Vadītāja. Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Ir noslēgusies Saeimas sēde, un laiks raidījumam “Frakciju viedokļi”. Deputāti tūlīt tiešraidē pastāstīs par šodienas sēdes jautājumiem, kā arī citām aktualitātēm.
Pirmajam vārds frakcijas SASKAŅA priekšsēdētāja biedram Valērijam Agešinam. Lūdzu!
V.Agešins (SASKAŅA).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Pašlaik Saeima strādā pie valsts budžeta projekta, un tāpēc vēlos paust viedokli par šo dokumentu.
Darbs pie budžeta, kas sver 6,8 kilogramus un ir 1305 lappušu biezs, sastādīšanas jau pašos pamatos nebija pareizi orientēts. Arodbiedrības un opozīcija no sarunām gandrīz tika izstumtas, izņemot nobeiguma stadiju. Tāpēc valsts budžeta plānošana ir zināmā mērā, mūsu skatījumā, “melnais caurums”. Un, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija ir pieļāvusi kļūdas un neprecizitātes plānošanā jautājumā par finansējumu studiju budžeta vietām.
Valdība un atsevišķi koalīcijas pārstāvji uzskata, ka ekonomika augs par veseliem 3,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tas ir ļoti optimistiski, bet maz ticams. Un iemesls šai neticībai ir fakts, ka Latvija pēdējo gadu laikā piedzīvo nepārtraukti iedzīvotāju skaita samazināšanos, un paši iedzīvotāji kā galvenos iemeslus tam min nepietiekamu atalgojumu, nodokļu slogu un labākas dzīves meklējumus ārzemēs. Cilvēki un uzņēmumi diemžēl vēl aizvien atstāj Latviju, un ievērojamas investīcijas valstī neienāk. Savukārt Eiropas Savienības fondu nauda drīz beigsies, bet par šo problēmu gandrīz neviens nedomā. Proti, ko mēs darīsim, piemēram, pēc 2020.gada, kad šie Eiropas līdzekļi mums vairs nebūs pieejami?
Šonedēļ bija priekšlikumu iesniegšanas termiņš valsts budžeta projekta otrajam lasījumam, un mūsu frakcija aktīvi strādā pie šī likumprojekta un to pavadošajiem likumprojektiem. Varu informēt, ka, piemēram, esam rosinājuši izslēgt no likumprojekta “Grozījumi Izglītības likumā” normas, kuras paredz pedagogu atbrīvošanu no darba pēc neskaidriem lojalitātes kritērijiem, esam iesnieguši priekšlikumu neaplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli peļņu, kura tiek investēta uzņēmuma attīstībā, kā arī jau vairākus gadus virzītos priekšlikumus par progresivitātes principa ieviešanu iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinā, lai īpaši aizsargātu iedzīvotājus ar maziem ienākumiem.
Mēs ceram, ka par šiem mūsu priekšlikumiem būs nopietnas diskusijas un mūsu priekšlikumi vismaz daļēji tiks atbalstīti. Mums patiesi rūp Latvijas iedzīvotāju liktenis, un mēs turpināsim darbu pie tā, lai Latvijas iedzīvotāji nebrauktu projām no Latvijas un justos sociāli aizsargāti un vajadzīgi.
Paldies par uzmanību.
Vadītāja. Paldies deputātam Valērijam Agešinam.
Nākamā runās Latvijas Reģionu apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietniece Nellija Kleinberga. Lūdzu!
N.Kleinberga (LRA).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Latvijas Reģionu apvienības vārdā šodien vēlos izteikt pateicību Alūksnes novada ļaudīm, īpaši slimnīcas darbiniekiem, un arī prieku par to, ka viņi varēja kopā ar novada pašvaldības vadību ierasties šeit, Rīgā, un atgādināt to, cik svarīga ir cilvēka dzīvība arī ārpus Rīgas un ka ne vienmēr ar reformām mēs panāksim vajadzīgo efektu, lai cilvēki tomēr neaizbēgtu no laukiem un lai viņiem tiktu nodrošināta medicīnisko pakalpojumu pieejamība. Un šodien šā piketa sakarā mani uzrunāja plakāts: “Jo tālāk no Rīgas, jo mazāk vērta ir cilvēka dzīvība!” Man gribas to papildināt ar tekstu: un arī cilvēka dzīve. Jo izsludinātās jaunās pašvaldību reformas diskusijā droši vien pie tā jautājuma mēs atgriezīsimies.
Bet nu par Saeimas šodienas sēdi – kārtējo sēdi. Tās sākumā tika iesniegti vairāki... tika iesniegts jauns likumprojekts un likumprojektu grozījumi.
Ne vien Latvijas Reģionu apvienības, bet arī gandrīz visās citu partiju priekšvēlēšanu solījumu programmās bija minēts jautājums par normatīvisma un administratīvā sloga mazināšanu. Šā jautājuma kontekstā notiek arī diskusija par iespējamām valsts pārvaldes reformām, lai izveidotu elastīgu valsts pārvaldes modeli, pārskatot arī likumdošanas aktu lietderību. Bet praksē, izskatās, tas tomēr tā vis nenotiek. Un piemērs. Šodien Saeimas sēdē tika iesniegts atkal jauns likumprojekts ar visai sarežģītu nosaukumu, kuru nav īsti jēgas pat citēt, jo galvenais jau nav nosaukumā; galvenais slēpjas anotācijā par šī kārtējā likuma nepieciešamību, pildot Eiropas Savienībā pieņemtās direktīvas un regulas.
Jā, mēs esam atbalstījuši iestāšanos Eiropas Savienībā un saredzam savu ikdienas dzīvi tās ietvarā, bet – vai tāpēc vienmēr no jauna uz katru nokavētu Eiropas regulas ieviešanu jāievieš jauns likums? Tā vietā, lai veiktu kādus nepieciešamus grozījumus kādā no jau agrāk pieņemtajiem atbilstošajiem likumiem, top jauns likums. Tā vietā, lai radītu grozījumus (cilvēkiem saprotamā valodā!) attiecīgo likumu saturā, top radīts jauns likums! Un šodien – kārtējais gadījums. Tas nav vienīgais!
Trešdien Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā tika iesniegts likumprojekts “Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu likums”. Topošā likuma patieso jēgu īsti tā arī neizdevās mums, komisijas dalībniekiem, visiem kopā 40 minūšu diskusijā atrast. Un atkal – tā vietā, lai veiktu grozījumus piecos likumos ar iespējamiem tikai pieciem likumprojektu grozījumiem, ministrija noliek politiskai lēmuma pieņemšanai jaunu – kārtējo! – likumu, lai gan likumu skaits mērāms jau tūkstošos. Šoreiz arī Saeimas Juridiskais birojs norādīja uz iespējamo likuma grozījumu iesniegšanu tā vietā, lai radītu jaunu likumu. Paldies Saeimas Juridiskajam birojam! Bet viss vēl tikai priekšā. Jāatzīst, ka nav bez vainas paši politiķi, kuriem reizēm vieglāk šķiet pieņemt jaunu likumu, kaut tajā tiek aprakstītas iepriekš pieņemtajos likumos jau iekļautās normas.
Galvenais, lai viss būtu aprakstīts vienuviet, nevis dublēts!
Kā lai visā tajā tūkstoš likumu sarakstā orientējas vienkāršs cilvēks, ja pat kolēģi no Saeimas Juridiskā biroja atzīst, ka joprojām ir likumi, kuru nosaukumus viņi pat īsti neatceras? Tas kopumā tikai kārtējo reizi norāda – politiķiem galvenais ir dokuments, likumu kārtība, bet cilvēki lai meklē, ja viņiem vajag! Jo kontrolējošās institūcijas vienmēr atradīs un piemeklēs sodīšanai vajadzīgo! Un tieši tā arī veidojas neticība un neuzticība vienam pret otru – tautai pret Saeimu un otrādi.
Tieši neuzticēšanās, aizdomīgums, reizēm, iespējams, arī bailes bija par pamatu kārtējās parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbam. Šīs komisijas izveidi savulaik iniciēja opozīcijas deputāti ar mērķi atklāt trūkumus un izdarīt secinājumus par korupcijas, lobēšanas, organizētās noziedzības un kontrabandas ietekmi uz nodokļu iekasēšanu un ekonomisko un finanšu noziegumu izmeklēšanu un amatpersonu personīgās atbildības izvērtēšanu sabiedrības interešu un labas pārvaldības principu ievērošanā. Nesekmīgais šīs komisijas darba rezultāts uzskatāmi parāda, ka pozīcijas deputātu patiesais mērķis nebija vērsts uz to, lai atklātu trūkumus un pārkāpumus, par kuriem jau vairākkārt – arī šonedēļ – no Saeimas tribīnes runāts. Neveiksmīgs rezultāts! Un tas, šķiet, kārtējo reizi... Pozīcijas deputāti tik ļoti centās, lai šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs tiktu vadīts no viņu pozīcijām! Tas šodien parāda, kur tad īsti mēs esam nonākuši, ja nevēlamies cits citu dzirdēt, saklausīt, bet gribam visu noteikt ar balsu vairākumu. Un to nu es nevaru nosaukt par īstu demokrātiju. Tas viss degradē tik labi iecerēto un pat vajadzīgo Saeimas izveidoto tiesisko instrumentu problēmu risināšanai. Šoreiz tērējam atkal nodokļu maksātāju naudu, lai meklētu vainīgo, kuru paši deputāti bija izvēlējuši un nolikuši acu priekšā. Kurš šoreiz uzņemsies atbildību par šiem iztērētajiem līdzekļiem un nepaveikto darbu? Vai tiešām atbildība būs jānes tikai trim četriem komisijas locekļiem, vai tomēr tā būs arī partiju atbildība? Šis jautājums šajā brīdī tomēr nav atbildēts.
Paldies visiem par uzmanību.
Vadītāja. Paldies deputātei Nellijai Kleinbergai.
Tagad vārds frakcijas “No sirds Latvijai” deputātam Ringoldam Balodim. Lūdzu!
R.Balodis (NSL).
Labdien, godātie klausītāji! Es ceru, ka mēs šobrīd nerunājam paši sev, bet kāds arī klausās šo radiopārraidi, kurā mēs izklāstām savu redzējumu un stāstām par sēdes norisi. Es turpināšu iepriekšējās kolēģes iesākto runu par šodienas sēdē aplūkoto jautājumu par parlamentārās izmeklēšanas komisiju.
Šī izmeklēšanas komisija tika radīta tāpēc, ka šī gada ziemā un pavasarī bija virkne notikumu, kas saistīti ar dažādām atklātām kontrabandas lietām, ar mīklainām policistu aizturēšanām, un nešķita, ka varētu arī atrast Valsts ieņēmumu dienestā kārtību, un notika – iesākās, pareizāk sakot, – rotācijas, izmeklēšanas, kas Valsts ieņēmumu dienestā ir atbildīgs par ekonomisko noziegumu atklāšanu, un tā tālāk.
Un viss šis apstākļu kopums radīja vēlmi intensificēt darbu Korupcijas novēršanas apakškomisijā, kuru joprojām vada Aleksejs Loskutovs. Un bija nopietna diskusija un balsojums Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, kas ir atbildīga par šo apakškomisiju, un rezultāts bija tas, ka koalīcija pilnībā noraidīja jebkādas iespējamās pārmaiņas saistībā ar darba intensificēšanu tieši korupcijas apkarošanas jomā. Un tad kā protests radās izmeklēšanas komisija, kuras nosaukumā ietvēra visai plašu jomu, bet galvenie atslēgvārdi bija – “amatpersonu atbildība”.
Un šajā Saeimas sēdē mēs aplūkojām nevis sekmīgu šīs komisijas darba galarezultātu, bet... pareizāk sakot, komisija beidza savu darbu bez galaziņojuma. Un tas, ko mēs darījām šajā sēdē, – mēs balsojām beigu beigās par komisijas vadītāja atbildību saistībā ar nepieņemto ziņojumu, jo būtībā komisijas vadītājs bija tieši vainīgs pie tā, ka netika pieņemts šis galaziņojums. Viņš gan arī sēdē nespēja neko īpaši paskaidrot.
Ja mēs runājam tā plašāk, tad es domāju, ka tos cilvēkus, kas šodien stāvēja ārā pie Saeimas nama un protestēja pret to, ka, iespējams, Alūksnes slimnīca tiks slēgta, ka, iespējams, daudzas lietas kļūs daudz dārgākas nākamgad... es domāju, ka viņus būtībā neinteresē šīs deputātu iekšējās ķildas; viņus interesē viņu pašu labklājība, par ko arī... Rūpēties par labklājību kā tādu zvēr arī mūsu Valsts prezidents, stājoties amatā. Valsts prezidents saka: “Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.”
Tautu, protams, galvenokārt interesē, kāds būs nākamais gads, cik ražīgs tas būs un kā viņu ģimenes spēs izdzīvot.
Gribu atzīmēt, ka šodienas diskusijas, var teikt – ķildas, galarezultāts bija neparasts, pārsteidzošs: parlaments nobalsoja par savas amatpersonas – komisijas vadītāja – personīgo atbildību, jo galu galā atbildība sākas galvenokārt no tiem cilvēkiem, kurus tauta ievēlē vēlēšanās, lai tie viņu cerības, viņu sapņus realizētu, – no deputātiem. Šinī gadījumā nu tiešām tas bija necerēti: deputāti ar balsu vairākumu atzina savu kolēģi par vainīgu! Bieži vien, teiksim, šādās situācijās “ieslēdzas” solidaritātes princips, un tad galarezultāts ir tāds: atbildīgie nav atrasti. Un tas ir, manuprāt, ļoti, ļoti interesanti, ka komisija, kurai vajadzēja atrast atbildīgos gan Tieslietu ministrijas, gan Finanšu ministrijas, gan citu valsts institūciju amatpersonu lokā, neatrada nevienu, bet beigās konstatēja, ka pati šī komisija... pats šīs komisijas vadītājs ir strādājis slikti un neko nav meklējis.
Es domāju, ka zināmā veidā te var arī atzīmēt – saistībā ar šo notikumu – diskusiju (kas arvien kļūst sliktāka) starp opozīciju un pozīciju, jo būtībā šeit mēs redzam, ka te vairs īsti nedarbojas viens no diviem principiem, kuri ir pamatu pamats sekmīgam parlamenta darbam. Proti, parlamenta darba pašā pamatā ir divi principi: viens ir vairākuma princips, otrs ir frakciju proporcionalitātes princips.
Šī komisija arī pierādīja, ka būtībā šeit kaut kas nav kārtībā ar kolēģu savstarpējām attiecībām un vēlmi gūt rezultātu.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Ringoldam Balodim.
Tagad pie mikrofona Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāts Imants Parādnieks. Lūdzu!
I.Parādnieks (VL–TB/LNNK).
Labdien, kolēģi un klausītāji! Kā jau iepriekš kolēģis tika minējis, vakar noslēdzās termiņš priekšlikumu iesniegšanai valsts budžeta projekta otrajam lasījumam. Tas arī bija laikam tas aktuālākais: visus bija pārņēmusi steiga, lai laikus iesniegtu vairākus nozīmīgus priekšlikumus.
Es minēšu tikai dažus, kaut gan par tiem un daudziem citiem vēl tiks runāts gan Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas, tas ir, atbildīgās komisijas, sēdēs, gan arī no Saeimas tribīnes. Pieminēšanas vērti, bez daudziem citiem, ir priekšlikumi, kuri vērsti uz to, lai vēl vairāk palielinātu dažādus atbalsta mehānismus ģimenēm ar bērniem un pārdalītu speciālajā budžetā līdzekļus vairāk nekā 10 miljonu eiro apmērā, lai turpmāk, jau no 2017.gada 1.janvāra, varētu nodrošināt sociālās iemaksas pensiju kapitālā. Pamatā, protams, ir runa par māmiņām, par vecākiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, jo pašreizējais likumā iestrādātais regulējums nodrošina vien iemaksu no 142 eiro. Ar nākamo gadu budžetā ir iestrādāts tas, kas Ministru kabinetā apstiprināts, – no 171 eiro. Ir pašsaprotami, ka arī tās māmiņas, kuras saņem 300, 400, 500 eiro vai vairāk, lielāku vecāku pabalstu atkarībā no veiktajām sociālajām iemaksām... ka ir nepieciešams veikt iemaksu pensijas kapitālā no pilnas summas, lai tādējādi nodrošinātu, ka pensijas kapitāls nav mazāks kā tiem vecākiem, kuri nepavada kādu laika periodu bērna kopšanai.
Bija jāatrod līdzekļi, lai nodrošinātu arī citas atbalsta programmas, nu, piemēram, transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa atvieglojumu, kas jau ir likumā paredzēts 50 procentu apmērā daudzbērnu ģimenēm. Lai paplašinātu šo loku līdz tam statusam, kāds tika noteikts ar šī gada 1.janvāri, – ka par daudzbērnu ģimeni uzskatāma arī tāda ģimene, kura audzina ne tikai trīs nepilngadīgus bērnus, bet kurā kāds no bērniem ir vecumā līdz 24 gadiem un turpina mācīties (tad arī uz šīm ģimenēm varētu attiecināt šo atlaidi!) –, tas prasa budžetā papildus vairāk nekā 300 tūkstošus. Tātad bija vajadzīgs arī piedāvāt ieņēmumus iepretim, un tādi arī tika piedāvāti no Nacionālās apvienības; tur arī tika panākta vienošanās ar vienu nozari, proti, tabakas industriju (jācer, ka šī vienošanās tiks uzturēta spēkā), ka no papildu ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par tabakas izstrādājumiem nākamā gada budžetā varētu ienākt papildus pusotrs miljons eiro un 2018., 2019.gadā – vairāk nekā trīsarpus miljoni.
Nu, papildus jau minētajam varētu nodrošināt arī aktieru un mūziķu algu pieaugumu par desmit procentiem, kas arī gada ietvaros sastāda apmēram miljonu eiro.
Šie bija tie nozīmīgākie priekšlikumi.
Un vēl. Ir iesniegts starp daudziem citiem arī priekšlikums, ka turpmāk vajadzētu noteikt precīzāku kārtību, kādā var kvalificēties vecāku pabalsta saņemšanai. Līdz šim bija tā: ja pieprasīja vecāku pabalstu, to varēja piešķirt tikai tad, ja pieprasīšanas dienā konkrētais vecāks bija darba tiesiskajās attiecībās. Turpretī tagad ar šiem priekšlikumiem mēs iezīmējam to posmu, kurā ir jābūt darba tiesiskajām attiecībām: tiek ņemta vērā pirmsdzemdību atvaļinājuma pirmā diena. Jo bieži mēdz gadīties... Kā izrādījās, iedziļinoties šajā problēmā, pagājušajā gadā bija 154 gadījumi, kuros darba tiesiskās attiecības beidzās šo četru mēnešu (nu, aptuveni četru mēnešu) periodā, kas ir no pirmsdzemdību atvaļinājuma pirmās dienas līdz pat vecāku pabalsta pieprasīšanas dienai. Beidzās darba tiesiskās attiecības, un tātad 154 māmiņas nevarēja kvalificēties vecāku pabalsta saņemšanai, kaut visus nodokļus bija nomaksājušas. Nu... ir vēl daudz citu lietu, kas ir iesniegtas saistībā tieši ar atbalstu ģimenēm un bērniem, kā arī dažādas sociālās programmas. Jo daudzkārt ir dzirdēts: nu jā, tur Saeimā iesniedz priekšlikumus tā sauktajiem, – kā tas ir aizgājis jau tautā, – skolu jumtiem un kādiem tik vēl ne projektiem, bet ir arī vairāki pašvaldību projekti... No Nacionālās apvienības, domāju, ka arī no kolēģiem, ir iesniegti vairāki projekti, kas ir tieši vērsti uz visneaizsargātākajām sabiedrības grupām. Dažus tikai pieminēšu, piemēram, adaptētas informācijas nodrošinājums nedzirdīgajiem, kas, no vienas puses, ir salīdzinoši maza vienība, bet šai grupai ļoti nozīmīga, taču Ministru kabinetā tam netika atrasts atbalsts, savukārt Saeimā mēs rosinām šo finansējumu piešķirt... kā arī atbalsta pasākumi bērniem, jauniešiem ar kustību traucējumiem, matemātikas mācību grāmatu izdošana bērniem ar īpašām vajadzībām un vēl dažas lietas, kuras, protams, vēl tiks plaši diskutētas Saeimā. Ceru, ka daudzas šīs pareizās lietas mēs kopīgi arī atbalstīsim. Aicinu sekot līdzi budžeta pieņemšanai.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Imantam Parādniekam.
Tagad runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Jānis Trupovnieks. Lūdzu!
J.Trupovnieks (ZZS).
Labdien, cienījamie klausītāji! Šis rīts Jēkaba ielā iesākās ar tauru skaņām, skaļām un skaistām dziesmām, sievu balsīm. Un tie bija malēnieši, tie bija Alūksnes novada un Apes novada iedzīvotāji, kas bija atbraukuši uz Rīgu, lai vērstu uzmanību uz tām sāpēm, kas viņus šobrīd skar, proti, par Alūksnes slimnīcas tālāko nākotni. Par to, kur un kā viņi varēs saņemt veselības pakalpojumus, cik tie būs kvalitatīvi un cik pieejami. Viņi izmantoja savas tiesības publiski paust viedokli Saeimas deputātiem, un tas bija ļoti jauki, jo bieži vien mēs dzirdam par cilvēku un sabiedrības vienaldzību attiecībā uz procesiem, kas notiek likumdošanā vai arī Saeimas darbā.
Veselības ministrija strādā ar Pasaules Bankas, Pasaules Veselības organizācijas, OECD saņemtajiem dokumentiem, atzinumiem un analīzi, kas ir pietiekami skarba attiecībā uz to, kādā stāvoklī šobrīd atrodas veselības aprūpe Latvijā. Ar veselības aprūpi agrāk vai vēlāk mēs saskaramies ikviens. Nav šī situācija labvēlīga, un, pat salīdzinot ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, Latvijai šobrīd gadā uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpē ir aptuveni 350 eiro. Tajā pašā laikā Lietuvai – aptuveni 760 un igauņiem – aptuveni 1200 eiro uz vienu iedzīvotāju. Veselības ministrija ļoti rūpīgi izvērtē šos dokumentus, šos pētījumus un ieteikumus, kuri ir izstrādāti, un Veselības ministrijas kompetence un kapacitāte ir pietiekama, lai mēs, rūpīgi izvērtējot, varētu kopā ar saviem partneriem, tas ir, veselības aprūpes nozares asociācijām, pašvaldībām, kas ir slimnīcu īpašnieki, slimnīcu vadītājiem, spriest par to, kāda būs nākotne veselības nozarē Latvijā. Un nākotnei ir jābūt tādai, lai ikvienam cilvēkam, lai kur viņš dzīvotu, pirmām kārtām būtu pieejama veselības aprūpe, un, lai kur viņš dzīvotu, vai tā ir Rīga, vai tā ir Alūksne un Ape, pats svarīgākais ir, lai būtu kvalitāte, nebūtu kavēšanās un slimie cilvēki ātrāk atveseļotos, atgrieztos sabiedrībā, atgrieztos darbā un būtu pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.
Jau decembrī vajadzētu būt skaidrībai, kā un cik lielā apmērā jāstrādā gan reģionālajām slimnīcām, gan universitāšu slimnīcām. Nākamā, 2017., gada maijā, jūnijā ir jāsaprot, kas notiks ar lokālajām slimnīcām. Kopumā ir redzējums, ka ir jābūt saprotamam veselības iestāžu tīklam valstī, un, iespējams, būs piecu līmeņu veselības pakalpojumu saņemšanas punkti jeb slimnīcas, kur atbilstoši katram līmenim būs noteikts ārstu skaits, būs noteikts kompetenču skaits, un Nacionālais veselības dienests un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, koordinējot savu darbu un rīcību, zinās, kur jānogādā slimnieks, lai viņš pēc iespējas ātrāk saņemtu nekavējošu medicīnisko aprūpi.
Zaļo un Zemnieku savienība ir pārņēmusi veselības nozari reformu laikā. Mēs uzskatām, ka nozarei tas ir krīzes laiks, ka ilgāk tādā veidā, kāds ir šobrīd, – ar tik nepietiekamu finansējumu un, iespējams, līdz galam nepārdomātu pakalpojumu sniegšanas apjomu uz vietām... ka mēs tiktu galā. Katrā gadījumā mūsu politiskais spēks domā, lai būtu mazāk politikas, lai būtu vairāk pragmatisma, vairāk atbildības un ieguvējs galarezultātā būtu cilvēks, kurš dzīvo Latvijā.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Jānim Trupovniekam.
Raidījumu šodien noslēdz frakcijas VIENOTĪBA priekšsēdētājas vietnieks Edvards Smiltēns. Lūdzu!
E.Smiltēns (VIENOTĪBA).
Labdien, cienījamie klausītāji! Man diezgan bieži sanāk braukt pa Latvijas reģioniem un tikties ar cilvēkiem – ir diezgan daudz ielūgumu. Pēdējo reizi es biju Cēsīs. Un, ja mēs skatāmies, kas notiek politiskajā spektrā, tad daudzi cilvēki nezina, par ko viņi grib balsot, politiskajām partijām uzticības reitingi krīt, Saeimas darbs tiek vērtēts diezgan kritiski, un te jāskatās cēloņi. Un... Saeimas šīsdienas sēde man vismaz radīja sajūtu, par kuru daudzi cilvēki saka: mēs dzīvojam divās dažādās paralēlās pasaulēs, jo pie Saeimas šodien bija pulcējušies cilvēki, kuri bija cēlušies trijos naktī, kāpuši mašīnās, braukuši līdz Saeimai, un, lai gan ārā lija lietus, tik un tā spēlēja orķestris, cilvēki no Alūksnes stāvēja ar plakātiem.
Šie cilvēki centās aizstāvēt Alūksnes slimnīcu, tās pastāvēšanu, šie cilvēki uzdeva leģitīmus jautājumus par to, vai vispār būs pieejama veselības aprūpe viņu reģionā, kāda tā būs, cik kvalitatīva, kas notiek ar reformām. Es parunājos ar cilvēkiem. Bija diezgan skarbi pārmetumi, ka notiek mēģinājums privatizēt Ziemeļvidzemē visu veselības aprūpes sistēmu. Dažs labs to sauca par valsts nozagšanu, cits vienkārši bija sarūgtināts, jo nezināja, vai viņam būs pieejami šie pakalpojumi. To visu klausoties, es ļoti cerēju, ka tā nav, ka šie pārmetumi nav pamatoti un ka tur šī situācija nav tik traģiska. Bet tomēr šie cilvēki stāvēja pie Saeimas un aizstāvēja savas tiesības. Un kas notika Saeimas sēdē? Praktiski lielāko daļu laika – divas trešdaļas – Saeimas deputāti nevis risināja jautājumus, kas ir svarīgi tiem cilvēkiem, kuri ir ārā un pauž savas bažas, bet viņi ņēmās paši ar sevi.
No Saeimas tribīnes deputāti cits citu apvaino, mēģina atrast vainīgos, strīdas par dažādām niansēm, kas ir uz komisijas sēdi atnācis, kas nav atnācis; apvaino cits citu nekvalitatīvā darbā... Kopumā tas viss parāda šo atrautību no sabiedrības – šīs divas dažādās pasaules. Deputāti šeit, Saeimas sēdē, kas lielāko daļu laika pavada savstarpējos strīdos, un cilvēki ārā, kuriem patiesībā varbūt tik daudz neinteresē, kurš vainīgs, kas uz sēdi atnāca, kas neatnāca. Viņiem interesē atbilde uz jautājumu – vai Alūksnē, Apē, arī Gulbenes novada ziemeļu pusē cilvēkiem, kuriem Alūksnes slimnīca ir fundamentāli svarīga, būs pieejama aprūpe? Vai tām militārpersonām, kas ir Alūksnes militārajā bāzē (tur ir NBS bāze), būs iespēja, ņemot vērā to, ka ir paaugstinātas bīstamības darbs, traumas, vai būs iespēja ļoti operatīvi nokļūt slimnīcā un saņemt medicīnisko palīdzību?
Es domāju, ka tie ir prioritāri jautājumi Latvijas Republikas Saeimas deputātiem, politiķiem, pie kuriem viņiem ir jāstrādā, jāiedziļinās niansēs un jāsaprot, vai šie procesi notiek pareizi, nevis jākaro citam ar citu un jābārsta savstarpēji pārmetumi no Saeimas tribīnes, veidojot politiskā šova izrādi un labi apzinoties, ka viņus filmē kameras, ka tas būs pieejams vakara raidījumos. Es domāju, ka tas nav pareizi.
Runājot par Alūksnes slimnīcu... Es ar šiem cilvēkiem aprunājos. Protams, apgalvojumi bija skarbi, vērsti pret politiķiem, kas šobrīd veselības sistēmā pieņem politiskos lēmumus.
Papētot vakardien mazliet dziļāk situāciju saistībā ar Alūksni, ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs, jo, manuprāt, šis process tiek veikts no otra gala. Šobrīd ir tā kā aicinājums, mazinot šīs slimnīcas funkcijas, pārveidot to par dienas stacionāru vai kā citādi. Bet, manuprāt, netiek piedāvāts skaidrs plāns, kas notiek ar šiem iedzīvotājiem: kur viņi saņems veselības aprūpes pakalpojumus, uz kurieni neatliekamā palīdzība varēs viņus nogādāt. Jo tuvākās slimnīcas ir Gulbenē un Balvos, un tās, kā cilvēki šodien teica, ir privātās slimnīcas, tas nozīmē vai nu braukt uz Rēzekni, vai uz Madonu, vai uz Valmieru. Bet tie jau ir simt kilometri!
Līdz ar to, skatoties uz visu šo procesu, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
VIENOTĪBA rūpīgi sekos līdzi tam, kas notiek ar Alūksnes cilvēkiem, ar šo slimnīcu, lai neizveidotos situācija, ka tajā brīdī, kad ir nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi, tie nav pieejami un nav sasniedzami saprātīgā laikā un atbilstošā kvalitātē.
Paldies. Un veiksmīgu dienu!
Vadītāja. Paldies deputātam Edvardam Smiltēnam.
Līdz ar to šodienas “Frakciju viedokļi” ir izskanējuši.
Paldies, ka klausījāties. Lai jums jauka diena, un uz sadzirdēšanos nākamnedēļ!