Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Mīļie tautieši!

Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pagājuši 25 gadi. Tieši pirms gadsimta ceturkšņa šajā dienā pieredzējām principiālu taisnīguma uzvaru pār netaisnību un patiesības augšāmcelšanos. Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Ar to tika pavērts ceļš mūsu valstiskuma atdzimšanai, kuru varmācīgi bija pārtraukusi padomju okupācija.

Daudziem Latvijas pilsoņiem šo neatkarības atjaunošanas dienu nebija lemts pieredzēt. Daudzi uz valsts atjaunošanu cerēja gandrīz visu mūžu, līdz izšķirošo pagrieziena brīdi Latvijas vēsturē sagaidīja. Vēl kā bērni un jaunieši valsts neatkarības atjaunošanu piedzīvoja tā Aukstā kara laika paaudze, kurai piederu arī es.

1990.gada 4.maijā Latvijas valsts tika atjaunota, balstoties uz valsts nepārtrauktības pamata – 1918.gada 18.novembra Latviju. Tas uzsvērts arī Satversmes ievadā jeb preambulā, kuru Saeima pieņēma aizvadītā gada jūnijā.  

Vairākas latviešu paaudzes padomju okupācijas režīmā uzauga izolācijā no pārējās pasaules. Tomēr tautas lielākā daļa arī šajā periodā saglabāja savu garīgo piederību Eiropai un tās vērtībām. Tā neatzina okupācijas varu, neaizmirsa Latvijas valstij un tautai nodarīto. Pretestība okupācijas režīmam dažādās formās nebija apsīkusi.

Visgrūtākajos apstākļos mūsu tauta saglabā mūžīgas vērtības. Par to liecina mūsu izraušanās no pusgadsimtu ilgās apspiestības un stagnācijas. Mēs spējām pieprasīt un atgūt brīvību.

Nacionālu, demokrātisku, eiropeisku Latvijas valsti vēlējās atgūt latviešu valstsnācijas lielākā daļa un arī te dzīvojošās mazākumtautības.

Cilvēktiesību grupas „Helsinki-86” dalībnieki nāca kā pirmie. Latvijas Nacionālā neatkarības kustība par mērķi uzstādīja Latvijas atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata. Pilsoņu kongress precizēja un popularizēja Latvijas valstiskuma nepārtrauktības tiesiskos principus. Latvijas Tautas fronte spēja apvienot visus tos dažādos strāvojumus, kas pastāvēja uz 1918.gada 18.novembra Latvijas atjaunošanu.

Neraugoties uz šķietami nepārvaramām pretrunām, kuru dēļ šīs organizācijas konkurēja un pat apkaroja viena otru, tās darbojās vienā – Latvijas valsts atjaunotnes virzienā.

Bet bija arī citi. Zināma toreizējās Latvijas iedzīvotāju daļa vēlējās, lai te turpinātu pastāvēt Padomju Savienības okupācijas režīms. Lai pat formāli neatkarīga Latvija tomēr būtu Latvijas PSR turpinājums. Tie bija galvenokārt PSRS pilsoņi, kas šeit bija ieradušies padomju okupācijas režīma kolonizācijas politikas rezultātā. Tie apvienojās Interfrontē un pieprasīja atzīt par likumīgām pusgadsimtu ilgās okupācijas sekas, kas bija dziļi cauraudušas Latvijas zemi un sabiedrību.

Reālo spēku samēru atspoguļoja 1991.gada 3.marta tautas aptauja: 1,2 miljoni cilvēku izteica vēlmi pēc Latvijas neatkarības, bet 400 000 bija pret. Šo Latvijas valsts pretinieku ideoloģiskie pēcteči 21 gadu vēlāk organizēja referendumu par divvalodības ieviešanu. Latvijas pilsoņi tikpat nepārprotami ar ¾ balsu vairākumu to noraidīja, vēlreiz apstiprinot, ka  Latvija ir neatkarīga, demokrātiska un vienlaikus nacionāla valsts, kur vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. 

Godātie klātesošie!

Pieņemot 4.maiju par atjaunotās neatkarības atskaites punktu, šodien izvērtējam, kāda bijusi valsts attīstība aizvadītajos 25 gados.

Veiksmīga bijusi Latvijas valsts institūciju atjaunošana. Demokrātiskā Satversme Latvijā atkal ir spēkā jau 22 gadus. Satversmes ievadā ir nostiprināti valsts pamati, Satversmes  negrozāmais kodols.

Pēc 4.maija Latvijas sabiedrība, līdzīgi kā citviet Austrumeiropā, piedzīvoja iepriekš vēsturē nebijušu pāreju uz tirgus ekonomiku. Kamēr mūsu draugi Rietumos un mēs paši ticējām, ka Latvijas tautsaimniecība ātri un sekmīgi piemērosies veco demokrātiju brīvā tirgus modelim, resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas un Komunistiskās jaunatnes savienības  finanšu līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un kolaboracionisti  pārvērtās turīgos uzņēmējos. Tie pirmām kārtām domāja par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm. Tieši viņi demokrātijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokrātiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku, un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus. Lielā tautas daļā tas radīja rūgtumu, kas pārauga neticībā savai valstij.

Šāda notikumu gaita kropļoja un bremzēja Latvijas valsts attīstību.

Šodien varam teikt, ka oligarhi liela mērā, lai arī ne pilnīgi ir izstumti no valsts politiskās pārvaldes. Tomēr ekonomikā tie turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus.

Latviju visvairāk apdraud alkatība un naudas kāre.

Valsts pastāvēšanu tautas interesēs apdraud arī naudas ietekme uz politiskajām partijām un varu. Nesen bijušais ilggadējs VDK izlūkdienesta virsnieks, mūsdienās Krievijas megakoncerna pārstāvis Latvijā – publiski izteicās, ka Saeimā jāievēl 100 miljonāri. Tad sekmīga valsts attīstība būšot garantēta.

Latvija ir republika. Tas nozīmē, ka vara pieder tautai, nevis 100 miljonāriem. Un tas ir taisnīgi.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs un Valsts pirmais prezidents, Latvijas demokrātijas pamatlicējs Jānis Čakste norādīja: „Latvijas valsts stāv par visu augstāk. Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Visām vajag padoties zem vienas pašas brīvas Latvijas.” Čakste teica: „Taisnība vienmēr uzvarēs.”

Latvijā vēl daudz darāmā, lai izskaustu kliedzošus taisnīguma principa izkropļojumus. Valsts institūcijām ar vienlīdz lielu spēku un interesi jāaizstāv gan sabiedrības turīgākās, gan mazturīgākās daļas intereses. Taisnīguma un sociālās vienlīdzības principam ir jābūt kā saules gaismai, kas klājas vienlīdz spoži gan pār tiem, kas slīd pa parketu, gan tiem, kas min nelīdzenu bruģi. Tas veicinās sabiedrības uzticēšanos valstij. Un valsts tiks stiprināta.

Dāmas un kungi!

Latvija ir nacionāla valsts. Tās pamatā ir latviešu nācijas griba nodibināt, uzturēt un attīstīt savu nacionālu valsti – valsti, kurā visiem pilsoņiem ir vienādas tiesības,  valsti, kurā arī mazākumtautības var kopt savu valodu un kultūru.

Tas nozīmē, ka latviešu valoda, kultūra un vēsturiskā atmiņa ir kopēja visiem Latvijas pilsoņiem – tāds ir priekšnoteikums un pamats politiskās nācijas pastāvēšanai. Tādēļ Latvijas valsts nedrīkst pieļaut, ka mūsu vēsturi kāds groza pēc sava ģīmja un līdzības, relativizē to.

Pagātnes totalitārie režīmi un to noziegumi brīvajai, demokrātiskajai Latvijas valstij ir jānosoda.

Latvijā joprojām tikai runājam par to, ka PSRS okupācijas režīms, arī Valsts drošības komitejas darbība kā tā sastāvdaļa, un sevišķi Komunistiskā partija – totalitārā režīma galvenais balsts – ar valsts atbalstu ir mērķtiecīgi jāpēta. Politiskā ziņā nesalīdzināmi skaudrākos apstākļos Ukrainā nesen pieņēma komunisma seku likvidācijas likumu. Tas paredz lustrācijas procedūru un jebkāda slepenības plīvura noņemšanu VDK arhīviem – tie būs pieejami visai sabiedrībai, ne tikai pētniekiem. Savukārt Latvijā VDK dokumentu izpēte diemžēl tika vilcināta un bremzēta, tā aizkavējot pagātnes izvērtēšanu un pārvarēšanu. Tas mums ir jāizdara, un šis darbs nevar būt novēlots.

Latviešu valodas pozīcijas 25 gados ir nostiprinājušās, daudzi nelatvieši to labi pārvalda un ikdienā sekmīgi lieto. Tomēr ne visiem latviešiem ir pietiekama valodas un valstiskā pašapziņa, ne vienmēr runājam latviski, nespējam uzturēt vitālu savas valodas vidi un iesaistīt tajā cittautiešus. Ir apkaunojoši, ka 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latvietis pats savā valstī nevar pretendēt uz darbu, ja nerunā arī krievu valodā. Šāda diskriminācija nav pieļaujama.

Diemžēl turpinās arī skolu segregācija pēc tautības principa, tā veicinot Latvijas sabiedrības šķelšanos. Šim darbam sen vajadzēja būt padarītam. 90.gadu sākumā dzimušajiem jau bija jāuzaug vienotā vērtību un skolu sistēmā, nevis etniski un lingvistiski sadalītā pasaulē, kādu spēkā uztur pašreizējā Latvijas izglītības sistēma.

4.maijs iezīmēja vēl kādu būtisku robežšķirtni: mums bija jāatgūst vai jāiemācās pašnoteikšanās spēja un jāuzņemas atbildība par savu valsti.

Latvijas valsts nepastāv ārpus mums. Latvijas valsts esam mēs – tās stiprumu veido mūsu ticība sev, mūsu uzticība savai tautai un valstij. Un visstiprākās aizsardzības līnijas ir tās, kas iet caur mūsu sirdīm un prātiem.

Īpaši svarīga ir Latgale, kur pēdējā gada laikā pieredzējām centienus veidot separātisma tendences. Informatīvie vēstījumi, kurus nu jau diendienā – kā īstā karā – medijos saņemam no pretinieka puses, tiek dažādi formulēti, bet to pamatdoma – Latvija ir neizdevusies valsts, kurā viss ir slikti, līdz ar to šādu valsti nemaz nav vērts aizsargāt, – iespējams, kāds cits mūs pārvaldītu labāk un efektīvāk. Šo manipulāciju mērķis ir panākt, lai savas valsts intereses cilvēku prātos tiktu aizstātas ar citas valsts interesēm.

Mēs to nepieļausim.

Latvijas sabiedrībā plašumā vēršas un nostiprinās patriotisms. Līdzās oficiālajām nevalstiskajām organizācijām uzplaukušas īstas tautas kustības. Pilsoniskās apziņas pieaugums vērojams sociālajos tīklos, kur cilvēki diendienā aktīvi diskutē par norisēm politikā. Latvieši ir „sirds cilvēki” – sabiedrībā pastāv augsta līdzjūtības un ziedošanas kultūra. Spējām mobilizēties atbalsta sniegšanai gan Zolitūdes traģēdijā, gan palīdzības pasākumos Ukrainai. Svarīgu mīlestības darbu veic Latvijas audžuģimenes, uzņemoties audzināt pamestus vai bez vecākiem palikušus bērnus. Stājoties jaunsardzē un zemessardzē, kā jauni, tā vecāki ļaudis arvien biežāk izrāda gribu un gatavību savu zemi, tautu un valsti aizstāvēt.

Mīļie tautieši!

Šodien vēl esam ceļā uz nākotnes Latviju, par kādu sapņojām pirms 25 gadiem. Uz to Latviju, kurā pastāv taisnīgums, vienotāks vērtību un ideju lauks. Kurā sevi apzināmies kā spējīgu un spēcīgu tautu. Uz to Latviju, kurā cieņa un labvēlība pret līdzcilvēku ir pašsaprotama; kur ikviens Latvijas pilsonis jūtas drošs par sevi un savu rītdienu. Uz to Latviju, kurā dzimst daudz vairāk bērnu, vairojot mūsu tautas dzīvo un gara spēku un kurā latviešu valstsnācijai, latviešu valodai un kultūrai ir iespējas pilnvērtīgi attīstīties un uzplaukt.

Liels ceļa gabals mūsu visu kopīgiem spēkiem jau ir pieveikts. Nebīsimies no grūtībām, ko arī turpmāk prasīs sapnis par savu valsti – jo mēs vēlamies to īstenot! Neatkarību esam atguvuši – šis ir neatkarības nostiprināšanas laiks.

Turēsim Latvijas valsti dziļi sirdīs un augstu domās!  

Sveicu klātesošos, visus tautiešus un Latvijas valstij uzticīgos tuvumā un tālumā Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 25. gadadienā!

Saules mūžu Latvijai!

Dievs, svētī Latviju!