Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Labvakar, godājamie kolēģi! Labvakar, Valsts prezidenta kungs! Latvijas Republikas Saeimas 1998.gada 19.februāra ārkārtas sēdi paziņoju par atklātu. Darba kārtībā viens jautājums - Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību piedalīšanās starptautiskā operācijā ārpus valsts teritorijas. Vārds Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmaņa kungam. Lūdzu!

G.Ulmanis (Latvijas Valsts prezidents).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Augsti godātie deputāti! Esmu pateicīgs Saeimas Prezidijam par ļoti operatīvo rīcību un man doto iespēju šovakar šeit uzstāties no šīs tribīnes atbilstoši Nacionālās drošības padomes šīsdienas lēmumam un arī manai pārliecībai. Atļaujiet man šovakar jūs uzrunāt saistībā ar, manuprāt, ļoti svarīgu tēmu. Vēršos pie jums jautājumā, kas liek atcerēties 1991.gada janvāra notikumus Rīgā. Toreiz, vienlaicīgi ar drūpošās padomju impērijas agoniju Baltijas republikās, no mums vairāku tūkstošu kilometru attālumā norisinājās Persijas līča krīzes drāma. Toreiz, pamatojoties uz ANO Drošības padomes lēmumu, ASV vadītā sabiedroto koalīcija atbrīvoja Kuveitu no Sadama Huseina agresoriem. 1991.gadā Latvija vēl nebija pilnībā neatkarīga valsts un ANO dalībniece, mums nebija iespējas piedalīties starptautiskajos centienos savaldīt agresoru. Mēs tolaik uz barikādēm cīnījāmies par savu neatkarību. Šodien Sadama Huseina režīms vēlreiz apdraud pasaules mieru un drošību, un tieši tāpēc šodien Latvijai ir jāapstiprina sava stratēģiskā izvēle - kopā ar Rietumu sabiedrotajiem nodrošināt demokrātijas vērtību, cilvēktiesību un starptautisko normu aizsardzību. Latvija ir ANO dalībvalsts un atbalsta ANO Drošības padomes lēmumus attiecībā uz Irāku. Irākas režīms nepilda starptautiskās sabiedrības saprātīgās prasības un ierobežo masu iznīcināšanas ieroču inspekcijas darbību. Visu valstu interesēs ir tas, lai šāda visaptveroša pārbaude notiktu. Runa ir par masu iznīcināšanas ieročiem. Tas ir apdraudējums visai pasaulei un tātad arī Latvijai. Masu iznīcināšanas ieroči nedrīkst tikt pielietoti vai nonākt noziedzīgās rokās, kad rodas briesmas, ka tie varētu tikt lietoti ar neparedzamām sekām.

Latvija nav nošķirta valsts, drošības ziņā mēs esam ļoti cieši saistīti ar daudziem reģioniem. Drošība ir nedalāma. Nedalāmai un vienotai ir jābūt arī valstu nostājai pret masu iznīcināšanas ieročiem nedemokrātisku režīmu rokās. Latvijas ārpolitikas pamatprincips ir aktīva iesaistīšanās kopējās drošības garantēšanā, nevis neitralitāte vai savrupstāvēšana. Nav iespējama neitrāla nostāja šajā jautājumā, šī situācija šobrīd ir kā lakmusa tests Latvijas principiem, tā ir robežšķirtne - vai esam kopā ar demokrātiskajām valstīm, rīkojamies noteikti un saskaņā ar savu stratēģiju vai arī svārstāmies, šaubāmies un mīņājamies uz vietas. Latvija neapšaubāmi sev vēlas drošu nākotni, un tā ir sasniedzama daudzpusējā sadarbībā, katram ieguldot savu daļu kopīgā drošībā, konkrētā rīcībā tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Latvija varēs sagaidīt palīdzību sev tikai tajā gadījumā, ja pati būs strādājusi, lai izveidotu savu aizsardzības sistēmu un spēkus, un ja tā būs gatava solidārai rīcībai krīzes novēršanai jebkurā reģionā. Šodien mums ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums dot savu ieguldījumu starptautiskajā drošībā. Tā arī mēs nostiprinām paši savu drošību un mums ir iespēja rīkoties kopā ar valstīm, kuras 50 gadu garumā neatzina mūsu valsts vardarbīgo pievienošanu Padomju Savienībai, ar valstīm, kuras sekmēja Latvijas neatkarības atgūšanu un kuras var nākt Latvijai palīgā jebkurā grūtā brīdī.

Pirms mēneša mēs Vašingtonā parakstījām ASV un Baltijas hartu, tā apstiprina mūsu kopīgās vērtības, jaunās Eiropas redzējumu un gatavību kopīgi rīkoties, lai aizstāvētu šīs vērtības un sasniegtu kopīgos mērķus. Un šodien, manuprāt, mūsu morālais pienākums ir uzņemties savu daļu atbildības par kopīgo nākotni un palīdzēt mūsu draugiem un sabiedrotajiem. Latvijai ir jāparāda politiskā tālredzība un jāizsaka principiāls atbalsts, un jāveic arī praktiski pasākumi, kas vērsti uz ANO rezolūciju bezierunu izpildi. Ja pasaules demokrātiskā sabiedrība šodien nespēj vai arī negribēs atbilstoši reaģēt uz Sadama Huseina Irākas izaicinājumu, tā tikai stiprinās gan šī, gan līdzīgu režīmu pozīcijas pasaulē. Un tas nākotnē neizbēgami novedīs pie politiskās situācijas destabilizācijas dažādos pasaules reģionos. Nedomāju, ka Latvija šādā situācijā varētu būt ieguvēja. Pievienošanās starptautiskajai aliansei, kurā šobrīd bez NATO dalībvalstīm savu gatavību piedalīties ir izteikusi virkne NATO partnervalstu, vēlreiz pārliecinoši pierādīs to, ka Latvija nav vienīgi drošības patērētāja, tas liecinās par to, ka Latvija ir atbildīga un nobriedusi valsts, kura spēj un grib dot reālu ieguldījumu starptautiskās drošības nostiprināšanā. Latvijai kā ANO dalībvalstij ir svarīgi, lai ANO rezolūcijas tiktu precīzi pildītas un arī respektētas, un Latvijai ir arī tiesības to prasīt - ANO saņem Latvijas gadskārtējo iemaksu veidā arī Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Tādēļ gribu šovakar aicināt Saeimu atbalstīt Nacionālās drošības padomes lēmumu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību nosūtīšanu ārpus Latvijas teritorijas robežām, lai nodrošinātu ANO rezolūcijās noteikto prasību izpildi. Es gribu šovakar atgādināt arī triju Baltijas valstu prezidentu pausto apņēmību sniegt ieguldījumu krīzes novēršanā. Tā ir pareiza izvēle, un tā ir mūsu politika.

Cienījamie deputāti! Jūs esat vairākkārt pieņēmuši būtiskus un tālredzīgi pareizus lēmumus, aicinu jūs skaidri demonstrēt Latvijas politisko gribu un pieņemt tādu lēmumu arī šovakar. Esmu pārliecināts, ka jūs pieņemsiet stratēģiski pareizo lēmumu, kas atbildīs Latvijas vitālajām, nacionālajām interesēm. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Atklājam debates. Vārds Valdim Birkavam - Latvijas Republikas ārlietu ministram.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Latvijas ārpolitika pamatojas uz principu, ka starptautiskā sistēma, starpvalstu attiecības balstās uz starptautiskiem nolīgumiem un likumu spēku. Šajā konkrētajā Irākas gadījumā likums ir 1991.gada laikā pieņemtā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcija nr.687. Kā jau minēja Valsts prezidents, šī rezolūcija tika pieņemta laikā, kad mēs vēl cīnījāmies par savu brīvību. Šī rezolūcija paredz ķīmisko un bioloģisko ieroču iznīcināšanu. Liedzot Apvienoto Nāciju Organizācijas inspektoriem netraucētu darbošanos savā teritorijā, Irāka faktiski atsakās izpildīt starptautiskās sabiedrības pieņemto likumu. Latvija uzskata - un ārpolitiski tas ir pilnīgi pareizi -, ka starptautiskajai sabiedrībai jābūt konsekventai savā rīcībā un jāpanāk ANO rezolūciju pildīšana, nepieciešamības gadījumā lietojot arī spēku. Mēs viennozīmīgi dodam priekšroku krīzes mierīgam noregulējumam ar diplomātiskiem līdzekļiem. Es pasvītroju - viennozīmīgi. Bet, ja rīt, 20.februārī, paredzētā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana vizīte Irākā nenesīs pozitīvus rezultātus un pārejie diplomātiskie līdzekļi būs izsmelti, Latvijai kā ANO dalībvalstij neatliek cita izvēle, kā atbalstīt ANO rezolūciju izpildi.

Jautājums ir par to, ka faktiski ar savu lēmumu šodien mēs stiprinām ANO ģenerālsekretāra iespējas ietekmēt pozīciju Irākā. Latvijas aktīva līdzdalība krīzes noregulējumā būs skaidrs apliecinājums tam, ka mēs esam uzticami sabiedrotie demokrātisko valstu koalīcijai. Sperot šo soli, mēs ar praktisku darbību piepildām 16.janvārī parakstīto ASV un Baltijas hartu. Šobrīd šo krīzes risinājumu ar iespējamo spēka pielietojumu, ja visi diplomātiskie līdzekļi ir izsmelti, atbalsta Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija, Jaunzēlande. Savu atbalstu un pozitīvo nostāju ir izteikušas Austrija, Dānija, Kanāda, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Izraēla, Rumānija, Bulgārija un -tas man šķiet īpaši svarīgi - arī jaunās NATO kandidātvalstis Polija, Čehija, Ungārija. Arī citas valstis, ieskaitot arābu valstis. 16.februārī kopīgā paziņojumā atbalstu koalīcijai pauduši arī visu trīs Baltijas valstu prezidenti, un šobrīd arī Lietuva un Igaunija apsver savu turpmāko rīcību un konkrēto ieguldījumu Irākas krīzes atrisinājumā. Tas varētu izpausties gatavībā nosūtīt karaspēka vienības vai cita veida atbalstā. Lēmuma pieņemšana ir sagaidāma tuvākajās dienās, un ir pamats uzskatīt, ka atbalstošo valstu skaits arvien palielināsies, ja būs skaidri redzams, ka diplomātiskie līdzekļi patiešām ir izsmelti.

Mēs esam viennozīmīgi nostājušies pret ķīmisko un bioloģisko ieroču lietošanu, izplatīšanu, un to mēs esam apliecinājuši, ratificējot Saeimā attiecīgu konvenciju.

Atgādināsim, ka iepriekšējā pieredze - Irākas valdības rīcība - ir apliecinājusi, ka šie ieroči jau ir lietoti pret civiliedzīvotājiem. 1988.gadā - pret kurdiem Haljabas pilsētā, pret kaimiņvalstīm - Irānas-Irākas karā, kurā 21 500 irāņu tika nogalināti ar ķīmiskajiem ieročiem. Irākas tuvākās kaimiņvalstis atrodas vistiešākajā ķīmisko un bioloģisko ieroču draudu zonā. Šajā apdraudējuma zonā atrodas arī Izraēla - valsts, uz kuru drīzumā dodas Valsts prezidenta delegācija.

Latvijas nostāšanās pret ķīmisko un bioloģisko ieroču draudiem ir vēl viens pozitīvs apliecinājums mūsu starptautiskajām aktivitātēm, kas sakrīt ar pasaules demokrātiskās sabiedrības nostāju. Starptautiskās koalīcijas spēku mērķis nav vērsties pret Irākas teritoriālo integritāti un Irākas tautu. Mērķis ir viens - panākt ANO rezolūciju izpildi un ķīmisko un bioloģisko ieroču iznīcināšanu. Tādam jābūt arī mūsu mērķim.

Sēdes vadītājs. Debatēs pieteicies Leonards Stašs - Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu!

L.Stašs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamais Valsts prezident! Cienījamā Saeima! Mums, letiņiem, ir tāda viena, manuprāt, slikta īpašība. Nevis mums, latviešiem, bet mūsu vadībai. Mēs visu laiku cenšamies iztapt lielajiem un cenšamies, tā sakot, bez uzaicinājuma būt “bez ziepēm”. Neviens mūs nav speciāli uzaicinājis, lai mēs piedalītos, un es uzskatu, ka tas nav arī vajadzīgs. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Es domāju, ka mums pietiek savu problēmu, un domāju, ka mēs labi atceramies, cik mūsu, latviešu, vīru jau guļ - sākot no Tīreļpurva un no Kurzemes katla, un visos Krievijas plašumos. Kā vienā, tā otrā pusē karojušu. Es domāju, ka mums šodien ir daudz par agru runāt par to, ka mēs varam sūtīt savus cilvēkus, savus karavīrus, kaut kur aiz robežas, lai kaut ko darītu. Es uzskatu, ka mums pietiek problēmu savās mājās un mums savu sadamu huseinu - mafijas un citu personā - ir pietiekami. Ja mēs netiekam galā ar mafiju un ar citām lietām savās mājās, mēs nekad nevarēsim būt īsti partneri un īsti piedalīties kaut kādās operācijās... Un arī NATO un Eiropas Savienība, ar ko mēs visu laiku tautu mānām, šodien ir miglā tīta. Un, kamēr mēs nesakārtosim savas lietas, mēs nekur netiksim. Un tas nav nemaz vajadzīgs.

Es domāju, ka te nesen bija aptuveni par to runa. Ābiķa kungs runāja par kurdiem, par to, cik tūkstošus kurdu ir Sadama režīms iznīcinājis, un tā tālāk. Bet, Ābiķa kungs, jūs zināt, ka kurdu ir vairāk par 10 miljoniem un viņi dzīvo gan Irākā, gan Turcijā, gan Irānā. Bet vai tā pati ANO vai arī Amerika, vai kāds cits ir kādreiz pacēluši jautājumu par kurdu neatkarību? Es visu laiku par to brīnos. Vai viņi ir pacēluši jautājumu par kurdu neatkarību? Kaut gan ir ANO rezolūcija par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Vai kādreiz ir šis jautājums cilāts? Vai arī mēs Saeimā esam aicinājuši pasaules sabiedrību, lai kurdiem galu galā vienreiz piešķir neatkarību un lai būtu miers? Mēs to neesam darījuši. Tas jau ir divējāds standarts. Vai ir kaut ko darījusi ANO un arī Amerika, kad Tjaņaņamiņa laukumā apšāva Ķīnas disidentus? Ar vārdiem it kā kaut kas bija, bet ar darbiem it nekas nenotika. Un Kipras sadalīšana un okupācija, ko izdarīja Turcija, kas ir ANO locekle? Arī tajā jautājumā šodien nekas netiek darīts. Tā ka bija un būs divējādi standarti. Tāpat kā divējādi standarti ir mūsu valstī. Bagātais drīkst visu, nabagais nedrīkst neko. Ir jāsakārto sava valsts. Es domāju, ka mums nav nekas jāsūta un nav jāpārsteidzas ar tām lietām. Sadamu “pievākt” un izdarīt to, ko vajag, var pilnīgi bez nekādas asinsizliešanas. Ja mēs daudz vai maz... ja mēs uzsāksim kara operācijas, tad, bez šaubām, mierīgie iedzīvotāji, tāpat arī armija - tas nav svarīgi, vai tie ir kurdi vai irākieši, vai kāds cits, -vienalga cietīs. Tas nav vajadzīgs. Pilnīgi pietiek Amerikai un pasaules sabiedrībai spēku, lai ar citiem līdzekļiem, ar blokādi vai ekonomiskiem līdzekļiem, vai arī ar specdienestiem, panāktu, ka Sadama Huseina tur nebūtu. Mums ir jāpieturas pie neitrālas politikas un nav jāskrien ar galvu sienā.

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.G.Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs un cienījamie deputāti! Valsts prezidenta kungs, es jūs šodien patiešām apsveicu ar jūsu noteikto rīcību. Tā manī izraisa zināmu izbrīnu, jo es jūs līdz šim uzskatīju par tādu svārstīgāku cilvēku. Bet jūs mani, lūdzu, atvainojiet.

Pirms apmēram divām stundām mēs noraidījām rezolūciju, kurā tapa nosodītas iespējamās Amerikas Savienoto Valstu sankcijas pret Irāku. Un, ziniet, ļoti interesanti bija tas, ko nupat sacīja Staša kungs, viņš runāja par iztapšanu lielajiem. Es lasīju šo rezolūciju un klausījos profesora Kalnbērza uzstāšanos, un man liekas, ka teiktais pilnīgi sakrita, tas bija tas pats - iztapšana lielākajam, stiprākajam. Ziniet, šeit, Saeimā, mēs esam nogājuši līdz anekdotiskām situācijām, ja izskatām līdzīgus jautājumus.

Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Jūs varbūt nezināt, ka šeit, Saeimā, dažreiz notiek maskarādes, šeit ierodas ģenerāļu formās, kuras bija Afganistānas marionešu režīmam, kas atbalstīja PSRS agresiju Afganistānā, šeit ierodas - ne tik sen - čalmās tērpti cilvēki, kas aptin savu galvu ar čalmām, tā solidarizējoties ar Irānu, te vispār kaut kādi brīnumi notiek... un šeit, mūsu parlamentā, neatkarīgas valsts parlamentā, runā Jeļcina vārdiem, baida mūs ar Trešo pasaules karu, ko Jeļcins varbūt savā marasmā ir iedomājies. Ziniet, es izsaku savas domas, tāpat kā jūs jebkurš varat izteikt savas - citas - domas. Un šodien tiešām ir robežšķirtne - vai mēs atbalstīsim demokrātisko civilizēto pasauli vai iztapsim agresoriem. Es domāju, ka mums ir tikai viena iespēja.

Kādēļ es runāju par šiem krievu lobijiem mūsu parlamentā? Nu ļoti vienkārši. Tad, kad ir jautājums par to, lai mēs tiešām izvairītos no tālākiem milzīgiem cilvēku upuriem un lai savlaicīgi savaldītu agresorus, tad viņi nostājas par kaut kādas pilnīgi svešas valsts interesēm. Mēs atceramies Izraēlas un arābu karus. Toreiz PSRS stingri iestājās arābu pusē. Mēs atceramies “tuksneša vētru”, kur tapa parādīti un sagrauti Krievijas bruņoto spēku ieroči, tika faktiski pierādīta to mazspēja. Krievija, kas ir šo agresoru līdz šim apbruņojusi, devusi resursus, lai izstrādātu kodolieročus, bioloģiskos un ķīmiskos ieročus, tagad vienkārši baidās no kārtējā fiasko. (Starpsauciens: “Nu, nu?”)

Es domāju, ka mums principā nav cita ceļa. Kā Valsts prezidenta kungs un ārlietu ministrs jau teica, vienīgais ceļš ir atbalstīt šo lēmuma projektu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Tautas vadoni! Kolēģi Saeimā! Šodien es domāju, ka, ja gribētu, varētu runāt par to, ka Sadams Huseins ir pasaulei bīstams, varētu runāt par to, ka visspēcīgākā militārā formācija pieder amerikāņiem, varētu runāt par to, ka amerikāņi vienreiz jau Sadamu nolika pie vietas, bet nepabeidza šo darbu. Varētu runāt par daudzām lietām. Bet, cik es izprotu, mēs šeit pārstāvam latviešus un latviešu tautu.

Mums ir obligātais dienests. Mums nav nekāda mandāta sūtīt mūsu puišus ārkārtas kaujās tāpēc vien, ka mēs gribam saņemt citas zemes medaļas. Mums ir jāsaprot sava atbildība. Mums latviešu asinis ir svētas. Kad es strādāju biržas namā Kanādā, mans priekšnieks bija Ričards Lafertijs. Viņa tēvs bija Kanādas francūzis, māte bija indiete no augstas dzimtas, un viņš kļuva par pulkvedi gurku [kareivīga tauta Nepālā. - Red. piez.] divīzijā. Viņš par savām kara dienām nelabprāt runāja, bet šad tad pirtī tomēr sāka runāt. Viņam bijis uzdevums Otrā pasaules kara beigās palīdzēt veikt slikti izdomātu programmu Itālijā. Un tā nu gurku zaldāti, kuri ir it kā visdrošākie, drošsirdīgākie pasaulē, kuri tic, ka krist kaujā ir gods, gājuši pie visaugstākajiem dieviem. Viņš katru vakaru rīkojis balli par godu kritušajiem varoņiem, taču nākamajā dienā dzinis savus puišus tālāk no nesagatavotām pozīcijām, jo bijis aprēķināts, ka, ja gatavos pozīcijas, tad ieņems Itāliju sešos mēnešos, bet to vajadzējis izdarīt 7 nedēļās. 40 000 varoņi krita, bet tie nebija ne angļi, ne amerikāņi, tie bija gurki.

Angļi lepojās, ka viņi karos pret vāciešiem, līdz beidzamais franču zaldāts būs kritis. Amerikāņi ir divos karos uzvarējuši ar to, ka viņi beidzamie lēja savas asinis. Taču mēs šeit, pat pirms asinskarš ir noteikts, nolemsim, ka mūsu obligāti iesauktajiem puišiem būs jāiet karā, kas nav mūsu.

Mēs šinī gadsimtenī esam noasiņojuši lielu valstu pakļautībā. Mūsu varoņi ir cīnījušies kā strēlnieku, tā leģionāru pusē, mēs esam bijuši tiesāti un izsūtīti. Tagad mūsu pienākums būtu atjaunot mūsu valsti, mūsu spēkus. Bet, skat’, kādi mums draugi! Šonedēļ uz Ārlietu komisiju atnāca Nepera kungs, runāja latviešu valodā, gods viņam un paldies par to! Taču viņš mums skaidroja, ka mums NATO jātiek ar saviem spēkiem, ar saviem ieročiem, zinādams, ka tas ir gandrīz neiespējami. Viņš mums stāstīja, ka Amerikas atbildība par to, kas notika šeit, kas notika Jaltā, Potsdamā, ir 1 miljons dolāru, ko viņa ir iemaksājusi repatriācijas fondā. Un lai latvieši piemirst pagātni un sāk domāt par nākamo gadu simteni! Bet, saprotiet, mēs it kā atkal gribam iet kalpot kādai lielvalstij, sūtīt mūsu varoņus varonīgā nāvē. Varbūt tāpat, kā Ričards Lafertijs darīja ar saviem gurkiem. Kāpēc tas vajadzīgs? Saprotiet, ka latviešu puišiem nebūs to spožo ieroču, ar kuriem varēs sist no gaisa, latviešu puiši būs ierindas karavīri, un viņi būs pirmajās rindās. Varbūt amerikāņi viņiem maksās kaut kādu algu, līdzīgu amerikāņu algai, varbūt viņi maksās viņu piederīgajiem pēc viņu nāves pensiju. Droši, ka mēs šeit, Latvijā, svinēsim šiem varoņiem bēres. Es domāju, ka tas nav mūsu tautas labā. Ja mēs gribētu labot visas tās nekārtības, kas pasaulē ir, mēs būtu sūtījuši latviešus uz Čečeniju, mēs sūtītu viņus uz Kurdistānu, uz Somāliju un nez kur vēl. Starpība šeit ir tāda, ka mums ir īpatnējas attiecības ar Ameriku, to mums Nepera kungs paskaidroja. Kad mēs komisijā sākām prasīt viņa viedokli, kāpēc viņi norobežojās no tā, ka ievestie okupanti ir jāsūta no šejienes prom, un teicām, ka pasaulei ir jānāk mums palīgā, tad viņš atbildēja, ka viņi ir iemaksājuši repatriācijas fondā vienu miljonu un ka ar to pietiek. Es kļuvu drusku nekaunīgāks, lūdzu, lai viņš paskaidro, tad viņš man paskaidroja, viņš teica: “Valdmaņa kungs, jūs taču ļoti labi zināt, ja mēs aukstā kara laikā nebūtu jūs atbalstījuši, tad Latvija nebūtu tikusi atzīta de iure.” Es viņam vēlāk atbildēju, ka brīvība, ko cits tev dod, ir tikai jauna verdzības forma.

Mēs esam brīva tauta. Ja būtu bijis pretējs variants, proti, ja mūsu tauta stāvētu uz ielas pie Saeimas un teiktu: “Iesim palīgā cīnīties pret Huseinu!” - un ja mēs būtu šeit, Saeimā, sākuši runāt par to jautājumu un nolēmuši, ka tomēr mūsu pienākums ir karot pret Huseinu un ka tas ir mūsu spēkos, tad varbūt būtu gods nolemt to. Bet, ja mūsu tautas vadonis var nolemt, ka mūsu obligātā dienesta puišiem kedās, bez jebkādiem moderniem ieročiem būs kā Lafertija gurkiem jāiet amerikāņu zaldātiem pa priekšu, jo mēs būsim tie kājnieki, mēs būsim tie upuri, tad jājautā - kur, draugi ir tā jēga?

Es domāju, ka mums katram ir jāpadomā, ko mēs pārstāvam. (Starpsauciens: “Latviešu tautu!”) Mēs esam pasaulē, un mēs gribam pārstāvēt labo un pastāvēt labā pasaulē, kur nebūtu Huseina, kur nebūtu masu iznīcināšanas ieroču. Pagaidām masu iznīcināšanas ieroču monopols ir amerikāņiem, viņiem ir nukleārās bumbas. Mums tas nav atļauts. Mēs no tām atteicāmies. Mēs pat no zemes mīnām atsakāmies. Bet tad, kad amerikāņiem vajadzēs to, ko angliski sauc par cannon-fodder, par lielgabalu gaļu, viņi sauks latviešus. Ja mēs piedāvāsimies, ka mūsu puiši varētu tur iet un būt tā lielgabalu gaļa. Mans ieteikums ir tāds - mēs varētu amerikāņiem izteikt morālu atbalstu. Mēs varētu varbūt tur sūtīt kaut ko, bet tā, lai mums būtu upuri tādos pašos procentos kā amerikāņiem. Jūs zināt, ka 33 amerikāņu gūstekņi bija tik svarīgi, ka visa pasaule nepārtraukti sekoja viņu liktenim. Bet nē, mums tas tā nebūs. Mēs aizsūtīsim tur lielgabalu gaļu, kas tur kritīs pirmajās rindās un kas šeit Latvijā tiks augsti godāti... Bet mūsu valstsvīri aizbrauks uz Ameriku un dabūs vēl kādas medaļas, jo tā medaļa uz krūtīm ir daudz svarīgāka nekā tās latviešu asinis, kas rit vēnās. Ko mēs šeit pārstāvam?Vai mēs pārstāvam to medaļu kāri vai pārstāvam latviešu tautu? Ja mēs esam nolēmuši, ka pārstāvēsim latviešu tautu, tad nesūtīsim mūsu puišus nevienlīdzīgā cīņā! Huseina zaldāti ir labāk sagatavoti, labāk apbruņoti nekā mūsējie. Neklanīsimies vairs lielvalstu priekšā! (Starpsauciens: “Ko tu muldi!”) Cīnīsimies mūsu robežās, kā Staša kungs teica - pret tām nekārtībām, kas šeit ir. Un sargāsim latviešu asinis! Mums to nav par daudz!

Sēdes vadītājs. Tālavs Jundzis - aizsardzības ministrs.

T.Jundzis (Latvijas Republikas aizsardzības ministrs).

Godājamais Valsts prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti!

Tik tiešām, man jāpiekrīt iepriekšējam un varbūt arī citiem runātājiem attiecībā uz to, ka šajā ļoti svarīgajā operācijā, kuru mēs šodien apspriežam, pirmām kārtām ir Latvijas morālais atbalsts. Un būtībā ir tā, ka piedāvātais lēmuma projekts to arī piedāvā. Man liekas, ka šeit ir neliels pārpratums, kas, īpaši iepriekšējā runātāja teiktajā, bija jūtams, - tas, ka Latvija tagad ar saviem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem piedalīsies tiešajās militārajās operācijās, izdarīs gaisaspēka triecienu un vēl nezin kādas desantēšanās operācijas.

Nē, par to šeit runa nav! Runa tiešām ir par mūsu morālo atbalstu un, mūsu iespēju robežās, par mūsu līdzdalību militārajās operācijās tikai ar atbalsta spēkiem, pirmām kārtām... (Starpsaucieni: “Vajag atkārtot!”) Es izskaidrošu...

Otrām kārtām runa ir tikai par to personu piedalīšanos, kuras ir izteikušas brīvprātīgi šādu vēlēšanos. Nevienu militārpersonu nav paredzēts nosūtīt pret viņas gribu.

Ko nozīmē atbalsta operācija? Es mēģināšu izskaidrot, un mans skaidrojums arī balstīsies uz iepriekšējām konsultācijām ar ASV pusi.

Pirmām kārtām runa ir par to, ka mēs varētu nosūtīt vienu no mūsu gaisaspēku lidmašīnām, kura nogādātu uz šo rajonu cilvēkus, ne vairāk kā 15 - tātad komandu, kuras sastāvā ietilptu kara ārsti, sapieri, iespējams, daži ķīmiķi.

Vēl varētu runāt par to - ja tas būs nepieciešams un ja Amerikas Savienoto Valstu puse tādu ieinteresētību izteiktu -, ka mēs varētu piedāvāt vienu no mūsu mīnukuģiem, kurš arī ir gatavs piedalīties šajā operācijā. Kā jūs saprotat, runa ir par to, ka šis atkal nav triecienoperācijas elements, bet tie ir visparastākie atmīnēšanas darbi, tātad šis ir jēdziens, ko mēs saprotam ar “atbalsta operāciju”.

Kopumā, kā jūs saprotat, runa ir ne vairāk kā par piecdesmit cilvēkiem, bet, kā jau es teicu, ja runa būs tikai par vienu šo lidmašīnu, tad tikai par piecpadsmit cilvēkiem. Manuprāt, tas arī ir šis faktors, kas liecina pirmām kārtām par Latvijas vēlmi šādā veidā morāli atbalstīt šo operāciju un ANO rezolūcijas izpildi.

Otrām kārtām es domāju, ka arī mūsu karavīri šādā veidā - un tas nav noslēpums - gūst militāro starptautiskās sadarbības pieredzi, kuru mēs zināmā mērā esam guvuši jau Bosnijā, un šis faktiski ir mācību turpinājums arī mūsu karavīriem un virsniekiem. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Un visbeidzot es gribētu uzsvērt, ka faktiski katrai mazai valstij ir svarīgi ne tikai lūgt drošību, ne tikai aicināt, lai lielas vai citas valstis piešķir mums drošības garantijas, bet arī savu spēju robežās, proporcionāli savām iespējām dot kaut minimālu ieguldījumu šādos pasākumos, lai mēs vairotu starptautisko drošību, šinī gadījumā - varbūt drošību visā pasaulē. Un tas atnāks pie mums atpakaļ ar attiecīgu vērtējumu, ar attiecīgu palīdzību mūsu pašu drošības vairošanā, mūsu drošības garantēšanā. Tādējādi es lūdzu uztvert pozitīvi šo lēmumu un attiecīgi par to balsot. Paldies!

Sēdes vadītājs. Antons Seiksts, frakcija “Latvijas ceļš”.

A.Seiksts (frakcija “Latvijas ceļš”).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti!

Raugoties no cilvēktiesību aspekta, protams, vislabāk būtu, ja karu vispār nebūtu pasaulē. Un, protams, būtu ļoti labi, ja Irākas krīzi varētu atrisināt diplomātiskā ceļā. Bet mēs dzīvojam tādā pasaulē, kāda tā ir. Gribot vai negribot, bet šodien ir jāsecina, ka jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš nenostājas ANO un ASV pusē, atbalsta Sadama Huseina režīmu.

Es nevēršos pret Irākas tautu, kura šodien vēl varbūt nesaprot, kas ir tās patiesie draugi, bet es gribu runāt par cilvēktiesībām šajā kontekstā, par to, vai vairāk būs ievērotas cilvēktiesības, ja Irāka atkārtos 1991.gada recidīvu. Ja kaimiņvalstis drebēs, ja uz Izraēlu lidos raķetes, vai tad cilvēktiesības būs vairāk ievērotas?

Mana pārliecība ir absolūti pretēja. Un es līdzīgi J.Vidiņa kungam izsaku pateicību ANO Drošības padomei un Valsts prezidentam. Militārā nozīmē Latvijas līdzdalība te tiešām neko neizšķirs, bet nenovērtējama tā ir politiskajā un mūsu valsts drošības kontekstā nākotnē. Es aicinātu viennozīmīgi atbalstīt piedāvāto rezolūciju.

Tā kā es strādāju Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un pagaidām esmu šīs komisijas priekšsēdētājs un arī J.Vidiņa kungs strādā manā komisijā, tad es gribu atvainoties Krievijas Federācijas prezidentam, jo es neesmu aizmirsis, ka šī valsts pirmā atzina Latvijas valsts neatkarību.

Un beidzot es gribu teikt, ka, ja mēs vadīsimies un iesim pa Staša kunga loģikas pēdām, tad mēs paliksim dziļā starptautiskā izolācijā, no kā es baidos visvairāk. Paldies. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Sēdes vadītājs. Ģirts Kristovskis, frakcija “Latvijas ceļš”.

Ģ. V.Kristovskis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamo Valsts prezident, cienījamie deputāti! Kara un miera jautājums faktiski ir ārkārtējs jautājums, un Latvijas vēsturē šāda sēde laikam ir pirmo reizi. (Starpsauciens: “Bosnija?”)

Jā, bet Bosnijas karš? Manuprāt, vai tad Bosnijas konflikts bija daudz lokālāks, ar daudz mazāk paredzamām sekām... ar mazāk bīstamām sekām? Un tomēr, lai kā arī būtu, šī ir ārkārtēja sēde. Un, protams, Valsts prezidenta piedāvājums un tā apspriešana Saeimā ir laicīga un vietā. Mums ir jātic un jācer, ka tieši ar politiskiem, mierīgiem diplomātiskiem soļiem tiks atrisināts konflikts Irākā. Un tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka šis konflikts var izvērsties karadarbībā. Un karš, protams, ir politikas turpinājums ar militāriem līdzekļiem, jo cita - politiska dialoga ceļa nav.

Šā lēmuma atbalstīšana un iesaistīšanās, protams, ir mūsu nostāšanās Apvienoto Nāciju Organizācijas, Amerikas Savienoto Valstu, starptautiskās demokrātijas pusē, tas ir mūsu pienākums, bet karš ir karš, un neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē mēs atrodamies un kur mēs esam, kurās līnijās stāvam - pirmajās vai aizmugures, sekas tomēr vienmēr būs. Un tāpēc mani mazliet pārsteidza tas, ka aizsardzības ministrs sacīja, ka šie ir visparastākie atmīnēšanas jautājumi. Šie nav visparastākie atmīnēšanas jautājumi! Tie ir ļoti nopietni jautājumi, ja visai pasaulei ir jāiesaistās šādu jautājumu risināšanā. Taču, ja esam Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts un ceram uz Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalstu, uz citu pasaules demokrātisko valstu atbalstu arī mums grūtā brīdī, tad mums noteikti ir jāatbalsta šī Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija un Amerikas Savienoto Valstu piedāvājums. Eiroatlantiskā drošība - mēs bieži vien šo jēdzienu esam lietojuši, bet tomēr acīmredzot līdz šim ne vienmēr esam apzinājušies, ka tas brīdis var pienākt. Un tas brīdis ir pienācis. Tomēr Irāka ir īpaša valsts. Te valda arābu pasaules tradīcijas, kuras mēs neapzināmies, varbūt ne pārāk labi zinām. Mēs gan dzirdam, ka sprāgst bumbas Parīzē vai kādā citā Eiropas pilsētā, bet mēs esam arī dzirdējuši, ka arābiem ir sevišķa vēlme domāt par Ņujorkas pastāvēšanu, par šīs pilsētas iznīcināšanu. Tas liecina tikai to, ka arābu pasaule un Irāka ir ļoti nopietns pretinieks. Taču mums faktiski citas izejas nav, mums ir jāpiedalās šajā starptautiskās drošības pasākumā.

Bet tomēr es gribētu vēl mazliet izmantot šo iespēju un atgādināt, ka Latvija, pieņemot 1998.gada budžetu, jau izteica savu attieksmi pret mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, pret tiem karavīriem, kuriem ir jādodas vai būs jādodas, vai kuri brīvprātīgi pieteiksies un dosies uz šo pasaules bīstamo vietu. Un tad man nāk prātā mūsu Ministru prezidenta vērtējums, ka mūsu Nacionālie bruņotie spēki nav spējīgi pārvaldīt to budžetu, kuru līdz šim tiem ir piešķīrusi mūsu valsts. Tātad mūsu Ministru prezidents un valdība neatzīst mūsu Nacionālos bruņotos spēkus par spējīgiem risināt jautājumus miera laikā. Tagad mūsu vadošie varasvīri ir gatavi šos vājos Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus sūtīt uz pasaules “karstajiem” punktiem. Bet tas nu tā, tas lai paliek uz šo vīru sirdsapziņas.

Protams, kari notiek, un tautas vai nu parlamentos, vai ārpus parlamentiem šos jautājumus apspriež, un pasaulē ir ļoti daudz piemēru, kad valstu prezidenti rīkojas tā, kā viņi saprot. Lielisks piemērs ir Amerikas Savienotās Valstis, jo Vjetnamas, Korejas un daudzi citi kari bija uzsākti pilnīgi nelikumīgi, tas nebija saskaņā ar šo valstu konstitūcijām, un tad tiek pieņemti speciāli likumi, tika mainītas šīs konstitūcijas un dotas speciālas iespējas. Teiksim, 1971.gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika pieņemts likums, lai Valsts prezidentam būtu iespējas 90 dienas gadā rīkoties bez kongresa atbalsta un tamlīdzīgi.

Kāpēc es to visu pieminēju? Es vienkārši gribēju sacīt to, ka arī mums ir ļoti nopietni jādomā par to šādu krīžu situāciju gadījumos. Tāpēc es minēju, ka mums pirmo reizi ir šāda sēde. Mums jāpanāk, lai viss būtu sakārtots, ja mēs gribam darboties un arī piedalīties starptautiskā miera nodrošināšanā, lai visi šie pasākumi būtu ne tikai pareizi organizēti un lai pareiza būtu procedūra, kā mēs noformējam un pieņemam šādus lēmumus, bet lai tas viss tiktu arī pietiekami finansēts no valdības puses. Patiesībā starptautiskā miera labad es atbalstu šo pasākumu, bet valdībai būs jārēķinās ar to, kā tai vajadzēs nodrošināt šos karvīrus - gan tos, kuri dosies, gan tos, kuri paliek šeit mājās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

O.Grīgs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Prezidenta kungs! Prezidij! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Es varu pateikt, ka “Tēvzemei un Brīvībai” atbalsta šo lēmuma projektu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību piedalīšanos starptautiskajās operācijās ārpus valsts teritorijas.

Jā, es dzirdu šeit, it sevišķi no mūsu cienījamo dāmu puses, tādus izteicienus: “Vai tad tu pats, Grīg, brauktu uz turieni? Vai tu sūtītu savu dēlu?” Es varu droši pateikt, ka es to darītu, ja man to prasītu un ja man būtu iespējas to darīt. Es to darītu, - jā! Un kāpēc es to darītu? Man liekas, ir pilnīgi skaidrs, ka mēs esam ANO dalībvalsts un diemžēl politika to prasa. Arī ANO rezolūcija, es domāju, mums faktiski ir viennozīmīgi jāpilda. Taču laiks negaida, un, ja rīt ANO ģenerālsekretārs tiešām nepanāks mierīgu izlīgumu, tad dabiski, Amerika var sākt veikt sankcijas pret Irāku, un tāpēc mūsu šīsdienas balsojumam par atbalstu varētu būt zināmā mērā arī izšķiroša nozīme, jo, teiksim, Irākas valdība redzētu, ka tik daudzas pasaules valstis nostājas pret Irāku. Es domāju, ka ir pilnīgi iespējams, ka Irākas valdība varētu arī piekāpties un visu atrisināt mierīgā ceļā, atļaujot ekspertiem pārbaudīt viņu ķīmisko ieroču noliktavas.

Jā, mēs esam pasaulē daudzreiz karojuši svešos karapulkos, svešās zemēs, un mums tas nav nekas jauns. Varētu jau sacīt: “Kas mums jāmeklē svešā zemē, kāpēc jākaro svešos karapulkos?” Un nebija jau nemaz tik daudz to Latvijas patriotu, kas 1919.gadā devās atbrīvot savu zemi no iebrucējiem gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Pat vēl vairāk - mūsu mīļie tautieši nostājās pret saujiņu karavīru -, pret Kalpaka bataljonu, šāva uz viņiem, ņirgājās, lamājās... Nemaz tik daudz to nacionālo partizānu nebija, kuri ņēma ieročus rokā un cīnījās tiešām varonīgi. Nemaz tik daudz to patriotu arī nebija, kas mierīgā ceļā kā, piemēram, Gunārs Astra, pauda savu nostāju Latvijā pret pastāvošo okupācijas režīmu. Es atceros, kā arī puča dienās nemaz tik daudz nebija to varonīgo vīriešu un, teiksim, viņu ģimenes locekļu, kas veicināja latviešu vīru un jaunekļu atbraukšanu uz šejieni, lai aizstāvētu Augstāko padomi, nevis lai aizstāvētu, kā daudzi toreiz sacīja, teiksim, Gorbunovu vai citus partijas vīrus. Bet daudz latviešu puišu un vīru nāca principa pēc. Un tāpēc es personīgi atbalstu šo lēmuma projektu, jo laiks tiešām negaida, un mūsu vārds var būt arī izšķirošs. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Juris Sinka - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Sinka (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Priekšsēža kungs! Prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Aicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, jo arī mums ir jāuzņemas pienākumi, nevis tikai jāgaida atbalsts no starptautiskajām organizācijām un no mūsu partneriem.

Kopš esam atguvuši savu neatkarību, mēs iespēju robežās jau esam iesaistījušies cīņā ar organizēto noziedzību, un Irāka, tāpat kā Lībija, pārstāv šādu organizētu starptautisku teroristisku noziedzību, kuras sekas var skart arī mūs. Mūsu iespēju robežās mums ir jāiesaistās, un tas nekad nav viegli - sūtīt mūsu dēlus, riskējot ar viņu dzīvībām, bet tāda pagaidām diemžēl šī pasaule ir, un mēs sev neiegūsim mūžīgo dzīvību, atsacīdamies no pienākumu izpildīšanas. Paldies.

Sēdes vadītājs. Odisejs Kostanda - frakcija “Latvijai”.

O.Kostanda (frakcija “Latvijai”).

Godāto Prezident! Prezidij! Godājamie kolēģi! Es domāju, ka pārāk daudz traģisku runu šovakar sāk skanēt. Laikam vakars ir vēls, un visi tik nopietni palikuši, kādus mūs es sen neesmu redzējis Saeimā.

Es domāju, izturēsimies drusku analītiskāk un mazāk emocionāli pret šo lietu. Pirmkārt, Tautas kustība “Latvijai” atbalsta šo lēmuma projektu un analizē situāciju no diviem aspektiem - no tīri militārā aspekta un, otrkārt, no politiskā aspekta. Par militāro aspektu runājot, atcerēsimies vienu: kurš te taisās likt savu galvu uz ežiņas tepat Latvijā, uz ko aicināja, kad pie tām robežām paši kaut ko darīsim?

Atcerēsimies - šobrīd pasaulē internacionalizējas miera stiprināšana, un savas valsts drošības garantēšana nav vis katras vienas valsts iekšējā lieta. Tā ir starptautiskās sabiedrības lieta. Un šajā gadījumā arī Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem šobrīd - 90.gadu beigās un nākamā 21.gadsimta sākumā - mūsu nacionālās drošības interešu labad ir vismaz trīs galvenie uzdevumi: pirmkārt - uzturēt Nacionālos bruņotos spēkus, lai viņi būtu gatavi pretoties un atvairīt iespējamo agresiju pret savu valsti. Otrkārt - sagatavot savus Nacionālos bruņotos spēkus un to potenciālu, lai reaģētu uz krīzēm ārpus valsts. Un treškārt - darboties kopējās starptautiskajās operācijās starptautiskās drošības interešu vārdā. Šis trešais uzdevums šobrīd ir tieši tas, kāpēc mēs gribam sūtīt turp savu ierobežota kontingenta vienību, pavisam nelielu vienību, kā te minēja aizsardzības ministrs. Vai kādam tas tiešām vēl nav skaidrs? Atkārtošu vēlreiz šo skaitli - 15 vīri. Pie tam tā ir nevis kāda uzbrukuma vienība, bet tā ir šīs starptautiskās operācijas atbalsta vienība - tie ir mediķi, tie ir sapieri. Un tāpēc nesabiezināsim šeit krāsas un nesāksim emocionāli runāt par nez kādu milzīgu kontingentu, kas tur brauks nolikt savas galvas. Tieši otrādi! Tur brauks cilvēki, kas rūpēsies par to, lai būtu pēc iespējas mazāk kritušo gan šīs starptautiskās miera operācijas dalībnieku vidū, gan arī civiliedzīvotāju vidū un tā tālāk. Tāds ir šis mērķis - nevis nogalināt, bet dzīvības glābt!

Otrkārt, ja mēs tīri politiski aplūkojam šo jautājumu, tad gribu sacīt, ka šeit nāca cilvēki, kas ļoti kvēli aģitēja par to, lai mēs šādu lēmuma projektu nepieņemtu. Aģitēja par to, lai mēs nepakļautos, lūk, kādām lielvarām, lai nepakļautos kādu lielvaru interešu spēlēm šajā notikumu gaitā, ka ANO Drošības padomes rezolūcija... Ir jāpanāk, lai viņa tiktu izpildīta Irākā vai jebkurā citā pasaules vietā, šajā gadījumā - Irākā. Tad, lūk, šie aģitatori, kas te nāk un aģitē “pret”... Īstenībā es nezinu, cik apzināti viņi to dara... varbūt tomēr cerēsim un būsim optimisti, ka viņi to dara neapzināti... Īstenībā viņi darbojas šobrīd šeit vienas zināmas lielvaras interesēs. Varbūt viņi to nezina, tāpēc es viņiem to paskaidrošu.

Šobrīd vērojamā daudzu Krievijas valsts politiķu nervozā reakcija uz to, ka varētu tikt pielietots spēks, lai piespiestu Irāku pakļauties starptautiskās sabiedrības prasībām, balstās uz tīri ārpolitiska aprēķina. Tā balstās uz “aukstā” kara laika cīnītāja Primakova doktrīnas, ko viņš cenšas īstenot. Viņš šobrīd faktiski cenšas veidot zināmu antiamerikānisku fronti, un viņš ir arī sens Sadama Huseina draugs, čekas stiķu meistars vai pat lielmeistars, un faktiski viņš, tā vai citādi šo “spēli” spēlēdams, nekad nenonāks līdz galējai robežai - nenonāks līdz atklātai konfrontācijai ar amerikāņiem, jo tas nav Krievijas interesēs - zaudēt šīs attiecības, kādas tās šobrīd veidojas Krievijai ar ASV, un tas neatmaksāsies nekādā veidā. Tā tas ir bijis arī citos gadījumos, kad Krievija ir ārpolitiski demonstrējusi, lūk, it kā savu īpašo līniju. Tā tas bija Dienvidslāvijas gadījumā, tā tas bija gadījumā ar NATO paplašināšanos Austrumu virzienā. Un pēdējā brīdī Krievija vienmēr, nospēlējusi savu ārpolitisko “teātri”, tik un tā savu nostāju mainīja. Bet, protams, Krievijā ir arī tādi politiski spēki, kuriem šobrīd tīri iekšpolitiski savu partiju popularitātes celšanas vārdā ir izdevīgi savērpt ap šo jautājumu zināmas kaislības. Tāpēc arī ir tieši Krievijā šie iekšpolitiskie dažādu partiju paziņojumi. Piemēram, no valdošās frakcijas “Mūsu mājas - Krievija” skan draudi par to, ka tad nu, lūk, “Start-2” līgums netiks ratificēts Krievijas Valsts domē. Ir arī asāki izteicieni, piemēram, no komunistu līdera Zjuganova puses, kas, viesojoties Bagdādē pie diktatora Sadama Huseina, paziņoja, ka Krievijai esot jāapvieno savi spēki ar Franciju un Ķīnu, lai novērstu amerikāņu agresiju. Tagad arī ultranacionālists Žirinovskis un Liberāli demokrātiskā partija aizlido ar veselu palīdzības kravu uz Irāku, kur atļāvās, protams, lamāties tādā veidā, ka nosauca Klintonu par seksuālu maniaku un tā tālāk. No šīs pašas Liberāli demokrātiskās partijas deputātu puses ir aicinājumi, ka Krievijai vajadzības gadījumā būtu jāsniedz militāra palīdzība Irākai, un citas iekšpolitiskās blēņas.

Paklausieties, mīļie draugi deputāti, tie, kuri šeit aģitēja pret šo lēmuma projektu! Vai jūs, to mums stāstīdami, gribat iesaistīties šajās Krievijas politisko partiju iekšpolitiskajās blēņās šeit - Latvijā? Mums tas nav vajadzīgs! Latvijai ir sava politika drošības un ārpolitikas jomā, un Latvija to konsekventi īstenos. Mēs skaidri zinām vienu: tas, kurš nepalīdz citām valstīm tajā situācijā, kad tas nepieciešams kopējo miera un drošības nostiprināšanas centienu vārdā, nevar arī cerēt uz palīdzību pats tad, kad viņam tas vajadzības gadījumā būs nepieciešams. Un nav ko šeit vairāk par šo jautājumu traģiskā tonī runāt! Es aicinu balsot “par”.

Sēdes vadītājs. Ilmārs Bišers - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

I.Bišers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Augsti godājamais Valsts prezident! Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es pēdējā laikā speciāli nenodarbojos ar ārpolitiku, taču savu iespēju robežās es tai sekoju. Un mani tāpat kā daudzus Latvijas iedzīvotājus satrauc tā situācija, kas veidojas Tuvajos Austrumos, tas, ka Huseina režīms Irākā, pēc visai ticamām ziņām, uzkrāj milzīgu masu iznīcināšanas ieroču potenciālu tādu antihumānu ieroču veidā kā bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči. Tas satrauc visu pasauli un tam vajadzētu satraukt arī mūs.

Katrā ziņā mums ir jāatbalsta visi Apvienoto Nāciju Organizācijas centieni panākt reālu kontroli pār šiem ieročiem un šo ieroču iznīcināšanu. Un šajā ziņā es esmu gatavs ar abām rokām balsot par atbalstu šīm rezolūcijām, lai tās tiktu konsekventi izpildītas, lai tiktu izdarīts viss nepieciešamais, ja galu galā tas būtu vajadzīgs, arī lietojot spēku. Un man nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja nonāks līdz tam, tad arī mums ir jāatrodas kopā ar visām pasaules demokrātiskajām valstīm, kas ir palīdzējušas mūsu valsts atjaunošanai un tās neatkarības atgūšanai, kā arī palīdzējušas mums vēl pēc tam.

Taču tajā pašā laikā es varu atklāti atzīties, ka mani kā juristu neapmierina šis lēmums, kas mums ir priekšā. Kas te ir rakstīts? Pirmkārt - nosūtīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības līdzdalībai starptautiskā operācijā. Mēs faktiski lemjam par kara pieteikumu, par piedalīšanos karā, bet nesakām, kur tad īsti viņus nosūtīs, kas tās būs par operācijām un kas ir izlēmis veikt šādu operāciju. Cik man zināms, tad ne Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, ne NATO, ne arī pašas ASV vēl nav pieņēmušas lēmumu veikt kaut kādu operāciju. Viņas tikai apsver šādu iespēju un saka, ka ir tāda iespēja, ka, ja būs nepieciešams, tā tiks izdarīts. Bet mēs jau šodien pasludinām, ka mēs pieņemam lēmumu, ka mēs nosūtām spēkus. Tiesa gan, nav pateikts - uz kurieni. Bet, pēc šīs rezolūcijas atbalstītāju vārdiem, ir saprotams, ka mēs taisāmies nosūtīt to uz Irāku. Un kāds varētu būt rezultāts? Tāds, ka Huseins nekavējoties vienu no savām raķetēm notēmē uz Latviju un izšauj uz mums, jo mēs esam pirmā valsts, kas ir pieteikusi Irākai karu (Starpsauciens: “Ceturtā!”), jo pagaidām visas pārējās pasaules valstis, pat Apvienoto Nāciju Organizācija, vēl izmanto diplomātiskās metodes, lai izlemtu šo jautājumu. Kā mēs zinām, turp dodas arī ANO ģenerālsekretārs un mēģina šo jautājumu izrisināt vēl ar pārliecināšanas metodēm, bet mēs jau sūtām armiju. Es nezinu, vai mēs mazliet nepārsteidzamies...

Es iestātos par to, lai mēs pasludinātu savu gribu un gatavību, ja būs nepieciešams, atbalstīt, bet šodien nevajadzētu pieņemt lēmumu, ka mēs piedalāmies kaut kādā operācijā, ko neviens vēl nezina un nav nosaucis. Taču nēs jau sūtām savu karaspēku nezin uz kurieni un nezin uz kādu valsti tad, kad neviens vēl nav tādu lēmumu pieņēmis.

Var būt, ka mums nāksies arī tādu lēmumu pieņemt... Es to nebūt neizslēdzu, ja uz to aicinās ANO Drošības padome. Un es tajā gadījumā par to droši vien nobalsotu, bet es negribu, lai mēs šinī gadījumā būtu iniciatori. Es arī negribu, lai rastos precedents, ka mēs pieņemam lēmumu, kas dod iespēju izpildvarai kaut kur nosūtīt mūsu Nacionālos bruņotos spēkus, pat nenorādot, uz kādu valsti, nenorādot, kur, un tā tālāk.

Katrā ziņā šādā veidā uzrakstīta rezolūcija mani neapmierina. Es domāju, ka vajadzētu pie šīs rezolūcijas vēl piestrādāt, lai gan šāda rezolūcija mums ir jāpieņem. Un es domāju, ka mums nevajag uztraukties, ja mēs šo jautājumu šodien nevaram izlemt, mēs stundas laikā varam sasaukt sēdi tad, ja radīsies nepieciešamība vēlreiz atgriezties pie tā tad, kad to būs pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, kad to būs pieņēmusi NATO. Tad katrā ziņā arī mēs pāris stundu laikā vai pusdienu laikā varētu salasīties un pieņemt šo lēmumu. Tomēr šobrīd vēl nesteigsimies ar Nacionālo bruņoto spēku nosūtīšanu kaut kur uz citu pasaules vietu.

Sēdes vadītājs. Valdis Birkavs - ārlietu minists. Ārpus kārtas.

V.Birkavs (Latvijas Republikas ārlietu ministrs).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Bišera kunga apsvērumi, protams, ir ļoti skaidri definēti. Mums šodien ir jāpauž politiskā griba. Politiskā griba atbilstoši likuma 5. pantam, jo tikai starptautisku organizāciju pārziņā mēs varam ar Saeimas lēmumu nosūtīt mūsu Bruņotos spēkus. Saeimas lēmums, protams, varētu tikt pārformulēts, bet, ja to neizdarīsim šodien, tādā gadījumā rīt, kad ANO ģenerālsekretārs, iespējams, ar pozitīviem rezultātiem veiks savu misiju, mēs gluži vienkārši izskatīsimies ne visai nopietni, ja pēc tam sāksim pieņemt lēmumu.

Tādēļ es ierosinu pirmām kārtām fiksēt to, ka mēs principiāli izlemjam šo jautājumu, ka mēs dodam atļauju nosūtīt viņus turp, jo saskaņā ar likumu tiešām Ministru kabinets arī nosaka tehniskās detaļas. Vai mūsu palīdzību, ko mēs piedāvājam, ASV un koalīcija pieņems, - mēs pat to vēl šobrīd nevaram pateikt, bet mums ir jāpieņem lēmums, ka vai nu mēs tos nosūtām ANO Drošības padomes rezolūcijas noteikto saistību izpildes nodrošināšanai ASV spēku sastāvā... Tad tas būtu jāsaskaņo ar Amerikas Savienotajām Valstīm, bet principā mēs viņus nosūtām ANO pārziņā.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins - Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija.

A.Kiršteins (Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija).

Godājamais Valsts prezidenta kungs! Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Mēs vienreiz jau izdebatējām. Ja mēs būtu atcerējušies tās debates, kas bija Bosnijas sakarā, tad mēs nebūtu atkal atgriezušies pie šiem pašiem jautājumiem. Arī tajā reizē bija rakstīts: nosūtīt. Un mēs ierakstījām - atļaut. Mēs varam atļaut, tātad tikai viens vārds ir jāmaina. Atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības līdzdalību starptautiskajā operācijā. Vai nosūtīt vai nenosūtīt - to šajā gadījumā lems Amerikas bruņoto spēku vadība, jo šī karaspēka vienība būs ASV spēku sastāvā. Tātad viņi lems - nosūtīt, kad nosūtīt, kur nosūtīt. Es domāju, ka absolūti nekas tur vairāk nav jāraksta, jo tikpat labi tā vienība var būt dislocēta vienā vietā vai otrā vietā, un mums nav jāaptver visas pasaules ģeogrāfija. Es pilnīgi piekrītu ārlietu ministram. Mēs rakstām, ka mēs atļaujam nosūtīt jeb atļaujam piedalīties. Tātad tikai vienu vārdu izmainām. Atļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības līdzdalību starptautiskajā operācijā. Un ar to viss ir pateikts.

Es gribētu pateikt vēl divas lietas. Paldies Dievam, ka mēs vairs nedzīvojam neiejaukšanās laikmetā. Mēs esam klasisks piemērs tam, kas notiek, ja citi neiejaucas mūsu liktenī. Un es domāju, ka, ja mēs esam ANO valsts un ja ANO ir nolēmusi, ka Irākai, kā agresorei pret Kuveitu savā laikā, nevar būt ne ķīmisko, ne bakterioloģisko ieroču, tad šī rezolūcija ir kaut kādā mērā jārealizē, mēs esam atbildīgi arī par tās realizāciju atbilstoši saviem resursiem un iedzīvotāju skaitam, un nav svarīgi, vai tur būs 15 vai 50, vai 150... Svarīgi ir tik tiešām tas, ka mēs esam izteikuši savu gribu piedalīties šajā procesā. Lai tad, kad mums, nedod Dievs, kaut kas notiktu, arī citi tādā pašā veidā palīdzētu mums. Mēs nevaram stāvēt malā, jo nevar būt tikai tiesības, ir arī pienākumi.

Es gribētu pateikt Staša kungam, ka kurdu neatkarība tiešām nav tā lieta, ko garantē Sadams Huseins, tā ir viņu lieta, tāpat kā Igaunijas neatkarība bija igauņu lieta un mūsu neatkarība ir mūsu cīņas lieta, bet šīs lietas jau neizslēdz viena otru. Tātad, ja mēs atļaujam Latvijas speciālistiem piedalīties šajā ANO pasākumā, tas jau nekādā ziņā nevēršas pret kurdu neatkarību.

Es gribētu arī teikt, ka šis lēmums nav pretrunā ar Baltijas valstu un ASV parakstītās hartas burtu un garu, jo tik tiešām šie bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči diemžēl apdraud ne tikai tur esošās kaimiņvalstis, bet visas pasaules valstis. Mēs vistiešāk tiekam apdraudēti šeit, kā tas ir arī šajā hartā... Un tāpat tiek apdraudētas Amerikas Savienotās Valstis, tāpat tiek apdraudētas naftas atradnes un stratēģiskais līdzsvars, un viss pārējais.

Man ir vēl viens priekšlikums - Jundža kungam. Mēs šeit debatējām par Bosniju un rakstījām, ka vajag atļaut. Arī Jundža kungam vajadzētu atcerēties, ka tas ir brīvprātīgs pasākums. Es saprotu, ka tie cilvēki, kas brauks, būs brīvprātīgie, jo mēs pagaidām nevaram piespiest... Ja cilvēkam ir kaut kādi morāli vai citādi iebildumi (lai kāds viņš būtu patriots, viņš varbūt negrib izbraukt ārpus Latvijas teritorijas), tad vajag dot iespēju tiem, kas ir ar mieru to darīt. Jūs atceraties, ka tā tas bija arī Bosnijas situācijā. Brauca brīvprātīgie, un mēs viņiem ļāvām braukt. Un tāpēc arī šoreiz ir jādod atļauja un tam ir jābūt brīvprātīgam procesam.

Sēdes vadītājs. Leopolds Ozoliņš - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Ozoliņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezident, Prezidij, kolēģi! Es domāju, ka mums ir ļoti smags vakars un varbūt būs tikpat smaga nakts, bet latviešu tauta ir pārdzīvojusi daudz tādu smagu nakšu, jo parasti jau kaut kas tāds, kas nav īpaši zināms daudziem, notiek vēlās vakara stundās vai naktī - kā 1940., 1941., 1949. gadā - vai agrās rīta stundās... Tā nu arī šodien mēs esam pilnīgi nesagatavoti šāda lēmuma pieņemšanai, jo mums vēl pirms pāris stundām nekas par to nebija zināms, mēs nezinājām, ka mums jāpieņem šis lēmums, jābalso par to, vai atļaut vai neatļaut, mums jāpiekrīt kaut kādiem iepriekš sarunātiem gājieniem... Nu tas ir apmēram tā: “Dokuments ir sagatavots. Kungi deputāti, parakstiet!” Taču es nevaru parakstīt šādu dokumentu - vienkārša iemesla dēļ: es pats esmu piedalījies vairākās šādās starptautiskās operācijās, esmu novērojis šo operāciju gaitu un varu apgalvot, ka tad, kad notika gāzes sprādziens (tas bija tikai vienas nelielas caurules, kas bija pildīta ar gāzi, sprādziens), gāja bojā tūkstoš cilvēku un tūkstoši bija ievainoti. Tad sprieda, cik par šiem sadegušajiem maksāt, cik maksāt par sadegušo bērnu, cik maksāt par pieaugušo, cik maksāt par vecu cilvēku. Un nevarēja īsti izspriest, cik tad viņi ir vērti, šie mirušie. Mums nav skaidrs, vai kāds maksās, ja būs upuri, un cik maksās, un par ko. Vai mēs aizstāvam savu tautu, savu valsti, ja mēs nespējam aizsargāt savus bērnus no nabadzības? Mēs nespējam cīnīties pret organizēto noziedzību, mēs nespējam saīsināt “šoka terapiju”, mēs nespējam uzvarēt AIDS, mēs nespējam pat piespiest runāt klusējošos advokātus. Cik tas maksās Latvijai, tautai, kura izmirst? Mūsu valstī mirst 22 tūkstoši pilsoņu gadā.

Es atceros - bija starptautisks līgums par Skrundas lokatora nojaukšanu, un šajā līgumā bija tāds punkts: ja kāds ies bojā Skrundas lokatora nojaukšanas laikā, tad izdevumus segs Latvijas puse. Sakiet, cik maksās un kam maksās, ja būs šoreiz upuri? Vai maksās ASV, ANO, NATO vai kāda cita starptautiska organizācija? Ļoti labi atceros, ka pēc Černobiļas avārijas, pēc šī sprādziena, tāda starptautiska organizācija (toreiz to sauca par MAGATĒ, tā arī visi to rakstīja, tā ir starptautiska organizācija, kas uzrauga atomelektrostacijas) paziņoja, ka nekas īpašs nav noticis. Bet radioaktīvais mākonis 6 reizes apgāja apkārt pasaulei. Pasaule tiešām ir maza, un droši vien Sadama Huseina režīmam ir šie masu iznīcināšanas ieroči, gan gāzes, gan bakterioloģiskie ieroči. Vai, sabumbojot šīs noliktavas, šīs ķīmiskās vielas neies atkal kā mākonis apkārt pasaulei un necietīs visa pasaule? Manuprāt, mums vajadzētu izvērtēt, vismaz nedēļu apdomāt, vismaz runāt ar savām ģimenēm, runāt ar tautu, jā, runāt arī ar mātēm, kas gaidīs savu dēlus, ar sievām, kas gaidīs savus vīrus, ar līgavām, kas gaidīs savus līgavaiņus. Manuprāt, šodien mēs, ne jūs, ne es, neesam gatavi pieņemt šādu lēmumu, un es gribētu piekrist Bišera kungam un viņa argumentiem, ka nebūs par vēlu, ja mēs tieši pēc nedēļas - varbūt arī ārkārtas sēdē - atbalstīsim vai neatbalstīsim šo rezolūciju. Bet, ņemot vērā, ka pagājušajā nedēļā skaistajā ziemā Gaiziņkalnā es redzēju bijušo leģionāru (no 1944.gada) Ēriku Caunu, kurš visu mūžu pavadījis bez labās rokas (tātad ir invalīds no agras jaunības), kurš ir leģionārs no 15.divīzijas 3.pulka 2.bataljona 6.rotas un kuram līdz šai dienai nekas nav samaksāts par zaudēto roku, par zaudēto dzīvi, par zaudēto jaunību, es aicinu šodien atlikt šo balsojumu un apdomāt, vai tiešām mēs piesviedīsim vēl vienu asiņainu pagali šim absurda ugunsgrēkam. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Dainis Turlais - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

D.Turlais (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man nez kāpēc prātā ienāca stagnācijas laiks, kad katrs runātājs, kāpjot tribīnē, izmantoja visu savu talantu un fantāziju, lai pateiktu, ka viņš vēl vairāk atbalsta lēmuma projektu, un bieži vien tie paši runātāji tajos laikos pēc tam stāstīja anekdotes, ka vadoņi nāk pie varas, nenākot pie saprašanas. Jautājums šodien ir ļoti nopietns, un tas tiešām ir šodien jāatrisina Saeimā, jo tas skar faktiski visu cilvēci. Un nevar būt jautājums, vai Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumi, statūti, rezolūcijas ir jāpilda vai nav. Atbilde ir tikai viena - jā, ir jāpilda. Un jāpilda ir visiem bez ierunām, arī Latvijai - un ne tikai nosodot Irāku. Tai jāpilda visi Apvienoto Nāciju Organizācijas statūti, rezolūcijas un lēmumi. Apvienoto Nāciju Organizācija nosoda Huseina rīcību, ierobežojot starptautiskās inspekcijas darbību Irākā. Protams, Huseins ir pelnījis šo nosodījumu - pelnījis arī no mūsu, no Latvijas puses, jo arī mēs esam Apvienoto Nāciju Organizācijas locekļi.

Bet par ko ir piedāvātais lēmuma projekts? Tur nav neviena vārda par to, ka mums ir jānosoda Huseins, ka mēs atbalstām Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra rīcību, ka mēs atbalstām ASV prezidenta Klintona centienus. Pie tam viņš vakar publiski paziņoja, ka viņš dod priekšroku diplomātiskam risinājumam. Vai ir rezolūcija, kas teiktu, ka rīt sākas karadarbība? Protams, nē. Un kaut kā nepatīkami sagadās, ka šodien sēdē deputāts Kristovskis runāja par to, ka Valsts prezidents ir pārkāpis Satversmi, jo, nesaskaņojot ar Saeimu, nācis klajā ar politisku paziņojumu, kaut gan saskaņā ar Satversmi viņam šīs politiskās atbildības nav. Un mēs tagad uz karstām pēdām risinām šo jautājumu. Kā saka, nav nelaimes bez laimes, un droši vien tieši šī diezgan sarežģītā procedūra, kurā mēs esam tagad iestiguši, arī skaidri parāda, cik samudžināts un nekonstruktīvs ir bieži vien mūsu drošības politikas veidošanas mehānisms un - vēl jo vairāk - tās realizācijas mehānisms. Taču es negribētu tagad iestigt garās debatēs, bet vēlētos izteikt konkrētus priekšlikumus. Pirmām kārtām - par lēmuma projektu.

Pirmais. Latvijas Saeimai ir mūsu valsts vārdā jāizsaka atbalsts Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un ASV valsts prezidentam viņu centienos politiskā, diplomātiskā ceļā realizēt Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūciju.

Otrais. Uzdot Latvijas Republikas valdībai, Ministru kabinetam gatavot un vajadzības gadījumā, saskaņojot ar ASV valdību, būt gataviem nosūtīt militāros speciālistus, varbūt arī cita veida speciālistus, mediķus, tad, ja to pieprasīs un ja tāda nepieciešamība būs.

Un trešais. Tas laikam nav par pašu šo lēmumu. Es domāju, ka to vēl varētu risināt tādā ceļā, ka mēs uzdotu Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties sagatavot Saeimas lēmuma teksta projektu un pēc neliela pārtraukuma par to arī nobalsotu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Guntis Eniņš - Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija. Vai Eniņa kungam pietiks ar 10 minūtēm, kas ir atlikušas līdz pārtraukumam? Eniņa kungam pietiks ar 10 minūtēm. Paldies. Lūdzu!

G.Eniņš (Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Es atvainojos jums, augsti godāto deputātu lielākā daļa, - es atvainojos jums, ka jūtu vajadzību vienai daļai deputātu pastāstīt pēdējo 15 gadu, jaunāko laiku, vēsturi, tādas elementāras politiskas lietas - kas ir Sadams Huseins un ko viņš ir paveicis šajos pēdējos 15 gados.

Proti, iebrukums Irānā. Sekoja nežēlīgs, diezgan ilgstošs brāļu tautu karš, kurā krita - pēc atmiņas saku - varbūt miljons vai pāris miljonu cilvēku no abām pusēm. Kad Huseinam sāka neveikties, viņš sūtīja pat pusaudžus, pat bērnus meta karā svētā Allāha vārdā.

Tālāk. Pēc nedaudz gadiem sekoja iebrukums mazā, mazā valstiņā Kuveitā. Tam vajadzētu vēl būt jūsu atmiņā. Šī Kuveitas nežēlīgā okupācija un izrēķināšanās ar tās vadoņiem.

Kara gaitā, kad Huseins nevarēja savādāk atriebties, viņš aizdedzināja simtiem naftas urbumu. To viņš izdarīja tādās bezspēcīgās dusmās, lai sariebtu dabai, videi. Tas bija tik drausmīgi. Cieta daba, nevainīgie putni un citas dzīvības. Mēs taču to visu redzējām paši. Vismaz televīzijā mēs to redzējām.

Tālāk. Nevarēdams panākt citus kara rezultātus, viņš ar ballistiskajām raķetēm bombardēja Izraēlas pilsētas. Kaut gan ar Izraēlu nekādā karā neiesaistījās. Tas ir tā: kad es nevaru uzvarēt to, es situ trešajam. Tas arī ir terorisma paņēmiens.

Protams, viņš izrēķinās ar kurdiem. Tas jums jāzina vislabāk, tāpēc, ka mēs jūtam, tā teikt, uz savas ādas, kā kurdu bēgļi šķērso Latviju. Kāpēc viņi bēg no savas zemes? Tāpēc, ka tur ir Sadama Huseina nežēlīgais režīms.

Atgādināšu jums 1938.gadu. Kad Ādolfs Hitlers aizvien vairāk izvērta nacismu, tad 1938.gadā viņiem bija sarunas ar Anglijas premjerministru Čemberlenu. Čemberlens pēc sarunām ar Hitleru atbrauca atpakaļ uz savu Lielbritānijas salu un sacīja: “Es jums atvedu mieru!” (Apmēram tāpat, kā tagad tie opozicionāri, kas mūs grib atrunāt no šīs rezolūcijas pieņemšanas.) Viņš teica: “Lūk, tagad būs miers! Atdosim to mazo Sudetijas, vācu Sudetijas, daļu no Čehijas, un tad Hitlers sola mums mieru.” Taču Hitlers izmantoja vēl to pusgadu, lai maksimāli bruņotos, un tad sāka vēl briesmīgāku karu.

Tagad tas pats notiek. Vai tad no vēstures jūs neko neesat mācījušies? Vai tiešām jūs, tā viena daļa deputātu, esat tik naivi un domājat, ka Amerikai ir vajadzīga mūsu to 50 cilvēku palīdzība kaut kādā mērā? Nē! Amerikai ir vajadzīga šī mūsu nostāja. Es saprotu, ja jūs nevarat šeit izdomāt... Man visvairāk žēl, protams, ir deputāta Leopolda Ozoliņa. Tādu pašu lēmumu droši vien šodien pieņem vai šonakt pieņems Igaunija, Lietuva un citas valstis, un nebūs kara. Nebūs pat jāsūta šīs raķetes. Ja visas Eiropas valstis darīs to, ko mēs darām šajā brīdī. Lai cik ķerts un traks ir Huseins, bet, redzēdams, ka visas Eiropas valstis saka, ka sūta turp savu karaspēku... tad nebūs šo raķešu, neies bojā arī tie arābi, kas dzīvo viņa apspiestajā zemē. Bet, ja mēs tagad kavēsimies un ļausim izaugt jaunam Hitleram, tad gan, cienījamie dakteri, - es cienu jūsu spējas un mākas, - tad gan pēc īsa laika, pēc gada vai pēc dažiem gadiem, jums nāksies ārstēt miljonus, varbūt pat simts miljonus glābt un ārstēt visu pasauli. Es ceru, ka tiks pieņemts pareizais lēmums. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pirms dodam vārdu nākamajam runātājam, ir jāizskata divi dažādi deputātu iesniegumi.

Pieci deputāti saskaņā ar Kārtības rulli ierosina pēc šīsdienas ārkārtas sēdes debašu beigām izsludināt 30 minūšu pārtraukumu.

Bet desmit... Uzklausiet, kolēģi! Desmit deputāti ierosina turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai. Tātad, godātie kolēģi, kā man šķiet, būtu loģiski, ja mēs tagad uzsāktu pārtraukumu un varētu šī pārtraukuma laikā izstrādāt, kā te tika ierosināts, komisijas vai frakcijas kādu varbūt uzlabotāku, labāku rezolūcijas, piedodiet, lēmuma projektu. Tad mēs varētu turpināt debates un pēc tam apspriest vienu vai otru. Bet, ja mēs runājam tagad līdz debašu beigām un pēc tam izsludinām pārtraukumu, tad tas mums vienkārši ilgāk patērēs laiku.

Čerāna kungs, acumirkli! Ja nu jūs tam piekristu un nevajadzētu te strīdu un balsošanu, tad mēs varētu tā vienoties. Ja tomēr ir iebildumi, tad izskatīsim iesniegumus tādā secībā, kādā tie ir saņemti. Jā. Ja nu deputāts Leiškalns atsauc savu parakstu, tad tas nebūtu vairs skatāms.

Vai mēs varam, kolēģi, vienoties... Čerāna kungs, jūs tiksiet pie vārda. Ja vēlēsieties. Vai varētu vienoties par to, ka šajā pārtraukumā, 30 minūšu pārtraukumā, mēs piestrādātu pie varbūt labāka, alternatīvāka, sauciet, kā vēlaties, mūsu lēmuma teksta? Nebūtu iebildumu? Nav vajadzības balsot? Iesniedzēji piekrīt tādam variantam? Paldies, godātie kolēģi!

Aizsardzības un iekšlietu komisija. Tas ir šīs komisijas jautājums. Deputātus, kuri vēlas, lūdzu piedalīties komisijas sēdē. Ja vēlas, valdības pārstāvji, Valsts prezidents un jebkurš deputāts varētu tagad jums, Druvas kungs, pieņemamā vietā sapulcēties uz Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdi. Varam tā vienoties? Nevaram. Tad neko. Ja nevaram, tad nevaram.

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātie kolēģi, frakcijas “Saimnieks” biedri! Man ir lūgums sanākt uz frakcijas ārkārtas sēdi, un es lūgtu arī ārlietu ministru Birkava kungu un Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Riekstiņa kungu piedalīties mūsu frakcijas sēdē.

Sēdes vadītājs. Tas bija paziņojums. Bet bez juridiskām sekām. Tātad notiek frakcijas sēde.

Paziņojumu vēlas teikt Druvas kungs.

K.J.Druva (LZS, KDS frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man liekas, tagad ir diezgan vienots viedoklis par šo rezolūciju, un es ļoti lūgtu aizsardzības ministru un ārlietu ministru ierasties uz komisijas sēdi. Ja premjers un Valsts prezidents grib, arī viņi var piedalīties komisijas sēdē, un tā varētu tūliņ sākties Aizsardzības un iekšlietu komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Paldies. Pārtraukums uz pusstundu - līdz pulksten astoņiem.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Debatēs otro reizi pieteicies Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts. Valdmaņa kunga nav zālē.

Nākamais runās Viktors Kalnbērzs - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Kalnbērzs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātais Prezidenta kungs, augsti godātie deputāti! Es uzstājos pret mums piedāvāto lēmuma projektu, kurš atbalsta mūsu iejaukšanos kara konfliktā Irākā. Savu viedokli es pietiekami esmu argumentējis, tāpēc negribu atkārtoties, bet es tomēr gribu pasvītrot, ka mēs visi saprotam, ka konfliktam ir iespējami risinājumi. Viens risinājums ir karadarbība, bet otrs risinājums ir diplomātiskais ceļš.

Man tomēr vēl un vēlreiz gribētos pateikt un brīdināt Saeimu, ka šis lokālais konflikts var ļoti ātri pārvērsties par Trešā pasaules kara sākumu. (No zāles dep. J.Sinka: “Nē!”) Sekas šim konfliktam ir ļoti, ļoti grūti prognozējamas. Mūsu tauta ir kareivīga tauta, bet mums ir ļoti smaga un rūgta kara pieredze. Tikai Afganistānā vien no Latvijas krita 64 kareivji, bet cik mūsu karavīru tika sakropļoti fiziski un psihiski - to ļoti grūti ir saskaitīt.

Kas mūs sagaida Irākā? Arī to ir ļoti grūti prognozēt. Es esmu kategoriski pret, lai mūsu līdzdalība kara konfliktā Irākā būtu noformēta kā valsts akcija. Es saprotu, ka mums ir puiši, kuri vēlas karot brīvprātīgi kā algotņi, un aizliegt viņiem to darīt būs ļoti grūti. Mēs, protams, varam karot ar mūsu motorlaivām, ar mūsu “varenajām” lidmašīnām, bet kādi būs rezultāti šai karadarbībai - to mēs visi saprotam.

Man nebūtu iebildumu, ka karadarbībā piedalītos tie kungi, kuri aicina karot, ieskaitot mūsu augsti godāto Prezidenta kungu, mūsu ārlietu ministru Birkava kungu un mūsu aizsardzības ministru Jundža kungu, bet man ir lielas šaubas, vai visi karadarbības atbalstītāji ņems dalību karā un būs redzami Irākā. Maksimums, ko spēj mūsu kara atbalstītāji - tā ir lielgabalu gaļas sūtīšana uz kara konflikta vietu.

Es negribu aizkavēt jūsu laiku, bet gribu vēlreiz aicināt balsot pret piedāvāto lēmuma projektu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, desmit deputāti ir iesnieguši priekšlikumu - saīsināt uzstāšanās laiku debatēs: 5 minūtes pirmo reizi - un 1 minūte - otro reizi, kā arī slēgt runātāju sarakstu. Vai kāds deputāts vēlas runāt “par” vai “pret” šo priekšlikumu?

Gundars Valdmanis.

G. Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij, valsts vadoni, kolēģi Saeimā! Šodien mēs tomēr runājam par ļoti nopietnu jautājumu. Es biju Aizsardzības un iekšlietu komisijā, un tur mēs drusku runājām. Mēs laikam nolemsim šodien, ja vispār pieņemsim kādu rezolūciju, ka 500 latviešu puiši varētu tikt aizsūtīti. Mums būtu jāsaprot, ka pirmo reizi, kad Amerika ar Irāku cīnījās, amerikāņi sita, bet negāja iekšā Irākā. Negāja Irākā, negāja meklēt Huseinu. Šoreiz laikam viņi būs nolēmuši, ka pēc trieciena būs jāiet iekšā. Būs arī kājnieki, kas tur ies, un starp vissliktāk sagatavotajiem, ja mēs viņus sūtīsim, būs mūsu, latviešu, puiši.

Tā tēma ir tāda, ka mēs runājam par latviešu asinīm... Mēs runājam par to, cik daudz laika mēs varam veltīt, lai atrastu pareizo risinājumu. Mēs jau stundu esam pavadījuši un atraduši daudzus uzlabojumus - būs brīvprātīgie, vispirms bija iecere, ka tiks izlietoti diplomātiskie ceļi... Es domāju, ka mums būtu jārunā vēl. Būtu jānolemj, ka mēs nesūtīsim, teiksim, to ložmetēju gaļu, bet mēs sūtīsim traumatologus. Tas būs lielāks gods mums, un būs arī lielāks devums amerikāņiem. Mums būtu jāierobežo, cik var sūtīt ar šo mandātu. Skatīsimies pēc vajadzības: ja būs vajadzīgi 50, aizsūtīsim tos, un, ja vajadzēs, tad sūtīsim vēl vienus 50. Apspriedīsimies, bet nedosim 500 zaldātus uzreiz. Es domāju, ka daudzi temati un ikkatrs šis uzlabojums, ko mēs meklējam... te varētu būt pāris cilvēku dzīvības. Es zinu, ka latviešu asinis ir lētas, it īpaši Latvijā, bet par 33 amerikāņu gūstekņiem visa pasaule klausījās gadu. Es ierosinātu, lai mēs tik nežēlīgi neierobežotu to laiku. Runāsim par lietu, runāsim par kādiem spēkiem, ko mēs gribam piedāvāt, atradīsim labu risinājumu! Paldies. (Starpsaucieni: “Pareizi! Malacis!”)

Sēdes vadītājs. Vai kāds vēlas runāt par šo iesniegumu? Nevēlas. Lūdzu zvanu un lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim vispirms par debašu laika samazināšanu līdz 5 minūtēm - pirmo reizi un līdz 1 minūtei - otro reizi. Lūdzu zvanu un lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 55, pret - 13, atturas - 1. Pieņemts.

Un tagad balsosim priekšlikumu - slēgt runātāju sarakstu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 56, pret - 13, atturas - 1. Priekšlikums ir pieņemts.

Debatēs runās deputāts Roberts Dilba - Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Kristīgo demokrātu savienības frakcija.

R.Dilba (LZS, KDS frakcija).

Godājamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais Prezidij un deputāti! Es gribu nosaukt divus pašus galvenos argumentus. Pirmais - mūsu valstij kā Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībniecei ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Otrais - mūsu Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības tiks sūtītas, ja tas būs nepieciešams, nevis kara misijā, bet miera misijā.

Un tāpēc Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Kristīgo demokrātu savienība atbalsta šo lēmumu un aicina arī pārējos deputātus nobalsot par to. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vladilens Dozorcevs - Tautas saskaņas partijas frakcija.

V.Dozorcevs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Augsti godātais Prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Es runāšu tikai par vienu aspektu, tāpēc ka mums ir tikai 5 minūtes, tas ir, es runāšu par patriotisko frazeoloģiju. Es ļoti labi zinu un saprotu, cik tā ir ietekmīga un cik tā ir bīstama - šī frazeoloģija, kuru šeit lietoja Vidiņa kungs, Seiksta kungs un ļoti daudzi citi deputāti.

Man ir 59 gadi un 50 no tiem es dzirdēju tieši tādu pašu frazeoloģiju ar visiem tamlīdzīgiem apvainojumiem, kurus es dzirdēju šodien, - to, ka cilvēks, kuram ir cits viedoklis, ir renegāts, ir ienaidnieks, nezin kas vēl... Es visu to esmu dzirdējis.

Bet jūs saprotiet, Vidiņa kungs, cik ir ANO dalībvalstu! Man liekas, ka 186... es gan precīzi nezinu. Cik no tām piedalīsies šajā operācijā? Es tā domāju, ka tur būs 15 karodziņu... ka 15 valstis tur varbūt būs. Visi tie pārējie, kuri nepiedalīsies šajā ANO operācijā, nebūt nav Huseina pusē, viņi varbūt ir citā pusē. Tā ka arī es esmu citā pusē. Es nekad neatbalstīšu šo režīmu, un ko šis režīms nozīmē man, es domāju, to jums nevajag skaidrot. Taču runāt tā, kā jūs šodien runājāt, nedodot pat iespēju kritizēt šo dokumentu, kurš pēc būtības, kā šodien izrādījās, nav derīgs mums... Lai gan debašu jēga bija arī šaubīties par šo dokumentu, par to, vai vispār ir vajadzība sūtīt tur cilvēkus.

Es domāju, ka ir ļoti labi, ka šīsdienas diskusija notika šeit, turklāt tādā veidā, kādā veidā tā bija. Un tie, kuri runāja “pret”, tie nav Huseina atbalstītāji. Es neparakstīju šo aicinājumu, par kuru šodien bija balsošana, tāpēc ka es nekad neesmu bijis šā režīma piekritējs. Tāpēc es neparakstīju šo aicinājumu, bet es arī negribu balsot par šo rezolūciju jeb par šo dokumentu, kurš mums tiek piedāvāts, tāpēc ka, ja mēs neesam piedzēruši tankisti tankā, bet deputāti, aiz kuriem stāv valsts un tauta, tad mums ir arī jāšaubās un jāpasaka viss. Varbūt jāuzdod arī būtiski jautājumi, kurus jūs neuzdevāt šodien, aizņemdami visu laiku ar patriotisko frazeoloģiju. Piemēram, varētu jautāt: kas būs ar tiem cilvēkiem... ar ko vispār beidzas šī iniciatīva un vai te ir vieta jūsu frazeoloģijai? Kā mēs šeit dzirdējām, ministrs mums paziņoja, ka tur piedalīsies 15 “medbrāļi”. Par to kuģi ar 50 cilvēkiem es runāt negribu, tāpēc ka 23., kad sāksies, ja vispār sāksies... vai jūs varat man pateikt, kur tad būs šis kuģis? Kurā vietā tas vēl būs?

Man ir daudz jautājumu: kas būs ar tiem jūrniekiem, kas atradīsies ceļā? Vai nebūs tā, kā bija ar igauņiem jūrā, un ko pēc tam mēs darīsim? Man varbūt ir arī vēl fundamentālāki jautājumi: kas notiks ar šo teritoriju, ja ANO, ja Amerika sasniegs savu mērķi? Kas tur būs, ja Amerikai izdosies gāzt Sadama Huseina režīmu? Kas tur būs? Vai tur nesāksies pilsoņu karš, kad upurus mēs vairs nesaskaitīsim? Es gribu to visu zināt...

Neviens ministrs mums šodien nepateica, kas notiks ar tiem bakterioloģiskajiem ieročiem un citiem ieročiem, kuri būs atklāti un tiks iznīcināti nevis normālā veidā, bet ar bumbu spēku? Kas būs ar tiem, uz kurieni pūtīs vējiņš tad, kad šie ieroči būs iznīcināti? Man ir ļoti daudz normālu un būtisku jautājumu, un es uzskatu, ka mēs drīkstam - un tas pat ir mūsu pienākums - izteikt visas šaubas, pirms pieņemam kaut kādu lēmumu. Nekādas atbildes mēs šeit nedabūjām. Es nezinu, jo neredzēju to otro dokumentu, alternatīvo dokumentu, kā tas skan, bet, ja mēs ietu jūsu pavadā un nobalsotu par šo pirmo dokumentu, tad jau rītdien visa pasaule smietos.

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis. Otro reizi.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Tautas vadoni! Kolēģi! Tas ir slikts joks un slikta zīme, ka Latvija ir atbildīga par to kārtību, kāda tagad ir pasaulē. Mēs bijām 50 gadus ārpus spēles, mūsu attiecības ar Rietumiem... ar NATO ir partnerattiecības mieram, nevis karam... Bet tagad mēs runāsim par latviešiem: slikti sagatavoti 500 latviešu puiši, kuģis, kuram nebūs elektroniskās aizsardzības, un lidmašīna, kura nespētu cīnīties pat Otrajā pasaules karā, tie būs tikai pirmie upuri, lai pasaulei pierādītu irākiešu asinskāri. Ko mēs šeit domājam darīt - to mēs nevaram pat izrunāt. Atradīsim pareizos spēkus, ko tur sūtīt, kas pasaulei dos labu, sūtīsim tos, kurā jomā mēs esam kvalificēti. Paldies.

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis - frakcija “Latvijas ceļš”.

Dz.Ābiķis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie kolēģi! Tā kā es šodien jau runāju par rezolūciju, tad es neatkārtošu visu to, ko es teicu, bet dažas lietas tomēr es vēl gribētu akcentēt. Es neatkārtošos par Huseina režīma ļaunajiem darbiem, es tikai vēlreiz atgādināšu tādiem cilvēkiem kā Stašam, kā Ozoliņam, kā Kalnbērzam un tamlīdzīgiem, ka pasaule šodien tiešām ir kļuvusi neaptverami maza. (Starpsauciens: “Par sevi runā!”) Neaptverami maza! Atcerieties, ko es sacīju pirms pusdienām, - es minēju tikai vienu piemēru, kā Huseina karakalpi, nepamirkšķinot ne aci, uzspridzināja vairāk nekā 700 naftas urbumus Kuveitā, aizdedzināja tos, uzspridzināja naftas vadus, un izcēlās lielākā ekoloģiskā katastrofa šajā gadsimtā, kas atstāja varbūt neatgriezeniskas sekas uz šā reģiona iedzīvotājiem vēl daudzās nākamajās paaudzēs. Un, ja viņu rīcībā ir bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kā arī reliģiskie fanātiķi, tad ir apdraudēta visa planēta, tajā skaitā arī Latvija, un nav te ko murmulēt par to, ka mums nav vērts iejaukties tanī konfliktā, ka tā ir tāla pasaules daļa, ka, sak’, dzīvosim šeit Latvijā un sargāsim savu Latviju, lai gan tādā gadījumā mēs Latviju tikai pazudināsim.

Un otrs. Šodienas lēmums, Valdmaņa kungs, nenozīmē simtu vai pat vairāku desmitu civilās vai militārās aizsardzības speciālistu tūlītēju nosūtīšanu uz Irāku. Kurā vietā ir runa par 500 vai 1000 vīriem, kā jūs te runājāt? Var pat būt - un es ceru -, ka Irākā tiešām izdosies izvairīties no bruņota spēka lietošanas un ka, redzot pasaules attieksmi, Huseins beidzot piekāpsies un ļaus ekspertiem apmeklēt iespējamās bakterioloģisko vai ķīmisko ieroču glabātavas. Tas ir izteikti politisks lēmums, kas parādīs, vai mēs tiešām vēlamies iekļauties Rietumu drošības struktūrās vai gribam palikt par Krievijas piedēkli. Un tas ir lēmums, kas ir jāpieņem tūlīt, turklāt nekavējoties, jo jebkura vilcināšanās šoreiz mums var dārgi maksāt.

Protams, tie, kuri runā “pret”... es jums piekrītu, Dozorceva kungs, jo es tiešām neticu, ka tie ir Huseina atbalstītāji, tikai tie ir vai nu nejēgas politikā... es vēlreiz atkārtoju, ir vai nu nejēgas politikā, vai arī tie ir tie, kuri apzināti darbojas pret Latvijas iekļaušanos Rietumu drošības struktūrās, tātad darbojas pret Latvijas neatkarību vai, labākajā gadījumā, par Latviju kā Krievijas satelītvalsti. Es aicinu šodien šo lēmumu obligāti pieņemt un balsot tikai “par”. Paldies.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Golubovs - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Golubovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātais Prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriedām šo lēmuma projektu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienību piedalīšanos starptautiskajās operācijās ārpus valsts teritorijas. Šeit jau bija daži iebildumi pret šo dokumentu, un ir vēl viens.

Jūs, tieši jūs aizsardzības ministr, skaidrojāt, ka mūsu puiši nepiedalīsies karadarbībā, bet ko mēs lasām šajā dokumentā? Jūs, lūdzu, Vidiņa kungs, izlasiet to! Te rakstīts: “nosūtīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības ASV spēku sastāvā...” Tātad nevis jūs viņus komandēsiet, nevis mūsu Prezidents komandēs, bet komandēs Amerikas Savienoto Valstu komandieri. Un tāpēc, ja valdošā koalīcija pieņems šo lēmumu, tad es gribu redzēt, ka šai vienībai pa priekšu ies mūsu Prezidents, mūsu aizsardzības ministrs. Un tikai tā! Paldies.

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns - Tautas saskaņas partijas frakcija.

M.Lujāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Parasti sava bezdarbība ir jāveicina ar mazu uzvaru nesošu kariņu. Un šajā gadījumā, cienījamie kolēģi, mums beidzot tāda rezolūcija ir. Es savus ekonomikas jautājumus tāpat Jundža kungs savas armijas problēmas varam nerisināt, jo es nezinu... Jūs, cienījamais Prezidenta kungs, varbūt pateiksiet, cik izmaksās šīs labdarības akcija? Cik tā izmaksās? (No zāles Prezidents rāda 0.) Amerika apmaksās. (Starpsauciens: “Jā!”) Tad ir patīkami.

Panteļējeva kungs, labāk risiniet 3 miljonu jautājumus, tad varēsiet nopirkt vienu kuģi, ar kuru varēs Latvijas Nacionālie bruņotie spēki vizināties. Pagaidām tie miljoni atrodas kaut kur citur... Un tādēļ, cienījamie kolēģi, patiešām, ir žēl, ka Jundža kungs personīgi... es tā domāju... pēc Jaunā gada uzspridzināja to bumbu gaisā, to 3 tonnu bumbu, jo nezināja, ko darīt... Tagad mēs būtu varējuši atrisināt - mēs to varētu uzdāvināt Amerikas Savienotajām Valstīm ar uzrakstu: “Dāvana no Latvijas”. Tad tur nebūtu jāsūta mūsu puiši. Tāpat tika uzdots jautājums: kas apmaksās, nedod Dievs, ja kāds atgriezīsies ievainots, ja kāds tiks nogalināts? Karš ir karš, kas apmaksās, kas skatīsies - vai jūs, Prezidenta kungs? - kritušo mātēm acīs? Jūs neskatīsieties. Varbūt Vidiņa kungs skatīsies? Man ir jautājums: varbūt jūs atkal, cienījamais Leiškalna kungs, savāksiet ziedojumus un mātēm maksāsiet naudu? Nemaksāsiet! Tad jūs, atvainojiet, būsiet krūmos.

Tāpat arī šī rezolūcija... Ja mēs tik ļoti gribējām runāt, tad saskaņā ar Kārtības rulli vispirms bija jānosūta, piedodiet, uz Finansu ministriju, bet tās slēdziena nav. Mums atkal ir dažādi, atvainojiet, tie Kārtības ruļļi un principi... Visvienkāršākais jau ir otru apsaukāt un nosaukt par... kā tur izteicās Ābiķa kungs... par Maskavas pirkstu vai vēl par kaut ko citu. Es nezinu, kāds jūs esat “pirksts” Amerikai, laikam “nadziņš”.

Un vienīgais lūgums: varbūt Amerikas pulkvedis Druvas kungs nostāsies šā pulka priekšā? Un es ceru, ka šajā Latvijas lidmašīnā iesēdīsies Ulmaņa kungs, Krasts, Jundzis un cienījamais Druvas kungs. Un Latvijā tad varēs noslēgt derības, vai tā lidmašīna nokļūs līdz objektam vai nenokļūs. Un tāpēc es aicinātu nepakļauties šim rupjajam.... (Smejas. Troksnis zālē.) Birkava kungs parasti nokavē svarīgas operācijas...

Sēdes vadītājs. Es aicinu ievērot elementāru kārtību!

M.Lujāns. Es aicinu nopietni pārdomāt, un varbūt patiešām otra rezolūcija, ko mēs varēsim pēc tam apspriest, būs daudz loģiskāka nekā šī. Paldies.

Sēdes vadītājs. Saskaņā ar mūsu lēmumu debates beidzam. Dokumenta iesniedzēju vārdā runās Valdis Birkavs, ārlietu ministrs. (Starpsauciens: “Trešo reizi!”)

V.Birkavs (ārlietu ministrs).

Valsts prezidenta kungs! Godātā Saeima! Ņemot vērā to, ka šis jaunais lēmuma projekts ir sagatavots, respektējot deputātu priekšlikumus debašu gaitā, pirmo lēmuma projektu es lūgtu svītrot no darba kārtības un balsot par Aizsardzības un iekšlietu komisijas sagatavoto projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies! Godātie kolēģi! Tātad šo jautājumu esam izdebatējuši. Kā jūs dzirdējāt, ārlietu ministrs iesniegto lēmuma projektu atsauc, tāpēc balsosim Aizsardzības un iekšlietu komisijas sagatavoto dokumentu nr.3832-a. Deputātiem tas ir izdalīts. Un tāpēc es lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret šā Saeimas lēmuma projekta pieņemšanu. (Starpsaucieni no zāles: “Kā var balsot, ja neesam redzējuši?”) Lūdzu zvanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim Saeimas lēmuma projektu! (No zāles dep. Valdmanis: “Balsot nākošā sēdē!”) Valdmaņa kungs, netraucējiet Saeimas sēdi! Balsošanas laikā es lūdzu netraucēt Saeimas sēdi!

Lūdzu rezultātu! Par - 65, pret - 5, atturas - 2. Saeimas lēmums pieņemts.

J.Urbanoviča kungs vēlas runāt par balsošanas motīviem.

J.Urbanovičs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Es gribu informēt zāli, klausītājus un citus cilvēkus, ka mēs nevarējām nedz izšķirties, nedz arī gūt jēgu, kā viens te liels mutes bajārs izrunājās, nosaukdams citus par nejēgām... Te nekāds jēdzīgs balsojums nevarēja būt, jo mums netika izdalīts šis otrais dokuments. Visai frakcijai netika piedāvāts šis otrais variants! Un tāpēc es nesaprotu, kas te par cirku vispār notiek! (Starpsauciens: “Vai tā drīkst?”) Sākumā tiek piedāvāts pilnīgi smieklīgs lēmuma projekts, absolūti neloģisks vārdu savārstījums. Taču pēc tam kaut kāda elitāra grupa dabū šos dokumentus, par tiem tūlīt balso, turklāt bez apspriešanas, bet mēs tos nemaz neesam īsti redzējuši, pat ne dzirdējuši par tiem... Ko tad īsti te vairākums pieņēma? Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātais Urbanoviča kungs! Kolēģi! Kārtības rullī noteiktā procedūra, apspriežot un balsojot iesniegtos dokumentus, tika ievērota perfekti, tādēļ Saeimas lēmums šajā jautājumā nav apšaubāms. Es lūdzu reģistrācijas režīmu un lūdzu deputātus reģistrēties ar identifikācijas kartītēm!

Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Urbanovičs, Andrejs Krastiņš, Juris Dobelis, Māris Grīnblats, Anna Seile, Oskars Grīgs, Guntars Grīnblats, Roberts Jurdžs, Juris Vidiņš, Andris Tomašūns, Kārlis Leiškalns, Jānis Lagzdiņš, Pēteris Keišs, Jānis Bunkšs, Jānis Rāzna, Juris Kaksītis, Gunta Gannusa, Ziedonis Čevers, Viesturs Boka, Andris Ameriks, Jānis Ādamsons, Andris Rubins, Janīna Kušnere, Edmunds Grīnbergs, Uldis Veldre, Elmārs Zelgalvis, Jānis Kazāks, Jānis Rubulis, Andrejs Naglis, Roberts Dilba, Roberts Zīle... Un Māris Rudzītis arī nav...

Sēdes vadītājs. 19.februāra Saeimas ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā kārtējā Saeimas sēde notiks 26.februārī pulksten 9.00.

Redaktores: L.Bumbura, J.Kravale

Datoroperatores: S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova, S.Rudziša

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute