Vadītāja. Esiet sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Skan pārraide “Frakciju viedokļi”. Un par šodienas Saeimas sēdes darba kārtības jautājumiem jums pastāstīs frakciju deputāti.

Pirmajam šodien vārds Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātam Raimondam Bergmanim. Lūdzu!

R. Bergmanis (ZZS).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien ļoti lielas diskusijas un debates bija par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu. Šis ir dokuments, par kuru, es domāju, mums vajadzētu arī varbūt vēl plašāk runāt, jo šajā dokumentā būtībā ir visa tautsaimniecība. Šī dokumenta izstrādē tika iesaistītas 13 ministrijas, un šis dokuments, šobrīd jau apstiprinātais, ļaus, protams, izstrādāt jaunus politikas plānošanas dokumentus, tiesību aktus un rīcības plānus, kā arī mēs ceram, kā šobrīd tika arī no tribīnes teikts, ka tam sekojošais nacionālās drošības plāns tiešām radīs iespēju finansēt un pieņemt tādus tiesību aktus, kas mūsu valsts drošību tikai stiprinās.

Viens no teikumiem, kas ir šajā koncepcijā: “Latvijas kā valsts pastāvēšanas priekšnoteikums ir visu Latvijas iedzīvotāju atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību.” Es domāju, šajā teikumā ir izteikts viss tas, kas ietver arī turpmākajos izklāstos šādu nostāju. Jo bez šīs pilsoņu attieksmes pret drošību ikvienā veidā mēs nevarēsim virzīties uz priekšu, un arī šībrīža mūsu valdības viena no prioritātēm ir visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izbūve. Un es ceru, ka arī šeit, lasot šo koncepciju, tiks ietverti visi tie nepieciešamie elementi, kas arī ir šajā visaptverošajā valsts aizsardzības sistēmā.

Ministrijām, piemēram, bija jau līdz šī gada 1. septembrim jāiesniedz viņu atbildībā esošo jomu pārskati, bet diemžēl, kā es tikko minēju, ka ir atbildīga attieksme pret valsts drošību... diemžēl ministrijām tas nav izdevies, un ir pagarināts termiņš līdz 30. novembrim. Es ļoti ceru, ka, iespējams, mēs sagaidīsim šo izvērtējumu, lai mēs varētu virzīties. Jo nupat šodien arī nacionālā attīstības plāna pirmā redakcija ir nodota plašākai sabiedrības apspriešanai, un es domāju, ka šie divi dokumenti ir ļoti būtiski, stratēģiski mūsu valsts nākotnes attīstībai. Līdz ar to es ceru, ka ikviens, kā jau šeit minēju, pieies ļoti atbildīgi šim uzdevumam, lai arī šajā dokumentā minētā civilā aizsardzība... mēs nedzīvotu līdzīgā situācijā, jo mūsu valstī civilās aizsardzības plāna izstrāde turpinās jau divus gadus, līdz ar to šobrīd mūsu valstij nav civilās aizsardzības plāna. Šajā dokumentā ir apskatītas ļoti plašas un daudzas, un dažādas jomas, kurām mums vajadzētu daudz plašāk un nopietnāk pieskarties.

Kas varbūt ir jauns šajā koncepcijā? Daudz vairāk ir runāts par bezpilota vai tā saukto dronu ietekmi uz mūsu ekonomiku un drošību. Par 5G tīklu ir pieminēts. Bet ļoti liels uzsvars, kas varbūt nebija iepriekšējās koncepcijās, ir uz kiberdrošības vidi.

Esmu priecīgs, ka šobrīd jau ir pieņemta Latvijas kiberdrošības stratēģija nākamajiem trim gadiem, bet tas... ar to, es domāju, nepietiks.

Dokumentā minēts, ka ir “zema uzticība valsts pārvaldei un politiskajām partijām”. Un es nezinu, kā mums izdosies šo sabiedrības uzticību vairot, ja, piemēram, nākamā gada valsts budžeta projektā mēs piešķiram naudu partiju finansēšanai, tajā pašā laikā nevaram nodrošināt... valstisku bērnu ēdināšanu.

Šeit, šajā dokumentā, es gribētu vēlēties, lai ir tas, ko es teicu par drošības plānu, kas ir konkrētāks nekā šie stratēģiskie virzieni, kuri ir norādīti koncepcijā, lai būtu vairāk runāts par demogrāfiju. Jo, piemēram, vakar, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā uzstājoties demogrāfam Ilmāram Mežam, es pirmo reizi dzirdēju šokējošus ciparus. Viņš ir apkopojis, ka mēs pēdējo pāris desmit gadu laikā valstī esam zaudējuši 27 procentus iedzīvotāju.

Un mēs šodien nevienu vārdu nedzirdējām... pieminam administratīvi teritoriālās reformas ietekmes izvērtējumu uz nacionālo drošību. Ja tur jau balts uz melna šajā koncepcijā ir rakstīts: šobrīd jau ir nevienmērīga attīstība starp galvaspilsētu un reģioniem. Plašu teritoriju depopulācija apgrūtina valsts iespējas tās kontrolēt. Tas ir tiešām rakstīts šajā koncepcijā. Un šobrīd mēs atkal virzāmies uz administratīvi teritoriālo reformu, kas ir viena no šīs valdības prioritātēm un kas vēl vairāk, es domāju, iztukšos mūsu lauku teritoriju.

Ja mēs visi pārcelsimies uz centriem, kas notiks ar laukiem? Tas tiešām var ietekmēt mūsu valsts drošību.

Neredzu nākamā gada budžeta projektos arī naudu ceļiem, kas arī ir saistīts ar šo administratīvi teritoriālo reformu. Kā tad mēs to atrisināsim, ja mums netiek izdalīta nauda ceļu infrastruktūrai? Ja mēs aizvērsim skolas, ja veselības nozarē... nevaram atrast naudu, ko šeit, Saeimā, visi vienkopus nobalsojām, bet tomēr... likumus, izrādās, ne vienmēr varam ievērot.

Tādā veidā, es domāju, mēs ļoti smagi ietekmējam mūsu valsts pastāvēšanas un mūsu valsts būtības un tautas kultūras saknes.

Es ceru, ka viss šis tiks ievērots un labots nākamajos dokumentos, jo šis ir stratēģiskais ietvars, bet, protams, daudz vairāk es vēlētos arī, lai... šajā dokumentā būtu par klimata pārmaiņām, bez kurām mēs visi... saskarsimies ar tiem pašiem drošības riskiem, kas ir daudz plašāki, un, protams, arī tautsaimniecības jautājumu risināšanu... šajā koncepcijā... gribētos redzēt daudz plašāk apskatītu, un viens no tiem būtiskākajiem, kas bija, šis jauninājums, kā jau es minēju, kiberdrošība un mediju telpa... tiešām par kibertelpas drošības riskiem vajadzētu pavērtēt, kāda ir valsts, pašvaldības un privātā sektora izpratne par nepieciešamību... stiprināt šo drošību vai investēt šajā jomā.

Paldies, cienījamie klausītāji. 

Vadītāja. Paldies Raimondam Bergmanim no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas.

Nākamais runās Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Rihards Kols. Lūdzu!

R. Kols (NA).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Diviem jautājumiem, kas šodien raisīja gana spraigas debates no Nacionālās apvienības skatpunkta, es vēlētos arī pievērsties.

Pirmais bija par Latvijas delegācijas dalību Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Jāsaka godīgi, esam vīlušies, ka tik pašsaprotamu, atbalstāmu un Latvijas interesēm un vērtībām atbilstošu lēmuma projektu šai Saeimai ne vien trūkst pārliecības pieņemt, bet pat trūkst dūšas skatīt jau otro Saeimas sēdi pēc kārtas, un nu jau tas ir pārcelts uz nākamo kārtējo Saeimas sēdi.

Lēmuma projektā skatījām jautājumu, kas saistīts ar to, ka Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja jūnijā atjaunoja Krievijas balsstiesības, kas tika apturētas 2014. gadā, reaģējot uz Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju, par spīti tam, ka piecu gadu laikā neredzam progresu nedz Parlamentārās asamblejas rezolūciju izpildē, nedz arī Minskas vienošanās izpildē.

Latvijas delegācija kopā ar citām līdzīgi domājošajām valstīm uzreiz pēc šī balsojuma jūnijā demonstrēja, ka lēmums atjaunot Krievijas balsstiesības ir mums nepieņemams.

Pēc dažām dienām sākas jaunais EPPA sasaukums, plenārsēde, un lēmuma projekts, par kuru jau otro nedēļu nevaram saņemties nobalsot, paredz lēmumu Latvijas delegācijai nepiedalīties EPPA plenārsēdēs līdz 2019. gada sesijas beigām vai līdz brīdim, kad Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas darba kārtībā nonāks noteikumu un procedūru projekts, kas nosaka, kā Eiropas Padome var vērsties pret dalībvalstīm, kas ar savām darbībām nonāk pretrunā ar padomes statūtiem un pamatprincipiem.

Ar šo lēmumu mēs arī aicinātu EPPA apliecināt, ka, stājoties spēkā jaunajiem noteikumiem un procedūrām, līdz šim pieņemtās rezolūcijas ir un būs Krievijai saistošas.

Un aizvadītās nedēļas sēdē, debatējot “pret” šī lēmuma projekta skatīšanas vajadzību, Latvijas EPPA delegācijas vadītāja pauda, ka Latvijai, pirmkārt, ir jāsolidarizējas ar Ukrainu. Un, ja Ukraina lems nebraukt, tad arī Latvijas delegācija nepiedalīsies.

Jau pagājušās nedēļas izskaņā bija zināms, ka Ukraina nebrauks. Pēc stīvēšanās un juridiskas akrobātikas par to, kura ir īstā delegācija un tamlīdzīgi, zinām, ka pat vecā Ukrainas delegācija nebrauks. Mēģinājumi izlocīties no savas apņemšanās ar tehniskām detaļām, mūsuprāt, nav Latvijas cienīgi.

Ukrainas delegācija, arī tās vadītāja, ir oficiāli uzrunājusi Latvijas delegāciju un arī citu delegāciju vadītājus, lūdzot solidarizēties ar Ukrainu un nebraukt uz rudens sesiju. Bet, nu, tomēr, kā mēs redzam publiskajā telpā, Latvijas delegācijas komandējumi ir pieteikti, un pēdējā preses relīzē par EP redzam, ka tomēr delegācija brauks.

Bet, lai arī EP plenārsēde sākas jau pirmdien, mēs virzām lēmuma projektu uz apstiprināšanu nākamnedēļ, lai mēs tomēr varētu parādīt to dzelteno kartīti EP, lai nepanāktu... lai nekāptu uz veciem grābekļiem un neļautu normalizēt nepieņemamo. Un neaizmirsīsim savu vēsturisko pieredzi, kas ir pierādījusi aksiomu: mazajām valstīm starptautisko tiesību principu ievērošana ir dzīvības un nāves jautājums.

Un par otro jautājumu – automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem. Ko likums nosaka pašlaik? Ja bērns piedzimis un viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, vecāki, reģistrējot bērnu, var izvēlēties viņam Latvijas pilsonību, vai arī bērns ir nepilsonis. Ja abi vecāki ir nepilsoņi, arī bērns automātiski kļūst par nepilsoni.

Bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa likumprojekts paredz, ka Latvijā dzimuši bērni par tās pilsoņiem kļūst automātiski, neatkarīgi no tā, vai kāds no vecākiem ir vai nav pilsonis. Turklāt vecākiem, bērnu reģistrējot, nav jānorāda, ka viņi bērnam grib Latvijas pilsonību.

Racionāli pārdomājot nepilsoņu institūta problemātiku, pirmajā brīdī varētu šķist, ka likumprojekta atbalstītājiem ir taisnība. 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas ir dīvaini, ka mūsu valstī vēl joprojām dzimst bērni bez noteiktas pilsonības. Kāpēc gan nenākt viņiem pretī un nepiešķirt Latvijas pilsonību jau piedzimstot? Tomēr, iedziļinoties jautājumā nopietnāk, nākas secināt, ka bažas joprojām ir pamatotas. Jāatgādina, ka nepilsoņu bērni Latvijas pilsonību var iegūt jau kopš 2013. gada, ja kāds no vecākiem, reģistrējot bērna piedzimšanu, dzimtsarakstu nodaļā pauž šādu vēlmi kaut vai mutiski. Līdz ar to bērnu skaits, kam nav Latvijas pilsonības, pēdējos gados ir krietni sarucis.

Kopumā nepilsoņu skaits Latvijā nepieaug, jo tikai viens no 10 nepilsoņu ģimenēs dzimušajiem mazuļiem netiek reģistrēts kā Latvijas pilsonis. Tas nozīmē, ka vecāku, kas savam bērnam Latvijas pilsonību nevēlas, kļūst arvien mazāk, turklāt ikvienam Latvijā dzimušam jaunietim, kas sasniedz 15 gadu vecumu, ir tiesības pašam izvēlēties pilsonību, pat ja viņa vecāki savulaik to nav izdarījuši vai reģistrējuši bērnu citas valsts pilsonībā.

Tomēr ir arī vecāki, kas savam jaundzimušajam bērnam, pat neskatoties uz to, ka pilsonības iegūšana ir vienkāršota līdz minimumam, Latvijas pilsonību neizvēlas vai – vēl sliktāk – izvēlas Krievijas pilsonību. Kāda ir šo cilvēku motivācija? Protams, tie var būt jau minētie objektīvie iemesli, piemēram, bezvīzas ceļošanas iespēja uz Krieviju, taču ļoti bieži šai iedzīvotāju kategorijai iemesli atteikties no Latvijas pilsonības ir gluži subjektīvi – lielkrievu šovinisms, impēriska izpratne par vēsturi vai negatīva attieksme pret Latvijas valsti. Ir jāsaprot, ka bērni šādās ģimenēs tiks audzināti līdzīgā ideoloģiskā gaisotnē un ar krievu skolu programmu, kurai šajā ziņā ir milzum daudz problēmu, neko mainīt nespēs. Būtu naivi cerēt, ka mums visiem labi zināmo radikāli noskaņoto, pret Latvijas valsti vērsto personāžu, Latvijas valsts nīdēju bērni izaugs par krietniem Latvijas patriotiem. Uzspiest Latvijai naidīgi noskaņotu ģimeņu atvasēm šīs valsts pilsonību, zinot, ka viņi to izmantos pretēji mūsu zemes interesēm, būtu nepiedodama muļķība.

Paldies.

Vadītāja. Paldies Rihardam Kolam no Nacionālās apvienības frakcijas.

Tagad vārds frakcijas SASKAŅA deputātam Valērijam Agešinam. Lūdzu!

V. Agešins (SASKAŅA).

Paldies.

Labdien, godātie radioklausītāji! Saeima šodien atbalstīja Nacionālās drošības koncepciju. Tagad nekavējoties tiks uzsākts darbs pie nacionālās drošības plāna izstrādes, tajā ietverot konkrētus, valsts institūcijām saistošus pasākumus, kuri īstenojami ar valsts drošību saistītu apdraudējumu mazināšanai.

Nacionālās drošības koncepcijā ir uzsvērts, ka iekšējā drošība ir saistīta ar Latvijas iedzīvotāju drošības sajūtu ikdienā, sociālekonomisko situāciju valstī. Un viens no galvenajiem iekšējās drošības elementiem ir saliedēta sabiedrība. Mums jāņem vērā tas, ka sabiedrības vienotību, attīstību un saskaņu ietekmē iedzīvotāju dažādās vēsturiskās pieredzes un vērtību orientācijas, kā arī atšķirīgā vēsturiskā atmiņa. Vienlaikus Latvijas sabiedrībā pieaug sociālā nevienlīdzība – daļa iedzīvotāju nejūtas droši par savu materiālo stāvokli un iespējām nākotnē.

Tas ir tā dēļ, ka diemžēl pēdējos gados, arī šogad, veidojot valsts budžetu, iezīmējas jauna, nepatīkama un tāda ļoti nesmuka tendence nepildīt solīto, pat to, kas ierakstīts nozares likumos. Un šeit es domāju gan augstākās izglītības finansējumu, gan problēmas ar mediķu atalgojumu, gan citus jautājumus.

Tāpēc nav brīnums, ka iekšējās drošības vidi negatīvi ietekmē sabiedrības zemā uzticība valsts pārvaldei un politiskajām partijām, kas biedru skaita ziņā ir mazskaitlīgas un saskaras ar grūtībām nodrošināt stabilu darbību ilgtermiņā.

Nacionālās drošības koncepcijā vairākkārt uzsvērts, ka viena no prioritātēm iekšējai drošībai un konstitucionālai iekārtai radītu apdraudējumu novēršanai ir saliedētas sabiedrības veidošana. Tas ir ļoti interesanti, tāpat kā koncepcijā... parādās principiāli jaunas tēzes un pieejas. Autori, piemēram, uzskata: “Saliedētu sabiedrību veido arī Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, tāpēc valstij ir jāīsteno iekļaujoša mazākumtautību politika, iesaistot tās sabiedriski politiskajos procesos un lēmumu pieņemšanā. Svarīgi ir veicināt mazākumtautību pārstāvju aktīvu iesaistīšanos pašvaldību un valsts pārvaldes darbā.” (Citāta beigas.)

Un te rodas vairāki jautājumi koncepcijas autoriem, piemēram, kādi varētu būt praktiskie soļi, lai šo plānu īstenotu, kā tas izskatīsies reālajā dzīvē, vai šinī gadījumā ir runa par pozitīvu diskrimināciju, par kaut kādām kvotām valsts pārvaldē vai par kaut ko citu? Diemžēl problēmu un neatbildētu jautājumu ir gana daudz, un mēs nezinām, vai Ministru prezidents, iekšlietu ministrs vai citi valdības ministri ir spējīgi uz šiem jautājumiem atbildēt. Katrā gadījumā pēc šīsdienas Saeimas sēdes šādas pārliecības mums nav.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Valērijam Agešinam no frakcijas SASKAŅA.

“Frakciju viedokļos” nākamā runās frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA deputāte Inese Lībiņa-Egnere. Lūdzu!

I. Lībiņa-Egnere (JV).

Labvakar, godātie klausītāji! Es sākšu ar stāstu par Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju un to, kādā vērtību krīzē tā diemžēl ir nonākusi šajā jubilejas gadā, jo šogad aprit 70 gadi, kad pēc Otrā pasaules kara tika izveidota ietekmīgākā un tiešām tāda ar lielākām ilūzijām un cerībām... lielākā cilvēktiesību organizācija.

Pēc 70 gadiem atskatoties, Eiropas Padome diemžēl ir kļuvusi par organizāciju, kura daudz runā, bet ļoti maz dara. Mēs, protams, esam pateicīgi par Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kura aizstāv šo 47 valstu cilvēku cilvēktiesības situācijās, kad viņi nespēj atrast taisnību savā valstī, taču Parlamentārā asambleja tiešām ir nonākusi krīzes situācijā, un jūnija lēmums atjaunot balsstiesības Krievijas Federācijas delegācijai ir pliķis sejā ne vien Ukrainai un Gruzijai, kas ilgstoši ir zem Krievijas militārās okupācijas varas pakļāvušas savas teritorijas, bet arīdzan mums kā valstīm, kuras aktīvi iestājušās par to, ka cilvēktiesības, likuma vara un demokrātija, uz kurām balstās Eiropas Padome, uz kurām... tā ir bijusi dibināta, ir tiešām jānostiprina, nevis vēl vairāk jānoniecina. Un tādēļ Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas delegācija ir izveidojusi īpašu sadarbības tīklu, kurā mēs ar deviņām līdzīgi domājošām valstīm – tās ir Lietuva, Igaunija... no Skandināvijas valstīm tās ir Zviedrija, Dānija, plus Lielbritānija, Polija, Gruzija un Ukraina – kopīgi esam izveidojuši jaunu sadarbības tīklu – Baltic Plus grupu, kurā mēs koordinējam savu rīcību, lai daudz skaļāk paustu balsi par to, ka šī piecu gadu okupācijas vara... Ukrainā un desmit gadu okupācijas vara Gruzijā ir patiešām pliķis Eiropas Padomes darbā.

Tādēļ nākamās nedēļas sesija ir tikai viens no mūsu darba posmiem, un tas, ka šobrīd viena no Saeimas frakcijām, kura nav pārstāvēta un nav piedalījusies nedz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas darbā, nedz arī iepriekšējā tiešām svarīgajā darbā, lai mēs apturētu Krievijas Federācijas balsstiesības, iekšpolitiski vēlas šo vienu jautājumu diskutēt šeit, Saeimas sēdē, liedzot delegācijai tik tiešām reaģēt situācijā, kad tas vienmēr ir vislabāk gan pašai Ukrainai, gan koordinējoties ar to, gan arī ar pārējām valstīm...

Nav tā, ka delegācija neuzklausītu Ukrainas lūgumu, tieši pretēji – mēs braucam tur, lai palīdzētu Ukrainai. Mēs vēl neesam iekšēji pieņēmuši lēmumu, vai mēs tiešām piedalīsimies šajās sēdēs. Vislabāk šādu lēmumu ir pieņemt uz vietas tik tiešām, kad mēs, visi kolēģi, esam kopā, nevis šeit ar paziņojumiem no Saeimas sēdes. Un kā delegācijas vadītāja arī delegācijas vārdā varu izteikt tādu kā neizpratni: nākamajā ceturtdienā, kad delegācija jau četras dienas būs pavadījusi sesijā, kādas debates vēl par to šeit, Saeimas sēdē, ir paredzamas?

Tagad pavisam īsi vēl par otru ļoti svarīgo jautājumu, kuram pieskārās jau iepriekšējie runātāji. Tā ir Nacionālās drošības koncepcija, ko katrā Saeimas sasaukumā pirmajā gadā apstiprina Saeima. Uz tās pamata tālāk tiek izstrādāti tie rīcības dokumenti, tai skaitā nacionālās drošības plāns, kuros jau ir konkrēti soļi, kā Nacionālās drošības koncepciju iedzīvināt.

Šajā koncepcijā ir vairāk apdraudējuma jomu nekā iepriekš. Un šobrīd tās ir septiņas: militārais apdraudējums, ārvalstu izlūkošanas un drošības dienestu radītais apdraudējums, kiberapdraudējums iekšējai drošībai, konstitucionālajai iekārtai radītais apdraudējums, Latvijas informatīvajai telpai radītais apdraudējums, Latvijas ekonomikai radītais apdraudējums un starptautiskā terorisma radītais apdraudējums. Šīs visas jomas ir tiešām izsvērti un līdzsvaroti aplūkotas šajā konceptuālajā dokumentā. Un šodien Saeimas debatēs mēs arī redzējām, ka gan tie ministri, kuri bija klāt un prezentēja katrs savu daļu no veiktā koncepcijas izstrādē, gan arī deputāti tik tiešām vēlas, lai šādi konceptuāli dokumenti būtu saprotami sabiedrībai, lai mēs kā sabiedrība diskutējam, debatējam, pieņemam konceptuālu uzstādījumu, un pēc tam jau ministrijas un galvenokārt valsts drošības dienesti strādā pie tā, kā to dzīvē īstenot.

Un pavisam īsi arīdzan par ļoti nozīmīgu lēmumu. Šodien otrajā lasījumā Saeima atbalstīja iepriekšējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciēto likumprojektu par nepilsoņu bērnu statusa turpmāku neturpināšanu. Īsumā varētu teikt tā, ka pēc nākamā gada 1. janvāra nebūs iespējama situācija, ka dzims arvien jauni nepilsoņi. Nākamgad 4. maijā mēs svinēsim trīsdesmitgadi mūsu neatkarībai, un šādā brīdī, protams, ir nesaprotami, kā tas ir iespējams, ka vēl joprojām dzimst jauni nepilsoņi, lai gan sākotnēji šis statuss tika uzskatīts par pagaidu un kā pagaidu ir ierakstīts arī šobrīd likumā. Mūsu frakcija atbalstīja šo likumprojektu otrajā lasījumā un cer, ka tas līdz 4. maijam noteikti tiks pieņemts arī trešajā lasījumā.

Paldies.

Vadītāja. Paldies Inesei Lībiņai-Egnerei no frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA.

Nākamajai vārds frakcijas KPV LV deputātei Ivetai Benhenai‑Bēkenai. Lūdzu!

I. Benhena‑Bēkena (KPV LV).

Labdien, dārgie Latvijas iedzīvotāji! Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens kopā ar kolēģiem izstrādāja, un šodien Saeimā pieņēmām Nacionālās drošības koncepciju.

Mēs esam valsts. Katra indivīda drošība ir drošība valstī, tāpat kā kopējā valsts drošība ir drošība indivīdam. Laikam ejot, apstākļi mainās, tomēr izaicinājumi paliek tie paši. Ja kādreiz izdzīvošanas spēja bija spēks, tad šodien tas ir prāts. Mēs katrs esam vērtība. Realizējoties mēs uzņemamies atbildību par sevi, saviem tuvajiem un Latviju. Mūsu drošības garants ir komunikācija un vēlme saprast vienam otru.

Vienota informācijas telpa, uzticama valsts iekārta veido piederības sajūtu Latvijai. Latvijai, kas esam mēs visi kopā.

Paldies, ka sadzirdējāt. Jūsu Iveta.

Vadītāja. Paldies Ivetai Benhenai-Bēkenai no frakcijas KPV LV.

Nākamā runās frakcijas “Attīstībai/Par!” deputāte Dace Bluķe. Lūdzu!

D. Bluķe (AP!).

Labdien, godātie klausītāji! Ar pārliecinošu balsu vairākumu šodien otrajā lasījumā Saeima atbalstīja likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”. Tas paredz bērniem, kuri dzimuši pēc 2020. gada 1. janvāra, vairs nepiešķirt nepilsoņa statusu.

Likumprojektu otrajā lasījumā atbalstīja 58 deputāti, “pret” bija 27 parlamentārieši, neviens nebalsoja... neatturējās.

Debates bija plašas un ilga teju divas stundas. Mūsu frakcijas “Attīstībai/Par!” deputāti aicināja atbalstīt pilsonības automātisku piešķiršanu arī tiem nepilsoņu bērniem un jauniešiem, kuri ir vecumā līdz 15 gadiem. Diemžēl Saeima neatbalstīja priekšlikumu par pilsonības piešķiršanu aptuveni 2933 bērniem un jauniešiem, kuriem Latvija ir vienīgās mājas.

“Attīstībai/Par!” uzskata, ka līdztekus citām problēmām sabiedrībā viena no lielākajām ir etniskā sašķeltība. Pilsonības piešķiršana bērniem un jauniešiem, kuri jau izjūt saikni ar Latviju, var kalpot kā pamats, uz kura veidoties saliedētai sabiedrībai.

Latvija par nepilsoņa statusa piešķiršanu bērniem regulāri saņem kritiku, piemēram, no Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas. ANO norāda, ka gadījumos, kad vecāki nespēj vai nevēlas patstāvīgi aizsargāt bērnu tiesības, valstij ir jāiejaucas un jānodrošina bērnu tiesības uz pilsonību.

Saeima šodien apstiprināja Nacionālās drošības koncepciju. Diskusija par to ir ļoti būtiska, jo situācija pasaulē kopumā ir mainījusies. Kā šodienas sēdē savā runā teica mūsu aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pēc Ukrainas kara sākuma 2014. gadā ir saasinājušās attiecības starp Eiropu, NATO dalībvalstīm un Krieviju. Ir pārkāpta virkne starptautisko līgumu un norunu. Ir zudusi savstarpējā uzticēšanās. Var slēgt, kādus līgumus grib, tiem ir tikai papīra vērtība, ja cilvēkiem nav uzticēšanās.

Ministrs arī uzsvēra, ka attiecībā uz drošības jautājumiem mums jāmaina sabiedrības domāšana un kultūra. Ir jādarbojas pretim spēcīgajai masu saziņas līdzekļu īstenotajai dezinformācijai, kas cenšas sašķelt un fragmentēt mūsu sabiedrību un valsti.

Aizsardzības ministrija strādā pie visaptverošas valsts aizsardzības koncepcijas. Mēs pārņemam pieredzi no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, kur šī lieta jau ir iesakņojusies. Gribam stāvēt uz divām kājām, nevis vienas. Viena no tām ir NATO solidaritāte, otra – Latvijas sabiedrība. Valsts institūcijām jāsadarbojas ar pašvaldībām, uzņēmējiem un sabiedrību. Sabiedrībai, ģimenēm jāzina, ko darīt krīzes situācijā.

Runājot par Nacionālās drošības koncepciju, mūsu frakcijas deputāte Dace Rukšāne kā prioritāti aicina iekļaut arī cilvēktirdzniecības izskaušanu. Cilvēktirdzniecība ir 21. gadsimta verdzība. Tiek nolaupīti cilvēki, viņiem tiek atņemtas pases, un cilvēki tiek pakļauti piespiedu darbam un prostitūcijai. Pašlaik vairākas institūcijas sadarbojas savas kapacitātes ietvaros pie prevencijas... apkarošanas, diemžēl bieži šie centieni nav koordinēti. Atbildīgās personas nereti neatpazīst cilvēktirdzniecības upurus, tāpat ne vienmēr ir iespējas palīdzēt mūsu pilsoņiem aiz Latvijas robežām. Tas ir jautājums arī par valsts iekšējo drošību, lai mūsu iedzīvotāji justos droši Latvijā un zinātu, ka viņus valsts aizsargās arī ārzemēs.

Un pēdējais. Gribu atzīmēt par atkritumu apsaimniekošanu. Saeima atbalstīja “Attīstībai/Par!” iesniegto likumprojektu, kas ir sava veida Saeimas kļūdu labojums. Atjaunosim konkurenci atkritumu apsaimniekošanas tirgū. Šo likumu savulaik pieņēma 9. Saeima. Ja šādi grozījumi būtu bijuši agrāk, “Tīrīgas” 20 gadu monopols nebūtu bijis iespējams. Mēs piedāvājam grozīt publiskās un privātās partnerības procedūras no 20 gadiem, kā tas ir patlaban, uz 10 gadiem, kā arī lai Rīgā nevarētu būt mazāk kā trīs apsaimniekošanas zonas un mazāk kā trīs konkurējošas firmas, savukārt citās pilsētās – mazāk kā divas zonas.

Likumprojektā paredzam atjaunot arī savulaik svītroto priekšlikumu – atļaut videi draudzīgiem komersantiem pašiem tirgū izvēlēties atkritumu kompāniju.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Dacei Bluķei no frakcijas “Attīstībai/Par!”.

“Frakciju viedokļus” šodien noslēgs Jauno konservatīvo frakcijas deputāts Juris Rancāns. Lūdzu!

J. Rancāns (JK).

Labdien, cienījamie klausītāji! Šodien viena no aktuālajām tēmām bija Nacionālās drošības koncepcija, saistībā ar kuru es vēlētos atzīmēt vairākas lietas.

Pirmkārt, es vēlos atzīmēt, ka mēs daudz runājam par kiberdrošības riskiem un apdraudējumiem, bet tajā pašā laikā, plānojot budžetu, mēs diezgan kūtri piešķiram naudu šo problēmu risināšanai.

Tāpat es vēlos atzīmēt, ka Latvijā šajā jomā brīvi var darboties uzņēmumi no jebkurām, tajā skaitā Latvijai nedraudzīgām, valstīm.

Es aicinu katru ministriju, valsts un pašvaldības institūciju iepazīties ar Valsts drošības dienesta rekomendācijām kiberdrošības jautājumos. Un es aicinu informācijas tehnoloģiju pakalpojumu produktu iepirkumos dot priekšroku tādiem produktiem un pakalpojumiem, kas ir sertificēti NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīs un atbilst starptautiskajiem informācijas tehnoloģiju drošības jomas standartiem. Es aicinu arī katru iedzīvotāju, kurš pērk pakalpojumus privātajā sektorā, aizdomāties par iespējamiem drošības riskiem.

Otrkārt. Runājot par kaimiņvalstu propagandas dezinformācijas un viltus ziņu problēmām, diemžēl nākas konstatēt, ka situācija ar Latvijas televīzijas kanālu pieejamību valsts austrumu pierobežā kopš 2015. gada, kad tapa iepriekšējā Nacionālās drošības koncepcija, nav īpaši mainījusies. Iedzīvotājiem joprojām ir pieejams plašs Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanālu klāsts, bet nav pieejami Latvijas televīzijas kanāli. Es aicinu aktīvāk risināt šo un arī citas sabiedrisko mediju nozarē samilzušās problēmas.

Un, treškārt, jautājums par ārvalstu izlūkdienestu radītajiem apdraudējumiem. Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka mūsu kaimiņvalstu, piemēram, Igaunijas, specdienesti ziņo plašākai sabiedrībai par spiegu notveršanas gadījumiem un uzsāktiem kriminālprocesiem. Tas kārtējo reizi daudziem iedzīvotājiem rada viedokli, ka Igaunijā specdienesti strādā labāk nekā pie mums. Lai veicinātu lielāku sabiedrības uzticēšanos un mazinātu šaubas par mūsu specdienestu spējām, es aicinu mūsu drošības iestādes iespēju robežās daudz vairāk un aktīvāk informēt sabiedrību par konstatētajiem spiegošanas gadījumiem, ierosinātajiem kriminālprocesiem, novērsto kaitējumu, kā arī dažādiem drošības riskiem un provokācijām.

Un visbeidzot. Runājot par iekšējās drošības dimensiju, vēlos atzīmēt, ka savā ikdienas darbā arvien vairāk sastopos ar situācijām, ka noziegumos cietušajiem ir pašiem jācīnās par savām tiesībām, ka iedzīvotājiem un pat advokātiem ir jācīnās pret valsts mantas izzagšanu pašvaldībās. Atsevišķi notikumi un epizodes norāda uz formālu attieksmi un pieeju, ka iestāžu amatpersonas savus pienākumus pilda nevis pēc būtības, lai radītu drošāku vidi, bet koncentrējas uz formālu pieeju un cipariem atskaitēs.

Es aicinu visas amatpersonas atcerēties, ka likumi un valsts ir cilvēkiem, nevis... cilvēki valstij un likumiem.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Jurim Rancānam no Jauno konservatīvo frakcijas.

Līdz ar to šodien “Frakciju viedokļi” ir izskanējuši. Paldies, ka klausījāties, un uz sadzirdēšanos nākamnedēļ!