Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Es aicinu ieņemt savas vietas. 1997. gada 7. maija ārkārtas sēdi pasludinu par atklātu.

Atbilstoši ārkārtas sēdes darba kārtībai ir viens jautājums - tas ir ārlietu ministra Valda Birkava ziņojums.

Lūdzu, godātais ārlietu ministr Valdi Birkav! Tribīne ir jūsu rīcībā!

V.Birkavs (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Prezidij, augsti godātie Saeimas deputāti! Ekselences, dāmas un kungi!

Vispirms es gribētu pateikties Saeimai par mana ierosinājuma - rīkot Saeimas ārpolitiskās debates - akceptēšanu. Patiesību sakot, ierosinot šīs debates, es vadījos pēc vairāku Saeimas deputātu priekšlikumiem par šādu debašu nepieciešamību un tāpēc vēlos pateikt par to paldies Grinovska kungam, kā arī citiem deputātiem, arī nu jau nebūtībā aizgājušajam Ķezbera kungam, kurš dedzīgi aizstāvēja šo ideju un gatavojās šodienas debatēm.

Manuprāt, ārpolitisko debašu galvenais uzdevums ir noskaidrot partiju pozīcijas ārpolitiskā procesa sakarā, uzklausīt ierosinājumus, rūpīgi tos izvērtēt, bet vienlaikus arī stiprināt jau esošo vienprātību par ārpolitikas pamatvirzieniem un ilgtermiņa mērķiem.

Man sagādā gandarījumu arī tas, ka sākot šīs atjaunotajā Latvijas Republikā pirmās ārpolitiskās debates, mēs atgriežamies pie pirmskara tradīcijas, kuru iedibinājis Zigfrīds Meierovics, pieņemam daudzām Rietumu valstīm, arī mūsu kaimiņiem - Igaunijai un Lietuvai raksturīgo un jau iedibināto tradīciju. Latvijas ārpolitikas konceptuālais pamats veidojās pēc neatkarības atgūšanas, un tālaika situācijas analīze, pie varas esošo spēku politiskā griba noteica Latvijas izvēli par labu integrācijai eiroatlantiskajās struktūrās. Tā tika detalizēti un pamatoti izvērsta 1995. gada 5. Saeimas pieņemtajos dokumentos - "Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" un "Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija".

Ārpolitikai, ja vien runa nav par stratēģiskā kursa maiņu, manuprāt, jāstāv pāri partiju politiskajām interesēm. Tās pamats ir kopēja interese par nacionālajām vērtībām un nacionālajām interesēm. Var atšķirties partiju viedokļi par integrācijas tempu, par metodēm, par akcentiem, bet mums jābūt vienotiem galvenajā. Kā ārlietu ministrs es esmu gandarīts par to, ka pēc 6. Saeimas vēlēšanām visas valdību veidojošās partijas kopējā dokumentā apstiprināja savu atbalstu virzībai uz Eiropas savienību.

Mūsu ārpolitikas galvenie virzieni var tikt sarindoti sekojošā secībā, kaut gan pie tiem jāstrādā vienlaicīgi: integrācija Eiropas savienībā. Tālāk - politiskā un ekonomiskā tuvināšanās tās dalībvalstīm un iesaistīšanās kopēju jautājumu lemšanā, virzība uz dalību NATO, drošības un aizsardzības jautājumu risināšana eiroatlantisko struktūru kontekstā, reģionālās dimensijas nostiprināšana, attīstot sadarbību ar partneriem, ieskaitot Krieviju, Baltijas jūras reģionā un konsekventi veicinot ciešu Baltijas valstu sadarbību, labu kaimiņattiecību veidošana un abpusēji izdevīgas sadarbības nostiprināšana Krievijas un Baltkrievijas virzienā. Tālāk - ārējās ekonomiskās darbības izvēršana un pastiprināšana, aktīvi pielāgojoties 21. gadsimta ekonomiskās globalizācijas izaicinājumiem. Tā izpaužas kā eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes politika, kā centieni radīt priekšnoteikumus ekonomiskajai sadarbībai ar perspektīviem partneriem visā pasaulē.

Bez šaubām, integrācija Eiropas savienībā ir vadošais Latvijas ārpolitikas un vienlaikus - to es gribētu īpaši uzsvērt - arī iekšpolitikas virziens. Nav iedomājama sekmīga valsts tuvināšanās tās galvenajam stratēģiskajam mērķim, ja visa valsts administrācija - visas ministrijas un Saeima - nav mobilizēta šā mērķa sasniegšanai. Tas ir kopīgi panākams mērķis.

Tad, kad 1995. gada 12. jūnijā tika noslēgts Eiropas līgums jeb Asociācijas līgums, bija aktīvi jāstrādā pie šā līguma ratifikācijas. Un šeit ir jāizmanto iespēja un jāteic, ka Saeimas deputāti ir daudz strādājuši, lai citu valstu parlamentārieši, dalībvalstu parlamentārieši, ātrāk ratificētu šo līgumu. Ir atlikušas divas dalībvalstis. Godātie deputāti! Es lūdzu jūsu palīdzību, jo Francija un Beļģija joprojām nav ratificējušas šo mūsu Asociācijas līgumu.

Es gribētu, lai būtu arī skaidrs, ka pēc tam, kad Asociācijas līgums stāsies spēkā, kad arī abas šīs valstis būs to ratificējušas, būtu redzams tālākais darbs. Tad toreiz darbu uzsāks tā sauktā Asociācijas padome, kura pārrauga Eiropas līguma īstenošanu, sāks darboties Asociācijas komiteja un tiks izveidota Parlamentārā komiteja, kurā notiks diskusijas un viedokļu apmaiņa starp Latvijas parlamenta un Eiropas parlamenta locekļiem. Patiesību sakot, tā jau ir sākusies. Visas šīs izveidotās padomes un komitejas strādās līdz brīdim, kamēr mēs tiksim uzņemti Eiropas savienībā. Un tas nebūs drīz. Gribētu šodien izkliedēt ilūzijas, kas dažiem rodas. Manuprāt, dažreiz vērojams nepamatots optimisms, ka dalībvalsts statuss mums jau ir tikpat kā rokā. Man nebija ilūziju arī 1995. gada rudenī, kad iesniedzu Eiropas savienības padomei oficiālu lūgumu par uzņemšanu. Mums priekšā gaida liels darbs.

Pirmām kārtām tādēļ, ka līdztekus ārpolitiskajiem aspektiem pastāv darbs, kas jāpadara valsts iekšienē, un šobrīd procesā ir Eiropas lietu komisijas viedokļa sagatavošana. To nosaka Eiropas savienības pamatlīgums. Tas tiek gatavots, pamatojoties uz Latvijas iesniegtajām atbildēm, un Eiropas lietu komisijas viedokli, visticamāk, mēs saņemsim jau šī gada jūlijā. Tad arī faktiski būs redzams vērtējums, kas labi parādīs, kuras ministrijas, kuras institūcijas ir tikušas galā ar saviem uzdevumiem un kuras - ne.

Integrācijas uzdevumu risināšanā mūsu valstī ir iesaistīts ļoti plašs atbildīgo personu loks, sākot ar jums, godātie deputāti, un beidzot ar katru konkrēto ierēdni nozaru ministrijās. Atbildība par sekmīgu integrācijas politikas definēšanu un īstenošanu nav tikai Ārlietu ministrijas kompetence, tā nav arī tikai Kiršteina kunga atbildība, kura pakļautībā ir speciāls Eiropas integrācijas birojs. Tā faktiski ir visu mūsu kopēja atbildība, jo katrai institūcijai un katrai amatpersonai ir jāatbild par savas kompetences sfēru. Nevienam politiķim par to nedrīkst būt nekādu ilūziju.

Atgādināšu, ka līdz šā gada beigām Luksemburgā tiks pieņemts politiskais lēmums par to, kad un ar kurām kandidātvalstīm uzsākt pievienošanās sarunas. Mums, eiropiešiem, ir dota unikāla vēsturiska iespēja apvienoties un saliedēties, atbrīvoties no nestabilitātes un konflikta draudiem nākotnē. Latvijai kā Eiropas valstij ir sava īpaša atbildība par integrācijas procesu. Mēs esam atbildīgi par savu iekšējo reformu virzību Eiropas kontekstā un konsekventu iestāšanās kritēriju izpildi. Mēs esam iesaistīti Eiropas attiecībās ar Krieviju un līdzatbildīgi par to tālāko attīstību. Mēs esam atbildīgi par Baltijas valstu sadarbību un Baltijas jūras reģionālo kooperāciju. Tas būtībā ir mūsu kā eiropiešu pienākums un atbildība. Mēs nevis tikai gaidām, kad Eiropa mūs apvienos, bet mēs esam līdzatbildīgi par šo procesu.

No Eiropas savienības paplašināšanas procesa Latvija sagaida Baltijas valstu un asociēto valstu labi sagatavotu integrāciju Eiropas savienībā. Latvijas stratēģisko mērķu sasniegšanai galvenais priekšnoteikums ir Latvijas iekšējā gatavība. 1997. gads šajā kontekstā ir parādījis, ka daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš integrācijas un naturalizācijas procesiem valstī, lai veidotu solidāru sabiedrību un nodrošinātu vajadzīgo stabilitāti straujai attīstībai.

Mūsu izvēlē par labu NATO dominē politiskie apsvērumi. Vēlos uzsvērt, ka Latvijai pašlaik nav nekādu tiešu militāru draudu un arī mūsu dalība NATO nevar radīt draudus nevienai valstij. Tā vajadzīga kā garantija pret visa veida nestabilitāti nākotnē, tā vajadzīga kā apliecinājums un garantija Latvijas piederībai Rietumu nāciju kopībai.

Kopš pirmajiem paziņojumiem par eventuālo NATO paplašināšanos Austrumu virzienā Latvijas un NATO retorika lielā mērā, protams, ir panākusi to, lai līdztekus paplašināšanās pirmās kārtas problēmu risināšanai tiktu domāts arī par tālāko procesu - par valstīm, kuras netiks iekļautas paplašināšanas pirmajā kārtā. Vēl nekad mūsu valsts vēsturē nav bijis tik daudz piedāvājumu un iniciatīvu mūsu drošības sakarā. ASV, Dānija, Norvēģija, Francija... jā, arī Krievija, ir nākušas klajā ar iniciatīvām, kas var dot ievērojamu ieguldījumu Baltijas drošības nostiprināšanā. It īpaši laika posmā starp Madrides "galotņu" tikšanos un Baltijas valstu iespējamo teorētisko pievienošanos NATO. Latviju atbalstošo valstu politiķi vairākkārt ir paziņojuši, ka "durvis" paliks atvērtas. Paliks atvērtas arī pēc Madrides, un pirmās jaunās dalībvalstis nebūs pēdējās.

Jau tas vien jāuzskata par Baltijas valstu kopējo panākumu, jo, ja atceramies diskusiju par NATO paplašināšanu 1993.-1994. gadā, tad toreiz vispār nerunāja par paplašināšanas kārtām un vispār neapsprieda Baltijas valstu dalības iespējas. Tagad tas notiek. Taču, lai principu saistītu ar praksi, vajadzīgi konkrēti lēmumi, viennozīmīgi paziņojumi par Baltijas valstu nākotni NATO. Jāatceras un jāatgādina, ka valstīm, kas pieņem lēmumus par NATO un Eiropas savienības paplašināšanu, ir jāuzņemas un viņas uzņemas sevišķu atbildību par kontinenta drošību un stabilitāti nākotnē. Ārpolitikas reģionālā dimensija, kuru es pieminēju, vislabāk redzama Baltijas jūras valstu darbā. Baltijas jūras valstu reģionālās sadarbības saknes jau ir Ziemeļu valstu sadarbībā. Par to liecina tas, cik viegli un organiski uzsākās sadarbība formulas "5 + 3" ietvaros. Baltijas jūras valstu padomē bez Ziemeļu un Baltijas valstīm piedalās arī Krievija, Polija, Vācija. Arī pati Baltijas jūras valstu padome līdz ar Norvēģijas un Islandes iestāšanos ir izpletusies ārpus Baltijas jūras ietvariem. Šobrīd Latvija prezidē Baltijas jūras valstu padomē. Mūsu mērķis ir veidot šo reģionu kā tādu, kurā dominē savstarpēja sadarbība, demokrātija, tirgus ekonomika. Svarīgi ir tas, ka Baltijas jūras valstu padomes aktivitātes tiek ievērotas starptautiski, tās iziet ārpus reģiona ģeogrāfiskajām robežām un tiek uzskatītas par paraugu reģionālās sadarbības attīstīšanā. Latvijas prezidentūras laikā Amerikas Savienotās Valstis, Francija, Ukraina, Baltkrievija ir izteikušas vēlēšanos kļūt par Baltijas jūras valstu padomes novērotājvalstīm. Labs panākums Latvijas prezidentūrai ir arī jau panāktā vienošanās par Baltijas jūras valstu padomes galotņu tikšanos Rīgā, tiesa, nu jau nākamajā gadā.

Svarīga loma Latvijas ārpolitikā, es pat teiktu, īpaši svarīga, ir attiecībām ar kaimiņvalstīm, arī divām Austrumu kaimiņvalstīm - Krieviju un Baltkrieviju. Te noteikti ir jāņem vērā Krievijas aizvien lielākā tuvināšanās ar Baltkrieviju un šajā valstī, šajās valstīs notiekošie procesi. Tas ir ļoti komplekss jautājums, bet vispār mums ir skaidrs, ka Latvijas un Krievijas dialogs sekmīgi attīstīsies tad, ja abas puses būvēs savas attiecības kā divi līdzvērtīgi starptautisko tiesību subjekti. Man šķiet, tas ir jau faktiski noticis.

Šajā sakarā optimismu vieš arī prezidenta Jeļcina izteikumi galotņu tikšanās laikā Helsinkos, kur Krievijas prezidents izteica vēlēšanos pārliecināt Baltijas valstis par to, ka Krievija vairs neatkārtos kļūdas un netaisnību, kas tām tika nodarīta pirms gadu desmitiem. Mūsu attiecību dinamika šajā gadā apliecina pozitīvo tendenču nostiprināšanos divpusējās attiecībās un savstarpējā dialoga intensifikācijā. Pārredzamā nākotnē mūsu attiecībās ar Krieviju svarīgākais ir un paliks divpusējo attiecību līmenis. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs veidotu tādu pamatu šo attiecību padziļināšanai, kas nodrošina savstarpēju respektu un līdztiesību. Atcerēsimies arī to, ka viens no Latvijas ārlietu ministriem - Fēlikss Cielēns - 1920.gada janvārī formulēja racionālu un vēsu principu: "Latvijas ārējai politikai jābūt praktiskai un Krievija nav jāvērtē no morāliskā vai filozofiskā viedokļa." Savukārt Zigfrīds Meierovics 1920.gadā atteicās no domām par Latvijas spēju veicināt Krievijas demokrātiju. Viņš konstatēja, ka Latvijai jādzīvo blakus tādai Krievijai, kāda tā bija. Ka jārēķinās ar tieši tādu Krieviju, kāda tā ir, nevis ar tādu, kāda tā varbūt būs.

Mēs metodiski sakārtojam Latvijas un Krievijas attiecības. To apliecina pēdējā laikā notikušās starpvalstu aktivitātes - gan parlamentāriešu tikšanās, gan robežsarunu norise, gan starpvaldību komisiju vadītāju tikšanās, gan konsultācijas starp ārlietu ministrijām.

Raksturojot šā brīža situāciju, jāsaka, ka robežsarunas ir praktiski pabeigtas, starpvaldību komisijā Latvija iesniegusi Krievijas pusei virkni līgumprojektu, ir parakstīts nolikums par komisijas darbības mehānismu. Latvijas puse ir veikusi visus nepieciešamos priekšdarbus. Tiek plānotas arī valsts līmeņa vizītes.

Vēl viens virziens. Ārpolitikas darbs investīciju piesaistīšanā un ekspertu darbības veicināšanā. Pirmais un galvenais uzdevums šobrīd ir Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā, kas gaidāma šogad, jo dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā radīs vajadzīgos apstākļus sadarbībai ar partneriem visā pasaulē, sākot no Krievijas, kura vēlas pievienoties Pasaules tirdzniecības organizācijai, līdz Čīlei, Singapūrai un Dienvidāfrikai. Protams, bez daudzpusējiem instrumentiem ekonomiskajā politikā svarīgas ir arī divpusējās attiecības ar katru individuālo partneri. Taču Latvijai jau šodien jānosprauž arī tāds politiski tālejošs mērķis kā dalība Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, kuras nosaukumu mēs pazīstam kā angļu valodā esošo abreviatūru OECD, un arī dalība EFTA, ar kuru mēs strādājam. Jāteic, ka dalība starptautiskās organizācijās nozīmē faktiski arī nacionālā kopprodukta pieaugumu. Mūsu Finansu ministrijas aprēķini liecina, ka tikai dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā, formālā dalība, dod 0,5% pie nacionālā kopprodukta pieauguma. Mēs strādājam ekonomiskos jautājumos ar ārvalstīm divpusējo kontaktu un starptautisko ekonomisko organizāciju līmenī. Strādājam ar līgumiem par izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, investīciju veicināšanas un savstarpējās aizsardzības līgumiem, strādājam ar Baltijas muitas ūniju. Tuvākajā laikā Baltijas valstīm būtu jāatceļ netarifu barjeras, jāievieš brīva pakalpojumu kustība. Taču jāņem vērā, ka ārpolitikas ekonomiskā dimensija nav atkarīga tikai no Latvijas labās gribas un centieniem. Arī citas valstis seko savām nacionālajām interesēm. Lietuvā, piemēram, valda diezgan skeptiska noskaņa par nepieciešamību izveidot Baltijas muitas ūniju pirms Baltijas valstu integrācijas Eiropas savienībā. Latvija respektē Lietuvas viedokli, taču uzskata, ka iesāktais darbs jāturpina.

Godātie deputāti! 1997.gads ārpolitikā būs raksturīgs ar diviem izcili nozīmīgiem notikumiem, kuri ietekmēs Latvijas attīstību ārpolitikas stratēģiskajos virzienos. Mums ir visumā veiksmīgi izdevies atgriezties eiroatlantiskās telpas politiskajā apritē. Bet 1997.gada lielie izaicinājumi, lēmumi par Eiropas savienības un NATO paplašināšanu, tieši ietekmēs mūsu nākotni. Madrides un Amsterdamas lēmumi lielā mērā noteiks integrācijas procesu tālāko attīstību. Šie lēmumi nav nedz eiroatlantisko struktūru paplašināšanās sākums, nedz arī beigas. Eiroatlantiskā integrācija turpinās attīstīties. Svarīgi mums būt aktīviem šā procesa dalībniekiem. Latvijas ārpolitikā kvantitatīvi pieaug Latvijas sakari ar citām valstīm un mainās arī šo sakaru kvalitāte. Augoša nozīme ir mūsu dalībai starptautiskajās organizācijās. Mēs esam ne tikai Eiropas savienības asociētā valsts, Rietumeiropas savienības asociētā partnere, dažādu NATO programmu, to skaitā "Partnerattiecības - mieram" dalībniece. Mēs aktīvi piedalāmies citās starptautiskās organizācijās.

Es gribētu atzīmēt, ka sevišķi iespaidīgs ir mūsu diplomātu veikums dažādos ANO forumos. ANO Ģenerālās asamblejas 51.sesijā Latvija tika ievēlēta par viceprezidējošo valsti. Latvija uzņemta Ekonomikas un sociālo lietu padomē, Latvijas pārstāvji ievēlēti kontribūciju un konferenču komitejā. Latvija izvirzījusi sev par mērķi kandidatūru darbam komitejā par sieviešu statusu, atkārtoti ievēlēta kontribūciju komitejā un kandidēs nākamajā gadā uz vietu cilvēktiesību komitejā. Šajā ziņā mēs, atklāti sakot, esam ievērojami apsteiguši mūsu kaimiņus. Vērā ņemams apliecinājums mūsu diplomātijas varēšanai bija ANO Ģenerālās asamblejas vienbalsīgs lēmums pārtraukt izskatīt jautājumu par it kā pastāvošiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un Igaunijā. Ir izdevies panākt to, ka Latvijas maksājumi ANO reducēti no 0,13 % no ANO budžeta līdz 0,08%. Mēs turpinām savu darbu, lai šo skaitli samazinātu vēl vairāk, jo mūs neapmierina ANO pieeja vispār šim jautājumam, uzliekot Latvijai par pienākumu maksāt daļu no PSRS saistībām. Aktīva dalība ANO darbā pierāda, ka ir augušas Latvijas iespējas paust savu viedokli starptautiskajā dzīvē. Taču mums iekšpolitiski arī ir jāapzinās, kā rezultātā pieaug Latvijas saistības un pienākumi.

Godātie deputāti! Pēdējo gadu laikā - un droši vien jau senāk - ir konstatēts, ka mūsdienu pasaulē vērojamas spēcīgas tendences tuvināties un saplūst iekšpolitikai un ārpolitikai. Klasiski iekšpolitikas jautājumi iegūst ārpolitisku nozīmi, bet ārpolitiskām norisēm bieži ir iekšpolitiskas konsekvences. Latvijā manāmi pieaug iekšējo un ārējo faktoru mijiedarbība. To apliecina vairāki valdības soļi, ko katalizējuši ārpolitiskie apsvērumi. Vērā ņemami ir tādi piemēri kā austrumu robežas sakārtošana, paātrināta likumdošanas harmonizēšana, soļi Eiropas cilvēktiesību konvencijas ratificēšanai un citi. It īpaši skaidri šī saikne redzama mūsu virzībā uz Eiropas savienību un NATO. Tieši šie virzieni demonstrē, ka sekmīgai ārpolitikai ir vajadzīgi iekšpolitiskie priekšnoteikumi. Es varu minēt daudzus piemērus, kuri apliecina, ka ārpolitiski ir sagādātas jaunas iespējas, taču iekšpolitiski mēs tās nespējam izmantot, jo neesam tam gatavi. Spilgti to raksturoja diskusija par bezvīzu režīmiem. Ar visām Ziemeļu valstīm līgumi ir parafēti, taču spēkā stāties tie varēs tikai tad, kad būs pieņemts Bēgļu likums un ratificēta Ženēvas 1951.gada Bēgļu konvencija. Spilgts piemērs tam ir arī daudzās apmācību iespējas mūsu virsniekiem ārzemēs par citu valstu naudu, bet ir mūsu nespēja Aizsardzības ministrijā, partiju iekšienē - atrast piemērotus cilvēkus. Daudzas vietas, kur mēs varam nosūtīt savus cilvēkus mācīties, paliek tukšas. Arī Ārlietu ministrijas panāktās kvotas tirdzniecībā ar Eiropas savienību, kuras mūsu ražotāji nespēj izpildīt un kuras to palielināšanas vietā var nākties samazināt, liecina par neatbilstību. Un nemānīsim sevi, ka tikai ar skaistiem vārdiem mēs spēsim sasniegt savu mērķi! Ārlietu ministrija sarunās spēj un spēs pasargāt Latviju no Eiropas kļūdām un dažkārt pat muļķībām, bet mēs nevaram pasargāt Eiropu no mūsu kļūdām un no mūsu muļķības, no mūsu nespējas, no mūsu neizpratnes, no mūsu nesagatavotības. No tās Eiropas savienība aizsargā sevi pati, atliekot, novilcinot vai kā citādi apgrūtinot mūsu integrācijas procesu. Pasaule mainās ļoti ātri, un integrācijas process pats par sevi ir kļuvis svarīgāks par statisku dalību kādā institūcijā. Piederība starptautiskajai organizācijai ir tikai integrācijas procesa ārējā izpausme. Tā nāk pēc tam, kad sasniegta vajadzīgā iekšējā kvalitāte. Latvijas pilntiesīga dalība Eiropas savienībā un NATO būs rezultāts tieši vispusējai integrācijai šajās struktūrās, padziļinātai mijiedarbībai ar dalībvalstīm. Mūsu virzība uz Eiropas savienību nav tikai ārpolitisks mērķis, tas pirmām kārtām ir nopietns iekšpolitisks jautājums, par kuru vajadzēs izteikties arī visai tautai kopumā, referendumā, bet šobrīd tas ir jautājums, kura risināšanā nepieciešama likumdevēja, valdības un visu izpildvaras iestāžu sadarbība. Latvijas sekmes integrācijā ar Eiropas savienību ir tieši atkarīgas no mūsu progresa ekonomikā, likumdošanā, demokrātijā. Gluži dabiski, ka nepieciešama skaidra funkciju sadale starp dažādiem resoriem. Ārlietu ministrijas kompetencē ir vispārējais koordinācijas darbs un darbs, kas skar Eiropas savienības kopējo drošības politiku un ārpolitiku, kā arī politisko dialogu. Ārkārtīgi liela loma integrācijas procesā pieder citām institūcijām un amatpersonām. Īpašu uzdevumu ministra Eiropas savienības lietās uzdevums ir koordinēt integrācijas iekšējos aspektus. Viņa pakļautībā darbojas Eiropas integrācijas birojs, kas koordinē ministriju sadarbību un veic Eiropas integrācijas padomes sekretariāta funkcijas. Ir 23 darba grupas - tas ir liels apjoms -, ar kurām sadarbojas Eiropas integrācijas birojs, kas strādā pie likumdošanas saskaņošanas. Katrā ministrijā ir izveidotas struktūras, kas atbild par šo darbu. Līdz ar to faktiski Latvijas integrācija Eiropas savienībā redzami kļuvusi par valstisku prioritāti, tā atspoguļojas arī Latvijas misijas darbā Briselē. Šogad ir izveidota atsevišķa Latvijas pārstāvniecība pie Eiropas savienības, palielināts darbinieku skaits, izvirzīti pirmie nozaru ministriju pārstāvji, taču nav nekāda pamata pašapmierinātībai. Lai gan Latvija Austrumeiropas un Viduseiropas valstu kontekstā praktiskās integrācijas tempa ziņā nav pēdējā vietā, trūkumu joprojām ir ļoti daudz. It īpaši daudz mums pārmet administratīvās kapacitātes trūkumu. Mēs spējām īsā laikā pieņemt vajadzīgos likumus, bet svarīga ir administratīvā kapacitāte tos iedzīvināt. Nepieciešams piebilst, ka sekmīga ārpolitika prasa atbilstošu materiālo resursu bāzi. Ieklausieties šajos ciparos, godātie deputāti! Latvijas Ārlietu ministrija saņem savu uzdevumu realizēšanai no valsts budžeta ievērojami mazākus līdzekļus nekā kolēģi Lietuvā un Igaunijā. 1997.gada Igaunijas ārlietu resora budžets bija 12 miljoni latu, Lietuvas - 14,6 miljoni latu, Latvijas - 7,6 miljoni. Tātad šajā ziņā mēs ievērojami zaudējam arī Igaunijai. Ilgstoši saglabājoties šādai tendencei, tā atstās iespaidu uz Ārlietu ministrijas iespējām realizēt savus uzdevumus.

Godātie deputāti! Latvijas ārpolitikā veidojas situācija, kurā ārējā stabilitāte un stratēģiskie ārpolitikas mērķi veicina ārkārtīgu dinamiku praktiskajā ikdienas darbā. Laba ilustrācija tam ir valdības deklarācija, kurā iekļautie uzdevumi atspoguļo makromērķus mikroperspektīvā, tas ir, projicē ilgtermiņa procesu 1997.gada mērogos. Valdības deklarācijas izpildes gaita atspoguļota īpašā pielikumā (es ceru, ka tas jums ir izdalīts). No tribīnes vēlos pateikt, ka mēs konsekventi turpinām realizēt deklarācijā paredzētos uzdevumus un mums ir principā skaidrs, ka šie uzdevumi var tikt sasniegti. Ārlietu ministrijai ir savs iekšējās rīcības plāns ar 141 uzdevumu, par kuru izpildi regulāri tiek informēts Ministru prezidents, ar to ir iepazīstināta Saeimas Ārlietu komisija, un deputāti, kas vēlas ar to iepazīties, var to saņemt. Deklarācijas izpildes gaita ļauj apgalvot, ka plānveidīga un augsta dinamika novedīs, ja turpināsies, pie ievērojama progresa Latvijas ārpolitikas prioritārajos virzienos jau šogad. Tiks paātrināta valsts integrācija Eiropas savienībā un NATO, kā arī attīstīsies reģionālā dimensija un Krievijas virziens.

Godātie deputāti! Manis minētie fakti un spriedumi nevar aptvert visu uzskatu spektru par ārpolitiku, par tās stratēģiju un taktiku. Dažās niansēs iespējami atšķirīgi viedokļi, un droši vien debatēs tie precizēsies. Ārlietu ministrija ierosināja tās veikt tieši tāpēc, lai vēlreiz apspriestu ārpolitiskās stratēģijas un taktikas jautājumus, balstītu valsts ārlietas uz iespējami plašāku vienprātību, kas ietvertu visu konstruktīvo spēku viedokļus. Kā jau minēju, iekšpolitika rada priekšnoteikumus ārpolitikai, bet arī ārpolitika mūsdienu pasaulē spēcīgi ietekmē dzīvi valsts iekšienē. Ārlietu ministrija vēlas panākt, lai augoša izpratne par ārpolitiskajiem apstākļiem un interesēm veicinātu pārdomātu un mērķtiecīgu likumdošanas darbu, nodrošinātu likumu efektīvu izpildi un sekmīgu izpildvaras iestāžu sadarbību jautājumos, kas tieši vai netieši ietekmē ārlietas.

Latvijas ārlietas 90.gadu otrajā pusē ir sasniegušas zināmu brieduma pakāpi. To raksturo stabilitāte un dinamiska virzība uz jau agrāk nospraustajiem stratēģiskajiem mērķiem. Valsts ārpolitika gan satura, gan ārējo kontaktu intensitātes ziņā iegūst jaunu kvalitāti. Galvenā iezīme šajā procesā ir pakāpeniska ārpolitiskās problemātikas maiņa. Latvija ievērojami tuvinājusies eiroatlantiskajām struktūrām, un mūsu ārlietas tālāk veidojas un tiek veidotas Rietumpasaules kontekstā. Taču vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tas nenozīmē norobežošanos no Krievijas, tieši otrādi, tas nozīmē stabilitāti, labu kaimiņattiecību veidošanu un savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību. Strauju reformu un konsekventas ārpolitikas rezultātā Latvija ir izrāvusies no postpadomju vides un ar to saistītā problēmu loka. Notiek pakāpeniska integrēšanās Rietumpasaulē, tā skar praktiski visas politikas jomas. Taču šīs pārmaiņas nav pašsaprotamas, tās atkarīgas no mērķtiecīgas darbības vienotas ārpolitikas ietvaros. Šodien, debatējot par ārpolitiku, neaizmirsīsim - ārpolitika ir instruments, viens no instrumentiem, ar kura palīdzību tiek realizētas nacionālās intereses, stiprināta valsts drošība un veicināta tautas labklājība. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, atklājam debates par Valda Birkava ziņojumu. Debatēs ir pieteikušies šobrīd deviņi deputāti. Pirmajam vārds tiek dots Jurim Sinkam - frakcijas "Tçvzemei un Brīvībai" deputātam. Lūdzu!

J.Sinka (frakcija "Tçvzemei un Brīvībai").

Godājamais priekšsēža kungs! Ārlietu ministra kungs, dāmas un kungi! Man vispirms gan gribētos izteikt neapmierinātību ar to, ka ārlietu ministra kunga runa vai runas būtība nonāca mūsu rokās tikai šodien. Ja man tā būtu bijusi pieejama, piemēram, vakar, tad es būtu varējis uzrakstīt tādu lasāmu rakstu, kas plūstu ļoti tekoši, un es mēģinātu izanalizēt to pa punktiem. Bet, lai nu kā, no mana toņa nevajadzētu iedomāties, ka es speciāli gribu nodarboties ar kritiku. Un kā nekā mana partija ir koalīcijā, ja tā to drīkst nosaukt. Bez tam mums ir tiešām šis vispārējais konsensuss par ieiešanu Eiropas savienībā un NATO, par mūsu drošību un mūsu lomu pasaulē.

Tomēr mani atkal uz tādām mazliet rūgtām pārdomām - arī tām nav bijis daudz laika - pamudināja pašreizējā Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte. Krievijas vēstnieka Udaļcova kunga un pāris citu ierēdņu uzraudzībā, ja es tā drīkstu izteikties. Jo tiešām kaut ko mēs neesam nokārtojuši savās attiecībās ar Krieviju. Mēs pieļaujam šādu kundzisku attieksmi no Krievijas vēstnieka puses pret Ārlietu ministriju un arī pret mūsu parlamentāriešiem. Tātad tur ir neierobežotas iespējas izteikties - citiem vārdiem sakot, nolasīt mums lekciju, - bet mēs pat neuzdrīkstamies to ierobežot. Es domāju, ka laiks ir pienācis mūsu Ārlietu ministrijai tomēr pacensties paskaidrot Krievijai, ka, ja nu mēs esam tādi demokrātiski kaimiņi un gribam veikt sarunas un tirgoties, un visu ko labi attīstīt, tad ir nepieciešams to darīt uz vienāda pamata. Tāpat kā mūsdienās ir parasts tādām mazām valstiņām kā Luksemburgai vai Lihtenšteinai kritizēt Franciju vai Angliju, vai pat Ameriku, ja vajag, tāpat arī mums ir jābūt iespējai kritizēt mūsu Austrumu kaimiņu, kas pār mums ir dominējis, mūs okupējis, - pat tad, ja viņš to tagad noliedz un atsaucas uz Padomju Savienību. Tikai atsevišķos gadījumos tiek pieņemts tas, ko Padomju Savienība, pat Staļina laikā, ir jau izdarījusi, kā pats par sevi saprotams. Piemēram, Somijas teritorija, Latvijas teritorija, Igaunijas teritorija. Varbūt pat Japānas teritorija. Un no tām neatsakās. Ja jau Krievija saka, ka viņa ir absolūti nevainīga, cietusi tāpat kā visas citas republikas vai okupētās valstis, kā mēs, trīs Baltijas valstis, kāpēc tad viņa pieņem šīs dāvanas no Padomju Savienības? Tur rodas pretrunas, tur rodas acīm redzamas grūtības mūsu sarunās ar Krieviju. Un tagad - robežu jautājums. Kas tad ir šis robežu jautājums? Mēs vēl detaļas nezinām. Esot jau gandrīz viss sagatavots.

Es pirms mūsu debatēm par ratifikāciju... Lai gan interesanti, ka vakar un šodien, tiekoties ar Krievijas parlamentāriešiem, bija jau izteikta tāda doma no viņu puses, ka Domē jau nu laikam šo līgumu neratificēšot. Tas nozīmē, ka kaut kādā veidā tiek varbūt atvieglināts mūsu uzdevums. Tā ka attieksme ir diezgan sarežģīta arī no Krievijas puses.

Bet es tomēr gribu atkārtot to, ko es jau agrāk esmu teicis šajā ļoti sāpīgajā jautājumā, ar ko šis parlaments drīz tiks konfrontēts un kas kaut kā slīd mums garām. Proti, kāda tad ir Latvijas Satversmes attieksme? Latvijas Satversmes nostāja ir nepārprotama. Tās 3.pants nosaka: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale." Jācitē arī Satversmes 77.pants: "Ja Saeima grozījusi Satversmes 1., 2., 3. vai 6.pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas nobalsošanai."

Birkava kungs pieminēja mūsu ieiešanu Eiropas savienībā - ka varbūt šis jautājums būtu jānodod tautas nobalsošanai. Protams, šinī jautājumā tautas nobalsošana nav notikusi visās valstīs. Var būt "jâ" un var būt "nç". Bet šis ir viens būtisks jautājums, kurā tiešām mums būs jārēķinās ar tautas balsi.

Tagad - par Satversmes 3.panta vārdiem: "starptautiskos līgumos noteiktās robežās". Skaidrs, ka attiecībā uz Latvijas austrumu robežu, tas ir, robežu ar Krieviju, galvenais starptautiskais līgums ir 1920.gada 11.augustā Rīgā parakstītais Miera līgums ar Padomju Krieviju. Tajā ir nosprausta robeža un noteikti Krievijas pienākumi pret Latviju - citu starpā, Krievijas atteikšanās uz mūžīgiem laikiem no pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Šajā sakarībā, protams, mums nav pieņemamas Krievijas piedāvātās garantijas NATO locekļa statusa vietā, jo šī atteikšanās uz mūžīgiem laikiem no mūsu teritorijas izklausās kā izsmiekls tagadējo sarunu gaismā. Un Krievijas nostājas gaismā, kad tā it kā aizmirst mūsu brīvvalsts laiku.

Bez tam 1920.gada Miera līgums sevi nevar atcelt. To nevar padarīt par neesošu jau tādēļ, ka tas nosprauž robežu, kā teikts 1969.gadā pieņemtajā starptautiskajā Vīnes konvencijā. Tāpēc ne viena, ne otra līgumslēdzēja puse nevar šo līgumu vienpusīgi atcelt, denonsēt, atsaucoties uz radikālām situācijas izmaiņām. Bez tam no minētās Vīnes konvencijas izriet, ka Miera līgums paliek spēkā, ja Latviju nelegāli okupē kāda sveša vara. Abpusēja vienošanās par Miera līguma denonsāciju nav iespējama, ja viena no līgumslēdzējām pusēm ir okupēta. Šāda vienošanās varētu notikt tikai tad, ja abas puses būtu brīvas, neatkarīgas un suverēnas valstis.

Turpinot Latvijas Satversmes 3.panta analīzi, kļūst skaidrs: kā uz to ir norādījis latviešu sabiedrībā labi pazīstamais Ķīles profesors Dītrihs Lēbers savā traktātā par Abrenes jautājumu, 1920.gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums ar tā norādēm uz Latvijas un Krievijas valsts robežu ir apstiprināts arī citos starptautiskajos līgumos, tostarp 1927.gada un 1933.gada Tirdzniecības līgumā, 1939.gada pavasarī noslēgtajā savstarpējās neuzbrukšanas līgumā un tā paša gada liktenīgajā savstarpējās palīdzības līgumā, kas uzspieda Latvijai padomju militārās bāzes.

Uz brīdi novēršoties no neatkarīgās Latvijas tiesiskās sfēras, pieminēsim 1990.gada 4.maiju un tajā pieņemto Neatkarības deklarāciju. Tā uzsver 1920.gada Miera līgumu. Lai gan Latvijas un Federatīvās Krievijas līgums, ko noslēdza 1991.gadā, PSRS iziršanas priekšvakarā, nepiemin 1920.gada Miera līgumu, tas atsaucas uz 4.maija Neatkarības deklarāciju, tādējādi netieši atzīstot arī Miera līgumu. Ir skaidrs, ka okupācija, kas notika 1940.gadā, nav izdzēšama. Šī okupācija pastiprina, pēc tās pašas Vīnes konvencijas, mūsu 1920.gada Miera līgumu, un mēs nedrīkstam savā līgumā par robežu šo Miera līgumu apiet. Mēs nedrīkstam nosaukt šo jauno robežu jeb demarkācijas līniju, jeb tehnisko robežu par valsts robežu, tad mēs pārkāpsim savu Satversmi, savus likumus un starptautiskos likumus. Par to lai Ārlietu ministrija nopietni padomā.

Birkava kungs runāja par ilūzijām, nepamatotu optimismu, par uzņemšanu Eiropas savienībā. Mums priekšā stāvot un mūs gaidot liels darbs. Viņš arī nožēloja, ka nelaiķis Ķezbera kungs te nebija un nerunāja par ārlietām. Bet, cik es zinu Ķezbera kunga uzskatus šajā lietā, viņš teica: "Ak, paies vēl 10-15 gadi, pirms mēs vispār iekļūsim Eiropas savienībā!" Un kas būs starplaikā? Nu droši vien mums jāturpina tā mūsu ciešā sadraudzība ar Krieviju. Quo vadis Latvija? Tādā gadījumā es esmu optimistiskāks, un es mēģinu - un es ceru, ka Ārlietu ministrija arī to darīs, iestāstīt mūsu Rietumu partneriem, ka sakarā ar to, ka mūs mākslīgi izrāva no Rietumeiropas un Ziemeļeiropas dabiskās vides, šīs mums dabiskās vides, un piecdesmit gadus turēja mūs kaut kādā nereālā pasaulē, un aizliedza mums turpināt to darbu, ko mēs bijām ļoti sekmīgi iesākuši jau trīsdesmitajos gados, - ka sakarā ar to mūsu gadījums ir speciāls un ka viņi, saistīdamies ar mums, neriskēs daudz; ka mēs tomēr esam čakli un ka mūs būtu jāuzņem visā drīzumā, un ka mums nebūtu jāgaida desmit, piecpadsmit vai cik tie gadi. Nebūsim tik mazdūšīgi un jau iepriekš nedosim munīciju mūsu pretiniekiem vai skeptiķiem Rietumu nometnē! Tas pats attiecas arī uz NATO. Ka tādi skeptiķi ir, mēs zinām, bet to, ka ir arī atbalstītāji, mēs nupat, nesen, izbaudījām Portugālē, kas mūs atbalsta, kas atbalsta mūsu ieiešanu NATO kaut vai šodien - un atbalsta par spīti tam, ka Portugālei pašai bija ilgi jāgaida uz iekļūšanu Eiropas savienībā. Arī tur, Portugālē, atzīst, ka mūsu gadījums ir speciāls. Nebūsim tik mazdūšīgi, nedosim munīciju mūsu pretiniekiem!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu iesniegumu: "Aicinām noteikt debašu par Latvijas ārpolitiku laiku: pirmo reizi uzstājoties - līdz 5 minūtēm, otro reizi uzstājoties - līdz 1 minūtei."

Viens deputāts var runāt "par", viens - "pret".

Modris Lujāns - frakcija "Sociālistiskā partija - Līdztiesība". Lujāna kungs, jūs runāsiet "par" vai "pret"? Lujāna kungs runās "par".

M.Lujāns (frakcija "Sociālistiskā partija - Līdztiesība").

Cienījamie kolēģi, protams, mani sajūsmina atsevišķu partiju līderu tādi veiksmīgi "gâjieni", un patīkami bija noklausīties vīzijas, bet vīzija ir, protams, tāds miglains attēls, es uzskatu tā... Tiešām, cienījamie kolēģi, nekas būtiski nemainīsies no tā, ka mēs izteiksim šodien savus viedokļus šādā vai tādā veidā. Protams, iespējams, Birkava kungs pierakstīs kaut ko klāt un palabos savas vīzijas, bet es domāju, ka būtiski nekas no tā nemainīsies. Vienīgais, ko mēs varētu, - beigās pieņemt kādu rezolūciju vai kādu lēmumu, bet arī tas, iespējams, šodien nenotiks.

Un tādēļ es aicinu... Iespējams, ja kādiem kungiem sevišķi gribas parunāties savā starpā, tad vajadzēja mierīgi blakus - Sarkanajā zālē satikties, parunāties, apmainīties ar vīzijām, un tas būtu bijis pats optimālākais solis. Tāpēc es aicinu šodien tomēr nenodarboties ar vīziju izpūšanu vai veidošanu. Es aicinu arī konstruktīvāk runāt un tāpēc atbalstīt gan 5 minūtes, gan 1 minūti attiecībā uz nākošo reizi, it sevišķi, ja... Es varu iedomāties, ka, ja dotajā momentā ir kādi deviņi runātāji, tad mēs varam šajās vīzijās "nogrimt" līdz rītdienas sēdei. Paldies.

Sēdes vadītājs. Ilga Kreituse - pie frakcijām nepiederoša deputāte. Lūdzu!

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Augsti godātie deputāti! Mēs vairākkārt esam šajā zālē runājuši par to, ka deputāti kā Latvijas likumdevēji tiek aizvirzīti otrajā plānā, ka visu izlemj valdība, Sadarbības padome un ka šeit veidojas tikai balsošanas mehānisms. Tad kāpēc šodien mēs šeit no tribīnes atļaujamies teikt, ka par ārlietām mēs "parunājamies", ka mums ir "vîzijas", ka te nav ko daudz izvērsties, ka Birkavs tik un tā neklausīsies? Kāpēc pazemot ministru un kāpēc pazemot pašiem sevi? Kāpēc sasaukt šādu sēdi, piekrist tam un pēc tam teikt, ka mums nav ko teikt ārlietu ministram, ka deputāti lai iziet ārā un parunājas Sarkanajā zālē? Es tomēr gribētu, lai deputāti ciena sevi, ciena savu statusu un lai deputāti prot novērtēt, ko Latvijai nozīmē ārpolitika, un arī lai prot novērtēt to ministru, kuru paši ir apstiprinājuši šinī postenī, un viņa vēlmi dzirdēt to, ko šeit saka, un jau iepriekš neteikt, ka viņš ir tas sliktais, kurš negrib neko no mums dzirdēt un arī ņemt vērā.

Un tāpēc es aicinu atstāt 15 minūtes, kāds ir bijis atvēlēts laiks debatēm, bet deputātiem nesmīkņāt par to, kas te skan, bet izrādīt vienam pret otru cieņu un atcerēties, ka tomēr Saeima ir tā, kas nosaka valsts virzību, bet valdība ir tā, kura realizē to, ko viņai nosaka Saeima.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti! Balsosim par 11 deputātu ierosinājumu - noteikt debašu laiku, apspriežot ziņojumu "Par Latvijas ārpolitiku", pirmo reizi uzstājoties, - līdz 5 minūtēm, otro reizi uzstājoties, - līdz 1 minūtei. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu izteikt savu attieksmi pret priekšlikumu balsojot. Lūdzu rezultātu! Par - 16, pret - 21, atturas - 14. Priekšlikums nav pieņemts.

Turpināsim debates. Nākamajai vārds debatēs Ilgai Kreitusei - pie frakcijām nepiederošai deputātei. Lūdzu!

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Augsti godātie deputāti un klātesošie Ministru kabineta locekļi! Vispirms es gribētu pateikties ārlietu ministram par to, ka viņš rada iespēju šeit ierasties, nolasīt ziņojumu un pateikt mums savu viedokli par ārpolitiku un ļaut mums apmainīties ar viedokļiem, kurus, kā jau es teicu, es ceru, viņš ņems arī vērā.

Taču šodien, runājot par ārpolitiku, man gribētos akcentēt divus momentus: cik mēs Latvijā esam gatavi tam, ja nepiepildās mūsu pamatievirzes un pamatnostādnes ārpolitikā? Jo es domāju, ka šajā zālē būs ļoti maz deputātu, kuri teiks, ka Latvijas pamatnostādnes, kā jāvirzās tālāk Latvijas ārpolitikai, ir nepareizas. Pamatnostādnes ir pareizas. Mūsu vēlme viennozīmīgi arī ir pareiza, bet ar mūsu vēlmi ļoti bieži, kā ir parādījusi prakse, vien ir par maz. Un te ir jautājums: cik mēs praktiski, nevis teorētiski esam gatavi tam, ka mūsu vēlmes tiek atteiktas? Cik šie izstrādātie alternatīvie modeļi ir pieņemami Latvijai, nevis Krievijai, Francijai vai Norvēģijai, un kas jādara Latvijas valdībai, ja mēs nebūsim NATO? Un mēs zinām, ka mēs pirmajā kārtā patiešām tur nebūsim.

Kādu ceļu iet? Ko veikt? Kas ir mūsu Ārlietu ministrijas portfelī? Ar to tad arī vajadzētu sākt un runāt ar deputātiem, runāt arī ar Latvijas tautu, lai cilvēki nedzīvotu ilūzijā, ka tūlīt, tūlīt tas notiks. Jāsaka: jā, mēs turp ejam, bet šis ceļš šobrīd mums vēl nav kļuvis par realitāti, ir jāatrod cits!

Nākamais jautājums, ja mēs runājam par valsts ārpolitiku, es gribētu teikt, ir tāds: cik valsts ārpolitika ir saskaņota un atbilst valsts iekšpolitikai? Cik lielā mērā ārlietu ministra darbība tiek saskaņota ar citu ministru darbībām? Vai mums nav izveidojusies tāda situācija, ka ārlietu ministrs iet savu ceļu - drošu, noteiktu un, varētu teikt, bieži vien pārliecinošu, turpretī citi ministri uzskata, ka viņi dzīvo savu atsevišķo dzīvi, nesaistot to kopā ar ārpolitiku. Man ir prātā kaut vai tāds mazs, sīks piemērs, kas it kā nekas nebūtu, tikai maza, sīka saķeršanās, - Maskavas Valsts universitātes filiāles atklāšana Latvijā. Vai izglītības ministrs, pirms teica "jâ" vai "nç", aizgāja pie ārlietu ministra un aprunājās, ko nozīmē pateikt "jâ" vai "nç"? Jo sen ir pagājis tas laiks, kad bija Maskavas universitāte un Latvijas universitāte un kad viņas slēdza savas vienošanās. Tagad tās ir divu neatkarīgu valstu universitātes, un šis jautājums arī ir starpvalstu jautājums. Kā var izveidoties situācija, ka izglītības ministrs smaidot saka: es gribēju būt diplomātisks! Vai ir šis kopējais kurss vai nav? Kurā brīdī un kādā veidā katram ministram ir tiesības tēlot diplomātu un pēc tam arī īsti neatzīt, kas ir noticis vai kas nav noticis?

Nākamais jautājums - Bēgļu likums. Viennozīmīgi nepieciešams Eiropas savienības ceļā. Jā! Bet atkal ir nākamais jautājums: vai likuma izstrādātāji ir veikuši visu, kas bija nepieciešams, lai šis likums patiešām Latvijā varētu sākt darboties? Vai ir panākta vienošanās ar Latvijas Pašvaldību savienību, jo pašvaldības būs tās, kurām daudz kas no šinī likumā noteiktā būs jārealizē? Un ir šausmīgi rūgti dzirdēt, ka uz jautājumu atbild tā: "Nç, ar pašvaldībām mēs neesam runājuši! Pieņemsim likumu un tad jau skatīsimies, kā ar viņām to saskaņot." Vai šāda veida rīcība valsts iekšienē veicina to, lai Latvijas ārpolitiskais prestižs augtu un lai patiešām mēs praktiski realizētu to, ko mēs gribam realizēt?

Tālāk - Latvijas ārpolitika un Latvijas ekonomiskā neatkarība. Tās, manuprāt, ir divas lietas, kas ir visciešāk saistītas, jo šodien pēc Krievijas Domes delegācijas vizītes Latvijā (tā gan vēl nav beigusies, tā turpinās) arvien biežāk gribas uzdot jautājumu: vai var būt politiski neatkarīga valsts, kurai cita valsts var diktēt ekonomiskos noteikumus? Un atbilde laikam visiem ir viena: nē, tāda valsts politiski nevar būt neatkarīga, ja kāds var draudēt: "Es jums aizgriezīšu naftas vadu, un tad jūs redzēsit, kas ar jums notiks!" Un mēs zinām, ka notiks diezgan daudz kas. Daudz kas nepatīkams un daudz kas smags. Un budžetā radīsies pamatīgs robs.

Vai Latvijas iekšējais ražošanas potenciāls, tā attīstība, tendences, Latvijas preču ražošana atbilst ārpolitikas kursam un drošai gaitai uz Eiropas savienību? Vai tas ir iekšēji saskaņots un šodien atbilst tam?

Nākamais jautājums, kas tieši tāpat ir saistīts ar šo ekonomisko neatkarību, ir jautājums par to, vai cita valsts drīkst diktēt savas prasības un teikt: tikai tad, ja tiks izdarīts tas un tas, ja tiks izmainīts Pilsonības likums, ja sāksies vispārēja naturalizācija, mēs ratificēsim līgumus! Līgumus, no kuriem atkal ļoti atkarīga ir Latvijas ekonomika. Vai Latvijā drīkst būt šāda situācija un vispār rasties domas par to, ka mums varbūt tomēr būs jāpakļaujas, jo, redziet, viņi diktē? Vai valstī nebija jābūt tādai situācijai, ka tas gan var radīt zināmas grūtības, bet ne tādas, lai politiķis atļautos teikt: jā, mums laikam būs viņi jāuzklausa!

Un te jau arī ir citi piemēri. Jautājums labklājības ministram, kura diemžēl nav šeit klāt, jo viņš laikam uzskata, ka labklājības sfēra nav saistāma ar ārpolitiku: vai Eiropas savienība runās un pieņems valsti, kur pensija ir 2 lati? Vai ekonomiski valsts ar šādu iekšējo struktūru ir vajadzīga Eiropas savienībai, jo tur nav paredzētas subsīdijas un ieguldījumi pensiju izmaksāšanai valsts iedzīvotājiem? Arī šis process un šī likumdošana ir jāsaskaņo ar ārpolitisko virzību. Nav jādomā par desmitgadu perspektīvu, kas būs tad, kad būs, bet gan par to, kā tas saskan ar rīcību, ko šodien dara valsts?

Un tālāk ir vēl viena lieta. Ja nu notiek brīnums un mums saka: jā, NATO durvis ir vaļā, tad man ir elementārs jautājums - Birkava kungs, kur jūs ņemsit naudu, lai samaksātu dalības maksu? Vai Latvijā ir izveidots rezerves fonds naudas izteiksmē, lai sāktu realizēt tās prasības, ko izvirza NATO, ko izvirza Eiropas savienība? Mēs šodien esam nonākuši tik tālu, ka mums ir jāsaka tā: mēs nevaram nopirkt ēku Francijā, jo nav laicīgi prasīta nauda, bet tas, ko prasa ēka Francijā un viņas nopirkšana, ir mazs sīkums salīdzinājumā ar to summu, ko valstij prasa iestāšanās NATO. Un tad vēlreiz ir jautājums: kā ir saskaņota ekonomiskā varēšana ar ārpolitiskajām iespējām, kādas Latvijai tiek pavērtas?

Un pēdējā piebilde pie šīs runas ir tāda. Birkava kungs, jā, naudas jums ir iedalīts mazāk, bet atkal - nauda jums ir iedota tik daudz, cik daudz budžets varēja atļauties, jo citādi kādam tā bija jāatņem. Un tātad vēlreiz - lai būtu aktīva ārpolitika, kura ir nepieciešama Latvijai, ir jāpiepilda budžets, bet to var piepildīt, tikai attīstot ražošanu, un tāpēc man gribētos aicināt Birkava kungu aktīvāk Ministru kabineta sēdēs saistīt šos abus jautājumus - Latvijas ekonomisko varēšanu un ārpolitiskās aktivitātes, to, cik lielā mērā mēs esam gatavi ekonomiski realizēt to, ko pasaule mums ārpolitikā piedāvā. Es gribu šodien teikt, ka ekonomiski mēs esam "zem nulles", bet politiski mēs esam krietni, krietni plus skalā, taču, kamēr šie divi rādītāji nebūs līdzsvarā, diemžēl daudzas iespējas mums var paiet garām.

Un visbeidzot es tomēr gribētu teikt jums, Birkava kungs, ka šārīta strīds televīzijā "Rîta bumā", kurš tad bija vainīgs, kāpēc Saeima nesaņēma jūsu uzstāšanās tēzes, kā mēs bijām vienojušies Ārlietu komisijā, 7 dienas iepriekš... Diemžēl tie bija jūsu ierēdņi, jo ir ļoti īpatnēji Saeimā saņemt dokumentu un neizplatīt to 7. maijā līdz pulksten 12.00. Es ceru, ka tas bija pārpratums, kuru jūs novērsīsit, bet šinī gadījumā es arī gribētu attaisnot Saeimas Ārlietu komisiju, jo viņa nav pieradusi saņemt šāda veida dokumentus 24 stundas pirms sēdes.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Mārim Vītolam - LZS, KDS un LDP frakcijas deputātam. Lūdzu!

M.Vītols (LZS, KDS un LDP frakcija).

Godātais sēdes vadītāj, godātie kolēģi Saeimas deputāti! Godātais ministra kungs!

Es vēlētos sākt ar salīdzinājumu no tēlotājmākslas. Ja mēs iedomājamies vienu klasisku ķīniešu gleznu, tad priekšplānā mēs redzam, ka mākslinieks ir uzzīmējis lielus kalnus, lielu jūru, augstas debesis, taču tad, ja mēs pieliecamies tuvāk, mēs ieraugām, ka kaut kur starp kalniem ir viena maza, maza mājiņa, un tad, kad mēs pieliecamies vēl tuvāk, tad mēs ieraugām vienu mazu, mazu cilvēciņu kaut kur blakus tai mājiņai.

Es gribētu teikt, iztēlojoties, kā mākslinieks šo darbu ir radījis, ka viņš ir ņēmis lielu otu, uztriepis debesis, kalnus un pēc tam sācis strādāt ar mazāku otiņu, salīdzinoši kā Birkava kungs, kurš mums šeit uzvilka šo rāmi, uzzīmēja debesis, kalnus, jūru. Mans uzdevums šobrīd būtu ņemt mazāku otiņu un piezīmēt klāt dažas sīkākas detaļas.

Es gribētu sākt ar rāmi, proti, konstatēt to, kur mēs šobrīd atrodamies vai kādu es redzu moderno starptautisko attiecību kontekstu 20.gadsimta beigās, kur Latvija atrodas. Birkava kunga ziņojumā es saklausīju dažus apstiprinājumus, kas tomēr liecina par to, ka kopš 20. un 30.gadiem starptautiskajā modernajā politikā ir notikušas būtiskas izmaiņas, proti, starptautiskajās attiecībās galvenā darbojošās persona vairs nav valsts. Mums par pārsteigumu Ārlietu ministrijai šodien vairs nepieder monopols ārpolitikas īstenošanā. Milzīgs pārrobežas darījumu skaits šodien būtiski ietekmē kā iekšpolitiku, tā ārpolitiku. Un, ja būtu iespējams to salīdzināt, es gribētu teikt, ka ekonomiskās un politiskās attiecības veido valstis ar noteiktām robežām, turpretī ekoloģiskās problēmas ignorē valsts robežas, jo jūrā nokļuvušam mazutam nevar aizliegt pārvietoties no vienas valsts teritoriālajiem ūdeņiem uz citas valsts teritoriju vai arī indīgajām vielām, kas nonāk atmosfērā, aizliegt ar vēju šķērsot valstu robežas. Līdzīgus secinājumus aizvien vairāk jums iespējams attiecināt arī uz politiskajām un ekonomiskajām norisēm, uz tā saucamajiem zemajiem kontaktiem, kur ārpolitiku arvien vairāk sāk veidot cilvēku savstarpējās attiecības, kur ārpolitiku arvien vairāk sāk ietekmēt biznesa darījumi un transnacionālās organizācijas.

Es vēlos arī teikt, ka pagātnē ir palicis tas laiks, kad starptautiskajās attiecībās spēks bija visefektīvākais instruments politisko mērķu sasniegšanai. Ārpolitikas jautājumos pagātnē, manuprāt, ir palicis arī tas laiks, ka starptautiskajās attiecībās pastāvēja stingra hierarhija, kad politika tika iedalīta "lielajā" un "mazajā" politikā, kur pie "lielās" politikas tika pieskaitīti militārās drošības un valsts aizsardzības jautājumi, bet "mazajai" politikai tika atstāta ekonomisko un sociālo jautājumu risināšana.

Es vēlos teikt, ka šodien, 20.gadsimta beigās, šādas hierarhijas nav un ka politika netiek dalīta "lielajā" un "mazajā". Tas sasaucas ar tēzi, ko sacīja Birkava kungs par iekšpolitikas un ārpolitikas saplūšanu, kas lielā mērā nosaka to, ka visas politikas sfēras kļūst aptuveni vienādi nozīmīgas. Militārā drošība un aizsardzība, kas nav mazsvarīgs faktors starptautiskajās attiecībās, šodien nebūt nedominē un nenosaka dienas kārtību.

Latvijas Ārlietu ministrija ir definējusi ministrijas galvenos darbības mērķus, ka tie būtu drošība un stabilitāte, bet blakus tiem šodien skaidrāk nekā iepriekš ir jānosauc arī cits mērķis, kas varbūt ir Ārlietu ministrijas darbības pamatuzdevums, - šīs valsts un šīs valsts iedzīvotāju labklājība un šīs labklājības veicināšana. Lielā mērā ārpolitikas uzdevums šodien ir izlauzt ceļu mūsu precēm uz starptautiskajiem tirgiem, bet ārvalstu investīcijām izlauzt ceļu uz Latviju. Labs piemērs tam varētu būt Latvijas Attīstības aģentūras nesen organizētās Latvijas dienas Hanoveras rūpniecības gadatirgus ietvaros, kur Latvijas delegāciju pārstāvēja arī valdības locekļi un Valsts prezidents. Pēc šīs izstādes, apkopojot šo Latvijas dienu rezultātus, daudzi Latvijas uzņēmumi saņēma no vācu uzņēmumiem iepriekš nepieredzētu pasūtījumu skaitu un noslēdza iepriekš nepieredzētu daudzumu darījumu.

Es gribētu teikt, no otras puses, tā, ka tas ir labs piemērs, kā mēs varam rīkoties. Eirocentriskā domāšana labi noder politisko, varbūt drošības jautājumu risināšanā, turpretī šo ekonomisko jautājumu risināšanā tā jau ir pagātne. Ekonomikā šodien robežas, ģeogrāfiskais izvietojums vairs nav tik nozīmīgs kā informācija kā tāda. Šīs robežas un ģeogrāfiskais izvietojums vienkārši vairs nenosaka šo galveno lomu.

Kā labu piemēru es gribu minēt Čīles investīcijas Latvijā. Jūs iedomājieties mazo valstiņu - Čīli. Varbūt šai pirmajai investīcijai Latvijā firmai "Corpora Tres Montes", kura ir privatizējusi "Straumi", bija tīri gadījuma raksturs. Viņi šobrīd tur ražo sausās sulas, lai eksportētu tās uz Krievijas tirgu. Viņi šeit ir ieguldījuši 5 miljonus dolāru un atraduši Latviju, iepazinušies ar Latviju. Šodien viņu interese ir milzīgi pastiprinājusies par Latviju - vienu tālu valsti. Un viņi popularizē un reklamē šīs milzīgās ģeogrāfiskās iespējas, šīs milzīgās tranzīta dzīslas iespējas arī citām firmām Čīlē. Šobrīd šī pati firma saistībā ar Liepājas ostu un citiem projektiem plāno investēt Latvijā vēl aptuveni 50 miljonus dolāru. Tas nozīmē tikai to, ka ģeogrāfiskajam attālumam modernajā ekonomikā nav izšķiroša loma, bet gan informācijai.

Manuprāt, ir otra lieta, kas attiecas uz šiem tālajiem tirgiem - nosacīti tālajiem, ģeogrāfiski tālajiem tirgiem. Proti, pilnīgi neizmantots līdz šim ir Dienvidaustrumāzijas milzīgais ekonomiskais potenciāls. Ja Japānai šodien ir vēstniecība Igaunijā, pārstāvniecība Lietuvā, tad jautājums ir tāds: kāpēc šodien Japānai nav nekā Latvijā? Šim gigantam. Es gribu runāt par to, ka, runājot par Dienvidaustrumāzijas tirgu un šī ekonomiskā potenciāla apgūšanu, milzīga nozīme būtu agresīvas informācijas kampaņai šajā virzienā, kas varētu vietējos uzņēmējos un investoros radīt interesi par Latviju. Bet es gribu teikt arī vienu citu lietu.

Es gribu parunāt par vienu valsti, kura ir pietiekami labi informēta par Latviju, kurai pašai, neatkarīgi no šādām agresīvām reklāmas kampaņām, ir interese par Latviju, kura šeit darbojas un šo interesi apliecina jau vairākus gadus. Taču tas ir arī sarežģīts jautājums starptautiskajās attiecībās - tā ir Taivana. Un es īpaši gribu uzsvērt šo Taivanas jautājumu savā runā. Protams, es neizvirzu šodien šeit jautājumu par Ārlietu ministrijas ārpolitikas kursu attiecībā uz diplomātiskajām attiecībām ar Ķīnu, kas neļauj veidot diplomātiskās attiecības ar Taivanu. Es neizvirzu jautājumu par vērtību orientāciju, par cilvēktiesībām un visiem citiem šiem jautājumiem, to skaitā par Latvijas nostāju pret ASV un Dānijas rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā.

Es vienkārši gribu norādīt uz tīri praktiskām lietām, ka, manuprāt, Ārlietu ministrija pārāk ir polarizējusi savu viedokli šajā jautājumā, un ar konkrētiem piemēriem ilustrēt to, ka diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, līdzīgi kā tas ir daudzām citām pasaules valstīm, neliedz paralēli veidot ļoti ciešas un draudzīgas attiecības, kuras būtu abpusēji izdevīgas, ar Taivanu. Es negribu, ka zaļās gaismas iedegšana Ķīnai sāktu lēnām izpausties kā nepraktisks un nekonstruktīvs Taivanas iniciatīvu noliegums. Diplomātijai, kā jūs minējāt, ir jābalstās uz praktiskiem un konstruktīviem risinājumiem, uz tirdzniecības un tūrisma apjoma izvērtēšanu.

Vai Taivanai ir interese Ziemeļeiropā? Atbild: "Jâ, ir!" Zviedrijas tirdzniecības apjoms ar Taivanu 1995.gadā ir 1,2 miljardi Amerikas Savienoto Valstu dolāru. Taivana ir Zviedrijas otrais lielākais tirdzniecības partneris Dienvidaustrumāzijā. Visām Ziemeļvalstīm ir pozitīva tirdzniecības bilance ar Taivanu, un galvenie materiāli, ko viņi eksportē uz Taivanu, ir kokmateriāli, koksne, papīrs - tieši tie produkti un tās eksportpreces, ar kurām arī Latvija varētu sekmīgi konkurēt šajā milzīgi ietilpīgajā Taivanas iekšējā tirgū, kurai nav dabas resursu, bet kurai ir lielas patēriņa iespējas.

Es gribu runāt arī par tūrismu. Piemēram, pagājušajā gadā Zviedriju vien apmeklēja 12 000 tūristu no Taivanas. Tad, kad es viesojos Taibei Pasaules tirdzniecības centrā, es novirzījos no manas vizītes dienas kārtības un iegriezos apciemot Somijas tūrisma pārstāvniecību šajā tirdzniecības centrā, un viņi, uzzinājuši, ka es esmu Latvijas pārstāvis, teica: "Mçs katru dienu saņemam piecus vai sešus zvanus no mūsu rezidentiem. Un viņi mums, somiem, lūdz iespēju izkārtot Baltijas valstu vīzas." Es uzskatu, ka viens praktisks risinājums varbūt, nepārskatot lielās līnijās attiecības ar Ķīnu, būtu, izmantojot Latvijas Attīstības aģentūru, atvērt pārstāvniecību Taibei, kur risināt jautājumus par kultūras apmaiņu, kur risināt jautājumus par tūrisma veicināšanu un piedāvāt vietējam tirgum informāciju par iespējamajiem tirdzniecības darījumiem, par mūsu Latvijas eksportprecēm un Taivanas investīciju iespējām šeit, Latvijā.

Šādas pārstāvniecības ir 18 Eiropas valstīm, kurām visām ir diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, nevis ar Taivanu. Tur ir tieši šādas tirdzniecības un tūrisma pārstāvniecības, kas ir arī pilnvarotas izsniegt vīzas vietējiem Taivanas rezidentiem. Šo 18 Eiropas valstu starpā ir Čehija, Polija un nākotnē, kā es to esmu sapratis no pēdējās ārlietu ministra vietnieka vizītes, no Taivanas vizītes Lietuvā, arī Lietuva, kas bija pirmā no Baltijas valstīm, kura nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, kura ir vienīgā no Baltijas valstīm, kam ir vēstniecība Pekinā, un kura šobrīd arī plāno atvērt pārstāvniecību Taibei.

Es uzskatu, ka tas ir tas praktiskais ceļš, kuru mēs varam iet un kurš būs abpusējs ieguvums. Un es arī lūdzu šajā gadījumā varbūt ministra kungu - mēs izteiksim šādu aicinājumu no Taivanas atbalsta grupas šeit Saeimā - uz vienu konstruktīvu diskusiju par tiem principiem, uz kādiem mēs šīs attiecības ar Taivanu varam risināt. Un es ceru, ka arī ministrs būs praktisks šajos jautājumos. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu iesniegumu: "Ierosinām turpināt 1997.gada 7.maija Saeimas sēdi - Ārpolitiskās debates bez pārtraukuma līdz jautājuma galīgai izskatīšanai, tas ir, debašu beigām." Vai deputāti vēlas runāt "par" vai "pret" ðo priekšlikumu? Deputāti "par" vai "pret" ðo priekšlikumu runāt nevēlas. Lūdzu zvanu! Es aicinu deputātus izteikt savu attieksmi pret šo priekšlikumu balsojot. Lūdzu balsošanas režīmu. Deputātus lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par - 48, pret - 4, atturas - 7. Priekšlikums ir pieņemts.

Nākamajam vārds debatēs Imantam Daudišam - frakcija "Latvijas ceļš". Lūdzu!

I.Daudišs (frakcija "Latvijas ceļš").

Godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Cienījamie klātesošie! Arī es, tāpat kā ārlietu ministrs Birkavs, sākumā gribēju izteikt gandarījumu par to, ka mēs esam atsākuši savlaicīgi ļoti labu tradīciju, proti, ārpolitiskās debates. Pirmās un lielākās šīs ārpolitikai veltītās debates Latvijā sākās jau Satversmes sapulces laikā - 1921.gadā. Ārpolitikā pie mums, Latvijā, daudz tiek darīts ļoti dažādos līmeņos un jomās. Ar to nodarbojas Valsts prezidents, Saeima, Saeimas starpparlamentārās delegācijas, komisijas, valdība un atsevišķas ministrijas. Es domāju, ka šodien mūsu pienākums būtu izvērtēt šo darbu gan kopsakarībās, gan konkrētās lietās, kā arī apspriest mūsu ārpolitiku nevis kā panākumu, bet kā problēmu, arī to, cik lielā mērā mūsu valsts realizētā ārpolitika ievēro mūsu valsts un mūsu tautas intereses.

Es kopā ar mūsu kolēģiem Kārli Druvu un Odiseju Kostandu pārstāvu Latvijas parlamentu Ziemeļatlantijas asamblejā, tas ir, NATO dalībvalstu parlamentāriešu un asociēto locekļu - Centrāleiropas un Austrumeiropas deputātu organizācijā. Šīs organizācijas galvenais uzdevums ir Eiropas drošības jautājumu apspriešana, NATO loma šajā aspektā un asociēto valstu attiecības ar NATO. Tāpēc es gribētu savā runā aplūkot pamatā tikai vienu jautājumu - mūsu valsts drošības garantijas un attiecības ar NATO, to ārējo un iekšējo dimensiju. Mēs, kolēģi, zinām, ka nedaudz vairāk kā pēc mēneša Madridē notiks NATO galotņu tikšanās, kur izlems, kādas valstis tiks uzņemtas aliansē. Pagājušajā nedēļā es biju Ziemeļatlantijas asamblejas simpozijā Romā un tur man personīgi jau likās skaidrs, ka runa te varētu būt tikai par trīs valstīm - par Ungāriju, Poliju un Čehiju, kuras varētu tikt aicinātas iestāties aliansē. Protams, Itālija un Francija iestājas arī par Rumāniju, bet tas nu ir cits jautājums.

Šodien ir pavisam skaidrs, ka Baltijas valstis šajā pirmajā kārtā netiks aicinātas iestāties NATO, un tam, es domāju, ir vairāki iemesli. Un, pirmkārt, tā ir mūsu gatavība vai, pareizāk sakot, negatavība gan politiskajā, gan militārajā, gan tehniskajā, gan finansu jomā. Otrkārt, tas ir Krievijas Federācijas kategoriskais "nç". Tādēļ šodien rodas jautājums: kas tagad pateiks, kādas tad ir mūsu valsts drošības garantijas - vai programma "Partnerattiecības - mieram", kas paredz drošības nama spāres, bet neparedz jumtu? Vai tās būs atvērtās durvis, ko mums tik daudz sola Rietumvalstu kolēģi un saka: "Jums jāgaida ir nākamās kārtas"? Vai tomēr mēs paliekam tā saucamajā pelēkajā zonā?

Jāsaka, ka NATO paplašināšanās ir ļoti jūtīgs jautājums un ka to mēs izjūtam ikkatrā mūsu tikšanās reizē starptautiskajos forumos. Mēs negribam lai būtu uzvarētāji un zaudētāji konkurencē uz iestāšanos NATO kā skaistumkonkursā, jo zaudētājam otrajā kārtā tādos gadījumos šādas iespējas vairs nedraud.

Jāsaka atklāti, ka mūs mulsina dažu Rietumvalstu un Austrumvalstu jaunas aizsardzības un drošības filozofijas konstrukcijas. Par tām jau runāja šodien ministrs. Viena no tādām ir Baltijas valstu "nepiesegtā" neitralitāte vai reģionālā drošības sistēma kopā ar neitrālajām valstīm - Somiju un Zviedriju. Te gan jāsaka, ka neitralitāte ir efektīva un skaista tik ilgi, kamēr kāds "nepieklauvē" tev pie durvīm. Islandes piemērs - tā bija neitrāla valsts līdz brīdim, kamēr to neokupēja sabiedrotie. Labi, ka tas vēsturiski beidzās miermīlīgi - sabiedrotie atvainojās par okupāciju, un Islande iestājās - kur? NATO.

Šodien neitralitāte ir kā grūtniecība pa pusei. Vinstons Čērčils teicis, ka neitralitāte ir atkarīga no tā, kurā pusē jūs esat neitrāli. Tā tas bija arī attiecībā uz Zviedriju. Piemēram, "aukstā" kara laikā Zviedrijas neitralitāti nodrošināja arī NATO "kodollietussargs", nevis tikai spēcīgā Zviedrijas pretgaisa aizsardzības sistēma. Neiztika arī bez kontaktiem ar NATO un bija slepena programma sadarbībai ar NATO, par palīdzības saņemšanu PSRS uzbrukuma gadījumā. Tie ir fakti, kurus mēs martā varējām dzirdēt Ziemeļatlantijas asamblejas seminārā Ženēvā un kurus minēja Zviedrijas armijas pulkvedis Nils Foranders.

Zviedrijas un Somijas pozīcija ir tradicionāla - palikt ārpus militāriem blokiem, kaut gan šī nostāja ir pietiekoši elastīga, jo mēs zinām, ka Zviedrija sadarbojas ar Baltijas valstīm, labprāt uzņemas nopietnas saistības miera nodrošināšanā Baltijas jūras reģionā, Balkānos, palīdz "Baltbat" darbībā un tā tālāk.

Drošībai ir jābūt nedalāmai. Zviedrija tāpēc atraida jebkādas lokālās, apvidus, drošības alianses veidošanas iespēju, un par to mēs šodien pārliecinājāmies tad, kad mēs Ārlietu komisijā tikāmies ar saviem kolēģiem no Zviedrijas Aizsardzības komisijas. Un viņi to apstiprināja.

Attiecībā uz Baltijas valstu iespējamo neitralitāti mums droši vien būtu vērtīgi un ļoti interesanti zināt, vai kāda no lielvalstīm, ieskaitot NATO dalībvalstis, ir gatava to garantēt un vai šīs saistības varētu atrast vietu NATO Baltijas valstu hartā, par kuru mēs runājam un kuru mēs gaidām.

Un tomēr - kapēc NATO?

Pirmkārt, nav vairs divu naidīgu bloku pēc "aukstā" kara beigām. Eiropas savienība vēl nav izveidojusi savas drošības struktūras. Mēs nevaram uzskatīt Eiropas savienību kā alternatīvu NATO. Eiropas savienības un NATO paplašināšanas procesi ir eiroatlantiskās integrācijas divas dimensijas. Tādēļ vienīgā reālā kolektīvās drošības struktūra pasaulē ir NATO, kaut gan šodien, tiekoties ar Krievijas deputātiem, mēs uzzinājām, ka iespējama pavisam jauna drošības ass veidošanās - Maskava - Pekina - Teherāna. Otrkārt, svarīgi ir vēsturiskie aspekti - mums ir jāmācās no vēstures. Latvijas ārpolitikas modelis nevar būt tāds kā lielvalstīm - ASV, Krievijai vai Francijai un Lielbritānijai. Un te ir jāpiekrīt Polijas pārstāvim, kurš pēdējā simpozijā Romā Ziemeļatlantijas asamblejā teica, ka Krievija var būt pati par sevi Eiropā, bet Polija ir par mazu, tāpēc tā meklē sabiedrotos.

Tālāk. Mūsu ārpolitika nevar būt arī neitralitātes politika kā Zviedrijai, kuru pēdējo simts gadu laikā nav postījis karš. Arī Dānija un Norvēģija nekad nav dzīvojušas 50 gadu okupācijas režīmā. Arī Čehija, Ungārija, Slovakija, Polija nekad nav bijušas PSRS sastāvā.

Kā apliecina prakse, neitralitāti parasti izvēlas tās valstis, kuras nav cietušas pasaules karos, ko nevar teikt par mums, Baltijas valstīm. Baltijas valstis un NATO kopīgi atbild par stabilitāti un drošību Baltijas jūras reģionā. Un te diemžēl es nekādi nevaru piekrist Baltijas asamblejas nesen pieņemtajai rezolūcijai, kurā ir aicinājums uzņemt NATO pirmajā kārtā vienu no Baltijas valstīm. Arī Ziemeļatlantijas asamblejā šī ideja tika kategoriski noraidīta, jo nav lietderīgi izraut kādu valsti no viena reģiona vai apvidus.

Un tagad jautājums, kas varbūt ir īpaši aktuāls: kā būt ar Krievijas nepārprotamo "nç" Baltijas valstu iestājai NATO? Vispirms būtu jāpasvītro, ka katrai valstij ir tiesības izvēlēties sev drošības sistēmu. Un mēs redzam vismaz trīs punktus, kas darīs skaidrākas Latvijas un Krievijas attiecības NATO ārējās adaptācijas kontekstā. Pirmkārt, mēs necenšamies pēc drošības pret Krieviju, bet pēc kopīgas drošības ar to. Otrkārt, mēs redzam attīstāmies mūsu attiecības pozitīvā virzienā, un, treškārt, mēs pasvītrojam, ka neredzam mūsu dalību NATO kā jaunu "dzelzs aizkara" radīšanu.

Mēs saprotam, ka NATO galotņu tikšanās Madridē būs ļoti svarīga. Mēs ceram uz visu sabiedroto izpratni par to, ko mēs sagaidām no alianses, tas ir, skaidru dalības perspektīvu visām kandidātvalstīm un skaidru paziņojumu, ka pirmie nebūs pēdējie un noteiktas vadlīnijas nākošo kandidātvalstu uzaicināšanai, kā arī konkrētu atvērto durvju politikas izveidošanu.

Un tagad, godātie kolēģi, nedaudz par mūsu ārpolitikas tā saucamo iekšējo dimensiju, proti, par informatīvo politiku, sabiedriskās domas izzināšanu, ārpolitikas skaidrošanu un publicitāti. Tūlīt piebildīšu, ka tas ir mūsu nepadarītais mājas darbs. Cerēt tikai uz žurnālistiem mums, politiķiem, būtu nepiedodami. Es domāju, ka vēl joprojām mūsu tautai nav skaidrs, ko tai nozīmē Eiropas savienība, ko nozīmē - iestāties NATO. Viss mūsu ārpolitikas pamatdarbs, kas nav mazs, ir vērsts pamatā uz āru. "Mçs gribam, mēs varam, mēs jau esam gandrīz gatavi", - tā mēs visur ziņojam - visos starptautiskajos forumos, tikšanās reizēs. Bet vai mums ir zināms, kā NATO kandidātvalstu iedzīvotāji, pilsoņi, ieskaitot Latviju, izturas pret iestāšanos NATO? Lai to uzzinātu, piemēram, Slovakijā šajās dienās tiek rīkots referendums. Polija regulāri rīko aptaujas, un viņi zina, ka 1992.gadā tikai 50% iedzīvotāju bija par NATO, bet šogad jau 92 balsoja par iestāšanos aliansē. Čehi pašlaik saka, ka šodien tikai 42% iedzīvotāju ir par iesaistīšanos NATO. Pārējie vai nu nezina, vai ir pret.

Otrkārt, vai mēs zinām, kā kandidātvalstu parlamenti, ieskaitot Saeimu, izturas pret iekļaušanos NATO? Čehijā 75% deputātu ir "par", Polijā - 90%. Tajā pašā laikā Čehijā tikai 50% parlamentāriešu ir pret referenduma rīkošanu šajā jautājumā. Arī pie mums Saeimā uzskati ir ļoti dažādi, un mēs esam par to pārliecinājušies, strādājot Ārlietu komisijā.

Un, treškārt, vai mums ir zināms, kā pašas 16 NATO dalībvalstis izturas pret NATO paplašināšanu, jo, kā zināms, līgums par alianses paplašināšanu būs jāratificē parlamentos? Man personīgi bija jaunums, kad es seminārā uzzināju, ka, iespējams, Holandes parlaments nenobalsos par līguma ratifikāciju, proti, par NATO paplašināšanu, un ka viena no tur ietekmīgākajām partijām - liberālā partija - būs pret. Par daudzu valstu parlamentu nostāju mums vienkārši nav informācijas.

Es uzdevu šos jautājums sev un mums tādēļ, ka mēs vāji, nepietiekoši darbojamies mūsu tautas informēšanā. Mēs maz stāstām, kas tiek darīts gan savas valsts, gan tautas drošībai. Un nenoliedzami ārpolitikas jomā pietiekoši profesionāli darbojas Ārlietu ministrija, Eiropas lietu ministrs Kiršteins, Saeimas delegācijas gan Eiropas padomes Parlamentārajā asamblejā, gan Rietumeiropas savienībā, Ārlietu komisijā un Aizsardzības un iekšlietu komisijā, bet mums trūkst tā, ko sauc par sociālpsiholoģisko kompetenci. Drošība ir skābeklis, ko elpo valsts neatkarība un tautas brīvība.

Godātie kolēģi! Latvijai ir īpašs ģeopolitiskais stāvoklis. Neatkarīgās Latvijas valsts pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, kuram ir vislielākie nopelni Latvijas neatkarības izcīnīšanā, 1920.gadā kādā sarunā teica, ka Latvijas neatkarība ir trausls jēdziens, jo Latvija tiek apdraudēta kā no Austrumiem, tā no Rietumiem, bet, ja arī uz īsu brīdi Latvija būtu patstāvīga, tam būtu liela nozīme mūsu nākotnei. Viņš uzsvēra arī to, ka Latvija grib būt par tiltu, nevis par barjeru starp valstīm saimnieciskā ziņā, bet ne politiskā ziņā. Runājot par neatkarību, Meierovics minēja arī to, ka latvieši būtu pateicīgi, ja liktenis šādai atelpai mums piešķirtu kaut 25 gadus. Toreiz liktenis mums atelpai bija atvēlējis tikai 20 gadu.

Šodien mēs negribam atelpu, mēs gribam elpot ar pilnu krūti. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Antonam Seikstam - frakcija "Latvijas ceļš".

A.Seiksts (frakcija "Latvijas ceļš").

Godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! Taupot jūsu laiku un neuzskatot sevi par kompetentu runāt par visiem ārpolitiskās dzīves aspektiem, es gribētu dažās minūtēs dalīties domās vai pārdomās par to sfēru... ārpolitiskās dzīves sfēru, kas lielā mērā ir Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kompetencē. Noteikti nerunāšu 15 minūtes.

Man neceļas roka, lai kritizētu mūsu ārlietu resoru par mūsu nenokārtotajiem jautājumiem Austrumu virzienā. Kāpēc? Tāpēc, ka tie, kuri kaut cik seko starptautiskajām norisēm, ļoti labi zina, ka Krievija atļaujas to, ko daudzas valstis nevar atļauties. Krievija var karot Čečenijā, un Eiropas padome viņu uzņem savā sastāvā. Krievija var atteikties slēgt divpusējos līgumus par nelegālo migrantu atpakaļuzņemšanu... Vakar man bija saruna ar Polijas imigrācijas departamenta priekšnieka vietnieku, kurš teica, ka mums ir vai nu jāpakļaujas krievu diktātam, vai jāiztiek bez šāda līguma. Tādējādi ir jāzina, cik daudz Latvija un Latvijas ārlietu resors var izdarīt un ko viņš nevar izdarīt.

Un visbeidzot, treškārt, gribu sacīt, ka ārlietu resors šeit kaut ko jau darīja. Jūs ļoti labi zināt, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā Krievija mēģināja "dabūt cauri" rezolūciju ar nopietnu kritiku, es teiktu, ar apmelojumiem, kas tika adresēti Latvijai. Tas lielā mērā ir Ārlietu ministrijas nopelns, ka tika panākts ASV atbalsts un ka šāda rezolūcija neieraudzīja dienasgaismu Apvienotajās Nācijās.

Otrais. Man neceļas roka, lai kritizētu ārlietu resoru jautājumā par to dokumentu sagatavošanu, kuri ir vitāli svarīgi Latvijas integrācijai Eiropas struktūrās - gan Eiropas savienībā, gan NATO - un visi pārējie, bet īpaši Eiropas savienībā.

Es ar pilnu atbildības sajūtu varu apliecināt, ka, vairākus gadus esot kontaktā ne tikai ar Birkava kungu kā ministru, bet vispār arī iepriekšējā laikposmā Ārlietu ministrija ir to ministriju skaitā, kuras vismaz skaidri zina, kas mums ir jāizdara un kādi ir tempi. Bet šeit ir cita vaina. Ja mēs tikai šodien sākām runāt par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijas ratifikāciju, tad tā ir ministriju darbības savstarpējā nesaskaņotība. Nupat tapa zināms, ka dažas ministrijas vēl joprojām nezina, kādos to sfēras likumos jāizdara izmaiņas, lai mēs varētu sagatavot ratifikācijai Cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvenciju. Tikai tagad šis darbs tiek kaut cik apjēgts.

Godātie kolēģi, es gribu izteikt vienā virzienā tomēr savu skepsi, lai neteiktu - neapmierinātību. Runa ir par Latvijas tēlu cilvēktiesību sfērā Rietumos un Austrumos. Dažus mēnešus atpakaļ esot Vācijā un nupat aizpagājušajā nedēļā esot Zviedrijā, nācās konstatēt arī to faktu, ka šo valstu, iespējams, arī citu valstu - man nav faktu, lai par to runātu plašāk, - bet šo valstu presē regulāri parādās tādi raksti, kurus varētu parakstīt kāds no Krievijas Domes deputātiem. Principā vērojama Latvijas nostādīšana nelabvēlīgā gaisotnē. Es negribu kritizēt ne ārlietu resoru, ne kādu konkrēti, bet šajā sfērā ir jādara vairāk. Varbūt pie vēstniecībām ir nepieciešami preses atašeji? Varbūt viņus nepietiekoši uzklausīs, bet patiesā aina par Latviju šajā sfērā ir jārada aktīvāk. Godātie kolēģi, tas ir viss, ko es gribēju teikt. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

A.Ameriks (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Es vispirms gribētu apsveikt Latvijas Republikas ārlietu ministru Valdi Birkavu ar ļoti labi sagatavotu runu, kurā viņš diezgan pamatīgi un nopietni analizēja ārpolitisko situāciju un to, kādā veidā Ārlietu ministrija šobrīd cenšas realizēt mūsu pieņemto valdības deklarāciju.

Godātie deputāti! Es domāju, ka jau 5.Saeimas laikā pieņemtā ārpolitiskā koncepcija, par kuru deputāti diskutēja veselu dienu, un šīs ārpolitiskās koncepcijas atsevišķi uzdevumi jeb atsevišķi virzieni, kas tika konkretizēti jau pēc tam valdības deklarācijā, konkrētajā ārpolitiskajā sadaļā, ir pamats tam, lai mēs šodien konkrēti analizētu to, ko mums ir izdevies izdarīt, un to, ko mums varbūt nepieciešams mainīt, ņemot vērā reāli eksistējošo situāciju.

Godātie kolēģi, ir pilnīgi skaidrs tas, ka pamatjautājumi, kurus mēs šodien izskatām, ir jābāzē uz valdības deklarācijas ārpolitisko sadaļu. Uz to, cik lielā mērā mēs esam spējuši atbalstīt vai realizēt to, un uz to, kādas ir bijušas veiksmes vai neveiksmes. Es gribētu uzsvērt to, ka ārpolitika un ārpolitikas realizācija, ārpolitiskās koncepcijas realizācija, lielā mērā ir atkarīga ne tikai no Ārlietu ministrijas, ne tikai no valdības, bet ka tajā ir trīs pamatsastāvdaļas. Mēs varam runāt par to, kura no tām ir svarīgāka. Es domāju, ka tās visas ir līdzvērtīgas. Pirmā ir šī Saeimas vairākuma apstiprinātā un Ārlietu ministrijas personā realizētā valdības ārpolitika. Tā, ko veic atbilstoši valdības deklarācijai Ārlietu ministrija. Otra sastāvdaļa mūsu kopējā ainā ir tas, ko veic Saeima parlamentārajā līmenī. Es gribu uzsvērt - it īpaši tādēļ, ka par to šodienas runā nebija neviena vārda, - ka arī Saeimas risinātie ārlietu jautājumi ir ļoti būtiski. Tas, kādā veidā mēs pasniedzam parlamentārajos pasākumos, parlamentārajās tikšanās savu ārpolitiku, es domāju, ir viena no pašām būtiskākajām lietām. Jo tā ir ļoti svarīga tribīne. Tā ir tribīne, no kuras mēs panākam atbalstu savām iniciatīvām ar saviem priekšlikumiem.

Trešā ārpolitikas sastāvdaļa ir tā, ko realizē Valsts prezidenta institūcija. Tās ir vizītes, tās ir tikšanās, tā ir mūsu valsts viedokļa paušana visaugstākajā līmenī, kad ir runa par mūsu interesēm, kas ir saistītas ar mūsu partneriem, ar mūsu draugiem, ar tiem, kuri uzlūko mūsu valsti un ar kuriem mēs gribam sadarboties.

Ir viens jautājums, par kuru mums, runājot par šo efektivitāti, būtu īpaši jārunā: kādi gan ir kritēriji ārpolitikas efektivitātei? Kādā veidā mēs šodien varam novērtēt šo efektivitāti un cik lielā mērā mēs esam gatavi šodien izdarīt izmaiņas?

Pirmais jautājums, manā izpratnē. Par to diezgan asi šodien ārlietu ministrs runāja, tas ir ekonomiskais aspekts. Mūsu valsts intereses ekonomiskajā jomā. Jo pamatā mēs tomēr runājam par vienu lietu - ka mazām valstīm veidot savu ārpolitiku ar mērķi radīt sev drošību, suverenitāti, garantēt savu drošību, piesaistīt ārvalstu investīcijas, pierādīt, ka investīciju vide šeit ir pievilcīga, atbalstīt savu ekonomisko interešu, savu ražojumu intervenci citos reģionos un citās valstīs, kā arī aizstāvēt savu pilsoņu intereses, bez šaubām, ir dārgs prieks. Tas ir ļoti dārgs prieks. Tajā pašā laikā viens no mērķiem, es uzskatu, ir panākt šo ekonomisko interešu realizāciju, un varbūt tā koordinējošā loma ir Ārlietu ministrijai, ņemot vērā arī citu ierēdņu, citu ministriju un resoru atbalstu. Taču jāņem vērā, ka līdz 1996.gada beigām Latvijā ārvalstu investīcijas bija ienākušas nepilnu 300 miljonu latu apjomā. No tām 2/3 (tie ir gandrīz 200 miljoni latu) ir devušas četras valstis - Amerika, Dānija, Krievija un Anglija. Jautājums ir par to, cik lielā mērā ir sekmējušas interesi par Latviju tās 2/3 no visām investīcijām, kuras ir piesaistītas mūsu valstij, un cik lielā mērā ir bijusi efektivitāte šim darbam, ko ir darījušas vēstniecības, ko ir darījuši ekonomiskie atašeji, ekonomiskie padomnieki šajās vēstniecībās, kā viņi ir sekmējuši interesi par Latviju. Es domāju, ka šeit ir vēl daudz neizmantotu iespēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja tik tiešām Latvijā 2/3 no visām investīcijām dod četras valstis, tas tātad nozīmē, ka mūsu potences ir stipri vien vēl neizmantotas. Tas skar gan Ziemeļvalstis, gan arī citas Eiropas savienības valstis.

Ja mēs runājam arī par ekonomiku, es gribētu īpaši uzsvērt jautājumu: kas ir Baltijas valstu sadarbība? Bez šaubām, darbojas Baltijas asambleja, Baltijas parlamentārā asambleja, Baltijas Ministru kabinets. Taču jāatzīmē, ka tajā pašā laikā ir jautājumi, kas ir saistīti ar Baltijas valstu dziļāku integrāciju, ar dziļāku sadarbību, jo mazām valstīm ir ļoti dārgi uzturēt savas vēstniecības, ļoti dārgi atrast iespējas savu preču intervencei tajā vai citā valstī. Šeit tika pieminēta Taivana, kur mums būtu nepieciešams atvērt savu tirdzniecisko misiju. Mēs runājām arī par nepieciešamību šādu misiju atvērt Japānā. Es personīgi uzskatu, ka mums ir jāiet pa tādu ceļu, ka visas trīs Baltijas valstis kopīgi atvērtu šīs misijas Āzijas reģionā, katra segtu, piemēram, 1/3 no šiem izdevumiem, kas ir saistīti ar misiju atvēršanu, ar tirdzniecības interešu realizāciju. Tie ir jāsadala, lai šā jautājuma risinājums būtu maksimāli ekonomisks. Iespējams, ka mums ir jāanalizē Beniluksa valstu, tas ir, Beļģijas, Luksemburgas, Holandes, modelis. Iespējams, ka mums ir jāanalizē Ziemeļvalstu modelis. Mazām valstīm ir ļoti grūti veidot savu ārpolitiku, uzturēt savas vēstniecības. Ar to ienākuma apjomu, kas mums ir tagad, tas ir ļoti, ļoti grūti. Es redzu perspektīvu tikai un vienīgi šajā dziļākajā integrācijā un arī iespējami vienotā Baltijas valstu vēstniecību atklāšanā tajā vai citā valstī nākotnē. Jo tikai tādā veidā mēs spēsim aptvert visus pasaules reģionus, pārstāvēt mūsu valsts intereses tajā vai citā valstī.

Vēl es gribu atsevišķi pieskarties jautājumam, par kuru runāja gandrīz visi debatētāji, tā ir Eiropas savienība. Eiropas savienība ir izvirzīta kā viens no pamatmērķiem mūsu ārpolitikā, un arī viss, kas tiek darīts iekšpolitikā, ir vērsts uz to, lai mēs maksimāli ātrākā tempā pietuvotos Eiropas savienībai un Eiropas savienības dalībvalstu līmenim.

Godātie deputāti, ja mēs to darām (un tas mums ir jādara), tas, kas mums palīdz realizēt tās reformas iekšienē, ir šo ārpolitisko mērķu korelācija ar iekšpolitiskajiem mērķiem, jo privatizācijas process, likumdošanas izmaiņas un mūsu saimnieciskā sakārtotība lielā mērā ir atkarīga no tām prasībām, kuras mums ir izvirzītas Eiropas savienības valstu, Eiropas savienības prasību līmenī un kuras mēs cenšamies ievērot.

Godātie kolēģi! Eiropas savienības visas 15 valstis ir augstas attīstības valstis, ar augstu nodrošinātības līmeni, ar augstām sociālajām garantijām. Es šodien, gatavojoties uzstāties, paņēmu faktus par 1996.gadu. Eiropas savienības valstīs pats zemākais nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pagājušajā gadā bija Portugālē. Portugālē tas bija 8900 dolāru uz vienu iedzīvotāju. Priekšpēdējā vietā ir Grieķija - ar 9300 dolāriem, ja nemaldos. Latvijai, pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, šis rezultāts pagājušajā gadā ir Ls 1111 jeb nedaudz vairāk par 2000 dolāriem. Lai mēs sasniegtu to nacionālā kopprodukta līmeni, kāds ir šobrīd Portugālē, pēc nacionālā kopprodukta līmeņa pēdējā valstī, Latvijai vajag, ja ir piecprocentīgs nacionālā kopprodukta pieaugums, 53 gadus (pastāvot nosacījumumam, ka Portugālē nacionālais kopprodukts nepieaug). Tātad ir jautājums: cik tālu mēs šobrīd vēl atrodamies no šā līmeņa? Bet tas absolūti nerada mums nekādu nepieciešamību iegrimt pesimismā. Es uzskatu, ka šī tiekšanās uz Eiropas savienību jeb uz šo attīstīto valstu sabiedrību, kura ir ar augstu nodrošinātības pakāpi, pirmām kārtām palīdz sakārtot mūsu tautsaimniecību, mūsu ekonomiku, mūsu sociālo sfēru. Bez šaubām, šis ceļš ir ļoti tāls, lai mēs sasniegtu to ekonomisko līmeni, to pārticības līmeni, kāds ir Eiropas savienības valstīs. Taču mēs tur gribam būt, un mēs darām visu iespējamo, lai to panāktu. Jautājums ir tikai par to, cik lielā mērā pati tauta atbalsta, saprot šā ceļa nepieciešamību. Un, ja mēs runājam par Eiropas savienību, tad ir jāsaka, ka šajā valdībā ir divi balsstiesīgi Ministru kabineta locekļi, kuri atbild par šo virzību uz Eiropas savienību. Jā, jo šī atbildība ir sadalīta starp Eiropas lietu ministru un ārlietu ministru, no kuriem viens atbild par šo ārējo procesu, bet otrs atbild par iekšējo. "Eirobarometrs"- ir tāds informācijas žurnāls - rāda, ka no visām kandidātvalstīm, kuras vēlas iestāties Eiropas savienībā (un tādas šobrīd ir 10), Latvijai ir viens no viszemākajiem socioloģiskajiem rādītājiem jautājumā par to, cik daudz iedzīvotāju vēlas būt Eiropas savienībā. Nedaudz vairāk par 50 procentiem iedzīvotāju nav nekāda viedokļa par vai pret šo iestāšanos Eiropas savienībā. Apmēram 20 procentiem šis viedoklis ir negatīvs, un apmēram tādam pašam skaitam tas ir pozitīvs. Līdz ar to šis izskaidrošanas darbs, kādu ir nepieciešams veikt Latvijā, iekšienē, lai izprastu šo reformu nepieciešamību, lai saprastu, ko mēs gribam panākt, lielā mērā ir atkarīgs no šā iekšējās sapratnes līmeņa veidošanās. Diemžēl šobrīd risinājums jautājumam, kas skar šo sfēru, ir diezgan atpalicis, jo šis fakts, ka vairāk nekā 50 procentiem Latvijas iedzīvotāju nav izpratnes un nav sava viedokļa par Eiropas savienību, pierāda to, cik daudz mums vēl pašiem ir vēl jādara.

Atsevišķi vēl, runājot par šiem "mâjasdarbiem" jeb par šo savas ekonomikas, savas saimniecības sakārtošanu, pakļaujot to mūsu ārpolitiskajiem mērķiem un risinot to kopā ar tiem, ir jāsaka, ka, bez šaubām, svarīgs politisks jautājums, nākotnes jautājums mūsu ārpolitikā, ir bezvīzu režīms ar Ziemeļvalstīm. Šāds bezvīzu režīms pašlaik mums pastāv ar Dāniju no 1997.gada 1.janvāra un ar Islandi - no 1997.gada 21.aprīļa. Notiek sarunas ar Somiju, Zviedriju un Norvēģiju. Bezvīzu režīms starp Igauniju un šīm valstīm ir spēkā jau no šā gada 1.maija. Latvija ir parakstījusi jeb parafējusi līgumu ar minētajām valstīm par sadarbību cīņā pret noziedzību, par nelegālo imigrantu atpakaļuzņemšanu. Taču, lai varētu parakstīt līgumu par bezvīzu ceļošanu un lai tas stātos spēkā, ir jāizpilda daži steidzami "mâjasdarbi" - jāuzlabo Latvijas pilsoņu pases, nodrošinot iespēju nolasīt no tām informāciju ar kompjūtera palīdzību, jāpievienojas Ženēvas konvencijai par bēgļiem (par to te tika jau runāts), jāuzlabo kontrole uz Austrumu robežas. Zviedrija un Somija 1999.gadā, tas ir, pēc diviem gadiem, pievienosies Šengenas līgumam. Ja Latvijai būs bezvīzu režīms ar šīm valstīm, tas atvieglos sarunas par bezvīzu režīmu starp Latviju un pārējām Šengenas līguma valstīm. Ja tas tā būs. Bez šaubām, tas ir pirmais solis, uz ko mēs varētu tiekties, sakārtojot savas attiecības iekšzemē.

Es gribētu nobeigumā izteikt secinājumu, ka šādas debates, bez šaubām, ir nepieciešamas, un, pirmkārt, akcentēt, ka nepieciešama lielāka konsekvence no Ārlietu ministrijas puses, uzstājoties Saeimā un aizstāvot savu viedokli, un pārliecinot arī par nepieciešamiem pasākumiem, jo šie mūsu ārpolitikas koncepcijas realizācijai nepieciešamie pasākumi reizēm iznāk ļoti sasteigti, kā tas pašlaik ir ar šo Bēgļu konvenciju, kad tā ir ļoti lielā tempā jāizskata Saeimā. Par šo Bēgļu konvenciju mēs runājam jau aptuveni gadu. Šajā ziņā es uzskatu, ka Ārlietu ministrijai būtu daudz konsekventāk jānāk šeit, Saeimā, un jāpamato deputātiem savs viedoklis, un tas varbūt lielā mērā atvieglotu šos procesus un novērstu sasteigtību.

Otrs jautājums. Bez šaubām, būtu tik tiešām jāatrod iespējas...

Sēdes vadītājs. Jūsu runas laiks beidzies, Amerika kungs.

A.Ameriks. Es atvainojos. Paldies. Paldies es vēlreiz saku par uzklausītām domām. Es domāju, ka šīs ārpolitiskās debates ir ļoti nepieciešamas, un es atbalstu šo debašu norisi. Paldies.

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš - frakcija "Latvijas ceļš".

I.Bērziņš (frakcija "Latvijas ceļš").

Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Tieši no mums, deputātiem, lielā mērā bija, ir un būs atkarīgs tas, cik ātri mēs iekļūsim, piemēram, Eiropas savienībā. Protams, tas ir atkarīgs ne tikai no mums, bet arī no tautas kopējā noskaņojuma, no visu mūsu Latvijas iedzīvotāju darba, no Ārlietu ministrijas. Bet lielā mērā tas ir atkarīgs arī no mums - un ne tikai no Ārlietu komisijas locekļiem. Un ne tikai no tā, cik mēs te lielīsim vai kritizēsim Birkava kungu, cik mēs te tricināsim gaisu, un ne tikai no tā, cik budžeta līdzekļu mēs vienreiz gadā vai reizi divos gados piešķirsim šiem mērķiem. Tas būs atkarīgs arī no tā, kā mēs virzīsim mūsu likumdošanas procesu. Tā nu ir tāda reāla lieta, kuru Eiropas savienības eksperti vienmēr varēs novērtēt un pateikt - ir vai nav. Par daudz ko no pārējā var strīdēties. Īstenībā tas būs ļoti svarīgi, ja vērā tiks ņemti objektīvie kritēriji. Un es ļoti ceru, ka tā tas būs. Pretējā gadījumā, ja kādas Eiropas lielvalstis, piemēram, politisku motīvu vadītas, izvēlēsies uzņemt Eiropas savienībā nevis tās valstis, kuras ir tam patiesi gatavas, vai tās, kuras rada Eiropas savienībai maz problēmu attiecībā uz sevis integrēšanu Eiropas savienībā kopumā, bet gan tās, kuras ir izdevīgas šīm valstīm, tad, protams, mēs, Baltijas valstis, un konkrēti Latvija, varam nonākt zināmās grūtībās.

Ko tad īsti gribētos, strādājot Saeimas Ārlietu komisijā un nodarbojoties jau diezgan ilgu laiku ar ārlietām? Pirmkārt, - lai mēs, deputāti, būtu daudz vienotāki savās ārpolitiskajās aktivitātēs un neizmantotu ārpolitiku savas partejiskās popularitātes spodrināšanai. Nu pamācīsimies no tās pašas Krievijas delegācijas, kas ļoti vienoti šodien aizstāvēja savu pozīciju, kurai es nepiekrītu, tāpat kā nepiekrīt Sinkas kungs un pārējie kungi, kas piedalījās šinī sēdē. Bet viņi konsekventi pauda savu viedokli. Jā, mēs esam demokrātiska valsts, un katram cilvēkam, katrai partijai ir tiesības paust savu viedokli. Bet, ja mēs te kaut ko apspriežam un pieņemam, ja mēs vienojamies un ja visas partijas, piemēram, paraksta dokumentu pie Valsts prezidenta kunga par nepieciešamību iestāties Eiropas savienībā, tad droši vien vismaz oficiālā līmenī pēc tā vajadzētu vadīties.

Nākamais. Par Ārlietu ministrijas prasībām iestāties NATO un Eiropas savienībā. Starp citu, ne viņa pati to izdomāja. Savulaik tika apstiprināta tāda ārlietu koncepcija, kura nav atcelta un pēc kuras Ārlietu ministrija ir vadījusies. Es tiešām uzskatu, ka tas ir devis, dod un dos pozitīvus rezultātus. Katrā ziņā šobrīd vieniem pašiem, atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem, lēkt ārā no laivas un paziņot pat varbūt visiem zināmu lietu, ka Madridē izlems, ka Baltijas valstis nebūs pirmajā NATO paplašināšanās vilnī, man liekas, šobrīd nav prāta darbs. Jā, to mēs varam apspriest, un Ārlietu ministrijā ir jāstrādā. Un, kā es saprotu, Ārlietu ministrija strādā pie tā, ko darīt, ja ne. Sevišķi tādēļ, ka šis "ja ne" ir gandrīz jau realitāte.

Tagad - par mūsu aktivitātēm, par to, ko darām mēs šeit, parlamentā, pieņemot attiecīgus likumus, un par to, ko attiecīgi dara Ārlietu ministrija, darbojoties, kā Ārlietu ministrijai pienākas. Man liekas, ka visām aktivitātēm ir jābūt īstajā laikā un īstajā vietā, kā tas bija ar armijas izvešanu. Nu padomājiet, cienījamie kolēģi: ja šobrīd armija nebūtu izvesta, tad tas līgums, kas tik daudz tiek kritizēts - un šodien droši vien arī nākamie runātāji to kritizēs - , nebūtu parakstīts. Par ko mēs šodien būtu diskutējuši ar Krievijas delegāciju? Vai par tādu interesantu lietu mēs viņiem būtu teikuši, ka viņi te nav likumīgi, ka te tur armiju, un tā tālāk, un tā joprojām? Abrene visiem būtu aizmirsusies, tāpat kā daudzi citi jautājumi. Jo mainās viss, arī Krievijas politika, Krievijas nostāja atsevišķos jautājumos. Tāpēc, lai mēs būtu pietiekami gudri - un mums kā mazai valstij ir jābūt pietiekami gudriem - , mums noteikti ir jāņem vērā šīs izmaiņas laikā un telpā, lai īstajā brīdī pieņemtu īsto lēmumu. Katrā ziņā var būt dažādi varianti. Kaut vai par šo Abrenes jautājumu. Es absolūti nestrīdos par to. Lūdzu, piedāvājiet variantus, nevis vienkārši pasakiet: "Nç! Tāpēc, ka tas ir nepareizi." Es piekrītu, ka tas nav godīgi, ka Krievija mums atņem šo teritoriju. Viņa mums ir to atņēmusi. Mēs to vienkārši nedabūjam atpakaļ. Bet piedāvājiet variantus, nevis sakiet: "Mums vajag, mums ir taisnība, mēs pieprasīsim!" Es šeit nelauzīšu tribīni. To darīs nākamie, kas atbalstīs šo pozīciju, un to darīja arī iepriekšējie. Bet, cienījamie kungi, piedāvājiet variantu tajā brīdī, kad Krievija pasaka - nē. Un mums ir izvēle - vai nu neslēgt neko, vai arī slēgt šo sāpīgo un mums visiem, šeit pārstāvētajiem deputātiem, diezgan nepieņemamo līgumu. Tad ir divas izvēles. Tālāk seko runas: "Nu, bet Krievija jau neratificēs, viņi jau to neparakstīs." Bet lai viņi to dara! Katrā ziņā mums "bumba" ir jāiesit viņu pusē. No tā, pirmkārt, Eiropas valstis un Amerikas Savienotās Valstis nemainīs savu nostāju. Tās valstis, kas savulaik neatzina mūsu iekļaušanu, šo okupācijas aktu neatzina kā likumīgu. Viņas nemainīs savu nostāju no tā, ka mēs izmainīsim savu robežu. Tur nostāja nemainīsies. Krievija nemainīs savu nostāju ne vienā, ne otrā, ne trešajā gadījumā. Mēs savu nostāju arī nemainīsim, parakstot šo līgumu. Mēs taču nerakstām, ka mēs atsakāmies no savas vēstures, no 1920.gada līguma, vai no kaut kā cita. Izvērtēsim nopietni visus "par" un "pret". Mums būs laiks. Ja valdība parakstīs šo dokumentu... Ja Krievija gribēs parakstīt šo dokumentu un ja mūsu valdība parakstīs šo dokumentu, mēs varēsim šeit diskutēt. Satversmes tiesa mums ir, lai izvērtētu - ir vajadzīgs referendums vai nav vajadzīgs referendums.

Un pašās beigās, lai būtu arī šinī pavasara dienā, šinī apmākušamies pavasara dienā, kāds gaišs stariņš, teikšu, lūk, ko. Pēdējās dienās te ir notikušas nopietnas intervijas un ir sniegti paziņojumi par to, ka Krievijas delegācijai, kas šeit ieradusies, bijušas smagas sarunas un ka īstenībā nav nekāda rezultāta, un ka nekāda sapratne nav rasta. Es gribu jūs nomierināt, cienījamie kolēģi. Šodien Ārlietu komisijas tikšanās reizē ar Krievijas delegāciju tika rasta sapratne vai saskarsme vienā konkrētā punktā - mani kolēģi neļaus man samelot, - un šis konkrētais punkts bija Valdmaņa kunga uzstāšanās. Kad viņš norunāja savu tekstu, tad Krievijas kompartijas pārstāvis teica, ka viņš pilnībā piekrīt Valdmaņa kunga teiktajam. Tā ka kaut kāda sapratne jau ir rasta. Vajag tikai rakt tālāk.

Sēdes vadītājs. Nākamajam debatēs vārds Edvīnam Inkēnam - frakcija "Latvijas ceļš".

E.Inkēns (frakcija "Latvijas ceļš").

Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es gribu izteikt gandarījumu par to, ka notiek ārpolitiskās debates, jo tā ir katras valsts parlamenta dzīves normāla sastāvdaļa. Tas ir veids, kā parlaments ietekmē ārpolitiku un arī veido ārpolitiku. Šajā sakarībā mani mazlietiņ no rīta pārsteidza "Dienā" lasītais par to, ka Birkava kungs bijis ļoti skeptisks pret mūsu debatēm, bet es tomēr ceru, ka šo debašu rezultātā šādas, tādas izmaiņas mūsu ārpolitikā notiks.

Viena no lietām, kas šeit tika izskanējusi, manuprāt, bija ļoti pareiza. Tas bija Vītola kunga aizrādījums par Latvijas nesabalansēto politiku starp divām Ķīnām. Tā ir pat vairāk nekā nesabalansēta. Un, ja mēs nevaram sava biznesa attīstības labā atrisināt tādu jautājumu, kāda ir vīzu izsniegšana vai pārstāvniecības atvēršana Taibei, kur pie tam no mums neprasa naudu, tad varbūt tā nav pati pareizākā un tālredzīgākā ārpolitika no Latvijas puses.

Bet, ja man jāsaka, tad, vēlreiz atgriežoties pie tā, kas bija rakstīts "Dienā", vēl vairāk mani pārsteidza Jāņa Jurkāna attieksme, kurš uzskata, ka šādām debatēm vispār nav jēgas. Un te es gribētu atgādināt, ka tad, kad bija runa par Birkava atbrīvošanu no amata, Jurkāna kungs bija ļoti apvainojies, ka debašu laiks bija saīsināts. Šodien diemžēl viņš šīm debatēm neuzskaita laiku, kaut gan tieši šodien ir laiks runāt par Latvijas valsts ārpolitiku un mēģināt panākt viņas konstruktīvas izmaiņas uz labo pusi, jo ir atrastas kļūdas. No tā es secinu pavisam vienkāršu lietu, to, ka Jurkāna kunga - es runāju, protams, par Jāni Jurkānu - debašu mērķis diemžēl ir nevis ārpolitika, bet gan Birkava kungs un viņa gāšana. Un nevis ārpolitikas uzlabošana.

Te man gribētos pieminēt, ka pirms pāris dienām es piedzīvoju vienu no sava mūža spilgtākajiem apkaunojumiem. Es sen nebiju juties tik slikti, kā tas bija tikšanās laikā ar Krievijas deputātiem. Šī tikšanās bija starp Latvijas parlamenta frakciju pārstāvjiem un Krievijas Domes deputātiem. Dīvainā kārtā mūsu supernacionālajiem spēkiem, kas ar tādu baudu ir gatavi slānīt jebkuru latvieti, kuru viņi neuzskata par pietiekami labu latvieti, nebija laika atnākt uz debatēm un paklausīties, ko runāja Žirinovska kunga pārstāvji. Nu labi, pieņemsim, ka nebija laika.

Bet otra puse, mūsu kreisie draugi, mani pārsteidza vēl sliktāk. Diemžēl tā nu gadījās, ka tajā vietā es biju visradikālākais, jo es vienkārši pārstāvēju mūsu valsts ārpolitikas vairākuma pozīciju, bet diemžēl mūsu kreisie draugi, kā man likās, sēdēja galda nepareizajā pusē, jo viss, ko viņi darīja, bija tas, ka viņi palīdzēja Krievijas delegācijai. Manuprāt, mēs nevaram, protams, runāt par to, ka ārpolitikā visiem ir jāstāv vienā ierindā, un tomēr ir valsts pamatintereses. Un attiecībā uz šīm valsts pamatinteresēm nevar būt dažādas pozīcijas. Tās var būt mūsu iekšpolitiskajās diskusijās, nevis pie sarunu galda ar Krieviju. Un tad nav skaidrs, kāpēc viņi sēž šajā pusē, bet nevis tajā pusē, kaut gan viņus ir ievēlējusi mūsu tauta.

Cienījamie kolēģi! Šonedēļ tiek atzīmēta Eiropas diena. Un es, saņēmis jūsu uzticību vadīt Eiropas lietu komisiju, debatēs galvenokārt pievērsīšos Eiropas lietām. Latvijai liktenis tās attīstībā nav devis pārāk daudz izvēles iespēju. Arvien vairāk sarūk to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka Latvija var atgriezties 30.gados, bet tas mūs novestu pie mūžīgas atpalicības. Ir iespēja attīstīties saviem spēkiem. Attīstoties saviem spēkiem, mēs, pieņemsim, attīstīsimies ātrāk nekā pārējās Eiropas tautas, kaut arī nav pamata domāt, ka latvieši ir daudz talantīgāki nekā pārējās Eiropas tautas. Bet, ja mēs to 50 gadu intervālu, kas mūs šķir no normālas attīstības, pārvaram 30 vai 20 gados, tad tik un tā Dānija pa to laiku būs aizgājusi vēl 20 gadus uz priekšu. Un tā mēs sākam nepārtrauktu sacensību ar laiku, kurā mēs zaudējam.

Attīstība tikai ar saviem spēkiem, protams, nozīmē, brīvu, neatkarīgu valsti, ja mūs neokupē otrreiz, bet tas nozīmē arī lēnu attīstību. Paldies Dievam, liktenis mums ir piedāvājis liftu, kas mūs var pacelt. Un šis lifts ir Eiropas savienība. Man ir tādas aizdomas, ka pēdējā gadā jeb pēdējā laikā mēs sevi mazliet maldinām, proti, mēs skatāmies uz saviem skatlogiem un mums liekas, ka kaut kādā ziņā mēs esam sasnieguši Eiropas līmeni. Nē, tā pilnīgi nav taisnība! Tie ir tikai skatlogi. Mūsu valsts infrastruktūra, mūsu valsts ekonomikas struktūra ir tik mazattīstīta, ka to grūti pat iedomāties. Mums viņa ir jāpiepilda ar konkrēto ekonomisko saturu, bet diemžēl tas prasīs milzīgu darbu un daudzus gadus. Nekas nenotiks ne piecos, ne sešos, ne septiņos gados. Mēs soli pa solim iesim uz priekšu.

Eiropas savienība savukārt mums dod citādus piemērus. Nule kā Čepāņa kunga vadībā Saeimas delegācija bija Portugālē. Portugāle ir viens no šiem skaistajiem stāstiem par Eiropas savienības izdošanos. Viņš ir tik skaists kā tāda salkana amerikāņu filma. Jo tik tiešām attīstība, ko piedzīvo šī kādreizējā Eiropas nomale, šis Eiropas zvejnieku ciemats, ir fantastiska - infrastruktūras attīstība, rūpniecības attīstība. Kāpēc mēs, pieņemsim, baidāmies no vienotā tirgus? Tāpēc, ka mums nav īsti ko izvest. Mēs neražojam tehnoloģiski tik sarežģītas preces, lai viņas vestu ārā no valsts. Portugāle uztraucas par vienotu tirgu tāpēc, ka tā īsā laikā ir sasniegusi tādu līmeni, ka tai ir ko izvest. Tiek ražotas tādas preces, ko var vest ārā no valsts.

Portugāle ir līdzīga mums vēl vienā ziņā. Arī Portugāle ir pārdzīvojusi diktatūru. Arī viņa vēlāk nekā pārējās valstis sāka savu ceļu uz uzplaukumu. Tas varbūt mums ir labākais paraugs, kā īsā laikā ar pārējo Eiropas tautu palīdzību var izrauties no nabadzības un iet straujiem soļiem uz priekšu.

Otrs tāds pats labais stāsts ir Īrija. Īrija īsā laikā ir sasniegusi satriecošus rezultātus. Es minēšu kaut vai dažus skaitļus. Lauksaimniecībā fermera ienākumi kopš Īrijas iestāšanās Eiropas savienībā ir pieauguši seškārtīgi. No Eiropas savienības strukturālajiem fondiem Īrija ir saņēmusi 21 miljardu mārciņu, kas ir daudz vairāk nekā dolāros šāda pati summa. Lūk, tās ir tās perspektīvas, ko Eiropas savienība dotu jebkurai valstij.

Bet ne jebkura valsts izmanto šīs iespējas, jo Eiropas savienībai ir arī nelaimīgi stāsti. Un par vienu no tādiem stāstiem varētu uzskatīt Grieķiju, kurai bija tādas pašas iespējas, taču tajā pašā laikā Grieķija nav panākusi tādu attīstību, kādu viņa varēja panākt. No tā ir izdarāms pavisam vienkāršs secinājums - viss ir atkarīgs no mums pašiem! Lifts mūs nevedīs automātiski augšā, bet mums ir jāpanāk, lai tas lifts strādā.

Es jūs tagad it kā aģitēju par Eiropas savienību. Tā nav taisnība, jo formāli jūs visi piekrītat, ka Latvijai ir jāstājas Eiropas savienībā, bet tajā pašā laikā, kad mēs nonākam līdz konkrētiem likumiem, tas tā vairs nav. Latvijas Saeima ir vismaz divus likumus izskatījusi vai vēl izskata, kuri ir kategoriskā pretrunā ar Eiropas savienību un arī ar sapratni - ar ekonomisko filozofiju, kas valda brīvajā tirgū. Tas ir likums par lauksaimniecību, kura dēļ savā laikā Kaula kungs krita, un tāds ir arī likums, kas tagad tiek izskatīts, - par alkohola monopolu. Tas ir kategoriskā pretrunā ar visām ekonomiskajām tendencēm, kas ir pasaulē, taču mēs viņus izskatām, jo uzskatām par nopietniem un vajadzīgiem.

Pašreizējā brīdī Latvijas Republika pilda "Balto grāmatu". "Baltā grāmata" îstenībā ir kā pavāra recepte, kā pareizi uzbūvēt ekonomiku. Tā ir citu valstu pieredze, kas sakoncentrēta īsā veidā, kā padarīt valsti bagātu, kā radīt nacionālo bagātību. Mūsu attieksme pret "Balto grāmatu" palaikam ir tāda, it kā mums uzspiestu kaut ko. Latvijā nekas nav jādara priekš Eiropas savienības. Viss, ko mēs Latvijā darām, ir jādara priekš mums pašiem - priekš latviešiem un citiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā zemē. Un "Baltā grāmata" ir tikai labākais veids, kā mums iesaka to izdarīt.

Jūs paskatieties tikai uz nosaukumiem likumos, kuri mums ir jāharmonizē! Tad jūs redzēsiet ļoti vienkāršu tendenci - liela daļa no viņiem, ja ne lielākā, ir veltīta dzīves kvalitātei. Tam, kādu pārtiku mēs ēdīsim, ar kādām rotaļlietām spēlēsies mūsu bērni. Tiek domāts, lai viņas nebūtu kaitīgas, kāds ir to iepakojums. Arī par to, vai ir krāsvielas pārtikai un tamlīdzīgi. Tas viss ir mūsu labā, jo mūsu tauta ir tiesīga dzīvot tādā pašā kvalitātē, kā to dara pārējās Eiropas tautas.

Jā, protams, katrs no šiem likumiem maksā naudu, bet vai tad tiešām mūsu dzīves kvalitāte nav to pelnījusi, lai par viņu maksātu?

Tā vietā mēs esam nomocīti ar aizdomīgumu - ar aizdomīgumu pret to, kāpēc tad tā Eiropa grib mūs. Kāpēc viņiem ir tik izdevīgi, ka mēs nākam? Ko tas dos mūsu lauksaimniecībai? Vai mūsu lauksaimniecība neiznīks? Pat tad, ja Eiropas savienībā vienotās lauksaimniecības politikas ietvaros dotācijas tiks samazinātas uz pusi, Latvijā zemniecība tik un tā saņems desmit reižu augstākas dotācijas, nekā pašreiz Latvijas valsts var piešķirt un varēs piešķirt nākamajos divdesmit gados. Mēs skaidrām acīm neredzam to, kas mums ir izdevīgi, un tas ir dīvaini.

Vai ir alternatīva Eiropas savienībai? Jā! Ir divas valstis, kuras nesteidzas iestāties Eiropas savienībā, un kuras arī mūžīgi tiek minētas - Šveice un Norvēģija. Bet, pirmkārt, viņas abas ir drošā vietā. Pirmā - Eiropas viducī, kur neviens viņai netiek klāt, bet otrā - NATO, kur arī neviens viņai netiek klāt. Un, otrkārt, pats galvenais ir tas, ka abas šīs valstis, normāli attīstoties visu pēckara laiku, arī pirmskara laiku un nezinot karus, ir donorvalstis. Iestāšanās Eiropas savienībā viņām nozīmē to, ka viņas maksās pārējām Eiropas savienības nabadzīgākajām valstīm, lai izlīdzinātu līmeni. Ja mēs būtu donorvalstu grupā, varbūt arī mēs netiektos nokļūt Eiropas savienībā, bet mēs - tieši pretēji! - esam to valstu grupā, kas saņems palīdzību no Eiropas savienības.

Šeit tika minēti skaitļi par to, ko Latvijas tauta domā par Eiropas savienību. Man nav pēdējo rezultātu, jo es esmu palūdzis, lai nākošā mēneša aptaujā šis skaitlis tiek sameklēts, bet man ir skaitļi par pagājušā gada augustu un decembri. Pagājušā gada augustā 43% Latvijas pilsoņu uzskatīja, ka ir jāstājas Eiropas savienībā, decembrī - 48%, tātad pieaugums ir plus 5%. Augustā 31% uzskatīja, ka nevajag stāties Eiropas savienībā, bet decembrī jau 34% uzskatīja, ka nevajag. Pieaugums - plus 3%. Savukārt neizšķirīgo cilvēku skaits no 26% ir nokrities līdz 14%. Samazinājums - par 8%.

Latvijas tauta sāk izdarīt savu izvēli, bet problēma ir tāda, ka šī izvēle tiek izdarīta uz nekvalitatīvas bāzes. Tā ir emocionāla izvēle, tā nav izvēle, kas ir pamatota ar skaitļiem. Latvijā par to nav sākusies diskusija, kā pareizi norādīja arī Daudiša kungs. Nav sākusies diskusija par to, kas ir Eiropas savienība, ko viņa dos Latvijas tautai, un šī diskusija nevar būt fragmentāra. Godīgi jāatzīst, ka Latvijas Republikā nav tādu speciālistu, kas pārredz Eiropas savienību kopumā. Mēs nevaram vēl kvalitatīvi piedalīties šajā diskusijā. Arī man pašam, jo vairāk es ieeju Eiropas savienības tematikā, jo man arvien vairāk rodas jautājumu.

Jā, es, paldies Dievam, beidzot atšķiru britu un dāņu nostāju, un man pēdējā laikā britu nostāja liekas daudz svarīgāka. Eiropas savienībā pašā notiek milzīgas diskusijas par Eiropas savienības likteni. Bet es gan gribu pateikt, ka, kaut arī Eiropas savienībā pastāv eiroskeptiķi, viņi ir tur iekšā. Tāpat kā Latvijā rit diskusija par Latvijas valdību, vai viņa ir laba vai slikta; tā teikt, ir arī Latvijas skeptiķi, bet viņi ir šeit iekšā. Tā ir normāla diskusija, kad ir gan eiroskeptiķi, gan eiropozitīvisti. Savukārt ļoti nedaudzi no šiem diskutētājiem runā par ekonomiskajām priekšrocībām, ko dod Eiropas savienība. Diskutē par otro un trešo tā saucamo pīlāru, bet nevis par ekonomiskajām priekšrocībām, jo viņas ir tik acīm redzamas.

Mazliet apstāšos pie mūsu komisijas darba. Pirmkārt, Latvija bija pirmā no Baltijas valstīm, kas nodibināja Eiropas lietu komisiju, un nule to ir izdarījusi arī pēdējā - Igaunija. Man jāsaka tas, ka Latvija bija pirmā un tai bija arī īpašs efekts, jo tā nu ir gadījies, ka Latvija, dzīvodama ar vienu no vecākajiem Eiropas Pamatlikumiem, ir saglabājusi arī šā Pamatlikuma tradīcijas, proti, parlamenta īpašo lomu valsts pārvaldē. Pārējās valstīs, kas tagad tiecas iestāties Eiropas savienībā, galvenais uzsvars un arī palīdzība - naudas, juridiskā - tiek likta uz valdību, taču, pateicoties tam, ka mūsu parlamentā ir šāda komisija, pateicoties tam, ka pārējās Baltijas valstīs ir šīs komisijas, Eiropas savienība sāk atvēlēt naudu tieši parlamentārajai darbībai, un šis gads ir pirmais, kad nauda tiek atvēlēta arī parlamentiem. Šo naudu var izmantot dažādi. Mums ir speciāli piekomandēts viens cilvēks no Eiropas savienības, kurš sagatavo Eiropas lietu komisijas izveides plānu, mēs to izveidosim, un tā būs laba Eiropas lietu komisija. Es ceru, ka gada laikā mēs šo reformu pabeigsim. Tā varbūt nav reforma, bet tas ir iesākums, kā mēs būvējam šo komisiju.

Bet ir vēl arī otrs pozitīvais. Mēs esam panākuši, ka Eiropas savienība sāk izdalīt naudu parlamentāriešu un parlamenta darbinieku apmācībai.

Sēdes vadītājs. Inkēna kungs, arī jūsu laika limits ir izmantots.

E.Inkēns. Vai es varētu vēl 1 minūti saņemt?

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret... (Starpsauciens: "Nav!") Nav iebildumu. Lūdzu!

E.Inkēns. Pateicoties Birznieces kundzei, Eiropas lietu komisija pamazām kļūst par šo semināru koordinatori, un mēs šo lomu taisāmies attīstīt. Mēs uzskatām, ka pašreiz svarīgākais ir izglītība, tātad ieviest to tautā un arī deputātos, jo izglītība ir Eiropas savienība. Mēs tam veltīsim savus galvenos mērķus un pūliņus. Latvijā tuvākajā laikā, kad mēs sāksim pārrunas ar Eiropas savienību par iestāšanos tajā, vajadzēs simtiem izglītotu cilvēku. Pēc tam šiem simtiem cilvēku būs jāstrīdas arī ar Eiropas birokrātiem, bet pēc tam viņiem būs jākļūst arī par mūsu pārstāvjiem Briselē. Mums būs ļoti vajadzīgi šie kvalitatīvie kadri.

Un beidzamais, ko es gribu teikt. Man ir liels prieks, ka ir atrasts vadītājs mūsu sarunām ar Eiropas savienību. Par Kaneļa kungu, es uzskatu, ka labāku kandidātu diezin vai varēja atrast.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu iesniegumu: "Ierosinām ierobežot debašu laiku: līdz 6 minūtēm - pirmo reizi un līdz pusotrām minūtēm - otro reizi".

Vai deputāti vēlas runāt "par" vai "pret" ðo priekšlikumu? (Starpsauciens: "Balsojam!") Deputāti "par" vai "pret" runāt nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par 10 deputātu priekšlikumu - saīsināt debašu laiku: pirmajā reizē - 6 minūtes, otrajā reizē - pusotru minūti. Lūdzu balsošanas režīmu un deputātus lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par - 33, pret - 12, atturas - 13. Priekšlikums pieņemts. (Starpsauciens: "Beidzot!")

Nākamajai vārds debatēs Rutai Marjašai - frakcija "Latvijas ceļš". Lūdzu!

R.Marjaša (frakcija "Latvijas ceļš").

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es gribētu skart jautājumu, kurš, pēc manām domām, ir cieši saistīts ar Latvijas ārpolitiku, ar tās koncepcijas realizāciju, kaut gan par šo jautājumu ir ļoti maz runāts un līdz šim masu medijos tas nemaz nav atspoguļots.

Lieta ir tā, ka jau vairākus gadus, vēl pirms Latvijas uzņemšanas Eiropas padomē, šīs starptautiskās institūcijas darbā, tās dažādo komisiju darbā sistemātiski piedalās kā eksperti speciālisti no Latvijas - zinātnieki, ekonomisti, demogrāfi, izglītības un kultūras darbinieki, juristi, ārsti. Viņi strādā pie attiecīgu programmu izstrādāšanas Eiropas mērogā, veic Eiropas padomes dalībvalstīs apsekošanu dažādu svarīgu problēmu jomā un dod arī savus kompetentus slēdzienus. Gadās, ka Strasbūrā dažādās komisijās vienlaicīgi strādā pat pieci seši Latvijas eksperti. Latvijā, kā es jau teicu, par šo vērtīgo darbu diemžēl neraksta, ir maz to, kas par to zina. Šiem ekspertiem ir liela autoritāte Eiropas padomes struktūrā. Es esmu dzirdējusi augstus vērtējumus, piemēram, par mūsu zinātnieku - brāļu Edvīna un Ilmāra Vanagu darbu, viņi strādā katrs savā komisijā, viens - ekonomikas, otrs - demogrāfijas komisijā. Pazīst un augstu vērtē arī Viju Jēkabsones kundzi, dakteri Robertu Drāki no Traumatoloģijas institūta un citus. Es uzskatu, ka šo ekspertu darbs ir neapšaubāms ieguldījums Eiropas padomes darbā, bet līdz ar to - ieguldījums arī Latvijas ārpolitikā, jo tas ir Latvijas tēla veidošanas būtisks elements, tas ir Latvijas kultūras apliecinājums ārpolitiskā līmenī. Šie eksperti diemžēl ne vienmēr ir tieši saistīti ar Ārlietu ministriju. Latvijas vēstnieks Strasbūrā Teikmaņa kungs man ir izteicis savu neapmierinātību ar to, ka pat viņš ne vienmēr zina, kurš no Latvijas kurā brīdī piedalās Strasbūrā komisiju darbā. Es domāju, ka par to vajadzētu padomāt, lai arī tas darbs būtu kaut kādā ziņā koordinēts. Katrā ziņā šo cilvēku darbs un tā rezultāti ir, manuprāt, būtisks elements Latvijas integrācijai Eiropas kopienā.

No savas pieredzes es zinu, ka viena no Eiropas identitātes būtiskākajām sastāvdaļām ir tolerance - tolerance savstarpējās attiecībās un, protams, tolerance iekšējā un ārējā politikā. Un šeit man jāteic, ka par Latviju, par tās politiķu tolerances pakāpi spriež ne vien pēc to Latvijas pārstāvju uzvedības, kuri atrodas ārpus Latvijas, bet arī pēc tā, kas parādās presē, televīzijā un ko Latvijā akreditētie vēstnieki ziņo savām valstīm. Tas, ka intolerances fakti - neiecietības sludinājumi - nav reta parādība mūsu zemē, ir zināms katram. Brīžiem pat liekas, ka, sludinot neiecietību un intoleranci, viens otrs politiķis no šīs tribīnes pat lepojas ar to, it kā piesaka izaicinājumu visai pasaulei. Tas tiek dažādi motivēts, arī ar nacionālajām interesēm. Bet man jāsaka, ka starptautiskajā skatījumā intolerance tiek uztverta nepārprotami negatīvi, lai vai kā tā tiek motivēta. Būtu labi, ja mūsu politiķi saprastu, ka katrs publiski izteikts neiecietības, izaicinošas intolerances pilns vārds atskan pasaulē un negatīvi iespaido Latvijas tēlu, un - tas ir vēl ļaunāk - izraisa intolerances ķēdes reakciju arī pret Latviju. Labot to pēc tam ir visai grūti, lai vai kā mēģinātu to skaidrot un attaisnot.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Jānim Mauliņam - frakcija "Latvijai". Lūdzu!

J.Mauliņš (frakcija "Latvijai").

Godātā Saeima! Par mūsu ārpolitiku runāt ir grūti, var teikt, pat smagi. Vispirms - par bailēm. Birkava runā nebija pieminēts viens no pamatdokumentiem, uz kuru vajadzētu balstīties Latvijas ārpolitikai, - deklarācija par Latvijas okupāciju. Mēs baidāmies, ka Eiropa mūs nesapratīs, ja atgādināsim mūsu traģēdiju, domājam, ka tas ir kašķīgi, tas nav diplomātiski, un tā tālāk. Ir dzirdēts desmitiem attaisnojumu šīs deklarācijas ignorēšanai, neizpildīšanai un neņemšanai vērā, un tā tālāk. Īstenībā tāda nostāja ir baiļošanās, klanīšanās netaisnības priekšā. Šādu rīcību, kura izskaidrojama ar diplomātisku smalkumu, vienkāršā tauta sauc par gļēvulību. Pasaule, protams, to sapratīs. Eiropa sapratīs un novērtēs, Krievija sapratīs un novērtēs šādu diplomātisku vārgumu. Sapratīs, ka Latviju vada cilvēki, kuriem nerūp savas tautas intereses, savas tautas vēstures netaisnības, un tā tālāk. Un atbilstoši šai sapratnei viņi rīkosies. Faktiski jau redzam, ka rīkojas. Uz Latviju plūst pārmetums pēc pārmetuma par cilvēktiesību neievērošanu, par nepilsoņu diskriminēšanu un tā tālāk. Taisnība Valdim Birkavam, ka ārpolitika ir saistīta ar iekšpolitiku. Krievija, kā zinām, nepieņem mūsu nepilsoņu pases, tas ir mūsu pasīvās, piesardzīgās ārpolitikas rezultāts. Jūs iebildīsiet, ka mazai valstij būt uzstājīgai ir grūti, ka tas var izskatīties pēc saniknota pundura ālēšanās. Jā, tāda aina var rasties, ja nestāvēsim ar taktu un cieņu, ar savam garam atbilstošu izturēšanos. Tieši savam garam atbilstošu. Ja mūsu gars būs liels, mēs neizskatīsimies pēc saniknota pundura. Šobrīd mēs izskatāmies pēc nobaidīta pundura, kas cenšas izturēties feini un glauni. Atcerēsimies, ka Izraēla nekad nav pārtraukusi atgādināt par savas tautas traģēdiju, nebaidīdamās no nesolīduma, kā baidāmies mēs. Pasaule mūsu traģēdiju vispār nezina, bet zina, ka te pārkāpj krievvalodīgo tiesības. Par Izraēlu ziņas ir labvēlīgas visā pasaulē. Neesmu nedz dzirdējis, nedz lasījis kāda mūsu diplomāta sarunā ar Krievijas pārstāvjiem vienkāršu jautājumu: cik valsts apmaksātu skolu latviešiem ir Krievijā? Bet Krievija bieži pārmet, ka mums pārāk maz esot šādu valsts apmaksātu skolu krieviem Latvijā. Vai tāds pretjautājums Krievijai, tāds arguments būtu diplomātiski nepieņemams? Vai mums vienkārši nav bail saukt baltu par baltu un melnu par melnu?

Mazliet par Ārlietu ministrijas konkrēto darbu. Sākšu ar sīkumiem, kas man kā literātam un juristam, kas atzīst latvisku un skaidru valodu, ļoti duras ausīs mūsu ārlietu vadošo darbinieku, sevišķi Valda Birkava, valodā rakstos, runās, intervijās. Necitēšu šo cilvēku izteikumus, kas ir piesātināti ar anglicismiem, vietā un nevietā lietotiem svešvārdiem, tik pārmērīgi, ka aiz tiem zūd domas jēga. Reizēm šķiet, ka tā ir tīša domas sarežģīšana, lai klausītājs vai lasītājs nepamanītu, ka aiz skaistās frāzes nav ne domas, ne padarīta darba, ne konkrēta solījuma nākotnei. Tāpēc lūgums: mīļie diplomāti, ar tukšām frāzēm cieņu neiemantosiet ne citās tautās, ne savā tautā! Lūdziet Dievu, lai jūsu frāzes netiek izmantotas satīriskos izdevumos kā jau gatavs teksts, kam atliek tikai piezīmēt klāt karikatūru no "Mçrnieku laikiem".

Godātie diplomāti, cieniet loģiku un savu dzimto valodu! Kas necienīs savu valodu, savu zemi un skaidru saprātu, to arī citi necienīs. Bet jūsu pamatpienākums taču ir panākt, lai Latviju cienītu Eiropā un pasaulē. Vai varbūt es kļūdos?

Var piekrist Sinkas kungam jautājumā par robežlīgumu. Ārlietu ministrija ir pievērusi acis. Mēs izdarīsim lāča pakalpojumu Krievijas demokrātiskajiem spēkiem, tiem spēkiem, kuru nostājas rezultātā Latvija atguva neatkarību šā gadu desmita sākumā, ja pakļausimies Krievijas impērisko un revanšistisko spēku spiedienam. Un šeit nav runa par tolerances trūkumu, šeit ir runa par diplomātisku un politisku cīņu, kas ir savstarpēji saistīta visā pasaulē. Kāpēc Birkava kungs nepaskaidroja, kā norisinās šis lietišķais, svarīgais Krievijas un Latvijas robežlīguma noslēgšanas darbs? Vai ir iecerēts, šo jautājumu risinot, pārkāpt Satversmi? Proti, vai ir iecerēts Abrenes apriņķa dažu pagastu atdošanu veikt ar vienkāršu līgumu, bez tautas nobalsošanas? Ja referendums nav iecerēts, tad varam atzīt - Ārlietu ministrija gatavojas Satversmes pārkāpšanai, būtībā smagam valsts noziegumam. Uz to raugoties, pievērt acis Saeima nedrīkst, mēs nedrīkstam nodot savus vēlētājus un savu tautu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs Pēterim Tabūnam - LNNK un LZP frakcijas deputātam. Lūdzu!

P.Tabūns (LNNK un LZP frakcija).

Cienījamais Birkava kungs! Jūs runājāt tā, vismaz man tā šķita, it kā jūs jau būtu līdzīgi Napoleonam izcīnījis lielo uzvaru cīņā par Latvijas vietu zem šīs saules. Bet, Birkava kungs, es gan neredzu šo uzvaru. Kur tā ir? Jūs pats, godīgi sakot, arī izdomājāt šo atskaiti, šo sapulci, šo ārkārtas sēdi, un faktiski, man šķiet, tā ir drīzāk ar propagandas, ar sava ancuka spodrināšanas tendenci, nevis pēc būtības. Jo nebija detalizētas analīzes ārpolitikā. Lai gan es neesmu nekāds speciālists ārpolitikā, es samanu un redzu no jūsu ziņojuma, ka tādas analīzes diemžēl nebija. Un to liecina arī debatētāji. Nu jau pieci no jūsu cunftes brāļiem un māsām runājuši - protams, pozitīvi, aizstāvot jūsu pozīciju. Bet es minēšu tikai dažus faktus, kuri ir visai būtiski valstij un latviešu tautai un par kuriem mūsu nostājas diemžēl nesakrīt.

Par okupācijas faktu. Čepāņa kungs jau ir pasteidzies paziņot, ka šis dokuments ir iekšējai lietošanai, un man liekas, ka arī Ārlietu ministrijai tas šķiet iekšējai lietošanai. Ja tā tas nav, tad to vajadzēja pateikt šodien, man liekas, un arī darbos parādīt, ka tā tas nav; ka jūs pasaulei skaidrojat, kas ir noticis šeit, punktu pa punktam, metodiski, lai risinātu šeit jautājumu par šo okupāciju, kas ir notikusi, ka darāt to un iesaistāt pasauli. Piemēram, es ne reizi vien esmu runājis par to un esmu iesniedzis arī kārtējā valdības deklarācijā priekšlikumus par repatriācijas programmu. Es domāju, ka Ārlietu ministrijai te vajadzētu ņemt vistiešāko dalību un ķerties pie šīs programmas izstrādāšanas, bet netieku sadzirdēts vēl aizvien.

Tālāk. Attiecību risināšana ar Krieviju. Jūs esat apmierināts gan vispār, gan attiecībā uz detaļām un priecājaties arī par Maskavas domnieku viesošanos Latvijā. Es personīgi, un ne tikai es, - mēs neesam apmierināti ar šādu viesošanos un ar šādām runām, nereaģējot, nopietni nereaģējot uz to. Man personīgi tas atgādina - un ne tikai šis gadījums, bet arī daudzi citi, - ka Ārlietu ministrija reaģē šādi: velk nost bikses un padod attiecīgo vietu pērienam. Jūs teicāt, ka metodiski sakārtojat attiecības ar Krieviju. Es gan to neredzu. Ja šādi mēs kārtosim attiecības ar Krieviju, tad neko labu Latvija nesagaidīs. Te jau Sinkas kungs runāja arī par šo robežu sakārtošanu, par to, ka tiek aizmirsts 1920.gada Miera līgums ar Krieviju, un tā tālāk. Jūs uzticat tādam apšaubāmam politikas "pîlāram" kā Vovera kungam risināt šo Latvijai ļoti, ļoti svarīgo problēmu. Maskava draud - draud visādā veidā. Es vakar braucu garām piemineklim tā saucamajiem Latvijas atbrīvotājiem, tur pašlaik noteik steidzīgi remontdarbi pēc pieminekļa bojājumiem. Lūk, tam atrodas nauda! Steidzīgi reaģē uz Maskavas pirksta pacelšanu, padraudēšanu. Tam atrodas nauda. Bet nabagam Latvijā neatrodas nauda.

Te Bērziņa kungs šodien lielījās par šo Latvijas līgumu ar Krieviju, kur jūs, Birkava kungs, esat pielicis ļoti nopietni pirkstu. Es šo līgumu, vismaz šo pēdējo ceturto daļu, uzskatu par apkaunojošu Latvijai, vēl joprojām, un tā tas ir, bet, lūk, jūs un jūsu kolēģi to uzskata par milzīgu panākumu. Mēs tagad maksājam meslus. Tikko, nesen, mēs dzirdējām un lasījām, ka Ārlietu ministrija aizsūtījusi Tramvaju un trolejbusu pārvaldei vēstuli, ka...

Sēdes vadītājs. Tabūna kungs, jūsu laika limits ir izsmelts. Paldies par uzmanību.

P.Tabūns. Nu diemžēl...

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs vēlas uzstāties Elmārs Zelgalvis - frakcija "Latvijai".

E.Zelgalvis (frakcija "Latvijai").

Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Es gribu runāt tikai par vienu ārpolitikas aspektu, proti, par ekonomisko aspektu. Šeit jau arī citi deputāti pieskārās tam, bet es vēlreiz gribu to uzsvērt. Šajā ziņojumā, kuru mēs šodien noklausījāmies un par kuru saņēmām arī rakstisku materiālu, mēs diemžēl šo aspektu ne sevišķi spilgti redzam izceltu un saskatām, bet tajā pašā laikā mēs šeit dzirdējām, ka, lūk, Ārlietu ministrija pēdējā laikā ir pievērsusies tieši šim aspektam savā āpolitiskajā darbībā, un tas tika arī valdības deklarācijā minēts. Šī valdība ir, kā mēs zinām, jau pusotru gadu, bet tajā pašā laikā mēs tomēr gribētu dzirdēt vai redzēt šeit tomēr arī kādus rezultātus. Šīs aktivitātes notiek, to mēs zinām, bet kādi ir konkrētie rezultāti? Notiek dažādas vizītes, mūsu ārlietu ministrs, Valsts prezidents, premjerministrs brauc uz ārvalstīm, tiekas valdību līmenī, valsts līmenī. Šiem vadītājiem līdzi brauc ministri, brauc uzņēmēju delegācijas, bet jautājums tagad rodas šāds: kāds tad ir konkrētais rezultāts visam tam? Kāda ir atdeve no tā? Tāpēc, manuprāt, būtu ļoti labi, ja šajā ziņojumā vai arī rakstiskajā informācijā, kas mums šeit ir, mēs tomēr redzētu šos rezultātus, proti, ar konkrētiem skaitļiem, ar konkrētiem datiem, piemēram par investīcijām, kādas tad tās ir, cik daudz mums šīs investīcijas ir palielinājušās visu šo aktivitāšu rezultātā, par nodibinātiem kopuzņēmumiem, jaunām ražotnēm, darba vietām. Varbūt pat par papildu nodokļiem, kas ienākuši budžetā, un tamlīdzīgi. Tātad, lūk, šādā konkrētā izskatā mēs arī saņemtu šo informāciju. Es domāju, ka tas būtu ļoti labi, ļoti derīgi. Un tieši Ārlietu ministrijā, es domāju, šo atgriezenisko saiti, lūk, būtu ļoti labi parādīt un redzēt. Tas ir viens.

Otrs šajā pašā sakarībā ir par attiecībām ar Krieviju. Šeit mēs daudz runājam par attiecībām ar Krieviju, bet es gribu uzsvērt atkal šo ekonomisko aspektu. Es uzskatu, ka mums, Latvijai, šobrīd ir tieši ļoti svarīgi normalizēt attiecības ar Krieviju, lai mēs varētu izmantot to ļoti lielo tirgu, kas ir Krievijā. Kāds viņš mums kādreiz bija - to mēs zinām, bet nu viņš tika zaudēts.

Šeit Vītola kungs runāja, ka, lūk, Čīle ir saskatījusi šeit vietu Latvijā, bet Vītola kungs nepateica pašu pēdējo, to, kur tad Čīle šīs Latvijā saražotās sulas sūta. Tās sūta uz Krieviju! Čīle, lūk, saskatīja šo tirgu Krievijā, bet mēs, kas šeit Krievijai blakus dzīvojam, diemžēl nevaram šo problēmu atrisināt. Mēs zinām, ka ļoti daudz uzņēmēju sūdzas tieši par to, ka nevar, ka ir neizdevīgi mūsu produkciju realizēt Krievijā, jo tur ir noteiktas attiecīgas augstas ievedmuitas mūsu produkcijai, un līdz ar to cenas tur ir tādas, ka tas vairs nav izdevīgi, un Krievija nepērk no mums. Tajā pašā laikā mēs dzirdam, ka, lūk, - it īpaši tas attiecas uz lauksaimniecības ražojumiem, uz produktiem -, ka tos ieved no Baltkrievijas. Tur, lūk, nav šādas muitas, bet pret Latviju tāda ir.

Un šeit atkal, manuprāt, mums vajadzētu valsts līmenī, valdību līmenī tomēr panākt attiecīgu vienošanos par to, lai šīs attiecības būtu tādas, ka mēs varam sadarboties ekonomiskajā plāksnē, ka mūsu produkciju mēs varam tur sūtīt, arī tirgoties ar Krieviju un izplatīt šeit Krievijas presi un tamlīdzīgi. Tātad ir arī jautājums par šo pierobežas tirdzniecību, par pierobežas apgabaliem. Abās pusēs uzņēmēji ir ļoti ieinteresēti šajā tirdzniecībā, šajā sadarbībā, ražošanā un tā tālāk, bet, lūk, šie valdību vai valsts līmenī neatrisinātie jautājumi vienkārši traucē, kavē, lūk, šādu ekonomisko sadarbību. Tāpēc mans priekšlikums būtu, mūsu Ārlietu ministrijai tālāk strādājot un ārpolitiku veidojot, arī tam pievērst vairāk uzmanības. Arī tad, kad šeit tās komisijas sanāks, kad sēdēs tiks gatavoti šie priekšlikumi.

Šeit rakstiskajā informācijā ir minēts, ka izstrādās šo līgumu paketi. Es domāju, ka arī te vajadzētu to ņemt vērā. Līdz ar to mans priekšlikums būtu tāds vispārīgs - Ārlietu ministrija sagatavo šos savus priekšlikumus, līgumu projektus un varbūt arī iesniedz šeit Saeimā. Es domāju, ka varbūt arī Saeimas komisijām un frakcijām būtu savas domas, savi ieteikumi, savi priekšlikumi pirms šo dokumentu ratifikācijas. Arī mēs varētu iepriekš tos apskatīt un apspriest, un ieteikt savas domas. Tā ka, lūk, tādi priekšlikumi man būtu šajā sakarībā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Viktoram Stikutam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija. Lūdzu!

V.Stikuts (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godājamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Mana uzstāšanās drīzāk būs atgādinājums, jo mana tēma ir ļoti īsa. Šī tēma ir valsts attiecības ar baznīcu. Šajā sakarā es gribētu saviem kolēģiem atgādināt to brīdi, kas bija kādas trīs nedēļas atpakaļ, kad mēs šeit Saeimā savācām apmēram 35 deputātu parakstus un iesniedzām lūgumu Ministru prezidentam Šķēlem, kurā aicinājām nokārtot saistības ar Aglonas baznīcu, kas ir paplašinājušās pēc Romas pāvesta vizītes. Un man līdz šim brīdim nav saprotams, jo tā nebija pirmā vēstule Šķēles kungam, kuru mēs kā deputāti viņam rakstījām, kāpēc no viņa puses nav nekādas reakcijas. Tas nozīmē, ka viņš ignorē šos Saeimas deputātus, un šī ignorance, manā skatījumā, viņam var spēcīgi atmaksāties tuvākajā nākotnē. Šajā sakarā es negribu izteikt kaut kādus pārmetumus Birkava kungam, jo viņš nav vienīgais šajā Ministru kabineta sastāvā. Ministru kabinets kopumā, sanākot uz savām sēdēm, izskata šo jautājumu, un tur ir gan izglītības un zinātnes ministrs, gan visi pārējie, kuri ir saistīti ar šo Aglonas lietu. Tā laikam ir mana nelaime, ka es nāku no šī novada, kur atrodas šī pasaules nozīmes svētvieta, un man visu laiku, nepārtraukti skan lūgums šo jautājumu kaut kādā veidā atrisināt. Šeit ir tikai trīs punkti, kas būtu jāizskata.

Pirmais punkts ir tas, ka valsts ir atteikusies pildīt savas saistības pret katoļu baznīcu pēc Romas pāvesta vizītes. Baznīca savas saistības attiecīgi bija izpildījusi, pāvests tika sagaidīts godam, bet pēc tam līdz ar to viss arī beidzās, un tas process, tie līdzekļi, kas bija ielikti pirms sagaidīšanas remontos, tika uzkrauti baznīcai vienai pašai, un šodien viņa tad arī ar tiem cīnās.

Un kas notiek reāli šodien? Baznīca no valsts puses ir nodota tiesā un ir izveidojusies tāda nepatīkama situācija, ka tiesa baznīcu atzīst par vainīgu, un es neredzu citu iespēju, kā vien mums, deputātiem, šeit atkal mēģināt kaut kādā veidā ietekmēt Ministru kabinetu, lai tas tomēr atceras savus solījumus, sākot jau no 1992.gada.

Ja netiks uzlabotas attiecības ar baznīcu, es saskatu iespēju, ka Eiropas savienība, uzņemot savā sastāvā Latviju, var uzprasīt, kādas tad ir attiecības valstij ar baznīcu, un, ja tās būs sliktas, tad mums tur, Eiropas savienībā, vietas nav, jo tomēr ticība Eiropas savienības valstīs ir viens no svarīgiem momentiem.

Un, beidzot savu uzstāšanos, es gribu teikt, ka prom no Latvijas brauc Vatikāna vēstnieks Baltijas valstīs. Viņš Valsts prezidentam atvadoties ar skumjām tomēr teica, ka viņš ļoti nožēlo, ka šī Aglonas lieta nav sakārtota un ka varbūt tuvākajā laikā nākamais vēstnieks spēs šo lietu sakārtot. Un mans aicinājums būtu nekavējoties izveidot no baznīcu pārstāvjiem un no valdības pārstāvjiem darba grupu, kas šo jautājumu atrisinātu, jo šis jautājums jau pietiekoši ilgus gadus netiek izskatīts. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs vēlas uzstāties Kārlis Čerāns - frakcija "Latvijai". Lūdzu!

K.Čerāns (frakcija "Latvijai").

Godāto sēdes vadītāj! Godātie kolēģi deputāti! Arī es gribu no šīs tribīnes apliecināt viennozīmīgu savas partijas un arī savas deputātu frakcijas "Latvijai" redzējumu, ka mums ir skaidra šī nepieciešamība Latvijai iekļauties Eiropas saimnieciskajā, kultūras un politiskajā apritē. Jautājums ir tikai par to, pa kādiem ceļiem un ar kādiem līdzekļiem mēs to panākam. Un tomēr mēs nedrīkstam šo politisko mērķi pacelt pāri mūsu nacionālajām interesēm, jo valsts un politika pastāv cilvēku dēļ, nevis cilvēki pastāv valsts un politikas dēļ. Un varbūt pats svarīgākais mums ir tas, lai politikas rezultātā uzlabotos cilvēku dzīves apstākļi. To mēs nedrīkstam aizmirst nevienās politiskajās diskusijās. Diemžēl šobrīd mēs neredzam tos pozitīvos rezultātus, ko valsts neatkarības gadu politika - gan iekšējā, gan ārējā - būtu devusi. Mēs tā vietā skaidri redzam sabiedrībā pieaugošu sociālo spriedzi, arī zemnieku nemierus, kas var pāraugt ļoti plašās protesta akcijās, ja netiks uzklausītas viņu taisnīgās prasības.

Mēs varam vērot arī šo Rietumu orientācijas simpātiju mazināšanos mūsu sabiedrībā. Un, kā jau te minēja, šī pašreizējā situācija var izraisīt pat būtisku nekārtību eskalāciju. Tādējādi šis ir iemesls, kāpēc mums diemžēl ir jāsecina, ka valdošā politika, kas šobrīd tiek realizēta, mūs diemžēl attālina no iecerētā un vārdos deklarētā Eiropas mērķa. Tas tiešām ir traģiski, ka valdošā politika un valsts vara ir distancējusies no tautas. Un šis smagais moments ir tas, ka valdošo politiķu pieļautās kļūdas tiek iztulkotas kā rietumniecisko vērtību nepiemērotība mūsu apstākļiem. Nabadzības, noziedzības un korupcijas uzplaukums, arī valdības rīcība korupcijas veicināšanā... jebkāds šāds gadījums neapšaubāmi atsvešina tautu no varas un tāpat arī atsvešina tautu no tiem lozungiem, ko šie varas cilvēki izsaka.

Es tomēr gribu aicināt visus saprast, ka mums ir nepieciešams saglabāt šo neatkarības atjaunošanas sākumgadu ideju. Es ticu, ka tā vēl joprojām ir dzīva mūsu sabiedrībā, ka mums ir nepieciešams atbrīvoties no okupācijas varas skavām un saistīt savu nākotni ar iekļaušanos civilizētā Rietumu valstu apritē. Mums jārod iespēja visiem kopā pārvarēt šodienas valdošā vairākuma - "Latvijas ceļa", frakcijas "Tçvzemei un Brīvībai" un Demokrātiskās partijas Saimnieks pieļautās, brīžiem pat ļoti rupjās, kļūdas. Mums tomēr ir jāspēj saglabāt valsts orientācija uz Rietumiem un nevar pieļaut to, lai kļūdu un situācijas neizpratnes dēļ pie mums izšķirošo spēku iegūst tādi cilvēki, kuri gribētu mūsu nākotni saistīt ar atgriešanos vecajos laikos, ar orientāciju uz Austrumu struktūrām, lai ļautu tām būtiski palielināt viņu ietekmi uz mūsu dzīvesveidu.

Es gribu atgādināt visiem, ko Eiropas savienība ir devusi tām valstīm, kas šodien ir Eiropas savienībā, tas ir 50 gadu ilgs miers Eiropā un ekonomisks uzplaukums. Tiešām nav pamata domāt, ka Latvijai būs sliktāk pie nosacījuma, protams, ka mēs prātīgi realizēsim savu politiku šai iestājai Eiropas savienībā. Kaut vai runājot par tiem pašiem zemniekiem, jāteic, ka Eiropas savienība būtiski atbalsta savu lauksaimniecību ar kopējo lauksaimniecības politiku. Ko mēs redzam no tā paši pie sevis? Neko mēs neredzam! Mums ir jāspēj šajā Eiropas virzības procesā aizstāvēt savas intereses. Eiropas savienības filozofiskais pamats ir kopējā labuma, sadarbības nepieciešamības izpratne. Tas ir tas, kā tik ļoti pietrūkst arī mūsu pašu sabiedrībā. Cilvēks cilvēkam šodien šeit tiek padarīts par vilku un tiek veikta mākslīga konfrontācija. Mēs nedrīkstam pakļauties šīm provokācijām!

Vēl dažas tēzes par ārpolitiku kopumā. Būtu liels lūgums, lai šī ārpolitika būtu konkrētāka un lai šie dažādie ārvalstu braucieni, bez kuriem, vismaz vienas daļas, var iztikt, nepārvērstos par politisko tūrismu.

Ļoti būtiski ir veidot attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem. Kā mēs varam runāt par iestāšanos Eiropas savienībā, ja mēs nevaram atrisināt robežas jautājumu ar Lietuvu? Tas ir jautājums, kuru mums pilnīgi konkrēti pārmet arī politiķi Eiropā. Šis ir jautājums, kurš ir būtisks, raugoties no Eiropas savienības viedokļa, attiecībā uz Latvijas gatavību iestāties Eiropas savienībā.

Es ļoti gribētu dzirdēt arī no ārlietu ministra atbildi uz to, kā šis jautājums tuvākajās dienās tiks risināts. Jums ir svarīgi atbildēt uz šo jautājumu tuvākajās dienās.

Tad vēl. Ļoti svarīgs jautājums ir Vatikāna un Izraēlas dimensijas, jo kontakti ar Eiropas savienības dalībvalstīm, šāds aicinājums ir pilnīgi konkrēts darbs investīciju piesaistē. Tās bija dažas atsevišķas piezīmes, un es lūgtu tās ņemt vērā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs Ernestam Jurkānam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija. Lūdzu!

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Man tā šķiet, ka mēs esam vienīgais parlaments, kurš ir nobalsojis par debašu saīsināšanu tik svarīgā jautājumā. Es to nevaru izprast. Es nevaru izprast arī tos deputātus, kuri uzrakstīja šo iesniegumu. Taisni otrādi! Jebkurā citā valstī tas ir pilnīgi citādi.

Kolēģi, un vēl viena lieta! Man tā šķiet, ka tomēr tik svarīgā jautājumā, kad runa ir par ārpolitiku, kad runa ir par to - tas pāris mēnešu atpakaļ jau bija skaidrs,- ka šis jautājums maijā tiks izskatīts, es domāju, Ārlietu ministrija varēja daudz ātrāk iesniegt šos materiālus, lai mēs varētu piekļūt viņiem, pēc tam analizēt un izteikt savas domas. Citādi mums tiešām ir jārunā alegorijās.

Kāpēc šodien zālē ir tik vienmuļi? Es neapvainoju jūs, Birkava kungs. Es domāju, ka jūsu uzstāšanās, protams, bija pareizi salikta, pēc kārtības un pēc prioritātēm, bet bija šablonveidīga. Jūs nepateicāt, kādas ir grūtības, jūs nepateicāt, kādām attiecībām jābūt starp... Vai jūs vēlētos kā resora vadītājs vai kā resors starp struktūrām, kas veido ārpolitiku... un beigās - arī starp cilvēkiem... Ko jūs domājat par mūsu ārpolitiku un mūsu valsts vietu citu valstu vidū? Tas ir galvenais jautājums, uz kuru mums ir jāatbild. Diemžēl mēs gandrīz neesam atbildējuši, kāda ir mūsu vieta. Kādu mēs to būvēsim?

Jūsu valdības laikā bija izteiktas prioritātes un Baltijas valstu sadarbībai bija noteikta pirmā vieta, un to es neapstrīdu.

Gaiļa kunga valdības laikā Baltijas valstu sadarbība tika nobīdīta uz otro vietu, dodot prioritāti integrācijai Eiropas savienībā. To es arī neapstrīdu. Bet, kolēģi, paskatīsimies reāli! Krievija pirmās valdības laikā bija godpilnā astotajā vietā, kā kaimiņš. Gaiļa kunga valdības laikā šis kaimiņš - lielvalsts, jā, - bija pabīdīta divas vietas augstāk, uz sesto vietu.

Šīs mūsu valdības laikā, tās, kuru mēs veidojām, arī ir, paldies Dievam, sestajā vietā... Tātad ir "ðance", tāpat kā hokejā, - nākamajā sezonā spēlēt augstākā līgā, par medaļām.

Tagad - par kaimiņattiecībām. Pilnīgi skaidrs, ka tās ir vissarežģītākās un arī turpmāk būs tādas. Bet paskatieties, kā mēs kārtojam tās! Jūras robežas jautājums ar Igauniju. Kolēģi, ja nebūtu Ministru prezidenta aktīvas rīcības, es nezinu, kā virzītos mūsu attiecības ar Igauniju šodien. Un vai vispār kāds ir diskutējis par to, kur cilvēku bezdarbība noved, līdz kādai problēmai, un kādas tam varēja būt sekas? Civilizētā valstī viņš būtu aizgājis pelnītā atpūtā vai demisionējis. Ar Lietuvu arī ir tāpat. Ministru "noinscenēja", sākās kustība, bet šodien atkal nekā nav. Varbūt gaidīsim, kad Landsberģa kungs atbrauks uz šejieni?

Tālāk. Man gaužām nav saprotamas mūsu tirdznieciskās attiecības starp mūsu trim valstīm. Pagājušogad importa kopapjoms starp Igauniju, Lietuvu un Latviju bija 155 miljoni latu, bet eksporta uz šīm valstīm - 88 miljoni latu. Tātad 65 miljoni latu ir mīnusā. Tad man jāprasa: kādi cilvēki tur strādā? Kopējais brīvais tirgus? Pilnīgi piekrītu. Bet ko tas mums dod? Šāgada tendence rāda, ka būs vēl lielāka summa ar mīnusa zīmi. Redzot mūsu lauksaimniecības attīstību, tas ir pilnīgi skaidrs.

Tālāk. Ziemeļeiropas vai Baltijas jūras padomes valstis. Īpaša situācija. Īpaša ģeopolitiskā situācija. Vai mēs esam izvērtējuši, kā vērtē mūs no šīs situācijas šīs valstis? Kontekstā arī ar Krieviju.

Integrācija Eiropā. Pilnīgi atbalstu, un nav šeit alternatīvas. Bet, kolēģi, prioritātēs mums ir ietvertas trīs lietas. Tātad - ieiet šajās struktūrās, gatavot likumdošanu un izskaidrot to visu iedzīvotājiem. Un galvenais (par ko mēs aizmirstam) - neaizmirst par nacionālajām interesēm un tautas labklājību šajā sakarā. Sakiet man, kā es, deputāts vai Latvijas pilsonis, vai, vienkāršāk sakot, iedzīvotājs, varu saprast, ka šogad katrs septītais no 10 kilogramiem pārstrādei ievestās gaļas būs ārzemju? Nu pasakiet man! Pasakiet man, ka par 150 miljoniem latu pieaug deficīts. Vai tad tās ir nacionālās intereses? Avīzes raksta, ka tas ir normāli, ka tā tam ir jābūt. Ka viens vai divi procenti mazāk vai vairāk - tas nav nekas traģisks. Šogad arī pieaugs. Pilnīgi reāli.

Attiecības ar Krieviju. Man tas atgādina Buratīno, kurš tiešām ir uz koka kājām, kurš, nedroši liekot vienu, nezina, kurā vietā nolikt otru.

Sēdes vadītājs. Jurkāna kungs, jūsu laika limits ir izsmelts... (Starpsauciens no zāles: "Ernest, es tev atļauju runāt...")

E.Jurkāns. Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamajam debatēs vārds Ilmāram Bišeram - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

I.Bišers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godāto sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka jūs esat noguruši, tādēļ pieskaršos tikai vienam nelielam jautājumam, kuram šodien netika pievērsta nekāda vērība, bet kurš, man liekas, ir ļoti nopietns un tiešām attiecas uz mūsu darbu.

Kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, viņa pasvītroja, ka tā savas starptautiskās saistības stāda augstāk par iekšējiem lēmumiem, ka tā vadīsies no starptautisko tiesību pamatprincipiem. Arī vēlāk, slēdzot līgumus un pieņemot savus likumus, esam pasvītrojuši, ka starptautiskie līgumi ir stādāmi augstāk par iekšējiem likumiem, izņemot vienīgi Satversmi. Tas ir fiksēts vairākos nopietnos lēmumos. Šobrīd ir sākusi darboties Satversmes tiesa, un Satversmes tiesa ir tiesīga atcelt jebkuru valdības lēmumu vai likumu, kurš būtu pretrunā ar Latvijas noslēgtajām starptautiskajām saistībām. Starptautisko līgumu normas ir piemērojamas arī parastajās tiesās. Tātad tas ir ļoti svarīgs tiesību sfēras jautājums. Bet šajā ziņā diemžēl mums valda milzīga nesakārtotība. Es nezinu, kā tiesneši var piemērot šīs starptautisko tiesību normas, ja šeit diemžēl mums nav nekādas kārtības. Attiecībā uz likumiem, kuri pieņemti 5. un 6.Saeimas laikā un ar kuriem mēs esam ratificējuši tos vai citus starptautiskos līgumus, viss ir skaidrs; šie starptautiskie līgumi ir Saeimas noteiktā kārtībā ratificēti, ir notikusi ratifikācijas rakstu apmaiņa, un tā tālāk, tie ir pieejami, publicēti, un tos tiesa var izmantot. Bet iepriekšējā periodā mēs esam pieļāvuši daudz kļūmju, varētu mīksti teikt, kuras diemžēl visā šajā laikā neviens nav papūlējies labot. Lai gan no neatkarības atjaunošanas mums jau ir pagājuši piecarpus gadi, vēl līdz šim brīdim mums nav skaidrs, kādi starptautiski līgumi mums ir saistoši. Jo Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā, kas ilga no divdesmitajiem līdz četrdesmitajiem gadiem, tika pieņemti, noslēgti daudzi starptautiski līgumi, un, ja mēs uzskatām sevi par šīs valsts pēcnācējiem, pēctečiem un pārņemam viņu saistības, tad mums būtu saistoši arī šie līgumi. Bet diemžēl šis jautājums nav vēl izvērtēts. Pastāv daudz pretrunīgu viedokļu, un tikai nupat Saeimas Juridiskajā komisijā mēs, šķiet, nonācām pie kopēja viedokļa, kā būtu jārīkojas un kā būtu jānoskaidro, kuri no šiem līgumiem ir spēkā un kuri nav.

Tālāk. Ir vēl kāds interesants dokuments, kas tika pieņemts 1990.gada 4.maijā. Latvijas valsts tad nāca klajā ne tikai ar deklarāciju par savas neatkarības atjaunošanu, bet pieņēma tajā pašā datumā vēl otru dokumentu, ar kuru paziņoja, ka tā pievienojas piecdesmit vienam starptautisko tiesību aktam, es teiktu tā, jo tie ir ne tikai līgumi, tās ir arī rezolūcijas, paziņojumi un deklarācijas, un daudz kas cits. Neviens šobrīd vēl nav ticis pilnīgā skaidrībā, vai tie ir mums saistoši vai tas bija vienkārši tāds paziņojums - kam mēs gribam sekot. Kāpēc ir šādas šaubas?

Pirmkārt. Vai var pievienoties starptautiskajiem līgumiem valsts, kura vēl nav atzīta par starptautisko tiesību subjektu? 1990.gada 4.maijā mēs tādi vēl bijām.

Otrkārt. Šie līgumi un citi dokumenti ir, kā jau teicu, dažāda rakstura, un daudziem no tiem vispār nevar pievienoties. Tie neparedz nekādu pievienošanos. Tāda ir, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Tā neparedz pievienošanu. Iestājoties ANO, mēs vienkārši uzņemamies šīs saistības.

Un treškārt. Daudzi līgumi un dokumenti, par pievienošanos kuriem mēs esam paziņojuši, paredz īpašu pievienošanās procedūru - ar ratifikāciju, ar ratifikācijas rakstu apmaiņu, un tā tālāk - , kura ne visos gadījumos ir veikta. Un tad nu sākas visādi brīnumi, ka dažus no dokumentiem mēs esam pēc tam ratificējuši otrreiz, dažus dokumentus mēs uzskatām par sev saistošiem, bet pret dažiem dokumentiem mūsu attieksme ir palikusi neskaidra.

Sēdes vadītājs. Bišera kungs, jūsu laika limits ir izsmelts.

I.Bišers. Diemžēl.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs vēlas runāt Guntis Eniņš - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Eniņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātie deputāti! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Es gribu jums uzdot jautājumu: kura ministrija visvairāk atbild par kontrpropagandu mūsu valstī - tajā izpratnē, ka mēs tiekam nepārtraukti apmeloti un par daudz apsaukāti, ka mēs visu laiku diskriminējot krievvalodīgos un darot pāri krievvalodīgajiem iedzīvotājiem? Vispirms jāsaka, ka jau pats termins "krievvalodīgie" ir kaut kas nekorekts, jo tā nav nācija. Un jāpaskaidro: pirms ņemt to savas kontrpropagandas arsenālā, Ārlietu ministrijai derētu zināt arī to, ka krievi vispār nav etnoss. Krievi izplatās ar valodu. Lūk! Bet mums pašiem būtu jāpāriet uzbrukumā un jāsaka, ka arī latvieši tiek diskriminēti, ekonomiski tiek diskriminēti. Un arī šī apmelošana, ka mēs nezin kā tur "locītu" tos krievvalodīgos... Tā arī ir sava veida diskriminācija un netaisnība. Kāpēc mēs to tā starptautiski pieļaujam? Es to ļoti nopietni gribētu jautāt. Daudzkārt par maz, manuprāt, tiek darīts pasaules un starptautiskajā līmenī. Te jau tika pieminēta Izraēla, cik daudz dara Izraēla savas valsts veidola jeb imidža labā. Bet ko dara mūsu Ārlietu ministrija? Man ir tāds jautājums. Vai pasaules politiķi, tie, kas mūs pamāca, kā mums ir jāauklē un jāaprūpē krievvalodīgie, zina, ka Latvijas galvaspilsētā ir tikai viena trešdaļa latviešu? Ka latvieši uztur visas krievu skolas? Pasaulē vēl un vēlreiz jāstāsta, kas ir noticis ar mūsu tautu, kas draud notikt ar mūsu tautu, cik maz mūsu ir. Es domāju, ka tie krievi un citi, kas atrada šeit sev dzimteni grūtajā pēckara laikā un vēlāk, - es negribu teikt, ka visi, bet viena daļa no viņiem ir vienkārši nekaunīgi, ja viņi saka un rada tādu iespaidu, ka, lūk, viņi tiekot gandrīz vai mocīti no latviešiem. Nevis "gandrīz", bet... Tā strādā arī prese, un tiek visādi melīgi raksti izplatīti, tiek panākts, ka tos drukā pasaulē populārās avīzēs. Tad mums ir pašiem jāpāriet uzbrukumā un arī jāpublicē raksti, ka arī latvieši savā veidā tiek ekonomiski diskriminēti. Proti, derētu ekonomiski, saimnieciski paskatīties, cik daudz pieder naudas izteiksmē latviešiem un cik - tā saucamajiem "ruskojazičnije" cilvēkiem.

Es domāju, ka nedrīkst žēlot naudu šādai kontrpropagandai. To vajag arī ierēķināt budžetā un informēt pasauli, kas mēs tādi esam un kas ar Latviju kā tautu draud notikt.

Sēdes vadītājs. Vairāk deputāti debatēs pieteikušies nav. Es atvainojos, debatēs ir jāpiesakās rakstveidā. Debates beidzam.

Vārdu noslēgumam lūdz referents. Vārds ārlietu ministram Valdim Birkavam. Lūdzu!

V.Birkavs (ārlietu ministrs).

Godātie deputāti! Atļaujiet man nobeigumā pateikt paldies visiem, kas piedalījās debatēs. Jūs varat būt pārliecināti, ka Ārlietu ministrija rūpīgi izanalizēs visas runas, izdarīs nepieciešamos secinājumus un korekcijas atbilstoši Saeimas apstiprinātajai ārpolitikas koncepcijai.

Taču runāt, un pavisam īsi, es gribētu par optimismu, pesimismu un reālismu. Mans optimisms faktiski sakņojas turpat, kur jūsu optimisms, - Latvijas tautā, jo tauta, kas kopā ar citām apspiestām tautām uzvarēja impēriju, kopā ar citām brīvām tautām spēs sasniegt arī labklājību. Jā, mans optimisms sakņojas arī ticībā Latvijas ražotāju un zemnieku spējām iekarot ne tikai Austrumu tirgu, bet arī Rietumu tirgu, Eiropas savienības tirgu, - ar nosacījumu, ka tiek realizēta pareiza politika, kas labi un precīzi iekļaujas Eiropas savienības kopējā politikā. Mans optimisms sakņojas arī Latvijas kultūrā, jo jau tagad Latvijas kultūras telpa ir plašāka, lielāka par pašu Latviju. Jo Latvijas kultūra ir Eiropas sakņu kultūra, un tieši tas garantē nacionālās identitātes saglabāšanu un optimismu.

Mans optimisms sakņojas arī ticībā Latvijas tautas priekšstāvju spējām sakārtot savu valsti atbilstoši visaugstākajiem Eiropas savienības standartiem.

Bet man ir arī pesimisms, un mana pesimisma pamatā ir laika trūkums. Laika trūkums normālam, nevis sasteigtam procesam. Jā, mēs esam ļoti sasteigtā procesā, jo mums viss neticami apjomīgais darbs Eiropas savienības kritēriju izpildei jāizdara neticami īsā laikā, tādēļ ka attiecībā uz iestāšanās kritērijiem nekādu politisku atlaižu un nekādu speciālu privilēģiju nebūs. Mana reālisma pamatā ir nepārtraukta situācijas analīze un iespējamo, pat tikai teorētiski iespējamo alternatīvu izvērtēšana apstākļos, kad praktiski nav citu alternatīvu. Apstākļos, kad mums ir jāvērtē pilnīgi pretējas tendences un pilnīgi pretējas prasības, tās skanēja arī šodien. Es esmu daudzkārt ticies ar cilvēkiem un daudzkārt saņēmis vēstules, kurās ir analizēts, kādi tad ir argumenti par un pret Eiropas savienību. Nesen ar "Lauku Avīzes" starpniecību es sarīkoju arī tādu konkursu. Izanalizējot šos argumentus, es redzu, ka šie argumenti patiesībā nav "nç" Eiropas savienībai. Tie patiesībā ir "nç" nevis Eiropas savienībai, bet gan "nç" sliktai dzīvei, "nç" zemām pensijām un zemām skolotāju algām, "nç" bezdarbam un dārgiem komunālajiem maksājumiem, un es domāju, ka ikviens no mums ir gatavs pievienoties šiem "nç". Latvijas ārpolitiku es redzu kā instrumentu, kas palīdz realizēt nacionālās intereses, kas palīdz stiprināt valsts drošību un kas palīdz veicināt tautas labklājību. Paldies par pirmajām, es domāju, sekmīgajām, ārpolitiskajām debatēm atjaunotajā Latvijas Republikā!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Līdz ar to ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta. Bet pirms sēdes slēgšanas ir vēl paziņojumi.

Sveicam frakcijas "Tçvzemei un Brīvībai" deputātu Juri Sinku, kuram 4.maijā palika 70 gadi. (Aplausi.)

Vēl vārdu paziņojumam lūdz Kristiāna Lībane - frakcija "Latvijas ceļš".

K.Lībane (frakcija "Latvijas ceļš").

"Latvijas ceļš" tiek aicināts uz frakcijas sēdi tūlīt.

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Godātie deputāti, lūdzu reģistrēties! Saeimas sekretāru Imantu Daudišu lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

Godātie deputāti, sēde vēl nav slēgta.

I.Daudišs (6.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ābele (ir zālē), Alfreds Čepānis, Ziedonis Čevers, Roberts Dilba, Ervids Grinovskis, Juris Kaksītis, Jānis Kazāks, Aleksandrs Kiršteins, Paulis Kļaviņš, Odisejs Kostanda, Andrejs Krastiņš, Janīna Kušnere, Imants Liepa, Andrejs Panteļējevs, Aida Prēdele, Māris Rudzītis, Andris Tomašūns, Roberts Zīle.

Sēdes vadītājs. Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu. Nākamā sēde rīt pulksten 9.00.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute