs panāca to, ka pirmā panta beigās tika pierakstīts - PSR Savienības likuma ietvaros. Arī tagad PSRS izpildvara, kas vēl joprojām ir diezgan spēcīga, cenšas šo pirmo pantu attiecināt uz visu likumu. Šajā likumā ir ierakstīts, ka mūsu pārziņā nonāk visas banku iestādes, izņemot PSRS Valsts bankas republikas nodaļu, bet izpildvara ar atpakaļejošu datumu jau ir pieņēmusi lēmumu, ka krājbanka tiek ieskaitīta PSRS banku sarakstā. Rezultātā mēs vairs drīkstam pretendēt tikai uz dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības bankas statusu, bet citām nedrīkstam ķerties klāt, pastāv PSR Savienības likuma ietvari. Notiek nekorekta spēle. Augstākā Padome to pieņēma, paredzot, ka šis būs pirmais eksperimentālais likums, kas piepildīs jaunās federācijas saturu, bet pārējie likumi būs tam pakļauti. Taču pašlaik, izmantojot šo piebildi pirmā panta beigās, visu mēģinās apgriezt ar kājām gaisā. Un tādēļ es arī esmu viens no tiem, kas uzskata, ka mums šis likums nav nedz jānoraida, nedz arī jāratificē šodien, jo mūsu priekšlikums, respektīvi visu triju Baltijas republiku saskaņotais priekšlikums, par PSRS Ministru Padomes lēmumu pašlaik atrodas valdībā, to joprojām neatlaidīgi izskata. Es arī atbalstu šeit izteikto priekšlikumu, ka mums ir jāpagaida, kamēr valdība, šinī gadījumā PSRS valdība, parādīs savu gatavību iet to kompromisa ceļu, un ar savu konkrēto lēmumu pierādīs, ka tā konsekventi ievēro arī šo likumu.

Priekšsēdētājs. Atvainojiet, biedri Āboltiņ, bet man ir jāprecizē viss, ko saka, un jūsu teiktais arī jāprecizē. Tātad pēc šīs loģikas iznāk, ka mēs tagad sākam cīņu ar PSRS Ministru Padomi, neratificējot PSRS Augstākās Padomes likumu.

J.Āboltiņš. Jā, diemžēl dzīve spie? mūs tā darīt.

Priekšsēdētājs. Bet loģika līdz galam nav skaidra. Es saprotu, ka jācīnās vai nu ar vienu, vai ar otru. Ja mēs pieņemam PSRS Augstākās Padomes likumu, tad mums ir tiesības apturēt PSRS Ministru Padomes lēmumu. Bet tagad nepieņemot jeb noraidot, mēs pret to vēršamies tāpēc, ka izpildorgāns šo likumu nepareizi skaidro. Tā es saprotu jūsu domu.

J.Āboltiņš. Es uzskatu tā: ja izpildvara mēģina izmantot šo punktu nepareizi, tad uz šo gadījumu attiecas tas, ko es jau teicu. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mums vajadzētu abus šos dokumentus skatīties komplektā.

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu.

A.Kalniņš. Cienījamiem kolēģiem un acīmredzot arī mums visiem, klātesošajiem, gribētu uzdot tādu jautājumu: bet ko darīsim tādā gadījumā, ja šis boikots no izpildvaras turpināsies. Vai tad mēs uzliksim sev termiņu neratificēt vienu divus mēnešus. Kur ir tā sarkanā strīpa? Kad mēs teiksim: jā, zināt, citas izejas nav. Vai mēs šeit netaisām taktisku kļūdu? Kurā brīdī mēs piekāpsimies? Es gribētu izprast šo būtību.

J.Āboltiņš. Es domāju, ka tas ir jautājums, kas šīs uzsāktās diskusijas ceļā ir jānoskaidro. Savu viedokli es jau izteicu.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Eizānam.

A.Eizāns (PSRS tautas deputāts).

Tā, godājamie deputāti, atļausiet dažos vārdos pakavēties pie tā, ko mēs dzirdējām par mūsu bruņotajiem spēkiem. Mazliet ilustrēšu, kādi būs mūsu bruņotie spēki tuvākajā nākotnē. Šeit ir likumprojekts, bet par mūsu aizsardzību tur nav neviena vārda. Šis likumprojekts nekādi neievēro, ka kāda republika būs suverēna. Šinī likumprojektā ir sekojoši teicieni. “Aizsardzības ministrija ir izdevusi tiesiskus aktus par militārās apmācības jautājumiem, iesaukumu utt. Šie akti obligāti izpildāmi visām ministrijām, valsts komitejām un resoriem, kā arī uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām, amatpersonām un pilsoņiem”. Tātad Aizsardzības ministrija plānos, un mēs tikai izpildīsim. Šajā likumprojektā joprojām saglabājas tas, par ko bija runa, t.i., aizsardzības daudzkanālu finansēšana. Dokumentā ir paredzēts ne vien aizsardzības budžets, bet arī kārtība, kā to finansē republikas, vietējās padomes un uzņēmumi. Tālāk tiek pieminēts, ka gadījumā, ja karaspēka daļas tiek pārdislocētas, visas izmaksas tiek segtas no republikas budžeta. Runājot par alternatīvo dienestu, jāteic, ka tie jaunieši, kuriem ticība neļaus dienēt armijā, tiks aizsūtīti kaut kur kopā ar cilvēkiem, kas izcietuši cietumsodu par sevišķi smagiem kriminālnoziegumiem. Uz kurieni, to noteiks PSRS Ministru Padome. Es jūs lūdzu, ratificēsim likumu par suverenitāti un strādāsim, lai šo suverenitāti mēs iegūtu.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jurim Bojāram.

J.Bojārs. Es gribētu teikt mūsu republikas cienījamiem tautas deputātiem, ka jāņem vērā pilnīgi visi apstākļi, kādos tika pieņemts šis mūsu republikai tik svarīgais likumprojekts. Diemžēl jūs visi šo traģisko likumprojekta pieņemšanas procedūru neredzējāt, jo televīzija to visā pilnībā nepārraidīja. No Maskavas translēto cenzēja. Tāpēc jūs neesat lietas kursā. Man jāteic, ka mēs šoreiz visnotaļ izjūtam biedra Gorbačova atbalstu. Un par šo atbalstu mēs zinājām jau iepriekš. Tāpēc jutāmies samērā mierīgi sākuma periodā, kamēr pirmajā lasījumā izskatīja šo likumprojektu. Taču tikpat labi mēs visi arī redzējām, ka nebūt ne visi valdības locekļi ir vienisprātis. Diemžēl man jāatzīst, ka biedra Rižkova nostāja atšķīrās no biedra Gorbačova domām. Tāpēc arī radās šī mazā piebilde: “PSRS likuma ietvaros”. Es jums varu darīt zināmu mazu niansi, kas parādīs, kā tas notika. Rižkovs apsēdās savā vietā, viņam blakus - kāds Moldāvijas interfrontietis, kas strādā vienā kompānijā ar Alksni, un apmēram stundu viņš centās pierunāt biedru Rižkovu. Tad viņš piecēlās kājās un lika priekšā šo piezīmi: “PSRS likuma ietvaros”. Lūdzu jūs ņemt vērā, ka mēs šo likumprojektu izcīnījām ar asarām un asinīm. Jūs, protams, atceraties arī to atmosfēru, kāda bija zālē pēc tā pieņemšanas: vismaz trešdaļa zālē sēdošo piecēlās un aplaudēja. Tā bija pirmā uzvara cīņā par republikas suverenitāti. Un mēs tagad uzvedīsimies kā tādas kaprīzas mamzeles. Jūs mani atvainojiet, bet es nevaru piekrist tādai politikai. Mēs visi vienoti esam cīnījušies par šo likumprojektu un tāpēc nevaram tā uzvesties. Bez tam mums tomēr ir jāsaprot, ka parlamentārais ir tas orgāns, kur notiek kompromisi. Pastāvot tādai domu dažādībai, Maskavā uzvarēt simtprocentīgi nav iespējams. Mēs piekritām kompromisam. Pie tā ir jāpierod. Vēl ne vienu reizi vien nāksies zaudēt. Taču zaudēt vajag godam, ar cieņu. Man jāteic, ka es absolūti nevaru piekrist tam, ka mēs ar mītiņu politikas metodēm darbojamies parlamentā un diplomātiskā orgānā. Te vajadzīgas citas metodes, te jāmāk arī piekāpties. Ja mums konkrētā dokumentā nepatīk, teiksim, kāds punkts, kāpēc gan to neratificēt. Es domāju, ka 6.pants vien atsver visu, kas šai aktā ir. Un vēl man jāsaka, biedrs Gorbačovs jau pilnīgi pareizi teica, ka mēs taču varam apturēt jebkuru PSRS Ministru Padomes aktu, ja mums kaut kas nepatīk. Tāpēc mums nav ko nervozēt. Uzskatu, ka esam nogājuši svarīgu ceļa posmu, izcīnījuši lielu uzvaru. Šodien šeit jāpieliek punkts - likums ir jāratificē. Būtībā mēs pirmo reizi ratificējam tik svarīgu PSRS politisku likumu. Skaidrs ir arī tas, ka šim likumam lielā mērā ir deklaratīvs raksturs, ka tas vēl nav pilnībā piepildīts, bet tā tomēr ir politiska deklarācija. Tad, lūk, mums turpmākajā cīņā tā arī jāpiepilda. Mēs Maskavā savu darbu esam izdarījuši, jums jāizdara savs darbs, aktīvi izsakot savu attieksmi tagad pret šo aktu. Cik varēsim, tik palīdzēsim ir Maskavā, ir šeit. Es aicinu balsot par šo aktu.

Priekšsēdētājs. Nebūt nenoraidot deputāta Bojāra izteikto viedokli, es tomēr gribu izteikt piezīmi par deputātu nekorektu uzrunāšanu.

Vārds deputātam Vilnim Bresim.

V.E.Bresis (Jelgavas 128.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Lai nerastos mums domstarpības, gribu teikt, ka diskusiju acīmredzot izraisījis pats likums par triju Baltijas republiku ekonomisko patstāvību, kurā, bez šaubām, ir vismaz trīs pretrunas. Tā kā viena no šīm pretrunām skar mūsu tālāko juridisko darbību, gribējām ar jums konsultēties. Viena pretruna ir saistīta ar 1.un 6.pantu. Tā no 1.panta izriet, ka mums viss jādara PSRS likumu ietvaros, bet 6.pantā teikts, ka mēs varam pieņemt šos likumus tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar republikas suverenitāti. Es domāju, ka mums turpmākā taktika principā ir skaidra. Es pilnīgi piekrītu biedra Bišera priekšlikumam ratificēt likumu, jo par savu suverenitāti mums pašiem jācīnās, nevaram kaut ko gaidīt no citiem. Ja PSRS Ministru Padome, neskatoties uz republikas pūliņiem, tomēr pieņems mums nepieņemamus aktus, tad es, bez šaubām, par to ziņošu mūsu republikas Augstākajai Padomei, un šādu aktu darbība republikas teritorijā gluži vienkārši tiks apturēta. Es ierosinu pārtraukt debates un ratificēt šo dokumentu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Man tikai ir viens lūgums. Mums šajā sesijā nav runājis deputāts Djačkovs, bet pagājušajā sesijā manas vainas dēļ viņam netika dots vārds, tāpēc viņu uzklausīsim un pēc tam debates par šo jautājumu beigsim. Savu attieksmi izteiksim balsojot. Lūdzu, biedri Djačkov.

J.Djačkovs (Rēzeknes 150.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie kolēģi! Manuprāt, ja mēs ratificēsim iesniegto likuma projektu, tad vainīgs būs likums, kas tūdaļ nestāsies spēkā, teiksim, ar 22. vai 23.janvāri. Es uzskatu, ka tas ir sākums lielam, ļoti dziļam un nopietnam darbam. Mēs to nevarēsim turpināt, ja tam nebūs pamats. Tas ir pirmais. Otrais. Mēs patiesi gan psiholoģiski, gan politiski būsim zaudētāji savas republikas tautas un visas valsts priekšā. Es lūdzu atbalstīt priekšlikumu un šo likumu ratificēt.

Priekšsēdētājs. Paldies. Dažus vārdus vēlas teikt komisijas priekšsēdētāja vietnieks deputāts Visvaris Millers.

V.Millers. Kā jau es teicu, mūsu likumdošanas ierosinājumu komisija ir pieņēmusi lēmumu par likuma ratificēšanu. Bet mums darīja zināmus Ministru Padomes apsvērumus, kādēļ tā negrib piekrist šī likuma ratificēšanai. Mēs uzskatījām, ka šie iebildumi ir pietiekami nopietni, bet tā kā biedrs Bresis piekāpās un uzskata, ka vajag ratificēt šo likumu, tad es domāju, ka mūsu komisija necels nekādus iebildumus pret to.

Priekšsēdētājs. Tātad debates izbeidzam. Mums ir skaidra gan šī likuma būtība, gan pretrunas. Mēs zinām, kā tas tika pieņemts. Patlaban tas ir taktikas jautājums. Balsojot par ratificēšanu jeb stāšanos spēkā, mums paveras gluži citas taktikas iespējas. Balsojot pret, mēs šīs iespējas sev liedzam. Un atbilstoši tam, kāda katram ir attieksme vai kā nu katrs izprot šīs taktikas svarīgumu patlaban, lūdzu balsot. Balsosim par komisijas pirmo variantu, ko mēs, deputāti, esam saņēmuši. Pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 71.pantu, noteikt, ka 1989.gada 27.novembra PSRS likums par Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā ar šī lēmuma pieņemšanas brīdi. Lūdzu balsot. Kas pret? Par balso lielais vairākums. Nolaidiet rokas. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tā kā varētu domāt, ka pat vienbalsīgi, bet nu drošības pēc teiksim - ar balsu vairākumu. Vārds akadēmiķim Kalniņam par tālāko rīcību, kas saistīta ar PSRS Ministru Padomes attiecīgu darbību.

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Kā mēs zinām, pagājušā gada 27.novembrī PSRS Augstākās Padomes otrajā sesijā tika pieņemts likums par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību. Protams, ne visi šie likuma panti mūs apmierina, te ir pieļauts arī zināms kompromiss. Taču vienlaikus tas ir būtisks solis uz Latvijas ekonomisko patstāvību. Lai veicinātu minētā PSRS likuma īstenošanu un konkrētāk skaidrotu atsevišķas likuma pozīcijas un pantus, Baltijas republiku, arī Latvijas PSR Ministru Padome pagājušā gada decembrī sagatavoja PSRS Ministru Padomes lēmuma projektu “Par pasākumiem, kas veicami, lai realizētu PSRS likumu par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Vienlaikus PSRS Valsts plāna komiteja sagatavoja PSRS Ministru Padomes lēmuma alternatīvu variantu par PSRS likuma par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību realizēšanu. Visu trīs Baltijas republiku pārstāvji, kuri risināja šos jautājumus ar centrālo resoru - ar PSRS Ministru Padomes, PSRS Valsts plāna komitejas, PSRS Finansu ministrijas, PSRS Valsts bankas un citu resoru pārstāvjiem pagājušajā nedēļā Maskavā, nonāca pie vienprātīga atzinuma, ka centra piedāvātā PSRS Ministru Padomes lēmuma projekta vairāki punkti nav pieņemami. Šī nekonstruktīvā attieksme vispirms izpaužas tādējādi, ka nepieņem lēmumus par uzņēmumu un banku, izņemot PSRS Valsts bankas iestādes, nodošanu republikas jurisdikcijā, par Latvijas PSR budžeta un PSRS budžeta savstarpējo attiecību noregulēšanu, pārejot uz vienkanāla iemaksas veidu PSRS budžetā, kā arī par republikas ārējās ekonomiskās darbības jautājumu patstāvīgu kārtošanu. Šajā sakarībā minēšu dažus piemērus. Tā centra piedāvātajā variantā nav konkrēti paredzēts, līdz kādam laikam republikas tautas pārziņā tiktu nodoti savienības pakļautības uzņēmumi un organizācijas, kuras izvietotas republikas teritorijā. Baltijas republikas ierosina to izdarīt līdz šā gada 1.februārim, izņemot vissavienības nozīmes objektus, kā, piemēram, valsts aizsardzības objektus, maģistrālos naftas un gāzes vadus un tamlīdzīgi. Saskaņā ar centra projektu no piecām specializētajām republikāniskajām bankām - no agrorūpniecības, rūpniecības un celtniecības, dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības, iedzīvotāju kreditēšanas un noguldījumu un ārējās ekonomiskās darbības bankas republikas tautas pārziņā paredzēts nodot tikai divas: agrorūpniecības banku, dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības banku. Atgādināsim, ka saskaņā ar pieņemto PSRS likumu par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību republikas augstākie valsts varas pārvaldes orgāni, citēju: “vada republikas finansu sistēmu un republikas banku darbību, izņemot PSRS Valsts banku sistēmas iestādes. Tātad republikas pārziņā būtu jānodod visas iepriekš minētās piecas specializētās republikāniskās bankas, izņemot Valsts banku. Un tas vēl nav viss. PSRS Ministru Padome ar 1990.gada 4.janvāra 8.lēmumu ir nodevusi PSRS krājbanku PSRS Valsts banku pakļautībā ar visiem aktīviem un pasīviem pēc stāvokļa 1989.gada 1.oktobrī. Līdz ar to ir pārkāpts 1989.gada 27.novembra likums, kurš paredz krājbankas nodošanu Latvijas PSR. Kāpēc šis jautājums tik svarīgs? Latvijas krājbankas nodošana PSRS Valsts bankas pakļautībā būtībā automātiski nozīmē arī nodot PSRS Valsts bankas rīcībā pēc stāvokļa 1989.gada 1.janvārī 3,3 miljardus rubļu jeb 63 procentus no kredīta resursiem, kuri veidojas republikā. Ievērojot to, ka republikas kopīgie resursi, ieskaitot arī iedzīvotāju noguldījumus, sastāda 5,2 miljardi rubļu, no kuriem tautsaimniecības kreditēšanai tiek praktiski izlietoti 3,3 miljardi rubļu, krājbankas nodošana PSRS Valsts bankas pakļautībā izraisa kredīta resursu iztrūkumu, kurš varētu svārstīties no 1,2 līdz 1,8 miljardiem rubļu. Republikas bankas speciālisti uzskata, ka noguldījumi veidojas no republikas iedzīvotāju ietaupījumiem un ar tiem jārīkojas tikai un vienīgi republikai. Pamatojoties uz teikto, republikas valdība lūdz jūsu - deputātu atbalstu, lai PSRS Augstākā Padome uzliktu par pienākumu PSRS valdībai ievērot mūsu Ministru Padomes priekšlikumus darīt visu, lai 1989.gada 27.novembra likums ātrāk tiktu ieviests praksē, un vienlaikus apturēt PSRS Ministru Padomes lēmuma par krājbanku nodošanu PSRS Valsts bankai darbību Latvijas PSR teritorijā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai, lūdzu, jautājumu nav? Nav.

Tātad jautājums būtībā ir ļoti skaidrs, vismaz tiem, kas apsprieda šo likumprojektu un pieņēma likumu PSRS Augstākajā Padomē. Toreiz runāja par bankām un, ja atceraties, bija daudz arī emociju par naudu un visām citām lietām, kas saistītas ar finansēm, taču tas nu tiešām attiecas tikai uz PSRS Valsts banku, īsāk sakot, uz visu, kas saistīts ar naudas emisiju. Bet par visām pārējām bankām - ne par krājbanku, ne par citām republikas bankām - runas nebija. Un tāpēc mums ir pilnīgs pamats tagad pieņemt lēmumu, ar kuru apturam PSRS Ministru Padomes 1990.gada 4.janvāra lēmuma Nr.8. 2.punkta darbību, jo šis punkts ir pretrunā ar PSRS likuma par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ekonomisko patstāvību stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Par šo PSRS Ministru Padomes lēmumu vajadzētu iesniegt protestu PSRS Augstākajai Padomei, jo mēs uzskatām, ka PSRS Ministru Padome nepilda PSRS Augstākās Padomes pieņemto likumu.

Protams, 1.punktu varētu mazliet striktāk formulēt, bet varbūt netērēsim laiku, jo galvenais tomēr ir 2.punkts.

Lūdzu, balsosim. Kas par to, lai šādu lēmumu pieņemtu? Paldies, vairākums. Kas pret? Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Nav. Kas atturas? Viens. Tātad lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums - par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā. Vārds Augstākās Tiesas priekšsēdētājam deputātam Gvido Zemrībo.

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Godājamie biedri deputāti! Priekšlikumi izdarīt grozījumus un papildinājumus Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā ir izstrādāti, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes 1989.gada 13.novembrī pieņemtajiem PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamatiem. Lēmumā par kārtību, kādā stājas spēkā PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamati, PSRS Augstākā Padome noteica, ka tie stājas spēkā ar 1989.gada 1.decembri, un uzdeva savienoto republiku Augstākajām Padomēm saskaņot ar pamatiem savienoto republiku likumdošanu.

PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamati satur svarīgus norādījumus, kas vērsti uz tiesu iekārtas pilnveidošanu un pilsoņu tiesību paplašināšanu. Sakarā ar to rodas nepieciešamība izdarīt būtiskus labojumus republikas likumdošanā. Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes lēmumam par kārtību, kādā pamati stājas spēkā, republikas likums par tiesu iekārtu piemērojams tai daļā, kas nav pretrunā ar pamatiem. Ar republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumu jau nodibināta komisija, kas izstrādā jaunu republikas likumu par tiesu iekārtu.

Tomēr vairākās pamatu normās ir tādi ar tiesvedības demokratizāciju saistīti norādījumi, kuru dēļ bez kavēšanās jau tagad izdarām grozījumus un papildinājumus republikas kriminālprocesuālajā likumdošanā.

Biedri deputāti! Viens no visbūtiskākajiem demokrātiskās tiesvedības principiem ir Konstitūcijā paredzētās tiesības uz aizstāvību. Šis princips ir nesaraujami saistīts ar tādiem principiem kā sacīkste un nevainības prezumpcija. Jau antīkajā pasaulē šiem principiem pievērsa lielu uzmanību. Tā Senajā Grieķijā Atēnās tiesnešu zvērestā bija vārdi: “Es vienlīdz uzklausīšu kā apsūdzētāju, tā apsūdzēto”, savukārt Seneka savā izcilajā darbā “Mēdeja” rakstīja: “Kas pieņem lēmumu, nenoklausījies vienu no divām pusēm, tas ir netaisns, kaut arī viņa lēmums ir pareizs.” Visā cilvēces tiesību vēsturē attieksme pret tiesībām uz aizstāvību ir bijis tas lakmusa papīrītis, kas palīdzējis noteikt, cik demokrātiska un līdz ar to taisnīga bija tiesa tajā vai citā sabiedriskajā iekārtā. Nav lielāka kauna valstij, kā nevainīga cilvēka notiesāšana. Lai gan vēsturē nav sastopama valsts, kurā tiesa nebūtu pieļāvusi kļūdas. Tādēļ taisnīgs un godprātīgs likumdevējs cenšas noregulēt šos Temīdas svaru kausus tā, lai gan apsūdzības, gan aizstāvības kauss būtu vienā līmenī, lai nebūtu tā, kā tas atgadās veikalos ar blēdīgām pārdevējām, kuras svarus ir noregulējušas tā, ka pat tukši tie velk uz vienu pusi. Jautājums par tiesībām un aizstāvību nav zaudējis savu nozīmi arī šodien. Lai gan PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijā tiesības uz aizstāvību ir fiksētas, taču tās ne vienmēr tiek pilnībā garantētas. Tiesājamā tiesības uz aizstāvību tiesā ar likumdošanu ir pietiekami noregulētas, bet to diemžēl nevar teikt par to stadiju, kuru kriminālprocesā sauc par izziņu un iepriekšēju izmeklēšanu. Sevišķi neatrisināts šis jautājums ir attiecībā uz aizdomās turētajiem, kurus aiztur vai arestē, kā arī uz arestētajiem apsūdzētajiem. Tādēļ jau vairākus gadus juristi, un ne tikai juristi, diskutē par jautājumu, no kura brīža iepriekšējā izmeklēšanā pielaižami advokāti. Tagad šis jautājums ir atrisināts. PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamatos ir izteikts dziļi demokrātisks princips un, proti, ka kriminālprocesā nepieciešams paplašināt apsūdzēto tiesības uz aizstāvību. Likuma 14.pants nosaka, ka aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam ir tiesības uz aizstāvību. Šīs tiesības viņiem tiek nodrošinātas, piedaloties aizstāvim, kopš aizturēšanas, aresta vai apsūdzības izvirzīšanas brīža. Līdzšinējā likumdošana piešķir tiesības uz aizstāvību no iepriekšējās izmeklēšanas nobeigšanas brīža un tikai atsevišķos gadījumos no apsūdzības celšanas brīža. Taču jaunais Vissavienības likuma pants pagaidām ir tikai deklarācijas līmenī, jo nav attiecīgas procesuālas likumdošanas, nav mehānisma, nav likumu, kas reglamentētu, kā realizēt šo likumu. Un otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir tas, vai mūsu advokatūra spēj nodrošināt šī likuma izpildi? Ir republikas, kur šodien nav tik daudz advokātu, lai varētu nodrošināt aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā vai izziņā. Mūsu republikas Advokātu kolēģijas prezidijs var nodrošināt ar advokātiem iepriekšējās izmeklēšanas un izziņas vajadzības.

Minēto pamatu 15.pants savukārt noteic, ka ikvienam pilsonim, kuru tiesību aizsardzības iestādes tur aizdomās par noziegumu izdarīšanu, ir tiesības savai aizstāvībai izmantot profesionāla jurista, advokāta pakalpojumus. Bez tam likums paredz arī iespēju nodrošināt to realizēšanu. Līdz ar to, pirmkārt, personai, kura tiek aizdomās turēta, apsūdzēta, vai arī kura tiek tiesāta, tiek garantētas tiesības uz tāda jurista tiesiskajiem pakalpojumiem, kurš tieši ir specializējies šajos juridiskās palīdzības sniegšanas jautājumos un, otrkārt, izziņas izmeklēšanas iestāžu un tiesas tiesības sekot, lai šī palīdzība tiek sniegta likuma noteiktajos ietvaros. Sakarā ar to Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā izdarāmi vairāki grozījumi un papildinājumi. Šos priekšlikumus, kuri nodoti jūsu rīcībā, ir izstrādājis republikas Advokātu kolēģijas prezidijs, tie apspriesti un saskaņoti ar tiesību aizstāvēšanas iestādēm un izskatīti likumdošanas ierosinājumu komisijā. Nosacīti šos likumprojektus un visus šos priekšlikumus varētu iedalīt divās grupās. Pirmā grupa attiecas uz pantiem, kuros līdzās apsūdzētajam un tiesājamam tagad aizstāvības tiesības tiek garantētas arī aizdomās turētajam. Piemēram, 18.pantā tagad ir minēta arī tāda procesuāla figūra kā aizdomās turētais. Līdzīgi papildinājumi tiek izdarīti arī vairākos citos pantos.

Gribu pievērst jūsu uzmanību projekta 78.pantam. Šā projekta otrajā rindkopā, kur ir runa par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izraudzīšanu, izziņas izdarītājs, izmeklētājs, prokurors vai tiesa paziņo un tā tālāk, pirms vārda “paziņo” jāiestarpina vārds “nekavējoties”. Likumdošanas ierosinājumu komisija nāca pie atziņas, ka šāds iestarpinājums nepieciešams tādēļ, ka šī norma diemžēl praksē līdz šim vēl ne vienmēr darbojas. Ir bijuši gadījumi, kad nepilngadīgais ticis aizturēts vai arestēts, bet viņa ģimenes locekļi skraidījuši pa slimnīcām un morgiem un tikai pēc kāda laika dabūjuši zināt, ka viņa dēls ir aizturēts vai arestēts. Tādēļ mēs liekam priekšā pastiprināt šīs garantijas, ierakstot vārdu “nekavējoties”.

96.pants redakcionāli būtu papildināms ar vārdiem, kas ir 5.rindkopā, tur, kurā ir runa par to, ka Advokātu kolēģijas prezidijam PSRS un Latvijas PSR likumdošanas noteiktajā kārtībā ir tiesības apsūdzēto, bet pirms vārda “apsūdzēto” vajadzētu ierakstīt vārdus “aizdomās turēto” un tad “tiesājamo pilnīgi vai daļēji atbrīvot no maksas par juridisko palīdzību”. Tātad ar šiem vārdiem “aizdomās turēto” un “tiesājamo” pants ir jāpapildina.

Tālāk, es vēršu jūsu uzmanību uz 97.panta tekstu, kur runa ir par aizstāvju tiesībām. Lūk, šeit es gribētu uzsvērt, ka viena no aizstāvju tiesībām ir tiesība iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas. Patlaban šādas tiesības praktiski attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad aizstāvība tiek realizēta no apsūdzības celšanas brīža attiecībā uz nepilngadīgajiem vai arī attiecībā uz tādiem pilsoņiem, kuriem ir kādi fiziski vai psihiski defekti, piemēram kurli, mēmi utt.

Tādēļ nedaudz būtu jākoriģē tas teksts, kas ir jūsu rīcībā. 97.panta otrajā daļā - tur, kur ir runa par to, ka no tā brīža, kad aizstāvis piedalās lietā, viņam ir tiesības satikties ar aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo vienatnē, un tālākais tajā frāzē - “iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas” ir jāsvītro, bet papildu jāievieto jauna rindkopa ar sekojošu tekstu. Es lasīšu lēni: “Aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas; lietās, kurās ir apsūdzēta šā kodeksa 98.pantā pirmajā un otrajā punktā minētās personas”, tas ir, tās personas, par kurām es jau runāju, tie ir nepilngadīgie vai arī personas, kurām ir fiziski vai psihiski defekti. Attiecībā uz šīm personām jānorāda, ka šo personu aizstāvjiem ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izdarīt no tiem izrakstus no apsūdzības uzrādīšanas brīža. Pārējās lietās no apsūdzības uzrādīšanas brīža ar izziņas izdarītāja vai izmeklētāja piekrišanu, un treškārt, visās lietās šā kodeksa 204.pantā paredzētajos gadījumos. 204.pantā ir runa par to, ka pēc tam, kad lietas izmeklēšana ir nobeigta, ar lietas materiāliem pilnībā tiek iepazīstināts apsūdzētais un viņa aizstāvis.

Tālāk pievērsiet uzmanību 4.lapaspusei - starp 9.un 10.punktu tiek iestarpināts vēl papildu punkts, kas attiecas uz kriminālprocesa kodeksa 121.pantu. Kriminālprocesa kodeksa 121.pantā ir runa par tiesībām, kādas tiek piešķirtas aizdomās turētajam - viņam arī ir tiesības uzaicināt aizstāvi. Tātad 121.pants tiek papildināts.

Nedaudz ir jākoriģē arī 14.punkts 5.lapaspusē. 441.panta 1.daļā vārdus “aizturētajām personām, ko tur aizdomās nozieguma izdarīšanā, ir tiesības” aizstāt ar vārdiem “aizturētajām personām, ko tur aizdomās nozieguma izdarīšanā, ir šā kodeksa 121.pantā paredzētās tiesības” un turpinājumā tiek iestarpināti vārdi “uzaicināt aizstāvi” un tālāk kā tekstā.

Vakar jums papildus tika izdalīts materiāls, kas attiecas uz kriminālprocesa kodeksa 77.pantu. Šeit tiek piedāvāta 77.panta jauna redakcija. Kāpēc tāda nepieciešamība radusies? 1989.gada 28.novembrī PSRS Augstākā Padome pieņēma likumu par grozījumiem PSR Savienības un savienoto republiku kriminālprocesa pamatu 34.pantā, ar kuru tika grozīti termiņi apcietinājumā turēšanai, izmeklējot noziegumus krimināllietās. Lieta tāda, kā jūs atceraties, ja sekojāt, kā noris debates gan PSRS Augstākajā Padomē, gan PSRS Tautas deputātu kongresā, ka radās problēma sakarā ar Gdļjanu un Ivanovu un ar viņu rīcību un darbību. Runa bija par to, ka šobrīd saskaņā ar spēkā esošo pašreizējo likumdošanu pēc likuma apcietinājumā nedrīkst turēt nevienu personu ilgāk par 9 mēnešiem. 9 mēneši ir maksimālais termiņš, pie tam, ja to ir atļāvis PSRS Ģenerālprokurors. Prakse diemžēl ir tāda, ka ne vienmēr šis 9 mēnešu termiņš tiek ievērots, jo pirmām kārtām ir tādas ļoti apjomīgas lietas, kurās ir daudz apsūdzēto, turklāt šie apsūdzētie ir tik bīstami sabiedrībai, ka viņi ir jātur apcietinājumā un nav iespējams 9 mēnešu laikā šīs lietas izmeklēt. Praksē gāja pa tādu ceļu, ka šo termiņu turēšanai apcietināšanā pagarināja ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija piekrišanu. Būtībā tā ir nelikumīga prakse, un tādēļ likumdevējs noteica, ka tagad maksimālais termiņš ir ar PSRS Ģenerālprokurora piekrišanu līdz pusotram gadam. Pie tam ir noteikta attiecīga gradācija, teiksim, mūsu republikā ar republikas prokurora tiesībām ir atļauja līdz 9 mēnešiem. Šis pusotrs gads ir maksimālais termiņš. Ne Augstākās Padomes Prezidijam, ne arī kādam citam nav tiesību vairs nekādu pagarinājumu dot, un ja pusotra gada laikā izmeklētājs vainu nevar pierādīt, tad cilvēks ir jāatbrīvo. Nevienu dienu ilgāk viņš nedrīkst atrasties apcietinājumā. Gdļjana un Ivanova lietā bija gadījumi, ka cilvēki gadiem ilgi atradās apcietinājumā un trīs četru gadu laikā šo cilvēku vaina nav pierādīta un lieta līdz tiesai nav nonākusi.

Un vēl pēdējais, ko es gribu teikt. Ņemot vērā, ka visi šie priekšlikumi savā pamatā ir saistīti ar tālāku demokratizāciju un pilsoņu tiesību tālāku paplašināšanu, var rasties jautājums, vai ir pareizi, ka tagad, kad valstī pieaug noziedzība, it sevišķi organizētā noziedzība, kad jāpastiprina cīņa pret noziedzību, mēs šeit paplašinām aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības, tiesības uz aizstāvību.

Atbilde var būt tikai viena, jā, mēs rīkojamies pareizi. Katrs noziegums ir jāatklāj, katrs noziedznieks ir jāatmasko, bet pirms mēs atzīstam sabiedrības locekli par noziedznieku, mums ir jāpārliecinās, ka viņš tiešām ir noziedznieks. Ja īstā noziedznieka vietā notiesā nevainīgu, tad vainīgais paliek nesodīts, turpina apdraudēt sabiedrību, nevainīgais nepelnīti pārdzīvo fiziskas un morālas ciešanas par nodarīto netaisnību, bet nav lielākas netaisnības kā netaisnība valsts vārdā. Garantija pret šādu iespējamu netaisnību ir tikai viena - reālas tiesības uz aizstāvību.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai jautājumi ir? Nav. Vai Likumdošanas ierosinājumu komisijai radās kādi jautājumi, šaubas vai papildinājumi? Vai grib kāds vēl ko teikt šajā sakarā?

V.Millers. Mēs komisijas sēdē izskatījām visus priekšlikumus un atbalstījām tos.

Priekšsēdētājs. Likumdošanas ierosinājumu komisija atbalsta. Vai tie labojumi, kuri nebija ierakstīti jūsu projektā, bet par kuriem jūs ziņojāt, neizraisa kādas šaubas? Vārdu lūdz Andris Plotnieks.

A.Plotnieks (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti! Es ļoti ļoti konspektīvi izteikšu tikai dažus apsvērumus. Pirmais un pats būtiskākais ir 77.pants. Otrā rindkopa - tātad jautājums par to, kas var pagarināt apcietinājuma termiņu, kas pārsniedz 9 mēnešus. Tik tiešām šāda norma šobrīd Savienības līmenī ir ieviesta, bet mēs jūnijā izlēmām, ka Latvijas PSR Augstākā Padome ieceļ Latvijas PSR prokuroru. Tad laikam tomēr mums šai jautājumā jābūt konsekventiem un otrā rindkopa vienkārši jāizmet ārā. Ja mums būs tādas konfliktsituācijas, kad vajadzēs iziet ārpus šiem 9 mēnešiem, tad tai jābūt ārkārtējai situācijai un varbūt nemēģināsim risināt grūtības noziegumu atklāšanā tādējādi, ka mēs turam virs 9 mēnešiem cilvēkus apcietinājumā. Jāstrādā ir kvalitatīvāk un tomēr jāievēro arī šajā jautājumā cilvēku tiesības, ja jau mēs visu laiku runājam par cilvēktiesībām. Bez tam man šķiet, ka būtu lietišķi ieviest vienu normu. Es nezinu, vai mēs šodien esam gatavi, bet PSRS Augstākās Padomes likumdošanas likumības un tiesiskās kārtības jautājumu komitejā tika izskatīts jautājums par tiesībām pārsūdzēt prokurora sankciju, par drošības līdzekļu izvēli. To Savienības līmenī mēs nepanācām, tas var maksāt ļoti dārgi. No šī viedokļa arī šo priekšlikumu noraidīja. Varbūt vajadzētu republikā par to iestāties vai vēl kategoriskāk aizstāvēt mana kolēģa Jura Bojāra pozīciju, kurš mēģināja iestāties par habeas corpus principa atzīšanu, ka triju dienu laikā aizturētais jāved pie tiesneša un tiesnesis izlems, vai turēt viņu apcietinājumā vai ne. Un vēl trešais jautājums. Te ir runa par aizdomās turēto. Vai šinī gadījumā mēs visu laiku domājam par to, kur kurš ir aizturēts, vai ne? Tas ir būtisks jautājums.

Priekšsēdētājs. Kāpēc jūs nejautājāt tad, kad bija kārta jautājumiem?

A.Plotnieks. Šinī gadījumā interpretācija bija: ja mēs uzskatām, ka jebkurš aizturētais ir aizdomās turēts, tad ir skaidrs, ja ne, tad vārdiņš “aizturētais” būtu jāpieliek klāt. Jo var būt tāda situācija, ka viņš sēdēs un šai laikā aizstāvju nebūs, un tad notiks visas tās nepatīkamās manipulācijas, kuras pēc tam nākas ar grūtībām un bēdām konstatēt.

Priekšsēdētājs. Es jums jautāju nevis tāpēc, lai ievērotu kaut kādu svētu reglamentu. Es tikai gribēju, lai nestaigātu nemitīgi uz tribīni un atpakaļ. Ja referents ir tribīnē, tad uzdodam jautājumu viņam. Bet, ja jautājumu nav, tad nav. Vārdu lūdz Latvijas PSR Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētājs Aivars Niedre.

A.Niedre. Godājamie deputāti! Es lūdzu jūs atbalstīt tos priekšlikumus, kādus ir iesniegusi mūsu organizācija un par kuriem ziņoja deputāts Gvido Zemrībo un kuri guva atbalstu arī Likumdošanas ierosinājumu komisijā. Es domāju, ka tuvāk analizēt šos priekšlikumus nebūtu vajadzīgs, jo tie pietiekami plaši tika izskaidroti. Es tikai gribētu sacīt to, ka citu svarīgu likumu starpā arī šie ierosinājumi ir ļoti svarīgi. Pietiek, ja atgādināsim, ka ļoti daudzi PSRS tautas deputātu kandidāti, arī tie, kuri atrodas šajā zālē, savā laikā, izvirzot savu platformu un cīnoties par ievēlēšanu, izvirzīja tieši tādu priekšlikumu pieņemšanu. Mēs līdz ar to esam panākuši demokrātisku norādi, par kuras svarīgumu šeit jau tika teikts. Tas pirmkārt. Otrkārt, ir nepieciešams nekavējoties pieņemt šos ierosinājumus, jo, kā jau tika teikts, vissavienības mērogā ir nolemts, ka tie stājas spēkā ar 1.decembri. Tātad šodien, 12.janvārī, mēs jau esam mēnesi un 12 dienas kavējušies, lai tos ieviestu mūsu republikā. Taču tas ir nepieciešams, saistot šo normu ar segumu, ja tā var izteikties, jo tā bija tikai deklarācija. Bet šeit ierosinātie priekšlikumi nodrošina gan tiesisko statusu aizdomās turētam, gan arī tiesisko statusu viņa aizstāvim šajā laika posmā. Ceturtkārt, es gribu sacīt, ka tie ir tikai pirmie, paši neatliekamākie priekšlikumi, tie lielā mērā ir kompromisa priekšlikumi, tie nekādā ziņā pilnībā neapmierina aizstāvības, šinī gadījumā advokatūras, intereses, taču tie izstrādāti, apspriežoties ar prokuratūras un iekšlietu ministrijas izmeklēšanas darbiniekiem, kā arī ņemot vērā visu intereses. Ne jau velti Latvijas juristu biedrības 2.kongress uzskatīja par nepieciešamu nodibināt darba grupu, lai izstrādātu jaunu kriminālprocesa kodeksu. Protams, tajā tika ietverti arī šie progresīvie noteikumi un arī tie, par kuriem tikko runāja PSRS tautas deputāts Andris Plotnieks. Un visbeidzot mums jāsaprot, ka ar šiem labojumiem un priekšlikumiem darbs tikai aizsākas, vēl jāveic vesela virkne pasākumu, vēl daudz kas darāms mūsu advokatūrai. Es domāju, ka tuvāk pie šiem pasākumiem varam nekavēties, tas ir turpmākais mūsu izpildes jautājums, ko mēs varam realizēt pēc šo labojumu pieņemšanas. Attiecībā uz profesora Plotnieka izvirzīto jautājumu gribu teikt, ka Kriminālprocesa kodeksa 121.pantā ir dota aizdomās turētā definīcija. Mēs šajā daļā neko nebijām ierosinājuši, nekas šeit netiek mainīts to apsvērumu dēļ, ka tiek ierosināti tikai pirmie labojumi. Es gribētu atgādināt, ka šajā pantā teikts sekojošais: par aizdomās turēto atzīstama persona, kas saskaņā ar šā kodeksa 120.pantu aizturēta vai ar šā kodeksa 70.pantu pirms apsūdzības celšanas ir pielietots drošības līdzeklis.

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikties? Ja ne, tad pārtraucam debates. Tātad šo likuma projektu mums iesniedza un atbalsta Augstākā Tiesa, Advokātu kolēģija un mūsu Likumdošanas ierosinājumu komisija. Deputāts Plotnieks iesniedza dažus labojumus. Es nezinu, kādi jums ir priekšlikumi, bet man tomēr liekas, ka tādos specifiskos jautājumos kā tiesvedības lietas, kuras ir izskatījušas šīs trīs organizācijas un mūsu Likumdošanas ierosinājumu komisija, kurā darbojās profesionāli juristi, es varētu likt uz balsošanu šos labojumus tikai tad, ja tiem būtu, runājot parlamenta valodā, plenārās sēdes labojumu statuss. Mums starpbrīdī vajadzētu tos pavairot, izsniegt deputātiem apspriešanai un tad balsot. Tas tomēr nav tas no tiem likumprojektiem, kurus mēs iepriekš pieņēmām. Šim likumam, manuprāt, jābūt ļoti precīzam un es gribētu aicināt atbalstīt to, ko mums iesniedza, ja nevienam iebilžu nav.

G.Zemrībo (no zāles).

Mēs atbalstām jūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Uzskatot, ka likumdošana tālāk jāpilnveido, es nebūt nenoliedzu profesora Plotnieka iesniegtos priekšlikumus. Tie tiks ievēroti un turpinās savu radošo dzīvi.

V.Millers. Mums ir tāds priekšlikums: pēc reglamenta katrs likumu ierosinājums jāapspriež komisijas sēdē. Atdodiet to mums, un nākamajā sesijā viņi šo jautājumu varēs izskatīt.

Priekšsēdētājs. Piezīme vai priekšlikums ir vietā. Man ir izdevīgāk to traktēt kā priekšlikumu, jo tā tas ir: mēs nevaram to izskatīt tikai tāpēc, ka mēs laika ziņā nevaram pavairot. Citiem vārdiem, reglaments mums neļauj momentā to pieņemt, mēs to atdodam komisijai un komisija nākamajā sesijā, ja tas būs vajadzīgs, izdarīs attiecīgas izmaiņas projektā. Vai varam balsot par šīm izmaiņām kopumā? Ja varam, tad, lūdzu, balsosim. Kas par? Paldies. Redzams, ka vairākums. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tātad likums ir pieņemts.

Nākamais jautājums - par valsts karogu, himnu un ģerboni.

Vārds ziņojumam valsts un nacionālās simbolikas darba grupas vadītāja vietniekam akadēmiķim Jānim Stradiņam.

J.Stradiņš. Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un - es varbūt mazliet patētiski teikšu - cienījamā latviešu tauta! Iztirzājamo ļoti principiālo jautājumu par mūsu republikas oficiālās simbolikas mainīšanu vispirms izvirzīja radošo savienību Kultūras padome, PSRS tautas deputāti J.Peters un A.Plotnieks. Un tad jau pērn ieskanējās ļoti daudzās kolektīvās un individuālās vēstulēs. Var argumentēti pamatot, ka pašreizējā republikas simbolika saistās ar 1940.gada notikumiem Baltijā, staļiniskajām deformācijām, tā pieņemta bez jebkādas konsultēšanās ar tautu un republikas sabiedrību, un šodien, kad Latvija sāk savu ceļu uz suverenitāti, tas ir anahronisms. Arvien plašāk sabiedrībā iesakņojas apziņa, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā 1940.gadā nav bijusi likumīga, tātad vēsturiskie simboli de jure turpina pastāvēt. Kopš 1988.gada vasaras visplašāko tautas aprindu attieksme pret simboliem bijusi redzama skaidri un nepārprotami. Latviešu tautas nobalsojums būtībā jau ir noticis. Un gribu vēl piebilst, ka gan karogu, gan himnu ir atzinušas arī Latvijas tautu nacionālās kultūrbiedrības, tātad nekādas starpnacionālas kolīzijas šis jautājums nav izraisījis. Sarežģītākais ir jautājums, vai šo atribūtiku drīkst pasludināt par oficiālu valsts atribūtiku, un kad tas ir jādara - vai jau šodien vai mazliet vēlāk. Iebildumi par Latvijas vēsturiskās simbolikas atjaunošanu nāk gan no labās puses - no konservatīvajiem spēkiem, gan no kreisās puses - no mūsu radikāļiem. Vieni saka, ka šī simbolika esot nepieņemama kā buržuāziskās Latvijas simbolika, otri saka, ka simbolu pieņemšana būtu okupācijas varas leģitimēšana, tos varēšot akceptēt tikai tad, kad oficiāli būšot atjaunota Latvijas Republika, pagaidām tie varētu būt vienīgi neatkarības cīņas simboli. Atļaujiet sniegt mazu analīzi, izteikt savu viedokli, kā es saprotu lietas būtību. Neesmu ne jurists, ne politiķis, saprotu, ka šī problēma nav viennozīmīga, ka domas ir polarizējušās. Saprotu, ka saņemšu belzienus no abām pusēm, taču es lūdzu uzmanīgi ieklausīties argumentos. Ko izsaka valsts karogs? Valsts karogs izsaka to, ka pastāv valsts, pastāv valsts ideja, arī valsts suverenitāte, varbūt pilnīga, bet dažkārt arī deklaratīva vai ierobežota. Pasaules prakse zina daudz gadījumu, kad karogi ir valstīm ar deklaratīvu vai tikai nākotnē paredzamu suverenitāti. Ja mums šķiet nepieņemami Namībijas, Puertorikas un Jaunkaledinijas piemēri, tad atcerēsimies Īrijas Republiku, kas 1916.gadā sāka cīnīties par savas suverenitātes atkarošanu, cīnīties par saviem simboliem, līdz šie simboli tika atzīti pilnīgi oficiāli. Bet diemžēl to sākotnējā iecere vēl nav realizējusies, jo Olstera vēl nav atgūta. Viņi zaudē to. Sarkanbaltsarkanais karogs, kura vēsturiskās saknes meklējamas jau 13.gadsimtā un vēlāk Tērbatas studentu jauniešu vidū, Kronvalda un Ausekļa laikā, atdzima pirmā pasaules kara gados. 1917.gada pavasarī pēc Februāra revolūcijas tas kļuva par cīņas simbolu par Latvijas valstiskumu, vispirms Bāzelē, Rainim tuvākajās aprindās. Sākumā autonomijas, vēlāk neatkarīgas valsts veidā. Tas kļuva par Latvijas Republikas oficiālo simbolu, un tad pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā līdz 1940.gada 25.septembrim palika valsts karogs. Jā, sarkanbaltsarkanais karogs ir Latvijas Republikas simbols, un noteikti tas ir vispārnacionāls Latvijas valstiskuma simbols. Valsts karogs parasti nemainās līdz ar politiskām norisēm, ar sabiedriskās iekārtas nomaiņu, izņemot varbūt lielo monarhiju vai impēriju sabrukumu, kā tas bija Francijā, kad Burbonu karogu nomainīja “trikolors”, Vācijā, sabrūkot otrajai impērijai, kā arī Krievijā un Austrumungārijā, Austrumeiropas valstīs pēc otrā pasaules kara tika saglabāti vecie karogi, tikai reizēm papildinot tos ar šķietami laikmetīgu atribūtiku, ko tagad, kā mēs redzam, steidzami montē ārā no karogiem.

Var iebilst, ka atšķirībā no Austrumeiropas valstīm Baltijas republikas 1940.gadā savu neatkarību nesaglabāja. Un tagad Latvijas neatkarība, pat tās reālā suverenitāte, vēl nav atgūta. Taču palūkosimies no citas puses. Suverenitātes atgūšana nav vienreizējs akts, bet gan process, kura līdzdalībnieki un liecinieki mēs esam. Turklāt to veicina ne vien radikālās grupas, bet galvenokārt tautas vairākums, kā to parādījuši vēlēšanu rezultāti republikā. To veicina arī republikas vadības progresīvā daļa. Vai cīņā par suverenitāti lai ejam ar veciem simboliem? Kādus karogus pacelsim virs demokrātiski jaunievēlēto pilsētu, ciemu un rajonu padomju mītnēm?

Maskavā, centrā, un arī šeit vēl ļoti spēcīgi ir unitārās valsts - vienotās un nedalāmās impērijas piekritēji, kuriem pats republikas valstiskums šķiet fikcija. Savienoto republiku līdzšinējo simbolu lietošana šādu pārliecību var tikai nostiprināt. Turpretim, ja 15 unificētu karogu ierindā līdzās Lietuvas karogam parādās arī Latvijas, Igaunijas un, es ticu, ka drīzumā - Gruzijas, Armēnijas, bet vēlāk - Baltkrievijas, Ukrainas un arī Krievijas karogs, tad tas liks padomāt, tad izcels mūsu tiesības uz valstiskumu. Ar kādu karogu lai Latvija reprezentējas ārzemēs, ar kādu karogu Latvija uzstāsies starptautiskās sporta spēlēs, UNESCO, sadraudzības pilsētu sanāksmēs un saimnieciskajos darījumos, ja paralēli funkcionē oficiālais sarkanzilviļņotais un sarkanbaltsarkanais karogs, tad ārzemnieki vienmēr var domāt, ka pēdējais pārstāv tikai radikālo opozīciju, nevis tautas vairākumu. Atgādināšu, ka vācu okupācijas laikā Holandē, Beļģijā un Francijā tika lietoti attiecīgo valstu simboli, arī Čehoslovakijā pēc 1948.gada karogs nemainījās. Pat otrādi, visur tas iedvesmoja cīņai par suverenitātes atjaunošanu. Manuprāt, karoga atjaunošana būtu kaut neliels solis uz priekšu, ar ko cīņa par Latvijas suverenitātes atgūšanu demokrātiskā parlamentārā ceļā varētu tikai iegūt.

Šo soli var akceptēt katrs, kas atzīst Latvijas valstiskuma pastāvēšanu, neatkarīgi no viņa viedokļa par tās nākotnes statusu, sabiedrisko iekārtu un tamlīdzīgi. Un tas nebūt nenozīmē pašreizējā stāvokļa leģitimēšanu. Tad jau leģitimēšana drīzāk būs līdzdalība PSRS vai Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās - vēl lielākā mērā nekā karogs. Toties ar Latvijas valstiskumu būtu spiesti rēķināties arī tie spēki, kam tas nebūt nav pa prātam. Šādu ceļu mums rāda Lietuva, kuras Augstākā Padome 1988.gada novembrī pieņēma lēmumu par vēsturiskās simbolikas restitūciju, jeb, kā mēs teiktu, leģitimēšanu. Pagaidām es neredzu nekādus mīnusus šādam Lietuvas lēmumam. Gluži otrādi. Mihaila Gorbačova vizītes laikā izpaužas tautas, sabiedrisko organizāciju un vadības vienība, oficiālo un tautas svēto simbolu kopība. Gorbačovs dodas uz Lietuvu būtībā kā uz suverēnu valsti, bet, ja viņš, piemēram, no Šauļiem ierastos Rīgā, kuri simboli tad viņam te būtu jārespektē? Padomāsim par to!

Vēl pirms neilga laika es no pozitīva lēmuma varbūt būtu atturējies, taču patlaban man šķiet, ka lēmumu par karogu principā varētu pieņemt jau šodien, jo republikā pirmo reizi pēckara laikā ir notikušas un arī tuvākajā nākotnē paredzamas demokrātiskas varas orgānu vēlēšanas, ir pieņemts, kaut arī, kā mēs redzējām, ar grūtībām un trūkumiem, PSRS Augstākās Padomes lēmums par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību, ir atcelts Konstitūcijas 6.pants. Tā ka priekšnoteikumi būtu. Taču vai galīgais lēmums būtu jāpieņem šodien? Manuprāt, ne. Varbūt nebūtu īsti ētiski izšķirt jautājumu vecajam Augstākās Padomes sastāvam, kurā nav pārstāvēti tie demokrātiskie spēki, arī radikāļi, kas taču tik ilgi ir cīnījušies par karogu, bet tagad no jautājumu izšķiršanas it kā tiek atstumti. Tagad priekšvēlēšanu cīņas apstākļos šādu aktu varētu iztulkot kā zināmu manevru, turklāt karoga problēma, manuprāt, nav atraujama no himnas un ģerboņa problēmas. Tādēļ arī par tiem es gribētu teikt dažus vārdus. Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” ir ne tikai oficiāls Latvijas Republikas simbols, bet arī tautas lūgšana, kas radusies Pirmo vispārējo dziedāšanas svētku laikā 1873.gadā un gadu gaitā iekarojusi latviešu tautas sirdi. Pašreizējai Anatola Liepiņa sacerētajai himnai, kuras pirmajā variantā turklāt bija vārdi “Ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien”, patiešām nepiemīt nedz himniskums, nedz idejas spēks, un tās radio atskaņojumi no rītiem ir izraisījuši drīzāk negatīvas emocijas nekā pacēlumu. Pirms pusotra gada pavīdēja doma, ka varbūt būtu jāsacer gluži jauna himna vai jāakceptē par himnu “Daugav’s abas malas”, taču tagad diez vai tautas vairākums šādu risinājumu pieņems.

Par himnu jāatjauno “Dievs, svētī Latviju!”. Tāds būtībā ir viennozīmīgs Latvijas tautas verdikts. Starp citu, himna nav Konstitūcijas jautājums, tās akceptēšana neprasītu divas trešdaļas balsu, taču himnu nevajadzētu šķirt no ģerboņa.

1921.gadā akceptētais ģerbonis tik tiešām ir radies kā Latvijas Republikas simbols, kas, jāpiebilst, nebija pirmais Latvijas Republikas ģerbonis. Par to visai dzīvas diskusijas notika šajā pašā zālē 1921.gadā 15.jūnijā, Latvijas Satversmes sapulcē referējot Marģerim Skujeniekam. Es atgādināšu Skujenieka doto motivāciju: “Latvijas ģerbonī, kaut arī tā nav mūsu vēsturiska tradīcija, visām figūrām jābūt motivētām, un tāpēc Satversmes komisija ierosina pieņemt ģerboni, kas sastāvētu no vairoga, kura augšējā daļā atrastos saules motīvs, bet apakšējā daļa būtu sadalīta divās daļās. Pirmajā daļā - sarkans lauva sudraba laukā un otrajā - sudraba grifs sarkanā laukā. Saules motīvs ir tas, kas bieži, it sevišķi pēdējā laikā, tika lietots kā ģerbonis Latvijas neatkarības cīņā. Otrkārt, lauva un grifs ir Latviju veidojošo novadu simboli. Lauva - tā ir Kurzeme un Zemgale, bet grifs - Latgale un Vidzeme. Tā varētu teikt, ka heraldiskās figūras nederētu pieņemt mūsu ģerbonī tāpēc, ka tajā laikā, kad tās radās, Latvijas sastāvdaļas nebija brīvas. Šos tēlus ieviesušas svešas tautas”. Marģeris Skujenieks, tas pats Skujenieks, kas 1940.gadā gāja bojā Maskavā, čekas pagrabos, uzskatīja, ka šie heraldiskie zvēri ir vēsturiska un eiropeiska tradīcija, kuru savos ģerboņos paturējušas arī citas toreiz neatkarību ieguvušās valstis - Čehoslovakija, Somija, Igaunija, Lietuva un Polija.

Tātad šajā no heraldikas viedokļa nevainojami izveidotajā ģerbonī parādīta arī Latvijas gadsimtu vēsture, tās kādreizējā novadu sašķeltība, atkalapvienošanās, arī tās saites ar kaimiņzemēm, jo, starp citu, lauva ir nācis ar Vācijas, bet grifs - ar Polijas starpniecību no grieķu un latīņu tēlu pasaules. Ģerbonis un tā skaidrojums diemžēl nav tā iesakņojies tautā kā karogs un himna. Turklāt ģerboņa likumīgai pieņemšanai būtu jāizgatavo tā krāsainais un grafiskais etalons, ko mākslinieki šodien vēl nevar parādīt. Tas esot grūts darbs, arī krāsas grūti dabūt. Mēneša laikā tas varētu tikt izdarīts. Turklāt Latvijas Republikā, kā zināms, pastāvēja lielais ģerbonis, kurā vairogu ar simboliem turēja sarkans lauva un balts grifs, un mazais ģerbonis bez heraldikas zvēriem ārpusē. Lielo ģerboni drīkstēja lietot valsts prezidents un viņa pilnvarotās amatpersonas un iestādes, bet mazos - pārējās amatpersonas ar tiesībām uz savas valsts zīmogu. Mūsu vēsturiskajā realitātē būtu jānosaka šīs funkcijas - kas drīkst lietot lielo un kas - mazo ģerboni, un tādēļ jāizstrādā nolikums par ģerboni.

Tāpat vajadzētu rūpīgi izstrādāt nolikumu par karoga lietošanu. Piemēram, ir izsacītas bažas, ka tad, kad pasludinās sarkanbaltsarkano karogu par valsts karogu, to vairs nedrīkstēšot uzvilkt, teiksim, Rīgas pils Svētā gara tornī un citās pilsētās neoficiāli. To vajadzētu nolikumā raksturot. Tāpat sarkanbaltsarkano karogu nevajadzētu ļaut lietot tām organizācijām, kas neatzīst Latvijas valstiskumu, vai arī būtu jāreglamentē karoga pacelšana vai nepacelšana PSRS valsts svētkos. Piemēram, Padomju Armijas dienā varētu pacelt tikai PSRS karogu, jo armija ir vissavienības kompetencē, vismaz tik ilgi, kamēr netiek izveidotas republikas teritoriālās karaspēka daļas.

Šādu strīdīgu momentu ir ne mazums, bet, manuprāt, tie visi ir atrisināmi. Vēl piezīmēšu, ka pret nacionālo simboliku valsts simbolu pakāpē patlaban iebilst LNNK, LSDSP un Interfronte. Nenoteikta un nogaidoša pozīcija ir LKP CK birojam un Tautas frontei. To atbalsta Latvijas Lauksaimnieku savienība, radošās savienības un Latvijas Zinātnieku savienības padome, kuras lēmumā, starp citu, ierosināts atjaunot arī Latvijas Republikas nosaukumu. Taču man gribētos šajā gadījumā izsacīt dibinātas šaubas, vai te dažu sabiedrisko organizāciju viedoklis sakrīt ar Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedokli. Vai te nav tas gadījums, kad politisko spēku kategorisms mazliet kontrastē ar tautas veselīgo intuīciju. Gan lielās karoga aptaujas laikā, kad saņēmu apmēram 12 000 vēstuļu ar 130 tūkstošiem parakstu, gan vēlāk man ir bijušas neskaitāmas sarunas ar daudziem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās. Tādēļ varu intuitīvi nojaust, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju, tas klusējošais vairākums, labprātāk akceptētu pozitīvu lēmumu. To rāda arī aizvakardienas radio ekspresaptauja, kurā no 7 tūkstošiem zvanītāju, ja esmu pareizi informēts, 6800 izteicās par un tikai 200 pret. 11.janvārī Augstākās Padomes Prezidijs saņēma 20 vēstules un telegrammas, kurās 1071 cilvēks izsakās pret karoga leģitimāciju, un 330 vēstules un telegrammas, kurās 16 930 cilvēki izsakās par šiem simboliem. Tātad 80 līdz 90 procenti - jūs gan varētu teikt, ka samērā šaurajā, tomēr neatkarīgajā ekspertīzē - izsakās par šo simboliku. Tie pretargumenti, kurus es jau minēju, ir tādi, ka nav vēl gatavi ģerboņa zīmējumi, nav vēl sagatavoti un apspriesti nolikumi. Ko varētu ieteikt šādā situācijā? Manuprāt, varēja būt šāds reāls risinājums. Pirmkārt, Augstākā Padome jau šodien izteic savu principiālo attieksmi pret republikas valsts karoga, ģerboņa un himnas mainīšanu.

Vai tā būtu pozitīva vai negatīva, tas neprasītu divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu, bet šāds lēmums rādītu ceļu, pa kuru būtu jāiet tālāk. Pozitīvā gadījumā, ja deputātu vairākums tam piekristu, tad izdalītajos lēmumu projektos tieši tā arī vajadzētu ierakstīt. Es priekšsēdētājam A.Gorbunovam izteicu šādu ierosinājumu: Augstākā Padome uzskata, ka nepieciešams mainīt republikas valsts simboliku, atzīt sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus, un tālāk kā lēmuma projekta tekstā. Otrkārt, Augstākā Padome uzdod attiecīgajām komisijām un Tieslietu ministrijai sagatavot priekšlikumus par simboliku ar attiecīgiem grozījumiem Konstitūcijā, teiksim, viena vai divu mēnešu laikā, lai demokrātiski jaunievēlētā Augstākā Padome, es vēlreiz uzsveru - lai jaunievēlētā Augstākā Padome varētu pieņemt savu lēmumu pirmajā vai varbūt vienā no savām pirmajām sesijām. Treškārt, tāpat tiek uzdots izstrādāt nolikumu par karoga, ģerboņa un himnas lietošanu, īpaši iepazīstināt un plaši izskaidrojot ģerboņa elementu motivāciju arī cittautiešiem domātajā presē. Es gribētu te varbūt pateikt tādu iepriecinošu faktu, ka nupat rīdzinieks krievu tautības pilsonis Sergejs Kuzminskis ir atsūtījis savu piedāvāto variantu “Dievs, svētī Latviju!” tulkojumam krievu valodā ar savām notīm. Ja himna tiktu pieņemta, tad, protams, kādam profesionālim tā būtu jātulko.

Šo nolikumu vajadzētu nodot tautas apspriešanai pirms vai pēc simbolikas pieņemšanas. Es domāju, ka īpaši ievilcināt lēmuma pieņemšanu nevajadzētu, jo daudzi cilvēki, sevišķi no vecākās paaudzes, būtu gandarīti redzēt Latvijas vēsturiskos simbolus pēc iespējas ātrāk.

Ja esmu pareizi sapratis, lēmums par ģerboni saistīts arī ar republikas naudas zīmju iespiešanu. Ja šodien pieņemtu šo lēmumu, tā teikt, pirmajā lasījumā, tad galīgais pieņemšanas termiņš varētu būt, piemēram, maijs vai jūnija sākums, lai XX vispārējos dziesmu svētkos neparādītos nevajadzīga konfrontācija starp varas iestāžu un tautas akceptēto simboliku. Pirmajos vispārējos dziedāšanas svētkos tikko pamodinātā latviešu tauta izgāja ar Līgo karogu sarkanbaltā krāsā, lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”, bet XX dziesmu svētkos tā saņems tos atpakaļ. Vismaz kā sava valstiskuma apliecinājumu. Simboli ir ne tikai mūsu pagātne un nākotne, bet arī mūsu tagadne, lai kāda tā būtu.

Cienījamie deputāti, demokratizācija Latvijā tāpat kā visā Austrumeiropā un tāpat kā visā Padomju Savienībā, vēršas plašumā. Latvija patlaban ir ceļā uz otro Republiku. Es domāju, ka iet uz priekšu ar savu karogu, ar savu ģerboni un savu himnu kā mūsu valstiskuma un vēlmju apliecinātājiem tomēr ir daudz labāk nekā iet bez tiem.

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi?

V.Avotiņš. Kāds pamats, ņemot vērā sabiedrības izteikto viedokli, ir lēmuma projekta sākumā teiktajam, ka Latvijas himna neatbilst pašreizējam periodam? Ziņotājs teica, ka sabiedrības viedoklis ir par to, lai atbilstu, tādēļ es uzskatu, ka sākums nav objektīvi uzrakstīts.

J.Stradiņš. Domāta pašreizējā Latvijas PSR oficiāli apstiprinātā himna, tas ir, Anatola Liepiņa uzrakstītā himna ar Jūlija Vanaga un Friča Rokpeļņa vārdiem. Es domāju, ka tā tiešām neatbilst.

Priekšsēdētājs. Projekts saskan ar akadēmiķa teikto. Vai ir jautājumi? Nav. Varbūt norunāsim tā: ir priekšlikumi, kas atšķiras no sagatavotā projekta, tāpēc lūgsim tos tūlīt nodrukāt un pavairot, bet pārtraukumā izsniegt deputātiem, lai tālakajā apspriešanas gaitā, jo mums acīmredzot būs jābalso, būtu skaidrība.

Nosaukšu runātājus, kas jau ir pieteikušies šajā jautājumā: Vija Artmane, Viktors Avotiņš, Vilens Tolpežņikovs un Ivars Ķezbers. Turpina pienākt vēstules ar priekšlikumu izskatīt jautājumu un pieņemt pozitīvus lēmumus. Komisijai visi šie priekšlikumi ir, es nenolasīšu tos. Tikko saņemtos nododu komisijai. Vārds deputātei Vijai Artmanei.

A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Dzīve tik strauji attīstās, un notikumi tā pārveidojas, ka tas, ko mēs esam runājuši vai jutuši pirms mēnešiem trim vai pusgada, ir jau aizgājis un šodien mums ir citas domas un citas tiekšanās. To sacīdama, es atceros savu iepriekšējo uzstāšanos šajā zālē, un tad par sacīto patiešām biju ļoti pārliecināta. Es vēl tagad domāju, ka mēs neesam tik tālu tikuši, lai būtu nopelnījuši savu karogu un savu brīnišķīgo himnu, bet ir jāsaka tā, ka man ir pilnīgi vienalga, kādās domās ir mūsu da?as jaunizveidotās partijas un to pārstāvji, kādas ir to savstarpējās attiecības, man ir pilnīgi vienalga, ko domā da?i cilvēki, kuriem ne šī zeme, ne šī republika nav pietiekami dārga un kuriem ir vienalga, kur viņi dzīvo. Man ir pilnīgi vienalga, ko domā arī tie pilsoņi, kuri netic daudzu mūsu, tai skaitā arī manam, darbam. Man ir pilnīgi vienalga, kā konjunktūras vējos grozās cilvēku domāšana un galvas. Šodien katram jāpaliek pie savām domām. Mums nevienam nav jāizdabā, tāds nu ir laiks.

Pēc tik brīnišķīgas ievadrunas, ko teica akadēmiķis Stradiņš, vispār ir grūti turpināt. Es tikai gribēju pateikt, ka šodien mums jau kaut kas ir. Ir apstiprināta mūsu ekonomiskā patstāvība, dots novērtējums 1939.gada notikumiem un Molotova-Ribentropa paktam. Un karogs ir tāda lieta, kas mūs aicina domāt, darīt, veidoties un stiprināties, jo mums apkārt ir arī Sloka, Baltijas jūra, Inčukalns, Baldone ar savu rodona krātuvi, armijas poligoni, izpostītā Latvijas zeme. Mums ir iznīcībai nolemta Baltijas jūras piekraste. Un mums ir smirdošas pilsētas. Mums ir nabadzīgi ļaudis, mums ir ļoti talantīgi cilvēki, mums ir ļoti stipra griba, mums ir pārmēra lepnums, bet mums ir zudis darba tikums. Mūs gaida ļoti grūtas dienas, bet mums tomēr ir vajadzīga kaut kāda zīme, kurai mēs ticam. Manuprāt, grūti atrast labāku zīmi par sarkanbaltsarkano karogu, kas ir pazīstams visā pasaulē. Ir da?ādas zīmes, arī sarkano karogu kvēli revolucionāri ir glabājuši pie sirds. Tāpat kā - sarkanbaltsarkano. Es nezinu, vai karogu ar zilo vilnīti kāds tā ir glabājis. Varbūt tāpēc tas mums nav tik svēts un mīļš, ja nu vienīgi kā republikas apzīmētājs citu karogu vidū. Man liekas, ka būtu skaisti un ārkārtīgi taisnīgi šajā dzīves situācijā, ja mums būtu sarkanbaltsarkanais valsts karogs. Kā draudzīgas zemes karogu, ja zeme būs pret mums draudzīga, mēs varēsim svētkos uzvilkt sarkano karogu. Būtu ļoti skaisti, ja no rīta, it sevišķi laukos, kur ļaudis agri ceļas zirgus barot, noskanētu himna “Dievs, svētī Latviju!”. Tad arī citu nāciju pārstāvji arvien atcerētos, kādā republikā viņi dzīvo.

Priekšsēdētājs. Lai ietaupītu laiku, PSRS tautas deputāts Andrejs Cīrulis debatēm pievieno savu rakstu “Latvijas Jaunatnē” 10.numurā. Vārds PSRS tautas deputātam Viktoram Avotiņam.

V.Avotiņš. Godājamie deputāti! Esmu pārliecināts, ka vairums cilvēku, kuri grib redzēt sarkanbaltsarkano karogu Latvijas PSR karoga vietā, no sirds vēlas arī Latvijas brīvību. Es ticu, ka vairumam cilvēku šāds pozitīvs lēmums būs ļoti laba dāvana. Himna “Dievs, svētī Latviju!” liks viņiem atcerēties, dos cerību, karogs viņus apvienos, un viņi būs priecīgi laulāties Latvijas Republikas ģerboņa priekšā.

Protams, šim solim ir politiska nozīme, un tam var būt labs politisks efekts. Taču, līdzko tautas simbolika kļūst par valsts simboliku, noteicošie top valstiskie apsvērumi un valsts iespējas. Te nepietiek ar deklarāciju, ka karogs tiek pacelts, lai izcīnītu labāku dzīvi, nevis lai vainagotu to, kas mums jau ir. Rodas jautājums, kā tautas griba ir formulēta Latvijas PSR valsts politikā? Tas ir tāpat kā jautāt par ticību vai baznīcu. Ja baznīcā ir noliktava, nevienam nenāca prātā iesvētīt altāri; ja spāru vainags stāv uz zemes un blakus ir nevis mājas plāns, bet mazas būvmateriālu kaudzītes, nav ko meklēt mājai durvis; ja meičai ir gredzens pirkstā, tas vēl nenozīmē, ka viņai ir laulības apliecība. Ja varai ir spilvens brunčos, tas vēl nenozīmē, ka tā ir grūta ar neatkarību. Tādēļ, pārvarot intīmās sajūtas, ir jājautā: vai var uzskatīt, ka sarkanbaltsarkano karogu pašreizējie valsts varas orgāni paceļ noteiktai, neatgriezeniskai cīņai par neatkarību? Kas to apliecinās? Es redzētu šo apliecinājumu, ja man būtu drošības sajūta, ka armijas puikas nešaus uz mani un manu tautu mūsu brīvo uzskatu dēļ kā tas ir bijis citur, es justu šo apliecinājumu, ja ministri, kuri Maskavā balsoja pret PSRS valdības saimniecisko programmu, še nepiedāvātu līdzīgu versiju. Es to justu, ja, piemēram, Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš ir par mūsu simbolu pieņemšanu, būtu vienlaikus sācis gatavot visu nepieciešamo, lai noskaidrotu vainīgos represijās, safabricētajās tiesas prāvās, vajāšanā par politisko pārliecību.

Es to justu, ka vārdu plūdos netiktu slīcināta Latvijas zeme, proti, īpašuma un zemnieka liktenis. Es to justu, ka ierēdņu vienaldzības dēļ nepieteiktu bada streiku un nepadarītu sev galu cilvēki, kurus šī pati valsts izmantojusi tādās nelikumībās kā Afganistāna vai Černobiļa. Es to justu, ja Komunālās saimniecības ministrija, Sociālās nodrošināšanas ministrija un citas ministrijas būtu mainījušas savu darba stilu tiktāl, lai cilvēkiem nenāktos tāpat kā senāk rāpot uz ceļiem, lai ierēdņi elementāri padarītu savu darbu. Es to justu, ka likumu radīšanas sistēmas trūkumu Maskavā mēs kompensētu ar stingru likumu radīšanas sistēmu šeit, sniedzot skaidru priekšstatu par nākotnes būvi. Es to nejūtu. Manuprāt, valsti vēl pārāk bieži pārstāv tie, kuri vēl pavisam nesen neko labāku par attīstītu sociālismu nezināja, bet nu grasās vest republiku uz neatkarību. Pārāk daudz ir to, kuri, spekulējot ar nācijai svētām lietām, tās izmanto varas noturēšanai. Vārdu sakot, es uzskatu, ka republikā patlaban ir sabiedrība, bet vēl nav tādas vēlētas varas, kas spētu nodrošināt simbolu būtībai atbilstošu valstiskumu vai vismaz uzrādītu programmatiskas šāda valstiskuma kontūras. Ja es ieraudzīšu citu ainu, es ar prieku mainīšu savas domas.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

V.Tolpežņikovs. Godājamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Mēs ar Viktoru savas runas rakstījām pilnīgi neatkarīgi, bet mums iznākušas ļoti līdzīgas. Un tāpēc es atļaušos pateikt tikai pašus pēdējos vārdus no tā, ko gribēju jums teikt.

Trīszvaigžņu ģerbonis, sarkanbaltsarkanais karogs un himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatkarīgās Latvijas Republikas simboli, bet vai pašreizējā Latvija ir neatkarīga? 1940.gadā tā kļuva un līdz šai dienai ir atkarīga. Latvijas Republikas simbolikas izmantošana šīs PSRS teritorijas fasādes izdaiļošanai ir tautas svētuma zaimošana. Latvijas Republikas simbolikas atjaunošana ir iespējama tikai kopā ar pašas Latvijas Republikas atjaunošanu. Lūdzu, izdariet to, pieņemiet lēmumu par Latvijas Republikas atjaunošanu! Manam lūgumam pievienojas pāri par 700 tūkstošiem Latvijas Republikas pilsoņu un to cilvēku, kuri vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem. 700 tūkstoši - tas ir daudz. Lūdzu, ieklausieties viņu balsīs! Es pievienoju vienu no tiem desmitiem vēstuļu, ko esmu saņēmis šajā jautājumā, un atdodu prezidijam.

Priekšsēdētājs. Vārds Ivaram Ķezberam.

I.Ķezbers (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti, es nezinu, kā jums, bet man liekas, ka mūsu nacionālā simbolika ir pielīdzināma tautasdziesmai, kas ir izvadījusi mūs cauri gadu simteņiem. Tautasdziesma mums ir bijusi vienādi svēta gan tad, kad atradāmies vācu jūgā, gan dažādās okupācijās, Latvijas Republikas laikā, pēc tās krišanas un arī šodien. Un man liekas, ka ir simboli, kuri ir cienīgi, ka tos pielīdzina tautasdziesmai. Tāpēc es nevaru būt vienisprātis ar tiem argumentiem, kuri aicina atlikt šā jautājuma risināšanu uz vēlāku laiku, nogaidīt līdz kaut kādam konkrētam notikumam vai faktam. Man liekas, ka ir divi ceļi: vai nu likumdošanas ceļā konkrēti un precīzi īstenot tautas vairākuma gribu un pieņemt šo simboliku, vai arī tāds ceļš, kādā piecu dienu laikā Rumānijā tika atjaunota tautas simbolika. To atjaunoja tauta. Man liekas, ka mums atkal kaut kur sāk dominēt dubultstandarts: mēs atkal iesākām šoreiz pieņemt lēmumu pirmajā lasījumā, pēc tam - otrajā lasījumā, tad apspriest šo principiālo jautājumu nākamā sasaukuma sesijā. Tomēr es domāju, ka Latvijas tauta, kas šodien klausās mūsu sesiju, gaida no mums principiālus lēmumus šajā konkrētajā jautājumā. Es nekādi nevaru pieņemt mūsu cienījamā akadēmiķa apgalvojumu, ka partijas Centrālkomitejas birojā un, iespējams, arī pašā Centrālkomitejā ir kaut kāda neskaidrība šajā jautājumā. Man šis jautājums ir skaidrs, un mēs esam redzējuši daudzas tautas manifestācijas, kurās biedri Vagris, Gorbunovs, Bresis, Oherins un daudzi citi Centrālkomitejas locekļi un CK biroja locekļi, stāvot zem šīs simbolikas, ir dziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tādēļ man negribētos, lai mēs nepareizi akcentētu šo jautājumu. Tāpat kā nevar aizliegt tautasdziesmu, tā nevar aizliegt tautai izvēlēties savu simboliku. Es uzskatu, ka šī simbolika ir cienīga, lai to pieņemtu kā tautas cīņas simboliku, kas nostiprina ticību tam labajam, ko sevī nes latviešu tautasdziesma. Tāds ir mans motivējums. Man gribētos, lai šī sasaukuma sesija ieietu vēsturē ar to, ka tajā pieņēma šo simboliku.

Priekšsēdētājs. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpinām sēdi.

Akadēmiķa Stradiņa iesniegto priekšlikumu formulējumu mums sola pavairot apmēram pēc 10-15, lielākais - 20 minūtēm. Tad tie jums tiks izsniegti.

Turpinām debates. Vārds deputātam Jāzepam Barkānam.

J.Barkāns (Daugavpils 101.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Izteikti divi viedokļi, kas ir pilnīgi pretēji. Pirmais, ko pārstāv arī komisija, ir par karoga, himnas un ģerboņa atjaunošanu, otrs priekšlikums pauž domu, ka vēl nav pienācis īstais laiks to darīt. Ievērojot to, ka šī nav pirmā reize, kad deputāti par to domā un spriež, manuprāt, šī tomēr būs tā reize, kad mēs lēmumu pieņemsim. Vienīgi grūti paredzēt - kādu. Es uzstājos debatēs tikai tādēļ, lai jautātu jums un arī sev: vai tas, ka tika atjaunota nacionālā simbolika Lietuvā, ir sekmējis šīs republikas darbību ceļā uz neatkarību vai traucējis? Manuprāt, būs jāatbild apstiprinoši. Ja mēs šodien atjaunosim, kā teikts projektā, nacionālo karogu, himnu un ģerboni, mēs tomēr sekmēsim to mērķu īstenošanu, par kuriem šajās telpās šā sasaukuma deputāti ir daudz domājuši, runājuši un arī strīdējušies. Kāpēc šādas domas man rodas? Tāpēc, ka nav bijis trešā varianta. Ir tikai viens ļoti nopietns tautas viedoklis, kas ir izveidojies nacionālās atmodas periodā. Ja tas tiks īstenots, tas apvienos, palīdzēs dzīvot un strādāt visiem, kas mīt Latvijā. Tāpēc arī projekta komisija neizvirza jautājumu par to, ka būtu jāmeklē trešais variants. Un es personiski uzskatu, ka ir jābalso un nav jānogaida.

Bet ko mēs redzam tagad? Vai mēs to gribam, vai ne, taču republikā pastāv divi karogi: viens oficiāli, otrs neoficiāli. Katram no tiem ir savs statuss un lietošanas kārtība. Šāda situācija, manuprāt, ilgi turpināties nevar. Zinot kopējo noskaņojumu, mums, žurnālistiem, šķiet, ka tie, kuri saka, ka vēl jāpagaida, tomēr kļūdās, kaut gan katrs, protams, var izteikt savu domu.

Šodien mēs noklausījāmies akadēmiķa J.Stradiņa vēsturisko apskatu par simboliku. Akadēmiķis, liela personība un autoritāte, pats ir nogājis garu un sarežģītu izpētes ceļu, līdz iesniedzis šo jautājumu deputātiem apspriešanai. Es ierosinu atbalstīt lēmuma projektu, ko ieteica komisija, un pieņemt ļoti īsu lēmumu: ar šodienu atjaunot valsts karogu, himnu un ģerboni. Tomēr Augstākas Padomes Prezidijam, Kultūras ministrijai un radošajām savienībām, protams, vēl nāksies pastrādāt, lai atribūtika iegūtu patiesi māksliniecisku veidolu. Taču balsošanu nevajadzētu atlikt uz turpmākajiem laikiem.

Priekšsēdētājs. Tagad minūtes pārtraukums, lai varētu izdalīt attiecīgos lēmumu projektus. Jūs, Džemma Skulme, varat ieņemt tribīni. Saprotot, ka šodien daudz esot runājis, tā vismaz rakstīts zīmītē, vārdu uz 1-2 minūtēm tomēr lūdz Andris Plotnieks.

Dž.Skulme (PSRS tautas deputāte).

Cienījamie kolēģi! Es droši vien atkārtošos, teikdama, ka sarkanbaltsarkanais karogs, himna “Dievs, svētī Latviju!” un ģerbonis ir latviešu tautas simbolika, kas izteic tās valstiskumu. Šie simboli pieņemti un pasludināti neatkarīgajā Latvijas Republikā. Pēc tam tos tautai atņēma reizē ar tās valstiskumu. Mēs visi ļoti labi zinām, kā tas notika. Taču nekas nav aizmirsts, un nekas arī netiks aizmirsts. Šie simboli dzīvo savu patstāvīgu dzīvi kā vērtības, kuras pieder nevis kādām īpašām ļaužu grupām vai atsevišķām personām, bet visai tautai.

Tautai pieder tās tradīcijas, tās kultūras un mākslas vērtības un visbeidzot tās dziesmas, par kurām šeit jau tika runāts. Vārdu sakot, visam, par ko es runāju, ir mūžīga vērtība. Tās ir nepārejošas vērtības, kas stāv pāri visam. Valdības un arī sistēmas mainās, bet šīm vērtībām ir jāpaliek, tām ir mūs jāstiprina. Ar to es esmu izteikusi savu nostāju. Vienīgais, kas manī rada bažas, un tādas domas, man liekas, visi izteica, vai šo simbolu pieņemšana būs svētku diena mūsu tautai. Vai suverenitātes pasludināšanas diena mums kļuva par svētkiem? Tas ir jautājums, kas paliek. Bet es gribētu teikt: ja vēsture mums šodien dod šādu izdevību, tā ir jāizmanto, jāsper kārtējais solis uz priekšu. Pārējais ir mūsu pašu rokās - cik stipri mēs būsim to aizstāvēt un aizsargāt.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrim Plotniekam. Pēc tam runās Atis Kramiņš. Līdz ar to runātāju saraksts noslēdzas, un debates pārtrauksim.

A.Plotnieks. Godājamie biedri deputāti! Es gribu teikt dažus vārdus ne tik daudz savā, cik 576 Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāju vārdā. Šeit ir viņu parakstītais aicinājums nekavējoties izlemt jautājumu par Latvijas valsts simboliem. Protams, visu var atlikt, var atlikt arī šo jautājumu. Var teikt, ka jaunais parlaments būs jaunāks un varbūt skaļāks, bet es domāju, ka šajos pēdējos mēnešos šā sasaukuma Augstākā Padome ir ļoti daudz darījusi, lai republika atgūtu suverenitāti. Izdariet vēl pēdējo šajā sakarībā, pieliekot šajā ceļa posmā treknu punktu, kas drīzāk gan būs daudzpunkts.

Kādi apsvērumi jūs varētu mudināt to darīt pretēji visdažādākajiem argumentiem? Var izdomāt ļoti daudz argumentu, bet es gluži vienkārši jums gribu atgādināt, ka šī simbolika vismaz daļēji ir radusies jau pirms tam, kad Latvijā sāka apzināties, ka tā varētu kļūt patstāvīga valsts. Turklāt pavisam nesen jūs izlēmāt jautājumu par to, ka 18.novembris ir svētku diena. Līdz ar to, neraugoties ne uz ko, mēs esam atzinuši zināmu pēctecību. Tad nu būsim konsekventi un atzīsim, ka šiem simboliem tomēr ir sava jēga un nozīme un mums nav tiesību no tiem atteikties.

Maskavā mums bieži nākas saskarties ar priekšstatu, ka savienotā republika ir un paliek tikai apgabals. Taču tas nav apgabals, tā ir nacionāla valsts. Ar simboliku varbūt pasvītrosim tās suverenitāti. Tāpēc es jūs aicinu atbalstīt šeit izteiktos priekšlikumus un nekavējoties, mēneša laikā, veikt visus priekšdarbus, lai februāra sesijā galīgi izlemtu jautājumu, grozītu Konstitūciju un pieņemtu visus šajā sakarībā nepieciešamos aktus.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Atim Kramiņam.

A.Kramiņš (Rīgas 93.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es nepateikšu labāk kā iepriekšējais runātājs. Es tikai gribu jums pastāstīt par vienu no pēdējo dienu notikumiem. Trešdien, kad es beidzu darbu un gāju ārā pa apvienības vārtiem, mani aizturēja kāds padzīvojis vīrs un teica: “Biedri Kramiņ! Rīt jūs iesit uz Augstākās Padomes sesiju. Turieties stingri un aizstāviet mūsu krāsas! Es viņam jautāju: “Ko jūs ar to domājat?” Viņš teica: “Lai šīs krāsas kļūtu oficiālas”. Man ir iznācis daudz runāt ar cilvēkiem, īpaši ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, un viņi vienprātīgi izsaka šādu lūgumu. Es kā deputāts nevaru neaizstāvēt savu vēlētāju intereses, tāpēc ierosinu šodien nobalsot iesniegto likumprojektu un iekļaut šo jautājumu Latvijas PSR Augstākās Padomes piecpadsmitās sesijas darba kārtībā.

Priekšsēdētājs. Debates izbeidzam. Vai akadēmiķis Stradiņš vēlas atbildēt uz jautājumiem, izteikt savu viedokli par apspriežamo jautājumu? Paldies. Tātad mums ir divi lēmuma projekti. Ir arī trešais, bet tas nav pavairots. Tas, ko teica deputāts Jāzeps Barkāns. Man ir ļoti grūti tagad lūgt balsot vai citādi izteikt attieksmi pret to, ja tas nav pavairots. Tāpēc runāsim par tiem projektiem, kuri mums ir pavairoti.

Ar ko atšķiras šie abi lēmuma projekti? Faktiski akadēmiķis Stradiņš ir konkretizējis un papildinājis iepriekšējo projektu. Lēmuma projekta pirmais punkts: “Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata, ka nepieciešams mainīt republikas valsts simboliku - atzīt par oficiāliem valsts simboliem sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus attiecīgo Konstitūcijas pantu grozīšanai”. Ja es pareizi sapratu akadēmiķi, tālāk viņš lūdza turpināt to, kas ir lēmuma projektā: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija heraldikas komisijai un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisijai Latvijas PSR valsts himnas jautājumā kopīgi ar Latvijas PSR Valsts kultūras komiteju...” Mums jau ir Kultūras ministrija, bet mēs nolēmām, ka par Kultūras ministriju tā sauksies no 1.marta. Tam nebūtu nozīmes. “...sagatavot atjaunojamā ģerboņa un sarkanbaltsarkanā karoga zīmējumu un aprakstu, kā arī himnas tekstu un melodiju, bet Latvijas PSR Tieslietu ministrijai - likuma projektu par attiecīgiem grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā un nolikumu projektus par valsts ģerboni, karogu un līdz 1990.gada 1.martam iesniegt tos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izskatīšanai”.

Šeit pēc loģikas arī himna jāraksta klāt, jo atsevišķā lēmumā diez vai būtu saprātīgi, ja attieksmi pret himnu mēs izsakām pirmajā punktā. Par termiņiem izskanēja dažādas domas. Šeit ir 1.marts. ...Deputāts Atis Kramiņš saka nākamajā sesijā. Tad jau to vajag ātrāk pavairot, ja jūs gribat palikt pie tāda varianta. Taču tas būs pretrunā ar mūsu komisijas ieteikumu. Mēs sākām ar akadēmiķa Stradiņa ieteikumu un viņa argumentiem, kuri, es domāju, vienaldzīgu neatstāja nevienu no mums. Ir tomēr jābūt konsekventiem vai arī jāpasaka tagad un jāargumentē, kāpēc mēs gribam ātrāk. Akadēmiķis ierosināja izteikt savu attieksmi lēmuma pirmajā punktā un pēc tam - veikt visus nepieciešamos priekšdarbus. Ja mēs neatbalstām komisijas ieteikumu, ja mēs atbalstām pašu būtību, bet termiņus ne, tad šis jautājums būs atsevišķi jāliek balsošanai. Jo citādi nevar. Būtībā akadēmiķa ieteiktais īpaši neatšķiras no sagatavotā lēmuma projekta, katram ir saprotams, ka akadēmiķa un komisijas ieteiktais ir precīzāks. Tāpēc mēs varētu balsot vispirms kopumā, pēc tam - labojumus par termiņiem un citām lietām. Bet, pirms jūs balsojat, es nolasīšu visu tekstu. Turklāt lēni, lai var iztulkot un lai būtu arī skaidrība. “Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projekts par Latvijas PSR valsts ģerboni, karogu un himnu. Ņemot vērā deputātu un sabiedrības priekšlikumus par Latvijas PSR valsts ģerboņa, karoga un himnas mainīšanu, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Uzskatīt par nepieciešamu mainīt Latvijas PSR valsts simboliku - atzīt par oficiāliem valsts simboliem sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus (attiecīgo Latvijas PSR Konstitūcijas pantu izmaiņu). 2. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija heraldikas komisijai kopīgi ar Latvijas PSR Valsts kultūras komiteju sagatavot atjaunojamā ģerboņa un sarkanbaltsarkanā karoga zīmējumu un aprakstu.” Šeit nav “un himnas tekstu un melodiju”, “bet Latvijas PSR Tieslietu ministrijai - likuma projektu par attiecīgiem grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā un nolikuma projektus par valsts ģerboni, karogu un himnu un iesniegt tos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izskatīšanai”. Tas būtu projekts kopumā. Pēc tam balsosim atsevišķi par termiņiem. Kādas šai sakarībā ir jūsu domas, godātie deputāti?

G.Zemrībo. Vai drīkst vēl vienu piebildi?

Priekšsēdētājs. Lūdzu, nāciet uz tribīni.

G.Zemrībo. Tas ir nedaudz redakcionāli un arī pēc būtības. Pirmā punkta pēdējā daļā pēc vārdiem “Dievs, svētī Latviju!” ir teikts: “un veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus (attiecīgo Latvijas PSR Konstitūcijas pantu izmaiņu)”. Izmaiņas Konstitūcijā nav nekādi priekšdarbi. Tā ir šī jautājuma izlemšana pēc būtības. Un tāpēc šeit vajadzētu teikt “un izdarīt nepieciešamās izmaiņas Latvijas PSR Konstitūcijā”.

Priekšsēdētājs. Pareizāk varbūt būtu nosvītrot iekavas un rakstīt: “Veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus attiecīgo Konstitūcijas pantu izmaiņai saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu.”

G.Zemrībo. Tad nevajag atšifrēt iekavās.

Priekšsēdētājs. Tad likt punktu? Nē, godātie kolēģi, tā nevar. Šeit komisijai un akadēmiķim ir īpašs, varbūt ne tik daudz juridisks, cik skaidrojošs nolūks. Tas nekas, ka pēc tam ir konkrēti uzdots, bet uzskats, ka nepieciešams mainīt valsts simboliku, atzīt šos simbolus par oficiāliem, - tā ir attieksme. Tad jāņem nost iekavas, un tad ir pareizi. Tas nekas, ka pēc tam atkārtojas, kādi tie darbi ir. Nekas, būs labi tāpat. Noņemsim iekavas, un tad viss ir skaidrs. Jo es baidos, ka mēs sāksim, kā te paši juristi izteicās, matus skaldīt. Es precīzi nesapratu, ko tas nozīmē, bet mums var iznākt vēl sliktāk.

Vai ir vēl kādas piezīmes? Nav. Tad balsosim kopumā? Kas par? Savu attieksmi izsakiet, paceļot balsošanas kartītes. Lielais vairākums. Kas ir pret? Pret ir trīs. Kas atturas? 18 atturas. Tātad lēmums kopumā ir pieņemts.

Tagad par labojumiem. Pirmais labojums ir par termiņu. Šeit ir priekšlikums - 1.marts, izskanēja priekšlikums - februāris. Lūdzu, nosauciet datumu! Līdz 13.februārim? Līdz 1.februārim. Jānosaka tāds datums, lai Prezidijs var izskatīt un attiecīgi pēc tam - sesijā. Tagad jābalso tādā secībā, kādā priekšlikumi ienākuši. Secība ir tāda, ka vispirms jābalso par 1.martu, pēc tam - par 1.februāri. Kas par to, lai termiņš būtu 1.marts? Lūdzu, saskaitiet! 12 par. Tātad lēmums nav pieņemts. Kas pret? Kas atturas? Nākamais termiņš ir 1.februāris. Kas par? Paldies, ir vairākums, tāpēc saskaitīsim, kas ir pret. Lūdzu paceliet balsošanas kartītes tie, kas ir pret. Pret ir četri. Kas atturas? Seši. Tātad lēmums pieņemts. Termiņš ir 1.februāris. Šis termiņš attiecas uz visām minētajām organizācijām un komisijām. Lūdzu strādāt ļoti intensīvi un ļoti kvalitatīvi, lai visus šos materiālus varam ne tikai redzēt šeit publicējumā, bet arī zīmējumos un iepazīties ar tiem.

Nākamais darba kārtības jautājums - Latvijas PSR valdības informācija par pasākumiem republikas iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtikas produktiem. Atkal jādod vārds Alfredam Čepānim - šoreiz kā Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam un, protams, kā deputātam.

A.Čepānis. Biedri deputāti! Jautājums par iedzīvotāju labāku apgādi ar pārtikas produktiem un nepārtikas precēm pastāvīgi ir Ministru Padomes un republikas valdības uzmanības centrā. Pagājušajā gadā Ministru Padomes vadība izskatīja vairākus jautājumus- par gaļas kombināta celtniecību Rēzeknē, par rūpniecības uzņēmumu kooperēšanos ar kolhoziem un padomju saimniecībām lauksaimniecības produktu ražošanā, par sortimenta paplašināšanu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, izmantojot produktus un izejvielas, kas iepirkti par līgumcenām, un par sociālā taisnīguma principa ievērošanu preču resursu sadalē starp laukiem un pilsētu. Izskatīti arī citi jautājumi, kas saistīti ar tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas attīstību. Ministru Padomes Prezidija sēdē īpaši tika izskatīts jautājums par pasākumiem mazumtirdzniecības preču apgrozījuma līdzsvarošanai ar pārtikas preču resursiem. Tika pieņemts lēmums, kurā noteikti konkrēti uzdevumi, kas jāveic valsts agrorūpniecības un rūpniecības komitejā, lai izpildītu nepārtikas un pārtikas preču ražošanas valsts pasūtījumu. Republikas tirdzniecības organizācijām tāpat tika noteikti uzdevumi decentralizētā preču iepirkšanā. Lēmumā noteiktie uzdevumi visumā tiek pildīti. Mazumtirdzniecības preču apgrozījuma valsts pasūtījums pagājušajā gadā bija 5 miljardi 60 miljoni rubļu. Pēc operatīvām ziņām šā apgrozījuma faktiskā izpilde sasniegs 5 miljardus 400 miljonus rubļu, tas ir, būs par 340 miljoniem rubļu lielāka, nekā plānots, un par 520 miljoniem rubļu lielāka nekā 1988.gadā.

Pagājušajā gadā republikas tirdzniecības organizācijām virs iedalītajiem fondiem papildus sagādātas preces par 101 miljonu rubļu, tai skaitā 5000 tonnu gaļas un gaļas produktu, bakalejas preces un citi pārtikas produkti - par 10,2 miljoniem rubļu. Bez tam papildus tika iedalītas importa preces par 2,7 miljoniem rubļu. No saražotās virsplāna produkcijas piegādātas preces vairāk nekā par 57 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas preces par 18,4 miljoniem rubļu.

Republikas tirdzniecības ministrija, Latvijas Patērētāju biedrību savienība un to vairumtirdzniecības bāzes daudz dara, lai papildinātu mūsu pārtikas preču klāstu un sortimentu. Preču apmaiņā ar citiem PSRS ekonomiskajiem reģioniem un ārvalstīm tās papildus iepirkušas preces kopumā par 318 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas preces gan tikai par 26 miljoniem rubļu. Latvijas Patērētāju biedrību savienība vien tādējādi iepirkusi preces par 225 miljoniem rubļu, no tām pārtikas preces, tas ir, zupu koncentrātus, svaigus augļus un dārzeņus, rozīnes, cieti, medu, augļu un dārzeņu konservus par 13,5 miljoniem rubļu. Turklāt patērētāju kooperācijas tirdzniecības uzņēmumi pagājušajā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu turpat 20 miljonu rubļu lielākā kopvērtībā pārdeva lauksaimniecības produktus, kas iepirkti par līgumcenām.

Tomēr jāatzīmē, ka mūsu republikas tirdzniecības organizācijas dažādu iemeslu dēļ nav varējušas saņemt no ražotājiem preces par 12,2 miljoniem rubļu, proti, 3,7 tūkstošus tonnu miltu, 3,1 tūkstoti tonnu zivju, 1,9 tūkstošus nosacīto kārbu zivju konservu, 2,5 tūkstošus tonnu siļķu un 37 miljonus olu.

Kopumā veikto pasākumu rezultātā pagājušajā gadā republikas iedzīvotājiem pārtikas preces pārdotas par 217 miljoniem rubļu vairāk nekā iepriekšējā gadā. Diemžēl ar to nepietiek, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu. Pēc republikas Valsts plāna komitejas vērtējuma, ņemot par pamatu preču resursu kopsavilkuma bilanci, pieprasījums pēc pārtikas precēm pagājušajā gadā netika apmierināts 240 miljonu rubļu apjomā. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāju pirktspējas palielināšanās dēļ pārtikas preču ražošanu un pārdošanu iedzīvotājiem neizdevās līdzsvarot ar patēriņu.

Paralēli preču sortimenta palielināšanas darbam, ko veic tirdzniecības organizācijas kopā ar rūpniecības uzņēmumiem, tiek gādāts arī par mazumtirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas tīkla attīstību, par pircēju - mūsu republikas iedzīvotāju - interešu aizsardzību, kā arī par tirdzniecības darba organizācijas uzlabošanu un tirdzniecības noteikumu ievērošanu.

Pagājušajā gadā Tirdzniecības ministrija nodeva ekspluatācijā septiņus jaunus veikalus ar 1260 kvadrātmetru kopējo platību, tai skaitā universālveikala “Minska” otro kārtu un universālveikalu Daugavpilī, piecus kulinārijas un konditorejas izstrādājumu veikalus un 51 jaunu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu ar 2960 sēdvietām. Patērētāju kooperācijas sistēmā no jauna nākuši klāt 3700 kvadrātmetru tirdzniecības platības un 300 sēdvietas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Te jāmin ēdnīca Ilūkstē, universālveikals Liepas ciemā Kārsavā un tirdzniecības centrs Lēdmanē. Nodoti ekspluatācijā desu ražošanas cehi Apšuciemā un Ugālē - katra ceha jauda ir 800 kilogramu pārstrādātās produkcijas diennaktī. Rekonstruēta Viļānu maizes ceptuve. Ir domāts arī par iedzīvotāju apgādi ar garšīgu silto maizi. Atvērti Valkas, Balvu, Valmieras, Ludzas, Ogres un Talsu maizes kombinātu veikali, kuros pārdod šo uzņēmumu ražoto svaigo produkciju. Tradicionālās rudzu maizes cepšanu noorganizējuši daudzi republikas kolhozi un padomju saimniecības, tādējādi pagājušajā gadā izcepts vairāk nekā četrarpus tūkstoši tonnu rudzu maizes. Bez tam republikas saimniecības pērn saražoja un realizēja savos firmas veikalos gaļu, dārzeņus, konservus, saldējumu, bišu produkciju un citas pārtikas preces par vairāk nekā 300 miljoniem rubļu. Tas nozīmē, ka paralēli tradicionālajām tirdzniecības organizācijas struktūrām republikā attīstās, ja tā varētu teikt, arī veselīga konkurence, un mēs par to priecājamies.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju garantētu apgādi ar atsevišķām pārtikas un nepārtikas precēm, pagājušajā gadā bija nepieciešams ieviest talonus cukura un mazgāšanas līdzekļu iegādei, ņemot vērā šo preču resursus un pieprasījumu. Atsevišķos rajonos izpildkomitejas pieņēmušas lēmumu šādi organizēt arī citu preču tirdzniecību. Ievērojot, ka cukura tirgus fondi 1990.gadā republikai iedalīti iepriekšējā gada līmenī, proti, tie ir par 16 tūkstošiem tonnu mazāki nekā 1988.gadā, un ka Savienībā kopumā nav stabilizēts cukura un mazgāšanas līdzekļu tirgus, mūsu republikā un arī citos mūsu zemes ekonomiskajos reģionos arī 1990.gadā pagaidām saglabāsies cukura un mazgāšanas līdzekļu taloni. Lai stabilizētu republikas patēriņa tirgu, mūsuprāt, būs nepieciešams saglabāt arī tos ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz pasta sūtījumiem. Pie reizes gribu atbildēt uz deputāta Paljoras pieprasījumu šajā jautājumā. Izdarot pārbaudi, konstatēts, ka pasta sūtījumu veidā izsūtīto preču, tai skaitā arī pārtikas produktu apjoms ir tik liels, ka rada pārtraukumus atsevišķu preču tirdzniecībā. Ņemot vērā šo preču, galvenokārt sviesta, putraimu un miltu, resursus un pieprasījumu pēc tām mūsu republikā un ārpus tās, kā arī uzskatot, ka līdztekus šo preču resursu pieaugumam nepieciešams vispirms uzlabot mūsu republikas iedzīvotāju apgādi, Ministru Padome uzskata par nepieciešamu saglabāt arī 1990.gadā ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz pasta sūtījumiem.

Kā jūs zināt, pagājušā gada beigās mēs ieviesām tādu tirdzniecības kontroles sistēmu vai pārtikas preču aizsardzības sistēmu kā vizītkartes. Es labi saprotu, ka šīs vizītkartes, tēlaini runājot, ir tikai vīģes lapa, taču, ja ņemam vērā, ka ik gadus no republikas tiek izvestas tautas patēriņa preces un pārtikas produkti par vairāk nekā 600 miljoniem rubļu, tad - ja mēs ar vizītkartēm aizsargāsim preču resursus kaut vai par 200 miljonu rubļu, es domāju, ka arī tas būs kaut kāds ieguldījums.

Līdztekus tam, ka daudz pārtikas produktu un nepārtikas preču no republikas izved pilsoņi, prāvā daudzumā papildus noteiktajām Savienības piegādēm tos izved arī uzņēmumi, kolhozi un kooperatīvi. Turklāt šis daudzums ir ievērojami lielāks par to, ko izved atsevišķi pilsoņi. Par to liecina Iekšlietu ministrijas veiktās kravu pārbaudes uz republikas ceļiem. Daudzu šo preču republikā trūkst, tās ir ļoti nepieciešamas iedzīvotāju patēriņam tepat uz vietas. Tomēr tagadējā likumdošana atļauj šādu uzņēmumu, kooperatīvu un iestāžu ekonomisko darbību. Pašreizējā situācija iedzīvotāju apgādā ar pārtikas produktiem un nepārtikas precēm prasa izveidot visu preču izdevumu stingru kontroli, nosakot šajā sakarībā izveduma kvotas un licences. Sakarā ar to attiecīgās ministrijas un resori izstrādā lēmumu projektus, kas reglamentēs preču izvešanu no republikas un ievešanu tajā. Tuvākajā laikā šis jautājums tiks izskatīts republikas Ministru Padomē.

Pagājušajā gadā mēs centāmies uzlabot arī tirdzniecības darba organizāciju. Izdarītas 1390 pārbaudes vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā un sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Konstatēti 247 gadījumi, kad pārtikas preču kvalitāte neatbilda standartiem. Par nekvalitatīvas produkcijas izlaidi pie disciplināras, administratīvas vai materiālas atbildības saukts 131 cilvēks. Joprojām jāsastopas ar dažādiem tirdzniecības noteikumu neievērošanas gadījumiem. Pārbaudēs 320 gadījumos konstatēti šo noteikumu pārkāpumi, no kuriem 10 procentos gadījumu pircēji apkrāpti ar nepareizi noteiktu svaru, tikpat daudzos gadījumos pārdotas preces ar izbeigušos realizācijas termiņu, sešos procentos gadījumu konstatēta preču slēpšana un tikpat daudz bija arī sanitāro normu pārkāpumu. Pamatojoties uz to, 418 tirdzniecībā strādājošie cilvēki saukti pie disciplināras atbildības, 33 cilvēki pazemināti amatā un 8 atbrīvoti no darba.

Daži vārdi par to, kāda situācija gaidāma šogad. 1990.gadā republikā paredzēts pārdot pārtikas produktus un nepārtikas preces par 5 miljardiem 550 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas produktus par 2 miljardiem 370 miljoniem rubļu. Pārtikas produktu pārdošanas apjomu paredzēts palielināt par 60 miljoniem rubļu. Tas gan ir tikai 2,6 procenti salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. No 20 pārtikas preču pamatgrupām, kas galvenokārt nosaka iedzīvotāju apgādes līmeni, deviņu grupu preču fondi būs lielāki nekā pagājušajā gadā. Tie ir gaļa, gaļas produkti, piens un tā produkti, kafija, tēja, konditorejas izstrādājumi, milti, zivju konservi, augļu un dārzeņu konservi un tabakas izstrādājumi. Republikas tirdzniecības organizācijām iedalītie gaļas, piena un to produktu resursi kopumā tomēr dos iespēju saglabāt iepriekšējā līmenī šo produktu patēriņu uz katru republikas iedzīvotāju. Bet viss tirgus fonda pieaugums, kas sasniegs septiņus tūkstošus tonnu, tiks atdots lauku iedzīvotāju patēriņam. Tai pašā laikā atsevišķu preču grupu fondi būs nedaudz mazāki: olu - par 10 procentiem, agrīnā vecuma bērniem domāto produktu - par astoņiem procentiem un zivju - par veseliem 15 procentiem mazāki.

Šogad no paredzētā kopējā pārtikas preču pārdošanas apjoma mūsu republikā ražoto pārtikas preču apjoms ir par 80 miljoniem rubļu lielāks nekā pagājušajā gadā. No citām republikām tiks ievestas pārtikas preces tikai par nepilniem 300 miljoniem rubļu, tas ir, par sešiem procentiem mazāk nekā pagājušajā gadā. Šai sakarībā republikas Tirdzniecības ministrijai un Latvijas Patērētāju biedrību savienībai būs jāveic nopietns darbs, lai mēs attiecīgajos Savienības orgānos varētu papildus saņemt šo preču resursus, jāmeklē iespējas papildus iegūt šīs preces apmaiņā ar citiem mūsu valsts ekonomiskajiem reģioniem un ārvalstīm, lai tādējādi uzlabotu iedzīvotāju apgādi.

Protams, jautājums par iedzīvotāju apgādi republikā jārisina vispirms tepat. Gribētos vērst deputātu uzmanību uz to, ka šogad var izveidoties nenormāls stāvoklis iedzīvotāju apgādē ar atsevišķām pārtikas un nepārtikas precēm, īpaši ar konditorejas izstrādājumiem, jo Rīgas konditorejas fabrikas “Laima”, “Uzvara” un “17.jūnijs” šim gadam pieņēmušas ražošanas programmas, kuras ir stipri mazākas par faktisko 1989.gada ražošanas apjomu. Līdzīgs stāvoklis izveidojies arī Rīgas Vīna un šampanieša kombinātā un ražošanas apvienībā “Latvijas balzams”. Tas pats ir gaidāms arī iedzīvotāju apgādē ar atsevišķām nepārtikas precēm. Vairāki uzņēmumi pieņēmuši programmas, pēc kurām ražošanas apjomi ir mazāki salīdzinājumā ar 1990.gada kontrolskaitļiem. Piemēram, ražošanas apvienība “Rīgas manufaktūra” noteikusi par 7,8 miljoniem rubļu un ražošanas apvienība “Latvija” - par veseliem 58 miljoniem rubļu mazāku ražošanas apjomu. Līdzīgs stāvoklis ir fabrikā “Elektra”, ražošanas apvienībā “Pirmais maijs” un vairākos citos uzņēmumos.

Tas liecina par to, ka daudzi uzņēmumi un apvienības joprojām nenovērtē situāciju, kāda ir izveidojusies iedzīvotāju apgādē. Tie pasākumi, kas tiek veikti preču ražošanas paplašināšanai, nav pietiekami, tie nenodrošina iedzīvotāju apgādes jūtamu uzlabošanos un tādējādi nemazina arī preču tirgū izveidojušos spriedzi. Tāpēc es no šīs Augstākās Padomes tribīnes vēršos pie visiem uzņēmumu, ministriju un resoru vadītājiem ar aicinājumu tomēr darīt visu iespējamo, lai paplašinātu tautas patēriņa preču ražošanu, kas sekmētu iedzīvotāju apgādes uzlabošanu. Mums visiem jāapzinās, ka tikai ražošanas palielināšana un preču un pārtikas produktu pietiekama piegāde tirdzniecībai ir vienīgais ceļš uz iedzīvotāju apgādes problēmu atrisināšanu.

Pie reizes gribu atbildēt arī uz PSRS tautas deputātu Avotiņa, Lucāna, Plotnieka, Eizāna, Tolpežņikova un, spriežot pēc paraksta, arī Kosteņeckas pieprasījumu par to, ka ar republikas varas iestāžu netiešu akceptu republikā it kā esot ieviesta jauna tautas apdzirdīšanas politika. Deputāti prasa, lai attiecīgās amatpersonas sesijā paskaidrotu šādas politikas cēloņus, jautā, kādas sankcijas lietotas pret tām, kā arī pret Ministru Padomes ierēdņiem, kuri nevīžo novērst šo stāvokli republikā, un kad situācija, kurā nav vainīga ne Apvienoto Nāciju Organizācija, ne Maskava, tiks atrisināta, kas darīts, lai sagrautu mākslīgi radīto kandžas industriju? Es gribu teikt, ka degvīna un citu alkoholisko dzērienu pārdošana pagājušajā gadā mūsu republikā, pēc operatīvām ziņām, ir bijusi divu miljonu 200 tūkstošu dekalitru apjomā, tas ir, par apmēram miljonu un 125 tūkstošiem dekalitru mazāk nekā līdz attiecīgo PSRS un mūsu republikas Augstākās Padomes dekrētu pieņemšanai 1985.gadā. Alkoholisko dzērienu tirdzniecību, tirdzniecības uzņēmumu darba laiku, kā arī darba režīmu un visus pārējos jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu darbību, republikas Ministru Padome nenosaka, to nosaka vietējo tautas deputātu padomju izpildkomitejas. Arī formējot tirdzniecības preču fondus, republikas Ministru Padome neizdara nekādu spiedienu uz vietējām tirdzniecības vai varas iestādēm. Kādas sankcijas lietotas pret Ministru Padomes ierēdņiem? Varu pateikt, ka līdz šim pret Ministru Padomes ierēdņiem administratīvas sankcijas nav lietotas. Ja deputāti uzskata, ka tas nepieciešams, to var izdarīt kaut vai šodien.

Kas darīts, lai sagrautu mākslīgi radīto kandžas industriju? Gribu jūs iepazīstināt ar tikko saņemto Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas ziņojumu šajā jautājumā. Pagājušajā gadā saskaņā ar likumdošanu par kandžas tecināšanu pie kriminālatbildības republikā saukti 57 cilvēki. Taču 55 no tiem tika atbrīvoti no kriminālatbildības sakarā ar amnestiju un tikai divi saukti pie kriminālatbildības. Pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālkodeksa 169.panta 2.daļu pagājušajā gadā par spirtoto dzērienu izgatavošanu nolūkā tos pārdot saukti 1202 cilvēki. Iekšlietu ministrija ar sabiedrības atbalstu ir konfiscējusi 428 kandžas tecināšanas aparātus, 55 tonnas stipro spirtoto dzērienu. Vēl pagājušajā gadā 1112 cilvēki saukti pie atbildības un sodīti ar naudas sodiem par šo dzērienu pirkšanu. Tas ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējā gadā. Šī tendence, manuprāt, turpināsies. Diemžēl spēkā esošajā republikas likumdošanā nav paredzēta pietiekami stingra administratīva vai kāda cita veida atbildība par šiem nodarījumiem, ja tie izdarīti pirmo reizi. Lai sauktu cilvēku pie kriminālatbildības par kandžas tecināšanu vai tās pārdošanu, attiecīgais cilvēks vismaz divas reizes jānotver ar pierādījumiem. Republikas Augstākās Padomes izveidotā pagaidu komiteja cīņai ar noziedzību likumdošanas iniciatīvas kārtībā šādu jautājumu ir skatījusi, un likumdošanā acīmredzot tiks izdarītas attiecīgas izmaiņas.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Pirmais pacēla roku biedrs Aļeksejevs.

A.Aļeksejevs. Sakarā ar iespaidīgajiem skaitļiem par iedzīvotājiem pārdoto pārtikas preču pieaugumu man radušies vairāki jautājumi. Sakiet, lūdzu, vai tas nevar būs saistīts ar to, ka visa valsts gaļa tiek pārvērsta par kooperatīvu žāvētajiem produktiem? Varbūt ne visa gaļa, taču visi kooperatīvu žāvētie produkti tiek gatavoti no valsts gaļas. Tādēļ būtu interesanti uzzināt - par cik pagājušajā gadā pieaudzis gaļas patēriņš republikā uz vienu iedzīvotāju?

A.Čepānis. Es sapratu. Cik liela daļa gaļas, kuru realizē par valsts mazumcenām, nokļūst kooperatīvu rokās un tādējādi kļūst par kooperatīvu gaļu? Diemžēl precīzu datu man nav. Bet es jau ziņoju, kādus pretpasākumus veikusi republikas valdība, Tirdzniecības ministrija un Iekšlietu ministrija.

A.Aļeksejevs. Es varbūt izteicos neprecīzi. Pēc patērētāju kooperācijas cenām.

A.Čepānis. Pēc patērētāju kooperācijas cenām gaļa tiek realizēta galvenokārt lauku rajonos. Republikas pakļautības pilsētās realizē visai nelielu šādas gaļas daudzumu. Lai rastu izeju no situācijas, kāda izveidojusies, un slēgtu ceļu dažādām ļaunprātībām šajā jautājumā, republikas valdība izstrādā pasākumus. Es ceru, ka visdrīzākajā laikā tie likumdošanas kārtībā tiks ieviesti tāpat kā kaimiņrepublikās, nosakot šiem produktiem vienotas cenas.

Priekšsēdētājs. Bet kā ar piemaksām? Vai tās būs vai nebūs?

A.Čepānis. Latvijas republika starpības segšanai starp iepirkuma un mazumtirdzniecības cenām, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, dotācijas veidā saņem vienu miljardu 200 miljonus rubļu. Republikas valdība ir ierosinājusi šo dotācijas summu sadalīt piemaksās pie stipendijām un pensijām, lai katrs republikas iedzīvotājs saņemtu noteiktu šīs summas daļu, bet veikalos gaļa un citi produkti, uz kuriem mēs saņemam dotāciju, maksātu tik, cik tie patiesi maksā.

A.Aļeksejevs. Piedodiet, es jautāju, vai republikā ir palielinājies gaļas patēriņš uz vienu cilvēku. Un, otrkārt, vai valsts gaļā nepārvēršas par desu, kas tiek pārdota caur patērētāju kooperāciju pēc patērētāju kooperācijas cenām?

A.Čepānis. Gaļas patēriņa daudzums uz vienu iedzīvotāju 1989.gadā Latvijā nav palielinājis. Pēc vissavienības datiem, tas ir 85 kg, pēc republikas datiem - apmēram par 20 kg mazāk. Starpība rodas tādēļ, ka vissavienības statistikas iestādes ieskaita visu, bet mēs republikā - tikai reālo gaļu.

Otrais. Atbildot uz jūsu jautājumu par to, vai valsts gaļa nenonāk caur patērētāju kooperācijas sistēmu kaut kādā pārstrādātā veidā, - tas ir izslēgts.

A.Aļeksejevs. Skaidrs. Tad otrs jautājums. Sakarā ar to, ka republika spēj apgādāt sevi ar maizi kādus trīs četrus mēnešus, bet ar miežu un auzu putraimiem vispār nespēj apgādāt, tad kāda nozīme ir taupīgai attieksmei pret šiem produktiem? Cik reāls ir skaitlis, ka lopiem tiek izbarots 50 tūkstoši tonnu maizes un apmēram 30 procenti auzu un miežu putraimu gadā? Un vai vispār Ministru Padomei ir aprēķini par to, cik šo pārtikas produktu tiek izbarots lopiem?

A.Čepānis. Jā, tādi aprēķini ir, taču tie, kā jūs pats saprotat, var būt un ir visai aptuveni. Maizes un labības izstrādājumu daudzums, kuru mēs rēķinām uz vienu iedzīvotāju, gluži dabiski, neatbilst šim reālajam patēriņam. Tas ir ievērojami lielāks. Tādējādi tā produkcijas daļa, kuru esam patērējuši, pārsniedzot saprātīgu pietiekamību, acīmredzot tiek izbarota lopiem vai izmesta atkritumos. Izvairīties no tā var tikai vienā ceļā: nosakot maizei un labības izstrādājumiem dabiskas, ekonomiski pamatotas mazumcenas.

A.Aļeksejevs. Bet kāds, pēc jūsu aprēķiniem, ir šis skaitlis?

Priekšsēdētājs. Tas ir pēdējais jautājums. Lūdzu - atbildiet.

A.Čepānis. Manā rīcībā nav precīzu datu, un es nevaru apstrīdēt jūsu minēto skaitli - 50 vai 30 procenti.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Donātam Tukānam.

D.Tukāns. Biedri Čepāni, jūs teicāt, ka tiks reglamentēta preču izvešana no republikas. Kādā veidā notiks kontrole un reglamentēšana? Vai tiks nodibināti speciāli posteņi uz republikas robežām, kā tas jau ir Lietuvā, Igaunijā, vai kādā citādā veidā?

A.Čepānis. Republikā šādi posteņi jau ir izveidoti, tie darbu uzsākuši, bet spēj diemžēl tikai konstatēt faktu. Reāli ietekmēt šos procesus mēs nevaram tāpēc, ka likumdošana atļauj saimniecībām, uzņēmumiem un iestādēm šādu ekonomisko darbību. Tie ir tiešie ekonomiskie sakari ar citām republikām un citiem valsts reģioniem. Regulēt šo procesu var, un mēs to darīsim, ieviešot tautas patēriņa preču un pārtikas produktu izvešanas un ievešanas kvotas un nosakot par šo ievešanu un izvešanu attiecīgu nodokļu sistēmu. Tas, manuprāt, ir vienīgais pareizais ceļš, pa kuru mums jāiet.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

V.Tolpežņikovs. Čepāņa kungs, jūs laikam neiedziļinājāties mūsu (A.Čepānis. Dakter, es nedzirdu jūs, runājiet skaļāk!) iesniegumā. Mums rūp pavisam kas cits. Jūs pats minējāt skaitļus, kas parāda, ka alkoholisko dzērienu pārdošana veikalos samazinājusies kā tiešs rezultāts tam, ka kandžas brūvētāji sabrūvēja vairāk kandžas, viņi sabrūvēja no cukura un rauga, kā veikalos trūkst. Mēs zinām, ka apmēram 18-20 procenti cilvēku bez alkohola eksistēt nespēj, tāpēc visi mūsu pasākumi ir smieklīgi pasaules acīs. Šie cilvēki ir spiesti lietot alkohola surogātus, pievērsties toksikomānijai un narkomānijai, kas ir daudz bīstamākas cilvēku veselībai, nekā mērena alkohola lietošana. Cilvēki nesaņem kvalitatīvus, veselībai mazāk kaitīgus alkoholiskos dzērienus tāpēc, ka to nav brīvā tirdzniecībā, lieto surogātus, no tā cieš gan valsts, gan patērētājs, kuram nav cukura un rauga, bet iegūst spekulanti un kandžas tecinātāji. Runa bija tieši par to. Jāpalielina alkoholisko dzērienu ražošana un brīva pārdošana, jāpastiprina kontrole pār to, lai viss alkohols nonāktu veikalos, lai to nesaņemtu spekulanti vai tie kooperatīvi, kuri nodarbojas ar spekulāciju.

A.Čepānis. Jā, es sapratu. Nosaucot skaitļus par alkoholisko dzērienu tirdzniecības samazināšanos 1989.gadā, es tos salīdzināju ar 1985.gadu. Salīdzinot 1989.gadu ar 1988.gadu, alkoholisko dzērienu tirdzniecība mūsu republikā ir palielinājusies par 26 procentiem jeb par apmēram 100 miljoniem rubļu. Arī tas nav pietiekami. Es nezinu, vai ir normāli pārdot mūsu republikā alkoholu tik daudz, cik mēs pārdevām 1985.gadā, - 3,5 miljonus dekalitru. Tagad, kad ražo 2,2 miljonus dekalitru, alkoholisko dzērienu nepietiek. 1985.gadā acīmredzot pārliekas centības dēļ mēs iznīcinājām ne tikai šo dzērienu ražotnes, ne tikai taras, bet arī korķu ražošanu republikā. Tagad tas viss pakāpeniski jāatjauno. Varu pateikt, ka republikas agrokomitejas uzņēmumos 1989.gadā tā saucamo valsts alkoholisko dzērienu ražošana ir palielinājusies, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, par 100 tūkstošiem dekalitru. Iespējams, ka es kļūdos, tas ir biedra Rimaševska kompetencē, varbūt viņš var precizēt skaitli. Pārdoto daudzumu es nosaucu precīzi. Pa šo ceļu mēs iesim arī šogad ar tādu aprēķinu, lai alkoholiskie dzērieni būtu pieejami visiem, kas vēlas, bet mums ir jārada tāda ekonomiskā sistēma, kāda ir visās civilizētajās pasaules valstīs, kur nevienam ir prātā nenāk ne darba laikā, ne sadzīvē lietot alkoholiskos dzērienus tā, lai no tā ciestu sabiedrība, veselība un ekonomika.

Priekšsēdētājs. Tā absolutizēt tomēr nevajadzētu, ka nevienam un ne prātā.

A.Čepānis. Priekšsēdētāj, var jau arī pasapņot par kaut ko!

Priekšsēdētājs. Mums ir pieteikušies vairāki runātāji. Ja vēl kādi biedri grib izteikties, lai piesakās debatēs. Tagad mums iznāk gan runāšana, gan jautājumi.

V.Avotiņš. Man ir jautājums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

V.Avotiņš. Kāpēc komercveikalos alkoholam noteiktas tik augstas cenas? Es šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka komercveikalu atvēršana tika izskaidrota kā cīņa pret spekulāciju, bet augstās cenas nekādi neveicina šo cīņu, jo turpat pie veikala pārdod par 15 rubļiem.

A.Čepānis. Jūs kļūdāties. Divi Rīgā atvērtie komercveikali, cik man ir zināms, tomēr veicina cīņu pret spekulantiem. Vienas alkoholiskā dzēriena vienības cena ir samazinājusies vismaz par pieciem rubļiem. Es saprotu, ka tas ir dārgi, taču mēs labi zinām, kur nonāk šie līdzekļi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda veida tirdzniecība mums visnotaļ jāstimulē visā republikā. Ja galu galā kādam tas liekas par dārgu, neviens taču nespiež pirkt.

V.Avotiņš. Savā pieprasījumā mēs rakstījām, ka jaunā apdzirdīšanas politika un elementāru preču trūkums veicina koruptīva rakstura parādības. Es pilnīgi piekrītu žurnāla “Ogoņok” publicētajam rakstam, ka rinda liecina par korupciju, jo rodas jautājums: cik lielā mērā pastāv valsts regulēšanas iespējas un kādas tās ir. Es zināmā mērā saprotu spekulācijas dabiskumu, bet es negribētu, ka tas kļūtu par valsts saimnieciskās politikas pamatu. Cik lielā mērā var runāt par korupcijas ķēdi, kas ir skārusi šo sfēru?

A.Čepānis. Es sapratu, deputāt. Es personiski domāju, ka šo sociālo ļaunumu - rindas - mēs varam likvidēt, tikai un vienīgi palielinot ražošanu. Visi administratīvie ierobežojumi, kādi mums ir bijuši un kādi ir spēkā tagad un kādi būs turpmāk, ja mēs tādus noteiksim, tikai stimulēs spekulāciju un citas negodīgas darbības. Vienīgi ekonomiskās metodes, ražošanas palielināšana un tirgus piesātināšana ar precēm, sākot ar alkoholu un beidzot ar vieglajiem automobiļiem, var šo sociālo ļaunumu likvidēt. Cita ceļa es neredzu un esmu pārliecināts, ka cita arī nemaz nav.

Priekšsēdētājs. Paldies. Jautājumus uzdot pārtraucam. Vārdu debatēs ir lūguši deputāti Radzijevska, Dubra, Paljora. Un ir uzdots vēl viens jautājums. Debatēs vārds Daugavpils pilsētas izpildkomitejas Tirdzniecības pārvaldes sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma konditorejas meistarei deputātei Jekaterinai Radzijevskai.

J.Radzijevska (Daugavpils 108.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Daugavpils iedzīvotājiem ir liegta iespēja rēķināties ar to, ka veikalos allaž dabūjami dažādi pārtikas produkti. Visasāk izvirzās jautājums par apgādi ar gaļas produktiem. Gaļa par valsts cenu faktiski nenonāk brīvā pārdošanā. Tā kā gaļas kombinātā ir akūts darbaspēka trūkums, pilsētas izpildkomiteja no 1989.gada jūnija līdz gada beigām ik dienas nosūtīja uz turieni 30 līdz 40 pilsētas uzņēmumu darbiniekus, lai palīdzētu pārstrādāt lopus un putnus. Tā rezultātā pilsēta papildus saņēma putnu gaļu, taču arī tas neatrisināja jautājumu par iedzīvotāju apgādi ar gaļu.

Pēdējos gados samazinājusies kartupeļu piegāde pilsētai. Sarežģījumi radušies augļu piegādē no citām republikām. Visa produkcija, kas pat paredzēta vissavienības piegādēs, jāizved ar savu autotransportu. Latvijas PSR Ministru Padomes 1989.gada 13.novembra lēmumā Nr.236 noteikts, ka ar 1990.gadu cenas kartupeļiem, kā arī augļu un dārzeņu produkcijai nosaka piegādātāji pēc vienošanās ar patērētājiem.

Daugavpils RARA vienlaikus ar iepirkuma cenu paaugstināšanu ierosinājusi paaugstināt arī mazumcenas. Dažu dārzeņu ierosinātās cenas vairākkārt pārsniedz pastāvošās mazumcenas. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, ierosināto un spēkā esošo mazumcenu starpība plānotajiem kartupeļu, kā arī augļu un dārzeņu iepirkuma apjomiem 1990.gadā Daugavpilī sasniedz divus miljonus 99 tūkstošus rubļu. Tik lielu summu kompensēt no vietējā budžeta nav iespējams, jo likumā par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu Daugavpilij jau paredzēts deficīts vairāk nekā viena miljona rubļu apjomā. Šobrīd kartupeļu un dārzeņu realizācija valsts tirdzniecības tīklā notiek pēc spēkā esošajām cenām. Mazumcenu paaugstināšana izraisīs lielu neapmierinātību pilsētas iedzīvotāju vidū.

Mēs ļoti lūdzam palīdzēt nokārtot šo jautājumu un nepieļaut mazumcenu paaugstināšanu pārtikas produktiem vai arī izlemt jautājumu par cenu starpības kompensēšanu no republikas budžeta.

Lai pamatos uzlabotu pilsētas iedzīvotāju apgādi ar agrīnajiem dārzeņiem, ir jāuzceļ siltumnīcu kombināts sešu hektāru platībā. Vairākus gadus nav izdevies uzsākt tā būvi. Un tikai 1989.gadā darbi sakustējušies, apgūti apmēram 300 tūkstoši rubļu. 1990.gadā bija ieplānots veikt darbus par vienu miljonu rubļu, taču Latvijas PSR Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūts kavējās ar tehniskās dokumentācijas izstrādāšanu un tā rezultātā plāns ir koriģēts samazināšanas virzienā - palikuši 400 tūkstoši rubļu. Ja siltumnīcu kombināts taps tādos tempos, tā celtniecība ievilksies līdz četriem pieciem gadiem. Tāpēc lūdzu republikas agrorūpnieciskās komitejas vadību veikt pasākumus pilsētniekiem tik nepieciešamā siltumnīcu kombināta celtniecības paātrināšanai.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Stepanam Paljoram. Pēc tam runās Mečislavs Dubra, un ar to debates izbeigsim.

S.Paljora (Mārupes 275.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie kolēģi! Noklausoties Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Čepāņa uzstāšanos, radās divējādas domas. Klausoties skaitļus, šķita, ka mums ir pārlieku labi, bet, zinot patiesību, mēs nevaram teikt, ka būtu tik labi, ka pārtikas un apgādes jautājumi republikā tiktu risināti vai būtu kādas pozitīvas pārmaiņas to risināšanā. Neaprakstīšu visu problēmu, gribu pakavēties tikai pie diviem momentiem.

Pirmais. Mēs, deputātu grupa, pēc savas iniciatīvas pagājušā gada vidū paskatījāmies, papētījām, mazliet iepazināmies, tā teikt, ar to, kā iedzīvotāju apgādē tiek ievērots sociālā taisnīguma princips, uz kuru atsaucās biedrs Čepānis, teikdams, ka arī Ministru Padome šajā jautājumā vadījusies pēc tā.

Tika pārbaudīts Kirova rajons. It kā neliels iedzīvotāju skaita ziņā, rūpniecības uzņēmumu nav. Un ko mēs konstatējām? Rajonā dzīvo pusotra tūkstoša kara un darba invalīdu, 600 daudzbērnu ģimenes, pusotra tūkstoša diabētiķu, kuriem ir tiesības uz atvieglojumiem apkalpošanā. Kaut kas viņu labā tiek darīts, taču ir daudz trūkumu un līdz ar to - sūdzību.

Varu jums konkrēti pateikt, ka šajā rajonā ir četri specializētie veikali - pasūtījumu galdi, kam jāapkalpo cilvēki, kuriem ir likumīgas tiesības uz labāku apgādi ar pārtikas produktiem. Šodien mēs nevaram teikt, ka pie mums valda tirgus princips, šodien pie mums ir spēkā sadales princips, t.i., ja nepietiek, katrs cenšas sadalīt, mazāk, šķiet, domādams par to, kā saražot. Un tika konstatēts, ka viens no punktiem, kam jānodrošina šīs kategorijas cilvēku apgāde pēc sadales principa, ir pasūtījumu galds Centrālajā universālveikalā. Šajā pasūtījumu galdā ir tādas deficītas preces kā ikri, žāvēti laši, stores, olīveļļa utt. - preces, kuru izskatu un garšu parasts mirstīgais jau sen aizmirsis. Jājautā, kāpēc pie šo ļaužu kategorijas pievienotas olimpiskās cerības ar sporta komiteju - 100 cilvēku, hokejisti, volejbolisti un vesela grupa citu biedru, kuriem, manuprāt, diezin vai ir kāds pamats saņemt apkalpošanu ar atvieglotiem noteikumiem.

Izskatot šo problēmu, mums galvenā uzmanība jāveltī sociālā taisnīguma principam. Savus secinājumus un ieteikumus, kuru pamatā ir dati par šo vienu rajonu, mēs nosūtījām Ministru Padomei ar lūgumu izskatīt jautājumu republikas mērogā. Biedri mums atbildēja, ka šādas problēmas nav un nav arī nekādas vajadzības pārskatīt dokumentus, kuri regulē visu šo lietu.

Un otrais. Biedrs Čepānis par to jau runāja - par pasta sūtījumiem. Šeit ir problēma. Iesniegdams pieprasījumu, es uz to raudzījos mazliet no citas puses, no cita redzes leņķa nekā biedrs Čepānis. Manuprāt, ir nepieciešams paanalizēt.

Ministru Padome šo rīkojumu pieņēma kā pagaidu rīkojumu. Manuprāt, iedzīvotājiem būtu interesanti uzzināt, ko šis pagaidu pasākums devis. Neatkarīgi no tā, kurš ir par, kurš - pret, kura intereses šis pasākums aizskar, kura - ne utt. Mums jāspriež reāli. Biju domājis, ka pēc kāda laika sekos analīze, iedzīvotājiem tiks sniegta informācija. Saņēmis atbildi uz savu deputāta pieprasījumu, es redzu, ka dziļa analīze šajā jautājumā nav izdarīta. Tāpēc, izmantojot šo tribīni, es gribu lūgt Ministru Padomi atbildīgāk izturēties pret šo problēmu, izskatīt to, izanalizēt un sniegt informāciju, lai cilvēki redzētu, ko mums šis pasākums devis, turklāt ievērojot, ka šajā laikā mēs esam ieviesuši arī vīģes lapu - vizītkarti. Un ko tas ir devis. Varbūt vizītkarte šo pasākumu jau padarījusi par nevajadzīgu, varbūt jādara kas cits, taču vispirms nepieciešama analīze. Manis saņemtajā atbildē tās nav.

Un trešais moments. Kad mēs ikdienā pārrunājam, kāpēc kļūst aizvien sliktāk, mēs cenšamies atrast ienaidnieku, kas apēd mūsu produktus vai izved tos. Zināma daļa tiek izvesta. Bet pievērsīsimies pienam. Pienu neviens neizved, pakām projām nesūta. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums pagājušajā gadā nosacīti ir kādi 8-10 tūkstoši; migrācijas procesu rezultātā, spriežot pēc 9 mēnešiem, tas samazinājies par 3,5 - 4 tūkstošiem. Tātad iedzīvotāju aptuvenais pieaugums ir 3 tūkstoši. Vai tiešām šie 3 tūkstoši jaundzimušo bērnu būtu visu pienu izdzēruši? Pulksten 9 rītā pienu Rīgā var nopirkt labi ja trešajā veikalā, nosoļojot no Sarkandaugavas līdz Centrālajam universālveikalam. Tā nav nekāda kārtība. Par konkrētību jārunā šodien, jo daudzi, kuri agrāk nodarbojās ar šiem jautājumiem, tagad to vairs nedara, bet tie, kuriem tas būtu jādara, vēl nav sākuši to darīt. Un tik spēlējam demokrātiju. Bet uzņēmumu, kolektīvu, nozaru egoisms zeļ. Un katrs rēķina, kas viņam ir izdevīgi, kas - neizdevīgi. Tostarp patērētāji cieš.

Priekšsēdētājs. Biedri Paljora, formulējiet šo punktu un tūlīt iesniedziet man.

Vārds deputātam Mečislavam Dubram. Uz divām minūtēm vārdu lūdz PSRS tautas deputāts Genadijs Kurdjumovs.

M.Dubra (Kalsnavas 245.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! No biedra Čepāņa ziņojuma izriet, ka uz vienu iedzīvotāju republikā ir pārdots par 180 rubļiem vairāk preču nekā 1988.gadā. Šis rādītājs it kā liecina, ka republikas iedzīvotāju apgāde ar precēm uzlabojusies. Taču tukšie veikalu plaukti un rinda, kas nevis sarūk, bet, tieši otrādi, stiepjas garumā, liecina par pretējo. Un tā nav nejaušība. Ja šo preču apgrozījuma pieaugumu paanalizējam dziļāk, tad redzam, ka vienu ceturto daļu no tā devusi cenu palielināšanās un vēl vienu ceturto daļu - alkoholisko dzērienu plašāka pārdošana.

Faktiski iznāk, ka iedzīvotājiem pārdoto preču masa palielinājusies tikai par nepilniem pieciem procentiem. Neapmierinātais pieprasījums gadu no gada pieaug, un arvien vairāk preču kļūst par deficītu. Kādi ir šādas situācijas cēloņi?

Pirmkārt, tautas patēriņa preču ražošanas apjoma pieaugums faktiski atpaliek no iedzīvotāju ienākumu pieauguma. Pagājušajā gadā tautas patēriņa preču ražošana republikā palielinājās par 5,5 procentiem, bet darba samaksa tautas saimniecībā nodarbinātajiem - par 13 procentiem. Vēl vairāk - kaut gan tautas patēriņa preču ražošanas kopapjoms naudas izteiksmē palielinājās, tomēr daudzu izstrādājumu izlaide un piegāde tirdzniecības tīklam naturālajā izteiksmē samazinājās. Arī šogad stāvoklis neuzlabojas, bet pat pasliktinās. Līgumi par preču piegādi 1990.gadā noslēgti tikai 70 procentu apmērā.

Otrkārt, republikas iedzīvotāju neapmierinošo apgādi ar precēm sarežģī arī tas, ka nav noteikta preču resursu regulēšanas mehānisma. Tāpēc situācijā, kad ir pieņemti likumi par valsts uzņēmumu un kooperāciju, uzņēmumi, organizācijas un kooperatīvi lielu republikā ražotās produkcijas daļu izved bez kontroles un uzskaites ārpus Latvijas robežām. Dažs šādā veidā risina savas ražošanas problēmas, dažs uzlabo savu finansiālo stāvokli, bet dažs gluži vienkārši dzenas pēc lielāka rubļa vai oficiāli nodarbojas ar spekulāciju.

Jebkurā šādā gadījumā mēs sastopamies ar grupu egoisma izpausmēm, kad aicinājumi aizstāvēt republikas intereses pārvēršas par tukšiem solījumiem un skaistiem vārdiem. Pārbaude, ko veica Iekšlietu ministrijas darbinieki, liecina, ka uzņēmumi, dažādas organizācijas, kolhozi un kooperatīvi izved ārpus republikas tādu daudzumu pārtikas produktu un citu preču, ka runāt par vizītkaršu un pasta sūtījumu ierobežojuma pozitīvu iedarbību vispār nav vērts - mēs vakardienas sesijas sēdē runājām par celtniecības materiālu trūkumu, it sevišķi laukos. Bet atsevišķas saimniecības izved no republikas acīmredzot liekos ķieģeļus, šīferi, cementu, pat metālu. Iespējams, ka daži saimnieciskie darījumi ir nepieciešami, bet sabiedrībai ir jāzina, ko mēs darām, ko mēs no tā iegūstam.

Praktiskajā darbībā vērojami centieni par katru cenu pieņemt zemākus plāna rādītājus, lai pēc tam varētu brīvi rīkoties ar virsplāna produkciju. Tas notiek it kā uz likumīgiem pamatiem, tikai pirmām kārtām cieš republikas iedzīvotāji.

Daži vārdi par pārtikas produktiem. Ja mēs republikā nelikvidēsim milzīgos lauksaimniecības produktu zudumus, kas rodas, tos transportējot, uzglabājot un pārstrādājot, ja mums nebūs nepieciešamo jaudu šo produktu pārstrādei plašā sortimentā, fasēšanai un iesaiņošanai, kā ir visā pasaulē, esmu pārliecināts, ka var kaut divkārt paplašināt ražošanu, bet veikali joprojām būs tukši. Mazliet pārspīlējot sacīšu: ja mēs tuvākajā nākotnē to nedarīsim, tad pēc piena, gaļas, kartupeļiem un saknēm brauksim uz fermām, uz laukiem, labākajā gadījumā uz tirgiem, ņemot līdzi grozu un piena kanniņu.

Treškārt, liela deficīto preču daļa, ja arī nokļūst tirdzniecības tīklā un tiek ieskaitīta preču apgrozījumā, līdz ierindas pircējam nenonāk, jo plaukst spekulācija. Šeit jau runāja par alkohola pārdošanu. Kas tad īstenībā notiek? Veikali praktiski ir tukši vai pie tiem stāv garas rindas. Saka, ka jāpārdod vairāk. Varbūt. Te jābūt zināmai robežai. Bet paskatīsimies, cik ir pārdots pagājušajā gadā. Biedrs Čepānis minēja dekalitros, miljonos, bet tas ir mazāk uzskatāmi. Es nosaukšu dažus skaitļus. Pagājušajā gadā republikā pārdoti 44 miljoni pudeļu degvīna, 34 miljoni pudeļu vīna, 6 miljoni pudeļu šampanieša, t.i., vairāk nekā 1984.gadā. Parēķiniet, cik iznāk uz vienu cilvēku, kas var lietot alkoholu. Mūsu republikā ir 2 miljoni 667 tūkstoši iedzīvotāju. Vai atgriezīsimies pie 1984.gada līmeņa, kad mēs bijām pirmajā vietā alkohola patēriņā uz vienu iedzīvotāju? Diez vai tas ir vajadzīgs. Vispirms laikam jāpaskatās, kur paliek alkoholiskie dzērieni. Grāvjos tos neizlej. Tātad - vai daudz izved ārpus republikas, vai liela daļa nonāk spekulantu rokās. Diemžēl tāds stāvoklis ir ar ļoti daudzām precēm. Valsts veikalos nav, bet melnajā tirgū ir viss kas, tikai par pasakainām cenām.

Ceturtkārt. Kaut gan atsevišķu preču resursi ir pietiekami, taču bezatbildības un neorganizētības dēļ tiek pieļauti pārtraukumi tirdzniecībā ar pirmās nepieciešamības precēm. Ir skaidri redzams, ka ne Ministru Padomes, ne Tirdzniecības ministrijas atbildīgie darbinieki netiek galā ar kārtības ieviešanu iedzīvotāju apgādē ar piena produktiem.

Tādi, manuprāt, ir galvenie cēloņi, kas izraisa republikas iedzīvotāju neapmierinošo apgādi. Tie ir jālikvidē. Tas jādara kompleksi, strikti sadalot funkcijas un atbildību starp valdību, ministrijām, resoriem, rajonu un pilsētu izpildkomitejām un ražotājiem. Galvenā slodze jāuzņemas republikas valdībai un jaunajai Ekonomikas ministrijai. Steidzami jārada ekonomiskās stimulēšanas mehānisms, kas rosinātu ražotājus izlaist augstvērtīgas preces, ir vajadzīga reāla un efektīva preču resursu regulēšanas un republikas patēriņa tirgus aizsardzības sistēma. Valdībai nekavējoties jāveic pretinflācijas pasākumi.

Un nobeigumā. Varbūt mazāk vajadzētu lozungu, visādu aicinājumu, deklarāciju un mītiņu, bet vairāk konkrētu, radikālu, ekonomiski un juridiski pamatotu pasākumu. Tikai tad mēs varēsim reāli, nevis vārdos uzlabot iedzīvotāju apgādi ar precēm.

Priekšsēdētājs. Paldies. Jums, biedri Kurdjumov, divas minūtes.

G.Kurdjumovs (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti! Es gribu runāt asi kritiski un, iespējams, pat pārkāpšu ētikas normas, tāpēc jau iepriekš atvainojos biedram Čepānim. Viņa ziņojums atstāja uz mani ļoti nomācošu iespaidu. Šķita, ka ziņotājs ir inspektors, kas Augstākās Padomes vārdā runā par stāvokli Ministru Padomē tirdzniecības jautājumos, nevis Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Visi šeit sēdošie lieliski zina, ka stāvoklis mūsu tirdzniecībā ir katastrofāls, turklāt pamatos ne tāpēc, ka ir preču deficīts, bet gan tāpēc, ka tirdzniecība ir viscaur korumpēta. Uz to savā jautājumā mēģināja dot mājienu biedrs Avotiņš, es viņam pilnīgi piekrītu, jo arī esmu lasījis šo rakstu žurnālā “Ogoņok”.

Taču es gribu atgriezties pie Augstākās Padomes sesijas, kad biedrs Čepānis tika celts amatā. Es izlasīju viņa biogrāfiju: ja nemaldos, pirms 27 gadiem viņš strādāja par traktoristu, kopš tā laika nekad nekur citur nav strādājis kā vienīgi partijas orgānos. Un tad jūs iecēlāt viņu par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku. Iespējams, ka tas zināmā mērā viņu attaisno un ļauj viņam parādīt šajos jautājumos tik augstu nekompetences līmeni visaugstākā Latvijas PSR valsts orgāna - Augstākās Padomes - priekšā. Es neesmu pazīstams ar biedru Čepāni, mēs nekad neesam pārmijuši pat pāris vārdu, tāpēc man nekādu aizspriedumu pret viņu nevar būt. Taču es uzskatu šo jautājumu par politisku tāpēc, ka ar 1990.gada 1.janvāri republika pārgāja uz saimniecisko patstāvību un saimniecisko aprēķinu. Un iedzīvotāji gan par Augstākās Padomes, gan par valdības spējām spriedīs pēc tā, kāda mums būs kārtība, turklāt pirmām kārtām tirdzniecībā, kamēr mēs esam trūcīgi. Jo tad, kad mēs būsim bagāti un mums viss būs gana tāpat kā Eiropā, tad tāda problēma nepastāvēs.

Līdz ar to man ir šāds priekšlikums: šodien nepieņemt biedra Čepāņa ziņojumu, bet dot viņam laiku, kurā viņš varētu sagatavoties, lai vispusīgi un argumentēti ziņotu par pasākumiem, ko valdība veiks tuvākajā laikā, lai normalizētu iedzīvotāju apgādi.

Un pēdējais. Biedrs Čepānis uzstājoties trīs reizes atsaucās uz likumu trūkumu. Es gribu jums, biedri Čepāni, atgādināt, ka jums kā PSRS tautas deputātam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības ne tikai Latvijas PSR Augstākajā Padomē, bet arī PSRS Augstākajā Padomē un pat Tautas deputātu kongresā. Tāpēc jums nepiedien aizbildināties ar to, ka šajā jautājumā nav likumdošanas aktu. Jums ir pilnīgas tiesības iesniegt tos Latvijas PSR Augstākajai Padomei un prasīt šādu aktu pieņemšanu.

Priekšsēdētājs. Debates tiek pārtrauktas. Varam runāt par lēmuma projektu, ko iesniedza deputāts Paljora.

“Uzdot Ministru Padomei, ņemot vērā 1989.gada rezultātus, izanalizēt Latvijas PSR valdības 344.lēmuma “Par ierobežojumu paaugstināta pieprasījuma pārtikas un nepārtikas preču izvešanai no republikas, ko veic pilsoņi” pildīšanu, šīs analīzes rezultātus darīt zināmus iedzīvotājiem ar masu informācijas līdzekļu palīdzību un izlemt jautājumu par šā lēmuma atcelšanu vai pagarināšanu.”

Deputāts Kurdjumovs runāja par to, ka lēmumu nevajadzētu pieņemt, bet gan uzdot ziņot par konkrētiem pasākumiem, kurus valdība realizēs tuvākajā laikā, lai situāciju mainītu uz labo pusi. Klāt varam pievienot deputāta Kurdjumova priekšlikumu.

Par konkrētiem pasākumiem un izpildes priekšlikumiem informēt Latvijas PSR Augstāko Padomi. Tas ir jāsavieno ar otro punktu. Citu priekšlikumu nebija. Vai varam kopumā pieņemt? Biedra Paljoras ieteiktajam pēdējā daļā jāizdara redakcionāli labojumi. Tie nav principiāli labojumi.

Vai varam balsot kopumā? Kas ir par, paceliet balsošanas kartītes. Paldies. Vairākums. Kas pret? Saskaitiet. Kas atturas? Tātad lēmums pieņemts.

Ļoti operatīvi piezvanījusi mūsu sesijas klausītāja biedre Lāce. Viņa lūdz pateikt, ka deputāts Paljora, runājot no šīs tribīnes, minēja Centrālā universālveikala pasūtījumu galdu, kas esot Kirova rajona pārziņā. Tas neatbilstot patiesībai. Kontingentu, kuru apkalpo šis veikals, komplektējot tikai Rīgas pilsētas Tirdzniecības pārvalde. Tas deputātu zināšanai. Biedrs Paljora apstiprina biedres Lāces precizējumu. Tātad problēmas šeit nav. Tā ir informācija.

Godātie kolēģi! Mēs esam strādājuši ļoti intensīvi, pat necerēti intensīvi. Palikuši tikai daži jautājumi, kurus, ja jūs akceptējat manu priekšlikumu, 20 minūšu laikā varam izskatīt. Tad mūsu programma būs izsmelta. Es domāju, ka tas mums būs gandarījums par visu to darbu, ko esam veikuši divās dienās. Sāksim ar Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem. Ziņojumi nav vajadzīgi. Jums ir projekti, lūdzu, atšķiriet šos projektus. Prezidija dekrēts. Vai ir kādi jautājumi par projektiem, kurus iesniedzis Augstākās Padomes Prezidijs? Nav. Tad balsosim. Kas par? Vairākums. Dekrēti tiek apstiprināti. Kas ir pret? Nav. Arī atturējušies nav.

Tālāk jautājums, kas saistīts ar iepriekšējā sēdē izdarītajām izmaiņām Latvijas PSR valsts pārvaldes orgānu sistēmā. Sakarā ar to, ka tiek likvidēta Latvijas PSR Valsts cenu komiteja, ierosināts biedru Jāni Liepiņu atbrīvot no šīs komitejas priekšsēdētāja pienākumiem. (No zāles.) Kā, lūdzu? Tiek precizēts - sakarā ar pāriešanu citā darbā. Tik un tā mums ir jābalso. Kas par to, lai atbrīvotu? Paldies. Tā kā viņš ir iecelts jaunā postenī, tad izteiksim pateicību par kopā paveikto darbu abos posteņos.

Tālāk par izmaiņām dažu Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju sastāvā. Likumdošanas ierosinājumu komisijā mums ir jāstrādā vēl pāris mēnešu, bet darba intensitāte nemazinās, tāpēc tiek piedāvātas izmaiņas. Jums ir šīs izmaiņas? Ir. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu! Paldies. Kas ir pret? Atturas? Nav. Lēmums par izmaiņām pastāvīgo komisiju darbā tiek pieņemts.

Tagad sākas pats grūtākais šajā daļā: pieprasījumi un jautājumi. Grūtības dažbrīd sagādā tas, ka mēs neprecīzi formulējam, vai tas ir pieprasījums vai jautājums. Mēs sākam piekopt praksi, kura tagad plaukst un zeļ mūsu PSRS Augstākajā Padomē, kad daži deputāti, un tādu nav mazums, kādam ministram domātu jautājumu uzdod Ministru Padomes priekšsēdētājam, turklāt to dara sesijā.

Deputāta Paljoras jautājumu mēs esam izskatījuši, un viņš pats ir formulējis punktu, šis punkts ir ieslēgts lēmumā. Jautājums no darba kārtības tiek noņemts. Uz deputāta Šneidera jautājumu par jaunas skolas celtniecības nepieciešamību Salaspilī ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Miervaldis Ramāns. Es domāju, ka papildu paskaidrojumi un debates šeit nebūtu vietā. Uz deputāta Bāna jautājumu par skolas celtniecību Saulkrastu ciemā arī ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Ramāns. Debates neatklāsim arī sakarā ar deputātu Cielava, Lakša un Terentjeva jautājumu par palīgskolas internāta un lauksaimniecības skolas celtniecības uzsākšanu Ventspils rajonā. Rakstiski ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Lancers. Uz deputāta Staklas jautājumu par Rīgas 33.vidusskolas neapmierinošo materiāli tehnisko stāvokli vēstulē ir atbildējis tautas izglītības ministrs Builis. Deputāts Stakla ar atbildi visumā ir apmierināts un savu prasību līdz ar to tālāk neizvirza.

Uz deputātu Staklas, Gusarova, Rakēviča un Šušaņikovas pieprasījumu par Rīgas pilsētā kursējošā 21.maršruta autobusa neapmierinošo satiksmi rakstiski ir atbildējis Transporta un ceļu saimniecības ministrs Janovskis. Vai nepieciešami paskaidrojumi? Jums lēmuma projekts ir? Šajā jautājumā nav? Varbūt iztiksim šoreiz bez lēmuma projekta? Tā kā protesti neatskan, kaut arī atbildes sniegtas zināmā mērā formāli, uzskatīsim, ka darbs turpinās. Varbūt jūs gribat atklāt debates un tad pieņemt lēmumu? (No zāles: Nevajag!) Mēs ceram, ka jūs, biedri ministr, un deputāti Stakla, Gusarovs, Rakēvičs un Šušaņikova pēdējos divos mēnešos atradīsit kopīgu valodu, lai šo jautājumu vismaz no sesijas darba kārtības noņemtu.

Tālāk saskaņā ar pagājušās sesijas lēmumu uz deputātu Guseva, Kalnbērza, Berdņika un Jakutina pieprasījumu par nepieciešamo priekšnoteikumu radīšanu, lai realizētu ārējās ekonomiskās darbības muitas tarifu regulēšanā republikā, jāatbild būtu Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Misurkinam. Viņš diemžēl ir saslimis, to apstiprina arī Ministru Padomes priekšsēdētājs biedrs Bresis. Vai jums ir šis lēmuma projekts? Nav. Šī deputātu grupa iesniedz lēmuma projektu, un, ja lēmuma projekts tiek pieņemts, tad diskusijas netiek atklātas. Es tā sapratu. Vai Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka deputāta Misurkina parakstītā vēstule jums ir? Ir. Pamatojoties uz šo vēstuli, kas uzskatāma par atbildi, deputāti ierosina šādu lēmuma projektu: uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei sistemātiski kontrolēt un panākt, lai 1990.gada pirmajā pusgadā Rīgas muita tiktu nodrošināta ar telpām un tādējādi tiktu izpildīts Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu Kalnbērza, Guseva, Berdņika un Jakutina pieprasījums. Par pieprasījuma izpildes rezultātiem Latvijas PSR Ministru Padomei informēt Latvijas PSR Augstākās Padomes sesiju 1990.gada pirmā pusgada beigās. Otru punktu gan nevajadzēja. Ja tāds uzdevums tiek dots Ministru Padomei, sesijai nevajadzētu nodarboties ar kontroles funkcijām, to varēs izdarīt arī Prezidijs. Ko jūs sakāt par šādu projektu? Piekrist? Tad balsosim. Paldies. Kas pret? Kas atturas? Nav. Lēmums ir pieņemts.

Tālāk par PSRS tautas deputāta Eizāna iesniegumu un projektu, kurā viņš ieteica nodibināt bruņoto spēku parlamentārās kontroles komisiju, kas pastāvīgi darbotos pie republikas Augstākās Padomes. Diemžēl jāsaka, ka mums šos atlikušos divus mēnešus jāapmierinās ar tām pastāvīgajām un nepastāvīgajām komisijām, kuras mēs esam radījuši. Attiecībā uz armijas darbību mums ir divas komisijas, pat trīs. Viena no tām nodarbojas ar alternatīvo dienestu, otra ir vispārējā komisija, bet trešā tā, kuru vada Alfreds Čepānis un kura noskaidro armijas apakšvienību darbības rezultātā nodarītos zaudējumus republikas videi. Tā kā mūsu pilnvaras beidzas, bet jūsu PSRS Augstākās Padomes deputāta pilnvaras ir tikko sākušās, mēs jūsu iesniegumu nododam pēc piederības nākamajai Augstākajai Padomei, un jums tas būs jāatkārto.

Deputāts Kuļešovs ir jautājis par Rīgas autobusu parka filiāles būvi Imantā. Diemžēl deputāts Kaftailovs, kuram bija uz šo jautājumu jāatbild, arī ir saslimis. Kolēģi, mēs jokojam, bet tiešām ir gripas epidēmija, tāpēc nevajadzētu sākt šaubīties, ja kāds tomēr ir saslimis, vismaz skaļi tas nebūtu jādara. Deputāts Kaftailovs ir apsolījis, ka viņš personiski dos atbildi Autobusu parka kolektīvam. Vai pieņemsim to zināšanai? Jā.

Korekti, bet nemierā ar mūsu lēmumu turpina debatēt Augstākās Padomes deputāts Šļakota. Viņš uzskata, ka deputātu grupa varēja pulcēties Balvos un apspriest jautājumu par priekšsēdētāja tiešām vēlēšanām. Tiešām varēja pulcēties un varēja apspriest, jo deputātu grupām pulcēties likumā paredzētajā kārtībā neviens nav liedzis. Un, ja es esmu tādā redakcijā izteicis piezīmi, tad es esmu vai nu nepareizi teicis, vai nepareizi esmu saprasts, bet biedrs Šļakota piekrita, ka jautājuma izskatīšana pēc būtības šodien Augstākajā Padomē patiešām ir priekšlaicīga, jo padome uz savu sēdi nav pulcējusies vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vadībā. Nākamā mūsu sēde notiks 13.februārī, bet no 53 balvēniešiem par šādu priekšlikumu iestājušies 37 deputāti. Tātad šaubīties par to, ka viņi nevar pieņemt tādu lēmumu, mums laikam nevajadzētu. Viņi tomēr lūdz mūs izteikt savu attieksmi pret viņu iniciatīvu. Šai sakarībā man ir sekojošs priekšlikums. Lai viņi rūpīgi izskata un apsver jautājumu padomes sēdē, uz kuru viņiem ir tiesības pulcēties. Ja viņi iesniegs Augstākās Padomes Prezidijam rūpīgi pārdomātu lēmuma projektu par to, kā grib organizēt šīs vēlēšanas, tad, ja jūs, godātie deputāti, atļautu, Augstākās Padomes Prezidijs varētu izskatīt viņu priekšlikumus un dot atbildi. Turpat klāt jau būtu arī sesija. Ja atbilde būtu pozitīva un ja mums nerastos nekādas domstarpības, viņi, pamatojoties uz Prezidija lēmumu, varētu sākt gatavošanos, bet jūs 13.februārī gan Prezidija, gan balvēniešu rīcību akceptētu. Vai juristi atbalsta šādu priekšlikumu? Varbūt ir iebildumi? Nav iebildumu. Tas acīmredzot attiektos arī uz madoniešiem.

Vēl vienas deputātu grupas iesniegums. Tiekoties ar vēlētājiem, deputātiem rodas ļoti daudz jautājumu sakarā ar ilgstošo procesu nepamatoti represēto pilsoņu mantas atgriešanai, kā arī citi neskaidri jautājumi, lai gan Ministru Padome pieņēma attiecīgu lēmumu. Šo darbu sabiedriskā kārtā veic rajonu izpildkomiteju izveidotās komisijas, kaut gan esot bijis Ministru Padomes solījums piešķirt vismaz vienu štata vienību. Priekšlikums - nākamajā sesijā noklausīties republikas komisijas priekšsēdētāja biedra Bartkeviča ziņojumu šajā ļoti svarīgajā jautājumā. Kādas ir jūsu domas? Vai akceptēsim kā pieprasījumu? Turpmāk tā vairs nebūs, ka jūs te veselām kaudzēm atstāsit man jautājumus un pēc tam mēs tos izskatām. Vismaz atlikušos divus mēnešus. Tātad šis ir pieprasījums, un mēs to adresējam biedram Bartkevičam.

Kas attiecas uz PSRS tautas deputātu Eizāna, Avotiņa, Tolpežņikova un Skulmes pieprasījumu par Baltijas kara apgabala pretlikumīgu, nehumānu un nekulturālu darbību pret republiku un tās vidi, spēkā paliek šāda vienošanās: savu pieprasījumu precīzi formulējiet un iesniedziet Baltijas kara apgabala prokuroram. Varat arī prasīt, ja tas ir nepieciešams, un jūs to acīmredzot arī prasāt, lai kāds no Baltijas kara apgabala prokuratūras atbildīgiem darbiniekiem uzstājas nākamajā - četrpadsmitajā sesijā. Mēs arī to lūgsim. Vai ir iebildumi pret šādu lietas ievirzi?

Mums, it sevišķi pēc vakardien pieņemtā 6.panta labojuma vai citas redakcijas, acīmredzot pret visām mūsu sabiedriskajām organizācijām jāizturas ar vislielāko cieņu. Latvijas žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs un sekretārs griežas pie mums ar lūgumu - tas adresēts Latvijas PSR Augstākajai Padomei - dod iespēju Viktoram Avotiņam nolasīt ļoti īsu paziņojumu. Vai iebildumu nav?

V.Avotiņš. Es atvainojos, jo esmu jums jau apnicis. “Latvijas PSR Augstākajai Padomei. 1989.gada 28.decembrī no republikas Augstākās Padomes tribīnes PSRS tautas deputāts Viktors Krūmiņš apvainoja radiožurnālistus par, viņaprāt, neobjektīvo un nelīdzsvaroto stāstījumu par sesijas norisi, par deputātu “apliešanu” - citējam - “no ne visai tīras ugunsdzēsēju caurules”. Latvijas žurnālistu savienība un tās ētikas un tiesību padome atzīst šādu uzstāšanos par nepamatotu, uz faktiem nedibinātu un vispārīgā veidā izteiktu publisku apmelojumu. Latvijas žurnālistu savienība arī turpmāk publiski sauks apmelotājus vārdā neatkarīgi no viņu dienesta pakāpes un ieņemamā amata.” Tas ir viss. Es pievienojos šim tekstam, taču gribētu teikt sekojošo. Cienījamie kolēģi žurnālisti! Mums ir tik daudz iespēju publiski paust savu sašutumu par tām vai citām lietām kā nevienam. Tāpēc man šķiet, ka vajadzētu pārdomāt un samērot šos jautājumus ar to reglamentu un tiem uzdevumiem, kas tiek risināti sesijā, un precīzāk izvēlēties vietu, kur to darīt.

Priekšsēdētājs. Paldies. Varbūt mēs visi atbalstīsim PSRS tautas deputāta Avotiņa teikto, jo tas attiecas ne tikai uz žurnālistu savienību kā sabiedrisku organizāciju. Tas attiecas uz visām mūsu sabiedriskajām organizācijām, kurām tagad būs vienlīdzīgas tiesības paust savus uzskatus šeit, Augstākajā Padomē, bet vieta, laiks un nepieciešamība tomēr būs vienmēr pašiem jāizvēlas, turklāt jāizvēlas ļoti korekti.

Einars Repše lūdz vārdu, kad apspriedīs deputātu pieprasījumu sakarā ar likuma par alternatīvo dienestu tapšanas gaitu. Paziņoju sekojošo. Alternatīvā dienesta likumprojekts Augstākās Padomes Prezidijam tika iesniegts Augstākās Padomes noteiktajā termiņā. Varbūt formāli pāris dienu vēlāk, bet tas bija saistīts ar svētkiem, nevis ar kādiem citiem apstākļiem. Man jūs jāinformē: speciālisti ļoti rūpīgi izpētīja visus šā projekta aspektus un lietas būtību, diemžēl mēs nevarējām to izskatīt Augstākās Padomes Prezidija sēdē, lai tālāk, kā bijām vienojušies, iespējami ātrāk to publicētu un iepazīstinātu ar šo projektu mūsu republikas iedzīvotājus, jo tas nebija tādā kvalitātē. Mēs esam plānojuši šo jautājumu izskatīt nākamajā Augstākās Padomes Prezidija sēdē. Tā notiks ļoti drīz, un tur es arī ierosinu Einaram Repšem izteikt savus priekšlikumus, kā arī, protams, pašam iesaistīties darbā pie projekta tālākas uzlabošanas. Jūs neiebilstat? Nē. Vārds Mārītei Rukmanei.

M.Rukmane (Jelgavas 129.vēlēšanu apgabals).

Es burtiski pāris vārdu šajā sakarībā. Cienījamie biedri deputāti! Mēs šajā gadā esam padarījuši ļoti lielu darbu, un, ja mēs būtu tikpat raženi strādājuši visu sasaukumu, tad acīmredzot šodien būtu daudz mazāk pretrunu starp likumdošanas aktiem un pilsoņu interesēm un vajadzībām. Mēs vēl ļoti daudz varam padarīt arī atlikušajos divos mēnešos, lai savus parādus dzēstu, cik vien tas ir iespējams. Viens no šādiem jautājumiem ir likums par alternatīvo dienestu. Man varbūt nebūtu nepieciešams par šo jautājumu teikt ko vairāk, kā sacīja biedrs Gorbunovs, ja arī viņa vārdos nebūtu izskanējuši doma par to, ka darbs pie šā likuma projekta nevirzās tik ātri un kvalitatīvi, kā to mēs visi gaidām. Lai šo jautājumu varētu sagatavot un iesniegt izskatīšanai piecpadsmitajā sesijā, un es ļoti ceru, ka mēs to izdarīsim, ir nepieciešams ne tikai vēl intensīvāk strādāt pie šā dokumenta sagatavošanas, bet arī novērst pretrunu, kas šobrīd vēl pastāv un kas traucē darbu. Jūs visi atceraties daudzu mūsu deputātu iesniegumu par labojumu Latvijas PSR Konstitūcijas 61.panta otrajā daļā, taču šī papildinājuma, labojuma apspriešanas gaitā mēs gājām uz zināmiem kompromisiem. Šie kompromisi tagad arī daļēji traucē izstrādāt likumu kvalitatīvi, kvalitatīvi nevis pēc formas, bet pēc satura, lai likums atbilstu tām vajadzībām, kurām tas tiek rakstīts. Tāpēc, nerunājot garāk, es iesniedzu Augstākās Padomes Prezidijam 63 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu vārdā lūgumu izskatīt mūsu pieprasījumu, kura pamatā ir mūsu vēlētāju izteiktās domas, par nepieciešamo labojumu Latvijas PSR Konstitūcijas 61.panta otrajā daļā tekstā, kurš tika pieņemts, un veikt nepieciešamo darbu, par kuru biedrs Gorbunovs tikko runāja, lai likuma projekts tiktu sagatavots izskatīšanai piecpadsmitajā sesijā.

Priekšsēdētājs. Tātad likuma projekts tiks sagatavots izskatīšanai nākamajā sesijā, pirms tam tas tiks izskatīts Augstākās Padomes Prezidija sēdē. Mēs centīsimies ar šo projektu līdz sesijai iepazīstināt arī republikas iedzīvotājus, lai jūs, ieradušies uz sesiju, varētu par to gan spriest, gan lemt, gan balsot.

Tālāk. Man ir dažu deputātu pieteikumi runāt debatēs par jautājumu, kuru mēs nemaz neminējām. Grūti spriest, no kurienes nāca šis jautājums. Vienu brīdi es kādā radiopārraidē dzirdēju, ka mēs turpināsim šajā sesijas sēdē apspriest jautājumu par Sloku un Ventspili, bet tā ir neprecizitāte, - mēs turpinājām apspriest ekoloģiskos jautājumus, kas saistīti ar armijas darbības seku izpēti, un Čepāņa ziņojumu šajā jautājumā. Jautājums par Sloku un Ventspili ir ļoti ass, un jūs esat saņēmuši pavairotus materiālus, taču šodien acīmredzot mēs diskusiju par to neturpināsim. Tas būs jādara nākamajā sesijā, bet es ļoti gribētu, lai šajā periodā jautājumi tiktu apspriesti ne tikai Ministru Padomē, bet arī Ministru Padomē kopā ar Jūrmalas jaunajiem deputātiem, ar pašu Sloku un Ventspili, lai Ventspils jaunie deputāti nākamajā sesijā, ja mums iznāks izskatīt šo jautājumu, varētu daudz konstruktīvāk runāt, nekā mēs runājām pagājušajā sesijā. Vai varam tā atbildēt deputātiem, kuri bija pieteikušies debatēs?

Deputāts Dmitrijevs lūdz īsu mūsu likuma skaidrojumu jautājumā, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs ne tikai Krāslavā, bet arī visā republikā. Tā būtība ir sekojoša: ja ievēlētais deputāts vienu brīdi nav dzīvojis republikā, bet bijis mācībās vai citā uzdevumā izbraucis no republikas, kā viņam rēķināt šo dzīvošanas cenzu. Lūdzu mūsu Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieku biedru Lisagoru īsi paskaidrot.

J.Lisagors. Cienījamie deputāti! Mūsu dzīvokļu kodeksa 70.pants paredz gadījumus, kad pilsonim tiek saglabātas dzīvojamas telpas: ja viņš ir prombūtnē, ja ir izbraucis no pastāvīgās dzīvesvietas, šajā gadījumā minēta iesaukšana aktīvajā karadienestā, ja viņš pagaidām ir atstājis pastāvīgo dzīvesvietu sakarā ar darbu kuģu apkalpēs, ģeologu grupās un tā tālāk. Tas attiecas arī uz studentiem, aspirantiem, profesionāli tehnisko skolu audzēkņiem, tiem, kas ārstējas ārstnieciskajās iestādēs, un tā tālāk, vārdu sakot, uz kādu laiku ir izbraukuši no republikas, bet saglabā savas dzīvojamās telpas. Viņi ir pastāvīgi pierakstīti savā iepriekšējā dzīvesvietā. Šajā gadījumā mēs uzskatām, ka prombūtnes laiks netiek ieskaitīts tajā desmit gadu laikā, kas viņiem liedz kļūt par deputātu kandidātiem.

Priekšsēdētājs. Tātad - kāds tomēr galvenais kritērijs?

J.Lisagors. Tas ir dzīvesvietas saglabāšana. Ja pilsonim ir saglabāta dzīvesvieta, saglabātas tiesības uz dzīvesvietu tajā pastāvīgajā dzīvesvietā, no kurienes viņš izbraucis uz laiku, viņam ir tiesības būt par kandidātu.

Priekšsēdētājs. Tātad - ja kāds ir strādājis Maskavā divus gadus un atgriežas republikā, viņam ir tiesības balotēties.

J.Lisagors. Ja viņš ir izbraucis mācībās kā aspirants, kā students, tad viņam ir tiesības; ja viņš ir izrakstījies no pastāvīgās dzīvesvietas un aizbraucis pastāvīgā darbā, tad viņam tādu tiesību nav. Tā ir teikts likumā.

Priekšsēdētājs. Bet likumu formulējāt jūs, juristi? Un tagad rodas situācijas, par kurām es brīdināju toreiz, kad griezos pie mūsu cienījamiem juristiem, kuri šeit sēdēja veselā strīpā. Es teicu, ka būs šī problēma, minēju pats savu piemēru, atgādināju, ka būs daudz tādu, kuri ir aizbraukuši strādāt, pēc gada vai pusgada, vai pēc diviem gadiem atgriezušies.

J.Lisagors. Jā, likumā ir teikts, ka pēdējie desmit gadi jānodzīvo tajā vietā, no kurienes viņš grib balotēties.

Priekšsēdētājs. Šai sakarībā varbūt uzdosim Augstākās Padomes Prezidijam steidzīgi iztulkot tieši šo pantu, dot tā skaidrojumu. Nu, ja neizdosies izskaidrot, tad tā arī pateiksim, ka esam pieņēmuši, vadoties no milzīgi lielām grūtībām, esam pieņēmuši dumji. Paldies. Vai jūs, biedri Bērziņ, gribējāt ko teikt?

Bērziņš. Man ir priekšlikums tādā gadījumā traktēt savādāk. Tā kā mums rodas problēmas un konkrēti piemēri ir tepat blakus, piemēram, PSRS tautas deputāti Ķezberis un Skudra, varbūt būtu lietderīgi, ja šajā likumā mēs minētu formulējumu, izsvītrojot vārdu “pēdējos”. Tad var ņemt jebkurus desmit gadus, jo cilvēks desmit gadu laikā var ļoti labi iepazīt mūsu republiku. Šodien tāds, piemēram, ir mūsu jaunais ārlietu ministrs, kurš ir dzimis un uzaudzis Latvijā un, es domāju, labi zina mūsu republiku. Tad jautājumu par to, vai viņš ir tiesīgs balotēties, jau lems tauta.

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad lūdzam Prezidiju steidzīgi dot skaidrojumu šajā jautājumā, un, ja netiksim paši galā, tad nākamajā sesijā jums ziņos. Tādi pieprasījumi tagad nāk. PSRS tautas deputāts Geiba atgādina, ka līdz Augstākās Padomes deputātu kandidātu izvirzīšanai ir atlikušas tikai dažas dienas, bet republikas iedzīvotājiem, varbūtējiem deputātu kandidātiem nav skaidrs, kāds būs Augstākās Padomes deputātu statuss, vai tie būs atbrīvotie deputāti vai ne. Tas var izraisīt sarežģījumus deputātu kandidātu izvirzīšanā. Šīsdienas laikrakstos “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija” es centos atbildēt uz korespondenta jautājumiem, bet īsi varu teikt: godātie kolēģi, vai jūs nejūtat, ka visiem būs jāstrādā, atbrīvotiem no pamatdarba, ja gribēs veikt vismaz to apjomu, kādu tagad veicam. Tāpēc orientēties uz to, ka varēs strādāt pamatdarbā, es gan neieteiktu nevienam.

Paldies un - uz redzēšanos!