Vadītājs. Labdien, cienījamie radioklausītāji! Kā ik ceturtdienu pēc Saeimas kārtējās sēdes no Saeimas nama Rīgā skan raidījums „Frakciju viedokļi”.

Turpmākajās minūtēs Saeimas frakciju pārstāvji pastāstīs jums par Saeimas šodienas sēdes aktualitātēm.

Pirmā runās Zatlera Reformu partijas frakcijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere.

I.Lībiņa-Egnere (ZRP).

Labdien, godātie radioklausītāji! Šodien bija pēdējā Saeimas sēde pirms Saeimas brīvlaika un pirms Klusās nedēļas. Un man ar ļoti lielu rūgtumu un nožēlu jāsecina, ka mēs šajā sēdē redzējām, ka vēl aizvien Zaļo un Zemnieku savienība dara visu, lai taranētu mūsu ceļu uz sabiedrības uzticības atgūšanu parlamentam.

Un es vēlos teikt, ka šodienas balsojums par likumprojektu „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kurš tika izstrādāts, visus viedokļus „par” un „pret” tiešām plaši debatējot gan ar tiesībzinātņu ekspertiem, gan pašu deputātu starpā... Arī visu Saeimas frakciju izvirzītie pārstāvji darba grupā, kura strādāja pie šiem Satversmes grozījumiem, tajā skaitā Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas izvirzītie pārstāvji (īpaši vēlos uzsvērt Jurševskas kundzi, kura piedalījās visās šajās darba grupās!), atbalstīja to, ka Satversmē ir izdarāmi grozījumi, kas paredz Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšanu atklātā balsojumā.

Šodien, kad mums pēc darba grupas darba un pēc šī izstrādātā likumprojekta izskatīšanas Juridiskajā komisijā, kur Zaļo un Zemnieku savienības frakciju pārstāv Dana Reizniece-Ozola, tika panākta divu trešdaļu vienošanās, ka mēs virzām šo likumprojektu izskatīšanai šajā Saeimas sēdē, pirms Lieldienām, tādējādi apliecinot, ka Saeima pilda saviem vēlētājiem doto solījumu, ka mēs esam par atklātiem balsojumiem, nevis par „plīvuriem” un meliem saviem vēlētājiem... un slēpjoties aiz balsošanas pogām... Tik tiešām!... Manuprāt, man kā kolēģei tas ir spļāviens sejā, un es domāju, ka tas ir spļāviens sejā, iespējams, arī daudziem no jums.

Otrs jautājums, kas bija šajos Satversmes grozījumos, bija jautājums par deputātu imunitātes pilnveidošanu. Šobrīd deputātu imunitāte ir ļoti plaša nevis tādēļ, ka tā būtu plaša pēc būtības un nepieciešami plaša, bet gluži vienkārši tāpēc, ka tad, kad par deputātu imunitāti lēma Satversmes autori, tobrīd gan kriminālprocesuālais regulējums bija cits, gan administratīvi procesuālais regulējums bija cits, gan arī tas konteksts, kādā deputātu imunitāte tika uztverta Eiropas demokrātiskajās valstīs, bija cits.

Mums ir virkne lēmumu šeit, Saeimā... Gandrīz katrā Saeimas sēdē tiek lemts par kāda deputāta saukšanu pie administratīvās atbildības vai nu par ātruma pārkāpšanu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma gadījumā, vai arī par kādu ziņu nesniegšanu kādai no institūcijām, kaut gan ir noteikts pienākums šīs ziņas sniegt, un visos šajos gadījumos Saeima tā kā lemj, vai šī persona būtu sodāma vai nebūtu sodāma, un visos šajos gadījumos deputātiem ir pienākums tā kā vēlreiz apliecināt, ka mēs, deputāti, esam pakļauti likumam tieši tāpat kā visi pārējie, ka mēs, deputāti, nebaidāmies no soda, ko mēs paši, likumdevēji, esam noteikuši: tas ir kāds maksājums vai kā citādi izciešams administratīvā pārkāpuma gadījumā. Un arī attiecībā uz šiem grozījumiem manis minētie pārstāvji, kuri tik tiešām gan darba grupā pie Satversmes grozījumu izstrādes, gan arī Juridiskajā komisijā bija apliecinājuši savu atbalstu, šodien vai nu atturējās, tādējādi aizplīvurojot savu balsojumu „pret”, pat ļoti labi apzinoties, ka atturēšanās sekas ir grozījumu neatbalstīšana, vai bija par slinku nospiest balsojuma pogu, kaut arī sēdēja savā darba vietā, jo deputātam ir jāatrodas darba vietā Saeimas sēdes laikā. Un tas ir nepiedodami, ka viņš nespēj sekot darba kārtībai un nobalsot. Tas ir vienīgais deputāta darba instruments, un tas ir vienīgais darba pienākums, par ko mēs atbildam jūsu, tas ir, vēlētāju, priekšā.

Tāpēc man diemžēl šodien, šajā laikā pirms Klusās nedēļas un šajā pēdējā Saeimas sēdē pirms brīvdienām, pat ir grūti runāt par tām labajām lietām, ko šodien Saeima lēma, jo bija virkne likumprojektu, kas tika pieņemti gan galīgajā lasījumā, gan otrajā lasījumā. Bet tas, ka mēs nespējām izdarīt apsolīto un nodrošināt, ka Satversmē tiktu noteikts, ka Valsts prezidentu un Satversmes tiesas tiesnešus mēs ievēlam atklāti (mēs atbildam, mēs spējam argumentēt, mēs kāpjam tribīnē, ja kāds ir „pret”, un sakām: „Argumentus!”, un pārliecinām pārējos), un tas, ka imunitātes jautājumā mēs vēl joprojām slēpsimies aiz tā, ka deputāti ir neaizskaramāki par citiem... Un mēs atceramies šo nu jau slaveno balsojumu par Šlesera kunga neizdošanu kratīšanai viņa īpašumā, un arī šāds regulējums Satversmē turpmāk pastāvēs, un man ir tiešām bažas par to, kā tas varētu nākotnē tikt izmantots, jo citu argumentu par balsošanas motīviem no kolēģiem no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas man gluži vienkārši nav. Šodien debatēs tie neizskanēja. Un tas ir, manuprāt, pliķis sejā daudziem no tiem, kuri tomēr pamatojās uz iepriekš Juridiskajā komisijā pausto atbalstu.

Paldies.

Vadītājs. Paldies Inesei Lībiņai-Egnerei.

Nākamajam vārds frakcijas VIENOTĪBA deputātam Arvilam Ašeradenam.

A.Ašeradens (VIENOTĪBA).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien tiešām Saeimā bija ražīga diena, taču ražīga tā bija tikai tāpēc, ka bija daudz jautājumu. Deputāti izskatīja daudz dažādu jautājumu, arī gari debatēja, bet jāsaka, ka īpaši auglīgi tas nebija. Un, protams, pats svarīgākais bija Satversmes grozījumu nepieņemšana. Tas, jāsaka, šokēja, un mēs, protams, esam... nu, maigi sakot, pārsteigti par Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas, teiksim, rīcību, kas tomēr ir zināmā mērā tāda bezatbildīga rīcība: jautājumā par Satversmes grozījumiem viņi vai nu nebalsoja, vai arī atturējās no balsojuma, vai balsoja „pret”.

Mēs arī pievienojamies domai, ka... Bija sen vēlētājiem apsolīts izdarīt izmaiņas Satversmē, un es domāju, ka tie... īpaši tie grozījumi, kas paredz būtiski samazināt deputātu imunitāti pret administratīvo sodīšanu, vienkārši noliek deputātu tādā pašā statusā kā ikvienu iedzīvotāju, un es domāju, ka šeit ir vairāki tādi aspekti, kas ir svarīgi. Šis īpašais deputātu imunitātes statuss vairāk ir attiecināms uz 18.gadsimtu, kad deputātus vajāja monarhi. Mūsdienu modernajā sabiedrībā deputāts ir tāds pats kā jebkurš valsts iedzīvotājs.

Protams, otra lieta, kas ir jau sen diskutēta politiskajos kuluāros, ir atklātie balsojumi, un man liekas, ka arī šajā sakarā vairs īpaši nav ko atzīmēt. Tas ir ļoti svarīgs balsojums, tas ir balsojums gan par Satversmes tiesas tiesnešiem, gan par Valsts prezidentu. Sabiedrībai ir jāzina, kā vēlē deputāti... sabiedrības ievēlētie deputāti, un tiem jāspēj ļoti labi paskaidrot savu viedokli.

Tā ka ļoti žēl, ka tas šodien nenotika, īpaši tādēļ, ka, reaģējot uz pirmajiem iesniegtajiem labojumiem, Saeima, arī Juridiskā komisija rīkojās ļoti atbildīgi, savācot dažādu frakciju pārstāvju darba grupu, kura tiešām ļoti rūpīgi iedziļinājās šajā jautājumā, un, manuprāt, gan visa anotācija, gan visi dokumenti rādīja, ka šis likumprojekts ir perfekti izstrādāts.

Tā ka ļoti žēl, ka tas šodien nenotika. Es domāju, ka tas ir diezgan nenovērtējams zaudējums – nenobalsot šodien par konstitūcijas labojumiem.

Otra lieta, kas man kā parlamentārajam sekretāram liekas ļoti svarīga, ir tā, ka šodien Saeima atbalstīja valdības virzīto likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””, proti, atbalstīja tā nodošanu komisijām, un īpaši labi ir tas, ka, ņemot vērā to, ka plānots ir to pieņemt līdz šā gada Jāņiem, tas dod iespēju... dos iespēju izskatīt rūpīgi visos trijos lasījumos šo likumprojektu. Protams, šis likumprojekts ir svarīgs, īpaši tādēļ, ka agri vai vēlu tas skars jebkuru Latvijas iedzīvotāju, viņam sasniedzot pensionēšanās vecumu. Šie jaunie likuma grozījumi paredz to, ka pensionēšanās vecums tiks pagarināts, sākot jau ar 2014.gada 1.janvāri, katru gadu par trim mēnešiem, bet, sākot ar 2016.gadu, – ik gadu par sešiem mēnešiem, līdz 2020.gadā būs sasniegts 65 gadu vecums.

Ņemot vērā to, ka šobrīd ir diezgan augsts bezdarba līmenis, un ņemot vērā to, ka cilvēki ir rēķinājušies ar... Mēs esam rēķinājušies ar to, valdība ir rēķinājusies ar iespējamu iedzīvotāju nevēlēšanos, teiksim, strādāt ilgāk, tad līdz ar to tiek saglabāta priekšlaicīgas pensionēšanās iespēja, kas, teiksim, līdzsvaro šo likuma normu.

Un vēl jāsaka tādas varbūt vairāk tehniskas lietas: lai, teiksim, stabilizētu sociālo budžetu, paredzēts no 2014.gada palielināt minimālo apdrošināšanas stāžu no 10 uz 15 gadiem, bet no 2020.gada – uz 20 gadiem.

Ja mēs runājam par to, kādēļ šis likumprojekts nepieciešams, tad, protams, mums jārunā par to, ka šobrīd, pēckrīzes situācijā, sociālais budžets strādā ar mīnusa zīmi un jau kopš 2009.gada tas strādā ar deficītu, un uzkrājums, kas bija līdz šim veidojies sociālajā budžetā, beigsies jau 2013.gadā, un tad sociālajam budžetam būs jāaizņemas no pamatbudžeta.

Protams, īpašu situāciju radīja jaunā tautskaite: mēs dabūjām zināt demogrāfisko situāciju. Protams, tas lika mainīt valdības plānus, kas paredzēja šo pensionēšanās vecuma pagarināšanu uzsākt no 2016.gada.

Tie šodien būtu varbūt tie svarīgākie notikumi Saeimā. Protams, es vēl labprāt pieminētu Publisko iepirkumu likumu, kurā šodien tika veikti daudzi uzlabojumi. Es domāju, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs likums, raugoties no tautsaimniecības viedokļa, jo, protams, valsts ir lielākais iepircējs valstī un tirgus dalībniekiem ir ārkārtīgi svarīgi, ka šeit ir skaidri saprotamas normas, kuras vienkārši uzlabo konkurences situāciju valstī.

Paldies.

Vadītājs. Paldies frakcijas VIENOTĪBA pārstāvim Arvilam Ašeradenam.

Nākamais runās Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāts Imants Parādnieks.

I.Parādnieks (VL–TB/LNNK).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Jāpiekrīt kolēģim, ka tiešām pēc ilgāka laika bija beidzot tāda darbīga atmosfēra Saeimā. Bet tās sajūtas ir divējādas, jo ir gan mieles, gan arī patīkami, ka ir labi lēmumi pieņemti.

Tomēr, paturpinot kolēģa teikto par valdības iesniegto likumprojektu, kas paredz pensionēšanās vecumu palielināt jau no 2014.gada, jāteic, ka Nacionālās apvienības pozīcija ir tāda: mēs principiāli atbalstām un uzskatām, ka tas ir labi! Ir nepieciešams, lai cilvēki darbspējīgā vecumā būtu pēc iespējas ilgāk un, galvenais, lai viņi būtu nodarbināti. Kurā brīdī iestājas pensijas vecums? Tā tas ir visā pasaulē: mēs ejam uz to, ka mūža ilgums palielinās, un attiecīgi arī pensionēšanās vecums palielinās. Jautājums ir tikai par to, kad tas notiek un kā tas notiek. Un šeit tas galvenais uzsvars ir tieši uz nodarbinātību. Šobrīd mums tieši starp pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir ap 16 procentiem tādu, kas ir bezdarbnieki, bet Lielbritānijā, kur darbojas īpaša programma šai vecuma grupai, bezdarbnieku starp šā vecuma cilvēkiem ir tikai 3 procenti. Šādi salīdzinot, redzam, ka mums ne tikai ir vērts, bet noteikti vajag aizdomāties! Bet es gribu uzsvērt, ka Nacionālā apvienība šo jautājumu skatīs kompleksi un panāks, ka tikai tad, ja nodarbinātības jautājuma risinājums tiek atrasts un pieņemts kopā, tas ir, vienlaicīgi, ar likumu par pensionēšanās vecuma palielināšanu no 2014.gada... ka tikai tādā gadījumā tā palielināšana ir atbalstāma. Jo nav jau jēgas mēģināt it kā taupīt sociālajā budžetā, tajā pat laikā par pusgadu palielinot šo vecuma cenzu un palielinot tādējādi arī bezdarbnieku armiju. Tas tāpat būs slogs sociālajam budžetam. Nu nekādi nevar būt galvenais mērķis šī cenza palielināšanai tikai sociālā budžeta taupīšana! Tas ir pilnīgi viennozīmīgi!

Arī tas, ko teica kolēģis Ašeradena kungs par to, ka drīz būs jāaizņemas no pamatbudžeta, laikam tikai daļēji atbilst patiesībai, jo... Kamēr sociālajā budžetā būs māmiņu algas, no kurienes tiek maksāta šī pozīcija, vai pensiju piemaksas, tikmēr, protams, var runāt par to, ka drīz sociālais budžets būs iztērēts. Bet cik tad no tā pirms tam ir paņemts? Tas finansējums, kas nebija paredzēts šinī budžetā... Tā ka šeit vēl nebūs vis tik vienkārši. Jautājums, kā es jau teicu, ir jārisina kompleksi. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana būs atkarīga arī no tā, kāda būs iespēja priekšlaicīgi pensionēties, piemēram, atkarībā no bērnu skaita. Tā arī ir Nacionālās apvienības stingra pozīcija, ka tam risinājumam būtu jābūt iekļautam likumā.

Otra lieta, kas šodien tika pieņemta... pareizāk sakot, netika pieņemta. Tiešām rada dziļu neizpratni tas, ka deputātu imunitāte tika atstāta esošajā apjomā, kaut arī, šķiet, visnotaļ saprotam un atbalstām visas sabiedrības viedokli, ka deputātiem nevajadzētu īpaši atšķirties no citiem cilvēkiem. Tā kā šo balsojumu, izgāza opozīcija – Zaļo un Zemnieko savienība un „Saskaņas Centrs” –, es ceru, ka viņu pārstāvji, kolēģi no abām šīm frakcijām, tūlīt paskaidros savu motivāciju.

Atklātie balsojumi, manuprāt, ir visnotaļ pamatoti...

Bet noslēdzu ar divām pozitīvām lietām.

Pateicoties Nacionālās apvienības iniciatīvai, šodien Krājaizdevu sabiedrību likumā tika pieņemti grozījumi, kas dod iespēju krājaizdevu sabiedrībām attīstīties novados. Tās ir kā laba alternatīva bankām, īpaši tām, kuras varbūt pat nestrādā tik daudz lauku novados. Un, ja, pieņemsim, lauksaimniekiem sējas laikā nav iespējas aizņemties no bankām, tad krājaizdevu sabiedrības būtu ļoti laba alternatīva. Un, jā, arī jaunajiem uzņēmējiem... Tagad šis likumprojekts otrajā lasījumā tika pieņemts jeb apstiprināts. Tur gan, jāsaka, ir vēl gana daudz darba, un izveidota ir atsevišķa darba grupa, lai vēl pilnveidotu šo likumprojektu.

Un otra pozitīvā lieta. Saimnieciskā komisija savā pēdējā sēdē (ar Saeimas lēmumu šī komisija tiek likvidēta un daļēji tās funkcijas tiek nodotas Publisko izdevumu un revīzijas komisijai) ir pieņēmusi (arī pēc Nacionālās apvienības iniciatīvas) ļoti labu lēmumu – izveidot pie Saeimas nama velosipēdu novietni, tā ka turpmāk visi, kas dosies, sevišķi jau tagad, nupat atklātajā velosipēdu sezonā, uz Saeimas namu tikties ar deputātiem un kādos citos darba jautājumos, varēs novietot savus velosipēdus un doties darba darīšanās. Es ceru, ka visai drīz arī šo pieņemto lēmumu realizēsim dzīvē.

Paldies.

Vadītājs. Paldies Imantam Parādniekam no Nacionālās apvienības frakcijas.

Un nākamais runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Uldis Augulis.

U.Augulis (ZZS).

Labdien, cienītie radioklausītāji! Šodien Saeima izskatīja vairākus likumprojektus. Es pieskaršos, manuprāt, trim svarīgākajiem likumprojektiem.

Vispirms jāpiemin divi likumprojekti „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Vienu ir iesnieguši deputāti, otrs ir alternatīvais Juridiskās komisijas sagatavotais likumprojekts.

Par pirmo. Tur bija piedāvāti atklātie balsojumi. Pati koalīcija un Juridiskās komisijas vadība aicināja šo likumprojektu neatbalstīt. Protams, mēs pievienojāmies koalīcijai un šo likumprojektu neatbalstījām.

Otrais bija sagatavotais alternatīvais likumprojekts, kur faktiski šinī brīdī bija sajaukti kāļi ar burkāniem kopā, faktiski lemjot par divām dažādām lietām, kas Satversmē ir ļoti svarīgas, un, protams, bez tām diskusijām, kas... jau šobrīd bija Juridiskajā komisijā, bet mēs uzskatījām, ka to vēl joprojām ir bijis par maz, neesam sagaidījuši Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli par visiem Satversmes grozījumiem kopumā.

Tāpat mēs uzskatījām, ka ir nepieciešams atrisināt vēl citus jautājumus, tādus kā atbalsts... un jautājums par pašvaldībām, kas šobrīd nav regulēts Satversmē. Tad droši vien visi iesniegtie priekšlikumi, kas paredz grozījumus Satversmē, būtu skatāmi katrs atsevišķi, nevis mēģinot ielikt dažādas lietas un sabiedrībai mēģinot pierādīt, cik kurš ir labāks.

Nu, mēs šinī brīdī uz dažādiem Zatlera Reformu partijas populismiem un kopumā tiesiskuma koalīcijas populismiem neesam gatavi. Mēs esam gatavi strādāt, diskutēt, lai mēs pieņemtu tiešām atbildīgus lēmumus, jo Satversme nav vienkāršs papīrītis. Satversme ir mūsu pamatlikums, kur... Visiem deputātiem ir jāpieņem svarīgi lēmumi, kas skars, protams, visu sabiedrību, sabiedrības attieksmi. Un vienkārši pieņemt lēmumus, ja it kā liekas, ka uz šo brīdi tie ir ļoti labi... Nu, diemžēl mēs, kā to rāda pieredze, nonākam pie tā, ka vēlāk izrādās, ka šie lēmumi bijuši kļūdaini. Tāpēc mēs esam par to, ka ir jādiskutē un jāpieņem šis likums tāds, kāds visiem, sabiedrībai un mums pašiem, būtu pieņemams.

Vēl viens likumprojekts, par ko es šodien gribu runāt, ir „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””. Zaļo un Zemnieku savienība arī to neatbalstīja. Neatbalstījām pirmām kārtām tikai tāpēc, ka mēs neredzam iemeslu, lai šobrīd tādā steigā nolemtu, ka ir nepieciešams pensionēšanās vecumu palielināt jau no 2014.gada.

Mana savulaik izstrādātā ilgtermiņa vīzija par sociālā budžeta ilgtspēju, kas tika virzīta kā informatīvais ziņojums arī uz valdību, līdz galam neguva atbalstu attiecībā uz priekšlikumiem, kas bija paredzēti. Labāk izvēlējās palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevis sakārtot budžetu, izņemot no budžeta ārā tās lietas, kas tur nekad sākotnēji nav bijušas paredzētas, tādas kā piemaksas pie pensijām, kas ir jāfinansē no pamatbudžeta, un vecāku pabalsti, kas ir jāfinansē no pamatbudžeta; tad mēs redzētu, ka sociālais budžets ir pašpietiekams un spējīgs arī strādāt ilgtermiņā, ja, protams, visas tās lietas izdarītu.

Bija vienošanās ar sociālajiem partneriem, ka no 2016.gada pakāpeniski mēs varētu palielināt pensionēšanās vecumu, taču vienlaicīgi jābūt skaidram valdības un valsts redzējumam par to, kā mēs palīdzēsim un kā mēs nodarbināsim tos cilvēkus, kas ir pirmspensijas vecumā, lai šie cilvēki nenonāktu pabalstu saņēmēju lokā, jo, ja šie cilvēki kļūst par pabalstu saņēmējiem – vienalga, vai tas ir bezdarbnieka pabalsts vai kādi sociālie pabalsti no pašvaldībām –, tad kopumā valsts publiskās finanses neko neiegūst. Līdz ar to, ja pieņem šādus grozījumus, tad – vienalga, vai pensionēšanās vecuma palielināšanas sākuma gads ir 2016.gads vai kāds cits gads, – ir jābūt arī nodarbinātības programmai, lai cilvēkiem, sabiedrībai būtu pilnīgi skaidrs, ko viņi darīs tanī periodā pirms pensijas.

Un kā pēdējo es gribu pieminēt Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumu, kurā tika veikti grozījumi, lai varētu tās ģimenes, kam ir bērni invalīdi, atviegloti maksāt transportlīdzekļa gadskārtējo nodokli. Papildus tam bija manis iesniegtais priekšlikums, ka ieņēmumi no šā nodokļa... ka šis samaksātais nodoklis novirzāms valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanai, jo uzturēšana ir tas svarīgākais, kas uz šo brīdi mums ir vajadzīgs, – periodiska uzturēšana. Laicīgi ir jāatjauno visas virskārtas, nevis jāgaida, līdz ceļš būs sabrucis! Nu, diemžēl šo priekšlikumu Saeima kopumā neatbalstīja, un turpināsim tādā pašā apmērā, kā līdz šim tas ir bijis, bojāt tos ceļus un nevarēsim tos sakopt savlaicīgi.

Otrs priekšlikums paredzēja samazināt gadskārtējo nodokli motociklistiem. Motociklisti krīzes laikā solidarizējās ar visu sabiedrību un piekrita, ka palielina šo nodokli, bet nu nav šis nodoklis samērīgs, jo motociklus, kvadriciklus lieto faktiski tikai pusgadu, ja klimatiskie apstākļi to atļauj (ir arī gadi, kad ir īsāki šie periodi!), un maksāt par pilnu gadu nodokli – nu, tas nav samērīgi. Līdz ar to bija mans priekšlikums, ka šie nodokļi ir jāsamazina un, kā es jau teicu, protams, ieņēmumi no šā nodokļa jānovirza valsts un pašvaldību autoceļu uzturēšanai.

Es savos priekšlikumos ierosināju samazināt arī automašīnām šo nodokli, jo, ja mēs paskatāmies – katrs braucējs, katrs gājējs var redzēt, cik daudz automašīnu ar latviskām numura plāksnītēm... Brauc ar igauņu numuriem, brauc ar lietuviešu numuriem... Nu šeit mēs redzam, ko nozīmē, ka mums nav samērīgi ar pārējām Baltijas valstīm: lielā starpība tomēr veicina to, ka autotransporta reģistrācija notiek mūsu kaimiņvalstīs.

Paldies.

Vadītājs. Paldies Auguļa kungam no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas.

Un pēdējais šodien runās politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

Paldies.

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Vēlos paust frakcijas „Saskaņas Centrs” viedokli par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

Varas partiju – VIENOTĪBAS, ZRP un Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” – pārstāvji šodien „nulles” lasījumā ir atbalstījuši pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu jau no 2014.gada. To paredz Labklājības ministrijas virzītie grozījumi likumā „Par valsts pensijām” un koncepcija par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā. Interesanti, ka valdības līmenī, spriežot par koncepciju, lēmums tika pieņemts pat bez ministru debatēm. Acīmredzot ministrus no varas partijām kaut kā mazāk šis jautājums interesē. Tomēr galīgais lēmums ir jāpieņem Saeimai trijos lasījumos. Jāsaka, ka iepriekšējās valdības atbalstītie grozījumi likumā „Par valsts pensijām” paredzēja pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu, sākot ar 2016.gadu. Tomēr reforma mums nezināmu iemeslu dēļ tiks paātrināta. Pakāpeniska pensionēšanās vecuma paaugstināšana skars cilvēkus, kuri dzimuši, sākot ar 1952.gada 1.janvāri. Šī reforma vistiešāk attieksies uz iedzīvotājiem, kuri dzimuši laika periodā no 1952.gada līdz 1957.gadam, tas ir, apmēram uz 50 tūkstošiem cilvēku. Valdības lēmums paredz, ka pašreizējais pensionēšanās vecums – 62 gadi – 2014.gadā un 2015.gadā tiks palielināts par trim mēnešiem, savukārt no 2016.gada ik gadu to palielinās par pusgadu, līdz 2020.gadā tiks sasniegts 65 gadu vecums.

„Saskaņas Centru” satrauc fakts, ka Labklājības ministrija nav ņēmusi vērā desmitiem tūkstošu anketu, kuras Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vēstuļu akcijā cilvēki aizpildīja, pauzdami nepārprotamu „pret” attiecībā uz valdības ieceri uzsākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014.gada.

Lasot dažādus preses izdevumus, es redzu, kādi labi aprobēti un emocionāli ietekmīgi paņēmieni tagad tiek izmantoti, lai vienkāršu cilvēku pārliecinātu par to, ka „Saskaņas Centra”, arodbiedrību un citu oponentu pretargumenti nav nekas cits kā tikai atsevišķu personu neizpratne par problēmu būtību. Turklāt konteksts un veids, kā tiek plānota pensionēšanās vecuma paaugstināšana, pilnīgi noteikti ir pretrunā ar cilvēktiesībām.

Nav pagājis pat pusgads kopš varas partiju iepriekšējā solījuma, ka pensiju jomā nekas netiks pasliktināts! Patlaban jau ir nākamie signāli, kas, manuprāt, no tiesiskās paļāvības viedokļa, ir pilnīgi nepareizi. Sabiedrībai ir jātic vīzijai un konkrētam politiķu solījumam, it īpaši par sociāli ekonomisko jautājumu loku. Ja politiķi nolēma paaugstināt pensionēšanās vecumu, iedzīvotāji tam būtu laicīgi jāsagatavo. Bet tagad mēs dzirdam pilnīgi citu retoriku. Manuprāt, ar sabiedrību tā nedrīkst manipulēt un spēlēties. Tas ir pazemojoši un prettiesiski! Latvijas Republikas Satversmē ir pants, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana – tas pilnīgi noteikti ir jautājums par ilgtermiņa programmu.

„Saskaņas Centrs” iebilst pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu – un iebilst vairāku iemeslu dēļ. Minēšu tikai divus iemeslus šoreiz.

Pirmkārt. Latvijā dzīves ilgums ir pārāk mazs. Pēc 2010.gada datiem, vīrieši vidēji dzīvo tikai 67 gadus, bet sievietes – 77 gadus. Ja pensijas vecums tiks paaugstināts līdz 65 gadiem, daudzi vīrieši līdz pensijai gluži vienkārši nenodzīvos, un turklāt tas var atsaukties uz motivāciju maksāt nodokļus. Kāda jēga, ja normālu pensiju tik un tā nesaņemsi? Faktiski pensionēšanās vecuma paaugstināšana – tas ir valsts saistību pret nodokļu maksātājiem pārkāpums.

Otrkārt. Ja vecāka gadagājuma cilvēkiem nebūs iespēju doties pensijā, viņiem būs kaut kā jānopelna sev iztika. Bet tieši pirmspensijas vecuma ļaudīm atrast darbu ir īpaši grūti, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi izmanto iespēju doties priekšlaicīgā pensijā. Cilvēks vecumā pēc 60 gadiem, kuram ir daudz dažādu hronisku kaišu, jau nu vairs nevar kraut vagonus! Daudzi cilvēki paliks bez iztikas līdzekļiem, un tas nozīmē, ka valstij kādu laiku nāksies viņiem maksāt bezdarbnieka pabalstu, bet pēc tam viņi vērsīsies vietējā pašvaldībā ar lūgumiem pēc sociālās palīdzības un maznodrošinātās personas statusa piešķiršanas.

Tāpēc ekonomiskais ieguvums no pensionēšanās vecuma paaugstināšanas ir vairāk nekā apšaubāms. Nav jēgas paaugstināt pensionēšanās vecumu, ja netiek radītas jaunas darba vietas un speciāla programma pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Līdz ar to šodien, atšķirībā no VIENOTĪBAS, atšķirībā no ZRP un atšķirībā no Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, mēs balsojām „pret” pensionēšanās vecuma paaugstināšanu.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka mēs pilnīgi noteikti turpināsim prasīt no amatpersonām atbildību par valstī notiekošajiem procesiem, darbībām un bezdarbību.

Paldies par uzmanību.

Vadītājs. Paldies Agešina kungam no politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas.

Līdz ar to šodienas tiešraide „Frakciju viedokļi” ir izskanējusi. Paldies, ka klausījāties. Un visu labu!