Vadītāja. Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Ir noslēgusies Saeimas sēde un laiks raidījumam “Frakciju viedokļi”. Deputāti tiešraidē tūlīt pastāstīs par šodienas sēdes jautājumiem, kā arī citām aktualitātēm.
Pirmajai šodien vārds frakcijas “No sirds Latvijai” deputātei Silvijai Šimfai. Lūdzu!
S.Šimfa (NSL).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Es gribu runāt par trim šīsdienas sēdes jautājumiem.
Pirmais jautājums ir pieprasījums “Par kases aparātu reformu”, kuru parakstīja frakcijas “No sirds Latvijai” deputāti, arī SASKAŅAS deputāti un neatkarīgais deputāts Artuss Kaimiņš. Mūsu bažas ir tās pašas, ko mums vairākkārt pauduši iedzīvotāji, kas ir informēti par šo lietu. Arī profesionālās organizācijas – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Tirgotāju asociācija un Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija – faktiski viennozīmīgi iestājas pret grozījumiem, kuri stāsies spēkā šī gada 1.jūlijā, – grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu tehniskajām prasībām.
Vienkārši sakot, sistēmas sakārtošanas nolūkos, kā mums skaidro Finanšu ministrija, tirgotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, kā arī pircējiem un tiem, kas iegādājas šos pakalpojumus, atkal būs jāuzņemas liels finansiālais slogs, jo jaunu kases aparātu iegāde kopumā uzņēmējiem varētu izmaksāt aptuveni 70 miljonus eiro, turklāt vēl Valsts ieņēmumu dienestā uzņēmējiem ir jāiemaksā 50 tūkstošu eiro depozīts kā garantija, ja kases sistēmas kļūdas gadījumā valstij tiks radīti zaudējumi. Tātad jūs redzat, ka tās ir pietiekami nopietnas summas, kas sagādās diezgan lielas problēmas arī tiem uzņēmējiem, kuru apgrozījums ir pietiekami liels, un nesamērīgs slogs tas ir mazajiem uzņēmējiem. Faktiski visa šī naudas summa tiks iekļauta pakalpojumu un preču cenās, un šo sadārdzinājumu jutīs arī klienti, pircēji. Bet ļoti liela problēma rodas tiem tirgotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, kam apgrozījums ir ļoti neliels. Tie līdzekļi, kas jāiegulda, lai iegādātos šos jaunos kases aparātus un samaksātu depozītu, ir nesamērīgi lielāki nekā viss viņu apgrozījums.
Lūk, par šo ļoti nopietno un ļoti aso jautājumu mēs vēlējāmies iesniegt pieprasījumu Finanšu ministrijai, lai saņemtu ļoti nopietnu, ļoti izvērtētu, ļoti pamatīgu šīs problēmas skatījumu, lai mums atkal neiznāk tā, ka, tuvojoties 1.jūlijam vai pēc 1.jūlija, notiek kas līdzīgs kā ar sociālās apdrošināšanas iemaksu mikrouzņēmumiem. Taču ar balsu vairākumu šis mūsu pieprasījums tika noraidīts. Respektīvi, tagad ir tāda situācija, ka mēs gaidīsim 1.jūliju un to, kā tas viss darbosies un kādu iespaidu tas atstās uz mazajiem tirgotājiem, uzņēmējiem, pircējiem un pakalpojumu saņēmējiem.
Otrs jautājums, par kuru es gribu runāt, ir tiesībsarga ziņojums. Arī mūsu frakcijas vadītāja Inguna Sudraba izteica mūsu viedokli par vienu nelielu daļu tiesībsarga ziņojumā – par internātskolu situāciju. Un uz šo viedokli arī tiesībsargs, otro reizi runājot, reaģēja un bija diezgan ass savos izteikumos. Jāteic, ka taisnība ir abām pusēm, bet patiesība, kā vienmēr, ir pa vidu.
Diemžēl Latvijā, lai gan jau vairāk nekā 25 gadi pagājuši kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, mūsu iedzīvotāju ienākumu līmenis, mūsu sabiedrības sociālais stāvoklis ir tāds, ka mums ir daudz ģimeņu, kas gan finansiāli, gan, sacīsim, morāli un ētiski ir tik zemā līmenī, ka nespēj nodrošināt savus bērnus ne materiāli, ne garīgi, lai šie bērni izaugtu kaut cik cilvēcīgā vidē un lai viņiem būtu kaut kādas tālākās dzīves iespējas un pavērtos perspektīvas. Un šeit internātskolas ir kā tāds glābiņš, kā tāds pārejas periods... protams, tās nevar pastāvēt vienmēr, tāpat kā ļoti lielā skaitā institūcijas, kurās ievieto bērnus un pieaugušos cilvēkus. Šo institūciju skaitam arvien jāiet mazumā, un arvien vairāk cilvēkiem ir jādzīvo normāla dzīve. Bet, ja mēs nevaram absolūti būt pārliecināti, ka tad, ja šo internātskolu nebūs, šie bērni neaizies zudībā, nepametīs skolas, ka viņi turpinās izglītību, ka viņi būs paēduši, ka viņiem nebūs jāiet zagt un iet pa šo līko celiņu, mēs nedrīkstam šīs internātskolas aiztikt. Bet pagaidām nav nekā cita, tikai runas par to, ka internātskolas ir jāslēdz, ka tas ir sociāls projekts un ka tas neder, un ka bērnam ir vajadzīga ģimeniska vide.
Es domāju, ka arī tiesībsargam būtu jāpāriet pie konkrētības, jo kurš gan cits, ja ne viņš, zina to, kāds ir stāvoklis mūsu valstī ar audžuģimenēm, ar aizbildņiem, – ka to ir maz, ka cilvēki nemaz arī tā nealkst pildīt šos pienākumus un ka tā ir vesela problēma, liela problēma, lai mēs varētu sākt runāt par internātskolu slēgšanu un bērnu izvietošanu kaut kur citur – bioloģiskajās ģimenēs vai citur.
Un pēdējais, ko es gribu teikt, ir par Psihologu likumu. Man kā atbildīgajai deputātei no Sociālo un darba lietu komisijas un referentei ir patiess prieks, ka beidzot mēs esam Psihologu likumu pieņēmuši. Man kolēģi teica, ka jau apmēram12 gadus šis likums ceļo pa dažādiem Saeimas sasaukumiem, bet šoreiz mums ir pieticis spēka un intelekta, lai beidzot apvienotu viedokļus, atrastu kompromisu un šo likumu pieņemtu. Tas ir noticis, pateicoties ļoti profesionālam un neatlaidīgam Izglītības un zinātnes ministrijas, Pārresoru koordinācijas centra, Saeimas Juridiskā biroja darbam un Sociālo un darba lietu komisijas darbam, kā arī konkrētām amatpersonām, kuras es noteikti gribu nosaukt, – Vespera kungam, Bārenītes kundzei un Arājas kundzei – un, protams, pateicoties tam, ka ir spērušas soli pretī nesamierināmās psihologu organizācijas... Mēs esam spējuši šeit, Saeimā, radīt tādu platformu un piedāvāt tādus risinājumus, ka abas nesamierināmās psihologu grupas, kurām bija radikāli atšķirīgi viedokļi par Psihologu likumu – gan par formu, gan par saturu –, ir spējušas vienoties un piekrist šim mūsu piedāvātajam variantam, par kuru tad arī Saeima šodien nobalsoja.
Likums sastāv no sešām nodaļām, 22 pantiem. Es sīkāk neraksturošu to visu. Zinātgribētāji varēs iepazīties ar šo likumu ļoti sīki un detalizēti. Likums ir izstrādāts ļoti konkrēts, ļoti saprotams un pārskatāms. Tas stāsies spēkā no 2018.gada 1.janvāra.
Bet sakarā ar to, ka tas ir jauns likums, kas sāk reglamentēt šo profesiju (līdz šim mūsu valstī psihologu darbība bija nereglamentēta profesija), ir ļoti plaši izstrādāti pārejas noteikumi, kas sastāv no 10 punktiem. Šie pārejas noteikumi ir izveidoti tā, lai neviens no psihologiem, kas pašlaik strādā un praktizē, neciestu no šī likuma pieņemšanas. Lai visiem, neatkarīgi no tā, kādā veidā un kādā apjomā ir iegūta psihologa izglītība un cik ilgi psihologs ir strādājis konkrēto praktisko darbu, būtu iespēja savākt visas nepieciešamās zināšanas, dokumentus un rezultātus, lai psihologs varētu šo darbu darīt atbilstoši jaunajam likumam. Visjutīgākajai grupai... tātad ir izlemts, ka būs pieci gadi šo pārejas noteikumu realizēšanai, un psihologi var nebažīties par to, ka tagad kāds paliks bez darba un kāds – bez pakalpojumiem.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātei Silvijai Šimfai.
Nākamais runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Ingmārs Līdaka. Lūdzu!
I.Līdaka (ZZS).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šīsdienas svarīgākais jautājums, protams, bija tiesībsarga Jansona ziņojums. Mani priecēja tas, ka debates par šo ziņojumu nebija garas, un tas, manā izpratnē, liecina par to, ka tiesībsargs strādā labi. Es atceros – vēl pirms gadiem sešiem septiņiem tiesībsargs bija ļoti maz manāms. Šobrīd mēs tiesībsarga viedokli zinām gana bieži, un tā arī ir lielā mērā tiesībsarga misija – vērst sabiedrības uzmanību uz to vai citu sasāpējušu problēmu. Šobrīd es varu teikt diezgan droši arī Zaļo un Zemnieku savienības vārdā, ka esam visai apmierināti ar tiesībsarga darbu kopumā.
Otrs ļoti plaši debatēts jautājums šodien Saeimā bija grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā. Mūs sagaidīja pie durvīm, nākot uz darbu, divi piketi. Visai plaši pārstāvēts bija gan vienas puses viedoklis, gan otras puses viedoklis.
Saeima šodien nolēma, ka likumprojekts “Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā” ir virzāms tālāk. Strādāsim otrajā lasījumā. Tātad arī norma, kura paredz aizliegt savvaļas sugu dzīvnieku apmācību un demonstrāciju atrakcijās un cirkā, turpinās savu ceļu Saeimas gaiteņos, un uz otro lasījumu kāds varbūt iesniegs (tehniski to ir iespējams izdarīt) priekšlikumu izslēgt šo grozījumu daļu. Cerams, ka neiesniegs.
Tātad Saeima šodien lēma... manuprāt, diezgan emocionāli izskanēja šeit abi viedokļi – gan tas, kurš tika pausts dzīvnieku cirka aizstāvībai, apelējot pie Latvijas senās cirka tradīcijas, apelējot pie bērnu vēlmes redzēt dzīvniekus... Nu, es pats pārstāvēju to otru pusi, kas debatēs uzstājās, apgalvojot, ka cirks var iztikt bez dzīvniekiem. To apgalvo arī Kultūras ministrija, kuras pārraudzībā šobrīd darbojas “Rīgas cirks”... pareizāk sakot, darbosies, jo šobrīd cirks ir slēgts. Šī ir diezgan izdevīga reize, kad runāt par cirka nākotni, jo cirks praktiski nedarbojas, tajā izrādes nenotiek. Domājams, ka vismaz kādus trīs četrus, varbūt pat vairāk gadus cirks būs remontā, un tad ir jautājums – kāds šis cirks atsāks savu darbu.
Kultūras ministrijas viedoklis ir tāds, ka “Rīgas cirks” būs bez dzīvniekiem. Taču tas rada arī zināmas bažas, jo nav noslēpums, ka tieši ceļojošās cirka trupas demonstrē dzīvniekus. Ceļojošās trupas, kurām nav savas pastāvīgas mājas, dzīvniekiem spēj sagādāt vēl neapmierinošākus uzturēšanās apstākļus nekā varbūt “Rīgas cirkā”, kurā tomēr bija atsevišķas telpas dzīvnieku turēšanai un arī zināma pieredze šo dzīvnieku izvietošanā. Un līdz ar to, man šķiet, ļoti saprātīgs ir risinājums, ka Latvijā cirki iztiks bez savvaļas dzīvnieku klātbūtnes.
Es pat mazāk varbūt runāju par šo labturības normu ievērošanu, kādos apstākļos dzīvnieki tiek turēti cirkā. Es ļoti maz pieskāros savā uzrunā dzīvnieku dresūras metodēm. Tās mēdz būt ļoti dažādas, tāpat kā cilvēki. Ir cilvēki, kuri arī savā ģimenē visu spēj panākt ar mieru, ar smaidu, ir cilvēki, kuri arī ģimenē neko nespēj panākt bez vardarbības. Un droši vien tāpat ir arī cirka vidē, to cilvēku vidē, kuri mēģina panākt no dzīvnieka, lai tas veiktu kaut ko varbūt savai sugai absolūti neraksturīgu, un, man šķiet, nav pedagoģiski īsti pareizi bērnu vest uz cirku, lai viņam parādītu lāci, kurš stāv uz divām kājām, jo būtībā taču lācim jāstaigā uz četrām kājām.
Dzīvnieku cirks lielā mērā kultivē bērnos šo pārākuma apziņu, un bērns smejas par lāci, kurš brauc ar velosipēdu. Protams, lācis brauc ar velosipēdu daudz neveiklāk nekā bērns. Var pasmieties par šo lielo dzīvnieku, kuram pēc būtības nav jābrauc ar velosipēdu. Un šie smiekli arī baro cirku, arī pilda cirka kasi. Nebūs cirkā smieklu, nebūs arī naudas cirka kasē. Šie smiekli ir dārgi pirkti. Manuprāt, bērna psihe tiek diezgan lielā mērā ietekmēta ar šiem skatiem: pērtiķis skraida bruncīšos, un tev par to jāsmejas; dresētājs liek lauvām apgulties rindā un uzguļas virsū. Es nedomāju, ka tas ir pareizi.
Arī zooloģiskie dārzi iet uz to, ka dzīvnieki tiek demonstrēti, atrazdamies vienā līmenī ar cilvēku. Tagad arī zoodārzā tu vari pieiet pie lauvu mītnes un ieskatīties lauvam acīs, un saprast, cik tas liels un varens. Varenāks par cilvēku.
Tā ka es patiesībā par šo lēmumu esmu ļoti apmierināts un ceru, ka tie cilvēki, it sevišķi jaunie cilvēki, kas šodien bija pie Saeimas nama durvīm... nu viņiem arī pēc viņu vēlēšanās nebūs tās iespējas aizvest savus bērnus uz cirku un parādīt viņiem kādu smieklīgu dzīvnieku, kādu lāci bruncīšos uz velosipēda.
Paldies. Lai jums veiksmīgas brīvdienas!
Vadītāja. Paldies deputātam Ingmāram Līdakam.
Tagad pie mikrofona Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputāts Mārtiņš Šics. Lūdzu!
M.Šics (LRA).
Labdien, klausītāji! Jā, šī diena pagāja vairāku ļoti būtisku jautājumu kaislīgā apspriešanā un pretrunu pilnās diskusijās.
Pats būtiskākais, protams, ir tiesībsarga ziņojums. Un arī ar radio starpniecību es gribu izteikt atvainošanos par to, ka tiesībsargs ar viņa biroju tika noturēts Saeimas zālē, jo šis jautājums tika izskatīts pats pēdējais. Savu iespēju runāt tiesībsargs bija gaidījis vairāk nekā četras stundas! Un arī no tribīnes es to teicu, un arī frakcijas kolēģi to ļoti nepatīkami uztvēra. Tad, kad nāk uz Saeimu ārlietu ministrs, tad tiek sagatavoti krēsli un dienaskārtība, un viss pārējais! Kad nāk Ministru prezidents vai prezidents, tad vispār viss, visa dzīve ir pakļauta tam! Bet, kad atnāk vienas ļoti svarīgas institūcijas vadītājs ar gada ziņojumu, tad viņam ir jāgaida stundām ilgi, lai varētu tikt pie vārda.
Tas ir par notikušā formu.
Tiesībsargs savā ziņojumā, plašā materiālā, ir izklāstījis tās ļoti svarīgās lietas, ar kurām saskaras katrs Latvijas cilvēks, un to, ko cilvēki nesaņem. Un man kā ārstam ir it īpaši patīkami apzināties, ka arī tiesībsargs pievērš uzmanību šīm problēmām. Arī tiesībsarga ziņojumā ir norādīts tas, par ko es esmu runājis gadiem, ko es jau daudzkārt esmu runājis no Saeimas tribīnes, – ka Latvijas cilvēkiem netiek nodrošināts Satversmes 111.pantā garantētais veselības aprūpes minimums.
Pati veselības ministre publicējusi faktu, ka katru dienu – iedomājieties, katru dienu! – mirst 17 cilvēki no ārstējamām slimībām. Un tikai tādēļ, ka Latvijā nav izveidota sistēma, kā automātiski noteikt, no kurienes tiek saukta palīdzība, katru gadu 50 cilvēki iet bojā.
Es šobrīd nerunāju par daudzām citām lietām.
Šīs lietas beidzot ir jāsakārto, un tās diemžēl, lai kā tas nepatiktu dzīvnieku aizstāvjiem, ir svarīgākas par iespējamo kāda dzīvnieka mocīšanu, kas nav pieļaujama. Mani vairāk uztrauc nevis tas, ka tiek varbūt mocīti šie dzīvnieki... Tas ir simboliski... Mani vairāk uztrauc “Zilais valis” – šī sadistiskā un uz pašnāvībām vedošā spēle, kuras dēļ aiziet bojā jauni cilvēki. Ir jāpanāk tās aizliegšana jeb likvidācija Latvijas teritorijā!
Runājot par svarīgiem jautājumiem, diemžēl mēs, arī Saeima, manuprāt, uzvedamies kā tie trīs Japānas mērkaķīši: viens neredz ļaunumu, jo ir akls; otrs nedzird ļaunumu, jo ir kurls; trešais nerunā par ļaunumu, jo ir mēms. Mums nav kopējā skatījuma jeb redzējuma, un mēs nedarām to, kas ir vajadzīgs mūsu cilvēku, mūsu iedzīvotāju labā.
Tiesībsarga ziņojuma apspriešanas laikā es norādīju, ka būtiski ir tas, ka mēs negribam saredzēt, ka Latvijā veselības aprūpe ir bezdibeņa malā, ka Latvijā ārsti un medicīnas māsas tiek verdzinātas: savas iztikas nopelnīšanai, cilvēka cienīgas iztikas nopelnīšanai viņas strādā nevis vienu slodzi vai divas, bet pat trīs vai četras slodzes. Bet viena šāda cilvēka izkrišana no ierindas nozīmē to, ka vairākas slimnīcas Latvijā reizēm liedz saņemt vispār palīdzību.
Vēl viens jautājums, par kuru es arī Saeimas sēdē diskutēju, ir jauno tirdzniecības noteikumu un jauno kases aparātu ieviešana. Mani satrauc – un es to publiski teicu Saeimas sēdē – bisfenola A klātbūtne šajos čekos. Un tagad mēs nomainīsim šos kases aparātus, lai pēc diviem gadiem atbilstoši jaunajām Eiropas Savienības prasībām vēlreiz tos nomainītu. Es to nosaucu – atvainojos tiem klausītājiem un skatītājiem, kuriem nepatīk skarbi vārdi! – par Latvijas uzņēmēju čakarēšanu.
Tā ir realitāte!
Taču, es domāju, pateicoties tādiem kā tiesībsargs, pateicoties Valsts kontrolei un citām neatkarīgām institūcijām, arī Saeimas deputāti beidzot ir spiesti vairāk ieklausīties un reaģēt uz to, kas cilvēkiem vajadzīgs.
Paldies klausītājiem un skatītājiem. Lai jaukas izejamās dienas!
Vadītāja. Paldies deputātam Mārtiņam Šicam.
Tagad vārds Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātei Ingunai Rībenai.
I.Rībena (VL–TB/LNNK).
Labdien, godājamie klausītāji! Mani kolēģi jau pieskārās diviem būtiskiem Saeimas šīsdienas sēdes notikumiem – Latvijas Republikas tiesībsarga 2016.gada ziņojumam un Psihologu likumam (bija ārkārtīgi daudz priekšlikumu un liela viļņošanās ilgu gadu laikā, strādājot pie šī likumprojekta). Tādēļ es pakavēšos pie diviem man tuvākiem, ar dzīvniekiem saistītiem likumprojektiem, kuri šodien tika izskatīti Saeimas sēdē.
Pirmais no tiem bija likumprojekts “Grozījumi Veterinārmedicīnas likumā”. Bija iesniegti divi priekšlikumi, abi komisijā tika noraidīti, bet Saeimas sēdē tomēr izvērtās diskusijas. Es biju tiešām pārsteigta par to, ka šis likumprojekts Saeimā tiek virzīts vēl vienu reizi, jo vēl gluži nesen – septembrī – mēs jau noraidījām Veterinārmedicīnas likumā paredzētos grozījumus un atstājām arī turpmāk tiesības apzīmēt, tas ir, čipēt, suņus tikai sertificēta veterinārārsta kompetencē un atbildībā. Manuprāt, tas bija skaidrs un loģisks lēmums. Nav saprotams, kāpēc Saeimai laikā, kad reģistrācija norit ar teicamiem rezultātiem, pie šī jautājuma bija jāatgriežas atkārtoti. Šoreiz tika piedāvāts jauns, bet sliktāks risinājums – noņemt vispār šo funkciju veterinārārstiem, svītrojot vārdu “apzīmēšana” no veterinārārstu profesionālo pakalpojumu saraksta. Tādā veidā tiktu radīts tikai haoss! Un tad ir jautājums – kas notiktu tālāk? Vai tad turpmāk Latvijā varētu nodarboties ar čipēšanu jebkurš sabiedrības pārstāvis? Man jums jāpastāsta, ka Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem tiek sagatavoti ne tikai veterinārārsti, bet arī veterinārfeldšeri un veterinārārstu asistenti. Un kāda tad jēga ir tērēt valsts līdzekļus tādu trešā, vidējā, līmeņa speciālistu sagatavošanai? Tad jau šo speciāli izglītoto cilvēku, speciālistu, vietā varētu būt ikviens no mums.
Rodas arī jautājums – ko mēs ar šādu žestu sakām sabiedrībai? To, ka izglītībai nav vērtības? To, ka mācīties ir bezjēdzīgi?
Lai gan pašreizējie noteikumi stājās spēkā tikai 2017.gada 1.janvārī, Latvijā jau ir labākie suņu reģistrācijas rādītāji Baltijas valstīs. Esošā sistēma savu lietderību jau ir pierādījusi – reģistrēto suņu skaits mēnesī joprojām pieaug vidēji par 4000 suņiem. Salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu, salīdzinājumā ar šo valstu reģistriem, Latvijā ir lielākais reģistrēto suņu skaits – 93 000 suņu. Un, pateicoties veterinārārstu kompetencei apzīmēšanas un reģistrācijas procesa nodrošināšanā, Rīgas dome trīs mēnešu laikā jau iekasējusi suņu turēšanas nodevas veidā par 360 procentiem vairāk līdzekļu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.
Ar šādu priekšlikumu mēs šodien riskējām radīt haosu un pārtraukt šo dinamisko reģistrācijas procesu. Tā kā šī sistēma efektīvi darbojas un nekas neliecina, ka būtu vajadzīga Saeimas iejaukšanās, es arī aicināju kolēģus šodien balsot “pret”, un kolēģi tā arī izdarīja. Tātad iepriekšējā sistēma paliek spēkā – arī turpmāk ar suņu čipēšanu varēs nodarboties tikai un vienīgi sertificēti veterinārārsti.
Otrs likumprojekts, kas šodien izraisīja viļņošanos (ārā pie Saeimas nama bija daudzi piketētāji no rīta, un bija arī ilgas pārrunas Saeimā), bija likumprojekts “Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā”. Es esmu priecīga jums pavēstīt, ka tomēr likumprojekts tika nodots tālāk izskatīšanai komisijā un ka pirmajā lasījumā tika nobalsots, ka turpmāk cirka izrādēs nevarēs izmantot savvaļas dzīvniekus.
Mēs zinām, kādā tehniskā stāvoklī atrodas “Rīgas cirks”. Kādas dzīvnieku labturības normas var tikt ievērotas, cirka trupai braukājot pa Latviju un uzstājoties uz mazajām lauku skatuvēm?! Kā man raksta kāda jauna veterinārārste, dzīvnieki jūt sāpes, dzīvnieki jūt bailes, dzīvnieki jūt stresu, dzīvnieki jūt bēdas, un dzīvnieki jūt prieku. Viņi jūt maz, bet pietiekami, lai cilvēks būtu spējīgs ar savu rīcību padarīt dzīvnieka ikdienu par elli un lai dzīvnieks to izjustu.
Es saprotu, ka cilvēki medī un ēd dzīvniekus. Taču laika posmā no dzīvnieka piedzimšanas līdz tā nāvei cilvēkam ir pienākums sniegt dzīvniekam gan brīvību no bada un slāpēm, gan brīvību no sāpēm un ciešanām, gan brīvību izpaust sugai raksturīgo uzvedību. Un, tā kā cilvēks spēj iedomāties, ko jūt citas dzīvas būtnes, un uzskata, ka viņam piemīt empātijas spējas – un iztēle ir viena no empātijas sastāvdaļām, bet savukārt bez empātijas nav iedomājama emocionālā inteliģence! –, mūsu tautasdziesmās dzīvnieki tiek pieminēti ar lielu cieņu.
Daļēji var piekrist apgalvojumam, ka dzīvnieku cirks ilgu laiku bijis Eiropas kultūras, tātad arī mūsu kultūras daļa. Taču nevar visu, kas nāk no pagātnes, saukt par tradīcijām. Pretējā gadījumā arī verdzība vai gladiatoru cīņas, kuras tika rīkotas Senajā Romā, varētu tikt uzskatītas par senču tradīciju. Vēl pirms 100 gadiem cirkā tika demonstrēti cilvēki ar dažādām fiziskām novirzēm, un tajā laikā tā arī bija normāla cirka tradīcija, kas mūsdienās nav iedomājama.
Es domāju, ka dzīvnieku izmantošana cirkā uzskatāma par arhaisku. Nevajag dresēt un sist dzīvas radības, censties izdzēst tajās dabas ieliktos instinktus! Savvaļas dzīvniekiem vieta ir viņu dabiskajā vidē vai vismaz dabiskajai videi pielāgotās vietās – nacionālajos parkos, rezervātos un labos zoodārzos.
Nobeigumā es gribu tomēr pateikt lielu paldies līdzšinējai “Rīgas cirka” direktorei Lolitai Lipinskai, kura 25 gadu garumā izturēja tiesāšanās maratonu un panāca, ka cirka ēka un zeme tagad ir nonākusi valsts īpašumā. Viņa visu savu mūžu, visu savu sirdi un dvēseli ir godprātīgi atdevusi cirkam, un, manuprāt, šobrīd mums vajag viņai par to pateikt paldies.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātei Ingunai Rībenai.
Raidījumu šodien noslēdz frakcijas VIENOTĪBA deputāts Romualds Ražuks. Lūdzu!
R.Ražuks (VIENOTĪBA).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Pēc maniem uzskatiem, šodien var atzīmēt divus svarīgākos jautājumus.
Pirmais, protams, ir Psihologu likuma pieņemšana trešajā, galīgajā, lasījumā.
Un otrais – tiesībsarga ziņojums. Bet tas bija tiesībsarga ikgadējais ziņojums.
Tāpēc ir vērts pirmām kārtām runāt par Psihologu likumu, pie kura ir strādāts nu jau vairāk nekā 12 gadu. Pirmsākumi šai diskusijai bija jau 7.Saeimas laikā, un nu beidzot šis process ir noslēdzies. Par to mums ir jāpateicas, protams, kolēģiem deputātiem no Sociālo un darba lietu komisijas, kas ļoti iecietīgi un uzmanīgi strādāja pie šīm problēmām, likumprojekta prezentētājai deputātei Silvijai Šimfas kundzei, kā arī visiem ekspertiem, kas šā likuma tapšanā bija iesaistījušies.
Man tas ir tuvs un saprotams, jo tur ir zināma analoģija ar medicīnas jomas reglamentēšanu: skaidri un gaiši ir pateikts, kādā veidā psihologi tiek izglītoti, sertificēti, apmācīti, kādā veidā tiek uzglabāta informācija par klientiem, kādā veidā notiek atbildība par datu neizpaušanu un visām tām lietām, kas cilvēkiem ir personiskas.
Protams, tas ir kompromiss, un nekas nav akmenī iekalts. Pēc kāda laika, teiksim, pēc gada, kad psihologi pastrādās saskaņā ar šo likumu, varēs domāt par tā pilnveidošanu, bet, manuprāt, tā ir ļoti liela uzvara lietu sakārtošanas ziņā, jo tagad viena un nebūt ne maza joma strādās pēc vienotiem, valsts apstiprinātiem noteikumiem.
Ārkārtīgi svarīgs un tuvs man bija arī mūsu tiesībsarga Jansona kunga ziņojums. Pirmām kārtām tāpēc, ka daudzas lietas, par kurām viņš runā šajā ziņojumā, ir saistītas ar Latvijas veselības aprūpi, ar tās nepieejamību. Viņš runā par rindām, par visiem tiem trūkumiem, kurus mēs visu laiku “izbaudām” nepietiekama šīs nozares finansējuma dēļ.
Tāpēc es gribu, cienījamie radioklausītāji, vērst jūsu uzmanību uz to, ka rīt šeit, Saeimas namā, tiek rīkota konference ar tādu, es teiktu, provokatīvu nosaukumu: “Vai veselības apdrošināšana var glābt veselības aprūpi Latvijā?” To rīko Saeimas Sociālo un darba lietu komisija un Sabiedrības veselības apakškomisija. Tā ir starptautiska konference. Uzklausīsim ne tikai vietējos ekspertus, bet arī mūsu kolēģus no Igaunijas un Lietuvas, kā arī no citām valstīm, kurās šī apdrošināšana – valsts obligātā veselības apdrošināšana – pastāv jau vairāk nekā 20 gadu. Mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem – situācija ar veselības finansējumu ir nesalīdzināmi labāka.
Paralēli tam uzstāsies arī privātās jeb brīvprātīgās veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji, jo izeja ir jāmeklē, kad naudas trūkst cilvēkiem nelaimes, slimības gadījumā. Ko piedāvā privātie? Kā visas tās lietas virzās uz priekšu?
Konferences mērķis – izkustināt no “nāves punkta”, no stagnācijas šo diskusiju par finansējuma atrašanu veselības aprūpei, jo nevaram mēs tā arī palikt pēdējās vietās Eiropas Savienībā dažādu slimību izplatības un jaundzimušo mirstības ziņā.
Tas, ka nav pietiekamu līdzekļu, protams, ir tikai puse no problēmas. Otra puse – ir nepieciešamas strukturālās izmaiņas, slimnīcu tīkla optimizēšana. Taču abas šīs lietas ir jākustina vienlaikus, uzreiz, jo ne pacienti, ne ārsti nevar gaidīt, kamēr būs vairāk naudas veselības aprūpei.
Jūs varat sameklēt Saeimas mājaslapā saiti un klausīties šo konferenci tiešraidē, tādā veidā sekojot mūsu diskusijai.
Paldies par uzmanību.
Vadītāja. Paldies deputātam Romualdam Ražukam.
Līdz ar to šodien raidījums “Frakciju viedokļi” ir izskanējis. Paldies, ka klausījāties, un uz sadzirdēšanos nākamnedēļ!