Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti! Mūsu viesi! Sāksim Latvijas Republikas Saeimas sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 78.gadadienai.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis (6.Saeimas priekšsēdētājs).

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs,

godājamais Ministru prezidenta kungs,

godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien, mūsu nacionālo svētku dienā, vēlos uzrunāt jūs ne tikai kā brīvas un demokrātiskas valsts parlamenta vadītājs, bet pirmām un galvenām kārtām kā šīs valsts pilsonis.

Ikdienā mēs reti kad apzināmies, ka mums pieder vērtība, ar ko var lepoties gan bagāts, gan nabags, gan jauns, gan vecs, gan latvietis, gan citai kultūrai piederīgais, - un šī vērtība ir Latvijas Republikas valstiskā neatkarība. Mums ir sava zeme, sava jūra un sava nacionālā nākotne. Mums ir savs karogs, un asinis, kuras lijušas, šo karogu aizstāvot, nevar nodzēst ne trūkums, ne izdangātās ielas un krūmiem aizaugušie tīrumi, ne amatpersonu bezatbildība vai pat korumpētība. Mums ir savs svētums - un tas patiesībā ir vienīgais, kas piešķir jēgu mūsu ikdienas darbam šeit, šajā Augstajā namā.

Jo, lai cik grūtos laikos mēs dzīvotu, neatkarība ir vienīgais garants arī pārējām vērtībām - demokrātijai, tiesiskumam, labklājībai un nacionālajai identitātei.

Šo vērtību vārdā mūsu valsts ir izvēlējusies ceļu uz Eiropas savienību un NATO. Šo vērtību vārdā mums jāatrod sevī spēks un griba uzturēt labas attiecības ar saviem vistuvākajiem kaimiņiem - ne tikai tradicionālās attiecības ar Lietuvu un Igauniju, ne tikai reģionālās drošības un ekonomiskās sadarbības attiecības ar skandināvu draugiem, bet arī attiecības ar austrumu kaimiņiem. Esmu pārliecināts - neatsakoties no savas vēstures, no 18. novembra idejas pēctecības, ir iespējams atrisināt ne tikai jautājumu par ekonomisko un cita veida sadarbību, bet arī jautājumu par Latvijas robežām.

Teikšu vēl vairāk - tieši neatkarības idejas vārdā mums ir jāskatās ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu. Mums jārīkojas pietiekami gudri, elastīgi un diplomātiski, lai itin nekas neapdraudētu mūsu neatkarību turpmāk.

Šajā procesā svarīga loma ir Latvijas Republikas Saeimai, jo Saeima uz tās pilnvaru laiku ir pilsoņu kopuma gribas izteicēja un - pateicoties pārstāvēto politisko partiju atšķirīgajiem viedokļiem un diskusijām - zināmā mērā arī tās veidotāja un virzītāja.

Un tomēr. Nevienam nav noslēpums, ka Saeimas autoritāte sabiedrības acīs pašlaik nav augsta. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, taču daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spējam uzturēt atgriezenisko saikni starp likumdevēju un pilsoni. Vai partejiskās un personiskās ambīcijās nepazūd tā reālā dzīve, kuru dzīvo students un pensionārs, ārsts un skolotājs, uzņēmējs un ierēdnis? Kā mūsu darbs ietekmē viņu darbu, viņu spēju pašiem veidot savu dzīvi, viņu iztikšanu un nākotnes izredzes? Protams, neviens no mums nevēl sliktu savai tautai un valstij, - bet vai cilvēki, vēlētāji, kuru priekšā mēs esam atbildīgi, spēj saskatīt, ka strādājam viņu interesēs, ka mēs patiesi kalpojam viņiem? No šīs tribīnes vienmēr tiek deklarētas rūpes gan par sabiedrību kopumā, gan par atsevišķām tās kategorijām. Taču cilvēki arvien vairāk sāk apšaubīt šo vārdu patiesumu, jo piecos atjaunotās neatkarības gados valsts nav spējusi īstenot viņu sapņus un cerības. Tāpēc arvien biežāk sabiedrībā izskan ilgas pēc tā saucamās stiprās rokas, pēc vienpersoniska līdera, kurš uzņemtos atbildību izvest mūs visus uz vienīgā pareizā ceļa.

Negribu apgalvot, ka Latvijas demokrātija ir briesmās. Un tomēr jāapzinās, ka mūsu parlamentārajā iekārtā tieši Saeima ir valsts un sabiedrības attīstības noteicēja un virzītāja. Saeima ir demokrātijas galvenā nesēja, taču vienlaikus Saeimai piekrīt arī vislielākā atbildība par valsts stratēģisko virzību, un tai mums patlaban būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Saeimas komisijām, manuprāt, būtu jāpārkārto savs darbs - no atsevišķu, kaut arī visnotaļ būtisku likumprojektu izstrādāšanas uz lielo konceptuālo jautājumu kopskatīšanu, vērtējot valsts attīstību kopumā un gadiem uz priekšu. Arī Frakciju padomei būtu jāuzņemas papildu koordinējošās funkcijas, jo neviena partija atsevišķi nevar un nekad nevarēs izveidot visaptverošas valsts attīstības programmas.

Ārkārtīgi būtisks tāpēc ir jautājums par Saeimas sadarbību un kopdarbību ar valdību. Mūsu ērkšķainais reformu ceļš un to izstrādāšana ir atklājusi būtisku pretrunu starp likumdevējas varas un izpildvaras prerogatīvām. Jā, mēs visi gribam stipru un rīcībspējīgu Saeimu, un tādai tai jābūt. Taču jo bieži Saeima uzņemas funkcijas, kuras jāpilda pat ne Ministru kabinetam, bet gan atsevišķām ministrijām, tāpat arī Prokuratūrai un tiesu sistēmai. Vienlaikus mums nav stabila kontroles mehānisma, kas sekotu mūsu pieņemto likumu darbības efektivitātei, savlaicīgi apzinātu iespējamās sekas un palīdzētu izvairīties no kļūdām. Protams, var teikt, ka visu pārbauda pati dzīve, taču - vai šāds iesakņojies priekšstats nav tieši tas, kura dēļ mēs līdz pat šim brīdim nespējam nedz efektīvi attīstīt tautsaimniecību, nedz novērst organizētās noziedzības, kontrabandas un korupcijas cēloņus? Varbūt Saeimas paspārnē tāpēc būtu lietderīgi izveidot stratēģiskās plānošanas centru, kurā attiecīgi speciālisti, arī demogrāfi un sociologi, dotu mums savus ekspertu atzinumus par gatavojamiem likumprojektiem un izstrādātu ieteikumus likumdošanas virzībai.

Taču jautājums nav par Saeimas darba organizāciju vien. Pievērsiet uzmanību tādam paradoksam: tieši tā valdība, kuras darbības rezultātā radies milzīgais budžeta deficīts, sāka izmantot Satversmes 81. pantā noteiktās tiesības kā universālu Saeimas tiesību apiešanas instrumentu. Arī pašreizējā valdība, gan ar pretēju motivāciju, šo praksi joprojām turpina.

Protams, vienmēr būs operatīvi risināmi jautājumi, un, protams, valdībai vienmēr būs likumdošanas iniciatīvas tiesības. Taču nav normāli, ka Ministru kabinets daudzkārt faktiski uzņemas parlamenta funkcijas.

Nav noslēpums, ka jau iepriekš, gaidot Saeimas brīvdienas, tiek gatavoti normatīvie akti, kuri līdz to izskatīšanai sēdē būtiski ietekmē gan sociālo, gan ekonomisko situāciju, turklāt bieži vien pretēji tam kursam, kuru atbalsta Saeimas vairākums. Šāda prakse nebūtu atbalstāma. Un pat tad, ja vajadzētu vienu vai otru soli pasteidzināt, tas būtu jādara, kontroli pār šiem soļiem paturot attiecīgajai Saeimas komisijai un Frakciju padomei. Pašreizējā situācijā Saeima nespēj efektīvi pārraudzīt valdības darbu, arī izmantojot deputātu jautājumus un pieprasījumus, jo rakstveida atbildes - būsim atklāti! - ir klaji formālas, un valdības skaidrojumi tām bieži vien nav nekas cits kā vingrinājumi asprātībā.

Šajā sakarā es gribu teikt dažus vārdus par opozīciju. Mums ir izveidojusies nelāga prakse izturēties ar skepsi un pat smīnu pret tās iniciatīvām un jautājumiem - sak, tās ir tikai opozīcijas politiskās spēles. Taču gribu atgādināt, ka arī opozīcija pārstāv vēlētāju tūkstošus un pilntiesīgu Latvijas pilsoņu izvēli, un augstprātīga attieksme pret tām nevairo Saeimas kopējo autoritāti.

Izmantojot gadījumu, gribu uzrunāt arī masu saziņas līdzekļu pārstāvjus. Jūs darāt lielu darbu, atspoguļojot likumdošanas procesus un informējot sabiedrību par svarīgāko, kas notiek šai Augstajā namā. Un tomēr gribu aicināt jūs izturēties ar lielāku cieņu pret to, kas simbolizē mūsu valstisko iekārtu un augstāko varu, pret to, kas šo varu veido. Man šķiet, ka aizspriedumaina, negatīva attieksme pret vienu vai otru Saeimā pārstāvēto partiju vai deputātu, pret viņu aktivitātēm ne tikai aizvaino vēlētājus, bet arī vairo negatīvu attieksmi pret Saeimu kopumā. Demokrātijas vārdā - un šīs demokrātijas vistiešākais balsts ir brīva un neatkarīga prese - nedrīkst degradēt pašu demokrātijas un vēlētāju brīvas izvēles ideju. "Stiprā roka" un pāri Saeimai stāvoša valdība neatraisīs cilvēkos to, kas ir mūsu vislielākā cerība, - brīvs, uzņēmīgs, iniciatīvas bagāts un personīgi atbildīgs cilvēks. Tāpēc vienlīdz bīstama ir gan Saeimas, gan valdības neprasme kopīgi strādāt, gan apzināti vai neapzināti mēģinājumi tās pretstatīt, apšaubot Saeimas autoritāti. Mūsu brīvvalsts vēsture ir jau pārliecinoši pierādījusi, pie kā tas var novest.

Demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts.

Jā, mums pieder visas tās tiesības, no kurām bijām šķirti padomju laikos. Taču joprojām vāji ir tie mehānismi, kuri varētu īstenot vienu no mūsu politiskā mantojuma skaistākajām idejām - viens likums, viena taisnība visiem. Joprojām reālo tiesību nesēji bieži vien ir tie, kuri, izmantodami tiesisko nesakārtotību, savukārt ir tikuši pie naudas un lielas mantas. Es, protams, nevēršos pret šiem cilvēkiem vai cilvēku grupām - es vēršos pret mūsu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīnīties ar šiem cilvēkiem tad, kad viņi pārkāpj likumu, kad viņi aizskar citu cilvēku tiesības. Reālo tiesību nesēji diemžēl bieži vien ir tie, kuru dēļ mēs nakts stundās nejūtamies droši uz ielām. Tomēr visreālākās tiesības pieder tiem, kuru ziņā ir patvaļīga likumu interpretācija mūsu joprojām nesakārtotajā likumdošanas aktu masīvā. Un tāpēc ar gandarījumu gribu atzīmēt to, ka Saeima ir sākusi izveidot Satversmes tiesu.

Godājamie deputāti!

Tikko ir apritējis gads, kopš pirmo reizi kopā pulcējās 6. Saeima. Ja mēs gribētu atskatīties uz aizvadīto laiku, varētu nosaukt veselu virkni padarīto darbu, tā pievēršot sabiedrības uzmanību pozitīvajām pārmaiņām valstī. Tomēr šobrīd man gribas akcentēt pozitīvās pārmaiņas mūsos pašos.

Varbūt pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Saeimā ir vērojama stabila tendence uz valstisko interešu prioritāti pār valdošā grupējuma vai atsevišķas partijas interesēm. Tā visuzskatāmāk izpaužas apstāklī, ka Saeimas frakcijas meklē un atrod pozitīvus kompromisus tādu jautājumu risināšanā, kuri agrāk tika uzskatīti par partiju programmu neizkustināmu pamatu. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen viens no populārākajiem Saeimas darba apzīmējumiem bija - balsošanas mašīna. Protams, arī šobrīd lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, un tas bieži nepatīk mazākumā esošajiem. Taču zīmīgi, ka kopīgu valodu ik pa brīdim atrod spēki, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par politiskā spektra galējībām. Un tas nebūt nenozīmē atteikšanos no partiju identitātes vai frakciju disciplīnas. Gluži pretēji. Tiek atzīta patiesība, ka vienas partijas spēks ir finansu un sociālie jautājumi, ka citai partijai ir taisnība ekonomiskajā vai izglītības politikā, un galu galā, ka partejiskā identitāte nebūt nenozīmē tās realizāciju visās iespējamajās jomās. Nostiprinās uzskats, ka valstiskā nacionālisma sfēra ir ekonomika, bet etniskā - kultūra. Šķiet, nekļūdīšos, teikdams, ka mūsu politiskā pieredze ir kļuvusi stipri bagātāka ar to, ko piedzīvojām, veidojot valdību, un ka atšķirības starp partijām kļūst tādas pašas kā tradicionāli demokrātiskajās valstīs.

Protams, nule attēlotajam procesam ir arī savi negatīvie aspekti. Pirmkārt, lielais savas frakcijas atstājušo deputātu skaits, un cietēji te vispirms ir vēlētāji, kuri līdz ar to ir zaudējuši iespēju izmantot savu interešu aizstāvībai deputāta un partijas kopējo spēku. Otrkārt, otršķirīgo interešu pārsvars pār principiālajām, kā mēs to redzam nesen pieņemtajā Obligātā militārā dienesta likumā, kad aiz kokiem vairs nesaskatījām mežu. Un tomēr ieguvums ir daudz lielāks par zaudējumu. Tas vieš optimismu, ka Saeima spēs veiksmīgi atrisināt arī šobrīd aktuālāko - nākamā gada budžeta problēmu. Taču pirms es pievēršos tai, atļaujiet teikt dažus vārdus par kādu citu jautājumu, kurš tāpat prasīs kvalificēta Saeimas vairākuma atbalstu.

Runa ir par mūsu Satversmi.

Konstitūcija ir jebkuras valsts pamatdokuments, kas jāievēro vienmēr un jebkuros apstākļos. Uzsveru - atkāpšanās no tās nav pieļaujama, un nihilistiska attieksme pret to ir varbūt vissmagākais pilsoņa grēks.

Un tieši tāpēc šim dokumentam ir jābūt tādam, kas maksimāli atbilst pašreizējam valsts stāvoklim un reizē sniedz atbildes uz tiem jautājumiem, kurus rada tieksme skatīt ilglaicīgo valsts perspektīvu.

Patlaban sabiedrība aktīvi diskutē par divām tēmām - iespējamo pašvaldību reformu un Saeimas vēlēšanu sistēmu. Manuprāt, abas tās ir ļoti saistītas ar demokrātijas attīstības, pilsoņu interešu pārstāvības un varas atbildības problēmu. Un, lai gan līdzīga doma (tiesa, citā sakarā) skanēja jau 5.Saeimas laikā, ir pienācis brīdis to formulēt no jauna. Proti, jautājums par pašvaldību statusa noteikšanu Satversmes līmenī ir varbūt vienīgā alternatīva divpalātu parlamenta izveidei. Ceru, ka nesen ievēlētā Satversmes tiesa palīdzēs mums apzināt šīs problēmas politiskos un juridiskos aspektus.

Gribu uzsvērt - šai problēmai ir principiāls raksturs. Mums ir jāizvēlas, kam dot pārsvaru - pilsoniskajai atbildībai, respektīvi, maksimālai pašpārvaldei, vai centralizētai varai, tātad birokrātiskai sistēmai. Kas ir tas spēks, kurš liks ievērot likumu itin visiem un vienlaikus sekmēs uzņēmību un privāto iniciatīvu? Man šķiet, ka atbilde nav tālu jāmeklē, ja mēs ticam mūsu pilsoņu vairākuma godaprātam un strādīgumam. Bet ir jārada iespējas tam izpausties.

Godājamie deputāti!

Savas runas sākumā es akcentēju nepieciešamību uzturēt saikni starp likumdevēju un pilsoni tā, lai ikvienam būtu iespēja samērot Saeimas darbu ar savu reālo ikdienas dzīvi. Šis krustpunkts šobrīd, vai mēs to gribam, vai ne, ir valsts ekonomiskā situācija, kurā daudziem par dilemmu kļuvusi elementāra izdzīvošana. Mēs nevaram rēķināties ar cilvēku pašcieņas un pašapziņas izaugsmi, politiskā brieduma un pilsoniskās atbildības pieaugumu, galu galā ar patriotisma un Dzimtenes mīlestības jūtu atraisīšanos - visām tām vērtībām, par kurām nāktos runāt lielākajos nacionālajos svētkos, - ja nevaram cilvēkiem nodrošināt iespēju nopelnīt iztikas līdzekļus sev, saviem bērniem un vecākiem.

Jebkuras valsts politiskais pamats ir tās politiskās nācijas griba pastāvēt. Ar vārdiem politiskā nācija es saprotu ne tikai pilsoņu kopumu neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, bet vispirms tā saucamo vidusslāni, kurš tiecas nosargāt savu valsti kā savu vitālo interešu iemiesojumu. Tieši uz šo slāni ir attiecināms jēdziens labklājība, tieši šis slānis Latvijā vēl nav kļuvis par valsti cementējošu, sabiedrību integrējošu spēku.

Jāatzīst, ka 5. Saeima, tāpat kā pēdējā Augstākā padome, ir daudz darījusi, lai Latvijā izveidotos tas īpašnieku un uzņēmēju augšējais slānis, bez kura nav iedomājama normāla tirgus ekonomikas pastāvēšana. Manuprāt, mūsu galvenais uzdevums ir radīt priekšnosacījumus tam, lai beidzot veidotos sabiedrības vidusšķira.

Esmu pārliecināts - un atļaušos atsaukties uz tās partijas viedokli, kura ir izvirzījusi mani šim augstajam amatam -, ka tieši šādā kontekstā mums ir jāvērtē arī budžeta projekts 1997. gadam. Vai tas rada šos priekšnosacījumus vai vismaz bruģē tiem ceļu? Jā, mazā un vidējā biznesa - īpaši ražojošā biznesa - attīstības iespējas pie labas gribas tajā saskatīt var. Taču vienlaikus jāatzīst, ka daudz straujāk par vidusslāņa paplašināšanu esošais budžeta projekts sekmēs nabadzīgo slāņa pieaugumu. Un tā ir bīstama tendence. Tāpēc, lai cik grūti tas arī nāktos, mums šī budžeta ietvaros ir jāizveido tāda sociālās aizsardzības sistēma, kura nepieļaus izmisuma un bezcerības izplatīšanos sabiedrībā un kura nenovedīs pie lielas sabiedrības daļas degradēšanās.

Ja runājam par cilvēku iespēju nopelnīt iztiku, mēs nenovēršami nonākam līdz jautājumam par bezdarbu. Novirzot ievērojamu budžeta daļu dažādiem pabalstiem, mēs praktiski maz esam darījuši, lai attīstītu sabiedrisko darbu sistēmu, kas, no vienas puses, ļautu cilvēkiem nopelnīt kaut nelielu, bet reālu naudu, no otras - sekmētu vides un pašvaldību infrastruktūras sakopšanu.

Cilvēku iniciatīvu būtiski bremzē stipri ierobežotās iespējas saņemt nelielu - teiksim, 5 līdz 10 tūkstošu latu - kredītu patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Varbūt izeja varētu būt tā saucamie mazā biznesa inkubatori, kuri pastāv daudzās attīstītajās valstīs? Varbūt brīvo ekonomisko zonu plašāka un ātrāka ieviešana palīdzētu atrisināt šo jautājumu? Un šķiet, ka nule pieņemtā Rīgas tirdzniecības brīvostas likuma īstenošanas pieredze, Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumprojekta un valdībā akceptētā Ventspils brīvās ekonomiskās zonas likumprojekta izskatīšana komisijās te varētu dot savu noteiktu pozitīvu impulsu.

Visnotaļ svarīgi ir pēc iespējas ātrāk atrisināt brīvo zemes tirgu, kurš ļautu intensīvāk piesaistīt investīcijas, tā tiekot vaļā arī no nemitīgās kredītu ņemšanas. Protams, asas diskusijas un viedokļu sadursme te bija un būs neizbēgama, tomēr tā nedrīkst kavēt praktisku jautājumu meklēšanu.

Es runāju par iespējām sasniegt kaut cik normālu dzīves līmeni jau saskatāmā nākotnē un par to, kas Saeimai jādara šai virzienā. Tāpēc pēc demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanas man tas šķiet vissvarīgākais, taču runa jau nav tikai par materiālo labklājību vien.

Mūsu tauta ir pārliecinoši pierādījusi, ka tā spēj pārciest visas grūtības, ja mērķis ir skaidri saskatāms. Un šis mērķis nedrīkst aprobežoties tikai ar rūpēm par vēdera tiesu. Patiesa labklājība - tā ir arī garīgā labklājība, tā ir drošības un stabilitātes sajūta, tā ir skaidra apziņa par to, ka pastāv un vienmēr pastāvēs tās mūžīgās vērtības, kuras piešķir jēgu gan atsevišķa cilvēka, gan visas tautas dzīvei. Tāpēc, lai arī cik saspringta būtu ekonomiskā situācija, mums ir vēl un vēl jāakcentē kultūras, garīguma, ideālisma nozīme. Un varbūt pirmām kārtām - jaunatnes vidū.

Ārkārtīgi būtiska te ir attieksme pret 18. novembra burtu un garu. Tas patiesi ir principiāls jautājums, it īpaši, ja paturam prātā unificējošo, nivelējošo masu kultūras straumi, kas nes sev līdzi kosmopolitisko patērētājsabiedrības morāli. Protams, ar likumiem te maz ko var panākt. Tāpēc es gribu vērsties pie mūsu humanitāro nozaru speciālistiem, pedagogiem, filozofiem, kultūras un mākslas darbiniekiem ar aicinājumu atmest postsociālistiskos aizspriedumus pret jēdzienu ideoloģija un pieņemt šo laikmeta izaicinājumu. Proti, pievērsties ne tikai indivīda, inteliģences kā slāņa vai atsevišķas partijas identitātes meklējumiem, bet domāt un strādāt pie valstisko, vispārnacionālo ideju formulēšanas.

Mums ir savi svētumi, mēs gribam pastāvēt, un tas ir pats svarīgākais, ko šodien vēlējos pateikt.

Noslēgt Saeimas sēdi es aicinu ar Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju! (Skan valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Saeimas sēdi, veltītu Latvijas valsts proklamēšanas 78. gadadienai, paziņoju par slēgtu. Paldies. Uz redzēšanos!

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatore: I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

Saeimas priekšsēdētāja A.Čepāņa uzruna - 1.lpp.