Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpināsim Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes četrpadsmito sesiju.

Pirms sākam darbu, lūdzu deputātus pacelt balsošanas kartītes, lai balsu skaitīšanas komisija varētu saskaitīt šodien zālē klātesošos Augstākās Padomes deputātus.

Ja kāds ir vēl aizkavējies reģistrācijas telpā, lūdzam ienākt zālē un piedalīties zālē klātesošo Augstākās Padomes deputātu reģistrācijā.

262. Ienāca deputāts Ūsiņš - 263. Jūs jau bijāt? Tad 262.

Tātad var domāt, ka, neraugoties uz aicinājumu steigties uz sesiju, ir ieradušies mazāk nekā vakar.

Izskatīsim jautājumu par Latvijas PSR likumu projektiem “Par pagasta (ciema) pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību”, “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”.

Vārds referātam Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam deputātam Alfrēdam Čepānim.

A.Čepānis (Rucavas 227. vēlēšanu apgabals).

Par Latvijas PSR likumu projektiem “Par pagasta (ciema) pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”.

Godātie deputāti! Šodien jūsu izskatīšanai atkārtoti otrajā lasījumā tiek nodota likumu pakete, kuriem jāveido jaunievēlēto Tautas deputātu padomju tiesiskā bāze.

Tie ir likumi “Par pagasta pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību” un “Par rajona pašvaldību”, kā arī Augstākās Padomes lēmums “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”. Minētos likumu projektus tātad izskatām otrajā lasījumā. Pēc projektu publicēšanas tautas apspriešanai tika saņemti daudzi priekšlikumi par likumu projektu atsevišķu pantu un punktu pilnveidošanu un precizēšanu. Priekšlikumu, kas noraidītu minētos projektus, nebija. Komisija, rūpīgi iepazinusies ar izteiktajiem priekšlikumiem, izdarīja vairākus būtiskus papildinājumus un grozījumus projektu tekstā, par kuriem šodien es gribu ziņot Augstākajai Padomei.

Projektu pirmajā sadaļā “Vispārīgie noteikumi”, kurā noteikti pašvaldības pienākumi, izdarīti tikai sīki redakcionāli labojumi, kas saistīti ar terminoloģiskiem precizējumiem, tādēļ pie tiem nebūtu lietderīgi kavēties.

Projektu otrajā sadaļā, kurā noteikta pašvaldības valsts iestāžu sistēma un kompetence, ir izdarīti vairāki papildinājumi un grozījumi, kuru mērķis ir padziļināt demokrātiju pašvaldības iestāžu darbā. Te jāatzīmē precizējumi, kas saistīti ar vēlēšanu procedūras jautājumiem sesijā. Tagad noteikts, ka sesijā balsojot vēlēšanu rezultātu nosaka ar vienkāršo vai atsevišķos jautājumos ar kvalificēto visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu. Publicētajos projektos šos jautājumus varēja izlemt ar klātesošo deputātu balsu vairākumu, kas ne vienmēr, mūsuprāt, ir pietiekami demokrātiski. Uz to pamatoti aizrādīja pilsoņi savās vēstulēs, un komisija to ņēma vērā.

Otrs būtisks papildinājums šajā nodaļā ir saistīts ar padomes darbības pārsūdzēšanu. Palielinoties padomes tiesībām, ir nepieciešams arī radīt mehānismu, kas nodrošinātu iespēju ieinteresētām personām aizstāvēt savas tiesības, ja viņas uzskata, ka padomes lēmumi tās aizskar. Vadoties no PSRS likuma projekta par vietējo pašvaldību, komisija atzina par lietderīgu paredzēt iespēju padomes lēmumus, kas ir pretrunā ar likumu, pārsūdzēt tiesā, kura tad arī var tos atcelt. Noteikts arī, ka padomes un izpildkomitejas prettiesisku lēmumu rezultātā nodarītais kaitējums jāatlīdzina tiesas ceļā. Lai nodrošinātu kontroli par pašvaldību darbības likumību, kā arī lai saskaņotu visas republikas intereses ar atsevišķu reģionu interesēm, likumā par rajona pašvaldību noteikts, ka Ministru Padomei ir tiesības iesniegt protestus par padomes lēmumiem un apturēt izpildkomitejas lēmumu izpildi. Jautājumu šādā gadījumā izskata Augstākā Padome. Šāda kārtība un uzraudzība nebūtu jāuzskata par pašvaldības tiesību ierobežošanu. Jāatzīmē arī, ka pirmskara Latvijas republikā pašvaldību darbību uzraudzīja un kontrolēja pašvaldības departaments, bet atsevišķos gadījumos - tikai iekšlietu ministrs. Projektā piedāvātajā variantā tiesas un augstākās valsts varas orgāna uzraudzība un kontrole ir ievērojami demokrātiskāka un pilnīgāk nodrošina gan pašvaldības iestāžu, gan arī pilsoņu, uzņēmumu un organizāciju intereses.

Daudzās vēstulēs, kas saņemtas par projektiem, izteikts priekšlikums stingri norobežot izpildkomitejas un padomes kompetenci. Komisija, risinot šo jautājumu, ievēroja sabiedrībā atzīto demokrātisko principu par izpildvaras pakļautību tautas vēlētiem deputātiem - padomei. Sakarā ar to noteikts, ka padome kā pašvaldības augstākais orgāns var izskatīt visus jautājumus, kas nepieciešami pašvaldības realizācijai savā teritorijā, to skaitā arī tos, kas paredzēti izpildkomitejas kompetencē.

Bez tam likumā noteikta arī padomes ekskluzīvā kompetence, tas ir, jautājumi, kurus tiesīga izlemt tikai padome. Pēc komisijas domām, tāds varas funkciju dalījuma princips nodrošina padomei nepieciešamo virsvadību pār izpildvaru. Te jāievēro arī, ka padomei ir tiesības atcelt izpildkomitejas lēmumus un tās priekšsēdētāja rīkojumus. Ievērojot, ka dažos pagastos nelielā deputātu skaita dēļ var būt grūtības izpildkomitejas vadības veidošanā, likumā par pagasta pašvaldību paredzēta iespēja, ka pagasta padomes priekšsēdētājs vienlaicīgi var būt arī izpildkomitejas priekšsēdētājs, ja par to nolemj pati padome. Citu līmeņu padomēs šādu posteņu apvienošana nav pieļaujama.

Nosakot izpildkomiteju kompetenci, komisija centās maksimāli pilnīgi atspoguļot to darbības sfēru, paturot prātā, ka izpildkomiteja ir padomes lēmumu izpildes organizētājs un galvenais saimnieks. Tomēr paškritiski jāatzīst, ka vēl nav iespējams izvairīties no vispārīgiem formulējumiem. Tas saistīts ar to, ka daudzi likumdošanas akti, kuros būtu precizējamas pašvaldības funkcijas, vēl nav izstrādāti. Tas ir likums par tautas izglītību, veselības aizsardzību, dzīvokļu likumdošanu un citi. Iespējams, ka pēc šo likumu pieņemšanas būs jāizdara arī attiecīgi grozījumi pašvaldības likumos.

Nodaļā par pašvaldības materiālo bāzi izdarīti precizējumi, kas izriet no sagatavošanā esošajiem likumiem par nodokļiem un budžeta tiesībām. Noteikts, kādi maksājumi pilnībā nonāk pašvaldības budžetā, kādi sadalāmi pēc normatīviem ar augstākiem budžetiem. Paredzēta iespēja, ka attiecīgie maksātāji savas saistības ar pašvaldības budžetu kārtos gan naudā, gan valūtā. Ir paredzēta arī iespēja veidot pašvaldības valūtas fondu, kā arī izmantot uz laiku brīvos līdzekļus komerciāliem pasākumiem, izsniegt aizdevumus, izveidot komercbankas, krājaizdevumu un apdrošināšanas sabiedrības. Likumā paredzēts, ka pašvaldība var noteikt arī vietējos nodokļus.

Finansu līdzekļu izmantošanas virzieni likumā noteikti tikai principā, atstājot lielu rīcības brīvību pašām padomēm, kurām šajā jautājumā būs jāievēro likums par budžeta tiesībām. Nodaļa par pašvaldības materiālo bāzi būs precizējama arī pēc tādu svarīgu likumu pieņemšanas, kā likums par īpašumu, par zemi, par bankām, par uzņēmēju darbību un citiem.

Nodaļā par sabiedrisko pašvaldību bez terminoloģiska rakstura labojumiem izdarīts arī būtisks papildinājums, nosakot, ka lēmumi, kas pieņemti vietējā referendumā, ir obligāti visām iestādēm, organizācijām, pilsoņiem. Šādus lēmumus var atcelt tikai tādā kārtībā, kāda būs noteikta Latvijas PSR likumā “Par referendumu”.

Godātie deputāti! Īsta tautas pašvaldības organizācija mūsu valstī ir jauna, pat pilnīgi jauna lieta. Iespējams, ka mums būs jāizdara, kā jau teicu, šajos likumos grozījumi un papildinājumi, kuru nepieciešamība atklāsies to piemērošanas gaitā. Tomēr komisija uzskata, ka iesniegtie likumi šobrīd ir vitāli nepieciešami, lai jaunievēlētās tautas pašvaldības iestādes varētu sākt darbu.

Dažus vārdus par Augstākās Padomes likumu “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”. Publicētajā variantā, kas bija iecerēts kā likums, bet sakarā ar to, ka tajā reglamentēti galvenokārt pārejas posma jautājumi, ir lietderīgi pieņemt to Augstākās Padomes lēmuma formā. Šinī lēmumā papildus reglamentēti Rīgas pilsētas pašvaldības organizācijas jautājumi. Tas ir 2. punkts.

Pēdējās dienās komisija saņēma vairākas vēstules, to skaitā var minēt arī Siguldas iedzīvotāju priekšlikumu par to, ka, ņemot vērā Rīgas pilsētas īpašo vietu visas republikas ekonomiskajā un kultūras attīstībā, būtu jānosaka, ka Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju amatā apstiprina republikas Augstākā Padome. Šāda doma ir republikā plaši atbalstīta, un sakarā ar to ierosinām kā papildu variantu jūsu izlemšanai lēmuma projekta pirmo punktu papildināt ar sekojošu tekstu: “Rīgas kā republikas galvaspilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs apstiprināms Latvijas PSR Augstākajā Padomē mēneša laikā pēc tam, kad viņu ievēlējusi pilsētas padome. Gadījumā, ja kandidatūra netiek apstiprināta, Rīgas pilsētas padome iesniedz jaunu priekšlikumu.”

Likuma projekti paver ceļu tautas pašvaldības sistēmas izveidošanai, balstoties uz varas un visas saimnieciskās dzīves decentralizāciju, radot tai reālus ekonomiskos un tiesiskos priekšnosacījumus. Tikai ejot pa šo ceļu, mēs varēsim realizēt tautai doto solījumu - pārkārtot ekonomisko un politisko struktūru cilvēku interešu un vajadzību apmierināšanai. Darbs paveicams ļoti liels. Īsā laikā jāizstrādā vairāk nekā 100 likumu un citu normatīvo aktu, jāsagatavo un jāapmāca pašvaldību darbinieki, jaunievēlētie vietējo padomju deputāti. Tādēļ komisija gribētu dzirdēt deputātu domas par priekšlikumu - saskaņā ar apspriežamā Augstākās Padomes lēmuma projekta 11.punktu - izveidot jau nākamajā 1990. gadā Ministru Padomes sastāvā pašvaldības departamentu, koncentrējot tur juristus, ekonomistus, citus speciālistus uz Komunālās saimniecības ministrijas, citu ministriju, kā arī Ministru Padomes Lietu pārvaldes un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija štatu darbinieku bāzes. Šādu departamentu vadīt varētu uzdot vienam no padomes priekšsēdētāja vietniekiem.

Priekšsēdētājs. Varbūt turpināsim vakardienas praksi un jautājumus uzdosim rakstiskā veidā, lai pēc tam, pēc apspriešanas, varētu gan sniegt kādu komentāru, gan atbildi referentam. Vai jums nav iebildumu? Nav. Tā arī rīkosimies.

Turpinot vakardienas praksi, lai jums būtu skaidrība, es jūs informēšu par to, kuri kolēģi ir pieteikušies debatēs. Tie ir: deputāts Vidavskis, deputāts Svars, PSRS tautas deputāts Geiba, Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, darba grupas vadītāja vietnieks Dinne un - šeit gan ir tikai paraksts, šķiet, Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Prūsis. Šie biedri ir pieteikušies debatēs. Vārds deputātam A.Vidavskim.

A.Vidavskis.

Biedri, es neesmu deputāts, bet esmu Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Likumprojekts par pašvaldību ir guvis lielu atbalstu pilsētas vēlētāju un iedzīvotāju vidū. Tā apspriešanas gaitā tika saņemti daudzi priekšlikumi. Vairāk nekā 30 no tiem mēs iesniedzām Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam, un daudzi no tiem izmantoti likuma pēdējā variantā, kas izsniegts Augstākās Padomes deputātiem. Es gribētu pakavēties pie dažiem priekšlikumiem, kuri pilnībā netika izmantoti, bet tiem ir liela nozīme vietējo padomju lomas paaugstināšanā.

Pakavēšos pie šādiem priekšlikumiem. Kā jau jūs zināt, vietējās padomju varas iestādes šodien nebūt nav aizsargātas, gluži otrādi, tās ir atkarīgas no daudziem ministriju, resoru un pat struktūras apakšvienību lēmumiem, kuri neatbilst teritoriālajām interesēm. Tādu piemēru ir daudz, bet, taupot laiku, es tos nenosaukšu. Tāpēc uzskatu, ka Likumā par pilsētas pašvaldību nepieciešami šādi panti:

4.a pants šādā redakcijā: “Pilsētas padomes lēmumiem ir prioritāte attiecībā pret republikas ministriju un resoru rīkojumiem un normatīviem aktiem. Pilsētas padomei ir tiesības pārtraukt šādu lēmumu darbību pilsētas teritorijā, ja tie ir pretrunā ar pilsētas padomes lēmumiem.”

Un papildu 4.b pants: “Republikas Augstākās Padomes lēmumiem ir prioritāte attiecībā pret pilsētas padomes lēmumiem. Pilsētas padomei ir tiesības Augstākās Padomes lēmumus pārsūdzēt republikas Konstitucionālajā komisijā.”

Tālāk. Lai pilsētas padomes varētu realizēt savas teritorijas ekonomiskās un sociālās attīstības programmas, to rīcībā, dabiski, ir jābūt krietni lieliem finansu resursiem. Es sīkāk nepakavēšos pie tā, kā šodien tiek veidots pilsētas budžets, tā ienākumu daļa. Varu teikt tikai to, ka nekādas loģiskas likumsakarības nav vērojamas. Tieši otrādi, netiek novērtētas ne teritorijas, ne cilvēku intereses, kuri rada materiālas vērtības.

Par galvenajiem ienākumu formēšanas avotiem, mūsuprāt, jākļūst šādiem trim maksājumu veidiem: apgrozījuma nodoklim, atskaitījumiem no uzņēmumu peļņas un iedzīvotāju ienākumu nodoklim. Taču praksē ir vērojama tieši pretēja tendence. Lūk, šāds piemērs: 1987. gadā pilsētas budžetā ieplūda 23 procenti apgrozījuma nodokļa. 1989. gadā - 10 procenti, 1990. gadam paredzēti tikai 5 procenti pēc normatīva. Līdzīgus piemērus var minēt arī par citiem galvenajiem maksājumu veidiem.

Svarīgi, lai normatīvie maksājumi budžetā būtu ilglaicīgi un stabili. Tāpat svarīgi, lai pilsētas padomes un republikas Finansu ministrijas attiecību pamatā būtu vienošanās par visiem finansu jautājumiem. Pretējā gadījumā pilsētas padome arvien būs lūdzēja lomā.

Pārejot uz ekonomisko patstāvību, ir nepieciešams no jauna pārskatīt vietējo nodokļu sistēmu. Šajā jautājumā likumprojektā paredzētās tiesības ir acīmredzami nepietiekamas. Mērķtiecīgi būtu uzskaitīt maksājumus, kas saistīti ar vietējiem nodokļiem un iekasējumiem, kas pilnībā ienāk pilsētas budžetā vai attiecīgajos ārpusbudžeta fondos.

Rezumējot teikto, ierosinu pārskatīt pantu (53. un 66. pants) par budžeta un ārpusbudžeta līdzekļu formēšanu, kas sekmēs ātrāku republikas teritoriju sociālās attīstības programmu īstenošanu.

53. pantā pilsētas budžetā paredzēts un pilnībā arī realizējas šādi maksājumi: fondu maksājumi un saimniecisko uzņēmumu un organizāciju peļņas nodoklis, ienākumu nodoklis no kooperatīviem un nodoklis no iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar individuālo darbu, un apgrozījuma nodoklis.

Un 66. pantā - “ārpusbudžeta līdzekļos pilnā mērā tiek ieskaitīti: maksājumi par zemi, ūdeni un citiem resursiem, maksājumi par darba resursiem, par izraisītiem zaudējumiem apkārtējai videi, starpsaimniecību organizāciju maksājumi, ja pilsētas padome ir ņēmusi līdzdalību to izveidē, transporta līdzekļu īpašnieku nodokļi” un tālāk kā tekstā. Šī priekšlikuma pieņemšana reāli sekmēs gan konkrētās teritorijas iedzīvotāju interešu apmierināšanu, gan šīs teritorijas pašvaldības attīstību.

Vēl viens priekšlikums. Risinot pilsētas uzdevumus ekonomiskās patstāvības apstākļos, ir svarīgi nostiprināt pilsētas īpašumu. Pilsētas īpašumā ir jābūt arī zemei un ūdens resursiem. Taču pilsētai pilnīgu īpašuma tiesību vietā tiek piedāvāts visai ierobežots termins “pārziņā” (4.6. pants). Šāda juridiska nostādne nav bez vainas, jo ierobežo pilsētas tiesības. Pilsēta tikai tādā gadījumā varēs nodrošināt zemes racionālu izmantošanu, ja būs tās īpašniece. Tāpēc ierosinu 46. pantu pieņemt šādā formulējumā: “Pilsētas īpašumā ir zeme, tās dzīles un iekšējie ūdeņi, kas atrodas pilsētas administratīvi teritoriālajās robežās. Pilsētas īpašumā var atrasties galvenie ražošanas un neražojošie fondi, kā arī jebkuri citi materiālo un finansu resursu veidi.”

Pēdējais ierosinājums. Tā kā mūsu republika ir daudznacionāla, ierosinu 4. pantā un 38. pantā attiecīgi šādus papildinājumus: “Pilsētas padome un izpildkomiteja pieņem lēmumu un atbild par visu attiecīgajā teritorijā dzīvojošo tautību nacionālo kultūru, tradīciju un paradumu attīstību.” Šo priekšlikumu apsprieda tad, kad tika izdarīti grozījumi Latvijas PSR Pamatlikumā, un nolēma, ka to izskatīs tad, kad tiks apspriests Likums par pašvaldību.

Cienījamie deputāti! Izvirzītās problēmas satrauc vēlētājus, tās saistītas ar tām problēmām, kas rodas, pilsētai pārejot uz pašpārvaldi. Tās prasa nekavējošu risinājumu. Pretējā gadījumā vietējā pašvaldība var pārvērsties par tukšu formalitāti, tas, bez šaubām, var izraisīt negatīvas sekas.

Priekšsēdētājs. Vai jūs savus noformulētos ierosinājumus iesniegsit mums? Paldies!

Pirms mēs turpinām apspriest šo jautājumu, ir jūtams, ka būs konkrēti priekšlikumi, uz kuriem mums tūlīt vajadzēs arī reaģēt un izteikt savu attieksmi balsojot. Tāpēc bez redakcijas komisijas, acīmredzot, neiztiksim. Priekšlikums par redakcijas komisiju. Es nosaukšu visus vārdā un uzvārdā bez apgabala numuriem un ieņemamiem amatiem. Pēc tam kopīgi lemsim, vai to sastāvu papildināt vai samazināt un vai visi biedri ir ar mieru darboties šajā komisijā. Tātad šādi deputāti: Jānis Blekte, Aldonis Builis, Alfrēds Čepānis, Mečislavs Dubra, Jānis Geiba, Monika Litauniece, Visvaris Millers, Anatolijs Orlovs, Alfrēds Rubiks, Viktors Skudra, Filips Stroganovs, Edvīns Svars, Irīna Ziemele, Vladimirs Žarkovs, Nikolajs Ūsiņš. Ja sākam apspriest kandidātus. Tā kā deputāts V.Millers aktīvi darbojas otrajā komisijā jautājumā, kas saistīts ar 6., 7. un 49. pantu, tad, ja viņš pats vēlas piedalīties šajā komisijā, tad mēs, protams, apsveicam, bet ja ne, tad šeit piedalās ļoti daudz juristu, gan cilvēku, kas tieši saistīti ar šo jautājumu, sākot no ciema un beidzot ar republikas pašvaldību, tāpēc, lūdzu, nosauciet arī citas kandidatūras. Vai no juristiem vēl kāds vēlas darboties komisijā? Aktīvi darbojas mums arī biedrs Salenieks, biedrs Millers, biedrs Zemrībo, viņi vienmēr ir visās komisijās. Lūdzu, biedri Eizān. Aivaru Lembergu ieslēgt šajā komisijā? Vēl kādi priekšlikumi? No Daugavpils viens pārstāvis ir. Es atvainojos, ka sajaucu titulos deputātus, runāja Daugavpils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Kādreiz priekšsēdētājs bija deputāts, tāpēc arī viņu nosaucu par deputātu. Nav citu priekšlikumu. Balsosim kopumā vai par katru atsevišķi? Kopumā. Kas par to, lai šāds redakcijas komisijas sastāvs sāktu darbu, lūdzu balsot. Lūdzu nolaist. Kas pret? Kas atturas? Nav. Komisija var sākt savu darbu.

Pirms es dodu vārdu deputātam Svaram, divas minūtes vārdu lūdz Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietniece Tamāra Savicka.

T.Savicka (Rīgas 31. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Gribu vērst jūsu uzmanību uz likumprojekta par rajona pašvaldību 15. pantu un likumprojekta par pilsētas un pagasta pašvaldību 16. pantu, kur ir runa par pirmās sesijas sasaukšanu. Likumā par vēlēšanām ir teikts, ka pirmā sesija sasaucama pēc vēlēšanu pabeigšanas.

Uz šodienu visā republikā pēc pirmās balsošanas nav notikušas visu vietējo padomju atkārtotās vēlēšanas un vēl nav ievēlēti apmēram 1130 deputātu. Taču pirmās sesijas ir jāsasauc. Pretējā gadījumā uz vietām nebūs vietējo padomju vadītāju. Tāpēc tika pieņemts Augstākās Padomes Prezidija lēmums, kuram šajā gadījumā ir starpposma raksturs. Arī Prezidija sēdē izskanēja dažādas domas par to, kad sasaucamas pirmās vietējo Tautas deputātu padomju sesijas. Beidzot nosprieda, ka galīgi šo jautājumu izlems, kad tiks pieņemts likums par pašvaldību.

Tāpēc šodien vajadzētu skaidri un konkrēti formulēt 15. un 16. pantu, un pēc tam Prezidijs varēs atcelt savu lēmumu.

Ko tad gribētu ierosināt šajā sakarā?

Iesaku izskatīt šādu variantu: “Pirmo jaunā sasaukuma padomes sesiju sasauc rajona, pilsētas vai pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, kad pabeigtas vēlēšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc atkārtotām vēlēšanām, ņemot vērā atkārtotu vēlēšanu rezultātus.

Ja noteiktā laikā, kas noteikts panta pirmajā daļā, neievēlēs divas trešdaļas, vai arī, - vajadzētu izlemt - trīs ceturtdaļas tautas deputātu, pirmā sesija jāsasauc tikai pēc šī deputātu skaita ievēlēšanas.

Lūdzu apspriest šos priekšlikumus, varbūt jums ir vēl kādi citi priekšlikumi, taču vajadzētu šodien galīgi izlemt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs. Ierosinu šo tekstu pavairot, jo dažkārt ir grūti atšķirt, kad ir “atkārtota balsošana” un kad “atkārtotas vēlēšanas”, bet tas ir saistīts ar termiņiem. Tāpēc ir svarīgi pavairot šos variantus un redakcijas komisijai tos izskatīt un izdalīt deputātiem, lai katrs varētu piedalīties šī jautājuma izlemšanā. Jūs gribat runāt vai lūdzat vārdu tikai izziņai?

D.Īvāns. Es gribētu vārdu izziņai.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, divas minūtes.

D.Īvāns (PSRS tautas deputāts).

Jūs zināt, ka tagad ir ievēlēti deputāti, bet faktiski jaunās sesijas nevar sākt darbu šā paša Prezidija lēmuma rezultātā. Tāpēc Latvijas Tautas frontei ir priekšlikums, kuru arī lūdzu pavairot, jo mūsu priekšlikums arī ir formulēts. 16. pantu izteikt šādā redakcijā: “Jaunievēlētās pagasta padomes pirmo sesiju sasauc pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs ne vēlāk kā mēneša laikā pēc divas trešdaļas deputātu kopskaita ievēlēšanas, vai kad to pieprasa ne mazāk kā viena trešdaļa jaunievēlēto deputātu.” Tas būtu demokrātiskāk, ja pieprasa arī šī deputātu daļa. “Pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs vada sesiju līdz pagasta padomes priekšsēdētāja ievēlēšanai. Turpmākās padomes sesijas vada pagasta padomes priekšsēdētājs.”

Priekšsēdētājs. Ir priekšlikums to pavairot, lai visiem deputātiem būtu rakstveidā un varētu skaidri iepazīties ar šiem priekšlikumiem un izteikt savu attieksmi.

Vārds deputātam Edvīnam Svaram.

E.Svars (Alūksnes 152. vēlēšanu apgabals).

Cienījamo priekšsēdētāj, godātie deputāti! Man ir liels gods jau atkārtoti otro sesiju pēc kārtas izmantot šo tribīni un runāt par pašvaldības jautājumiem. Pagājušajā sesijā es mudināju masu propagandas līdzekļus aktīvi iesaistīties šajā darbā, palīdzēt mūsu gan jaunievēlētajiem deputātiem, gan arī mūsu republikas iedzīvotājiem tikt skaidrībā par šiem pašvaldības likumiem, par visu šo likumu paketi, kā arī izteikt savas domas, kā šo likumu paketi iedzīvināt. Taču jāatzīst, ka ne radio, ne Latvijas televīzija, ne arī prese šim manam lūgumam diez kādu atsaucību neradīja. Redzēju tikai dažas publikācijas, kas bija “Cīņā”, viena vai divas sarunas bija televīzijā un ar to gandrīz arī viss. Liekas, ka “Sovetskaja Latvijā” arī nebija šādu materiālu un šī problēma nebija diez ko apgaismota. Tātad varbūt kaut kur masu propagandas līdzekļi palika malā un līdz ar to izpalika mūsu cilvēku aktivitāte. Tas ir pirmais, ko gribēju atzīmēt.

Mums, pirms braucot uz sesiju, izdevās sasaukt kopā jauno rajona padomes deputātu sastāvu, un tāpēc mums notika arī tāda saturīga saruna, kurā jau jaunie deputāti skatījās ar pavisam citām acīm uz šo likumu paketi. Un no šīs sarunas es gribu veidot arī savu uzstāšanos, lai tajā būtu zināmā mērā arī manas domas un arī mūsu rajona padomes deputātu domas.

Vispirms gribu sākt ar šīs likumu paketes saistību ar tām konstitūcijas izmaiņām, par kurām mēs vakar iesākām runāt, tātad par 6., 7. un 49. pantu. Un gribu sākt ar to tāpēc, ka, lūk, vakar mums paziņoja arī grupas deputātu domas par to, ka nekas mums netraucē strādāt pie šādas konstitūcijas, kuras ietvaros mēs strādājam līdz šim. Bet gribu teikt un akcentēt deputātu uzmanību uz to, ka tieši šie panti tomēr zināmu morālu spiedienu uz jauno deputātu sastāvu izdara. Jo mēs taču paziņojām gan partijas XIX konferencē, gan mūsu Latvijas Kompartijas rīcības programmā, ka mēs visu varu taisāmies nodot padomēm, un mēs to darām, un darām ar šo likumu paketi. Tomēr, lūk, kā ēna paliek vēl šie trīs panti. Ja mēs tos neizmainām, tad iznāk, ka būs kaut kas vēl galvenāks, vēl virzošāks spēks, nekā deputātu padome. Un tomēr deputātiem nebūs atraisītas rokas pilnai tādai pilnasinīgai darbībai padomēs. Tāpēc es vēlreiz lūdzu deputātus pārdomāt, kad mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma, ka šeit nav tikai principa lieta, izmainīt vai neizmainīt šos pantus. Tā ir dzīves aktuāla nepieciešamība. Un tāpēc es lūdzu arī ar visu nopietnību izturēties pret šā jautājuma apspriešanu.

Pēdējo reizi pagājušajā sesijā es savā uzstāšanās aicināju strādāt arī Ministru Padomi, tās attiecīgās nodaļas pie dažādu modeļu izstrādāšanas. Piemēram, šobrīd veltot uzmanību pārejas periodam. Šim pārejas periodam būtu jāraksturojas ar to, ka mēs tiešām, lūk, šos modeļus arī izstrādātu. Tas ir, piemēram, bērnudārzu nodošanas kārtība pagasta padomei, ambulances nodošanas kārtība pagasta padomei, kādā veidā nonāks vietējā skola pagasta pārvaldē. Šie modeļi mums izstrādāti nav. Mēs apspriedāmies ar deputātiem. Un tiešām arī mums varbūt pietrūkst zināšanas un saprašanas, kā šīs lietas kārtot gan finansiāli, gan administratīvi, gan visādi citādi, citādos aspektos. Tā kā Ministru Padome ir pieņēmusi lēmumu par pārejas periodu, tad šim pārejas periodam tiešām būtu jāraksturojas ar Ministru Padomes aktīvu līdzdalību un palīdzību šo modeļu izstrādē.

Vēl viens aktuāls jautājums, kas izskanēja arī vienā publikācijā laikrakstā “Cīņa”, ko rakstīja Augstākās Padomes darbinieks biedrs V.Zvejs, ir par attiecībām starp izpildkomiteju, tas ir, izpildorgānu un padomi - lēmējorgānu. Autors runā par to, ka zināmā mērā izpildkomitejai it kā tiek dotas pārāk lielas tiesības un padomei savukārt pārāk mazas. Es šobrīd neņemos izanalizēt visu šo jautājumu loku, kas ir jārisina izpildkomitejai un kas padomei. Katram šim orgānam ir pāri par 20 šo pienākumu, bet šobrīd izprast, kādās proporcijās, cik daudz atstāt padomei, cik daudz izpildkomitejai, nav iespējams. Es domāju, ka, komisijā strādājot, esam centušies izsvērt tā, lai padomei tiešām paliktu pašas galvenās pilnvaras, par ko lemt, bet izpildorgānam atstāt izpildu funkcijas. Es domāju, ka dzīve šeit var ienest arī zināmas korekcijas, un no tā nebūtu arī sevišķi jābaidās. Bez tam es gribu atzīmēt, ka arī pēc profesionālā līmeņa, acīmredzot, jaunās padomes gan pagastos, gan rajonos, gan pilsētās ir dažādas. Ir ļoti liels atjaunināšanās procents. Dažviet rajona padomēs no 50-60 cilvēkiem tikai 4 līdz 15 deputāti, maksimums 20, ir no vecā sastāva. Tātad viena trešā daļa ir tikai vecā sastāva, kuriem ir kaut nelielas zināšanas par darbu padomē. Pārējie visi ir jauni, tātad bez pieredzes. Un domāt, ka ar pirmo sesiju šī pieredze būs pilnvērtīga, ar tādām ilūzijām nevaram sevi mierināt. Šī kompetence var nākt tikai darba gaitā. Tāpēc arī būtu nepieciešams pievērst uzmanību tieši jaunā deputātu sastāva izglītošanas problēmai. Es domāju ne tikai šā likuma apgūšanā, pilnīgā likuma apgūšanā, bet arī visu juridisko likumu izzināšanā, kas ir nepieciešami darbam padomē. Šo likumu mērķis, visas šīs paketes mērķis ir demokratizēt pašvaldību. Otrs mērķis - mācīties pašiem būt saimniekiem. Tāpēc, lūk, likums paredz saimniekošanas iespējas, kuras ir gan finansu jomā, gan saimniekošanas jomā, gan ražošanas organizēšanā, gan sociālo jautājumu risināšanā. Tie visi mums ir jautājumi, kuri jāmācās, jāmācās katram deputātam.

Es domāju, ka komisija, ja šodien pieņems šos likumus, it kā šo darbu varētu beigt. Taču domāju, ka šis darbs nevar apstāties. Jo es saprotu tā, ka pašvaldības orgānu darbs būs tas galvenais posms, kas noteiks mūsu augšupeju, mūsu attīstību vai arī nobremzēšanos un palikšanu uz vietas. Tā tas acīmredzot būs. Izšķirsies tur, katrā ciemā, katrā pagastā, katrā rajonā. Tāpēc es domāju, ka varētu divējādi risināt jautājumus - vai nu šai komisijai vēl darbu turpināt kādu gadu, lai noslīpētu un nostrādātu atbilstoši praksei, vai arī tiešām, kā šeit izskanēja no ziņotāja, ka varbūt ir vajadzīgs organizēt pašvaldības departamentu, kas pastāvīgi nodarbotos ar šo pašvaldības jautājumu un pilnveidotu pašvaldības mehānismu. Es domāju, ka tas būtu vissaprātīgākais.

Par jaunās sesijas sasaukšanu. Būtībā es atbalstu tos priekšlikumus, kādi šeit izskanēja, ka likumā ir jāparedz, lai operatīvi pēc katrām vēlēšanām varētu jaunā sesija sanākt un noformēt savu kabinetu līdz galam. Šobrīd mums ir skaidrojums tāds, ka organizatoriskos jautājumus, tātad izpildkomitejas priekšsēdētāju, viņa vietniekus, visu izpildkomitejas sastāvu, rajona padomes priekšsēdētāju, viņa vietnieku, sekretāru, lūk, visu šādu kompleksu mēs varam noformēt tikai tad, kad būs ievēlēts pēdējais deputāts. Bet teorētiski tas var ievilkties, manuprāt, pat uz veselu gadu. Un tad nu iznāk tā, ka vecais sastāvs, kurš zina, ka viņa pilnvaru laiks ir beidzies, savu darbošanos veic ar aukstiem pirkstiem, ne ar sirds degsmi. Tāpēc es domāju, ka ir jāparedz, ka mums arī šie organizatoriskie jautājumi ir jāatrisina un tādā pašā laikā, kādā mēs sasaucam pirmo sesiju, jāatrisina arī organizatoriskie jautājumi, kaut arī, teiksim, pieci deputāti rajona padomē trūkst. Varbūt tas ir nedemokrātiski pret tiem pieciem, kurus ievēlēs vēlāk. Bet es domāju tā: ja jau viņi nav izvirzīti pirmajā tūrē un pirmajās vēlēšanās, tad droši vien tie nebūs paši autoritatīvākie cilvēki. Un pašas lielākās autoritātes mēs šinī gadījumā neapiesim. Tātad šinī gadījumā nebūtu jāņem ļaunā tiem pieciem deputātiem, kuriem varbūt netiks šīs iespējas. Bez tam šī iespēja - nomainīt jebkuru no šīm amatpersonām - mums paliek jebkurā nākamajā sesijā. Tā ka no tā nebūtu jābaidās.

Nobeigumā par diviem nosaukumiem. Tātad par pagastiem. Es domāju, ka mēs jau pagājušajā sesijā vienojāmies, ka tas būtu atbilstošs nosaukums Latvijas apstākļiem. Vēl rajona padomes deputāti man iedeva līdzi vēstuli, lai izteiktu tās domas arī sesijā un uzklausītu arī jūsu, pārējo deputātu, domas. Tātad runa ir par apriņķi un par rajonu. Rajons mūsu izpratnē ir gan administratīva teritorija, gan arī stihisku nelaimju rajons, vēl kaut kāds sāpju rajons cilvēka organismā, vai kas cits. “Apriņķi” deputāti, liekas, tulko šādi, ka tas ir riņķis ap, un tad mēs sakām rajonu ap Gulbeni, ap Alūksni vai ap kaut ko. Varbūt, ka no šāda viedokļa tiešām “apriņķis” skan pārliecinošāk, ka tas ir riņķis, kas ir ap mums. Ne vienmēr tas ir riņķis. Citreiz tas ir garāks vai platāks. Bet varbūt, ka šo priekšlikumu derētu mums apspriest un vienoties līdz šo likumu pieņemšanai.

Priekšsēdētājs. Lūgums ir tomēr mēģināt orientēties uz piecām minūtēm. Tā mēs visi norunājām. Tālāk, pirms sāk runāt deputāts Geiba, ir šāds jautājums. Redakcijas komisijai vajadzētu tūliņ sanākt kopā varbūt tur, pie monitora, šeit pat blakus zālē. Taču redzu, ka vairums redakcijas komisijas locekļu vēlas runāt debatēs. Šķiet, arī deputātam Čepānim ir jāatrodas zālē un jāuzklausa priekšlikumi, un jāgatavojas atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri jau ir ienākuši. Varbūt norunāsim tā - operatīvi pabeigsim debates. Tie biedri, kas ir pieteikušies debatēs, visi dabūs vārdu, lūgsim izteikt konkrētus priekšlikumus, tomēr runāt piecas minūtes. Tūlīt paziņosim pārtraukumu, kura laikā varēs saņemt tos priekšlikumus, kurus jau mēs ieteicām pavairot, kā arī redakcijas komisija operatīvi bez liekas skraidīšanas varēs izlemt savus jautājumus. Vai nav iebildumu? Nav. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Geibam.

J.Geiba.

Cienījamie deputāti! Te jau biedrs Svars runāja par to, ka tie lēmumi, ko šodien mēs pieņemsim, skars katru mūsu republikas reģiona attīstību. Reizē arī daudzu cilvēku likteņus. Es negribu daudz runāt, bet izteikt priekšlikumus, kas skar tieši lēmumu, ko mēs saucam par pārejas periodu, par tautas pašpārvaldes sistēmas ieviešanu. Es domāju, ka pirmais punkts būtu jāsaka tā, ka pēc vārdiem “noteikt Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā šādu kārtību pārejai uz tautas pašpārvaldes sistēmu”, ka pirmais punkts būtu jāformulē uzreiz: “Latvijas PSR Ekonomikas ministrijai 1990. gada pirmajā ceturksnī noteikt sociāli ekonomiskās attīstības līmeni uz 1990. gada 1. janvāri republikas rajonu un republikas pakļautības pilsētu griezumā un apstiprināt to kārtējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā. Attiecīgi rajonu un pilsētu izpildkomitejām noteikt un apstiprināt savu administratīvi teritoriālo iedalījumu sociāli ekonomiskās attīstības līmenī.”

Un otrais punkts. “Latvijas PSR Ministru Padomei 1990. gada pirmajā ceturksnī izstrādāt pasākumu plānu, kādā veidā tiks stimulēta republikas rajonu un pilsētu ekonomiskās attīstības līmeņu izlīdzināšanās, un ieteikt to izskatīšanai Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā”.

Kāpēc es gribu, lai tiešām tas būtu fiksēts un par to būtu izlemts? Mēs zinām, ka izejas punkts, no kā mēs ejam uz pašpārvaldi, katrā rajonā un katrā mūsu republikas reģionā ir ļoti dažāds un arī rajoni pēc savas ekonomiskās struktūras ir ļoti dažādi. Teiksim, ja ir runa par Daugavpils rajonu, tad mēs zinām, ka Daugavpils rajons ir tīri lauksaimnieciska rakstura rajons un tajā faktiski nav nekādu rūpniecības uzņēmumu. Un visa sociāli ekonomiskā attīstība turpmāk rajonā var būt orientēta tikai uz tiem ienākumu avotiem, ko dos mūsu lauksaimniecība. Līdz ar to es domāju, ka tas nebūtu pareizi, un tas skar veselu reģionu, tas ir, ne tikai Daugavpils rajonu, bet visu Latgales novadu, arī daudzus Ziemeļvidzemes rajonus. Tāpēc mums tomēr jāizlemj, kāda būs sadale un kāda būs palīdzība, lai izlīdzinātu šos ekonomiskos līmeņus, kādi mums pašreiz ir, ko mēs fiksējam, pārejot tieši uz ekonomisko patstāvību.

Tas ir viens. Un es domāju, ka tas ir galvenais, un tieši tāpēc gribētu, lai šie jautājumi būtu fiksēti, pieņemti un arī apspriesti Augstākās Padomes sesijā.

Otrs jautājums, par ko es gribēju dažus vārdus teikt. Tas ir - kas mūs pašreiz traucē pāriet uz ekonomisko patstāvību un pašpārvaldi, tas ir, pašvaldību. Kad mēs rajonā to skatījām, mēs redzējām, ka šodien dažādi varam izteikties par mūsu kadriem, bet te tiešām uz vietām nav kadru, kas gatavi izlemt šo jautājumu, kas gatavi šodien šo jautājumu risināt. Sevišķi par tādu jautājumu, kā ciema padomes vai pagasta padomes nokomplektēšanu ar grāmatvežiem, kas pārzinātu ne tikai lauksaimniecību, bet arī citas nozares, piemēram, medicīnu, izglītību. Šodien tādu kadru nav. Līdz ar to mums iznāk tukša runāšana, kamēr mēs nepieņemsim šādu lēmumu un nerisināsim tieši šo jautājumu, lai gatavotu kadrus. Es nedomāju, ka viņus vajag gatavot no jauna, bet vajag ieviest attiecīgu kursu sistēmu un sagatavot.

Es gribētu arī, lai 11. punktu papildinātu pēc tam, kad tas beidzas - “kā arī organizēt attiecīgu kadru sagatavošanu republikas pašvaldības vajadzībām”. Tas ne tikai skar, teiksim, grāmatvežus, te ir arī zemes ierīkotāji un daudzi citi kadri. Mēs zinām arī, kādi mums šodien uz vietām ir kadri, kas saistīti ar finansēm. Un ja mēs pārejam uz pašvaldību, katrā pagastā ir vajadzīgs zinošs cilvēks, kas var pārzināt arī visus finansiālos jautājumus un nodokļu sistēmu. Šis jautājums ir ļoti nopietns.

Un vēl viens jautājums, ko es gribētu skart. Mūsu republika ir maza. Un pašreiz izstrādātie likumprojekti par pašvaldību, gan rajona pašvaldību, gan arī republikas mērogā, kaut kā nav savstarpēji saistīti un nav saiknes starp vienu padomi, teiksim, pagasta padomi, un rajona padomi. Es domāju, ka varbūt tas neskar tikai šos likumus, bet arī mūsu likumus par vēlēšanu sistēmu. Būtu turpmāk jāparedz, ka padomes priekšsēdētājs varētu vienlaicīgi būt ievēlēts par rajona deputātu vismaz, lai viņš varētu aizstāvēt savas padomes intereses arī rajona mērogā, un tā tālāk, teiksim, rajona padomes priekšsēdētājs vienlaikus varētu būt arī republikas deputāts, lai viņš varētu aizstāvēt sava rajona intereses republikā. Es domāju, ka par šo saikni būtu jāaprunājas.

Un beidzot. Nav skaidrs, kāpēc šajos likumprojektos nav skarts jautājums par īpašumu. Kāds īpašums būs pagasta padomei un kāds rajona, jo teritorija ir viena. Un ja mēs to, kas atrodas ciema padomes teritorijā, nododam pagasta padomei, tad ar ko nodarbosies, kas būs rajona padomes rīcībā? Zeme, ūdeņi un viss pārējais, zemes dzīles pieder tai teritorijai, kurā tie ir, un arī rajona teritorijai pieder. Līdz ar to šis jautājums nav skaidrs. Arī par skolām. Vai vidusskolu var nodot, ja tā apkalpo veselu reģionu, ne tikai vienu pagastu, attiecīgā pagasta rīcībā. Tas ir jautājums, ka par īpašumu vajadzētu daudz ko precizēt un noteikt daudz skaidrāk.

Priekšsēdētājs. Vārds Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājam biedram Aivaram Lembergam.

A.Lembergs.

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Īss skats no provinces, no Ventspils, uz šo te likumprojektu. Pirmkārt, es gribētu izdarīt tādu piezīmi, ka pēc mūsu domām, nav īsti korekti, ka, kā tas ir ar likuma projekta 2. variantu, ko šodien izskata, vietējo padomju jaunievēlētie deputāti to nav redzējuši. Līdz ar to mums radās grūtības, attiecīgi gatavojot savu viedokli šai sesijai.

Otrkārt, gribētu piezīmēt, ka principā atbalstu iepriekšējā runātāja izteiktās domas un spriedumus. Pēc mūsu domām, šā likuma galvenais uzdevums un galvenā problēma, kura bija jāatrisina un ir jāatrisina, ir tā, kā nodot no centra tiesības un pienākumus. Pasvītroju - tiesības un pienākumus no centra, tas ir, no Rīgas uz provinci. Pēc mūsu domām, šis uzdevums šajā likumprojektā ir realizēts visnepilnīgāk. Otrkārt, uzdevums ir noteikt padomei, piedodiet par izteicienu, spēles noteikumus, darbības noteikumus, lai tā varētu tiesības un pienākumus realizēt pašvaldības interesēs. Arī šie noteikumi, pēc mūsu domām, nav izstrādāti pietiekami.

Bet tagad konkrētas piezīmes, kas saistītas ar šīm divām tēzēm. Pirmais pants. Rakstīts - “nodrošina visu pilsētas sociālekonomisko jautājumu risināšanu”. Bet tiesības nav dotas, tās varētu risināt visas. Tā ka te “visas” jāsvītro. Nevar neko nodrošināt, ja nav attiecīgo tiesību.

4. pantā pie tiem pienākumiem 11. punktā rakstīts: “Aizsardzības spēju veicināšana”. Toties likumā tālākajā tekstā nav nekur teikts, kā tas konkrēti notiktu. Kādas tiesības un pienākumi šai sakarā ir padomei.

5. pantā teikts, ka pilsētas pašvaldības iestādes var iegūt un atsavināt kustamo un nekustamo mantu. Bet pie iestādēm pieder arī revīzijas komisija, un attiecīgā pantā par revīzijas komisiju teikts, ka tas nav tās kompetencē.

11. pants vispār ir ļoti strīdīgs. Bet principiāla piezīme ir par 3. rindkopu, kur teikts, ka, ja pilsētas padome atsakās piekrist republikas nozīmes projekta realizācijai, tad jautājumu izlemj Augstākā Padome. Pēc mūsu domām, vajag vadīties no tāda principa, ka padome ir jāieinteresē. Un nevar būt tā, ka tai tiek uzspiests kāds republikas projekts. Vajag ieinteresēt, pārliecināt un tad to realizēt. Un var otrādi, ka, piemēram, padome uzņemas realizēt kādu projektu, kas piesārņo jūru, un pēc tam zviedru valdība vai kāda cita Baltijas jūras piekrastes valdība izsaka pretenzijas Latvijas valdībai. Var būt arī otrādi. Bet prioritātei tomēr ir jābūt padomei.

Tālāk pēdējā rindkopa, tas ir, nākamā rindkopa šajā 11. pantā, lūgums ir aiz teikuma: “Visi pilsētā izvietotie uzņēmumi un organizācijas saskaņo ar pilsētas padomi plānu projektus” papildināt - “ekoloģiski bīstamu kravu pārkraušanu un preču ražošanu” un tālāk kā tekstā. Tas ir principiāli svarīgi, lai padomes zinātu (no bīstamām operācijām Ventspilī zināms, ka tādas ir), ko tie darīs, kādā apjomā ievēros jaudas un tā tālāk. Lai mēs varētu šo procesu kontrolēt.

Pēc mūsu domām, 26. pants ir rakstīts it kā ar bailēm, ka padomei nebūs, ar ko nodarboties. Un ir speciāli uzspiests, ka tikai tā ar šiem jautājumiem var nodarboties. Pēc mūsu domām, ir jāatstāj virkne jautājumu, kas tik tiešām būtu ar likumdošanu jānosaka izlemšanai tikai padomei, bet vesela virkne tādu jautājumu kā apakšpunkta 2. daļā, 15., 16., tāpat arī 18., 19., 20., 21., 22., 23. punktā būtu izlemjams padomei - vai tā atstāj savā kompetencē šo jautājumu vai nodod izpildkomitejai. Augstākajai Padomei nevajag diktēt likumu, ka, lūk, tikai padomei. Padome pati sanāks un izlems, vai tā atstās sev šo jautājumu, vai tā nodos to kādam citam savam izpildes vai rīcības orgānam. Tāpat arī ar aizklāto balsošanu. Ja tomēr padome uzskatīs, ka vajag atstāt šos 20., 22. un 25. punktus šādā te formulējumā, tad nav nekāda vajadzība tos balsot ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

Tālāk 31. pants. Atkal ar likumu tiek uzspiests, ka padomes priekšsēdētājam jāvada, padomes priekšsēdētājam jābūt atbrīvotam vietniekam. Lai padome pati izlemj, vai būs atbrīvots padomes priekšsēdētāja vietnieks, vai nebūs. Nevajag ar likumu uzspiest no augšas. Tālāk 33. pants. Nevar pilsētas padomei uzspiest to, ka tai būs aparāts un ka tai tāds jāveido. Padome pati izlems, vai to vajadzēs, vai nē. Tas nav jānosaka ar likumu. Sanāks kopā, būs nauda, izveidos.

Tālāk par izpildkomiteju. Pēc mūsu domām, 37. pantu vajadzētu papildināt, jo padomes priekšsēdētāja statuss ir noteikts ar lēmumu. Tāpēc vajadzētu noteikt arī izpildkomitejas priekšsēdētāja statusu un ierakstīt apmēram tā: “Izpildkomitejas priekšsēdētājs pārstāv izpildkomiteju, ja padome ir pilnvarojusi, padomi attiecībās ar sabiedriskajām organizācijām, kā arī ar ārvalstu sadarbības partneriem.”

38. pantā jūs redzat uz sešām lappusēm uzrakstīto, ar ko jānodarbojas izpildkomitejai. Es jums varu iedot vēl 2 lapas, ar ko vēl vajadzētu, tur uzrakstīts, ar ko jānodarbojas. Atkal nevajag uzspiest padomei, ka, lūk, izpildkomitejai ar to jānodarbojas. Padome sanāks un nolems, ar ko nodarbosies tās izpildkomiteja. Ventspilī var būt viena pieeja, Daugavpilī - cita un Balvos pavisam cita. Nevajag to uzspiest uz sešām lapām. Un ja jau šādus te milzīgus pienākumus uzliek izpildkomitejai, tad tādā gadījumā, cienījamie deputāti, te ir rakstīts, ka pilsētas izpildkomitejas tiesības ir saņemt informāciju. Tas ir par maz, lai realizētu pienākumus uz sešām lapām. Tas ir par maz. Tur, protams, ir teikts, ka vajag kontrolēt un tā tālāk. Bet tas ir par maz. Tā ka padome, kad lems šo jautājumu, tā attiecīgi nodos attiecīgus ne tikai pienākumus, bet arī tiesības.

39. pantā atkal ir uzspiests, cik. It kā izpildkomitejas sēdē jābūt divām trešdaļām locekļu. Līdz šim ir bijusi viena trešdaļa un jautājumi izlemti, pie tam, saprotiet, praksē ir tā, ka jāsanāk ir momentā un jāizlemj principiāli svarīgs jautājums. Tas var būt saistīts gan ar avāriju, gan ar dažādām tirdzniecības lietām, un mēs divas trešdaļas nesavāksim, jautājums nebūs izlemts. Pusi mēs vienmēr savāksim.

Šī paša 39. panta otrās daļas pēdējo teikumu, 40. panta otro rindkopu arī nevajadzētu reglamentēt ar šo likumu. To lai izlemj pati padome, ja viens izpildkomitejas loceklis pieprasa, vai jābalso aizklāti vai nav? Padomē ir apstiprināts izpildkomitejas darba reglaments, un tajā ir noteikts, kā tā rīkosies, vai protokols jāparaksta visiem izpildkomitejas locekļiem, vai pusei, vai tikai vienam, vai sekretāram. Vai tad tas ir tik principiāli, ka jāraksta likumā? Mēs te īpašas loģikas neredzam.

Tālāk par 52. panta priekšpēdējo rindkopu. Tur ir aizmirsta principiāla lieta - kooperatīvi. Jāpapildina tikai ar vienu vārdu, bet tas ir principiāli svarīgi.

53. pants. Par budžetu. Protams, ir ļoti maz laika, tomēr es domāju, ka vajadzētu atgriezties, šodien droši vien tas neiznāks, pie jautājuma par vienkanāla budžetu. Ja būtu vienkanāla budžeta veidošanās starp Ventspils pilsētu un republiku, tādā gadījumā, vakar apspriežot budžetu, būtu rakstīts, ka no Ventspils pilsētas budžeta ienākumiem 94 procenti tiek novadīti republikas budžetā. Pāri par 200 miljoniem, un 6 procenti paliek ventspilniekiem izdzīvošanai. Un tad mēs varētu saprast, kur mūsu nauda aiziet. Vai visa uz Maskavu, vai tikai daļa. Ja nu tomēr pieņem šādu pieeju, kā te ir paredzēts, tad redziet, cik skaisti tur skan 13 punkti, ka paliek visi maksājumi vietējā budžetā. Bet mēs parēķinājām, cik tas ir reāli, un iznāk tā, ka tas sastāda 10-20 procentus. Bet 54. pantā regulējamie sastāda 80-90 procentus. Tā ka, vārdu sakot, sanāks kopā aparāts, sarakstīs normatīvus uz 2-3 gadiem un mēs ieguldīsim šodien naudu un 1994. gadā mums būs atdeve. Un 1995. gadā teiks - nē, draugi mīļie, jums normatīvs jānomazina.

Tāpēc mums šai sakarā ir šāds formulējums, kas, protams, var būt arī strīdīgs, ka pilsētas budžetā ir iemaksājami šādi atskaitījumi pēc visai republikai vienotiem normatīviem, kurus noteicis attiecīgs Latvijas PSR likums. Un tad, ja kādam būs vairāk naudiņas, ieguldīsit to citā teritorijā. Varbūt tā ir tikai nianse, bet principā mēs uzskatām, ka jābūt šādai pieejai šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs. Biedri Lemberg! Jums ir labi priekšlikumi un komentāri vēl labāki, bet laiks ir beidzies. Cik jums vēl vajag?

A.Lembergs. Man vēl vajag 2 minūtes, man ir vēl viens papildu priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

A.Lembergs. Mums ir priekšlikums iekļaut likumā papildus pantu, kuru formulēt apmēram šādi: pārējiem ekonomiskiem sakariem apkopot to visu. Pilsētas Tautas deputātu padome, tās izpildkomiteja piedalās ārējos ekonomiskajos sakaros uz valūtas atmaksāšanās principiem saskaņā ar pastāvošo likumdošanu. Pilsētas padome Ventspilī veicina tās teritorijā atrodošos uzņēmumu ārējo sakaru attīstīšanu, eksporta bāzes veidošanu, ārējā tirgū konkurēt spējīgu darbu veikšanu, pakalpojumu sniegšanas un produkcijas ražošanas apjomu pieaugumu. “Pilsētas Tautas deputātu padome ir tiesīga slēgt līgumu ar ārvalstu partneriem par produkcijas pakalpojumu realizāciju, tās piegādi par valūtu vai uz cita pamata”. Otrais apakšpunkts. “Veidot ar ārvalstu partneriem kopējus uzņēmumus”. Trešais. “Kopā ar ārvalstu partneriem veidot kopējus zinātnes, kultūras un tūrisma centrus, kā arī citas struktūras ekonomiskai un zinātniski tehniskai sadarbībai ar ārvalstīm. Veidot savu valūtas fondu no ārējo ekonomisko sakaru dalībnieku maksājumiem pēc stabiliem ilgtermiņa normatīviem no kopējiem valūtas ienākumiem par preču realizāciju, pakalpojumu sniegšanu un transporta operāciju veikšanu. Organizēt piekrastes tirdzniecību”. To varētu arī izslēgt.

Tālāk vajadzētu vēl noteikt tādu lietiņu. Šodien, pēc pastāvošās likumdošanas, ja no vēlētā amata, piemēram, sesijā izbalso, cilvēks ar nākamo dienu ir bezdarbnieks. Tas nav korekti. Tā ka par šo jautājumu būtu arī jāpadomā darba likumdošanā.

Pēdējā piezīme par šo lēmumu atkal ir diktāts trešajā punktā. Tur teikts, ka ministrijas, valsts komitejas ar 1. janvāri nodod noteiktā kārtībā rajonu un pilsētu valdījumā to un to. Nodod, bet ja nepieņemsim? Ja nu mēs nepieņemsim? Piemēram, kam mums ir obligāti jāpieņem sadzīves pakalpojumu kombināts? Mēs noteiksim mūsu attiecības, kā tas strādās, kādi būs nodokļi un kā mēs to stimulējam, ierobežojam, un lai tas strādā tāpat kā iepriekš. Kam mums obligāti kaut kas jāpieņem?

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Jānim Dinnem.

J.Dinne.

Cienījamie deputāti, viesi! Pārbūves gados mūsu ekonomika nav uzlabojusies, jo supercentralizētās pārvaldes un saimniekošanas sistēmas pārkārtošana tikko sākusies. Ar lēmumu par Latvijas ekonomisko patstāvību ir sperts pirmais solis, ir atbrīvota Latvijas enerģija. Un šodien jūsu varā ir spert otro soli un atbrīvot pagastu un pilsētu enerģiju. Pašvaldība būtībā nav nekas jauns. Rietumeiropā, pasaulē, tāda bija arī pirmskara Latvijā. Un izstrādājot šo pašvaldības likumu, mēs ļoti rūpīgi esam pētījuši šo pieredzi un to, kas labākais tur bija, mēģinājuši atdzīvināt, atjaunot un ieprogrammēt. Šeit pirms manis ļoti pamatoti uzstājās biedrs Lembergs. Gribētos gan teikt, ka, acīmredzot, ir grūti saskaņot viedokļus, jo viņa kolēģis biedrs Blažēvičs bija aktīvs komisijas loceklis. Pie tam mēs tomēr vadījāmies no tāda principa, ka jāvadās no tās reālās situācijas, kādā mums ir cilvēki, kas strādā, kādas ir viņu zināšanas. Mēs mēģinājām pašvaldības likumā ierakstīt kaut ko līdzīgu rokasgrāmatai. Tāpēc, teiksim, mēs varbūt gājām pa tādu ceļu, ka šo likumprojektu izstrādājām garāku.

Pašvaldības sistēma, kas atspoguļota likumprojektos, paredz kardināli pārveidot ekonomiskās attiecības. Uz vietējās saimniecības decentralizācijas pamata izveidojot municipālo īpašumu un paredzot tā izmantošanas daudzveidību likuma noteiktajā kārtībā.

Kā jūs zināt, likumprojekts republikā tiek apspriests jau kopš pirmā jūlija. Pēc Augstākās Padomes novembra sesijas un publikācijas presē mēs, darba grupa, vēl esam saņēmuši 38 priekšlikumus no ļoti plaša reģiona, no Liepājas, Dobeles, Jelgavas, Jēkabpils, Preiļu, Stučkas, Rīgas, Ogres un Talsu rajoniem, Siguldas, Rēzeknes, Valmieras, Saldus, Daugavpils un Rīgas pilsētas iedzīvotājiem. Atbalstot likumprojektu kopumā, izteikti arī būtiski priekšlikumi. Lielu daļu no tiem biedrs Čepānis jau savā ziņojumā teica. Latvijas Tautas frontes Jelgavas un Iekšrīgas nodaļas izsakās par nosaukuma “apriņķis” atjaunošanu, par to runāja arī biedrs Svars. Šeit mēs varam piedāvāt vismaz trīs variantus šā jautājuma risināšanā, bet pirms jūs lemjat, jāsaprot, ka tas maksā apmēram divi miljoni rubļu. Biedrs Rūsiņš no Bārtas un Mazjānis no Liepājas rajona iestājas par to, lai pašvaldības darbinieki un pirmām kārtām izpildkomiteju sekretāri būtu kompetenta persona un valdības noteiktā kārtībā noliktu eksāmenu pašvaldības lietvedības kārtošanas jautājumos. Latvijas Tautas frontes Kirova rajona nodaļa ierosina, lai lēmumu par pagastu, rajonu un ciemu, ciematu pāreju uz pašvaldības sistēmu pieņemtu nevis Augstākā Padome, kā tas paredzēts lēmuma projekta trešajā punktā, bet zemākā līmenī. Šis jautājums pelna uzmanību. Deputāta kandidāts no Mārupes ciema padomes laicīgi brīdina, citēju: “Ja likums neizslēgs iespēju saglabāt plašo birokrātisko rajona izpildkomitejas aparātu un daudzās vadības un kontroles funkcijas, pagasta pašvaldības likums vienkārši nestrādās”. Daudzos priekšlikumos izteiktas domas, ka pašvaldības likumi nav ideāli, bet tie paver plašas iespējas jaunievēlētajiem vietējo padomju deputātiem, negaidot uz labākiem laikiem, pārkārtot vietējo saimniecību, uzlabojot dabas un citu resursu izmantošanu, ražošanas pamatfondus un finansu līdzekļus, sākt līdzekļu uzkrāšanu neatliekamiem mērķiem, veidot sociālās palīdzības, dabas aizsardzības, dzīvokļu attīstības un citus fondus. Pēc tam, kad viena, divu gadu laikā būs apstiprināti visi svarīgākie likumi, kas skar pašvaldības darbību, būtu lietderīgi vēlreiz izvērtēt pašvaldību likumu kopu un ienest nepieciešamās izmaiņas.

Lielas grūtības, ar ko saskarsies jaunievēlētie pagastu un pilsētu deputāti, ir trūcīgā likumdošanas bāze un zināšanas, lai realizētu šos likumus. Darba grupa uzskata, ka valdībai ar plašu sabiedrisko organizāciju un speciālistu atbalstu jāpalielina pūliņi, lai jau pirmajā ceturksnī tiktu izdoti likumdošanas akti par vietējiem nodokļiem un nodevām - kā pašvaldības nodokli, kūrorta atpūtnieku nodokli, nodokli par dabas resursu izmantošanu un zemes nodokli. Ļoti svarīga ir arī koncepcija par jauno dzīvokļu politiku, kas radītu ekonomiskus nosacījumus dzīvokļu un dzīvojamo māju pārdošanai un ļautu veidot pašvaldības sastāvā pašvaldības dzīvokļu un vietējo būvmateriālu ražošanas attīstības fondus.

Aktuāls ir jautājums par kadru, pašvaldības darbinieku apmācību un jauno speciālistu sagatavošanu Latvijas Valsts universitātē. Es domāju, ka arī par šo jautājumu jālemj būtu valdībai. Komisija lūdz radio un televīzijas darbiniekus neliegt savu atbalstu un veicināt pašvaldības pieredzes propagandu republikā, jo, kā te uzsvēra jau daudzi runātāji, no tā, kā strādās šie pašvaldības likumi, lielā mērā atkarīga mūsu turpmākā gaita uz priekšu. Pašvaldības likuma pamatā tomēr ir ielikta doma, ka, ja labāk strādāsi, tad labāk dzīvosi. Tāpēc mēs aicinām deputātus balsot par šo likumprojektu.

Jums bija izdalīts Latvijas Tautas frontes pilsētas vides komisijas paziņojums jautājumā par kompetences sadali, par ko runāja arī iepriekšējie deputāti. Mēs uzskatījām, ka biedrs Čepānis savā referātā to ļoti viennozīmīgi paskaidroja, ka likumprojektā ir paredzēts mehānisms, paredzētas tādas likumdošanas normas, kas tomēr atstāj padomei virsvadību. Tajā pašā laikā mēs uzskatām, ka izpildkomitejai būtu jādod plašas iespējas rīkoties ar mantu, vairot šo mantu, nesaistot to ļoti cieši ar kaut kādiem citādiem noteikumiem.

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Aivaram Prūsim, Rīgas pilsētas Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētājam. Un vēl iesūtījis zīmīti ar lūgumu piedalīties debatēs PSRS tautas deputāts Jānis Vanags.

A.Prūsis.

Ja jūs, godātie deputāti, vēlreiz pajautātu, ko es šeit pārstāvu - Ļeņina rajonu, Ļeņina pilsētu vai Ļeņina pagastu, tad diemžēl es jums skaidri atbildēt viennozīmīgi nevarētu. Kāpēc? Paskaidrošu. Kā zināms, Augstākās Padomes lēmuma par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu projekts paredz, ka republikas galvaspilsētas un Rīgas rajonu pašvaldība tiek organizēta, pamatojoties pirmām kārtām uz likumu par pilsētu pašvaldību. Un otrām kārtām uz kompetences sadalījumu, ko nosaka pilsētas Tautas deputātu padome. Pilsētas pašvaldības likuma projekts mums ir, un, to novērtējot, jāsaka, ka tas dod lielas iespējas patstāvīgai saimniekošanai.

Kā ir ar jautājuma otru pusi skatienā no Rīgas rajona viedokļa, šajā gadījumā no Pārdaugavas? Kompetences sadalījuma vēl aizvien nav. Un ir bažas, ka tik drīz tas arī nebūs. Kāds pamats ir šīm bažām? Diemžēl gandrīz gada laikā pilsētas vadība nevar sadalīt šīs ietekmes sfēras, un nav arī šobrīd priekšlikumu, lai tos varētu izskatīt pirmajā pilsētas sesijā. Lēmumu pieņemšana tiek atlikta, rajoni netiek iesaistīti šajā darbā, lai gan rajonu izpildkomiteju priekšsēdētāji vairākas reizes ir apsprieduši šo jautājumu un izstrādājuši priekšlikumus. Tas, acīmredzot, atstās ietekmi galvenokārt uz to, ka Rīgas rajoniem arīdzan ir jārada jaunas struktūras savu īpašumu pārvaldīšanā, jaunu funkciju realizācijā, jāveido nodokļu līgumu sistēma ar uzņēmumiem. Un tas prasīs ne vienu vien mēnesi. Mēs tomēr uzskatām, stingri uzskatām, ka pamatu pamats ir decentralizācija un funkciju sadale starp pilsētu un rajoniem. Protams, par labu pēdējiem, paturot prātā to, ka pilsēta ir vienots vesels. Par budžetu arī mēs uzskatām, ka tas ir jāformē pēc stabili noteiktiem normatīviem un noteiktam laika periodam.

Pilsētā vēl ir tāda doma, neapšaubāmi - pat prasība, ka pilsētas izpildkomitejai nedrīkst būt tiesības izņemt līdzekļus no rajona budžeta. Jo tikai tad zudīs tā nosodāmā prakse, ka rajons, kurš taupīgāk izlieto līdzekļus vai labāk nodrošina budžeta ieņēmuma daļas izpildi, paliek zaudētāja lomā. Tik tālu par tām problēmām, kuras mūs nomāc.

Tagad par priekšlikumiem. Atklāti sakot, tik daudz jau izteikts, ka grūti atrast kaut ko jaunu, nepateiktu. Taču dažos jautājumos atļausiet piesaistīt jūsu uzmanību. Divi pamatojumi divu priekšlikumu izteikšanai. Pirmām kārtām, šeit jau biedrs Dinne runāja par jaunu nodokļu politiku, dzīvokļu saimniecības politiku un nopamatoja šo nepieciešamību. Ļoti labi, ka Ministru Padome ar šo jautājumu sāk nodarboties. Mēs visi zinām, cik šis jautājums ir izteikti aktuāls. Tas ir par uzcelto. Kas attiecas uz neuzcelto, tad, lūk, šeit es gribu ar skaitļiem nopamatot to domu, ko vakar izteica deputāts Asaris. Ja mēs paskatāmies kapitālieguldījumu struktūras izmaiņas pēdējos gados Rīgas pilsētā, tad redzam - ja 86. gadā ražošanas nozīmes kapitālieguldījumi struktūrā bija 70 procenti un neražošanas nozīmes - 30 procenti, tad šogad attiecīgi ir 76 un 24. Tātad sociālo objektu kapitālieguldījumu apjoms struktūrā ir samazinājies no 30 līdz 24 procentiem Rīgā, kur jau tā sociālās infrastruktūras un dzīvokļu celtniecības atpalicība ir izteikta un sociālā spriedze arī. Un tajā vietā, lai šo spriedzi mazinātu, mēs turpinām, kā deputāts Asaris vakar teica, attīstīt hipertrofēto rūpniecību uz sociālo objektu rēķina. Tāpēc atbilstoši Augstākās Padomes Prezidija lēmumam par ieteikumiem pirmo sesiju sagatavošanā 6. punktam (vismaz Rīgas pilsētai un rajoniem) ir absolūti nepieciešams īpaši izveidot dzīvokļu celtniecības, sadales un ekspluatācijas komisiju. To var nosaukt par dzīvokļu politikas komisiju. Un, otrkārt, pastāvīgo komisiju sastāvā neapšaubāmi bez deputātiem var un vajag ievēlēt arī speciālistus. It īpaši ņemot vērā pēdējo vēlēšanu raksturu. Teiksim, mūsu rajona padomē ir liels medicīnas, izglītības darbinieku īpatsvars. Praktiski nav juristu, ekonomistu, arī celtnieku. Domāju, ka līdzīgas novirzes ir arī citu rajonu padomju sastāvā. Tāpēc zinošu speciālistu iesaistīšana darbā ir ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama. Un šajā pašā 34. likuma projekta pantā par pilsētu pašvaldību, manuprāt, vajadzētu vēl atzīmēt to, ka padomei ir tiesības izveidot arī citas komisijas. Daudzas mums ir bijušas, es tās nenosaukšu, jo vienas otras darbība bija mazefektīva un mazlietderīga. Taču līdz šim prakse paredzēja, ka pirmajā sesijā mēs šādas komisijas arīdzan apstiprinām, jo to sastāvā ir gan deputāti, gan speciālisti.

Ņemot vērā to, ka līdz šim vēl republikā nav publicēts likuma projekts par apziņas brīvību, pašpārvaldes likumā būtu nepieciešams paredzēt, kādas būs pašpārvaldes attiecības ar rajonā esošajām reliģiskajām koncesijām.

Vēl viena doma. Likuma projekts paredz varas pārdalīšanu starp padomi un izpildkomiteju par labu izpildkomitejai. Par šiem jautājumiem daudz šeit runāja, es viņiem pievienojos. Vēl viens arguments. Ja jau mēs izpildkomitejai atdodam pat atļauju izlemt pat tādus jautājumus kā sesiju organizēšana un padomju lietvedības kārtošana, bet padomi savukārt noslogojam ar daudzu kārtējo jautājumu risināšanu, līdz pat sūdzību, iesniegumu un dzīvokļu strīdu izskatīšanai, tas nerunā par labu padomēm.

Es arī atbalstu biedra Čepāņa ziņojumā izteikto domu par pašpārvaldes departamenta izveidi un tā argumentāciju. Es pat teiktu, ka šeit vēl nāk klāt nepieciešamība koordinēt deputātu apmācību. Mums, piemēram, šobrīd pieci procenti tikai ir veco deputātu rajona padomes sastāvā, šeit bija runa par 20-25, nu un viss šis tālākais šo likuma projektu un likumu pilnveidošanas un ieviešanas process. Kopumā novērtējot apspriežamo likumprojektu, domāju, ka tas ir krietns solis ceļā uz īstu tautvaldību un pašpārvaldi.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Vanagam. Un tad debates par šo jautājumu izbeidzam.

J.Vanags.

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es atļaušos izteikt dažus priekšlikumus par mūsu apspriežamajiem dokumentiem un arī par lēmumu par pāriešanu uz pašvaldības sistēmu.

Pirmais jautājums - par priekšsēdētāja vēlēšanām. Daudzos rajonos un, acīmredzot, arī pagastos tiek ierosināts jautājums, ka priekšsēdētājs būtu jāļauj vēlēt pašiem iedzīvotājiem, aizklāti balsojot. Manuprāt, tas būtu pieļaujams, izdarot izņēmumu no šī likuma, un līdz ar to būtu jāmaina 99. pants, kurā vajadzētu paredzēt, ka pēc divu trešdaļu jaunievēlēto deputātu pieprasījuma priekšsēdētāja vēlēšanas varētu uzticēt iedzīvotājiem, aizklāti balsojot. Ja tam piekrīt (šeit es domāju, ka atļauju vajadzētu dot rajona padomes prezidijam), savukārt arī rajonu padomes priekšsēdētāju varētu vēlēt tādā pašā kārtībā, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam sankcionējot šo rīcību. Man ir konkrēti priekšlikumi šai sakarībā, kādas izmaiņas būtu jāizdara attiecīgos pantos, un es to iesniegšu pēc tam redakcijas komisijai.

Otrs jautājums, par kuru mēs šodien nemaz nerunājam, ir par robežu izmaiņu starp pagastiem un apriņķiem vai rajoniem, kā mēs viņus sauksim. Mēs šajos bargajos gados esam daudz ar šo jautājumu nodarbojušies un daudzviet šīs robežas tomēr neatbilst attiecīgajam sociāli ekonomiskajam raksturojumam un tās nav optimālas. Es paredzu, ka ļoti drīz var izvirzīties šis jautājums. Madonas rajonā vairākos ciemos jau šis jautājums parādās. Tāpēc arī lēmumā, kas mums ir izsniegts par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu sliktākajā gadījumā varētu paredzēt 10. pantā, ka jāizveido komisija, kas nodarbosies ar šiem jautājumiem, vai arī izveidot atsevišķu komisiju, kas nodarbosies tieši ar robežu izmaiņas jautājumiem.

Un vēl par dažiem labojumiem lēmumā. 4. punktā otrais teikums līdz minētai juridiskajai atzīšanai utt., manuprāt, šis punkts ir lieks, jo šeit parādās tādi vārdi kā “lūgums” un “iespējas”, kas ir tīri subjektīvas kategorijas un ir atkarīgi tikai no subjektiem, kas to nosaka, nevis kaut kāds objektīvs rādītājs, ar kuru varētu vienoties par šo funkciju nodošanu no pirmā līmeņa uz otro līmeni. Tāpēc es piedāvāju: pēc pirmā punkta likt komatu un rakstīt tālāk sekojošā redakcijā: “savstarpēji vienojoties par šo funkciju izpildi Ministru Padomes noteiktajā kārtībā”. Tad būs noteikta kārtība, kādā veidā to darīt, un līdz ar to varēs vienoties par pirmā līmeņa funkciju izpildi, kamēr nav piešķirtas šim pirmam līmenim pašvaldības tiesības.

3. pants, ja mēs to atstājam pašreizējā redakcijā, manuprāt, rada lielas briesmas, ka tomēr šī padomju vara nenonāks attiecīgās tautvaldības orgānu rokās, jo šā panta trešajā apakšpunktā ir rakstīts: rūpniecības, respektīvi, vietējai pašvaldībai nodod “rūpniecības un transporta uzņēmumus, kā arī ūdensapgādes, apkures un citus uzņēmumus, kas apkalpo attiecīgo teritoriju”. Manuprāt, mums šodien nav kritēriju, kas nosaka šo teritorijas apkalpošanas faktoru, jo jebkuram uzņēmumam, kas atrodas vietējā pašvaldības struktūrā, teritorijā, sadarbojoties ar citu rajonu, citu republiku, ar citu valsti, tas līdz ar to iziet no šīs teritorijas un kādam rodas kaut kādas tiesības šo uzņēmumu nenodot vietējai pašvaldībai, pašvaldības orgānam. Bez tam viens biedrs pirms manis jau pateica, ka jāieinteresē vietējās padomes jebkāda republikas un pat arī augstāka mēroga uzņēmuma celtniecībai vai izveidei attiecīgā teritorijā. Bet šim punktam paliekot šādā redakcijā, šīs iespējas zūd. Tāpēc es piedāvāju izņemt palīgteikumu “kas apkalpo attiecīgo teritoriju”. Un arī nākamajā apakšpunktā, manuprāt, no teikuma “vietējās nozīmes vispārizglītojošās skolas, veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas iestādes” jāizņem ārā vārdi “vietējās nozīmes”. Es domāju, ka komentārs šeit ir lieks. Tas pats, ko es teicu, attiecas arī uz šo vietu.

Tas varētu būt arī viss. Galvenais, lai būtu šeit izdarītas kaut kādas izmaiņas.

Priekšsēdētājs. Tagad ir šāds priekšlikums: komisijai tādā sastāvā, kādā mēs to ievēlējām, arī visiem biedriem, kuri izteikušies debatēs, ar saviem konkrētajiem priekšlikumiem doties uz Augstākās Padomes sēžu zāli, arī biedram Čepānim un biedram Dinnem, jo visi šai lietā ir ļoti ieinteresēti. Te nav centra un provinces attiecības, te galvenais ir, lai mēs varētu pieņemt darboties spējīgus pašvaldības pamatus. Acīmredzot, prakses gaitā tie tiks pilnveidoti, bet pats galvenais - pamatiem jābūt darboties spējīgiem. Tāpēc visiem kopīgi vajadzētu šīs pusstundas laikā to nokārtot. Ja to nepaveiksit pusstundas laikā, tad, lūdzu, ziņojiet. Man šķiet, ka vajadzētu izskatīt galvenos priekšlikumus. Kas attiecas uz tādiem priekšlikumiem, kuri te bija izteikti, ka vajadzētu paredzēt un izdarīt citas izmaiņas, mums pašreiz sesijā to ir grūti izdarīt. Mums ir konkrēti priekšlikumi, un mēs tos visus izskatām, ir konkrēts projekts, ir konkrēti priekšlikumi, un mēs varam tos izskatīt un tad iekļaut likumā, vai izmainīt redakciju, vai noraidīt. Tagad paredzēt kaut ko no jauna ir pagrūti. Protams, piebilde ir vietā, ka pēc katriem labojumiem mums it kā vēlreiz vajadzētu dot iespēju iepazīties ar šiem labojumiem visu pakāpju deputātiem, padomēm, kuras ir ievēlētas. Kā jūs saprotat, šis process ir ļoti garš, bet laika mums ir ļoti maz un pašpārvaldes pamatlikumam ir jābūt un tas ir jāpieņem šajā sesijā, pat varbūt līdz galam visās detaļās neizstrādātu. No tās būs lielāks labums, nekā, ja mēs vispār neorientēsim mūsu pašpārvaldes sistēmu no republikas līdz ciemam. Tādā virzienā pašreiz darbosies komisija.

Pārtraukumā mums tomēr vajadzētu vēlreiz reģistrēties. Šeit ir gan deputāti, gan mūsu klausītāji - viņiem ir brīvs brīdis, un viņi ar interesi klausās mūsu sesiju, kā arī ieinteresētie izpildkomiteju darbinieki, gan visu līmeņu jaunievēlētie tautas deputāti, kuriem ir iespēja klausīties, uzdot jautājumus. Un vajadzētu darīt zināmu sabiedrībai to deputātu sarakstu, kuri šodien nav ieradušies sesijā, jo reģistrējoties kāds plus vai mīnus var būt. Bet 53 deputātu nav, un no tiem tikai 6 deputāti nav ieradušies slimības dēļ. Protams, mēs nevaram strikti raksturot, ne ziņot, kāpēc nav ieradušies visi pārējie deputāti. Bet, acīmredzot, ja tāda prasība ir, tad pēc pārtraukuma tas būtu jādara zināms, atturoties no komentāriem, kāpēc katrs deputāts nav ieradies, ja nav saslimis.

Pašreiz paziņoju pārtraukumu uz pusstundu.

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu. Man liels prieks jūs informēt, ka mūs kārtējo reizi sveic, labu veiksmi Augstākajai Padomei un Augstākās Padomes sesijai vēl Ogres meristēmu kultūras kolektīvs, atsūtot šos skaistos ziedus. Mēs, es domāju, sirsnīgi pateicamies un kolektīvam arī vēlam labas sekmes. (Aplausi.)

Vai mūsu komisija ir atnākusi? Nav. Lūdzam varbūt komisijas priekšsēdētājam vai komisijas loceklim, kuru viņš ir norīkojis, izteikt viedokli, kāda situācija ir pašreiz ar šā lēmuma projektu, lai mēs zinātu, kā tālāk rīkoties.

Varbūt, kamēr mēs gaidām komisijas ziņojumu, ir priekšlikums reģistrēties. Tāpēc lūdzu pacelt balsošanas kartītes.

A.Dambis. 256.

Priekšsēdētājs. Biedri Laudam! Jūs reģistrējāties, paceļot kartīti? Skaidrs. Tātad, 256 plus 11 komisijas locekļi. Es skaitīju, protams, tikai deputātus. It kā 4 deputāti nākuši klāt. Vai mēs vēlreiz nevaram lūgt operatīvāk atnākt kādam no komisijas un pateikt, kāda ir situācija. Jo tad mēs varētu sākt izskatīt nākamo jautājumu.

Acīmredzot, komisija nav gatava ziņot, bet nākamo jautājumu balsot bez tiem deputātiem, kuri ir komisijā, arī nevaram. Tāpēc sākt izskatīt nākamo jautājumu ar vispārējām frāzēm diez vai būtu pareizi. Biedri Daudiš! Varbūt lūgsim jūs aiziet un pēc tam mūs informēt, jo citādi komisija var uzskatīt, ka mēs vēl ilgi gaidīsim.

I.Daudišs. Labi.

Priekšsēdētājs. Jums materiāli ir izsniegti par pantiem, par 16. pantu, par 15.? Varbūt, ja jums ir izsniegti šie materiāli, tad mums vajadzēs arī balsot. Varbūt kādam ir kādi priekšlikumi vai argumenti, par ko viņš iestājas? Acīmredzot, Augstākās Padomes Prezidija lēmums, kurš tika pieņemts ar balsu vairākumu, tomēr būtu jārevidē. Kāpēc? Tāpēc, ka tāda situācija, kad visi deputāti ir ievēlēti, teorētiski var būt, bet praktiski ļoti bieži tā nebūs. Pat PSRS Tautas deputātu kongresu mēs atklājām, kad 100 procentīgi visu deputātu nebija. Bet, ja tas ir tā, tad katram ir skaidrs, ka nevaram rīkoties, kad ir 99,9 procenti jeb trūkst 2 vai 3 deputāti. Mums tomēr jānosaka tā robeža, kura pieļaujama, lai varētu sākt risināt arī organizatoriskos jautājumus. Vēl jo vairāk tagad, kad faktiski jānotiek varas maiņai un šo varas maiņu bezgalīgi stiept garumā nedrīkst.

A.Čepānis. Cienījamie deputāti! Redakcijas komisija, kuru jūs ievēlējāt šā jautājuma tālākai izstrādāšanai, par savas komisijas priekšsēdētāju ievēlēja deputātu Mečislavu Dubru. Lai nekavētu vietējo varas orgānu vēlēšanas un to veidošanu, mēs nolēmām principiāli. Komisija vienbalsīgi nobalsoja par 15. panta redakciju, bet pārējos visus šeit iesniegtos ierosinājumus, to starpā ļoti daudz tādu ierosinājumu šodien rakstiskā veidā ienāca gan no deputātiem, gan arī Augstākās Padomes Prezidijs turpina saņemt ļoti daudz priekšlikumu tieši šajās dienās, un tie, mūsuprāt, ir visai būtiski. Mēs varētu, sakarā ar lielo darba apjomu, ziņot sesijai par likumprojektu galīgo variantu tikai šīs sesijas otrajā daļā, t.i., janvārī, tad, kad tiks nolemts to sasaukt vai turpināt mūsu sesiju. Ja tāds variants jums ir pieņemams, tad es varētu nosaukt 15. panta redakciju, par kuru, kā jau teicu, mēs vienojāmies, lai tas nekavētu vietējo Tautas deputātu padomju veidošanās procesu, kurš republikā ir jau sācies un turpinās.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, izsakiet savu viedokli šai sakarā. Mūsu jaunievēlētie deputāti no dažādu līmeņu tautas deputātu padomēm, kuri pašreiz piedalās sesijā, piekrītat šādam variantam? Jeb kādam ir iebildumi? Sesijas turpinājums, par to mēs lemsim, acīmredzot, būs ap 10.-11. janvāri.

(No zāles.) Vai tikai ar 16. pantu sesijas uz vietām varēs darboties normāli? Pēc kādiem lēmumiem tad tās darbosies?

A.Čepānis. Komisija domā, ka vietējo Tautas deputātu padomju varas veidošanā pats principiālākais ir 15. un 16. panta pieņemšana. Tādēļ vajadzētu šajā jautājumā pieņemt Augstākās Padomes lēmumu, ja mēs šodien nepieņemam visus trīs likumus.

Priekšsēdētājs. Es arī gribēju precizēt, ka mēs pieņemam lēmumu, tas nav 15. vai 16. pants. Tas ir Augstākās Padomes lēmums, kurš pēc tam, acīmredzot, būs attiecīgais pants likumā par pašpārvaldi vai pašvaldību.

Vēl ir kādi jautājumi vai citi viedokļi? Ja nav, tad mums ir redakcijas komisijas priekšlikums. Tāpēc nobalsosim par to, kas atbalsta šīs redakcijas komisijas priekšlikumu, ka pie likumprojekta varianta mēs turpinām strādāt, ievērojot tos priekšlikumus, kuri ir iesūtīti Augstākās Padomes Prezidijam, gan arī šeit izteikuši deputāti, ar tādu domu, lai mēs šo likumu galīgajā variantā pieņemtu ne vēlāk kā janvāra vidū? Kas par šādu priekšlikumu, lūdzu balsot. Paldies - vairākums. Kas ir pret? Un atturas? Arī nav. Tātad esam vienojušies.

Tagad par Augstākās Padomes lēmuma projektu, kuru mums iesaka redakcijas komisija.

A.Čepānis. Ierosinām pieņemt šodien šādu Augstākās Padomes lēmumu: “Jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc rajona (pilsētas, pagasta) vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc otrreizējo vēlēšanu atkārtotas balsošanas.” Krievu tekstā tas skanētu šādi (to pašu nolasa krievu valodā).

Šādu redakcijas komisijas ieteikumu mēs iesakām tāpēc, ka vienojāmies, lai bezgalīgi neturpinātos vēlēšanu kampaņa. Un mēs ceram un esam pārliecināti, ka šajā gadījumā deputātu vairākums - divas trešadaļas vai trīs ceturtdaļas - jebkurā tautas padomē tiks ievēlēts.

Priekšsēdētājs. Tagad vajadzētu izteikt visus savus viedokļus un apspriest šo priekšlikumu. Tas ir ļoti svarīgs priekšlikums. Varianti te var būt dažādi. Tāpēc vajadzētu nedaudz arī argumentēt. Es ceru, ka jūs sapratāt, un man nav jākomentē. Tātad ir vēlēšanas, pēc vēlēšanām seko divas darbības: pirmā - pārbalsošana, kas notiek 2 nedēļu laikā, un atkārtotas vēlēšanas.

A.Čepānis. Bet atkārtotās vēlēšanās, biedri priekšsēdētāj, atkal var būt atkārtota balsošana.

Priekšsēdētājs. Balsošana un pārvēlēšana, tātad faktiski pēc diviem cikliem.

A.Čepānis. Tādā gadījumā komisija ierosina šo procesu beigt un veidot padomes.

Priekšsēdētājs. Ne vēlāk kā divas nedēļas pēc diviem cikliem.

T.Savicka. Obligāti jāņem vērā otrā rindkopa. Ja šajā laikposmā nav ievēlētas divas trešdaļas deputātu, tad šo sesiju nedrīkst rīkot. Tāpēc, ka likums neļauj noturēt sesiju, ja nav divas trešdaļas deputātu. Noteikti ir jāizskata šī daļa.

A.Čepānis. Es jau paskaidroju, ka redakcijas komisija rēķinājās ar situāciju, ka pēc otrreizējo vēlēšanu atkārtotas balsošanas visās padomēs būs ievēlēts absolūtais vairākums vai kvalificētais deputātu vairākums. Bet, ja par šādu situāciju neesam pārliecināti, tad redakcijas komisija piekrīt šādai piezīmei.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri, deputāti, izsakiet savu viedokli. Varbūt nosauciet, lai visiem būtu skaidrs, cik tas teorētiski aizņem laiku.

A.Čepānis. Teorētiski, ievērojot mūsu republikas praksi, ja mēs sākām vēlēšanas 10. decembrī, tad ne vēlāk kā 10. februārī jebkurā gadījumā šajā te redakcijas komisijas ierosinātajā variantā var sākt veidot vadošos visus tautas deputātu padomes orgānus. Praktiski ir vajadzīgi divi mēneši.

Priekšsēdētājs. Bet mums nav svarīgi, kad var sākt, bet gan, kad vajag sākt? Jo, ja visi ir ievēlēti, var sākt daudz agrāk. Ja ir bijusi tikai pārbalsošana un pārvēlēšanas nav, tad var sākt veidot orgānus daudz agrāk. Mums ir jānosaka pēdējais termiņš.

A.Čepānis. Divi mēneši ir pēdējais termiņš. Likumā tas ir teikts: Jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas.

Priekšsēdētājs. Man gan liekas, ka tas ir daudz garāks termiņš.

T.Savicka. Divi mēneši un septiņas dienas. Tas ir mazākais.

Priekšsēdētājs. Kad vismazākais, tas mums neinteresē. Mūsu problēma ir radusies, ka tas var ilgt bezgalīgi. Jo pats princips, kurš radīja diskusiju, ir tāds, ka nevar bezgalīgi vilkt šo procesu garumā, un mums ir jāizlemj, kā šo procesu un kurā vietā apturēt, lai būtu loģiski. Par to, ka, acīmredzot, jābūt divām trešdaļām, diskutēt nevajadzētu. Tas ir skaidrs, un citādi arī nevarētu būt. Bet par termiņiem - diez vai iznāk divi mēneši, jo viens cikls ir divi mēneši.

A.Čepānis. Mēs dienas, priekšsēdētāj, neskaitījām, cik te ir vajadzīgas tieši. Bet no praktiskās pieredzes - divi mēneši ir minimālais. Es piekrītu biedrei Savickai, kura ir saskaitījusi - 2 mēneši un 7 dienas. Šajā laikā var veikt divus vēlēšanu ciklus. Saskaņā ar vēlēšanu likumdošanu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds biedram Jānim Karro, Rēzeknes izpildkomitejas priekšsēdētājam.

J.Karro.

Cienījamie deputāti! Man liekas, ka šeit nav vainīgs vietējās pašvaldības likums, bet gan mūsu vēlēšanu likums. Acīmredzot, uz priekšdienām mums pie šī jautājuma nāksies atgriezties, jo vēlētāji ir nesapratnē. Viņi gājuši vienu reizi vēlēt, nav rezultāta, otrreiz vēlēt - nav rezultāta, un tā var būt vēl trešo un ceturto reizi. Un tā aktivitāte, mēs jau redzējām atkārtotā balsošanā, krītas. Un kad vēlēšanu komisijas redz, ka pulksten sešos nav vēl to 50 procentu vēlētāju, tad sākas masveida braukšana ar urnām un kas tad notiek, jau ir grūti kontrolēt. Bet es saprotu, ka tas nav šodienas jautājums. Man ir konkrēts priekšlikums - tur, kur ir ievēlētas divas trešdaļas deputātu, atļaut noturēt arī organizatorisku sesiju. Teiksim, tas formulējums, ko ieteica biedrs Čepānis. Mēs jau pirmo sesiju Rēzeknē aizvadījām. Mums ir divas trešdaļas deputātu, ir mandātu komisija, atzina deputātu pilnvaras, viņi apstiprināja plānu, budžetu, viņi apstiprināja vēlēšanu apgabalu robežas, viņi jau darbojas. Un šajā gadījumā, kā es uzskatu, visreālākais būtu - tur, kur ir ievēlētas divas trešdaļas deputātu, atļaut šos jautājumus risināt. Es saprotu, var būt viens “bet”. Tas ir tas, ka, teiksim, padomes priekšsēdētāju ievēlēs. Viņam ir pārsvars ar piecām balsīm, bet ievēlēs 10 jaunus deputātus, kam nepatīk šis padomes priekšsēdētājs, un viņi izvirza to jautājumu un nākamajā sesijā var izbalsot jaunievēlēto padomes priekšsēdētāju. Tas ir vienīgais tāds zemūdens akmens, ko es redzu.

Man ir priekšlikums mākslīgi nekavēt šos procesus. Divas trešdaļas ir, sesijā viņi piedalās, un atļaut viņiem risināt šos jautājumus. Ja nu sanāk tāda situācija, par kuru es tikko runāju, tad varbūt atļausim pašai padomei arī izlemt. Ja tāds gadījums, ka, teiksim, ievēlot papildu deputātus, nezinot, par kuru viņi balsotu - par kādu priekšsēdētāju padomei vai izpildkomitejai, varbūt tad atļaut pašai padomei arī izlemt šo jautājumu.

Priekšsēdētājs. Vēl ir kādi viedokļi? Lūdzu, biedri Rubik!

A.Rubiks. Tā kā šis kompromisa variants nāca no manas puses, es gribētu darīt zināmu visiem klātesošiem, kāda ir šā priekšlikuma loģika. Tiešām, tas vēlēšanu likums par vietējām padomēm, kas ir pieņemts, teorētiski var radīt tādu situāciju, ka ne tikai gadu, bet visus piecus gadus varam mēģināt ievēlēt simtprocentīgi visu padomes sastāvu. Un, ja kādam ienāk prātā, var izdarīt tā, ka visus piecus gadus mēs arī neievēlēsim. Tā ir šī iepriekšējā formulējuma nepilnība.

Lēmums jeb priekšlikums par to, ka, ja ir ievēlētas divas trešdaļas deputātu, tad var noturēt sesiju un izskatīt arī organizatoriskos jautājumus, manā izpratnē nav demokrātisks. Kādēļ? Sesijā visi jautājumi arī tiek lemti ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Divas trešdaļas deputātu ievēlēti, divas trešdaļas nobalso, tas ir mazāk par pusi no visiem deputātiem. Tātad tas rada nedemokrātiskumu nevis deputātu vidū, bet vēlētāju vidū, kuri nav spējīgi izteikt savas vēlēšanās, savas tiesības ar citiem deputātiem, kas vēl nav ievēlēti. Varētu paaugstināt cenzu līdz trīs ceturtdaļām. Trīs ceturtdaļas ievēlētas, ar divu trešdaļu balsu vairākumu lemt jautājumus, tā ir tikai viena puse. Varētu likt tur un tur trīs ceturtdaļas. Tā var bez gala mēģināt, saskaņot, ka beigās varētu dabūt vairākumu. Bet tas nav galvenais. Manuprāt, galvenais ir tas, ka jārada apstākļi, lai iedzīvotāju lielākās daļas, visu iedzīvotāju tiesības būtu šajā orgānā pārstāvētas. Tā radās priekšlikums par to, ka tādu robežu novilkt ar otrajām vēlēšanām. Un tur ir arī piebilde: ja šajā gadījumā arī ir ievēlēts ne mazāk kā divas trešdaļas, tad sesiju var noturēt. Es domāju, ka tas ir ļoti loģiski.

Priekšsēdētājs. Vēl kādi priekšlikumi? Kamēr kāds gatavojas izteikt savu viedokli, mēs te arī konsultējāmies un, šķiet, ka ne visai precīzi mēs formulējām etapus. Varbūt tāpēc mums arī rodas dažādi laika sprīži. Varbūt PSRS tautas deputāts, šeit piedalās arī biedrs Bišers, lai pastāsta, kā mums bija ar PSRS tautas deputātu kongresu. Zināmā mērā tas ir kaut kāds piemērs, kritērijs. Faktiski tika pilnīgi pabeigts viens etaps. Tas ir - notika vēlēšanas, pēc tam tūlīt pārbalsošana. Un tūlīt pēc pārbalsošanas sākās kongress. Tā bija? Jeb varbūt es neprecīzi formulēju? Tāpēc varbūt arī šeit mums vajadzētu vadīties no šā principa un nevis tā, ka divreiz vēlēšanas. Kad beidzas pirmā pārvēlēšana, var sākties otrā pārvēlēšana. Tad jau tas process tik tiešām par dažiem deputātiem un dažiem apgabaliem, teorētiski, protams, var turpināties bezgalīgi. Bet mums, acīmredzot, jānorobežojas.

Ja es pareizi jums izstāstīju par pirmo kongresu, es vēlreiz jums atgādinu: atceraties, kā tas bija. Notika vēlēšanas, pēc tam pārvēlēšanas un divas nedēļas pārbalsošana. Tātad šis termiņš var būt divi mēneši un divas nedēļas. Var pielikt klāt vēl kādas piecas dienas. Tas ir par termiņu.

Par divām trešdaļām. Es šeit vēlreiz pasvītroju, ka, es neņemos te pat diskutēt, divām trešdaļām ir jābūt ievēlētām. Kādi jūsu viedokļi šai sakarā?

I.Bišers. Šī problēma ir radusies sakarā ar to, ka, acīmredzot, nevar pieļaut bezgalīgi atlikt padomes darba sākumu sakarā ar to, ka nav ievēlēti visi deputāti. Jo teorētiski šādā gadījumā viena neliela vēlēšanu apgabala vēlētāji varētu bloķēt visas padomes darbu, nepieļaujot ievēlēt šajā apgabalā deputātu. Acīmredzot, tas ir pilnībā nedemokrātiski.

Tagad ir runa par tulkojumu. Stingri ņemot, kāds ir likuma teksts? Ka jāievēl. Pirmajai sesijai tātad jānotiek mēneša laikā pēc vēlēšanām. Tagad jautājums: ko mēs saprotam ar vēlēšanām? Es kā jurists uzskatu, ka par vēlēšanām, pamatvēlēšanām mums ir jāuzskata pirmais cikls, tas ir, vēlēšanas kopā ar pārbalsošanu. Ja šajā gadījumā nav ievēlēti deputāti kādā vēlēšanu apgabalā, tad tās jau ir atkārtotas vēlēšanas. Un varbūt vienreiz atkārtotas, divreiz atkārtotas, trīsreiz atkārtotas un līdz pat piecām un vairāk reizēm. Cerams, ka mūsu praksē tā nebūs. Tāpēc tās ir atkārtotas vēlēšanas. Pie tam atkārtotas vēlēšanas var notikt ne tikai sakarā ar to, ka nav kāds ievēlēts, bet sakarā ar to, ka kāds ir nomiris, nolicis savu mandātu un tā tālāk. Tāpēc es principā pieļauju, ka varētu jau padomi sasaukt pēc pirmām vēlēšanām, kaut gan daži vēlēšanu apgabali ir palikuši brīvi. Tikai katrā ziņā šeit būtu jānosaka kāds kritērijs. Pats minimālākais kritērijs ir divas trešdaļas. Jo bez divām trešdaļām padome vispār nav tiesīga funkcionēt. Var, protams, noteikt kaut kādu citu kritēriju - trīs ceturtdaļas vai četras piektdaļas un tā tālāk. Tā nav juridiska problēma, tā šinī gadījumā vairāk ir politiska problēma. Un es personīgi tomēr uzskatu, ka var sasaukt pēc pirmām vēlēšanām, pēc pirmā cikla beigām, tikai nosakot kādu noteiktu skaitli, pie kura padome būtu atzīstama par pietiekami autoritatīvu, lai tā varētu sākt darboties.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jurim Bojāram, un pēc tam runās Blažēvičs, tātad jūs sapratāt priekšlikumu, ka šo etapu izbeigt ar pārbalsošanu. Tas ir teorētiski divi.

J.Bojārs.

Redziet, šeit mēs visi esam liecinieki mūsu vēlēšanu likumdošanas nepilnībām, kuras mums, acīmredzot, agrāk vai vēlāk būs jālabo. Manuprāt, strīds par to, vai mēs te pieņemsim trīs ceturtdaļu vai divu trešdaļu balsu vairākumu, ir tīri tehniskas dabas. Kā jūs izlemsiet, tā būs. Bet uz šīs problēmas pamata mēs redzam, kas mums būs jādara tālāk. Mēs tuvākā laikā balsosim, respektīvi, jūs balsosiet, jo mums ar Andri Plotnieku un kolēģi Ilmāru Bišeru nav tiesību, mēs balsosim par 6. pantu. Līdz ar to izlemjot faktiski par daudzpartiju sistēmu. Kā jau mēs visi te esam vienojušies, daudzpartiju sistēma mums jau praktiski it kā pastāv un mēs no tās nekādi nevaram aizbēgt. Ja mums pastāv daudzpartiju sistēma, tad mums šī daudzpartiju sistēma ir jāieliek vēlēšanu likumdošanā. Līdz ar to mums vēlēšanu likumdošana manāmi būs jāpārmaina. Ņemot vērā šo daudzpartiju sistēmas eksistenci. Kā mēs to varam darīt? Mēs varam to darīt tā, kā to dara zviedri, kad balso pēc sarakstiem. Partijas un sabiedriskās organizācijas iesniedz savus sarakstus, un vēlētāji balso pēc sarakstiem. Šāda sistēma mūs ne visai, acīmredzot, šajā pārkārtošanās etapā apmierinātu, jo paši zviedri arī nav apmierināti, ka viņi nevar balsot par konkrētu personu. Viņi sarakstā var gan kādu izsvītrot, bet tas neko nelīdz. Tātad mums kaut kas jārada vidējs starp zviedru un somu sistēmu. Somiem ir lielākas priekšrocības, tur iespēja ievēlēt indivīdus. Un uz šādu sistēmu mums agrāk vai vēlāk būs jāpāriet, pārejot vienlaicīgi uz nosacītā vairākuma principu. Tad burtiski tūliņ izzudīs pārvēlēšanas un atkal pārvēlēšanas, un atkal pārvēlēšanas. Kurš saraksts savāc nosacītu vairākumu, tas arī dabū noteiktu mandātu skaitu. Pie tam obligāti būs jāievieš arī tas princips, kas ir visās pasaules demokrātiskajās valstīs: zem noteikta balsu skaita, tas parasti ir 3, 4 vai 5 procenti, mandāti netiek dalīti. Un, acīmredzot, mums būs jāizdara tā, tāpat kā to dara zviedri. Ir vajadzīga grupa tā saucamo izlīdzināto mandātu. Jo, teiksim, ja viena partija vai grupa kaut kādā lauku rajonā salasa tā, ka viņiem pus deputāts pienāktos vairāk. Bet deputātu divās daļās sagriezt nevar. Tam kalpo izlīdzinošie mandāti, ar kuriem izlīdzina, lūk, šo netaisnību starp visām partijām un sabiedriskajām organizācijām visas valsts mērogā.

Es domāju, ka mums vajadzētu jau radīt darba grupu, kas pārdomātu republikas vēlēšanu sistēmas grozījumu variantu. Ja mēs pāriesim pie daudzpartiju sistēmas, neliela darba, tā sakot, smadzeņu grupa varētu strādāt pie neliela normu bloka. Es domāju, ka mēs tālākā nākotnē nevarēsim apiet šo jautājumu. Mums pie tā būs jāatgriežas.

Priekšsēdētājs. Tas par mūsu nākotnes izredzēm un perspektīvām. Bet mums jālemj par šodienu. Mums pašlaik radusies nopietna konfliktsituācija jau šajā vēlēšanu kampaņā Proletāriešu rajonā. Un katrā ziņā visiem juristiem, kuri piedalījās šī likuma izstrādāšanā, es domāju, arī mums, deputātiem, laikam jādodas tieši uz šiem vēlēšanu iecirkņiem, vēlēšanu apgabaliem un, acīmredzot, jāpēta, kā mūsu likums darbojas. Cik tas ir efektīvs, cik neefektīvs, jo acīmredzamas kļūdas ir. Bet mēs šo likumu esam pieņēmuši. Tāpēc, acīmredzot, gan pieņemot, gan pēc tam no kļūdām ir jāmācās.

Vārds biedram Jānim Blažēvičam.

J.Blažēvičs. Godājamie deputāti! Ja mēs pieņemam šo likumu par pašvaldību 10. janvārī, tad tam ir jādarbojas, likumam ir jāstrādā, un, jo tālāk mēs novelkam šī likuma pieņemšanu, jo tāda nesapratne rodas mūsu deputātos, jaunievēlētajos deputātos. Otrs. Daudzi, lai man piedod mani cienījamie kolēģi, izpildkomiteju priekšsēdētāji nav ievēlēti par deputātiem, un divu mēnešu neziņā mūsu izpildkomitejas ir paralizētas. Mēs tagad ejam uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomisko patstāvību, un jāievieš daudzi momenti, kas šodien jāizlemj. Tātad uz diviem mēnešiem mēs paralizējam padomi. Kas vainīgs, ka nav ievēlēti? Daudzos vēlēšanu apgabalos nav atnākuši 50 procenti vēlētāju, mazāk par 50 procentiem. Tātad demokrātiski vai nedemokrātiski? Ventspils rajonā viens deputāts nav ievēlēts. Līdz ar to mēs nevaram divus mēnešus strādāt. Viena deputāta dēļ pašlaik šajā apgabalā izvirzīti divi deputāta kandidāti, vairāk nav reģistrēti, un kā būs tālāk, tas atkal ir bezgalīgs process. Tāpēc es ierosinu, ka tomēr tur, kur ir šī viena desmitā daļa, mēs paredzam šajā likumā vienu desmito daļu, kuru var iekļaut, ja viena desmitā daļa deputātu nav ievēlēti, tad sesiju nevar sasaukt. Ja ir viena desmitā daļa ievēlēta, tad organizatorisko sesiju var sasaukt. Mēs likumā paredzam tikai visminimālāko normu, kura ir viena desmitā daļa.

Priekšsēdētājs. Bet kāda ir jūsu attieksme pret biedra Bišera priekšlikumu?

J.Blažēvičs. Pozitīva.

Priekšsēdētājs. Jūs atbalstāt?

J.Blažēvičs. Jā.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, deputāte Mārīte Rukmane.

M.Rukmane. Biedri deputāti! Es pašreiz domāju par tiem rajonu izpildkomiteju darbiniekiem, kuri ļoti uzmanīgi, varbūt pat aizturējuši elpu, klausās sesijas gaitu, jo šobrīd mums ir jāizšķir jautājums, kas atrisina ļoti daudz pašreiz radušos problēmu uz vietām. Es pilnīgi piekrītu biedra Bišera izteiktajam priekšlikumam, jo arī Kirova rajonā no 80 deputātiem šobrīd nav ievēlēti tikai divi. Diemžēl no tiem rajona izpildkomitejas locekļiem, kuri turpina ik nedēļas tagad sanākt uz sēdēm, jaunajā sastāvā ir tikai pāris. Bet viņiem ir jānāk, kaut arī it kā viņu pilnvaras ir izbeigušās, jo ik dienu, vismaz nedēļā reizi ir jāpieņem bezgala daudz lēmumu. Dzīve nevar apstāties. Un tagad šo divu deputātu, Ventspilī viens, citur varbūt trīs, četri, dēļ mēs nevaram divus vai trīs mēnešus gaidīt. Mums ir beidzot jāstabilizē darbs, jāapstiprina aparāts, par jaunu jāveido nodaļas. Tāpēc es ļoti lūdzu atbalstīt biedra Bišera priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Vēl kādas ir domas?

V.Jerohins. Man ir pretējs viedoklis. Pieņemsim, ka nav ievēlēti vairāki deputāti, bet mēs sasaucam sesiju. Praktiski mēs šiem neievēlētajiem deputātiem atņemam tiesības būt ievēlētiem. Varbūt, ka kolektīvs kādu no viņiem izvirza padomes priekšsēdētāja amatam. Līdz ar to viņi zaudē savas pilnvaras, kļūst it kā nepilnvērtīgi. Uzskatu, ka tas nav demokrātiski. Ir vienkārši jāizmaina Nolikums par vēlēšanām. Varbūt var ieteikt uzaicināt uz sesiju visus kandidātus, lai arī ar viņiem rēķinātos.

Priekšsēdētājs. Vēl ir kādi priekšlikumi?

A.Čepānis. Es tagad esmu sapratis, ka ir radušies divi priekšlikumi. Viens ir jau redakcijas komisijas iesniegtais priekšlikums, kuru es tomēr atļaušos nolasīt. Tātad, ka jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc rajona, pilsētas, pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc otrreizējo vēlēšanu atkārtotas balsošanas. Otrs priekšlikums ir izveidojies šāds: jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc atkārtotās balsošanas. Abos gadījumos, es tā saprotu, ka deputāti piekrīt, ja laikā, kas noteikts šā panta pirmajā daļā, nav ievēlētas trīs ceturtdaļas vai divas trešdaļas, - to var nolemt tautas deputāti - pirmo sesiju sasauc tikai pēc šī tautas deputātu skaita ievēlēšanas, tātad ir divi varianti.

Priekšsēdētājs. Jūs neprecīzi pateicāt, jūs biedra Bišera variantu neminējāt.

A.Čepānis. Pateicu, priekšsēdētāj! Es atkārtošu: jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc atkārtotās balsošanas apgabalos.

Priekšsēdētājs. Balsošanas tās nav.

A.Čepānis. Tā ir viena vēlēšanu tūre, un varbūt, ka mums vajadzētu piekrist tam, jo, ja mēs atstājam šā panta otrajā daļā kategorisku prasību par divām trešdaļām vai trim ceturtdaļām deputātu, tad, ja kādām no tautas deputātu padomēm šis te vajadzīgais daudzums nav, tad tas patiešām var ilgt divas, varbūt pat trīs tūres.

Priekšsēdētājs. Tagad ir skaidrs. Es neuztvēru vārdu “pārbalsošana”, “atkārtoti” man asociējas ar atkārtotām vēlēšanām. Ir runa par atkārtotu pārbalsošanu, faktiski par pārbalsošanu, jo nekāda atkārtota pārbalsošana nav.

Vai varam balsot? Visi ir izpratuši? Tātad mums šeit ir jāieraksta, ka jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc, acīmredzot, jāraksta pilsētas, rajona, ciema (pagasta pagaidām mums nav), tātad ir jāsaka - ciema vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs - pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā divas nedēļas pēc atkārtotās balsošanas. Ja laikā, kas noteikts šā panta pirmajā daļā jeb lēmuma pirmajā daļā, nav ievēlētas trīs ceturtdaļas tautas deputātu, pirmo sesiju sasauc tikai pēc šī tautas deputātu skaita ievēlēšanas. Tātad šeit var būt divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas.

A.Čepānis. Komisija ieteica divas trešdaļas.

Priekšsēdētājs. Divas trešdaļas. Lūdzu noskaidrojiet, ja ir jautājums, lai to nebūtu pēc balsošanas.

M.Rukmane. Mums bija vēlēšanas desmitajā, pārbalsošana septiņpadsmitajā plus četrpadsmit dienas. 29. decembris, tātad šodien ir pēdējā diena, kad (pēc divām nedēļām it kā jau būtu bijis trīs ceturtdaļas) mēs varētu noturēt sesiju, ne vēlāk? Vakar vēl nevarējām, bet rīt jau būs šie termiņi cauri.

Priekšsēdētājs. Deputāte Mārīte Rukmane izrēķinājusi datumus, un iznāk tāda situācija, ka tās tautas deputātu padomes, kuras nav paspējušas līdz šim šo sesiju noorganizēt, ieraksts “ne vēlāk” liecinās par to, ka tās ir ārpus likuma, tās pārkāpj likumu? Ko jūs, biedri Bišer, kā šī priekšlikuma autors šai sakarā varētu sacīt?

I.Bišers. Es domāju, ka šajā gadījumā ir izveidojies tāds stāvoklis, ka lēmumā būs jāieraksta garāks termiņš, jo mēs šo lēmumu pieņemam tā vai tā, pieņemam konkrētam gadījumam šīm vēlēšanām, izejot no reālās situācijas.

Priekšsēdētājs. Iznāk mēnesis plus divas nedēļas un mēnesis. Tātad kaut kur janvāra vidus un otrā puse ir pēdējais termiņš.

Kas vēl gribēja ko teikt?

J.Kalējs. Šeit no tradicionāliem vārdiem ir jāatsakās un jāpasaka, kad sesijas var noturēt, teiksim, līdz 20.janvārim, ja ir attiecīgais kvorums.

Priekšsēdētājs. Negribētos īpašus datumus saistīt, kaut gan priekšlikums ir izteikts un mēs varam apspriest. Ja izkristalizējās tāds priekšlikums un tāda doma - “pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc atkārtotas balsošanas” un otrs.

T.Savicka. Šo priekšlikumu var papildināt ar vienu rindiņu. “Kārtējo vēlēšanu sesijas noturamas divas nedēļas vai mēnesi pēc minētā lēmuma stāšanās spēkā.” Tas nozīmē, vai nu janvāra divas nedēļas vai pilnu janvāra mēnesi.

Priekšsēdētājs. Kaut kā iznāk sarežģīti. Priekšlikums ir loģisks, bet patiešām gribētos, lai tas būtu saprotamāks visiem.

D.Tukāns. Priekšlikumā vienkārši izlaist vārdus “bet ne vēlāk”, atstāt tikai “divu nedēļu laikā”. Tas būtu divas vai trīs dienas.

Priekšsēdētājs. Divu nedēļu laikā pēc kā?

D.Tukāns. Pēc vēlēšanām. Pēc pirmā cikla.

Priekšsēdētājs. Par to mēs jau izdiskutējām, jau Mārīte Rukmane mums ziņoja, viņa pirmā izskaitļoja, kad tas viss jau ārpus likuma iet, jo divu nedēļu laikā pārbalsošana un pēc pārbalsošanas divu nedēļu laikā vienkārši neiekļaujamies sevis noteiktajā termiņā.

D.Tukāns. Divu nedēļu laikā plus divas dienas, trīs dienas svētki tāpat.

Priekšsēdētājs. Nē, tā nevar - plus mīnus. Ja jau pasakām, tad jāpasaka precīzi. Man personīgi kā deputātam, arī kā priekšsēdētājam gribētos, lai formulējums būtu pēc iespējas vienkāršāks un saprotamāks. Ja beidzas pārbalsošana viena mēneša laikā, tad šajā konkrētajā situācijā ir jānotiek visām sesijām pie viena noteikuma - ja ievēlēto deputātu skaits ir sasniedzis divas trešdaļas no plānotā kopskaita. Tātad ir komisijas priekšlikums divas trešdaļas. Atskan priekšlikums trīs ceturtdaļas. Tad iznāk, ka šo lēmumu jābalso divās daļās, jo par pirmo pusi komisija beidzot ir orientējusies uz tādu priekšlikumu, vai jūs pastāvat uz savu iepriekšējo priekšlikumu, kad vēlēšanas, atkārtotas vēlēšanas un pārbalsošana?

A.Čepānis. Priekšsēdētāj, es komisijas viedokli izteicu un komisijas viedoklis bija - divas vēlēšanu tūres. Biedra Bišera priekšlikums no komisijas priekšlikuma būtiski atšķiras ar to, ka viņš piedāvā vienu vēlēšanu tūri. Gan komisija, gan biedrs Bišers piekrīt, ka ir vajadzīgs deputātu kvalificētais vairākums.

Priekšsēdētājs. Tātad ir viss skaidrs. Vismaz man tā liekas. Tātad būsim konsekventi. Komisija ierosināja un biedrs Čepānis to nolasīja no tribīnes, ka pirmo sesiju sasaukt pēc tam, kad notikušas pirmās atkārtotās vēlēšanas un pēc tam atkārtota pārbalsošana. Par pirmo daļu. Biedrs Bišers ierosināja, ka šo vēlēšanu ciklu vajadzētu izbeigt ar pirmo atkārtoto pārbalsošanu, tas ir, notiek vēlēšanas, divu nedēļu laikā notiek pārbalsošana. Ņemot vērā mūsu reālo situāciju, ka mēs lemjam tagad, mēs sakām “bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc atkārtotas pārbalsošanas”. Tas ir otrs variants. Otrai daļai arī ir divi priekšlikumi. Pirmais priekšlikums - ne mazāk kā divas trešdaļas, otrs priekšlikums - ne mazāk kā trīs ceturtdaļas. Tātad mēs varam balsot par pirmo daļu, par diviem variantiem un par otru daļu un diviem variantiem. Juristiem nav iebildumu? Nu tad sāksim balsošanu. Pirmais tātad ir redakcijas komisijas priekšlikums, ko es jums atkārtoju. Tātad notiek šis garais cikls, notiek vēlēšanas, pa starpām pārbalsošana, pēc tam atkārtotas vēlēšanas un vēlreiz pārbalsošana. Tātad, kas par šo ierosinājumu, lūdzu balsot. Par ir 51. Kas ir pret? Vajadzētu, acīmredzot, tomēr saskaitīt. Lūdzu nenolaižiet. Es vienkārši komentēju jums pazīstamo, varbūt ļoti vienkāršu patiesību, ka nedz “pret”, nedz “atturas” lietas būtību neizsaka, lietas būtību vienmēr izsaka “par”. Vai nu “par” mēs savācam pietiekamo balsu skaitu, vai nē. Ir saskaitīts? 184. Kas atturas? 6. Balsosim par otru tagad.

V.A.Artmane. Man ir jautājums. Kāpēc visi deputāti nebalso?

Priekšsēdētājs. Jums tāds jautājums var būt, bet jums nav tiesību gaidīt atbildi no deputātiem.

Tagad otrais priekšlikums. Piedāvātais etaps - vēlēšanas beidzas, notiek vēlēšanu diena, pēc tam pārbalsošana un ne vēlāk kā mēnesi pēc pārbalsošanas. Kas par, paceliet kartīti. Skaidrs, bet varbūt pēc principa mums ir vajadzīgas balsis galvenokārt “par”. Lai konstatētu, vai mēs varam pieņemt. Tas ir lēmums, un mums vajadzīgs vairāk nekā puse, tās nav izmaiņas Konstitūcijā. 214. Tātad lēmums ir pieņemts. Kas ir pret? Acīmredzot, skaitīt nevajag, tas, lai vienkārši izteiktu savu attieksmi, un kas atturas? 7 atturas. Tātad lēmums ir pieņemts. Es vēlreiz nolasīšu redakciju, lai būtu skaidrs, ar ko beigsies mūsu diskusija un arī balsošana. Tātad ir pieņemts sekojošs lēmums: “Jaunā sasaukuma padomes pirmo sesiju sasauc pilsētas, rajona, ciema vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs pēc vēlēšanu pabeigšanas, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc atkārtotās balsošanas.”

I.Lietavietis. Mums jāliek klāt arī ciemats - ciemats un ciems.

Priekšsēdētājs. Ciemu un ciematu mēs precīzi ierakstīsim lēmumā. Tagad lūdzu balsosim otro lēmuma daļu. Tātad komisija mums ieteic divas trešdaļas. Šeit minēja arī trīs ceturtdaļas. Būtībā, ja ņem vērā runātājus, kuri šeit runāja no tribīnes, ja runa ir par diviem, trijiem, četriem deputātiem, tad arī trim ceturtdaļām nav nozīmes, bet, tā kā ir divi priekšlikumi, tātad balsojam. Kas par to, lai divas trešdaļas? Ne mazāk kā divas trešdaļas. Par 56. Kas ir pret? Un kas atturas? Mēs neskaitīsim, jo šis lēmums nav pieņemts, bet pēc mūsu tradīcijas, izsakām savu attieksmi. Kas ir pret? Kas, lūdzu, atturas? Tātad šis priekšlikums netiek pieņemts. Tagad balsosim par to, ka nepieciešamais noteikums, ja ir ievēlētas trīs ceturtdaļas tautas deputātu. Kas par? 204 par. Tātad lēmums ir pieņemts. Kas ir pret? Skaitīt nevajag, bet attieksmi izteikt vajag. Kas atturas?

Tātad esam pieņēmuši lēmuma otro daļu šādā redakcijā. Vēlreiz atkārtoju: “Ja laikā, kas noteikts šā panta pirmajā daļā, nav ievēlētas trīs ceturtdaļas tautas deputātu, pirmo sesiju sasauc tikai pēc šī tautas deputātu skaita ievēlēšanas. Līdz ar to šis jautājums ir izskatīts.

M.Rukmane. Biedri Gorbunov! Man ir tāds jautājums: vai sakarā ar to, ka mēs izdarījām maiņu, vai tiek mainīts arī šā gada 14. decembra Augstākās Padomes Prezidija lēmums par pirmās sesijas sasaukšanu? Vai ar to ir jāsaprot, ka mēs to esam izdarījuši, ka šajā lēmumā jāieraksta 3. punkts?

Priekšsēdētājs. Acīmredzot es neskaidri esmu izteicies pašā sākumā, ka visa šī procedūra jau ir virzīta uz to, lai mēs šo lēmumu revidētu. Mēs to esam izdarījuši.

(No zāles.) Man ir tāds priekšlikums. Ņemot vērā, ka izstrādātais un pieņemtais Likums par vietējās pašvaldības vēlēšanām ne vienmēr tika pozitīvi uzņemts - par to liecina vēlēšanas Proletāriešu rajonā - man ir priekšlikums komisijai. Zinot, ka tuvojas Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, komisijai, ņemot vērā šeit izteiktos priekšlikumus un piezīmes, izskatīt vēlreiz likumprojektu un nākamajā sesijā to izstrādāt līdz galam.

Priekšsēdētājs. Šādu uzdevumu mēs varētu dot Centrālajai vēlēšanu komisijai un mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidija Juridiskajai nodaļai, lai apkopotu visus ieteikumus un piezīmes, kas saistītas ar Likumu par vietējo padomju vēlēšanām. Ja tas attiecināms uz Augstākās Padomes vēlēšanām, ja būs iespējams, tad izskatīsim to konkrēti. Domāju, ka šāds uzdevums ir pamatots. Vai ir vēl kādas piezīmes, vēlējumi? Nav.

Pārejam pie nākamā darba kārtības jautājuma. Tā kā mēs lūdzām un balsojām par to, lai jautājumu par 6., 7., 49. pantu izskatītu nevis kaut kur pašās beigās, bet, iepazīstoties ar projektiem un citiem deputātu iesniegumiem, tomēr sesijas dienas vidū, vai tādā gadījumā mēs tagad izskatīsim vai atliksim uz pēcpusdienu? Sāksim šā jautājuma izskatīšanu? Varbūt nobalsosim, jo kas gan var izmainīties pēc pusdienas? Tā vai citādi būs jāizskata šis jautājums, ja jau esam iekļāvuši to darba kārtībā. Kas par to, lai sāktu izskatīt tūlīt šo darba kārtības jautājumu, lūdzu balsot. Kas pret? Kas atturas?

Balsu vairākums “par” - sākam izskatīt šo jautājumu.

Pirms mēs sākam konkrēti izskatīt, acīmredzot, mums varbūt ir jāvienojas par etapiem. Jābūt skaidrībai, lai nebūtu tā, ka mēs nezinām, kur iesākām balsot, un nezinām, ar ko nobeidzām, un pēc tam neizprotam paši savu lēmumu, kuru esam pieņēmuši. Tātad pirmais, acīmredzot, man, kā sēdes, kā mūsu sesijas vadītājam, būtu jāsaka sekojošais:

Pie pašreizējā deputātu skaita, ņemot vērā, ka vairāk nekā 50 deputātu vai 60 nav ieradušies, vai šādā situācijā, kad no 319 deputātiem aptuveni 60 deputāti nepiedalās sēdē, vai mēs pašreizējā sastāvā izmaiņas Konstitūcijā sāksim izskatīt vai nesāksim to darīt. Šis jautājums man būtu jāuzdod, lai pēc tam nebūtu tā, kā PSRS Tautas deputātu kongresā, kad beidzot visi mēs esam izbalsojušies, tad konstatējam, ka milzīgs vairākums ir par, bet nevienu lēmumu nevar pieņemt, tāpēc ka divas trešdaļas ir konstants lielums un pat, ja vairāk par pusi ir nobalsojuši par kaut kādu lēmumu jeb priekšlikumu, ja nav divas trešdaļas, t.i., ja nebūs 213 “par”, tad praktiski lēmums nevar būt pieņemts. Tāpēc šis moments ir jāapzinās visiem, pirms mēs sākam šo procedūru, un man liekas, ka mans pienākums to jums bija pateikt jeb atgādināt. Bet jums pašiem - lemt. Mēs dienas kārtībā to esam ieslēguši un šeit nekādu šaubu nav.

Vai ir vajadzīga balsošana par tādu priekšlikumu, jeb jūs pieņemsiet zināšanai šo manu paziņojumu un turpinām tālāk šā jautājuma izskatīšanu? Tātad, ir priekšlikums pieņemt zināšanai un turpinām mūsu darbu. Iebildumu nav. Tātad, ir skaidrība.

Nākamais jautājums - lai būtu precīza mūsu darbība. Vakar mēs radījām komisiju, kura apkopoja visus tos iesniegumus, kuri pašreiz ir Prezidijā, gan tiem, kam ir likumdošanas iniciatīva, gan arī vienkārši saņemti no darba kolektīviem un partijas organizācijām, kuri bija iesūtīti šeit, Augstākās Padomes Prezidijā, uz mūsu sesijas vārda. Jūs vakar pēcpusdienā šo projektu saņēmāt. Gan likuma projektu par izmaiņām 6., 7. un 49. pantā, gan arī Deklarāciju. Tātad loģika būtu tāda, ka mums būtu vispirms jānobalso, vai mēs varam sākt debates, pieņemot šo likumprojektu par pamatu, jo pēc tam mums jāseko loģikai, ka mums ir ienācis priekšlikums no deputātu grupas, kuru jūs esat saņēmuši, un jums visiem ir šis priekšlikums, mums būs jāizšķiras, vai mēs, apspriežot šo likumprojektu, ko redakcijas komisija ir iesniegusi, pieņemam to par pamatu. Vai mēs tālāk šo likumprojektu apspriežam un izdarām tūlīt izmaiņas Konstitūcijā, vai mēs to darām tā, kā ir ieteikusi grupa deputātu, ko es vakar nolasīju, un jums ir šis ieteikums. Tātad, visi šie jautājumi mums ir jāizlemj. Ja kādam ir iebildumi vai citi priekšlikumi, lūdzu, izsakiet.

Tātad pirmais jautājums, kas mums būtu jāizlemj ar vienkāršu balsu vairākumu, pieņemt šos abus dokumentus par tālāko mūsu diskusiju pamatu. Tas neizslēdz iespēju, ka ir citas domas, ka ieteiks nepieņemt par pamatu utt. Bet tai loģikai laikam būtu jābūt, ka kādam pamatam, ko apspriest, vajadzētu būt, jo mēs uzticējām šo darbu mūsu redakcijas komisijai. Tā ir pabeigusi šo darbu un tāpēc, šeit, manuprāt, ir divi jautājumi - vai nu mēs to varam pieņemt par pamatu tālākai diskusijai vai mēs to noraidām, un tad mums praktiski nav pamata sākt diskusiju, jo tad var būt cits priekšlikums - vispār izslēgt visus šos pantus un tad par šo priekšlikumu balsot.

(No zāles.) Bet kāpēc komisijas vadītājam nedodat vārdu visos gadījumos? Kad sesija rada komisiju, allaž tiek dots vārds komisijas vadītājam. Divu stundu darba rezultātus biedrs Millers var paziņot un pēc tam balsot.

Priekšsēdētājs. Tas viss neizslēdz to, ko es esmu jums teicis - gan apspriešanu, gan jautājumus komisijas priekšsēdētājam, gan visas citas lietas, bet, acīmredzot, mums būs jānonāk pie tā, ka jāsāk to pieņemt par pamatu apspriešanai. Ja mēs tūlīt noraidām to, ko tad mēs apspriedīsim?

A.Krūmiņš. Biedri deputāti! Man, biedri Gorbunov, liekas, ka jūsu ieteikto kārtību pieņemt nevar. Kāpēc? Ir divi priekšlikumi. Ko nozīmē balsot un tūliņ pieņemt par pamatu pirmo priekšlikumu? Tās ir tādas parlamentāras spēles. Pieņems par pamatu, tad arī tūliņ nāks otrā kārta - kādi labojumi ir? Tātad pamatā ir jau priekšlikums. Manuprāt, jāņem uz līdzīgiem pamatiem divi priekšlikumi un tie jāapspriež.

Priekšsēdētājs. Es uzreiz jums iebilstu, jo šeit jau atskan jautājums - ko apspriest, jo pirmajā lasījumā mums nav ko apspriest, jo mēs nevaram deputātu grupas ieteikumu apspriest, jo, ja būtu otrs variants, bet biedri, kas ieteica pirmo variantu, jau ņēma to apstākli vērā, ka komisija iesniegs savu priekšlikumu. Es, protams, nenoraidu nekādā gadījumā nedz priekšsēdētāja uzstāšanos, nedz diskusijas, nedz apspriešanu. Tikai iezīmēju, kādā veidā mums konstruktīvi vajadzētu virzīties uz priekšu. Pēc tam, kad mēs apspriežam šo lēmumu, tad mēs varam runāt par to, vai mēs to tālāk virzām pirmajā lasījumā, vai mēs pieņemam tūlīt labojumus Konstitūcijā, jo pirmajā lasījumā, pretējā gadījumā mums nav ko izskatīt. Tātad ir priekšlikums noklausīties tagad komisijas priekšsēdētāja ziņojumu un pēc tam sākt apspriest, jo mums citu priekšlikumu nav, un pēc tam lemt, ko tālāk darīt - vai tūlīt izdarīt labojumus pirmajā lasījumā, kas neizslēdz iespēju arī šo projektu dažādi papildināt jeb izmainīt. Nav iebildumu?

Vārds deputātam Visvarim Milleram.

V.Millers (Rīgas 5. vēlēšanu apgabals).

Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcijas (Pamatlikuma) 6., 7. un 49. panta grozījumiem.

Biedri deputāti! Šodien viens no aktuālākajiem jautājumiem, par kuru spriež visdažādākajās auditorijās, gan PSRS Tautas deputātu kongresā, gan PSRS Augstākajā Padomē, gan darba kolektīvu sapulcēs, gan partijas sapulcēs un tā tālāk. Jautājums ir par to, vai PSRS Konstitūcijā, savienoto un autonomo republiku Konstitūcijās ir nepieciešams atstāt pantu par PSKP vadošo un virzošo lomu, kas pasludina partiju par visu sabiedrisko un valsts organizāciju kodolu. Šis jautājums tiek apspriests arī mūsu republikā. Latvijas PSR Augstākā Padome, tās Prezidijs saņem daudz vēstuļu, iesniegumu no visdažādākajām republikas organizācijām. Par to jau ir runājis mūsu cienījamais Augstākās Padomes priekšsēdētājs biedrs Gorbunovs un es to neatkārtošu. Vai Latvijas PSR Augstākā Padome var atstāt bez uzmanības visus šos ierosinājumus, ignorēt, neizskatīt? Domāju, ka mēs nedrīkstam tā rīkoties. Mums ir jāizskata un jāapspriež 6., 7., 49. pantu saturs un būtība. Vai ir pamats atteikties no partijas vadošās lomas konstitucionālas nostiprināšanas? Domāju, ka ir. 1) Nav pietiekamu teorētisku pamatojumu, lai atzītu par nepieciešamu Konstitūcijai fiksēt partijas vadošo lomu. Šo principu nevar atzīt par vienu no sociālisma principiem. Ja pēc Oktobra revolūcijas V.I.Ļeņins izvirzīja un pamatoja koncepciju par Komunistiskās partijas vadošo lomu, vai tas bija kaut kas nelikumīgs, nepareizs? Domāju, ka nē. Jo pēc Oktobra revolūcijas Komunistiskā partija kļuva par valdošo partiju. Un V.I.Ļeņins kā valdošās partijas līderis bija izstrādājis jautājumu par to, kā partijai jāīsteno sava loma, kāds mehānisms tai jāīsteno. Tādā vai citā mērā to dara visi partiju līderi, kad šīs partijas kļuvušas par valdošām savās zemēs. Taču V.I.Ļeņina dzīves laikā nedz 1918. gadā KPFSR Konstitūcijā, ne 1924. gadā PSRS Konstitūcijā, nedz kādos citos likumdošanas aktos nebija fiksēta partijas valdošā loma. Droši vien V.I.Ļeņins saprata, ka partijas vadošo lomu vajag nostiprināt ne ar likumu, bet vajag panākt to ar darbiem. Partijai savas tiesības vadīt sabiedrību, valsti jāpierāda praksē.

Kad pirmo reizi parādījusies konstitucionāla norma par partiju? Tā parādījās 1936. gadā PSRS Konstitūcijā. Tas bija 126. pants, kurā bija teikts, ka PSKP ir visu darbaļaužu organizācija, gan sabiedrisko, gan valsts organizāciju vadošais kodols. Kā tagad kļuvis zināms, 1936. gadā PSRS Konstitūcijas vieni no autoriem bija Buharins un Radeks, tomēr nav nekādu šaubu, ka šī tēze par partiju kā vadošo kodolu tika ierakstīta ar tiešu Staļina līdzdalību un tā nostiprināja viņa kā partijas vadoņa personisko varu. Tas deva iespēju Staļinam nostiprināt partijas monopolstāvokli valstī, atbrīvot to no jebkuras kritikas. Tas deva iespēju jebkuras nesaskaņas ar partijas direktīvām, kas bija nākušas no partijas vadoņiem, atzīt par antikonstitucionālām, par nelikumīgām un pret tām vērst visbargākās represijas. Tāpēc mēs pilnīgi pamatoti varam uzskatīt, ka partijas vadošās lomas konstitucionālās fiksēšanas autors ir tieši Staļins. Tas šo tēzi ļauni izmantoja, lai nostiprinātu savu personisko diktatora varu, lai rupji deformētu sociālisma principus, lai nostiprinātu komandējoši administratīvu pārvaldes sistēmu. Šī tēze tālāk tika izvērsta stagnācijas gados, it īpaši 1977. gadā, kad tika izstrādāta un pieņemta PSRS Konstitūcija. Viens no 1977. gada PSRS Konstitūcijas 6., 7. panta redakcijas autoriem bija ne tikai Brežņevs, bet arī viņa tuvākais līdzgaitnieks Čerņenko, pēc kura priekšlikuma jautājums par partijas vadošo lomu bija pastiprināts un pārnests no Konstitūcijas beigām uz tās sākumu. Tā bija tieša staļinisko tradīciju izmantošana, cenšanās pastiprināt administratīvi komandējošas vadīšanas metodes uz partijas monopolstāvokļa rēķina. Tāpēc es domāju, ka, ja mēs gribam tikt galā ar staļinisko mantojumu, ar viņa teorētiskajām tēzēm, kas ir pretrunā ar sociālisma principiem, mums jāpārskata Latvijas PSR Konstitūcijas 6.., 7. un 49. panta redakcija.

Otrkārt, mūsu zemē ir sākusies tiesiskas valsts veidošana. Bet tiesiskā valstī partijai, sabiedriskajām organizācijām, amatpersonām, pilsoņiem obligāti jāpakļaujas likumam. Pašreizējā 6. un 7. panta redakcija paceļ partiju pāri visām citām organizācijām. Bet tas nav savienojams ar tiesiskas valsts ideju. Tiesiskā valstī nedrīkst būt partijas, kas stāv pāri visiem, kas visus pamāca. Un no šā viedokļa 6., 7. un 49. pantam ir nepieciešama jauna redakcija. Treškārt, jāuzsver, ka pasaules praksē nav tāda precedenta, kad Konstitūcijā būtu fiksēta kādas vienas partijas vadošā loma. Kā visiem labi zināms, tēzes par partijas vadošo lomu pēdējā laikā svītrotas no Austrumeiropas valstu Konstitūcijām.

Ceturtkārt, jāņem vērā vispārējā situācija mūsu valstī. Tagad vairs nav nekādu šaubu, ka 6. un 7. panta redakcija neatkārtosies jaunajā PSRS Konstitūcijā. Tāpēc jautājums par partijas vadošo lomu, vadošās lomas svītrošanu no Konstitūcijas ir laika jautājums. Ir jāatzīst, ka dažādās republikās, dažādos mūsu valsts reģionos ir izveidojusies dažāda politiskā situācija. Patlaban sevišķi neatlaidīgi šo jautājumu izvirza Baltijas republikas: Lietuvā un Igaunijā 6. un 7. panta redakcija ir jau grozīta. Šo republiku Augstākās Padomes ir svītrojušas tēzi par partijas vadošo lomu no savām Konstitūcijām.

Piektkārt, Latvijas Komunistiskā partija šā gada augustā Centrālās Komitejas plēnumā pieņēma rīcības programmu un ir izteikusi savu principiālo attieksmi pret šo jautājumu, ierakstīdama, ka jāatsakās no partijas vadošās lomas fiksēšanas Konstitūcijā. Citēju: “Latvijas Komunistiskā partija uzskata, ka partijas vadošā loma sabiedrībā nevar būt noteikta Konstitūcijā vai ar likumu, bet to ir jāiegūst ar praktisku darbu”. Un mums šis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas priekšlikums ir jāņem vērā. Domāju, ka tas vēl nav viss, kas dotu pamatu revidēt 6., 7. un 49. panta redakciju.

Redakcijas komisija, kuru jūs, biedri deputāti, izveidojāt, savu darbu pabeidz. Komisija izstrādāja 7. un 49. panta jauno redakciju. Šos priekšlikumus jūs saņēmāt. Redakcijas komisijas sēdes laikā izskanēja tāds priekšlikums - šajā sesijā pieņemt 6., 7. un 49. panta redakciju tikai pirmajā lasījumā, bet galīgi šo pantu redakciju pieņemt nākošajā sesijā. Tādu pašu priekšlikumu ir iesniegusi deputātu grupa. Jums, biedri deputāti, ir jāpieņem lēmums šajā jautājumā.

Es gribu jūs, biedri deputāti, informēt, ka redakcijas komisija ir apspriedusi vēl vienu jautājumu par speciālas Deklarācijas pieņemšanu sakarā ar Konstitūcijas grozījumiem, jūs šo Deklarāciju arī saņēmāt. Un lūdzu izteikt savu viedokli. Pēc redakcijas komisijas sēdes bija iesniegts deputātu priekšlikums labot 49. panta redakciju un formulēt to šādi: “Latvijas PSR pilsoņiem ir tiesības apvienoties partijās un sabiedriskajās organizācijās, kuras nestāda par savu mērķi vardarbīgu pastāvošās iekārtas gāšanu”. Un tālāk kā tekstā. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs. Jautājumus uzdosim tūliņ vai rakstiskā veidā? Kādi jums priekšlikumi? Nav jautājumi? Tad sāksim debates. Pieteikušies ir daudz runātāju. Es pat nezinu, kuram pirmajam dot vārdu, jo zīmītes šeit jau saliktas un man drusciņ sajukusi secība, kādā ienākušas zīmītes. Vārdu debatēm lūdz deputāts Ilmārs Pilenieks.

I.Pilenieks (Kabiles 217. vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Maza atkāpe. Šā gada 14. decembrī no dzīves šķīrās akadēmiķis Andrejs Saharovs. Izcils humānists, padomju tautas inteliģences sirdsapziņa, cilvēks, kurš nesaudzīgi cīnījās par sabiedrības atjaunotni un aizgāja mūžībā, šo cīņu nepārtraucis. Aicinu piecelties un ar klusuma brīdi godināt viņa piemiņu.

Paldies. Esmu komunists ar vairāk nekā 20 gadu stāžu, un tieši tāpēc uzskatu, ka esmu morāli tiesīgs runāt par Konstitūcijas 6. panta jautājumu.

Biedri! Šodien nav vienotības republikas komunistu vidū par ceļiem, kā izvest tautu no ekonomiskās un garīgās krīzes. Neskaitāmās Kompartijas mērķprogrammas ar līdz šim konstitucionāli garantētajām politiskajām monopoltiesībām tautu ir novedusi praktiski izmisuma priekšā. Izmantojot man doto iespēju, es labprātīgi atsakos no spēkā esošās republikas Konstitūcijas 6. pantā garantētajām politiskajām privilēģijām. Un ceru, ka tam sekos visi sevi, savus politiskos pretiniekus un politiskos grupējumus neiesaistītos pilsoņus cienoši komunisti. Tāpēc savā un absolūtā vairākumā savu Kuldīgas vēlētāju vārdā prasu šāsdienas sesijā noteikti izskatīt jautājumu par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcijas 6. panta izmainīšanu pēc komisijas izstrādātā priekšlikuma.

Otrkārt, Konstitūcijas izmaiņas izlemt ar personālās balsošanas palīdzību. Jo iespējamās pārmaiņas Latvijas Kompartijas vadībā neizslēdz jauna 1959. gada atkārtošanos. Un tad tas skars ne tikai komunistus, bet visas Latvijas tautas. Un vēl mēs redzējām, mums ir piemēri, ka deputāti, braucot uz sesiju, mājās saviem vēlētājiem teica, ka viņi izvirzīs jautājumu par 6. panta iekļaušanu un izmainīšanu. Bet, atbraukuši šeit, mēs redzējām, partijas grupas sagatavošanas sapulcē balso pret šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā vispār.

Griežos pie visiem deputātiem ar lūgumu būt maksimāli godprātīgiem un saprotošiem, augstāk par savu pārliecību turēt savu vēlētāju noskaņojumu un neatlikt jautājuma izskatīšanu uz vēlāku laiku. Var jau būt, ka te rodas jautājums par to, ka Konstitūcijas labojums jāpublicē apspriešanai un jāpieņem šoreiz tikai pirmajā lasījumā. Bet saprotiet, biedri, mēs esam likumus pieņēmuši bez publicēšanas un pārāk daudz apsprieduši, un šis ir ļoti nopietns jautājums. Un sesto pantu izmainīt vajadzētu šodien. Jo praktiski visa tauta, iedzīvotāju kolektīvi ir to izdebatējuši, izsprieduši, un mēs jau redzam, cik mēs šodien un iepriekšējās dienās esam saņēmuši pieprasījumu šo jautājumu izskatīt.

Par 7. un 49. pantu atbalstu to priekšlikumu, ka izveidotā komisija var strādāt pie šī jautājuma, to publicēt, apspriest un pieņemt turpmākajā sesijas gaitā.

Biedri, šajā nopietnajā momentā, lai jūs pavada arī svētajos rakstos, Bībelē rakstītie vārdi: nesaki savam tuvākam - ej un nāc rītu, es tev došu. Jo tev taču ir, ko dot tūlīt.

Priekšsēdētājs. Dodam vārdu deputātam Aleksandram Drīzulim.

A.Drīzulis (Rīgas 38. vēlēšanu apgabals).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Vakar šinī zālē mūsu Augstākās Padomes sesijas laikā jau izskanēja doma, ka dažreiz mēs pieņemam savus lēmumus, likumus zināmā steigā. Runa bija par to, ka mēs šajā sesijā vēlreiz atgriezīsimies pie likuma par zemnieku saimniecībām un izdarīsim savus labojumus. Tas ir fakts, kas jau minēts bija vakar šinī sēdē. Bet, manuprāt, es šeit nerunāšu par to, ka mūsu PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs aicināja pārāk nesteigties ar šā jautājuma izlemšanu, teikšu tikai, ka mans personīgais viedoklis ir tāds, ka partijai sava autoritāte, sava vadošā loma jānoteic ar savu konkrēto darbību, ar savu rīcību, ar savu rīcības programmu, bet ne ar likumu vai Konstitūcijas pantu.

Bet tajā pašā laikā man, šķiet, jākonstatē, ka mūsu nodibinātā komisija, sakarā ar lielo steigu, kādā tā strādāja, tomēr mums iesniedza tādus dokumentus, ar kuru tekstu mēs nevaram būt apmierināti, par ko es runāšu tālāk, un kurus var uzskatīt tiešām par dokumentiem, kuru var apspriest, un varbūt pieņemt, kā to pieņem parlamentārā praksē, kā pirmā lasījuma dokumentus. Konkrēti par ko ir runa. Man, es vakar saņēmu dokumentus krievu valodā, tāpēc arī citēšu no tā, ko es saņēmu.

Vispirms par Augstākās Padomes Deklarāciju par Latvijas Komunistiskās partijas darbību republikā. Es ne visai skaidri izprotu, kāpēc šāda Deklarācija ir vajadzīga, taču, ja tā ir vajadzīga, tad tā ir ļoti rūpīgi jāsagatavo, galvenais, lai tā atbilstu vēstures patiesībai. Tāpēc ikvienam formulējumam jābūt noslīpētam, pārdomātam un pārbaudītam.

Bet ne jau šīs Deklarācijas pirmās rindas liek runāt par to, ka pat mūsu partijas nosaukums tās dibināšanas sākumā krievu valodā ir uzrakstīts nepareizi. Ko es ar to gribu teikt? Citēju: “Latvijas Komunistiskās partijas dzimšanas datums - 1904. gada 9. jūnijs -, kad tika nodibināta Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas ir viena no vecākajām strādnieku partijām.” Bet, atvainojiet, sākumā partija saucās - Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija vai saīsināti LSDSP. Tāpēc vajag jau pašā sākumā precīzi nosaukt objektu, par ko būs runa.

Otra piezīme. Kurš man šajā zālē var atbildēt par partijas dibināšanas datumu? 9. jūnijs - vai tas ir pēc mūsdienu laika skaitīšanas vai pēc tā saucamā vecā stila? Visos juridiskajos dokumentos, vēl jo vairāk Augstākās Padomes dokumentos, ir jāievēro precizitāte. Acīmredzot, ir nepieciešams labojums. Aiz cipara 9. iekavās ir jāraksta (22.), kas būs pēc mūsdienu laika skaitīšanas, tā parasti dara.

Tālāk. Bez jebkādiem paskaidrojumiem ir pārlēkts pāri daudziem gadiem mūsu partijas vēsturē. Bet partijas vēsturē vairākkārt ir mainījies tās nosaukums. Tas noticis pašos krasākos pagrieziena brīžos. Konkrēti, nākamais partijas nosaukums radās pirmās krievu revolūcijas laikā. Kā tas notika? 1906. gada 5.-8. jūnijā (pēc vecā stila) vai 18.-21. jūnijā (pēc jaunā stila) LSDSP III kongresā, kas pēc tam konstituējās par LSD I kongresu, galīgi tika izlemts jautājums par LSDSP apvienošanos ar Krievijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Pēc šī kongresa visas Latvijas sociāldemokrātiskās organizācijas apvienojās vienotā organizācijā, kura saucās Latvijas Sociāldemokrātija, tā bija autonoma teritoriāla Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas organizācija. Tas ir otrs oficiāls partijas nosaukums. Ar to arī izskaidrojams vēsturiskais fakts, ka V.I.Ļeņins ņēma tiešu līdzdalību un uzstājās ar referātiem divos nākamajos LSD kongresos - 1907. gadā LSD II kongresā un 1914. gadā LSD IV kongresā. Uzskatu, ka šis partijas nosaukuma maiņas fakts šajā svarīgajā vēstures posmā ir jāatspoguļo arī Deklarācijā.

Tālāk runa ir par partiju buržuāziskās Latvijas periodā jeb Latvijas Republikas laikā. Taču šeit ir pazudis pavisam mazs vārdiņš, kas tomēr būtiski raksturo partijas stāvokli tajā laikā. Ir šādi raksturots: “Latvijas Komunistiskā partija 20.-30. gados Latvijas Republikā darbojās kā patstāvīga politiska partija.” Es papildinātu ar vārdu nelegāla, tātad, tā darbojās kā nelegāla patstāvīga politiska partija. Tas daudz ko izsaka par partijas stāvokli šajā periodā.

Un vēl kāds moments. Lūdzu, atvainojiet, bet atgriezīšos nedaudz atpakaļ pie jautājuma par partijas šķelšanos. Kad tad partija ieguva nosaukumu Komunistiskā? Jau 1917. gadā, Oktobra revolūcijas sagatavošanas posmā, partijas nosaukums atkal tiek mainīts. LSD V kongresā partija no Latvijas Sociāldemokrātijas kļuva par Latvijas Sociāldemokrātisko partiju.

No šī brīža partijā risinājās šādi notikumi. Daļa meņševiku- aizsardzībnieku 1915. gadā tika izslēgti no partijas, bet vienotā partijā turpina darboties meņševiku-internacionālistu frakcija, kurus izslēdz 1918. gadā. Un tikai pēc meņševiku-internacionālistu frakcijas izslēgšanas 1918. gadā, 1919. gadā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas apstākļos partija iegūst nosaukumu - Latvijas Komunistiskā partija. Atkal tiek mainīts tās nosaukums.

Tāpēc uzskatu, ka Deklarācijas teksts kopumā vēl ir precizējams, rediģējams, jānoslīpē formulējumi. Tāpēc es ieteiktu tās Deklarācijas tēzes vietā, kur pašlaik ir ierakstīts šāds teksts “Pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (es jau teicu, ka šāds nosaukums nav bijis) sašķelšanās divās daļās - frakcijās, boļševiku frakcija 1919. gadā - pieņēma patstāvīgas politiskas partijas nosaukumu un kļuva par Latvijas Komunistisko partiju”, ierakstīt citu tekstu: “Pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSD V kongresā 1917. gadā tika precizēts partijas nosaukums) sašķelšanās divās daļās - frakcijās, boļševiku frakcija 1919. gadā VI kongresā kļuva patstāvīga politiska partija un ieguva nosaukumu Latvijas Komunistiskā partija.”

Uzskatu, ka šīs piezīmes palīdzēs uzlabot Deklarācijas tekstu, un tāpēc, manuprāt, var būt runa tikai par šī dokumenta pirmo lasījumu.

Jau deputāts Millers redakcijas komisijas vārdā runāja par pēdējo labojumu 49. panta pirmajā punktā. Es pilnībā atbalstu šo labojumu, bet uzskatu, ka ir nepieciešams vēl kāds precizējums šajā pašā 49. panta tekstā. Otrā daļa skan šādi: “Partijām un citām sabiedriskajām organizācijām garantē apstākļus statūtu noteikto uzdevumu sekmīgai izpildei”. Kas man būtu piebilstams? Šeit nav skaidri pateikts, kas tad garantē šos apstākļus. Acīmredzot, vajadzētu ierakstīt - valsts.

Otrkārt. Šeit runa ir tikai par statūtu noteiktajiem uzdevumiem, bet statūtu noteiktais galvenokārt attiecas uz partijas iekšējo dzīvi. Tikpat liela nozīme ir katras partijas un sabiedriskās organizācijas programmā izvirzītajiem uzdevumiem. Tāpēc ierosinu šo formulējumu precizēt šādi: “Partijām un citām sabiedriskajām organizācijām valsts garantē apstākļus programmu un statūtu noteikto uzdevumu sekmīgai izpildei.”

Lūk, manas piezīmes, kas liek domāt, ka šis teksts nav pilnībā izstrādāts. Es nevainoju redakcijas komisiju, bet vaina ir tā, ka mēs dažkārt likumus pieņemam steigā. Šī steiga noved pie neprecizitātēm, nekonsekvenci dokumentu noformēšanā. Tāpēc runa var būt tikai par šo dokumentu pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs. Šeit ir izteikts priekšlikums biedru Drīzuli iekļaut redakcijas komisijā. Es domāju, ka - vakar izteica pat trīs priekšlikumus iekļaut, mums ne pret vienu deputātu kolēģi nav nekādu iebildumu, ja kādu ieteic un kāds arī pats vēlas darboties redakcijas komisijā. Tāpēc mēs atbalstām un ja jūs, biedri Drīzuli, esat gatavs darboties redakcijas komisijā, tad mēs to arī jums lūgtu.

Paziņoju pārtraukumu uz vienu stundu.

Priekšsēdētājs. Nevarēsim iztikt bez balsošanas, un balsu skaitīšanas komisijai un it sevišķi man būtu tomēr jāzina, cik deputātu pašreiz ir zālē. Tāpēc lūdzu atkal šo nogurdinošo procedūru - reģistrējamies, paceļot savas balsošanas kartītes.

Tātad zālē ir 262 deputāti. Par pieciem deputātiem esam mazāk. Turpinām apspriest jautājumu, saistītu ar izmaiņām Konstitūcijā 6., 7. un 49. pantā.

Vārds deputātam Pēterim Strautmanim.

P.Strautmanis (Rīgas 3. vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti! Es esmu komunists, partijas biedrs, un man nav vienalga, kāda ir partija un kā uz mūsu partiju skatās tauta, kā tauta vērtē tās darbību. Esmu dziļi pārliecināts, ka Konstitūcijas 6. pants nedara mūsu partijai godu un neceļ tās autoritāti tautas acīs, jo tas ir pretrunā ar demokrātijas principiem. Šis pats pants deva iespēju agrākos laikos, kā jūs visi ziniet, stiprināt totalitāro varu, bet šodien, kad demokrātija attīstās, mūsu demokrātijas attīstības laikmetā šis pants ir jau zaudējis jebkādu jēgu un saturu. Jāņem arī vērā, ka ierindas komunistiem 6. pants nekad neko nav nozīmējis, tāpat kā visiem pārējiem godīgiem komunistiem, kuri partijā iestājās, ir iestājušies ne karjeras dēļ, bet vadoties no savas idejiskās pārliecības. Par 6. panta saglabāšanu pašreiz galvenokārt iestājas tie vadošie partijas aparāta darbinieki, kuri cenšas saglabāt savu varu. Bet atcerēsimies, pie kā noveda šāda neierobežota vara, jo sevišķi, kāda šī neierobežotā vara bija kādreizējiem mūsu Centrālās Komitejas pirmajiem sekretāriem. Atcerieties, kā tajā laikā uzplauka republikā dzeršana, visādi amorālie darījumi, nemaz jau nerunājot par šo vadītāju personīgo atbildību ekonomikas un kultūras sagrāvē. Diemžēl no visa tā, kas notika pie mums, ir daudz mācījušies arī sociālistisko valstu vadītāji. Un šo traģēdiju, pie kā tas noveda, mēs tagad visi ļoti spilgti redzam. Un tālāk. Mēs taču visu politisko un ekonomisko varu gribam nodot Tautas deputātu padomēm, bet tajā pašā laikā ir arī skaidrs, ja mēs saglabāsim šo 6. pantu, tad nevar būt runa par to, ka visa vara piederēs Tautas deputātu padomēm.

Un vēl viena doma. Visa mūsu līdzšinējā dzīve ir taču noritējusi partijas vadībā. Es gan teiktu un domāju, ka ne partijas vadībā, bet partijas aparāta darbinieku vadībā, kas mūsu tautsaimniecību ir noveduši līdz stāvoklim, kādā mēs pašreiz atrodamies. Tagad vadītājiem tāpēc ir jābūt ļoti gudriem un visas mūsu tautas vēlētiem, bet ne nomenklatūras darbiniekiem. Tas ir vairāk nepieciešams arī tādēļ, ka vēl šodien mēs nespējam atbrīvoties no Staļina sociālisma absurdajām dogmām. Nekādi mēs vēl nevaram taču panākt, lai zemei, rūpniecības uzņēmumiem un visam pārējam būtu saimnieks.

Un pēdējais. Partija, ja tā grib iet pa demokrātijas ceļu, nedrīkst ar Konstitūcijas palīdzību uzspiest savu vadību visai tautai. Ir taču mums visiem skaidrs un jāsaprot, ka, jo vairāk partija centīsies uzspiest savu kundzību, savu vadību, jo vairāk tauta no tās izvairīsies vai novirzīsies. Bez šaubām, pavisam godīgi būtu, ja partijas vadība šodien pati būtu ierosinājusi izmainīt Konstitūcijas 6. pantu un ar konkrētu rīcību censtos parādīt, ka spēj pārvarēt visas nelaimes, visas mūsu grūtības un īstenot tautas vēlmes. Un domāju, ka tagad pašreiz partijas interesēs, tieši partijas interesēs ir ātrāk izmainīt šo Konstitūcijas 6.pantu. Lai ātrāk mēs visi atbrīvotos no Staļina Konstitūcijas paliekām.

Un nobeidzot, te biedrs Drīzulis minēja par tām neprecizitātēm, dažiem labojumiem, kuri nepieciešami. Domāju, ka tas nav liels uzdevums, to var dažu minūšu laikā arī izdarīt. Šajā sakarībā man ir tāds lūgums visiem deputātiem, tātad ļoti ļoti labi padomāt. Ja mēs vēl neesam šodien gatavi nobalsot, lai tūlīt šo pantu izmainītu, varbūt, ka ir arī prātīgāk padomāt un atstāt to pirmajā lasījumā, lai mēs vēlreiz atgrieztos pie tā un tad arī pēc tam, pēc Jaunā gada sesijas turpinājumā to galīgi pieņemtu. Tas ir tā pārdomām deputātiem. Lai gan es esmu par to - jo ātrāk mēs to labojumu izdarīsim, jo būs labāk.

Priekšsēdētājs. “Lūdzam darīt zināmu vēlētājiem tos deputātus, kuri nepiedalās sesijā. Uzdot Mandātu komisijai noskaidrot deputātu neierašanās iemeslus un ziņot par to nākamajā sesijā.” Šādu pieprasījumu man ir uzrakstījuši deputāti Malnace, Baltmane, Kotova, Reimane. Kāda ir jūsu attieksme? Lai šādu lēmumu pieņemtu, ir jānobalso, jo man nav pakļauta Mandātu komisija, sesija tādus jautājumus var uzticēt tikai Mandātu komisijai. Kas par šo deputātu ierosinājumu balso “par”, lūdzu pacelt deputātu kartītes. Lielais vairākums. Kas pret? Kas atturas? Viens bija pret un viens atturas - tātad lēmums pieņemts, pareizāk sakot, ar šo lēmumu mēs uzdodam tādu uzdevumu Mandātu komisijai.

Vārds deputātam Haroldam Bagnovecam.

H.Bagnovecs (Jelgavas 131. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti un biedri komunisti! Apmēram pirms gada Regīna Ezera, Centrālās Komitejas plēnumā, vērtējot politisko situāciju mūsu republikā, teica, ka pašreizējās emocijas, kas virmo visā republikā, var salīdzināt ar putām un brūna ūdens strūklu, kas izšaujas, atverot ilgi aizgrieztu krānu. Netīrais ūdens drīz noskries un tālāk sekos dzidra, radoša, konkrētu darbu pilna sabiedrības rīcība. Patiesi, tolaik dauzi tā domāja, bet netīrais ūdens gan noskrēja, bet tas pārrāva pašu krānu un tagad šī straume pilda visu republiku, un mēs pašlaik esam līdz ausīm uzskatu plurālismā un tikai skatāmies, no kuras puses atkal parādīsies kāda kustība, lai, nedod dievs, neuzsistu tādu vilni, ka pietrūktu elpas. Bet mērķis, kuru izvirzīja pārbūve, ir palicis tas pats: konkrēti atrisināt pārtikas jautājumus, sagādāt pārtikas produktus, tautas patēriņa preces, uzbūvēt dzīvokļus.

Būtībā mēs visu laiku cenšamies novirzīties no asu ekonomisko problēmu risināšanas, bet dzīve tās arvien uzstājīgāk izvirza. Patiešām pašlaik rajonu komiteju plēnumos un sesijās vieglāk izskatīt jautājumu par Konstitūcijas 6. panta svītrošanu, nekā konkrēti atrisināt jautājumu par lopbarības sagādi, par gaļas un piena ražošanas apjoma palielināšanu.

Vakar sarunā ar vienu no vecākajiem kolhoza priekšsēdētājiem, kurš sen strādā, viņš man atzinās, ka strādāt ir kļuvis gan vieglāk, gan grūtāk. Pirmkārt, ir iespējams uzņemties mazāku plānu, bet, ja uzņemtos saspringtāku un to nevarētu izpildīt, nāktos maksāt sodu, bet par mazāku plānu var pat prēmiju saņemt un dzīvot mierīgi. Tas nozīmē, ka šajā ziņā prasīgums ir jūtami mazinājies.

Iepriekšējā sesijā Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs biedrs Ramāns savā referātā izvirzīja daudz asu ekonomisku problēmu, parādīja, cik lielā mērā kritusies savā attīstībā ekonomika, lauksaimniecība, celtniecība, minēja skaitļus, cik ļoti esam noslīdējuši šajā gadā. Dzīvokļu celtniecībā novembrī un decembrī bija jāveic 150 procenti, lai paveiktu plānoto. Praktiski tas nevienam nekādas emocijas neizraisīja. Es, biedri, vēlētos, lai jūs iedziļinātos šajos skaitļos.

Pirms sešiem gadiem, īstenojot Augstākās Padomes sesijā apstiprināto pārtikas programmu mūsu republikai, mēs lauksaimniecības attīstībā ieguldījām pusotras reizes vairāk, nekā bija plānots, par diviem miljardiem vairāk, nevis par diviem miljoniem, bet tieši par diviem miljardiem vairāk, nekā bija plānots. Bet būtiska uzlabošanās nav jūtama.

Šodien daudzi apgalvo, ka pie mums vāji strādā celtniecības organizācijas, trūkst jaudas un būvmateriālu. Republikas Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks šeit runāja par to, ka nepieciešams papildus izdarīt kapitālieguldījumus būvindustrijas un būvmateriālu attīstībai. Patiešām, tas ir nepieciešams. Šajā piecgadē gan bija paredzēts celtniecības kompleksa attīstībā ieguldīt 183,9 miljonus. Jau ieguldīti 296,3 miljoni, par 118 miljoniem vairāk. Celtniecības komitejas sistēmai bija paredzēts uzbūvēt 141 tūkstoti kvadrātmetru dzīvojamās platības, uzbūvēja 309 tūkstošus. Bet kas no tā iznāca? Cementa ražošana samazinājās par 80 tūkstošiem tonnu, pēdējos divos gados ķieģeļu ražošana samazinājās par 100 miljoniem gabalu. Šāds stāvoklis šodien liek katrā rajonā, katrā konkrētā ražotnē, ministrijā un resorā nodarboties ar šiem jautājumiem.

Es saprotu, ka nebūšu oriģināls, aizstāvot, teiksim, Konstitūcijas 6. pantu. Ne jau tas ir galvenais. Arī es saprotu, ka mums šis pants tagadējā formulējumā nav vajadzīgs. Taču M.Gorbačovs, uzstādamies Augstākās Padomes sesijā, kongresā un PSKP CK plēnumā, aicināja visus komunistus pagaidīt, kamēr tiks izstrādāta visa programma, nokārtot konkrētus ekonomikas jautājumus. Pagaidīsim, jo pārveidojumus prasa ne tikai 6. pants, bet arī daži citi panti. Ir ierosināts grozīt mūsu Konstitūcijas 6., 7. un 49. pantu. Par kādām citām partijām ir runa? Mēs sakām, ka valstij jārada apstākļi, kas garantētu to programmu un statūtu izpildi. Bet ja radīsies programma, kas paredzēs gāzt pastāvošo iekārtu? Tātad, mums ir jāņem arī tas vērā, jāapdomā formulējumi. Vēl nav skaidrībā ticis ne CK birojs, ne CK plēnums. Šodien pat nav pirmā sekretāra, sekretāra ideoloģijas jautājumos.

Pašlaik ir uzdevums sagatavot līdz Latvijas Komunistiskās partijas XXV kongresam konkrētu programmu. Šī programma ir apspriežama līdz partijas kongresam. Esmu partijā jau 35 gadus, partijā stājos nevis karjeras dēļ, bet armijā, daļā redzēju atombumbas izmēģinājumus, tāpēc gāju mācīties par celtnieku, lai būvētu, lai cilvēki varētu labāk dzīvot. Domāsim arī mēs, kā konkrēti nokārtot republikas dzīvi, lai mūsu cilvēki patiešām dzīvotu labāk.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Žanim Holšteinam.

Ž.Holšteins (Lielvārdes 254. vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti, jautājums par Latvijas PSR Konstitūcijas 6. panta izmaiņām, manuprāt, ir skaidrs un saprotams mūsu valsts demokratizācijas un pārbūves procesa būtībā. Kā var runāt par valsts demokratizācijas jautājumiem Padomju Savienības Komunistiskās partijas diktatūras apstākļos? Vai var normāli noritēt mūsu sabiedrībā valsts pārvaldīšanas demokratizācijas procesi, ja padomēm, tās parlamentam un tautas deputātiem vara nepieder, bet tā ar Konstitūciju, kas izstrādāta staļinisma un stagnācijas gados, ir piešķirta partijai. Par to jau šeit runāja vairāki deputāti. Klasiskāku diktatūras formu pasaules valstu pārvaldīšanas likumdošanā grūti atrast. To jau pilnībā ir sapratušas visas mūsu draudzīgās Austrumeiropas valstu komunistiskās un strādnieku partijas, kas pašas atteicās no savām diktatūras privilēģijām burtiski pirmajās atjaunošanās un pārbūves dienās. To ir sapratušas arī Lietuvas un Igaunijas Komunistiskās partijas darbinieki un to parlamenti. Es domāju, ka mēs nedrīkstam gaidīt, kā to prasa daži mūsu deputāti. Latvijas Komunistiskās partijas autoritāte līdz ar to strauji pazemināsies. Par to jau tagad liecina dati, ka ļoti liels mūsu komunistu skaits šogad ir izstājies no Komunistiskās partijas rindām, pamatojoties uz partijas autoritātes pazemināšanos. Ja Latvijas Komunistiskā partija grib savu autoritāti atgūt un saglabāt, tad tai jāiet ar tautu, jābūt pārbūves avangardā, jāatbrīvojas no visa, kas met ēnu uz Komunistisko partiju kā partiju-diktatoru. Partijas visā progresīvajā pasaulē šodien mērojas spēkiem ar savas ideoloģijas pretiniekiem nevis ar diktatūras metodēm un brutālu varas pielietošanu, bet ar izskaidrošanas un pārliecināšanas metodēm, un tam Konstitūcijas 6. pants nav vajadzīgs.

Cienījamie deputāti! Mums jāņem vērā arī tas, par ko jau šeit minēja, ka Latvijas Komunistiskā partija pašreiz pārdzīvo grūtas dienas. Partijā notiek šķelšanās. Rīgas pilsētas daži varas kārie partijas funkcionāri klaji izsakās par mūsu republikas partijas un valdības vadītāju nomaiņu un varas sagrābšanu savās rokās. Bet tas nozīmē, es piekrītu šeit biedram Pileniekam, ka republikā var atkārtoties 1959. gads, un tās būtu reālas briesmas visam pārbūves procesam visā republikā, visai Latvijas tautai. To reāli redz un saprot Latvijas lauku rajonu un pilsētu vairums iedzīvotāju. Un, pirmkārt, komunisti.

Pēdējās dienās notika partijas sapulce arī mūsu saimniecības 140 komunistu lielajā pulkā, un visi kā viens mūsu partijas organizācijas komunisti izsaka savas domas par partijas tālākas demokratizācijas nepieciešamību. Pretējā gadījumā gatavi masveidā atstāt Padomju Savienības Komunistiskās partijas rindas. Par to, biedri, ir jādomā. Tādās domās ir ne tikai mūsu partijas organizācijas komunisti. Tādā domās ir ļoti daudz partijas organizācijas, ļoti daudzi komunisti laukos un pilsētās.

Republikas iedzīvotāju vairums šodien skatās uz mums, Augstākās Padomes deputātiem, ar tikpat lielām cerībām kā vienā no iepriekšējām sesijām, kad tauta gaidīja republikas suverenitātes deklarācijas pieņemšanu. Mūsu pienākums un uzdevums ir nepievilt viņus. Un, ja šodien te biedrs Drīzulis, arī citi deputāti teica, ka jādod tautas apspriešanai, tad es domāju, ka šie biedri nav kontaktā bijuši ļoti ilgu laiku ar strādnieku kolektīviem, ar tautu, ar ražotājiem. Tauta jau sen ir izspriedusi šo jautājumu, sen visiem ir skaidrs, tikai mums, dažiem deputātiem nav skaidrs. Tauta sen zina un prasa no mums, lai mēs šodien, lai mums būtu skaidrs un lai mēs izlemtu šo jautājumu. Es neizvirzu obligātas prasības par to, lai šodien šo jautājumu līdz galam izlemtu. Ja tas nav iespējams, varam arī mazliet pagaidīt, bet tikai dažas dienas, un ne ilgāk, jo mums jārāda pareizais stāvoklis, jādara tas, ko mums prasa ierindas komunisti, strādnieku izstrādātos likumprojektus par 6., 7. un 49. panta grozījumiem un aicinu atbalstīt un balsot par tiem visus klātesošos deputātus.

Priekšsēdētājs. Es gribētu informēt, cik runātāji ir pieteikušies un kāda būtu mūsu taktika un stratēģija šā jautājuma izskatīšanā, jo zīmītes arvien nāk klāt ar lūgumu dot vārdu debatēs. Tātad biedrs Krūmiņš, Īvāns, Gusevs, Rukmane, Zīle, Aleksejevs, Vītols, Klaucēns, Lucāns, Varnass, Plotnieks, Vanags, un no Salenieka saņēmu pēdējo zīmīti. Tātad kādi priekšlikumi ir?

A.Kramiņš. Man ir priekšlikums dot vārdu tikai Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem.

Priekšsēdētājs. Ir vēl kādi priekšlikumi?

No zāles. Priekšlikums dot vārdu arī PSRS tautas deputātiem debatēs par šo jautājumu.

No zāles. Man ir priekšlikumi. Pirmais - apspriest un pieņemt šodien. Un otrs - pieņemt pirmajā lasījumā. Ja pieņem pirmajā lasījumā, tad neturpināt apspriešanu, bet ja ne, tad turpināt apspriešanu.

Priekšsēdētājs. Vēl viens runātājs ir profesors Kalnbērzs jeb akadēmiķis Kalnbērzs. Kādi vēl priekšlikumi? Liekas ļoti vilinošs priekšlikums, tomēr jautājums ir tik svarīgs, ka tā uzreiz visiem šiem biedriem liegt vārdu, manuprāt, ir ne visai solīdi. Kas attiecas uz Latvijas un PSRS tautas deputātiem, tad man liekas, ka no tīri ētiskā viedokļa varētu turpināties tā tradīcija, kas ir bijusi līdz šim. Mēs PSRS tautas deputātiem neesam lieguši vārdu, viņiem ir padomdevēja balss tiesības, un tāpēc diez vai tieši šajā jautājumā mums pēkšņi vajadzētu liegt vārdu. Jo mēs esam balsojuši, manuprāt, par to, vai piešķirt viņiem balss tiesības. Vairākums izšķīrās par to, ka balss tiesības nepiešķirt, un nekomentēsim, vai tas ir labi, vai slikti, bet tā tas ir, un šis jautājums nav vairāk apspriežams.

A.Kramiņš. PSRS deputātiem dot vārdu tikai priekšlikumu izteikšanai.

Priekšsēdētājs. Es arī tā domāju. Tāds priekšlikums ir. Bet man kā sesijas vadītājam jāsaka, ka nespēšu ļoti precīzi izsvērt, kur beidzās priekšlikums, kur sākās jautājums, kur tas beidzās, kur ir konstatējums, kur ir priekšlikums, kur ir kritiska piezīme un kur ir papildinājums, tāpēc mēs tikai samezglosim mūsu procedūru.

L.Vītols. Cienījamie deputāti! Man ir priekšlikums par turpmāko šā jautājuma apspriešanu. Es domāju, ka attiecībā par to, ka šodien to pieņemt pirmajā lasījumā, nebūtu lietderīgi no tāda viedokļa, ka mūsdienās vairs nav tik vienkāršu cilvēku, kas prot lasīt tikai rindiņas un neprot lasīt starp rindām. Katrs to sapratīs, ka starp rindām ir uzrakstīts - maksimāla šā jautājuma izlemšanas novilcināšana. Tādēļ man ir cits priekšlikums. Mēs jau esam pietiekami runājuši par šo tēmu, viedokļi jau ir nedaudz zināmi un jautājums ir uzasināts. Es domāju, ka tagad būtu pienācis laiks, kad mēs varētu nobalsot, lai šo iesniegto projektu pieņemtu par pamatu. Un apspriešanu turpināt ne nākamajā sesijā, bet šīs sesijas turpinājumā un tad arī veikt nobalsošanu un pieņemt galīgo lēmumu.

Priekšsēdētājs. Tas ir jauns priekšlikums, par kuru pat ir jāpadomā. Es nevaru momentā jums likt balsot par vai pret. Varbūt ir vēl kādas citas domas? Un tikmēr mēs apsvērsim deputāta Vītola priekšlikumu. Tāpēc lūgsim Viktoru Krūmiņu runāt un pēc tam es turpināšu ar jums konsultēties.

V.Krūmiņš (Pļaviņu 294. vēlēšanu apgabals).

Cienījamo biedri priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Tagad tikai tas, kurš negrib redzēt, neredz, ka republikā, daļēji arī visā valstī iet plašumā pret partiju vērstā kampaņa. Tas ir dabiski, tāpēc ka partija, kā to atzīst gan mūsu pretinieki, gan sabiedrotie, ir vienīgais reālais politiskais spēks.

Pašlaik republikā, ja tā varētu teikt, formējas vienota, pret partiju vērsta kustība. Ideoloģijas laukā mēs redzam, ka kritizē Ļeņinu, neko vairs nenozīmē Oktobris un par sociālismu vispār nav ko runāt. Organizatoriskā jomā tiek ieturēta mūsu partijas organizācijas šķeltniecības līnija. Varu teikt, ka tas ir dabiski un iekļaujas valstī jau radušās kopējās frontes kustībā. Atcerēsimies Saharovu ar viņa lozungu “Visu varu Padomēm, tikai bez komunistiem!”. Mūsu republikā arī tas ir jūtams, jo mums jau ir trīs jaunas it kā komunistiskās partijas programmas projekti.

Šeit uzstājās cienījami deputāti, runāja par to, ka viņiem ir solīds partijas stāžs, bet būtībā vērsās pret partiju. Tas ir ļoti nopietns jautājums. Tāpēc uzskatu, ka nebūtu prātīgi steigā izskatīt 6. panta labojumus. Atcerieties, kā šis jautājums parādījās sesijas darba kārtībā. Decembra sākumā mums, deputātiem, izsūtīja darba kārtību, kurā bija 9 jautājumi. Visi atceras. Aizvakar parādījās 30 jautājumi, kā divdesmit astotais bija iekļauts jautājums par 6. pantu. Acīmredzot kādam ļoti gribas uzspiest diskusiju un lieku reizi izpērt partiju. Domāju, ka mums vajadzētu ļoti apdomīgi, bet, galvenais, saprātīgi pieiet šim jautājumam. Nevar taču uzskatīt par normālu, apdomīgu, demokrātiski pamatotu šādu pieeju, ja it kā garāmejot tiek izdarīti labojumi tā saucamajā Millera komisijas otrajā priekšlikumā. Tik svarīgās lietās nedrīkst pieņemt labojumus šādā veidā.

Uzskatu, ka mēs esam pietiekami daudz lāpījuši savu Konstitūciju un vajadzētu vienreiz sākt nopietni pret to izturēties, tā, kā to prasa Konstitūcija. Domāju, ka šis jautājums absolūti nav sagatavots, tāpat kā daudzi citi jautājumi, un prasa nopietnāku attieksmi.

Un pēdējais, ko gribu teikt. Biedri Gorbunov! Man ir šāds lūgums. Tas ir procedūras jautājums. Vakar dzirdēju pa radio, kā tiek komentēts tas, kas notiek šajā zālē. Taisni kauns klausīties. Teikšu tā, ka mūs aplej no netīra brandspoita. Acīmredzot jautājums ir jānostāda tā: ja cilvēki nav spējīgi objektīvi, sabalansēti pastāstīt par to, ko mēs šeit darām, tad jāpalūdz, lai viņu vietā nāk cilvēki, kas spēj sabalansēti, objektīvi, cilvēciski saprātīgi pastāstīt, kas šeit notiek. Starp citu, tas nav pirmais gadījums. Domāju, ka vajadzētu izmantot sesijas autoritāti un prasīt no Valsts komitejas, lai nodrošina objektīvu sesijas, tajā valdošo noskaņojumu un centienu apgaismojumu.

Priekšsēdētājs. Par pēdējo priekšlikumu - izvērst diskusiju par masu informācijas lomu, par tās objektivitāti vai neobjektivitāti, manuprāt, tā līdzināsies diskusijai par 6. pantu. Šai sakarā ir šāds priekšlikums. Man liekas, ka citas izejas nav nedz mums, nedz partijai, nedz visu līmeņu sabiedriskajām organizācijām, kā tikai viens: ja radio vai televīzijā žurnālists neprecīzi min pašus faktus, komentāri neatbilst patiesībai, tad aktīvi var iestāties pret konkrētiem faktiem un konkrētiem komentāriem vai vispār konkrētiem raidījumiem, konkrēti tos analizējot. Citādi mēs ar tādām vispārējām piezīmēm vai kritiku praktiski uz priekšu netiksim. Tāpēc varbūt arī pašreiz diskusiju par masu informācijas līdzekļu lomu neturpināsim. Es domāju, ka varam būt gandarīti par to, ka republikas radio atvēlē laiku un katram no mums, deputātiem, ir tiesības griezties tieši caur ēteru pie mūsu vēlētājiem. Un tas ir ļoti liels atspaids un palīdzība mūsu deputātu darbā. Tāpēc šajā ziņā mēs varam teikt tikai paldies. Ja kāds no deputātiem tiešām uzskata, ka kāds no komentāriem vai faktiem ir neprecīzi vai kā citādi iztulkots, vai vēl jo vairāk - traktēts, tad katru konkrētu gadījumu var izskatīt vai arī izveidot deputātu komisiju, kura šo jautājumu var izskatīt. Jūs neiebildīsiet, ka mēs tā izsakām savu attieksmi? Biedri Barkān! Nevajadzētu sākt diskusiju.

J.Barkāns. Es negribu diskusiju, es ierosinu, lai pārtraukumā deputāts Krūmiņš izsakās konkrētāk par šo faktu. Ja reiz izteikta kritika, to vajag turpināt precīzi, atspēkojot šo komentāru vai pasakot precīzi. Pārtraukumā to var izdarīt.

Priekšsēdētājs. Tas ir pilnīgi deputāta Krūmiņa ziņā.

Tagad atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. Protams, es varu minēt arī to pieredzi, kura pašreiz ir PSRS Augstākajai Padomei. Kad veidojas šāda situācija, deputāti nosaka - turpināsim debates 40 minūtes, un kuri šajās 40 minūtēs iekļaujas tādā kārtībā, kādā viņi pieteikušies, arī runā. Te nākuši klāt biedrs Bojārs, Vulfsons un deputāts Soboļevs. Tātad, kuri deputāti var izteikties šajā laika periodā, tie arī tiks tribīnē.

Bija divi jauni priekšlikumi. Nobalsot par to, vai varam akceptēt pirmajā lasījumā šo projektu. Ja tas ir tā, tad arī pārtraucam debates, jo tad nav nozīmes tālāk debatēt, bet komisija var strādāt tālāk, deputāti var iesniegt savus labojumus šiem pantiem, savus priekšlikumus uz 10. vai 11. janvāri, kā mēs nolemsim.

Vēl izteica priekšlikumu deputāts Leons Vītols. Viņš izteica tādu priekšlikumu, ka pieņemt tagad šo projektu par pamatu un turpināt komisijai izteikt savus priekšlikumus, viedokļus, papildinājumus, kritiskas piezīmes utt., un šajā pašā sesijā, tas ir, 10. un 12. janvārī, pieņemt lēmumu. Pēc būtības tas ir viens un tas pats. No savas prakses juristi varbūt mani papildinās, es varu piebilst sekojošo. Tas nozīmē, ka, ja mēs pieņemsim par pamatu, tad mēs nosakām laiku, kad mēs turpinām to izskatīt. Ja mēs pasakām - pirmajā lasījumā, tad, manuprāt, rodas jautājums - kad pēc tam skatīsim otrajā lasījumā. Mēs gan varam pieņemt lēmumu, ka otro lasījumu skatīt šajā pašā sesijā, 10.-11. janvārī. Bet tad tie abi varianti ir viens un tas pats. Jāsaka gan, ka, protams, juridisks spēks ir vairāk pirmajam lasījumam nekā pamatam, tas arī ir jāsaprot.

Pirmais lasījums mums dod pamatu to publicēt, kā biedrs Bišers ļoti pareizi piezīmēja, jo tad, ja mēs pieņemam šo projektu tikai par pamatu mūsu darbam, protams, nebūtu visai ērti publicēt tādu dokumentu.

Ļ.Zīle. Šis jautājums ir ļoti nopietns un, bez šaubām, tas ir pamatīgi jāizdiskutē un jāuzklausa visas domas. Es esmu vienmēr bijusi par to, lai uzklausītu savus oponentus, tāpēc man ir tāds konkrēts priekšlikums. Ar tām zīmītēm, kas ir iesniegtas ar pieteikumu debatēs, apmierināties un dot absolūti visiem iespēju uzstāties, bet ierobežot varbūt ar 3-4 minūtēm. Un bez tam balsot, varbūt tiešām šodien balsot, pieņemt pirmajā lasījumā, bet nākošā sēdē balsot pēc saraksta, jo šis jautājums, vēlreiz pasvītroju, ir ļoti nopietns, Konstitūcijas jautājums, un vajadzīga personālā balsošana.

Priekšsēdētājs. Vēl iesniedza zīmīti deputāts Paljora - viņš arī grib runāt debatēs.

L.Vītols. Tādā gadījumā, ja ir iespējams šo otro lasījumu skatīt šīs sesijas turpinājumā, es savu priekšlikumu noņemu. Līdz šim es sapratu tā, ka lasījumi iet no sesijas uz sesiju, bet, ja vienā sesijā ir iespējams skatīt divus lasījumus, tad katrā ziņā es balsoju par šo priekšlikumu, bet tikai ne nākošajā sesijā, bet šīs sesijas turpinājumā.

Priekšsēdētājs. Šeit uzreiz varu atbildēt, ka atkal precedents ir PSRS Augstākās Padomes sesija. Mēs taču tur vienā sesijā skatām divus lasījumus, tāpēc iebildei, ka noteikti vajadzētu sesiju ar nākamo numuru, nav pamata. Tad mēs būtu pretrunā ar to praksi, kāda ir izveidojusies.

Vēl ir priekšlikumi?

V.Varnass. Man ir šāds priekšlikums. Ņemot vērā sava partijas rajona komitejas plēnuma lēmumu, jo esmu ne tikai deputāts, bet arī partijas Balvu rajona komitejas pirmais sekretārs, atbalstu priekšlikumu par Konstitūcijas 6. panta - par partijas vadošo lomu - svītrošanu. Bet šodien te izskanēja dažādi priekšlikumi. Es ierosinu šādu variantu: ja kādu baida tas, ka mēs, partijas aparāta darbinieki, aizbraukuši mājās, saņemsim pārmetumus, ka neesam izdarījuši, kā vajag, tad labāk pasludināsim moratoriju attiecībā uz 6.pantu. Bet jauno redakciju vēl nepieņemsim un arī citu lēmumu ne, kamēr nebūs apspriests partijas organizācijās. Šodien vairākkārt dzirdējām: tauta grib, tauta sen prasa. Bet, biedri, arī pati partija taču ir daļa no tautas, bet tā vēl nav tauta. Ierosinājums svītrot 6. pantu ir pilnīgi pareizs, bet pagaidām vēl nekas nav teikts, ko likt tā vietā. Tāpēc es atbalstu priekšlikumu pieņemt to kā pirmo lasījumu.

Un vēl es atbalstu tos daudzos deputātus, kuri izvirza jautājumu: kur partija mūs ir novedusi? Bet, no vienas puses, kad es šo jautājumu izsaku, man ir saprotams, ko domāju. Kad šo pašu jautājumu izsaka Pēteris Strautmanis - vairs nesaprotu. Tāpēc, ka es esmu jauns komunists, vēl jaunāks partijas darbinieks. Bet, cik atceros, Pēteris Strautmanis birojā sēdēja pie viena galda ar Augustu Vosu. Un viņi kur mūs veda, tur arī gājām. Tāpēc ir labi, ka vispār izvirzāt šādu jautājumu, bet, kam tad jūs uzdodat šo jautājumu, - nevaru pateikt. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Mēs norunājām, ka darbosimies lietišķi, bez aplausiem.

D.Īvāns. Es domāju, ka mēs rīkojamies pilnīgi nepareizi. Tauta jautājumu par 6. pantu jau sen ir izlēmusi. Vakar, tikai vakar vien Tautas frontē ir atnākusi šī mapīte ar parakstiem. Tā ir izlēmusi visa Austrumeiropa, visa Padomju Savienība. Tautas deputātu kongresā tika nolasītas statistiskas ziņas par Ļeņingradu, kādās domās ir tauta par 7. pantu. Tauta tātad ir izlēmusi, 6. pants būtībā tautas apziņā ir atcelts, un mēs esam stingri novēlojuši šo sesiju. Un, ja mēs šodien atļausimies kārtējo reizi novilcināt, jo te ir acīmredzami mēģinājumi novilcināt šā jautājuma risināšanu, es domāju, ka mēs iziesim kā zaudētāji ārā no šīs zāles un kā zaudētāji izies arī Komunistiskā partija - es tāpēc iesaku personāli balsot par to jautājumu risināšanu šajā sesijā, šajā pašā sēdē, tūlīt pat, jo mūs gaida uz ielas cilvēki, un viņi visi uzmanīgi seko tam, ko mēs šeit lemjam.

Priekšsēdētājs. Vēl kādi ir priekšlikumi?

A.Bērziņš. Es arī uzskatu, ka šis jautājums ir jāizskata šodien un nav jāatliek uz ilgāku laiku, jo, manuprāt, komisija ir sagatavojusi ļoti labu lēmumu, kuram labojumi praktiski ir diezgan nebūtiski, un tās runas, kuras mēs bieži dzirdam no šīs te tribīnes par atsaukšanos uz tautu un konsultēšanos ar vēlētājiem, - visbiežāk, man šķiet, ir vienkārši kā tāds zināmā mērā vairogs, ko izmanto, jo būtībā lēmējs vienmēr ir deputāts, un deputāts vienmēr lemj saskaņā ar savu sirdsapziņu. Un nekad mēs nevaram savākt tā, ka es varētu nokonsultēties ar visiem saviem vēlētājiem, un nekad arī mani vēlētāji man vienmēr nepateiks “jā” vai konkrēti “nē”. Tā ka jebkurā gadījumā izšķīrējs būs deputāts un viņa sirdsapziņa. Un es domāju, ka katram mums pašam šodien jau ir skaidrs šis te jautājums personīgi un jālemj ir personīgi.

Priekšsēdētājs. Ja mēs atkārtojam priekšlikumus, tad mēs tērējam laiku. Ja jums ir jauni priekšlikumi par procedūru kā tādu, tad domāju, ka jebkuru mēs uzklausīsim.

Šeit ir jāizlemj divi jautājumi. Vai nu mēs šodien, ņemot vērā šo apspriešanu un ņemot vērā šo projektu, kurš noraidīts nav, tātad tas jau ir kļuvis par pamatu mūsu apspriešanai, jo neviens to nav noraidījis. Bija izteiktas piezīmes, un es domāju, ka pamatotas piezīmes, sākot ar biedra Drīzuļa runu un citu biedru runām. Tāpēc nevarētu teikt, ka šīs piezīmes ir noraidāmas. Tātad,vai nu mēs balsojam par šo mūsu lēmumu - es pilnīgi piekrītu deputātam Bērziņam, ka to var skatīt pirmajā lasījumā, jo tās piezīmes, kuras šeit tiek izteiktas, tās var būt pirmā lasījuma piezīmes, jo pamats mums ir pirmajam lasījumam, vai nu mēs patreiz pieņemam šo redakcijas komisijas ieteikto lēmumu pirmajā lasījumā ar piebildi, ka mēs to nopublicējam un izskatām sesijas turpinājumā 10. vai 11. janvārī? Tas ir viens priekšlikums.

Otrs priekšlikums - balsot tūliņ. Pie tam jāvienojas, kurš priekšlikums ir pirmais, jo komisijas priekšlikumu mēs tā arī nepieņēmām par pamatu. Tagad mums jāvienojas, kuru priekšlikumu mēs balsojam pirmo.

Redziet, ja ņemam hronoloģiski, tad praktiski mums tagad ir jāsecina, ka acīmredzot hronoloģiski deputāta priekšlikums - pirmajā lasījumā - bija pirmais. Tas mums ir jāatzīst, kaut gan nebija tam pamata, jo nebija ko apspriest pirmajā lasījumā.

Vārds biedram Paljoram.

S.Paljora. Cienījamie biedri deputāti! Esmu viens no tiem, kas parakstīja priekšlikumu - apspriest šo svarīgo jautājumu pirmajā lasījumā. Pamatojums tam ir šī jautājuma ārkārtīgi lielā nozīme. Mēs visi skatījāmies, kā par šo jautājumu noritēja debates Tautas deputātu kongresā, dzirdējām visus “par” un “pret”, klausījāmies mūsu partijas vadītāju izteiktās domas šajā jautājumā. Tas viss tika ņemts vērā, izsakot mūsu viedokli, un, kā teica Anatolijs Gorbunovs, ir nepieciešams to izteikt presē, ļaut cilvēkiem to apspriest. Varu piekrist tiem biedriem, kam pašlaik jau ir noteikts viedoklis izveidojies, daudziem ir pilnīga skaidrība. Arī es domāju, ka šis jautājums ir risināms, bet uzskatu, ka steigties šajā ziņā nevajadzētu. Kas attiecas uz procedūras jautājumiem, īpaši par pirmo lasījumu, tad es šajos nepilnos trīs gados, kamēr esmu republikas Augstākās Padomes deputāts, esmu sapratis, ka vajag ļaut cilvēkiem rūpīgi izlasīt, apspriest jautājumu. Nav skaidrs, kad tas varētu notikt. Tāpēc ir priekšlikums: vai nu pieņemsim pirmajā lasījumā, ar norunu, ka apstiprinās to nākamajā sesijā, vai arī šajā sesijā, tad nekādi lasījumi nav vajadzīgi. Vajag nolemt šodien, un viss.

V.A.Artmane. Godājamie deputāti, cienījamie kolēģi! Es domāju, ka var augsti cienīt tos partijas biedrus, kas vēlas kaut ko darīt, lai pierādītu savu cieņu un lielo uzticību Komunistiskajai partijai. Bet pārdomām katram partijas darbiniekam un katram partijas biedram pie mums Latvijā bija gandrīz 50 gadu un visā valstī pāri par 70. Un man liekas, ka te vairs daudz ko domāt nav. Ja vēl kāda partijas organizācija ar savu tautu un saviem kolektīviem nav jautājumus lēmusi un pārcilājusi, tad tas ir nožēlojami, ka tas nav darīts. Mans priekšlikums ir - turpināt dot vārdu visiem tiem, kas pieteikušies, vairāk nepieņemt, bet balsot šodien un personāli.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrim Plotniekam.

A.Plotnieks. Godājamie Augstākās Padomes deputāti! Tikai viena ļoti īsa praktiska izziņa. Kad mēs šajā komisijā, kuru izveidoja vakar zālē, spriedām par trim pantiem, par to redakciju, faktiski mēs nonācām pie konsensa, jo nekādas principiālas domstarpības starp komisijas locekļiem nebija. Taču domstarpības radās tikai vienā faktiski procedūras jautājumā, tas ir, vai pirmajā lasījumā, vai celt jūsu priekšā to kā mūsu sagatavotu projektu, kura liktenis jums ir jāizlemj. Tie komisijas locekļi, kas aizstāvēja to ideju, ka šodien tas nebūtu vēl jādara, palika absolūtā mazākumā, un komisija nolēma, ka viņi ir tiesīgi tajā gadījumā, ja viņi savu pozīciju aizstāv, to darīt zināmu jums, Augstākās Padomes deputātiem. Viņi to arī darīja. Tātad hronoloģiski vispirms ir mūsu komisijas dokuments nonācis šeit Augstākās Padomes sēdē un tikai pēc tam šīs deputātu grupas priekšlikums, un balsot vajag tikai tādā secībā.

Priekšsēdētājs. Te vēl tiesas ekspertīzi vajadzēs? Manuprāt, katram no mums šis jautājums ir pilnīgi skaidrs. Un mēs velti šeit tērējam laiku. Varbūt atļaujiet man ļoti īsi gan kā deputātam, gan arī Augstākās Padomes priekšsēdētājam. Kā deputāta mana pozīcija ir pilnīgi skaidra un tā jau divreiz vismaz nopublicēta laikrakstos. Tāpēc man šaubīties, kādā veidā un kurā laikā, un par ko pacelt savu roku jeb balsi vai aizklāti vai atklāti, nav par ko. Un es arī savu attieksmi esmu izteicis šeit. No tribīnes tā ir skanējusi, un es netērēšu laiku, lai vēlreiz teiktu. Bet ļoti īsi teikšu tikai vienu - man personīgi kā komunistam ir kauns, ka mēs šo jautājumu tā vilcinām un sakām, ka mums viss ir skaidrs, bet atliksim, jo vajag to vēl un to vēl izdarīt. Man personiski ir kauns par to. Kā Augstākās Padomes priekšsēdētājs, kurš vada šo sesiju, un redzot milzu grūtības un dažbrīd pat traģēdijas Maskavā, es, protams, esmu ieinteresēts, lai mūsu sesija, mūsu Augstākā Padome nāktu pie kāda kompromisa lēmuma, jo nav ērti vieniem aiziet uz vienu pusi un otriem aiziet uz otru pusi. Ja tas notiek partijā, tā vēl nav liela bēda, bet, ja notiek tas valsts augstākajā orgānā, tad tā manā uztverē ir ļoti liela bēda. Tāpēc arī biedrs Gorbačovs tik ļoti daudz pūles un dažreiz laika velta tam, lai mūs visus kopā saturētu ar uzskatiem, kuri ir galīgi pretēji, ar situāciju republikās, kura atšķiras par 180 grādiem dažos jautājumos, un tomēr viņš mēģina mūs vest uz priekšu, jo viņš saprot, ka nav citas iespējas, - tāpat arī, domājot par šo jautājumu, šodien no rīta es sapratu, ka man nebūs citas izejas, jo mēs nonāksim pie šīs situācijas, un man kā sēdes vadītājam būs jāmēģina Augstāko Padomi, protams, ar jūsu balsošanu, virzīt uz kaut kādu rezultātu. Jo rezultātam taču acīmredzami mums ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Ja mums tagad tāda pieeja ir, tad mums uzreiz šis jautājums praktiski tiek izslēgts. Tas taču ir jāapzinās. Ja ir deputāti, kas grib tādu striktu rezultātu un grib pateikt, ka mēs esam varoņi, jo, lūk, mēs esam par, bet nekas nav pieņemts. Tā, protams, ir viņu pozīcija, un man kā deputātam tā arī ir pozīcija. Bet, ja mēs gribam tomēr pieņemt kādu lēmumu un neiedzīt šo jautājumu strupceļā, tad mums tomēr ir jādomā, un es jūs aicinu uz to, jo strupceļā tūlīt mēs šo jautājumu varam, neliterāri izsakoties, iedzīt. Liekot šo jautājumu uz balsošanu, mēs tūliņ nonāksim pie divām trešdaļām, un, ja mēs, abas puses, šajā sesijā neesam viens otram spēruši pretī ne pussolīti, tad, varbūt ka es kļūdos, bet es paredzu rezultātu. Ja es runāju nepareizi, tad uzskatīsim to tikai par manis kā deputāta teikto, un katram no mums ir savas iespējas gan balsot, gan izteikt priekšlikumus. Ja jūs, biedri Paljora, sakāt, ka pareizi, tad arī jums jāsper pussolītis uz priekšu. Es atvainojos, ka es sāku komentēt. Es pārkāpu pašreiz savas tiesības, jo jūs komentējāt manis teikto.

S.Paljora. Es teicu, ka atsaucu savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Es novērtēju šo jūsu pussoli, kad jūs teicāt, ka šajā situācijā ir pieņemams pirmais lasījums. Bet līdz nākamai sesijai nav vis viena, divas dienas, bet gan vairāk nekā divas nedēļas, lai tiktu skaidrībā par šiem diviem pantiem. Domāju, ka zālē nav neviena, kas gribētu atstāt šo pantu. Bet ir beidri, kurus uztrauc, kā šo pantu izteikt. Man liekas, ka labāk speriet šo pussolīti un pasakiet, ka divās nedēļās mēs varam šos divus pantus noslīpēt un atnākt uz sesiju pēc divām nedēļām, un darīt zināmu visai republikai, ka, neskatoties uz domstarpībām, sabiedrība uz mums, augstāko varas orgānu, var paļauties.

Mūsu diskusija ir izsmelta, vai jūs piekrītat?

S.Paljora. Jā.

Priekšsēdētājs. Ko darīsim? Ir runa par procedūru. Varbūt rīkosimies sekojoši: kad tiek apstrīdēts jautājums, ka ir jāizlemj tūliņ, kaut gan hronoloģiski vajadzētu tomēr otrādi, es domāju, ka mums pozīcija katram ir skaidra, un nav nekādas starpības, kuru mēs balsojam pirmo, jo var šaubīties tikai tas, kuram pozīcija šinī situācijā nav skaidra. Bet, ja viņi šaubīsies, viņi atturēsies un situāciju tā arī neglābs.

A.Kramiņš. Cienījamie deputāti! Tā kā šeit bija runa par kompromisu, ka mums tomēr ir jānonāk pie kaut kāda kompromisa, palika tā īsti nesadzirdēts biedra Varnasa priekšlikums, kurš izteica sekojošu priekšlikumu: tā kā mēs visi, visi pilnīgi esam vienoti par to, ka šis 6. pants no Konstitūcijas ir jāsvītro, mēs varam šodien pieņemt lēmumu par šī punkta svītrošanu no Konstitūcijas, jo šaubas izraisa tikai tas, kā noformulēt pārējos pantus, tad, lūk, šos pārējos pantus mēs varam atstāt otrā lasījumā, šīs pašas sesijas otrā lasījumā.

Priekšsēdētājs. Praktiski tā nav procedūra, bet nāk jauni priekšlikumi.

E.Rode. Priekšlikums ir tāds: pieņemt redakcijas komisijas iesniegto lēmuma projektu pirmajā lasījumā pa pantiem, un otrais punkts - uzdot komisijai turpināt darbu pie lēmuma projekta tālākas izstrādāšanas, ko izskatīt nākamajā sesijas daļā.

Priekšsēdētājs. Jūs atkārtojāt praktiski tikai - pirmajā lasījumā. Par pamatu - to mūsu juristi pateiks, ka tā tomēr nevajag. Kas ir pirmais lasījums, tad tas mums ir jānopublicē.

V.Soboļevs. Cienījamie biedri deputāti! Domāju, ka tā šodien varētu rīkoties un patiešām nonākt līdz kādam kompromisam. Vispirms gribu uzsvērt, ka man ir cits uzskats nekā mūsu cienījamam priekšsēdētājam, jo viņš kā vienmēr rīkojas gudri un pareizi, rūpējoties par tāda augsta orgāna autoritāti kā republikas Augstākā Padome. Un šajā ziņā esmu ar viņu vienisprātis.

Kas vēl nav uzstājies un vēlētos izteikt kādus priekšlikumus, vajadzētu atļaut katram izteikties un nākt ar konkrētiem ierosinājumiem. Šajā sakarā vajadzēs izstrādāt labus dokumentus. Lūk, ko vēl, biedri, gribēju teikt. Tomēr mums visiem vajadzētu just arī nacionālo lepnumu. Esmu pret nacionālismu un arī pret šovinismu. To esmu vairākkārt atkārtojis. Bet ir jājūt nacionālais lepnums gan latvietim, gan krievam Latvijā par savu partiju. Un tam, kas to šodien grib izpērt un, tā teikt, pamest, es saku, - velti to darāt. Tas ir senākais nacionālais veidojums, vismaz Eiropā. Vajag taču cienīt savu vēsturi.

Priekšsēdētājs. Patiešām es atturēšos no komentāriem. Tātad varam balsot. Biedri Vulfson, jūs arī procedūras jautājumā? Lūdzu.

M.Vulfsons. Es ne gluži esmu sapratis iepriekšējā runātāja apelāciju pirmām kārtām pie divām tautām, latviešu tautas un krievu tautas, attiecībā uz pašcieņu un, proti, saistot šo pašcieņu ar mūsu attieksmi pret Padomju Savienības Komunistisko partiju un šīs partijas statūtu 6. paragrāfu. Man šķiet, ka šodien uz šo diskusiju var attiecināt vienu no argumentiem, kuru lietoja visu mūsu cienījamais PSKP CK Politbiroja loceklis Aleksandrs Nikolajevičs Jakovļevs, kad viņš aizstāvēja 1939. gada 23. augusta slepenā protokola nosodīšanu. Viņš atbildēja uz dažu deputātu jautājumiem, kuri apšaubīja dokumentu patiesīgumu, tā: visa pasaule zina patiesību, jūs nevarat atrast nevienu nopietnu vēsturnieku, nevienu nopietnu politiķi, kas apšauba, ja jūs gribat, lai pasaule par mums smietos un zobotos, tad par vienīgiem, kas netic tam, kas bijis, tādēļ, ka nevar atrast kāda dokumenta oriģinālu, tad jūs variet balsot pret. Tā es arī šodien pateiktu: pasaule nesapratīs, ja mēs šodien, kad tiešām gaida ne tikai Latvija, ne tikai Padomju Savienība, bet visa pasaule jūsu spriedumu, ja jūs visupirms neatteiksieties no 6. paragrāfa, tam jābūt pirmam lēmumam. Kas attiecas uz projektu, tad to var publicēt kā pirmā lasījumā pieņemto dokumentu. Bet no 6. paragrāfa mums jāatsakās gan mūsu partijas godīguma, gan mūsu partijas pašlepnuma vārdā. Ja mēs runājam kā komunisti. Partija nedrīkst sev prasīt nevienu privilēģiju, mēs esam šīs privilēģijas izmantojuši tik melniem darbiem, ka tās nekad vairs nav vajadzīgas.

Priekšsēdētājs. Acīmredzot mans pienākums būtu ar formulējumu par procedūru vairāk vārdu nedot, jo, kā tas arī ir mūsu praksē citos parlamentos, turpinās diskusija. Vienīgais priekšlikums ir, kas izskanēja gan Varnasa, gan Kramiņa runās, un vēlreiz to apliecināja PSRS Augstākās Padomes deputāts biedrs Vulfsons. Bet sakiet, lūdzu, vai tad tas, ja mūsu sesija pieņem šo pantu citā redakcijā pirmajā lasījumā, vai tad tas neizsaka mūsu attieksmi pret 6. pantu? Jo mēs taču acīmredzot nevaram ierakstīt, ka tādu pantu likvidēt un projektu sāksim apspriest. Tātad ir divi priekšlikumi, un es domāju, ka pietika laika pārdomāt katram no mums, un tāpēc varbūt balsosim.

Es tiku apstrīdēts, un tas arī ir pareizi, jo tad vajadzētu būt tik tiešām tiesai vai komisijai, kas noteiktu, kurš priekšlikums ir pirmais. Es kā sēdes vadītājs ierosinu par pirmo balsot iesniegto variantu, kuru izskatīt tūlīt bez kaut kādiem lasījumiem, un tūlīt izdarīt izmaiņas Konstitūcijā. Es ierosinu, lai nebūtu strīdu, balsot par pirmo jautājumu. Jo citādi es tiku apstrīdēts un man būtu sīki jāpierāda, ka man tomēr ir taisnība. Un tad balsosim par to priekšlikumu, kurš te vairākkārtīgi izskanēja, tas ir, ka mēs atsakāmies no 6. panta, to formulējot pirmajā lasījumā, kurš jums ir izsniegts. Arī Deklarācija pirmajā lasījumā ar tiem papildinājumiem, ko šeit izteica biedrs Drīzulis, un ar vienu precīzu piebildi, ka mēs nopublicējam un sesijas darba gaitā, tas ir, 10., 11. janvārī vai 11., 12. janvārī, šo jautājumu izskatām otrajā lasījumā pēc visiem parlamenta likumiem. Starp citu, pēc mūsu nākamā reglamenta, par kuru mēs paši esam nobalsojuši.

Tātad lūdzu balsot. Kas par pirmo variantu? Lūdzu, balsojiet!

J.Bojārs. Nevar balsot kā par pirmo priekšlikumu, jo te, 49. panta otrajā daļā valsts faktiski garantē partijas statūtu izpildi. To mēs nevaram garantēt. Jo valsts nevarēja garantēt arī PSKP statūtu izpildi.

Priekšsēdētājs. Bet, biedri Bojār, tas taču, manuprāt, mums visiem ir skaidrs. Jeb varbūt man tas ir skaidrs, un te biedri neprecīzi izteicās. Pilnīgi saprotams: ja mēs nobalsojam par tūlītēju gan izslēgšanu, gan arī jaunu pantu ieslēgšanu Konstitūcijā, tad, dabiski, mēs turpinām diskusiju par dažādām sīkām izmaiņām projektā, kurš mums ir iesniegts. Tas man liekas skaidrs.

Atkārtošu krievu valodā. Biedri tomēr jautāja, par ko tad īsti balsosim. Tātad, mūsu diskusijas laikā ir radušies divi varianti. Pirmais variants. Pašlaik jābalso par to, ka mēs šodien nolemjam svītrot no Konstitūcijas 6. pantu, un tālāk, ka Konstitūcijā ierakstām jaunus pantus tajās redakcijās, kas iesniegti komisijās, ņemot vērā arī dažus labojumus, ja tie diskusijas laikā tiks pieņemti. Tātad, uzreiz izlemt.

Otrs variants: otrs priekšlikums - pieņemt 6., 7. un 49. pantu un Deklarāciju šajā redakcijā kā pirmo lasījumu, publicēt to presē un sesijas turpinājumā 10.-11. janvārī izskatīt otrajā lasījumā, un tad apstiprināt galīgo variantu ar tiem labojumiem, ko iesniegs deputāti un sabiedrība.

Vai ir skaidri varianti? Vai varam balsot?

Tātad, kas par pirmo variantu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes! Par - 28. Tātad lēmums netiek pieņemts Bet kas ir pret? Vairākums. Un kas atturas?

Tagad, lūdzu, balsojam par otro variantu. Acīmredzot man vēlreiz atkārtot nav vajadzīgs, jo es jau desmitām reižu esmu atkārtojis. Kas par, paceliet lūdzu balsošanas kartītes!

Tātad - par - 228. Lēmums ir pieņemts. Kas pret? Kas atturas?

Es domāju, ka man nebūtu vēlreiz jārezumē. Savu attieksmi pret 6. panta redakciju esam izteikuši, ka mēs šo redakciju noraidām, kādā tā pašreiz ir mūsu Konstitūcijā, un savu redakciju mēs esam apstiprinājuši pirmajā lasījumā. Bet tas neizslēdz, ka arī šī mūsu redakcija būtu jāprecizē un jāpapildina. Deputāts Bojārs teica, ka, pēc viņa domām, ir pretruna 49. pantā. Deputāts Drīzulis ieteica precizēt datus par Latvijas Komunistisko partiju Deklarācijā. Arī tas būtu jāņem vērā. Tagad vairāk nesāksim balsot, kas ir vajadzīgs un kas nav vajadzīgs. Mēs esam nobalsojuši un no gala vairs nesāksim. Tāpēc varbūt komisijai to vajadzētu izdarīt pašreiz tādā veidā, lai ap septiņiem vakarā komisija varētu mums ziņot un mēs varētu akceptēt, jo to mēs nopublicēsim, lai nebūtu tā, ka mēs lemjam vienu un pēc tam komisija nopublicē kaut ko citu savu radošo strīdu rezultātā.

Paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.

Priekšsēdētājs. Turpināsim sesijas darbu. Mūsu viesu rindas ir kļuvušas retākas, deputāti gan vairākums ir klāt, vismaz no šīs vietas tas tā izskatās. Varbūt divas lietas, pirms virzāmies tālāk. Lūdzam redakcijas komisiju par Konstitūcijas 6. pantu, ko mēs esam pieņēmuši pirmajā lasījumā, par tiem precizējumiem, kuri tika ierosināti un kurus mēs izskatījām, un kurus mēs lūdzām precizēt, lai mēs sesijas noslēgumā varētu vēlreiz nolasīt, lai mēs redzētu, ko mēs publicējam, deputāts Visvaris Millers lūdz ierasties un drusciņ pastrādāt Augstākās Padomes Prezidija sēžu zālē. Tas attiecas arī uz deputātu Aleksandru Drīzuli, jo mēs jūs arī lūdzām darboties komisijā.

Vēl es domāju, ka pēc mūsu tradīcijas, ja saņemti lūgumi dot vārdu paskaidrojumam vai procedūras jautājumos, tad ir tāda prasība - vienu divas minūtes. Es ceru, ka jūs atļausiet mūsu kolēģiem dot vārdu tādās reizēs, jo nevajadzētu lieki tādus sastrēgumus radīt un aizvainojumus, ja kāds no deputātiem grib ļoti īsi par kaut ko izteikties. Es saņēmu tādu zīmīti: “Ļoti lūdzu vārdu paskaidrojumam vienu minūti. Deputāts Pēteris Strautmanis.” Es tādu iespēju jums dodu.

P.Strautmanis. Godātie deputāti! Man tikai gribējās papildināt deputāta Varnasa teikto. Es esmu blakus stāvējis ne tikai Vosam, bet arī Brežņevam, Čerņenko un daudziem citiem, kurus šodien nosoda. Mēs visi tajā laikā kaut kur strādājām un par kaut ko atbildējām. Viss atkarīgs tikai no tā, cik mēs bijām godīgi pret savu tautu, pret partiju un paši pret sevi. Man šajā ziņā sirdsapziņa ir tīra. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs. Turpināsim mūsu sesijas darbu. Mums ir jālemj, kā mēs atlikušajās dažās stundās strādāsim. Acīmredzot konsekventi jāpieturas pie tā, ko mēs esam lēmuši sesijas sākumā, - mēs strādājam līdz pulksten 18 vai 19? Būsim konsekventi, es teicu, ka sāksim 9 un turpināsim darbu līdz 18. Tāpēc tā arī darīsim, tā kā vienreiz ir balsots, vairāk nebalsosim. Vienīgais - mums jānolemj, kurus jautājumus mēs izlemsim šajā laikā. Jo tas jau bija skaidrs pašā sākumā, ka trīsdesmit jautājumus divās dienās mēs neizskatīsim, un, ja mēs to būtu izdarījuši, tad nu tiešām mūs būtu jāatlaiž nākamajā dienā.

Mums ir dažādi neatliekami jautājumi, kuri ir jāizlemj. Gan par tiesnešiem, gan par komisijām, gan par labojumiem, lūgumiem, kas saistīti ar mūsu vēlēšanām, - to mēs izdarīsim. Bet mani sirdsapziņa moka par diviem jautājumiem - par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 29. jūlija lēmuma “Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai” redakcijas grozījumiem. Mēs esam atlikuši praktiski jau trešo sesiju. Mēs gudrāki nekļūsim arī ceturtajā sesijā. Tāpēc es domāju, ka šajā jautājumā mēs ļoti labi saprotam, ka ir pieņemti ļoti radikāli lēmumi, un vieglāk ir pieņemt radikālus lēmumus, grūtāk ir tos izpildīt. Mums tomēr jānoklausās valdības informācija par šiem jautājumiem un sava attieksme ir jāizsaka, jo dažiem lēmumiem ierakstīti strikti termiņi - 1. janvāris u.c., kad ir jāslēdz ciet rūpnīcas, un ir arī citas lietas saistītas ar neapmierinošo ekoloģisko situāciju. Tāpēc šo jautājumu es lūdzu izskatīt pirmo un pēc tam visus pārējos, kuriem praktiski mums daudzmaz jādod akcepts, kurus mēs varam izskatīt bez apspriešanas.

Otrs mūsu sāpīgais jautājums, kuram mēs visu laiku mēģinām rast kādu risinājumu, bet saprotam, ka neatradīsim risinājumu, kurš apmierinās abas puses, tas ir jautājums par dārzkopības sabiedrībām. Mums projekts ir šeit, un, kā redziet, ja mēs esam par vienu, tad iebilst otri, ja mēs esam par otru variantu, tad iebilst pirmie. Un līdz ar to arī ir skaidrs, ka šis jautājums sesijas turpinājumā, tas ir, janvārī, mums būs jāizlemj, bet šodien mēs to diemžēl fiziski vairs nepaspēsim izskatīt. Vai jums ir vēl citi priekšlikumi? Sesijas nobeigumā mēs klausīsimies īsu informāciju par to, kāda situācija ir ar pārtikas apgādi un kādas šeit ir perspektīvas. Par to mēs arī vienprātīgi esam nobalsojuši. Vai jums ir citi priekšlikumi jeb iebildumi?

Man šeit kaut kur pazuda zīmīte, lūgums, ko mums izteica mūsu kolēģi. Es par kolēģiem saucu tāpēc, ka mēs jau strādājam neskaitāmas sesijas kopā ar mūsu radio ļaudīm, kas nodrošina translāciju. Mūsu žurnālisti izteica tādu priekšlikumu, ka starpbrīžos, tagad gan mums ar starpbrīžiem ir pagrūti, nevienam deputātam nav liegta iespēja nākt izteikt savas domas, arī komentāru vai jautājumu veidā, vai pašam atbildēt uz jautājumiem, vai izteikt savu viedokli. Tik demokrātiski laikam nevienā valstī nav, jo Anglijas parlamentā vēl tikai lemj jautājumu - vai atļaut translēt un vai rādīt visu televīzijā. Pieņemam zināšanai.

Un tagad izskatīsim jautājumu par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 29. jūlija lēmuma “Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai” redakcijas grozījumiem.

Vārds Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam deputātam Oļegam Misurkinam.

O.Misurkins (Rīgas 63. vēlēšanu apgabals).

Par Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989. gada 29. jūlija lēmuma “Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai” redakcijas grozījumiem.

Godājamie deputāti, godājamais priekšsēdētāj! Latvijas PSR Ministru Padome skaidri apzinās, cik sarežģīti ir izskatīšanai iesniegtie jautājumi gan no ekoloģijas, gan no ekonomikas viedokļa. Taču mums liek to darīt tā darba rezultāti, kas tika veikts dažādos PSRS centrālo resoru līmeņos un republikā.

Latvijas PSR Ministru Padome uzskata par nepieciešamu šajā sesijā atgriezties pie Slokas celulozes un papīra rūpnīcas problēmas. Ministru Padome ievēro koncepciju: republikas teritorijā jāuzceļ jauna celulozes un papīra rūpnīca, kas ražos 100 līdz 150 tūkstošus tonnu balinātās celulozes, izmantojot skuju un lapu kokus.

Ekonomiskās patstāvības apstākļos šis jautājums iegūst sevišķi svarīgu nozīmi. Kā lēš speciālisti, 2000. gadā 1 tonna balinātās celulozes maksās aptuveni 1000 dolāru. Tādējādi rūpnīcas ražotās produkcijas ekvivalents sasniegs aptuveni 150 miljonus dolāru.

Pārdot celulozi ir četras reizes efektīvāk nekā pārdot papīrmalku. Ievērojot apgādi ar mūsdienu prasību līmenim atbilstošām iekārtām un attīrīšanas ierīcēm, rūpnīcas izmaksa sasniegs aptuveni 400 līdz 500 miljonus dolāru.

Protams, neiesaistot ārzemju kapitālu, iekārtas un tehnoloģijas, republika šo problēmu nevarēs atrisināt. Taču būtu ekonomiski pamatoti uzcelt šādu rūpnīcu līdz 2000. gadam un pēc tam norēķināties ar ārzemju firmām par valūtas kredītu ar daļu saražotās celulozes.

Tālāk. Republikas Ministru Padome apstiprina savu nostāju: celulozes ražošana Slokas rūpnīcā principā jāizbeidz.

Saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijas 1989. gada 29. jūlija lēmumu republikas Valsts plāna komitejas un Latvijas celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumu ražošanas apvienības pārstāvji ir bijuši Kaļiņingradā, Bratskā, Ustjiļimskā, Arhangeļskā un Karēlijā ar priekšlikumu ekvivalenti apmainīt tautas patēriņa preces un pārtiku pret celulozi. Taču arī šādos tiešos sakaros neizdevās iegūt nevienu tonnu celulozes. Bija mēģinājumi uz bārtera pamatiem apmainīt egles papīrmalku pret celulozi Skandināvijas valstīs. Taču tās izvirzīja neizpildāmus noteikumus: par 1 tonnu celulozes - 18 kubikmetrus egles papīrmalkas (1 tonnas celulozes ražošanai izlieto 5 kubikmetrus egles papīrmalkas). Šāda papīrmalkas daudzuma republikā minētajiem mērķiem nav.

PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas, Valsts plāna komitejas un Mežrūpniecības ministrijas atzinumi ir viennozīmīgi: sakarā ar vispārējo celulozes deficītu mūsu zemē - aptuveni 400 tūkstošiem tonnu - Slokas rūpnīcai atteikts piešķirt 40 līdz 50 tūkstošus tonnu celulozes.

Paralēli tika meklēti rūpnīcas pārprofilēšanas varianti, šajā nolūkā izmantojot autoritatīvās somu firmas “Jaakko po(um)yry” pakalpojumus.

Jūrmalas pilsētas izpildkomitejā ar zinātnieku līdzdalību divreiz tika apspriesti pārprofilēšanas virzieni. Turpmāk paredzēts apspriest šo jautājumu ar deputātiem. No dažādiem variantiem celulozes vietā tika izraudzīta pārtikas produktu iesaiņošanas kartona ražošana no koksnes masas, kas apstrādāta zem spiediena.

Somu firmas “Tampela” izstrādāto jauno tehnoloģiju un iekārtas izmanto Vācijas Federatīvajā Republikā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrijā, Japānā un citās valstīs. Šī tehnoloģija ļauj vispilnīgāk izmantot koksni, un tai ir augsti ekoloģiskie rādītāji. Salīdzinājumam: 1989. gadā Slokas rūpnīcā, ražojot 50 tūkstošus tonnu celulozes, suspendēto vielu daudzums sasniedza 15 līdz 20 miligramus uz litru; BSP 5 (bioloģiskais skābekļa patēriņš 5 dienu laikā), kas ir sevišķi asu strīdu objekts, - 15 mg/l; ĶSP (ķīmiskais skābekļa patēriņš), par kuru pastāvīgi tiek izvirzīts jautājums, - 700 mg/l. Pēc jaunās tehnoloģijas, ražojot gadā 90 tūkstošus tonnu kartona, rādītāji varētu būt šādi: suspendētās daļiņas - divas reizes mazāk, BSP 5 - piecas reizes mazāk - līdz 3 mg/l un ĶSP - 14 reizes mazāk - ap 50 mg/l. Notekūdeņu rādītājiem pēc jaunās tehnoloģijas jāatbilst Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas normatīviem un prasībām. Izmantojot jaunos tehnoloģiskos procesus, kaitīgo izmešu atmosfērā nebūs. 1989. gadā to daudzums sasniedza 110 tonnas.

Speciālisti uzskata, ka pēc Slokas rūpnīcas pārprofilēšanas līdz ar 90 tūkstošiem tonnu kartona jāplāno ražot arī 30 tūkstošus tonnu tipogrāfijas papīra republikas patēriņam, izmantojot noteikto ievestās celulozes apjomu - aptuveni 20 tūkstošus tonnu gadā.

Paredzams, ka republikai būs vajadzīgi 50 tūkstoši tonnu jaunā veida kartona, pārējos 40 tūkstošus tonnu varēs izmantot šādi: pārdot ārējā tirgū - aptuveni 20 tūkstošus tonnu, saņemot apmēram 15 miljonus dolāru, un vēl 20 tūkstošus tonnu - apmaiņā pret citiem papīra veidiem mūsu zemē. Ievērojot to, ar 1995. gadu Jūrmalai varēs plānot atskaitījumus 1,5 līdz 2 miljonu valūtas rubļu apmērā.

Pārprofilēšana prasīs valūtas līdzekļus iekārtu iegādei 15 līdz 16 miljonu valūtas rubļu apmērā. Tie būs jāņem kredītā, pēc tam norēķinoties ar produkciju. Celtniecības un montāžas darbi tiek vērtēti 5 miljonu rubļu apmērā.

Jāatzīmē, ka salīdzinājumā ar 1989. gadu rūpnīcas preču produkcijas apjoms 1995. gadā pieaugs divas reizes un sasniegs 85 miljonus rubļu, vienlaicīgi samazinoties strādājošo skaitam par 20 procentiem.

Pārprofilēšanai būs nepieciešami četri gadi, ieskaitot 1990. gadu. Pilnīgi pamatoti rodas jautājums: kas tiks ražots Slokas rūpnīcā šo četru gadu laikā? Ekonomiskās patstāvības apstākļos mums būs vēlreiz rūpīgi jāapsver, kādas sekas var būt celulozes vārīšanas izbeigšanai un papīra ražošanas sašaurināšanai. Gribu atzīmēt, ka rūpnīca ir vienīgā dažu papīra veidu piegādātāja Padomju Savienībā.

Jāatzīmē, ka mūsu zemē izveidojusies ļoti sarežģīta situācija sakarā ar dažādu papīra veidu piegādēm. Piemēram, Latvijas labības produktu ražošanas apvienībai 1990. gadā piešķirti dažādās mūsu zemes rūpnīcās ražotās papīra produkcijas fondi 50 procentu apmērā. Pēc republikas Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas domām, atteikšanās ar Padomju Savienības uzņēmumiem un reģioniem slēgt līgumus par papīra produkciju var izraisīt atbildes reakciju: atteikšanos piegādāt metāla velmējumus, ķīmijas produkciju, lakas un krāsas, atsevišķus būvmateriālu veidus un citu produkciju. Cik lielas būs grūtības, neviens nevar pateikt. Papīra produkcijas trūkuma dēļ daļa no republikas uzņēmumiem atradīsies uz slēgšanas robežas.

Republikas Ministru Padome uzskata, ka šādos apstākļos ir lietderīgi turpināt celulozes un attiecīgi papīra ražošanu Slokas celulozes un papīra rūpnīcā ar šādiem nosacījumiem:

- 1990. gadā vismaz divas reizes samazināt organisko sārņu izvadi ar notekūdeņiem, bet no 1991. gada līdz 1993. gadam samazināt to daudzumu vēl par 30 procentiem;

- praktiski izbeigt lignosulfātu izvadi ar 1990. gada janvāri;

- 1990. gada laikā samazināt ĶSP rādītāju no 700 līdz 400 miligramiem litrā un 1991. gadā - sasniegt tā normu - 300 miligramus litrā;

- 1990. gadā samazināt BSP5 par 20 procentiem un 1991. gadā - par 40 procentiem.

Pēc speciālistu aprēķiniem, šīs prasības var nodrošināt, samazinot celulozes vārīšanas apjomus līdz 40 tūkstošiem tonnu gadā un veicot dabas aizsardzības pasākumus, kurus novērtējusi republikas Valsts dabas aizsardzības komiteja.

No 1990. līdz 1994. gadam attīrīšanas būvju pilnveidošanai paredzēts izdot apmēram 3 miljonus rubļu. Jāpabeidz cehu iekšējo attīrīšanas iekārtu un notekūdeņu nogulšņu atūdeņošanas mezgla celtniecība un tie jānodod ekspluatācijā, kā arī jāuzceļ saimniecības un sadzīves notekūdeņu izlīdzinātājs un citas iekārtas. Celulozes vārīšanas apjoma samazināšana, lignosulfātu utilizācijas uzlabošana un tehnisko pasākumu veikšana ļāvusi samazināt kopējo Lielupē izvadāmo notekūdeņu daudzumu jau pagājušajā gadā par 25 procentiem: no 48 līdz 35 tonnām diennaktī. 1990. gadā tālāk tiks divas reizes samazināta notekūdeņu izvade - līdz 17,5 tonnām diennaktī - un 1991. gadā vēl par 30 procentiem - līdz 13-13,5 tonnām. Līdz ar celulozes vārīšanas izbeigšanu un pāreju uz koksnes masas ražošanu kaitīgo vielu izvade atbildīs normatīviem un absolūtā izteiksmē būs 1,5 tonnas diennaktī. Tas ir 32 reizes mazāk nekā 1988. gadā.

Izskatot ekoloģiskos jautājumus, nedrīkst neievērot arī tādu svarīgu organizatorisku faktoru kā tehnoloģijas prasību ievērošana pamatražošanā un it īpaši attīrīšanas iekārtās. Lēmuma pieņemšana par rūpnīcas perspektīvām neapšaubāmi dos pārliecību kolektīvam un ļaus uzlabot darbu. Šajā gadījumā tiks saglabāts rūpnīcas kolektīvs, kas ļaus risināt pārprofilēšanas programmu. Tāda pati nostāja ir arī daudziem Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta speciālistiem un vairākiem citu institūtu speciālistiem.

Ir saņemta PSRS Zinātņu akadēmijas biosfēras problēmu zinātniskās padomes vēstule, ko parakstījuši akadēmiķi B.Laskorins, A.Fokins, A.Janšins, tehnisko zinātņu doktors V.Kaminskis un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķe R.Kukaine. Tajā izteikts ierosinājums izveidot darba grupu, lai noteiktu Slokas rūpnīcas turpmākās ražošanas darbības apstākļus un tās rekonstrukcijas virzienus, pārejot uz ekoloģiski tīru ražošanu, un saistīt rūpnīcas darbību ar citiem Jūrmalas dabas aizsardzības pasākumiem, kā arī izteikts lūgums Latvijas PSR Augstākajai Padomei: ievērojot ar rūpnīcu saistīto priekšlikumu sagatavošanas, izskatīšanas un realizēšanas nodrošināšanas laiku, pagarināt celulozes vārīšanas izbeigšanas laiku līdz 1990. gada 1. jūlijam.

Diemžēl neizdevās pilnīgi apspriest priekšlikumus par rūpnīcas darbu un pārprofilēšanu ar Jūrmalas pilsētas izpildkomiteju, jo lēmuma izstrādāšana sakrita ar priekšvēlēšanu kampaņu. Būtu pareizi to visu detalizēti apspriest pilsētas padomes sesijā un iesniegt apstiprināšanai Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai 1990. gada otrajā ceturksnī. Ar republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja rīkojumu tika izveidota darba grupa rūpnīcas tālākās darbības nosacījumu noteikšanai un tās pārprofilēšanai, uzaicinot PSRS Mežrūpniecības ministrijas speciālistus.

Saskaņā ar to Latvijas PSR Ministru Padome ierosina turpināt celulozes vārīšanu Slokas rūpnīcā 1990. gadā, ievērojot izteiktos nosacījumus.

Biedri deputāti! Latvijas PSR Ministru Padomei jāizskata Ventspils transporta mezgla un Ventspils ekoloģijas problēmas. Atgādināšanu, ka caur šo mezglu ik gadus tiek eksportēti 17 miljoni tonnu nepārstrādātas naftas, 13 miljoni tonnu naftas produktu, 2,5 miljoni tonnu kālija sāls, 700 tūkstoši tonnu amonjaka, 4350 tūkstoši tonnu metanola, 45 tūkstoši tonnu nitrilakrilskābes un apmēram 30 tūkstoši tonnu citu ķīmisko kravu; ik gadus eksportē vairāk nekā 200 tūkstošus tonnu superfosforskābes. No šīs skābes un amonjaka ražo 420 tūkstošus tonnu šķidro komplekso mēslošanas līdzekļu, no kuriem vairāk nekā 50 procentus izmanto republikas lauksaimniecībā. Ik gadus tam izlieto superfosforskābi par 48 miljoniem dolāru. Kopējais eksporta un importa apgrozījums pārsniedz 5,5 miljardus dolāru. Dabiski, šādai kravas apgrozībai ir milzīga nozīme valsts ekonomikā. Jāuzsver, ka kālija sāls un nitrilakrilskābes ziņā Ventspils šobrīd ir mūsu zemē vienīgais eksporta tranzītmezgls. Mums visiem ir skaidrs, ka no šiem valsts valūtas fondiem republikai tiek iedalītas importa tautas patēriņa preces: Tirdzniecības ministrijai vien - par 250 miljoniem rubļu; Valsts rūpniecības komiteja ik gadus saņem importa izejvielas un materiālus par 250 miljoniem valūtas rubļu. Valsts agrorūpnieciskā komiteja - izejvielas un iekārtas par 250 miljoniem valūtas rubļu, pati pārdodot tos par 50 miljoniem valūtas rubļu. Piemēram, Rīgas piena kombināta rekonstrukcijai vien tika izdoti vairāk nekā 28 miljoni valūtas rubļu.

Saskaņā ar 1989. gada 5. oktobra PSRS Ministru Padomes rīkojumu ir paredzēti atskaitījumi valūtā 1990. gadā republikai un uzņēmumiem par naftas un gaišo naftas produktu transportēšanu - 0,5 procenti un tumšo naftas produktu un ķīmisko kravu - 1 procents no faktiskās vērtības. Tas sasniedz apmēram 10 miljonus valūtas rubļu ar šādu sadalījumu: 40 procenti republikai un 60 procenti - uzņēmumiem. Šie līdzekļi galvenokārt jāasignē dabas aizsardzības pasākumiem.

Jāatzīmē, ka prognozējamā valūtas pārskaitīšana Ventspils pilsētas izpildkomitejai, ko minēja deputāts M.Ramāns, izpildkomiteju neapmierina. Taču tas tiek ierosināts, ņemot vērā, ka republikā 1990. gadā veidojas bēdīga situācija ar valūtu.

Šādi atskaitījumi neapšaubāmi nevar mūs apmierināt. Šis darbs turpinās, un kā vienu no galvenajiem virzieniem nākamajā gadā mēs izraugāmies šādu: noslēgt tiešus līgumus ar izejvielu piegādātājiem. Tas dod iespēju noteikt mums izdevīgākus valūtas atskaitījumu nosacījumus.

Objektivitātes labad jāatzīmē, ka Ventspils pilsētas poliklīnikas iekārtu iegādei agroķīmijas koncerns piešķīris 0,5 miljonus dolāru un Ventspils pilsētas izpildkomitejai pārskaitīts 1 miljons dolāru, bet 1990. gadā noteikti tiks pārskaitīti 1 līdz 2 miljoni dolāru - atkarībā no nosūtītās kālija sāls apjoma.

Un tagad īsi par atsevišķu kompleksu ekoloģiskajām problēmām.

Kālija sāls pārkraušanas komplekss. Sakarā ar to, ka uzlabota šī produkta kvalitāte un veikti attiecīgi pasākumi, atmosfērā iekļuvušo putekļu daudzums šogad salīdzinājumā ar 1987. gadu samazinājās 25 reizes un sasniedza 17 tonnas gadā, bet maksimāli pieļaujamā norma ir 22 tonnas gadā.

Importēti divi jauna tipa putekļu uztvērēji, kas izmaksāja 150 tūkstošus dolāru. Pēc to nodošanas ekspluatācijā atmosfērā iekļuvušo putekļu daudzums samazināsies.

Naftas pārsūknēšanas komplekss. Saskaņā ar PSRS Ministru Padomes ķīmijas un mežsaimniecības kompleksa biroja un republikas Ministru Padomes lēmumu 1990. gadā paredzēts rekonstruēt Ventspils naftas un naftas produktu eksporta uzņēmuma 2. tankkuģu piestātni, bet no 1990. līdz 1993. gadam - uzņēmuma pirmo kārtu. Republikas Ministru Padome ar 1989. gada 26. septembra rīkojumu apstiprinājusi uzņēmuma rekonstrukcijas projektu ar būvdarbu kopējo tāmes vērtību 21,4 miljonu rubļu apmērā.

Sākti sagatavošanas darbi balasta ūdeņu attīrīšanas ietaišu rekonstruēšanai. Notiek sarunas ar firmu “Finstroj” par dispečerizācijas sistēmas un kontroles un mērīšanas aparātu projektēšanu un montāžu, par naftas duļķu termiskās apstrādes automatizāciju.

Metanola komplekss - 800. No 34 miljoniem rubļu tāmē paredzēto kapitālieguldījumu apgūti 30 miljoni rubļu. Izdarīta tehniskā ekspertīze un koriģēta tehniskā dokumentācija, ņemot vērā ekoloģiskās drošības prasības. 1990. gada pirmajā ceturksnī paredzēta projekta sabiedriskā aizstāvēšana un tiks pieņemts galīgais lēmums par šī kompleksa celtniecības pabeigšanu.

Kompleksa sastāvā ir dzelzceļi, uz kuriem cisternas ar ķīmijas kravām, vispirms cisternas ar amonjaka, var stāvēt ārpus Ventspils robežām. To sagatavošanu ekspluatācijai bija paredzēts pabeigt 1989. gadā. Taču PSRS Transporta celtniecības ministrijas Baltijas hidrotehniskās celtniecības un montāžas darbu trests (pārvaldnieks biedrs V.Para) šos darbus ārkārtīgi novilcinājis. Republikas Ministru Padome griezusies pie ministra ar priekšlikumu tuvākajā laikā izskatīt šo jautājumu republikā.

Amonjaka pārkraušanas komplekss. Šeit darbs tika vērsts divos galvenajos virzienos: uz atmosfērā ievadīto kaitīgo vielu daudzuma samazināšanu un potenciālo briesmu samazināšanu. Pirmo reizi mūsu zemes praksē izdarīts izotermisko rezervuāru kapitālais remonts ar pilnīgu izolācijas nomaiņu. Amonjaka glabāšanas normatīvi samazināti par 50 procentiem. Civilās aizsardzības štābs un pilsētas izpildkomiteja noteikuši štāba, Ventspils dzelzceļa stacijas personāla un ostas rūpnīcas savstarpējās informēšanas un sadarbības kārtību. Gāzes saimniecības avāriju dienests apgādāts ar jauniem līdzekļiem.

1990. gadā paredzēts ārzemēs iepirkt pārvietojamu gāzes analizēšanas laboratoriju 600 tūkstošu dolāru vērtībā gaisa vides operatīvai kontrolei dažādās reģiona vietās, piesārņojuma tendenču noteikšanai un tā avotu savlaicīgai atklāšanai.

Izskatīti ASV un VFR firmu tehniskie priekšlikumi par rūpnīcas un pilsētas monitoringu izgatavošanu. To ieviešana ļaus prognozēt avārijas situāciju iespējamību un nodrošinās apkārtējās vides automātisku kontroli Ventspilī. Mūsu zemes valdība pieņēmusi lēmumu piešķirt valūtu šādas iekārtas iegādei.

Tiek veikti pasākumi, lai republikas pierobežas stacijās tiktu izveidotas automātiskas sistēmas ar defektu novēršanas posteņiem ķīmijas kravu cisternu ieejas kontrolei. Papildus kontroles un caurlaides posteņiem Pitalovas un Rēzeknes stacijās tiek izveidots postenis Jelgavas stacijā, piegādātājrūpnīcu pārstāvji Ventspilī pieņem dzelzceļa cisternas ar amonjaka kravu.

Neraugoties uz doto uzdevumu, diemžēl joprojām nav noslēgti līgumi ar amonjaka piegādātājiem, kuros skaidri būtu paredzētas ekonomiskās sankcijas par produkcijas piegādi bojātās cisternās un par nesaskaņota cisternu apjoma pienākšanu Ventspils transporta mezglā. Paredzēts, ka ostas rūpnīca šo darbu pabeigs pirmajā ceturksnī.

Saskaņā ar republikas Ministru Padomes 1989. gada 7. augusta lēmumu Ventspilī veikts dzelzceļa remontdarbu komplekss.

Firmas “Monsanto” (Beļģija) un “Supra” (Zviedrija) devušas kompleksiem Ventspilī tehnisko novērtējumu. Izpētīta vairāku analoģisku ASV, VFR un VDR rūpniecības kompleksu pieredze. Bez tam Ventspili apmeklējusi sabiedriskās organizācijas “Ekolatvija” grupa no Savienotajām Valstīm. Vērtējumi parādījuši, ka tehnoloģiskās iekārtas un procesi ostas rūpnīcā atbilst starptautiskajiem standartiem. Taču ir arī vairākas tādas problēmas, ko var atrisināt īsā laikā. Lielākā daļa no tām iekļautas pasākumu plānā, kas pieņemts 1989. gada 22. decembrī un ko apstiprinājis ostas rūpnīcas direktors.

Īpaši jāizceļ jautājums par nitrilakrilskābes pārkraušanu. Par šo skābi dots īpašs vērtējums kā par ļoti indīgu vielu. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka republikāniskajā ekspertīzē netika iesaistīti speciālisti, kas nodarbojas ar nitrilakrilskābes ražošanu un pēta tās īpašības un iedarbību uz vidi.

Tilpnēs un cisternās skābe atrodas zem atmosfēras spiediena. Tas lielā mērā mazina bīstamību. Pēc zinātniskās pētniecības institūta “Polimērs” slēdziena, akrilonitrils ir viegli uzliemojošs šķidrums. Ja tas sadeg gaisā, veidojas netoksiski savienojumi. Pastāv viedoklis, ka, sadegot nitrilakrilskābei, veidojas zilskābe. Pēc ražošanas apvienības “Nitrons” speciālistu vērtējuma, ugunsgrēka sākuma stadijā no nitrilakrilskābes virsmas izdalās zilskābes tvaiki, taču to daudzums nepārsniedz maksimālo pieļaujamo koncentrāciju un vienlaikus tie pilnīgi sadeg.

Beļģijas firma “Monsanto”, kas ražo nitrilakrilskābi vairāk nekā trīsdesmit gadus, devusi uz vispusīgu pētījumu rezultātiem balstītu slēdzienu, ka šo skābi plaši lieto rūpniecībā un tās iedarbība uz cilvēku veselību un vidi ir labi izpētīta. Ražošanas apvienības “Nitrons” Saratovas rūpnīcā, kas ražo šo skābi kopš 1978. gada, skābes ražotnē nav reģistrēts neviens arodslimības gadījums.

Tik sīks skaidrojums tiek sniegts tāpēc, lai deputātu pieeja lēmumu pieņemšanai būtu pārdomātāka.

Pie viena momenta es gribētu pakavēties īpaši. 1990. gadā Latvijas republikāniskā celtniecības apvienība “Lauku celtnieks” ierosināja izveidot kopīgu PSRS un Turcijas uzņēmumu, iesaistot Saratovas rūpnīcu, lai ražotu mūsu republikā ārkārtīgi deficītos santehnikas izstrādājumus, polimērbetonu, siltumnīcu konstrukcijas un citu produkciju no akrila līdz 60 miljonu rubļu apmērā. Perspektīvā tika plānots to pārdot eksportam. Taču tas iespējams vienīgi tādā gadījumā, ja caur Ventspils ostu varēs papildus eksportēt vēl līdz 30 tūkstošiem tonnu nitrilakrilskābes, kas Turcijā tiks izmantota, lai izgatavotu lokšņu materiālu kopīgajai ražotnei.

Līdz šim republika un Ventspils par skābes pārkraušanu nesaņēma nekādus valūtas atskaitījumus. Uz tieša līguma pamata panākta vienošanās ar r/a “Nitrons” par valūtas atskaitījumiem 4 procentu (1,2 miljonu dolāru) apmērā par skābes eksportēšanu. Tas papildina to 1 procentu, kas saskaņā ar PSRS Ministru Padomes rīkojumu noteikts 1990. gadā par ķīmisko kravu pārkraušanu. Ja pastāvēs kopīgais uzņēmums, papildu atskaitījumi var sasniegt 2,5 - 3 miljonus dolāru gadā.

Acīmredzot jānovērtē arī tiešie zaudējumi, kas rastos, izbeidzot nitrilakrilskābes eksportu. Ja kontrakti par skābes piegādāšanu netiks izpildīti par 30 miljoniem dolāru, tas var izraisīt prāvas sankcijas - naudas sodus valūtā. Turklāt tiks samazināts no nitrilakrilskābes gatavoto izejvielu un materiālu imports - pašlaik mēs tos saņemam vieglajai rūpniecībai - un nenovēršami sašaurināsies tautas patēriņa preču ražošana.

Viss iepriekš sacītais nekādā ziņā nenozīmē, ka ekoloģijas problēmas ir likvidētas vai ka tās prasa mazāk ievērības un rīcības.

Latvijas PSR Ministru Padomei ir šāds priekšlikums: 1990. gada pirmajā pusgadā uzdot tai pabeigt darbu, lai noteiktu iespējas pārvietot amonjaka un nitrilakrilskābes tilpes, atrastu vietu, uz kurieni tās pārvietot, noteiktu termiņus un pabeigtu vispusīgi izpētīt jautājumu par šo kompleksu turpmāko ekspluatāciju. Provizoriski priekšlikumi ir, taču vajadzīgs rūpīgāks inženiertehniskais un ekonomiskais pamatojums.

Latvijas PSR Ministru Padome uzskata, ka nepieciešams parādīt zināmu neatlaidību un tālāku uzstājību un atrast formu, lai izskatītu kopīgi ar ministrijām un apspriestu ar Ventspils pilsētas izpildkomiteju visas problēmas, kas saistītas ar ekoloģiju un kompleksu darba drošību, un līdz 1990. gada 1. jūlijam iesniegtu republikas Augstākajai Padomei pamatotus un dažādos līmeņos saskaņotus lēmumus.

Priekšsēdētājs. Varbūt ir jautājumi, jo jāstrādā ir operatīvi? Ja jūs jūtat, ka ir konkrēts jautājums, uzdodiet uzreiz. Tādu nav. Šeit informēju par debatēm. Indulis Emsis, Pēteris Cimdiņš un Arvīds Ulme. Un pēc tam biedrs Lembergs. Vēl ir biedrs Eizāns. Es domāju, ka visi mūsu kolēģi saprot, ka šeit jautājums ir skaidrs. Tomēr jāizsaka precīzi sava attieksme - un sevišķi, ja ir konstruktīvi priekšlikumi. Lūdzu, biedri Emsi, jums vārds.

I.Emsis.Godāto priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Latvijas Valsts dabas aizsardzības komiteja uzskata, ka Slokas celulozes un papīra rūpnīcas darbība nav savienojama ar Jūrmalas kūrortpilsētas statusu. Tās darbība ir pretrunā ar dabas aizsardzības likumdošanu, un ražotnes izplūdes pārsniedz vidēji pieļaujamos antropogēnās slodzes kontrolrādītājus. Piemēram, decembrī tā pārsniegums par dažādiem individentiem svārstās no 3,5 līdz 11,4 reizēm. Uzskatu kā mērķi Slokas celulozes un papīra rūpnīcas pārprofilēšanu vajadzībām, kas saistītas ar kūrortpilsētas infrastruktūras nodrošināšanu. Paskaidroju, ka Ministru Padomes iesniegtajā priekšlikumā paredzēts izmainīt Augstākās Padomes šā gada 29. jūlija sesijā pieņemto lēmumu par celulozes ražošanas pārtraukšanu ar 1990. gada 1. janvāri turpināt celulozes ražotnes darbību samazinātā apjomā līdz 1994. gadam. Šajā laikā ar ārzemju firmu līdzdalību pārprofilēt Slokas ražotni ar mērķi 1995. gadā uzsākt ekoloģiski tīrāku koksnes slīpmasas un kartona ražošanu. Atzīmē, ka piedāvātais pārprofilēšanas variants neveicina vienotu tautsaimniecības kompleksa veidošanos republikā, jo netiek piedāvāta Latvijai vitāli nepieciešamās jaunas, modernas celulozes ražotnes izveidošanas programma. Papīrs būs jāieved arī 1995. gadā, celuloze jāieved arī 1995. gadā, kartons būs jāeksportē. Tātad mūsu atkarība pieaugs. Secinu, ka šā priekšlikuma realizācijas gadījumā ekoloģiskie parametri tiks pārkāpti vismaz līdz 1992. gadam un skābekļa ķīmiskā patēriņa normas - pat līdz 1994. gadam. Lūdzu Latvijas Augstākās Padomes deputātus paturēt spēkā jūlija sesijā pieņemto lēmumu par celulozes ražošanas pārtraukšanu Slokā 1990. gada 1. janvārī, vienlaikus atzīstot faktu, ka ražotnes slēgšana ir ārkārtējs un netipisks vides aizsardzības pasākums. Un atgādinu, ka lēmumu par Slokas ražotnes nesavienojamību ar kūrorta statusu pēdējo divu gadu laikā atzinušas trīs republikas, trīs Vissavienības ekoloģiskās ekspertīzes un zinātniskās komisijas, Jūrmalas Tautas deputātu padome, Dabas aizsardzības komitejas sabiedriskā un zinātniskā padome.

Jautājumā par Ventspili, par akrilskābes nitrila transporta pārtraukšanu. Tas ir centrālais bīstamības objekts Ventspilī. Un Dabas aizsardzības komiteja uzskata, ka tieši ar šī akrilskābes nitrila transporta mezgla darbības pārtraukšanu ir jāsāk atrisināt ekoloģiskās problēmas Ventspilī. Centra ministrijas kopš 29. jūlija Augstākās Padomes sesijas, kad te piedalījās arī un uzstājās jūsu priekšā cienījamie pārstāvji, nav noslēguši līgumu ar mūsu Ministru Padomi, kā viņi to solīja. Tātad ir lauzuši savu solījumu, un Dabas aizsardzības komiteja uzskata, ka šādā gadījumā paildzināt akrilskābes nitrila transportu nozīmē piekāpties centra spiediena priekšā un turpināt apdraudēt Ventspils iedzīvotāju ekoloģisko drošību avārijas gadījumā. Tātad mēs uzturam prasību paturēt spēkā iepriekšējās Augstākās Padomes lēmumu, jo, manuprāt, ja mēs ekoloģijā mainīsim lēmumus ik pusgadu, tad es neredzu, kā var strādāt Dabas aizsardzības komiteja un citi vadības orgāni šajā nozarē.

Priekšsēdētājs. Nākamais runās biedrs Cimdiņš, Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta direktora vietnieks.

P.Cimdiņš. Cienījamo padomes priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jautājuma būtība, kāpēc atkārtoti jāizskata Slokas celulozes un papīra fabrikas jautājums, nav vairs ekoloģiskas, bet ekonomiskas dabas. Visiem ir skaidrs, ka ekoloģiskie jautājumi, pastāvot Slokas celulozes un papīra fabrikai, Jūrmalā nevar tikt atrisināti. Situācija ir tāda, ka šajā laika posmā Sloka, kas ražo 0,8 procentus no PSRS celulozes, sakarā ar republikas pāreju uz saimniecisko aprēķinu tagad būs spiesta izgatavot 100 procentus no Latvijas celulozes. Tātad, ja 0,8 procentu Vissavienības celulozes dēļ mēs ierosinājām Slokā ražošanu pārtraukt kā ekoloģiski nepieņemamu, tad tagad jautājums kļūst ekonomisks. Biedra Misurkina referātā par Jūrmalas attīstību un Slokas celulozes un papīra fabrikas pārprofilēšanu izteiktā programma šķiet stratēģiski pareiza un varētu būt pieņemama, taču garantijas, ka šī programma tiks īstenota, nav.

Uzskatu, ka šeit būs četri secinājumi par Slokas celulozes un papīra fabrikas darbību un tālāko attīstību Jūrmalā. Pirmais. Slokas fabrika bija, ir un būs galvenais Lielupes piesārņotājs, dodot 70 procentus no Lielupes kopējā piesārņojuma. Veiktie pasākumi Slokas fabrikā gan samazina piesārņojumu, taču dabas aizsardzības prasībām atbilstošais līmenis plānots sasniegt tikai 1995. gadā. Garantiju tam nav.

Otrs. Slokas celulozes un papīrfabrika dod 84 procentus no Jūrmalas ūdens piesārņojuma. Lielupe pašlaik ir relatīvi vairāk piesārņota nekā Daugava un dod 30-40 procentus no kopējā piesārņojuma. Slokas fabrikas daļā ir vismaz 25 procenti.

Trešais. Perspektīva tuvākajiem pieciem gadiem. Te ir četri varianti:

a) Jūrmalas pilsētas robežās Lielupes pašattīrīšanās spējas ir minimālas, nepieciešams upi attīrīt;

b) pārtraucot celulozes ražošanu, Lielupes stāvoklis pats no sevis būtiski neuzlabosies. Turpināt ražošanu, stāvoklis Lielupē būtiski nepasliktināsies. Jo Lielupe posmā lejpus Slokas 6 līdz 10 kilometru attālumā ir mirusi upe;

c) eksperiments ar ražošanas samazināšanu uz pusi no iepriekšējā celulozes apjoma šķiet perspektīvs, kaut gan pašreizējā stadijā nav pietiekami zinātniski pamatots;

d) novēršot barbarisko Slokas papīrfabrikas attīrīšanas iekārtu ekspluatāciju un kardināli pārkārtojot ražošanas kultūru, ūdens piesārņojumu var samazināt par 25 procentiem no pašreizējā līmeņa.

Ceturtais un pēdējais secinājums. Pēc Maskavas pēdējās ekspertu komisijas slēdziena Sloka gadā dod produkciju par 57 miljoniem rubļu, kas atbilst 25 miljoniem rubļu nacionālā ienākuma. Kūrortā ik mēnesi atpūšas 30 tūkstoši organizētu un 60 tūkstoši neorganizētu atpūtnieku, tas dod rekreācijas efektu 280 miljonu rubļu nacionālā ienākuma gadā. 63 miljonus rubļu vajag Slokas rekonstrukcijai un piecus gadus laika. Šajā laikā turpinot ekoloģiski netīru ražošanu. Kaut gan principā ir skaidrs, ka Slokas papīrfabrikai nav attīstības perspektīvu Jūrmalā un agri vai vēlu to nāksies slēgt. Pieņemot, ka pašreizējā situācijā PSRS valdība nespēj uz tirgus ekonomikas pamata vienoties ar Latvijas valdību un tāpēc mums jānokārto pašiem sava neatkarīga celulozes un papīra ražošana, jāskatās par ekonomiskajiem zaudējumiem.

Pēc gaisa un ūdens piesārņojuma līmeņa (pēc 1988. un 1989. gada datiem) ekoloģiskie zaudējumi, ko Slokas celulozes un papīra fabrika nodara Jūrmalai un Lielupei, vērtējami 7,7 miljonu rubļu apjomā gadā, 0,7 miljoni ir atmosfēras piesārņojums un 7 miljoni rubļu - gaisa piesārņojums. Ja izejam uz starptautiskiem standartiem, tad šie zaudējumi vērtējami 29 miljoni dolāru apjomā gadā. Slēdziens. Izlemjot jautājumu par Slokas celulozes un papīra fabrikas tālāko pastāvēšanu un darbību Jūrmalā, jāatzīst, ka šī ražošana nebūs ekoloģiski nekaitīga, tā būs ekoloģiski kaitīga, un šai ražošanai nav perspektīvu. Ja neatkarīgas Latvijas papīra ražošanas vārdā mums ir pieņemama šāda ražošana kā pierādījums tam, ka mēs patstāvīgi varam risināt savus jautājumus, kaut arī ar zaudējumiem, tad lūdzu deputātus izlemt šos jautājumus.

Priekšsēdētājs. Vārds Latvijas Vides aizsardzības kluba prezidentam Arvīdam Ulmem.

A.Ulme. Es šoreiz nepārstāvu tikai Vides aizsardzības klubu, bet sabiedrisko padomi. Šajā sabiedriskajā padomē ir daudzi desmiti organizāciju, tur ir abu fronšu ekoloģiskās komisijas, tur ir arī pat ražošanas apvienības, uzņēmumi, pat kolhozi un viens klubs, tas ir, Vides aizsardzības klubs. Un mēs pirms nedēļas izskatījām šo jautājumu un pieņēmām lēmumu, kuru mani atsūtīja jums šeit nolasīt. Lēmums, pret kuru balsoja tikai Interfrontes ekoloģiskās komisijas pārstāvis, tika pieņemts tāds, ka ievēroti katras organizācijas ārstu, biologu, zinātnieku un neformāļu dažādi šā viedokļa traktējumi, bet vienkāršojot var teikt, ka bija pieņemts, ka, ievērojot to, ka nekas nav izmainījies kopš jūlija, radikāli nekas nav labojies, nav vajadzības atcelt šo iepriekšējo jūsu pieņemto lēmumu.

Tomēr mēs negribētu, ka cienījamiem deputātiem nerastos priekšstats, ka “zaļajiem” neinteresē nekāda ekonomika, ka vienkārši viņi fanātiski par katru cenu grib kaut ko aizliegt. Visā pasaulē jebkura ekonomika saistīta ar ekoloģiju, jo ekoloģija - tā ir ekonomika, izņemot kolonizatoriem. Tiem gan ekonomika un ekoloģija ir divas dažādas lietas, bet jebkuram mājas saimniekam - vai tas būtu viensētas saimnieks, vai tas būtu jebkuras valsts saimnieks - jāzina, ka ekoloģija ir ekonomiska. Un tas nav diskutējams jautājums. Varbūt jūs tiešām varētu paņemt komandējumu un aizbraukt pie kādām Āfrikas mežoņu tautām un pajautāt viņiem: vai kūrortā vajag celulozes vārītavu būvēt vai nevajag? Jo kas ir ekonomiski - kūrorts vai celulozes vārītava? Tas nav diskutējams jautājums, tas ir pilnīgi skaidrs. Bet runa acīmredzot nav par to, ka šeit nezina, ka šis jautājums ir ekoloģiski slikts. Runa ir par to, ka ir ārkārtēja situācija; to arī “zaļie” jeb šo “zaļo” padome pilnīgi un skaidri aptver, ka ir ārkārtēja situācija izveidojusies, un mums arī pieņēma, ka 14 miljardus zaudējumu tur gandrīz, nebūs jums sāls un nākamā sesija notiks pie sveču gaismas, ja nebūs šī te, ja aizslēgsiet šo celulozes vārītavu. Dabiski, ka tā ir vienkārši šantāža. Es to citādi nemaz nevaru nosaukt. Un treškārt - tas ir arī politisks jautājums, jo man tomēr gribas, lai jūs saprastu, ka šeit nav runa tikai par Slokas celulozes vārītavas vai Ventspils jautājuma pārskatīšanu. Šeit ir runa ļoti precīza un skaidra - vai tā būs tautas vara, vai te būs resoru vara. Reālā vara nepieder jums, šeit sēdošiem, bet pieder resoriem, kuriem ir ražošanas līdzekļi, šie miljardi un tā tālāk. Un praktiski ir tiem pieteikts karš, bet jau par vēlu, simtreiz par vēlu. Un, ja jūs šoreiz paspēlējat, tad Augstākā Padome kā vienīgais mehānisms, pie kā sabiedrība var griezties pēc palīdzības, tiek diskreditēta. Man liekas, ka tas ir galvenais, kāpēc grib, lai jūs šeit pieņemat lēmumus, te arī atceļat lēmumus. Ja tas būtu ārkārtējs stāvoklis, tad viņi varētu sacīt, kā tas bija kara laikā, tad varētu 24 stundu laikā celulozes vārītavu pārcelt uz citu vietu. Kas ir mūsu koki, simtiem hektāru koku. Varēja noorganizēt makulatūras pārstrādāšanu, tad valdība varēja griezties pie jums ar prasību par šo papīra ražošanas aizsardzību. Bet tas ir vieglākais ceļš, lai jūs vienkārši diskreditētu un lai sabiedrībai nekas cits neatliktu, kā veidot savu “zaļo” Augstāko Padomi, savu “zaļo” tribunālu un savus “zaļos” cietumus.

Priekšsēdētājs. Nākamais runās biedrs Lembergs.

A.Lembergs. Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jo vairāk mēs iedziļināmies Ventspils ekoloģiskajās problēmās, jo vairāk pārliecināmies, cik sarežģīti ir to risināšanas iespējamie varianti un cik tie sāpīgi var izrādīties gan Latvijas, gan Padomju Savienības ekonomikai. Mūsu problēmu risināšanas galvenā grūtība ir tā, ka tai piemīt komplekss sistēmveida raksturs. Līdz šim Ventspils pilsētu Savienības monopoli ir uzskatījuši par ērtu, izdevīgu vieglas peļņas gūšanas veidu. Šobrīd arvien vairāk iezīmējas analoga pieeja no republikas puses. Šo pieeju var raksturot ar īsu formulu. Nauda mūsu, valūta mūsu, peļņa mūsu, problēmas, ventspilnieki, - jūsu. Šobrīd ventspilnieki šo formulu kategoriski noraida. Ventspilnieki ir apņēmības pilni izcīnīt tādu stāvokli, ka pilsētā, tās teritorijā izvietotie uzņēmumi veic ekoloģiski tīru darbu, neradot briesmas iedzīvotāju veselībai un dzīvībām. Par savu pasaules klases darbu, kāds tiek veikts Ventspilī, kas ir analogs Turku, Pori, Stokholmai, Roterdamai, Antverpenei, Hamburgai, Tampai, Ņuorleānai un citām, mēs saņemtu ne jau kroplus bērnus un mūžīgas bailes. Ekoloģisko situāciju Ventspilī ir izvērtējušas divas ekspertīzes. Pēdējā no tām savu darbu veica republikas Ministru Padomes uzdevumā. Un pirms gada izdarīja sekojošo slēdzienu. Man ir klāt šīs ekspertīzes materiāls. Pirmais punkts: “Ventspils ostas rūpnīca un Ventspils naftas un naftas produktu pārkraušanas uzņēmums ir jāslēdz un jāpārceļ ārpus pilsētas sakarā ar to nesavienojamību ar pilsētu. Nepieļaut naftas bāzes, rezervuāru parka paplašināšanu pilsētas robežās.” Tālāk nelasu. Šā gada jūlijā, augustā ekspertīzes rezultātus izskatīja republikas Ministru Padomes prezidijs. Kur pirmajā punktā lēmumā ir teikts: “pievienoties kompleksās ekoloģiskās ekspertīzes komisijas slēdzieniem par rupjajiem pārkāpumiem, izvietojot pārkraušanas kompleksus Ventspils pilsētas robežās”. Kā dzirdat, ekspertīzes kategoriskie slēdzieni tika akceptēti. Vienlaicīgi jau vairāk nekā gads ir pagājis, meklējot izeju no radušās situācijas - ko, kādā apjomā darīt, lai normalizētu ekoloģisko situāciju Ventspilī. Diemžēl kardināls, komplekss problēmu risināšanas variants, attiecīgs algoritms līdz šim brīdim nav atrasts.

Pēdējā laikā tik tiešām Ventspilī divas trīs dienas ir strādājuši speciālisti no ASV, Beļģijas un Zviedrijas. Viņu slēdzieni nav tik kategoriski kā republikas ekspertu. Ar Tai kungu no Beļģijas, kas pētīja tieši akrilskābes nitrila jautājumu, es pusotras stundas runāju. Šo bīstamības jautājumu, īpaši transportēšanas procesā caur pilsētu, viņš nenoņēma. To es jums atbildu, kā teikt, dieva priekšā. Kādu pozīciju ieņemt ventspilniekiem šajā situācijā? Mēs uzskatām, ka jāiziet ir no ļaunākā, ne pesimistiskākā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ārzemju speciālistu slēdzieni nav tehniski ekoloģiskā ekspertīze, kā no šīs tribīnes pirms pāris minūtēm ziņoja biedrs Oļegs Misurkins, bet gan tikai vērojumi Ventspilī. Visplašākā speciālistu grupa bija no ASV, kuru vadīja mums visiem pazīstamais Embrekta kungs no “Ekolatvijas”. Bet arī viņi nepretendē uz pēdējo vārdu, jo savā secinājumā raksta: “Nepieciešams veikt pilnīgu un neatkarīgu ekspertīzi par esošajiem kompleksiem un to drošību.” Vienlaicīgi attiecībā uz akrilskābes nitrilu piektajā punktā ir teikts: ir liels risks darbībai ar akrilskābes nitrilu - pilsētas tuvums. Godīgi sakot, mēs jau esam noguruši no ekspertīzēm, darba grupām, komisijām. Mums rodas iespaids, ka tas viss ir mēģinājums vilkt garumā Ventspils problēmu risināšanu. Katra Ventspils jautājuma caurskatīšana beidzas ar pasākumu plāniem un lēmumiem. Bet kā tie pildās? Diemžēl neapmierinoši. Tā, piemēram, no republikas Ministru Padomes 1989. gada 7. augusta 182. lēmuma “Par pasākumiem ekoloģiskās situācijas uzlabošanai Ventspilī” punktiem noteiktajā termiņā pilnā apjomā nav izpildīti vai nepildās 11. Tas ir - gandrīz visi. Tad, kad jāizsaka solījumi vai apņemšanās, tad gan Maskavā, gan Rīgā visi saka: jā, jūsu prasības ir pamatotas, jā, mēs tās risināsim, jā, mēs jums palīdzēsim. Bet tad, kad nonāk līdz darīšanai, tad izrādās, ka tās ir bijušas, ar retiem izņēmumiem, tukšas runas.

Ekoloģisko situāciju Ventspilī nevar izskatīt atrauti no sociālās infrastruktūras attīstības. Kāda situācija Ventsplī ir šai ziņā, blakus liekot tos apmēram 4 miljardus valūtas rubļu, ko, ekspluatējot Ventspili, gūst Padomju Savienība un no nākamā gada arī nedaudz Latvija. Ventspilī nodotie neražojošie pamatfondi uz vienu iedzīvotāju no republikas vidējā līmeņa sastāda 50 līdz 70 procentus. Tas ir, ik gadus mēs strauji atpaliekam no vidējā attīstības līmeņa mūsu republikā. Savienības un republikas budžetu tiešo maksājumu veidā ik gadus saņem 225 miljonus padomju rubļu, atmetot pašai Ventspilij tikai 14 jeb 6 procentus. Mūsu nākamā gada budžetu mēs esam spiesti veidot ar 3,5 miljoniem jeb 20 procentu deficītu, republikā 5 procentu deficīts. Mums ir liegta iespēja iegādāties importa medicīnas aparatūru un medikamentus, jo mūsu izcīnītajiem dolāriem nav atrasta iespēja dot rubļa segumu, tas ir, viens dolārs - 62 kapeikas. Mums nav no kā finansēt pilsētas kultūras namu, vecpilsētas un 13. gadsimta pils restaurāciju, pilnā apmērā veikt maksājumus par bioloģisko attīrīšanas ierīču ekspluatāciju un citus. Vēršu deputātu uzmanību uz ekonomisko mehānismu, kāds bija cariskajā Krievijā pirms apmēram 100 gadiem. Tā 1886. gadā impērijas ostu ienākumi no preču tranzīta caur Baltijas ostām sastādīja apmēram 1,5 procentus no preču vērtības. Bet ienākumi kronim, tas ir, centram, kā to tajā laikā sauca, 0,2 procenti. Ja mums atrastos drosme atgriezties pie tā laika ekonomiskajām attiecībām, tad pilsētas budžetā, tikai pateicoties ostas kompleksu darbībai, ik gadus ienāktu nodokļu maksājumi padomju naudā 60-70 miljoni rubļu, to skaitā valūtā - ap 50 miljoniem rubļu. Tādā gadījumā mēs īsā laikā spētu atrisināt daudzas Ventspils ekoloģiskās un sociālās problēmas.

Cienījamie deputāti! Ir pilsētas Tautas deputātu padomes lēmums par akrilskābes nitrila pārkraušanas pārtraukšanu caur Ventspili ar 1990. gada 1. janvāri, bet amonjaka - no 1991. gada 1. janvāra. Pēc mūsu domām, uz šo brīdi mums nav pamata savu lēmumu mainīt, jo pārliecības par drošību nav. Izbrīvējušās pārkraušanas jaudas var izmantot citur. Pasvītroju - ekoloģiski drošu preču pārkraušanai. Tādas ir. Konkrēti ko pārkraut - tas mums jārisina kopīgi, ievērojot visu pušu intereses. Ventspilnieku un Augstākās Padomes lēmumu lūdzu atbalstīt, ar to akceptējot savu nostāju, ka cilvēks ir augstākā vērtība.

Priekšsēdētājs. Runās PSRS tautas deputāts Eizāns. Vēl lūdz vārdu Roberts Misāns. Es domāju, ka dosim viņam vārdu.

A.Eizāns. Godājamais priekšsēdētājs, godājamie deputāti! Biedra Misurkina izjustā runa mani gandrīz pārliecināja, un paldies dievam, ka man ir nocietināta karavīra sirds, un tāpēc, biedri Misurkin, jūs mani nepārliecinājāt. Nepārliecinājāt, pirmkārt, jo jūsu runa nebija īsti korekta. Par vienu neprecizitāti šeit runāja biedrs Lembergs. Nav bijušas bezgalīgas starptautiskās ekspertīzes, ir bijušas tikai divas - viena Savienības un viena Latvijas, pārējie visi ir bijuši it kā garāmgājēji, kuri izteikuši savu tīri tehnokrātisko viedokli. Tāpēc es atļaušos atgādināt, ka pēc Černobiļas katastrofas trešajā vai ceturtajā dienā ieradās MAGATE dižvīrs Blinka kungs, kas teica: “Štrunts priekš Dieva vaiga”. Un šis “štrunts priekš Dieva vaiga” vēl šobrīd mums ir milzīgs akmens visas valsts kaklā. Tātad vajag būt tomēr precīzam.

Otrs moments - attiecībā par narka kancerogēnām un mutogēnām īpašībām. Neviens nav atcēlis arī narka toksiskuma pakāpi, narks ir otrās pakāpes toksiskā grupā, tāds pats kā hlors, kura ir kaujas gāze, un nekur oficiāli tas nav atsaukts. Tātad tie, kas izsakās, ka narks ir gandrīz kompots, kuru var dzert pusdienās, es ļoti atvainojos, es tiem neticu un arī deputātus aicinu drusku padomāt par to. Bez tam narks jau akumulējas, tātad, ja šodien es ieelpoju vienu narka porciju, tā netiek ne izvadīta, ne noārdīta. Nāk nākošais elpas vilciens, un tādā veidā es sakrāju to devu, kas manā organismā izsauc vai nu vēža veidošanos, vai padara nepilnvērtīgus manus pēcnācējus. Arī tas nav apgāzts līdz šim. Un jūsu zināšanai, godātie deputāti, Ventspilī ir gājis gaisā tonnām nitrilskābes akrils, jo Embrekta kunga vadītā komisija atzīst, ka vienu procentu narka var savākt no izplūstošajām gāzēm, vārdu sakot, asimilēt un iegūt par to naudiņu. Tātad to mēs visu esam elpojuši un to pierāda arī mūsu Medicīnas institūta vadītā komisija, kura konstatējusi, ka katrs ceturtais ventspilnieks ir jau sensiblēts pret naftu. Un šeit es atļaušos pateikt, ka es vairs personīgi neticu mūsu Ministru Padomei, es neticu Maskavas Ministru Padomei, jo veselu pusgadu akadēmiķes Kukaines slēdziens netika cilāts Ministru Padomē. Tad, kad to sāka skatīt, tad tika pārmests, kāpēc komisija nav meklējusi alternatīvas. Es ļoti atvainojos, biedri Misurkin, alternatīvas meklējums Ventspils ekonomiskai izmantošanai ir Ministru Padomes, nevis Zinātņu akadēmijas uzdevums. Un tagad ir pagājis otrs pusgads un tagad jūs aicināt, ka tagad jūs vēl pusgadu paciešaties, jo pa to laiku meklēsiet kādas izejas. Es jums neticu. Tā ir laika izmānīšana un nekas vairāk, un pa to laiku mēs elposim tālāk šo naftu. Vispār Ministru Padome pret Ventspili ir bijusi visai ļauna pamāte, jo tādi ekoloģiski netīri uzņēmumi kā, teiksim, 6. autotransporta uzņēmums, gaļas un piena kombināts - tie visi ir Ventspils centrā, un gadiem mēs neko neesam panākuši, es lūgšu: pirms jūs balsojiet, padomājiet par to, ka mums šobrīd Ventspilī bērnudārzos pēc 1988. gada apsekošanas pirmajā grupā, kur ir veseli neslimojuši bērniņi, tādu mums ir 57 procenti, citās republikas pilsētās tādu ir 75-90 procenti. Otrajā grupā, kur bērni slimo šad un tad, mums Ventspilī to ir 25 procenti un pēdējā grupā - trešajā, kur ir hroniski slimie bērniņi, tie bieži slimojuši, Ventspilī tādu ir 18 procenti bērnudārzos. Citās pilsētās tādu ir daži procenti.

Un vispēdējais - pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas izstrādātiem testiem ir iespējams prognozēt, cik ilgi dzīvos jaundzimušais bērniņš. Tad, lūk, par ventspilniekiem, 1988. gadā dzimušajiem. Es neteikšu - Dievs. Dievs nav vainīgs, resori un Ministru Padome ir vainīgi. Piedzimušie puisēni dzīvos tikai 66,4 gadus. Tātad par šiem laikiem neviens gads nenāks klāt: tagad vīrieši dzīvo 65 gadus un piedzimušās meitenītes dzīvos 74,9 gadus - tagad viņām dzīves ilgums 73 gadi. Es lūdzu šos ciparus neaizmirst līdz tam brīdim, kamēr jūs balsosit.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Muceniek.

I.Mucenieks. Cienījamie deputāti! Augstākās Padomes Dabas aizsardzības komisija 26. decembrī savā sēdē ļoti uzmanīgi uzklausīja valdības ziņojumu, kuru sniedza Ministru Padomes priekšsēdētaja pirmais vietnieks biedrs Misurkins, ar priekšlikumu grozīt 1989. gada 29. jūlija lēmumā “Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanā” noteikto termiņu Slokas celulozes un papīra rūpnīcas ražošanas slēgšanai.

Mēs ar izpratni izturamies pret tām problēmām - ekonomiskajām, saimnieciskajām, sociālajām -, kas rodas sakarā ar šā lēmuma pieņemšanu. Taču, iedziļinoties darba apjomā, ko veikusi Slokas celulozes un papīra rūpnīca, kā arī Ministru Padomes organizatoriskajos un tehniskajos pasākumos, kas ir izstrādāti, mēs nevaram piekrist iesniegtajam lēmuma projektam par šī termiņa pārcelšanu uz 1994. gada 1. janvāri. Mēs nevaram piekrist gan to apstākļu dēļ, kas šeit tika jau pieminēti, gan arī to apstākļu dēļ, ka Ministru Padome kopā ar Slokas celulozes un papīra rūpnīcu pienācīgi nav strādājusi ar Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomi, jaunievēlēto padomi, kā ar sabiedriskajām organizācijām, kas darbojas šajā jomā tieši Jūrmalā, lai pārliecinātu kā vietējo varu Jūrmalā, tā arī sabiedrību par iespējamību savienot turpmāko celulozes ražošanu ar krasi izteikto slikto ekoloģisko situāciju Jūrmalā. Tāpēc komisija vienprātīgi principiāli pastāv uz iepriekš pieņemto Augstākās Padomes sesijas lēmumu šajā jautājumā. Tāpat komisija paliek pie iepriekšējā lēmuma, kas tika pieņemts jautājumā par biedra Eizāna pieprasījumu, kas tika sniegts pagājušajā sesijā un kuru arī komisija izskatīja iepriekšējās sesijas darba gaitā un iesniedza konkrētu lēmuma projektu Augstākajai Padomei pieņemšanai. Taču, kā jūs atceraties no sesijas darba gaitas, biedra Lemberga uzstāšanās ienesa noteiktas korekcijas un šis lēmums netika pieņemts. Un šodien iesniegtajā lēmuma projektā šis punkts ir formulēts tādā redakcijā, kādu to iesniedza komisija pagājušajā sesijā.

Priekšsēdētājs. Vārds Robertam Misānam.

R.Misāns. Godātie deputāti! Pirmām kārtām man būtu lūgums pacensties nekādā ziņā manu uzrunu neuzskatīt par sava mundiera goda aizstāvēšanu. 29. jūlijā arī es balsoju par mūsu visu kopīgi pieņemto lēmumu par celulozes vārīšanas izbeigšanu ar nākamā gada 1. janvāri. Tam bija vairāki iemesli. Pirmām kārtām bija viennozīmīgs zinātnieku slēdziens, ka celulozes vārīšana kombinātā nekādā ziņā nav savienojama ar Jūrmalas kā kūrorta pilsētas statusu. Otrkārt: jāsaka atklāti, ka speciālisti nebija izstrādājuši pasākumu programmu, kas dotu iespējas kardināli pietiekoši straujos tempos samazināt šo kaitīgo izmetumu daudzumu gan ūdenī, gan gaisā. Treškārt, mūsu sesijas darbā piedalījās PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks biedrs Gusevs un mums visiem solīja saprātīgi izskatīt un izlemt šo jautājumu. Es neatkārtošu to, ko jau biedrs Misurkins teica. No centrālajiem orgāniem, to skaitā arī biedra Guseva līmenī un biedra Rižkova līmenī, ir strikti pateikts ka ne kilogramu celulozes vairāk jūs nedabūsiet. Šodien es uzskatu, ka tomēr stāvoklis ir kardināli mainījies. Pirmām kārtām ekonomiski mums nav izdevies atrisināt celulozes saņemšanas jautājumu. Mums nav izdevies atrisināt jautājumu arī par to, ka republika saņem papīru, tās papīra šķirnes, kuras šodien saņem no citām savienotajām republikām, tajā pašā daudzumā, vismaz, kas bija līdz šim. Vēl vairāk - ir atnācis dokuments, ko parakstījis biedrs Mostovojs, lai republika, ja grib saņemt tādu pašu papīra daudzumu, padomā, no kādām, konkurētspējīgām precēm var atteikties, ko šodien saņem no citām savienotajām republikām, lai tās varētu pārdot ārzemēs un nopelnīt 39 miljonus invalūtas rubļu, par kuriem, lūk, varētu iepirkt šo papīru. Treškārt: es tomēr uzskatu, ka mainījies stāvoklis ir arī tādā ziņā, ka nu beidzot speciālisti ir izstrādājuši programmu, kurai ir zinātnieku slēdziens, ka, ja tās realizācijai vajag 4 gadus, ka šajā laikā Slokas celulozes kombināts, protams, labumu Jūrmalai nedarīs, taču pietiekami strauji šo piesārņošanas līmeni var samazināt, lai ar 1994. gadu pārietu uz ekoloģiski tīru produkciju. Bez šaubām, ar to vēl stāvoklis par jauna celulozes kombināta būvniecību, kas kaut kur atkal labumu dabai nedarīs, kaut arī, bez šaubām, tas piesārņos mazāk dabu kā līdz šim. Šodien ir arī ārzemju firmu slēdziens, kas bez liela kaitējuma Jūrmalai, lūk, varētu vēl piecus septiņus gadus turpināt ekspluatēt, varīt celulozi mazākā daudzumā, un nenodarīt lielu kaitējumu Jūrmalai. Es saprotu, biedri deputāti, ka nedara godu Augstākajai Padomei tas, ka mēs jūlijā pieņemam vienu lēmumu, šodien izmainām, nevis atmainām - es gribētu uzsvērt - bez izmaiņām. Un tomēr - kas darīs lielāku negodu: vai tas, ka mēs izmainīsim un pēc tam kontrolēsim, kā pildās izstrādātie pasākumi, vai - lai Dievs nedod, bet pagaidām viss iet uz to -, ka mums radīsies tādas ekonomiskas sekas, par kurām mums kopā būs laikam grūti atbildēt? Mans lūgums - pirms balsojam, to labi izsvērt.

Priekšsēdētājs. Divas minūtes lūdz vārdu Andrejs Cīrulis, PSRS tautas deputāts.

A.Cīrulis. Cienījamie biedri! Es gribētu atgriezties vēl un vēlreiz pie kādas apnikušas tēmas, jo savā laikā man ir bijusi tā laime strādāt Līgatnes papīrfabrikā un zināt arī papīra tehnoloģiju. Un no tā laika es nekādi nespēju saprast tādu lietu, kāpēc mēs dzīvojam tādos apstākļos, ka mēs pūdējam makulatūru, ka mums viss piekrauts ar makulatūru, mēs vienlaikus bendējam arī dabu. Ja mēs būtu laikus radījuši sistēmu otrreizējo izejvielu pārstrādei, bez šaubām, ka situācija kardināli izmainītos gan ekonomikā - es pat pasvītroju vārdu “kardināli” -, gan arī dabas aizsardzībā. Man bija laime, es neatceros, tas bija 1985. vai 1986. gadā, kad biju Vācijas Demokrātiskajā Republikā: strādājot laikrakstā “Cīņa”, apmaiņas komandējumā toreiz iepazināmies ar otrreizējo izejvielu savākšanas un pārstrādāšanas sistēmu. Pārsteidzoši bija tas, ka pat apgabala komitejas pirmais sekretārs nemitīgi sekoja mūsu braucienam un katru dienu pārliecinājās, vai mums ir parādīts viss, ko mēs gribam redzēt, jo viņu uztverē ir tā, ka tā ir būtiska problēma, ko vajag risināt nekavējoties. Pie tam te runa ir arī par to, ka, ja mēs kaut ko nedarīsim kardināli šīs lietas labā, jau pēc dažiem gadiem mūsu meži pārvērtīsies par vienu vienīgu atkritumu bedri no vienas vietas būs stikla, metāla stīpas, spaiņi un visādas drazas no vienas vietas, un mēs iztērēsim kolosāli daudz naudas, lai visu to atkal iztīrītu. Es domāju, ka ļoti daudz ko varētu iegūt, bet šajā sakarībā, lūk, ko es gribēju teikt. Mēs 1986. vai 1985. gadā bijām Vācijas Demokrātiskajā Republikā, mēs visu to aprakstījām “Cīņā”. Pēc tam mēs uztaisījām milzīgu apspriedi. Apaļā galda konferencē “Cīņas” redakcijā piedalījās, ja atmiņa neviļ, 26 atbildīgi republikas darbinieki, visi bija pārliecināti, ka tiešām šī lieta ir jānokārto. Vēl tālāk - par šo publikāciju bija pieņemts partijas Centrālās Komitejas biroja lēmums. Mēs jutāmies ļoti pagodināti. Vēl vairāk - rudenī notika partijas un saimnieciskais aktīvs par šo pašu problēmu. Bet mēs pagājuši uz priekšu neesam itin nevienā pozīcijā. Kad es vakar sesijā griezos dabas aizsardzības jautājumā un lūdzu ierakstīt lēmuma projektā - “radīt kompleksu programmu otrreizējo izejvielu pārstrādāšanai”, diemžēl šis priekšlikums dažādu apstākļu dēļ netika tā piefiksēts, ka tas būtu iegājis lēmumā. Un šai sakarā es ļoti lūdzu pārdomāt pasākumus, vai mēs tiešām nevaram kaut ko darīt otrreizējo izejvielu pārstrādāšanā, savākšanā, tādas kompleksas programmas izveidošanā, jo jāsaprot arī tas, ka tā ir ne tikvien dažādu iekārtu uzstādīšana, bet tā ir arī visu iedzīvotāju audzināšana, lai viņi mācētu - tāpat kā katrā kulturālā ārvalstī - savākt gan papīrus, gan baterijas, gan dzīvsudrabu, gan visu pārējo. Es aicinu tos, kam ir labas idejas un kas spētu izdomāt, kā mēs Latvijā varētu šo problēmu atrisināt, ķerties klāt pie šīs problēmas risināšanas, bet būtu labi, ja tam būtu arī kāds oficiāls atspaids.

Priekšsēdētājs. Mēs esam norunājuši, ka tagad pa divām minūtēm. Divas minūtes lūdz Dainis Īvāns.

D.Īvāns. Augsti godātais priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Kā žurnālists, kas var stāstīt par ekoloģisko tēmu, es sekoju šim Jūrmalas precedentam - Jūrmalas celulozes kombinātam jau no 1986. gada. Kopš 1986. gada nekas ne par kripatiņu nav mainījies. Neraugoties uz Slokas celulozes kombināta vadības solījumiem, neraugoties uz republikas valdības solījumiem. Es neticu, ka šajos četros gados arī kaut kas būtiski mainīsies. Mums biedrs Gusevs ar Rižkovu draud, ka viņi nedos ne kilogramu celulozes. Tādā gadījumā - vai mēs esam viena suverēna republika vai neesam? Mēs varam arī pieprasīt, lai par katru kvadrātmetru, ko izmanto biedra Rižkova un biedra Guseva ministrijas Jūrmalas kūrortos, mums piešķir noteiktu daudzumu celulozes. Mēs to varam šinī gadījumā paprasīt, jo jautājums ir par to, vai būt vai nebūt Jūrmalas kūrortam. Jo faktiski jau nav runa par celulozes kombinātu vien. Tikko es uzzināju, ka šī gada sākumā pirmajās dienās tiks atvērts Rīgas 2. piena kombināts Bauskas ielā 180. Strādnieki intensīvi velk cauruļvadus uz Daugavu. Izrakta tikai bedre attīrīšanas iekārtām, milzīgais modernais piena kombināts visu pa tiešo plūdinās Daugavā. Tas ir vēl viens faktors mūsu Jūrmalas iznīcināšanai. Es domāju, ka Augstākajai Padomei jādomā arī, lai šo jautājumu risinātu. Un mēs, būtībā Augstākā Padome, visā šajā periodā no 1986. gada ir pierādījusi tikai savu nevarību dabas postītāju priekšā. Arī Bolderājas šīfera un cementa kombināts. Labi, tas pārgāja kooperatīva rokās, bet kas no tā mainījās? Tāpat tiek piesārņotas mūsu plaušas ar tiem pašiem kancerogēniem izmetumiem, kā tas ir noticis agrāk. Tāpēc es domāju, ka vienreiz Augstākajai Padomei ir jāparāda sava stingrā griba. Vienreiz mums ir jāpasaka “nē”, un tad lai ministrija, lai vadība, lai attiecīgais uzņēmums domā, ko darīt. Jo galu galā, es domāju, republikā tik nevarīgi mēs neesam, ja mēs nevaram izdarīt neko. Pieļaujot šinī gadījumā atkal pa četriem gadiem atlikt jautājuma risināšanu, mēs pieļaujam tālākus precedentus, mēs pieļaujam atkal risināties šai dabas piesārņošanas ķēdei tālāk.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Leopoldam Ozoliņam.

L.Ozoliņš. Es domāju, ka šodien ir ļoti atbildīga sesija, un tāpēc mazu piemēru no manis pieredzētā Ufā, kura mums tiek pasniegta kā vilciena katastrofa, kur pārsprādzis šķidrās gāzes vads, kur sadedzināja, tagad jau ir zināms, pāri par tūkstoš cilvēku, no tiem liela daļa, gandrīz vai puse, bija bērnu. Nepaļaujoties pierunāšanai. Arī tur bija zināms, ka šis vads ir būvēts noziedzīgi, nebija izolācijas, nebija devēju, nebija monitoru, kuri nosaka automātiski gāzes noplūdi. Un cilvēks, kas konstatēja, ka noplūst šī gāze, piedeva vēl lielāku spiedienu un tos, kas būtu varbūt vēl bijuši dzīvi pēc šīs katastrofas, sadedzināja pusstundas laikā 120 grādu temperatūrā, paceļot spiedienu šai gāzesvadā.

Šodien atkal resori mūs pierunā nobalsot par atlikšanu un palikt mums par ķīlniekiem gan Ventspilī, gan Slokā. Biedrs Misurkina kungs mums nepateica, ka Slokā izdalās sevišķi toksiska viela - dioksīds, ko konstatēja nupat no Maskavas atbraukusī komisija. Un, ja mēs gribam Maskavai ticēt, tad mums būs jātic arī šai komisijai, kas konstatēja sevišķi toksisko vielu. Un kāpēc mūsu bērniem un vēl nepiedzimušiem bērniem ir jābūt jau slimiem? Kāpēc viņiem ir jābūt debiliem un kāpēc viņiem vispār nav jāpiedzimst? To es arī gribētu jautāt visvarenajiem resoriem. Tiem ir nauda, tiem ir miljardi. Jūs dzirdējāt, kādas kombinācijas notiek ar miljoniem un miljardiem, cik paliek republikai (un varbūt vēl iedos klāt 0,1 procentu). Uzcels kultūras namu Ventspilī. Es lūdzu, ņemot vērā visu iepriekšējo, nepieļaujiet savas domas, savas sirdsapziņas piesārņošanu ar šiem solījumiem un nebalsojiet par Misurkina kunga labojumiem šajā projektā.

Priekšsēdētājs. Tagad atbildēs vai varbūt arī teiks galavārdu biedrs Vilnis Bresis.

V.Bresis. Cienījamie deputāti! Vispirms es gribēju atgādināt, ka tā nav biedra Misurkina programma, bet tā ir valdības programma, tā arī to lūdzu uzskatīt.

Otrkārt, es gribētu teikt, cienījamie deputāti, ka, ja mēs esam pieskārušies ekonomisko jautājumu risināšanai - un arī ekoloģisko, es to pilnīgi labi saprotu -, tad tiešām mums ir jāpieskaras un jārisina šie jautājumi ar vislielāko un visdziļāko atbildības sajūtu.

Cienījamie klātesošie Ulme, Emsis un daži citi biedri, kuri šeit uzstājās, dabīgi ienesa emocionālus priekšlikumus, kuri, ja tā varētu teikt, izgaismo jautājuma vienu pusi. Bet, ja mēs gribam lemt objektīvi ekonomiski pareizās sliedēs, tad es domāju, ka deputātiem ir jāzina jautājuma visas puses. Un es gribētu pateikt to, ka mēs nevaram nekādā gadījumā piekrist tam, ka republikas Ministru Padome un attiecīgie speciālisti nav strādājuši, lai darītu maksimums iespējamo, lai atrisinātu gan vienā, gan otrā vietā ekoloģiskās un ekonomiskās problēmas. Daļēji jau par to runāja Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks biedrs Misurkins. Atļaujiet vēl tikai dažus no tiem atgādināt. Esam tikušies ar zviedru, somu, amerikāņu un daudzu citu firmu pārstāvjiem, ar kuriem esam veduši sarunas par to, kā risināt gan ekoloģiskās, gan ekonomiskās problēmas gan vienā, gan arī otrā mūsu sāpju punktā. Kā jau teicu, šis darbs ir iesākts, mums ir vairāki piedāvājumi, bet diemžēl pagaidām šie piedāvājumi republikas ekonomikai nav izdevīgi. Un mēs savus meklējumus turpinām. Esam apbraukuši visas PSRS rūpnīcas, kuras ražo celulozi, lai, apejot PSRS valdību, PSRS Valsts plāna komiteju, noslēgtu ar šīm rūpnīcām līgumus par celulozes iegādi republikai. Esam visu piesolījuši - ne tikai padomju naudu, bet arī Latvijas gaļu un citas preces, bet, diemžēl, neviena rūpnīca uz šādiem darījumiem nav gājusi. Ir izskatīti arī citi ekonomiski un ekoloģiski varianti. Īpaši gribētos teikt par to, ka ir vestas sarunas ar PSRS valdību ne vienreiz vien. Man šķiet, ka mēs šodien varam teikt, ka ir gūti varbūt ne pārāk lieli, bet zināmi panākumi. Ar 1990. gadu republikai sāks atskaitīt valūtas atskaitījumus. Un gribētos teikt, ka ne tikai no naftas produktiem, kā bija vienošanās sākumā, bet burtiski pēdējā reizē sesijas, pareizāk sakot, kongresa gaitā, kad es tikos ar PSRS valdības pārstāvjiem, vienojāmies, ka arī par ķīmijas precēm. Tāpat nupat Maskavā tika panākta vienošanās par to, ka Ventspils vajadzībām tiek eksportēts 20 tūkstoši tonnu benzīna un aptuveni par četrarpus miljona rubļu tiks iegādāti monitoringa un citas laboratorijas tieši pilsētai un tās reģiona vajadzībām. Līdz ar to Ventspils pilsēta un tās uzņēmumi 1990. gadā tērēs valūtu aptuveni 15 miljonu dolāru apmērā, bet pilsēta vien aptuveni 2 miljonu dolāru apmērā. Un es lūdzu biedru Lembergu nedezinformēt sabiedrību, jo jūs rītdien tērēsiet, tātad ar jauno gadu, aptuveni 2 reizes vairāk valūtas, nekā to tērē visa republika šodien kopā.

Tālāk sarunās ar PSRS valdību mums tika atgādināts, ka no tās valūtas, ko republikā iegūst, eksportējot naftas un citas ķīmijas preces caur mūsu teritoriju, faktiski tiek finansēti visi mūsu republikas uzņēmumi, pamatā tā ir vieglā rūpniecība, arī, kā jūs zināt, šis jaunais Rīgas piena kombināts, kas uzbūvēts par valūtu, kura tiek iegūta no naftas un ķīmijas preču eksporta. Tāpat arī republikai caur Tirdzniecības ministriju un patērētāju biedrības sistēmu tiek izdalīts daudz importa preču, kuras mēs ar jums iegādājamies. Un, ja mēs slēdzam šos uzņēmumus, šajā gadījumā es runāju par Ventspili, tad PSRS valdība atsakās tālāk izdalīt šīs iekārtas un tautas patēriņa preces mūsu republikai. Tādā gadījumā, cienījamie biedri, ja mēs šodien nepieņemam valdības programmu, kuru, bez šaubām, mēs varam pamatoti kritizēt, varam kritizēt attiecībā uz speciālistiem par viņu kūtrumu un varbūt ne visai aktīvu darbību šai virzienā, tad republikā rodas krīze, kuru mēs varētu zināmā mērā raksturot ar trim dimensijām.

Pirmkārt, republikā ir pilnīgi reāli, ka mēs ar 1990. gada 1. janvāri krasi samazināsim papīra ražošanu. Līdz ar to visa mūsu poligrāfija un, bez šaubām, arī tautas patēriņa preču ražošana, kura saistīta ar ietinamo papīru un citiem papīra veidiem, tiks apstādināta. Republika zaudēs savas iespējas reāli iegūt valūtu, un līdz ar to mēs nevarēsim finansēt tos pasākumus, par kuriem ziņoja biedrs Ramāns, to skaitā medicīnu un daudzas citas mums neatliekamas vajadzības. Tāpat lauksaimniecībā tiks pārtraukta minerālmēslu ražošana un šķidrie kompleksie minerālmēsli lauksaimniecībai vairs netiks izdalīti.

Un kā pēdējais moments: šodien neviens - ne pilsētas izpildkomiteja, ne arī mēs - nav spējīgs pateikt, ko darīt ar tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, šeit es pirmām kārtām domāju Sloku, kuri jau ar pirmo janvāri paliks bez darba. Šai situācijā man šķiet, ka mums ir jāatbild uz vienu jautājumu - kurš personiski uzņemsies atbildību republikā par radušos situāciju pēc 1990. gada 1. janvāra. Es nevaru pašreiz runāt visas valdības vārdā, bet es domāju, ka mums vajag apspriest papildus šo jautājumu, un esmu pārliecināts, ka republikas valdība nebūs spējīga uzņemties atbildību par šo jautājumu tālāku risināšanu un republikas Augstākajai Padomei būs jāizlemj papildu pasākums, ko darīt tālāk republikā.

Priekšsēdētājs. Biedri Bresi, ja jūs uzdevāt jautājumu, atļaujiet jums arī uzdot jautājumu. Kurš personiski atbildēs Ventspils iedzīvotājiem un Jūrmalas iedzīvotājiem par to situāciju, kas ir radusies un kas pamatoti tiek raksturota kā tuva katastrofai? Es nerunāju nemaz par to, ka runa ir par veselību, par cilvēku veselību, bet runa ir par katastrofas iespējām. Kurš personiski atbildēs?

V.Bresis. Es domāju, biedri Gorbunov, ka jūs ļoti labi saprotat: ja notiks katastrofa, tad atbildēs katastrofā vainīgie. Ir katrā gadījumā likumā paredzēta kārtība, kādā mēs atbildam. Un mēs, republikas valdība šajā gadījumā, iesniedzam programmu, kā no šīs katastrofas attālināties, nepieļaujot, es pasvītroju - nepieļaujot republikā ekonomikas krīzi. Ja republikas Augstākajai Padomei tas nav pieņemams, tad lūdzu izstrādāt citu variantu.

G.Zemrībo. Vai drīkst vienu jautājumu? Pirms divām sesijām mēs šeit noklausījāmies, kā uzstājās biedrs Gusevs. Toreiz viņš mums deva zināmus solījumus. Šajā sakarā man ir divi jautājumi biedram Bresim. Vai solījumi ir izpildīti? Otrs - ja šie solījumi nav izpildīti, vai tad mums, Augstākajai Padomei, nevajadzētu pieņemt attiecīgu rezolūciju un nosūtīt PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam, ka viņa vietnieks savus solījumus, kas ir doti Augstākajai Padomei, nepilda.

V.Bresis. Šie solījumi ir izpildīti tikai daļēji. Mēs esam kopīgi izstrādājuši PSRS Ministru Padomes rīkojuma projektu, izstrādāšanā piedalījās arī Ventspils pārstāvji, bet diemžēl pagaidām šis rīkojums nav apstiprināts.

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi?

O.Misurkins. Biju pārliecināts, ka mūsu Augstākās Padomes deputāti, piedalīdamies pirmajā, otrajā kongresā un sesijā, būs apguvuši diskusijas kultūru. Es, biedri Ozoliņ, pie kungiem nekad neesmu piederējis. Ja jums ir šādi paziņas, tad viņus arī tā uzrunājiet. Tāpēc uzskatu, biedri Gorbunov, ka jāseko sarunas ētikai.

Otrs jautājums. Uzskatu, ka deputātiem, kas ir ievēlēti Savienības Augstākajā Padomē, ir īsos vārdos jāsniedz pārskats, ko viņi ir darījuši, lai atrisinātu, kā solījuši, pilsētu ekoloģiskās problēmas. Ja šeit tiek uzskatīts, ka emocionalitāte jau ir lēmums, tad būtu vērts uzzināt, ko, tik ilgi uzturēdamies Maskavā, deputāti ir panākuši šo problēmu atšķetināšanā. Ja ne šajā piegājienā, tad vismaz nākamajā būtu vērts to dzirdēt.

A.Eizāns. Izziņa sakarā ar biedra Misurkina jautājumu. Maskavā, gluži tāpat kā šeit, Ministru Padomes un resoru vadītāji spļauj virsū visiem deputātu pieprasījumiem kaut kādā veidā risināt ekoloģiskās problēmas, ieskaitot Černobiļu un Arāla jūru. Nekādas reakcijas nav. Tas ir pirmais. Un otrais - mūs šeit baidīja ar ekonomisko blokādi. Tā kā esam izgājuši cauri diviem kongresiem un daļai Augstākās Padomes sēžu, es jums garantēju, godājamie deputāti, ka blokāde būs jebkurā gadījumā. Mēs varam piekāpties, cik gribam, mūs bloķēs, jo mēs esam izgājuši uz suverenitātes ceļa.

Priekšsēdētājs. Varbūt lemsim par mūsu tālāko rīcību. Es nevis rezumēšu, bet mēģināšu savilkt kopā visu to, par ko mēs šeit runājām un kas radīja visas šīs debates un emocijas. Man arī ir piezīme par šā jautājuma vadīšanu šīs sēdes posmā, kuru es tomēr noraidu. Varbūt es esmu drusciņ saguris un neizprotu. Man liekas, ka šobrīd mūsu sabiedrības uzskatu plurālismā, ja griežas ar uzrunu “kungs” pie attiecīgas amatpersonas, diez vai vienmēr tas jāuzskata kā apsmiekls vai kā citādi. Kaut gan iebilst var, bet vai tāpēc sēdes vadītājam uzreiz jāizdara piezīme tam, kas izteicies tādā veidā?

Tālāk par mūsu lēmumu. Kāpēc ir šī konflikta situācija pašreiz? Tāpēc, ka nedz Jūrmalas varas iestādes un Tautas deputātu padome, nedz Ventspils varas iestādes un tautas deputāti netic, ka šis darbs, kurš pašreiz ir veikts, ka tas ir garantija, lai šīs problēmas kaut cik atrisinātu tuvākajā laikā. Es nezinu, kā jūs, godātie deputāti, bet man liekas, ka ir tieši šī neticība, neraugoties uz to, ka Ministru Padome ir centusies vērst lietas uz labo pusi. Bet rezultāti ir tik minimāli, ka es personīgi uzskatu, ka varbūt šoreiz kā deputāts, ka mums nemaz nav morālu tiesību atcelt gan Jūrmalas pilsētas deputātu lēmumu, gan Ventspils pilsētas deputātu lēmumu un pateikt: ziniet, jums nav taisnība, mēs uzņemamies pilnīgu garantiju par šo situāciju, kura ir radusies, un mēs garantējam, ka tā tiks atrisināta pozitīvi divu, trīs vai četru gadu laikā. Šeit no zālē sēdošiem, izņemot Ministru Padomi, pašus šos uzņēmumus un Tautas deputātu padomes Jūrmalā un Ventspilī, izņemot tos, neviens šodien nevar dot garantiju. Vēl jo vairāk, apspriežot mūsu Augstākās Padomes sesijā, kur argumenti tiek izvirzīti dažādi, uz kāda pamata mēs šodien varam atcelt šos lēmumus? Tāpēc, ka Ministru Padome un mēs visi esam nonākuši ekonomiskās grūtībās? Bet tas, manuprāt, ir Ministru Padomes jautājums. Es saprotu, ka biedrs Bresis mums ziņo un saka, ka viņi reāli šajā termiņā izpildīt visu to, ko solījuši, nevar. Bet kāpēc tad vajadzēja solīt, jo pirms mēnešiem, kad tika pieņemts šis lēmums un kad ar lielu pompu pie mums ieradās PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs Gusevs un, vēlīgi smaidot, teica, ka viss būs kārtībā, viss būs normāli. Būtu vismaz daļa šo pasākumu realizēti. Es personīgi nezinu, mēs varam dažādi balsot - es saprotu arī Roberta Misāna argumentus, bet vai šie argumenti jāuzņemas Augstākajai Padomei. Lai šos argumentus izvirza Ministru Padome un kompetenti mūsu saimnieciskie orgāni Roberta Misāna vadībā, kuru mēs vakar apstiprinājām gan citā amatā, bet pēc būtības turpina to pašu darbu, kas ir sākts, lai viņi tālāk meklē šos ceļus, un es neizslēdzu tādu iespēju, ka, līdzko jūrmalnieki un ventspilnieki reāli redzēs, ka šī situācija uzlabojas un ka reālās iespējas tomēr paveras, es nedomāju, ka viņiem būs tikai viena prasība - visu likvidēt un šo fabriku vietā iestādīt priedes un vairāk neko citu. Es nedomāju, ka tāds lēmums būs. Varbūt šis lēmums var mainīties arī pēc mēneša, pēc diviem, ja būs kaut kādas reālas garantijas, bet pagaidām reālu garantiju nav. Es vismaz tā esmu konstatējis no tās sarunas, kura mums bija, un jāņem vērā arī komisijas ieteikumi. Ja jau mums ir pastāvīgās komisijas, kas darbojas, pēta šo situāciju un to priekšlikumus ir šāds. Kas attiecas uz Sloku, tad komisija uzskata par neiespējamu izdarīt grozījumus Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumā. Kas attiecas uz biedra Eizāna un Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes lēmumā izteiktajiem priekšlikumiem par Ventspils eksporta kompleksa turpmāko ekspluatāciju, tad to uzskatu par iespējamu izteikt šādā redakcijā. Šīs redakcijas 3. un 7. punkts ir pie jums. Es vēlreiz konsultējos ar biedru Lembergu - šī redakcija atbilst arī Ventspils Tautas deputātu padomes un sesijas lēmumu ievirzei.

Kā lemsim, kādi ir priekšlikumi?

D.Tukāns. Pieņemt zināšanai, bet nebalsot, tikties ar vietējo padomju deputātiem.

Priekšsēdētājs. Pieņemt zināšanai Ministru Padomes ziņojumu, konkrēti biedra Misurkina ziņojumu, lai tiekas ar vietējo padomju tautas deputātiem un tālāk spriež par šo jautājumu kopā ar darba kolektīviem. Tādā situācijā mēs atstājam savu lēmumu spēkā, bet pieņemam tikai punktu, ka mēs pieņemam zināšanai.

11. janvārī nevajadzētu atgriezties pie šī jautājuma, tas neliedz mums atgriezties kādā nākamajā sesijā pie šī jautājuma, bet 11. janvārī gan ne.

Deputāts Tukāns mums pareizi saka, ka, lai jūrmalnieki un ventspilnieki tomēr saprastu, ka ir reālas iespējas kaut ko vērst uz labu, vajag tikties, vajag vēlreiz ar PSRS Ministru Padomi tos punktus, kuri netiek pildīti, un visu pārējo apspriest. Tam vajadzīgs nedaudz laika, divās nedēļās to nevar, jo jāveido arī padomes.

(No zāles.)

Tā kā biedrs Gusevs deva solījumu visu deputātu priekšā, es ierosinu viņu uzaicināt un pajautāt - vai viņš ir gatavs izpildīt savu solījumu?

A.Cīrulis. Varbūt vajadzētu Augstākās Padomes sesijas vārdā nosūtīt biedram Gusevam sirsnīgu Jaungada apsveikumu, lai viņš zina, ka mēs viņu atceramies. Tas varētu būt viens teikums, tomēr atgādināt viņam, ka šie solījumi mums ir prātā.

Priekšsēdētājs. Veidojas apmēram šāds priekšlikums: pirmām kārtām pieņemt zināšanai un lēmumu neatcelt un otrs - aizsūtīt PSRS Ministru Padomei protesta vēstuli sakarā ar pieņemto vienošanos attiecīgo punktu nepildīšanu un ignorēšanu.

V.Skudra. Man šāds priekšlikums. Vai nevajadzētu no Augstākās Padomes deputātiem izveidot kompetentu komisiju, kuras sastāvā iekļaut arī biedru Misurkinu un sagatavot novērtējumu par Sloku utt.

Priekšsēdētājs. Jūs priekšlikumu dzirdējāt, un šai sakarā mani tomēr māc šaubas, kuras nevaru izkliedēt, jo man liekas, ja šī programma, kompetentā programma, par kuru runāja akadēmiķis Kalniņš, valdībai būs, tad kas liedz valdībai uzaicināt ekspertus un speciālistus. Ja šī programma būs, to sāks realizēt un tā dos rezultātus; es domāju, ka arī citāda būs attieksme gan Jūrmalas Tautas deputātu padomei, gan Ventspils Tautas deputātu padomei. Tā noteikti mainīsies. Vai tā būtu republikas augstākā vara mūsu personā vai augstākā izpildvara - Ministru Padome, mēs nevaram ignorēt vietējo varu jeb vietējās Tautas deputātu padomes, jo tad mums veidojas tāda pati situācija kā pašreiz starp centru, t.i., Maskavu un republiku, jo tad mēs tāpat varam attiecināt centru, t.i., Rīgu pret jebkuru provinci.

Vai par tādu lēmumu ir iebildumi, vai ir cits priekšlikums? Ir divi priekšlikumi - mūsu komisijas priekšlikums, kuru es nolasīju, un ir Ministru Padomes priekšlikums. Tātad praktiski mums ir jābalso. Šai informācijai jāpievieno biedra Tukāna priekšlikums, ka pieņemts zināšanai Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka biedra Misurkina ziņojums.

Kas par šādu priekšlikumu, lūdzu balsot.

178 - tātad lēmums ir pieņemts. Kas pret? Kas atturas? Tātad jautājums izskatīts.

Es gribētu lūgt tikai tos mūsu kolēģus, kas izsaka varbūt pamatotu sašutumu un arī aizvainojumu par mūsu lēmumu, - ņemiet vērā: ja PSRS Ministru Padome nepilda savus solījumus, tad Latvijas PSR Augstākā Padome nevar šos nepildītos solījumus ņemt uz savas sirdsapziņas un atcelt Jūrmalas un Ventspils Tautas deputātu padomju lēmumus. Tāpēc šie sašutuma vārdi ir jāveltī tiem, kas nepilda to, ko ir solījuši.

Vai vajadzīgs pārtraukums, vai varbūt turpināsim? Ir priekšlikums turpināt.

Viens jautājums deputātiem - Ministru Padome ir iesniegusi pirmajā lasījumā veselu bloku likumprojektu par mūsu ekonomisko reformu. Pret šiem likumiem, gan bez argumentācijas, vērsās Rūpniecības asociācija. Es vēlreiz saku, ka argumentu nebija, tikai aizrādījums, ka tie vēl pagaidām ir nekvalitatīvi un pirmajā lasījumā nav skatāmi Augstākajā Padomē. Ekonomiskā reforma negaida, un pagaidām ir tikai deklarācijas, bet nav likumu, kas Ministru Padomei ir vajadzīgi. Tāpēc varbūt darīsim tā - Augstākās Padomes Prezidijam arī ir tiesības publicēt tos apspriešanai, pieņemot savu lēmumu, un šoreiz šis akadēmiskais un labais variants, kas nosaka pirmo un otro lasījumu, izpaliks. Vai jums nav iebildumu? Šeit ir runa gan par budžeta tiesībām, gan par Ministru Padomi, gan par nodokļu likumdošanas pamatiem, par bankām. Novērojot konkrēto situāciju, vai mums to pašu nevajadzētu darīt arī ar likumprojektu par nacionālo grupu tiesībām? Vai šeit piedalās arī Ita Kozakeviča? Jūs sapratāt mūsu domu, ka mēs izskatam to Prezidijā un publicējam apspriešanai? Nav iebildumu?

Grozījumus par zemnieku saimniecībām un jūsu ziņojumu, biedri Saleniek, mēs atliekam, vēl jo vairāk tāpēc, ka šie grozījumi, kas šeit izskanēja, notiek pārāk bieži. Jautājumu par īpašumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā arī mēs atliekam un izskatīsim sesijas turpinājumā. To pašu par savienoto republiku dažu likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai. No mums šodien ļoti gaidīja lēmumu par atsevišķu dārzkopības sabiedrību tālāku attīstību Rīgas un Limbažu rajonos, bet diemžēl mēs to arī atliekam uz janvāri. Un spēkā ir iepriekšējais lēmums. Biedra Čepāņa informācija par to seku izpēti, ko apkārtējai videi nodarījušas armijas apakšvienības. Šeit saņemts vēl viens lūgums, kurš jūsu komisijai jāizskata - par Baltijas Jūras flotes darbību.

(No zāles.) Biedri Gorbunov! Man liels lūgums - kad izskatīsim jautājumus par armiju, tad lai būtu klāt armijas pārstāvis, šodien viņa nemaz nav.

Priekšsēdētājs. Jūsu piezīme ir vietā, un to arī centīsimies realizēt.

Tagad viens jautājums, kuru mēs nevaram atlikt - par dažu Latvijas PSR rajonu tautas tiesnešu ievēlēšanu. Vārds Latvijas PSR tieslietu ministram Viktoram Skudram.

V.Skudra. Godātie deputāti! Sakarā ar to, ka no 1989. gada 5. oktobra Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona tautas tiesā ir vakanta tautas tiesneša štata vienība, pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 152. pantu, Latvijas PSR Tieslietu ministrija pēc saskaņošanas ar Latvijas PSR Augstāko Tiesu rekomendē ievēlēt par Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona tautas tiesnesi Arturu Freibergu, kurš pašreiz strādā Rīgas pilsētas Kirova rajonā tautas tiesā par konsultantu.

Priekšsēdētājs. Lūdzu, tie, kurus nosauc, nāciet priekšā. Ja ir jautājumi, uzdodiet tos. Iebildumu nav ministra priekšlikumam? Kas par tautas tiesneša ievēlēšanu? Kas pret? Nav. Kas atturas? Vēlam sekmes jūsu darbā.

V.Skudra. Preiļu rajonā - Ilmāru Stivriņu.

Priekšsēdētājs. Kādi jautājumi? Kādi iebildumi? Arī nav. Bet procedūra tomēr ir jāievēro. Balsosim, citādi paši tiesneši mums izteiks piezīmi, ka mēs neesam pareizi darījuši. Kas par? Kas pret? Atturas? Nav. Vēlam sekmes jūsu darbā.

V.Skudra. Latvijas PSR Tieslietu ministrija, pamatojoties uz Jūrmalas pilsētas tautas tiesneša Valērija Strautmaņa iesniegumu, rekomendē atbrīvot viņu pirms termiņa, pēc paša iniciatīvas.

Priekšsēdētājs. Vai šai sakarā ir jautājumi? Nav. Balsosim. Kas par? Kas pret? Atturas? Priekšlikums pieņemts.

V.Skudra. Pamatojoties uz Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesneses Daces Pudanovas iesniegumu, ministrija rekomendē atbrīvot viņu pirms termiņa no tiesneša amata, pēc pašas iniciatīvas.

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi? Tad balsosim. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Nav. Lēmums pieņemts.

V.Skudra. Kadru jautājumi ir izskatīti. Bet, priekšsēdētāj, ir divi likumprojekti. Pirmais - likumprojekts “Par nolikumu par Latvijas PSR tiesu tiesnešu konferenču sasaukšanu un norises kārtību”, kuram klāt ir nolikums, un otrs - likumprojekts “Par nolikumu par Latvijas PSR tiesu tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju apstiprināšanu”. Deputātiem šie likumi un pievienoto nolikumu projekti ir izsniegti.

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi ministram? Man liekas, ka tādas organizatoriskas lietas varēja izdarīt arī bez mūsu līdzdalības, bet, ja nu mūsu akcepts ir vajadzīgs, tad nekritizēsim to, un labāk ātrāk balsosim. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Nav. Jūsu priekšlikums ir pieņemts.

Lūdzu, paņemiet materiālus par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām un Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām. Bet, kamēr jūs tos sameklējat, es pavisam īsi raksturošu situāciju.

Situācija ir tāda, ka, ja vēlēšanas notiek normāli, sarežģījumi līdz šim nav radušies ar termiņiem, gan LPSR Augstāko Padomi vēlējot, gan arī vietējās padomes vēlējot. Tomēr sarežģījumi ir radušies Rīgas pilsētas Proletāriešu rajonā. Es negribētu pašreiz sniegt vērtējumu un sākt apspriest šo problēmu kā tādu. To apsprieda mūsu Centrālā vēlēšanu komisija, un mēs to translējām, esam pateicīgi, ka radio to darīja, visiem bija iespēja iepazīties ar tām problēmām. Es domāju, ka jūs visi sapratāt to, ka pamatā tam bija izpildkomitejas darbinieku, ļoti maigi izsakoties, neprofesionālā vai - precīzāk - bezatbildīgā rīcība. Un abas cienījamās vēlēšanu komisijas gan rajonā, gan pilsētā, savas kontroles funkcijas, kuras varēja veikt, gatavojot šīs vēlēšanas, neveica un tagad bija fakta priekšā, ka bijuši pārkāpumi. Bija radusies unikāla situācija. Rajona komisijas uzskatīja un pieņēma tādu lēmumu, ka iecirkņu komisijas ir bijušas likumīgas un darboties spējīgas un nevajag atcelt vēlēšanu rezultātus. Pilsētas vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu, ka iecirkņu vēlēšanu komisijās ir bijuši to formēšanā dažādi pārkāpumi, tāpēc vēlēšanu rezultātus atcēla. Centrālā vēlēšanu komisija, ņemot vērā konkrēti pilsētas vēlēšanu komisijas lēmumu un šā lēmuma formulējumu, kopā ar abām komisijām pārbaudīja tikai iecirkņu komisiju formēšanu un to pieļautās kļūdas šo komisiju formēšanā un darbā un uzskatīja par vajadzīgu atcelt pilsētas vēlēšanu komisijas lēmumu šajā konkrētajā jautājumā.

Protams, pašreiz ir ziņas, ka toreiz jau biedri izteica tādas domas, ka ir arī citi pārkāpumi. Bet tas, kā jūs saprotat, nav Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence un uzdevums, tas ir rajona un pilsētas vēlēšanu komisijas kompetence un uzdevums - likumā paredzētajā kārtībā organizēt vēlēšanas. Bet fakts ir tāds, ka termiņi ir pārkāpti. Tāpēc tagad ir radusies tāda situācija,ka praktiski pašreiz Augstākās Padomes Prezidijam ir jādod tiesības konkrētajā gadījumā pieņemt lēmumu par vēlēšanu turpināšanu, jo termiņi ir pārkāpti, par konkrētu vēlēšanu termiņu Rīgas pilsētas Proletāriešu rajonā. Prezidijs sanāca, bet tas nebija tiesīgs tādu jautājumu izlemt bez Augstākās Padomes, bet komisija lūdz gan vēlēšanas, gan atkārtotu balsošanu izdarīt 4. februārī. Es negribētu, ka mēs sāktu apstiprināt termiņu, jo tad būs dažādi viedokļi un šis jautājums jārisina šīm abām komisijām, bet tas, ka šāds akcepts jādod Augstākās Padomes Prezidijam, ir acīm redzams fakts. Un tāpēc, ja juristiem ir kaut kas iebilstams vai ir citi priekšlikumi, lūdzu, izsakiet. Ja nav, tad mēs varam pieņemt ļoti īsu lēmumu: papildināt Latvijas PSR likuma par Latvijas PSR vietējo tautas deputātu vēlēšanām 52. panta otro daļu ar šāda satura teikumu: “izņēmuma gadījumos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs pēc attiecīgās vēlēšanu komisijas iesnieguma var pagarināt atkārtotas balsošanas termiņu.” Nav runas par atkārtotām vēlēšanām, bet par atkārtotas balsošanas termiņu, jo tas mums ir strikti noteikts diezgan īss. Faktiski, ja visi godprātīgi darbojas, tad jau nekas īpašs nenotiek, ko nevarētu izlemt divu nedēļu laikā. Vai piekrītat tādam variantam? Neviens neiebilst. Tad, lūdzu, nobalsosim. Kas par? Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu, paņemiet arī materiālus par izmaiņām Latvijas PSR Centrālajā vēlēšanu komisijā. Varu jums ziņot, ka pašreiz komisijā rit ļoti spraigs darbs, bet turpmāk tas būs vēl spraigāks. Mēs noteikti komisijai sūtīsim palīgā arī štata darbiniekus un pieņemsim štata darbiniekus, jo vienkārši nav iespējams izskatīt tik daudz dažādu protestu, konfliktu, izskaidrošanas gadījumu un tā tālāk, kas profesionāli jāizskata un materiāli jāsagatavo komisijas sēdēm. Citās republikās jau tagad komisijā darbojas liels štata darbinieku skaits, jo tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tā nav vienkārši kaut kāda birokrātiska lieta.

Daudzi mūsu komisijas locekļi ir kļuvuši par tautas deputātiem, mēs viņus apveicam, un līdz ar to pēc Nolikuma vairs nevar darboties Centrālajā vēlēšanu komisijā. Šī apsvēruma dēļ mēs papildinājām komisiju. Ieskatieties projektā, lūdzu, - varbūt jums ir kādi iebildumi? Varbūt jums ir priekšlikums vēl papildināt? Darba tur pietiks vienmēr un visiem. To liecina mūsu vietējo padomju vēlēšanas. Nav? Tad akceptēsim kopumā šīs izmaiņas pēc projekta. Juristi arī neiebilst? Tad balsosim. Kas par šādu projektu? Kas pret? Un atturas? Nav.

Tālāk jautājums par Konstitūcijas 6. pantu. Mēs norunājām, ka mūsu redakcijas komisija, deputāts Visvaris Millers mums ziņos, kādā veidā mēs publicēsim mūsu pieņemto lēmumu par 6., 7. un 49. panta pirmo lasījumu.

V.Millers. Redakcijas komisija lūdz deputātus apstiprināt trīs dokumentus.

Pirmais. Augstākās Padomes lēmuma projektu par to, ko jūs, biedri deputāti, jau pieņēmāt. Tas skan tā.

Priekšsēdētājs. Varbūt lasiet krievu valodā, lai būtu precīzāk, jo tulkojums, tā kā mēs esam ļoti ierobežoti laikā, ne vienmēr ir precīzs. Es domāju, ka deputāti neiebildīs.

V.Millers. Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projekts “Par likumprojektu par Latvijas PSR Konstitūcijas 6., 7. un 49. panta grozījumiem”.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome n o l e m j:

1. Pieņemt pirmajā lasījumā likumprojektu par Latvijas PSR Konstitūcijas 6., 7. un 49. panta grozījumiem.

2. Publicēt likumprojektu vispārējai zināšanai un paredzēt tā izskatīšanu otrajā lasījumā nākamajā Latvijas PSR Augstākās Padomes četrpadsmitās sesijas sēdē.

Priekšsēdētājs. Varbūt, lai būtu pilnīga skaidrība, - uzreiz arī par to, kādus labojumus deputāti ieteica?

V.Millers. Šajā sakarībā gribu sniegt šādu paskaidrojumu. Redakcijas komisija 6. un 7. pantā nekādus labojumus neizdarīja. Dažas redakcionāla rakstura izmaiņas bija 49. pantā. Tās skan šādi: “Latvijas PSR pilsoņiem ir tiesības apvienoties partijās un citās sabiedriskajās organizācijās, kuru mērķis nav vardarbīga esošās sabiedriskās iekārtas mainīšana vai gāšana. Partijām un citām sabiedriskajām organizācijām valsts garantē brīvu darbību statūtos noteikto uzdevumu izpildei. Latvijas PSR pilsoņa piederība jebkurai partijai vai kādai sabiedriskajai organizācijai nerada privilēģijas vai ierobežojumus viņa līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē.”

Priekšsēdētājs. Deklarāciju varbūt nevajag lasīt. Vai biedrs Drīzulis ir ieradies? Tātad jūsu priekšlikumi tika ņemti vērā. Kādi deputātiem ir jautājumi?

A.Goris (no zāles uzdod jautājumu).

V.Millers. Komisija izskatīja šo jautājumu un uzskata, ka galvenais dokuments, kas regulē visu sabiedrisko organizāciju un partiju darbību, ir statūti. Tāpēc mēs nolēmām, ka Konstitūcijas 49. pantā tiks minēti tikai statūti.

G.Asaris (no zāles uzdod jautājumu).

V.Millers. Ja runājam par to, kāpēc 6. pantā vienskaitlī lietota frāze “jebkura sabiedriska organizācija, tai skaitā arī partija”, tad jāteic, ka redakcijas komisijas locekļi to pamatoja ar to, ka mums pagaidām nav īpašu likumu, kas regulētu šo sabiedrisko organizāciju izveidošanas kārtību un darbību. Kad būs tādi likumi un būs tādas partijas, tad varēsim no jauna izdarīt grozījumus Konstitūcijas pantā.

L.Abels. Kāpēc ir “tai skaitā arī partija”, nevis “un partija”?

V.Millers. Tā kā partija ir sabiedriska organizācija, tad mēs šajā gadījumā varam teikt, ka “jebkura sabiedriska organizācija, tai skaitā arī partija”.

Gribu vēl papildus paskaidrot. Redakcijas komisija 6., 7. un 49. pantā nav izdarījusi nevienu principiālu grozījumu, jo jūs, biedri deputāti, šo pantu tekstu jau bijāt pieņēmuši pirmajā lasījumā. Mūsu redakcijas komisija turpinās darbu pie grozījumu sagatavošanas. Mēs jau esam saņēmuši no deputātiem ierosinājumus par dažiem 6., 7. un 49. panta labojumiem. Tos izmantosim mūsu tālākajā darbā.

Priekšsēdētājs. Šis process turpināsies līdz to apstiprināšanai otrajā lasījumā. Mēs vēl sanāksim kopā un apspriedīsim. Mums tagad vajadzētu akceptēt tos precizējumus, ko komisija izdarījusi pēc mūsu lūguma. Kas par to, lai mēs tagad akceptētu šos grozījumus, pareizāk, papildinājumus, lūdzu balsot. Kas par? Vairākums.

Grozījumi ir pieņemti. Par lēmumu balsosim atsevišķi. Kas par to, lai pieņemtu šādu lēmumu, lūdzu balsot. Kas ir pret? Kas atturas? Arī nav. Tātad Augstākās Padomes lēmums ir pieņemts un publicējams, un nākamgad, turpinot šo pašu sesiju, nākamajā sēdē apspriedīsim un pieņemsim lēmumu otrajā lasījumā, jo tāds ir mūsu konsolidācijas noteikums.

Tagad ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kad mēs turpināsim šīs sesijas nākamo sēdi. Tātad 11. janvārī, ceturtdienā, un acīmredzot jau tūlīt jāpasaka, ka ceturtdien un piektdien. Visi materiāli šīs sēdes darba kārtībai jums ir, godātie deputāti, jaunu nebūs, pie tam mēs centīsimies iztikt bez jauniem darba kārtības punktiem, jo tāpat to ir ļoti daudz. Vienīgi varbūt norunāsim tā. Ja jūs nobalsojat un esat ieslēguši darba kārtībā jautājumu par ģerboni, himnu un karogu, tad lūgsim mūsu attiecīgajai komisijai sagatavot materiālus par to, kas mums jau ticis izdarīts, lai jūs, ierodoties sesijā, atkal nesāktu no nulles un jums būtu vieglāk orientēties un pieņemt lēmumu. Vai šādu uzdevumu jūs uzticat mūsu komisijām? Labi.

Pirms es saku pēdējo vārdu un, protams, laba vēlējumus, es gribētu tomēr izteikt pateicību visiem mūsu deputātiem, kuri ļoti aktīvi darbojās šoreiz mūsu pastāvīgajās komisijās. Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs šādā sasaukumā varam daudzmaz efektīvi pabeigt savu darbu. Tāpēc visiem liels paldies un, kaut arī negribas atsevišķus uzvārdus nosaukt, deputāta Viktora Blohina uzvārdu gribētu īpaši nosaukt, jo darbs, kas tika veikts ar plānu un budžetu, prasīja lielu piepūli no visas komisijas un īpaši no komisijas vadītāja.

Tagad es no sirds jums gribētu vēlēt laimīgu Jauno gadu - un uz redzēšanos 11. janvārī pulksten 10.