Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Mīļie tautieši!

Novembris ir mūsu valsts likteņmēnesis. Tajā ik gadu pieminam savus varoņus – Latvijas neatkarības izcīnītājus. Ar pateicību svinam mūsu valsts dibināšanas gadadienu. Novembrī jau ierasts, ka biežāk un dziļāk domājam par savu valsti. Vērtējam un atskatāmies uz paveikto tās labā.

Šogad esam runājuši un sprieduši par Latvijas valsts būtību vairāk nekā iepriekšējos desmit gados, kopā ņemot. Tieši 2014. gadā iekšēju kustību un ārēju norišu dēļ Latvijas sabiedrība piedzīvoja būtiskas izmaiņas. Tās skāra gan pašvērtējumu, gan attieksmi pret savu pagātni un valsti. Tāpēc šo gadu pilntiesīgi varam saukt par pavērsiena gadu.

Šie ir pirmie valsts proklamēšanas svētki, ko atzīmējam pēc tam, kad Satversmē redzamāka kļuvusi valsts nepārtrauktība, dziļāk atklāti Latvijas valsts pamati un pastāvēšanas jēga. Skaidri nosaukti Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi.

Satversmē ir teikts: „1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.” /Citāta beigas./

Latvijas valstiskums un Satversme ir savā starpā saistīti, un Satversme izriet no valstiskuma. Papildinātā Satversme dod ievirzi mūsu valstiskumam.

Latviešu skaits mūsdienu Latvijā pārsniedz 62 procentus un to īpatsvars pieaug. Tomēr proporcijas starp valstsnāciju un mazākumtautībām nav matemātikas jautājums. Latvija, tāpat kā vairums Eiropas valstu, ir radīta kā nacionāla valsts. Savukārt valstsnācijas nacionālā identitāte rada valsts kultūras saturu un formu.

Valsts var pastāvēt tik ilgi, kamēr tauta vēlas tās pastāvēšanu. Citiem vārdiem – kamēr ir stingra tās valstsgriba. Tā ir politiska izvēle – pastāvēt kā valstsnācijai ar savu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu un gribēt savu nacionālu valsti.

Ar šo stingro gribu mēs kā sabiedrība, kuru vieno piederība Latvijai, esam kļuvuši stiprāki, saliedētāki, līdzīgāk uztveram pagātnes notikumus un jūtam stingrāku pamatu zem kājām. Lai arī netālu liesmojošais bruņotais un ideoloģiskais konflikts radījis apdraudējumus mūsu zemei, mēs raugāmies nākotnē ar lielāku ticību un pašpārliecību. Grūtākiem laikiem, ja tādi nāktu, esam gatavi, jo zinām – savas zvaigznes paturot spožas, izdzīvosim cauri arī tiem.

Latvijas valsts veidošanās laikā Kārlis Skalbe „Mazajās piezīmēs” rakstīja: „Tauta jau ir iemīļojusi Latviju. Katrs, kas gribēs viņai aizcirst saknes, saņems pelnītu naidu un nicināšanu." Skalbe arī vērsās pie latviešiem, jautājot: „Vai jūs nemanāt šinīs dienās, ka par jūsu personīgām rūpēm jums tuvākas top kādas citas rūpes, kuras jūs glabājat pie pašas sirds? Tās ir rūpes par Latviju. Laiks kaļ jūsu sirdis priekš Latvijas. Jūs topat par pilsoņiem un patriotiem. Pašiem nemanot, jūsu dzīve ir paplašinājusies. Latvija ir tapusi par daļu no jūsu dzīves, par jūsu dzīves saturu. Latvija ir darbs un cīņas.”

Apgalvošu, ka līdzīgi noticis ar mums gandrīz gadsimtu vēlāk. Un nav nejaušība, ka latvieši kā valstsnācija un Latvijas mazākumtautības arvien vairāk novērtē valsts lomu un nozīmi savā un sabiedrības dzīvē. No vēstures mēs zinām, ko var izdarīt ar veselu nāciju, kad valsti brutāli iznīcina un tā savus pilsoņus vairs nespēj aizsargāt. Turpretim demokrātiskas valsts ietvarā varam augt un pilnveidoties.

Nācijas pamatvērtības vienmēr sakņojas vēsturiskajā pieredzē. Acīmredzami, ka Latvijā spēkā pieņemas patriotisma noskaņas un strāvojumi, atgūstam pašapziņu un pašcieņu. Kad apliecinām piederību savai zemei un tautai, mūsu nācijas kopīgajai atmiņai, nereti jūtamies īpaši aizkustināti. To piedzīvojām Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa un pie Daugavas Rīgā, un citur Latvijā, kur vien lieli un mazi, veci un jauni no sirds godināja valsts aizstāvjus, aizdedzot svecītes.

Iespējams, šodienas jaunajai paaudzei, kas uzaugusi atjaunotajā demokrātiskajā Latvijā, valsts himnu dziedot vai sarkanbaltsarkanā karoga plīvošanā noraugoties, kaklā vairs nekāpj saviļņojuma kamols, acīs neraisās asaras. Viņu izjūtas pret Latvijas valsti ir līdzsvarotākas, attieksme racionālāka nekā viņu vecākiem un vecvecākiem. Un tā jābūt, tā ir nācijas vitalitātes pazīme, jo šī paaudze, rakstnieka Dzintara Soduma vārdiem runājot, ir „savai valstij audzināta” un dod savu artavu Latvijas šodienai un nākotnei.

Patriotismu, mīlestību uz savu valsti rada zināšanas un kultūra. Ikviens no mums dzīvo savas tautas kultūrā, bagātinoties no citām kultūrām. Nācijas pilnvērtīga dzīve bez kultūras nemaz nav iedomājama.

Kārlis Skalbe savulaik Satversmes sapulces dalībniekiem atgādināja, ka Latvijas valsts saturs nav nekas cits kā mūsu nacionālā kultūra, kuras ārējā forma ir valsts: „Kur nav nacionālās kultūras, tur nav nācijas, tur nevar būt valsts. Tāpēc šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs.”

Skalbe tā būtu teicis arī šodien. Ieguldot kultūrā, mēs ieguldām savas nācijas pastāvēšanā, savās noturīguma un aizsardzības līnijās. Tam jāatspoguļojas arī kultūras finansējumā.

Ierādīsim mūsu valsts valodai – latviešu valodai – tai pienācīgo vietu ikdienas, ne tikai parādes norisēs. Dāmas un kungi, jūs piekritīsit – teju gadsimta ceturksni pēc neatkarības atjaunošanas valsts amatpersonu un ierēdņu runām un intervijām Latvijas medijos beidzot jāskan vienā – latviešu valodā. Tas ir valsts pašcieņas jautājums. Valoda ir ne tikai saziņas līdzeklis, tā ietver saturisku kultūras vēsti un vēstures bagāžu. Valsts valoda – demokrātiskās līdzdalības valoda – ir kopēja visiem valsts iedzīvotājiem, lai kādā valodā mēs katrs savās mājās, ģimenes vai draugu lokā arī runātu.

Visu gadu mūs bagātina un lutina Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas pasākumi. Vasarā notika grandioza pasaules koru olimpiāde. Ar gandarījumu atklājām jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Arhitekts Gunārs Birkerts tajā iedzīvinājis dzejnieka un sabiedriskā darbinieka jaunlatvieša Ausekļa izauklēto latviešu garīgās Gaismas pils tēlu. Tas redzams ne vien Daugavas krastā Rīgā, bet arī pasaules izcilāko arhitektūras žurnālu lappusēs. Nākamgad, Latvijai uzņemoties Eiropas Savienības prezidentūru, Gaismas pils – latviešu garīgā mantojuma un potenciāla simbols  – nonāks visu Eiropas Savienības dalībvalstu starmešu gaismā.

Tā atkal Latvijai būs iespēja sevi parādīt visā spožumā – kā kultūras lielvalsti un arī kā ārpolitikas lielvalsti.

Prezidentūras laikā Latvijas parlamentam būs pirmreizēja izdevība ietekmēt Eiropas Savienības dienaskārtības saturu. Tā būs iespēja virzīt mums būtiskus jautājumus Eiropas mērogā. Piemēram, jautājumus par Latvijas un Eiropas enerģētisko neatkarību un stipru kopējo ārpolitiku.

Dāmas un kungi!

Latvija ir arī sporta lielvalsts.

Ziemas un vasaras olimpiskajās spēlēs iegūto medaļu skaits iepretim valsts iedzīvotāju skaitam mūs ierindo pasaules vadošo valstu vidū.

Gūtie panākumi liecina, ka esam talantiem bagāta sabiedrība.

Ikdienā ne vienmēr apzināmies, ar kādu neatlaidību un pūliņiem kultūrā, izglītībā, zinātnē un sportā tiek kaldināta izcilība. Daudzās jomās mūsu talantiem un censoņiem nākas paļauties uz saviem spēkiem vien. Toties, sasniedzot augstākās virsotnes, panākumus tie dala ar savu valsti un tautu. Svētku reizē ir īstais brīdis viņiem teikt „paldies”!

Latvija īsteni par valsti kļuva tikai tad, kad visgrūtākajā brīdī sevī pašā atrada stipru latviska spēka avotu, kad vairs neskatījās apkārt pēc sveša palīga, bet radīja pati savu nacionālo armiju.

Šodienas pasaule ir fundamentāli mainījusies. Pastāvēt var tikai tie, kas sadarbojas. To simboliski parāda Baltijas ceļa vienojošais spēks, kura nozīmi mēs aktualizējam arī šogad. Latvija ir uzticama Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas dalībniece. Un Nacionālo Bruņoto spēku karavīri starptautiskajās misijās godam mūs pārstāv, stiprinot arī Latvijas drošību. Mūsu dzimtenes aizstāvju gēns nekur nav zudis. To apliecina arī spēku pieplūdums Zemessardzes rindās.

NATO sanāksme Velsā deva apliecinājumu, ka mēs pirms 10 gadiem izdarījām pareizu ģeopolitisko izvēli. Tomēr – tāpat kā pirms gadsimta, Latvijas valsti sargā mūsu pārliecība, ka tai jābūt brīvai un neatkarīgai. Tas jo īpaši svarīgi šodien, kad noteikti spēki Latviju cenšas iztēlot par vāju, neveiksmīgu valsti, provokatīvi uzdodot jautājumu – vai tā maz šodien ir vajadzīga? Vīrišķību un noturīgumu Latvijas ikdienā mēs varam mācīties no visiem, kas dažādos laikos iestājās par Latvijas neatkarību, toskait arī Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kuri ir mūsu vidū. No tādām personībām kā trīsreiz par pretošanos okupācijas varai represētā Lidija Lasmane. Paldies par viņu devumu, atjaunojot valstiskumu!

Nekad neviens nav spējis atņemt latviešiem to Latviju, kas pastāvējusi sirdīs, sapņos un domās. Tomēr realitātē mums skaidrāk jāapzinās pašiem un jāliek saprast citiem, ka demokrātijai ir pienākums sevi aizsargāt, kad tās robežas tiek pārkāptas. Demokrātiska valsts nav un nedrīkst būt bezpalīdzīga vai gļēva, tās pienākums ir gādāt par to, lai Latvijas valsts pamati netiktu apdraudēti vai grauti. Mūsu aizsardzības līnijām arī praktiski ir jābūt spēcīgām.

Eiropas drošības situācija ir būtiski mainījusies. Ukrainā rit cīņa ne tikai par valsts nedalāmību un ekonomisko ietekmi, bet arī par tās izvēlēto attīstības virzienu. Par to, kur tiks nosprausta mūsdienu Eiropas kultūrtelpas austrumu robeža. To saprot mūsu tuvākie kaimiņi un domubiedri Igaunijā, Somijā, Lietuvā un Polijā, to saprot Rietumeiropā un citviet pasaulē. Ukraiņi aizstāv arī mūsu neatkarību, un Latvijas pienākums ir viņus atbalstīt.

Latvijā uzsvars no Kremļa „maigās varas” pasākumiem ir pārlikts uz atklātu, masīvu informatīvo karu. Mērķtiecīgi un sistemātiski to īsteno jau vairākus gadus nolūkā vājināt mūsu garu un valstsgribu. Vāclavs Havels, dramaturgs un vēlākais Čehijas prezidents, viena no Eiropas morālajām autoritātēm, teicis: „Ja vērojam mūsdienu pasaules konfliktus, visbiežāk tie nav tikai ekonomikas vai varas interešu konflikti, bet galvenokārt vārdu – tātad ideoloģiju vai doktrīnu konflikti.”

Vārdu karā par cilvēku prātiem un sirdīm mums jāspēj stāties pretim uzbrucēja garīgajam spiedienam. Kā? Pirmkārt – katram kritiski vērtējot publiskajā telpā rodamo informāciju. Otrkārt – valstij ir jānostiprina Latvijas informatīvās telpas aizsardzības un attīstības politika. Prasmīgi koordinēta un efektīva valsts rīcība ilgāk vairs nav atliekama.

Izšķiroša nozīme jebkuros apstākļos ir cilvēka iekšējam pamatlikumam un dzīves izjūtai. Tikai brīvi un izglītoti cilvēki veido pašpārliecinātu nāciju.

Demokrātijas pieredze Latvijai 20. gadsimtā bijusi neliela, tomēr pietiekami bagāta, lai tai būtu vērā ņemams mantojums.

Mūsu valsts demokrātijas pamatlicējam un pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem septembrī svinējām 155 gadu jubileju. Čakstes autoritāte dzīves laikā bija tik liela, ka tautas atmiņā viņš simbolizēja neatkarīgo Latviju arī ilgajos valsts nolieguma gados. Čakstes spējas salāgot ideālismu ar reālpolitiku raksturo divi viņa izteikumi: „Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Latvijas valsts stāv pār visu augstāk.” Un otrs: „Taisnība uzvarēs vienmēr.”

Čakstes personība un loma Latvijas valsts vēsturē turpmāk publiskajā telpā jāizceļ daudz redzamāk. Sabiedrībā arī jāiedzīvina demokrātijai raksturīgie taisnīguma un samērīguma kritēriji, kas viņam bija tik skaidri. Mums šodien – vajadzīgi un svarīgi.Šogad Saeima Dziesmu svētkiem piešķīra valsts svētku statusu, un pirmo reizi Dziesmu un deju svētkus kā valsts svētkus atzīmēsim tieši Latvijas simtgades – 2018. gadā.Varbūt Jānis Čakste, tāpat kā Dziesmu svētki, var kļūt par vienu no gaidāmās valsts simtgades zīmēm?

Atskatoties savas zemes, tautas un valsts pagātnē, padarot redzamākas vēstures kontūras, raugāmies arī rītdienā. Kādu gribam redzēt Latviju tās 100 gadu jubilejā un kādi gribam būt paši?

Jau uzsākts darbs pie valsts simtgades kultūras pasākumiem, paverot ceļu jaunām idejām, iespējām un panākumiem. Šīs izcilās kultūras pērles mēs varēsim savērt kopīgā vainagā un cēli ar pašcieņu nest. Vienlaikus mums jārod risinājums, kā mazināt Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības. – Lai krāšņo kultūras vainagu Latvijai nenāktos nest caurās vīzēs, bet kājās tai būtu pienācīgas kurpes.

Sociālā nevienlīdzība, kas sasniegusi kritiskus mērogus, līdz Latvijas simtgadei ir būtiski jāsamazina. Nabadzība ir valsts drošības jautājums, jo apdraud demokrātiju un rada riskus pašai Latvijas valstij.

Tuvākajos gados ir jāspēj līdz galam mērķtiecīgi un strukturēti izvērtēt un pārvarēt totalitārā komunistiskā režīma sekas. Neatkarīgā demokrātiskā Latvijas valsts strikti jānošķir no padomju okupācijas laika iekārtas un morāles. Ir jāattīrās no okupācijas sārņiem arī mūsu apziņā, domāšanā, pasaules uztverē. Valstij jārada iespēja atvieglot sirdsapziņu un nokārtot rēķinus ar pagātni tiem, kuri vēlas to izdarīt. Šis solis nevar būt novēlots. Pretēji varmācīgā pagātnē sakņotai pieredzei, kur cilvēka dzīvība un cieņa netika turēta nekādā vērtē, Latvijā cilvēks būtu jāuzskata par galveno vērtību. Pirmām kārtām cilvēkam, nevis ekonomiskiem plāniem, jābūt visu lietu mēram. Tad ne tikai starp draugiem un radiem, bet arī svešu ļaužu saskarsmē valdīs savstarpēja cieņa un labvēlība, kas šobrīd mūsu sabiedrībā vēl ne tuvu nav pašsaprotama.

Tāda Latvija būtu pievilcīgāka arī tai mūsu tautas daļai, kas dzīvo citur pasaulē, jo dzīvesvietas mūsdienu latvietim mēdz būt daudzas, bet mājas – tomēr tikai vienas. 

Mīļie tautieši!

Latvijas valsts ir dzimusi laikā, kad kalendārais gads tuvojas noslēgumam. Pelēcīgo novembri esam pratuši piepildīt, tumsai pretī liekot sveču liesmas, uguns burvību un starojošus gaismas brīnumus galvaspilsētas ielās. Kopībā paužam patriotismu un mīlestību pret savu valsti.

Līdzīgi citām Eiropas valstīm  arī mēs varam teikt – Latvijas valstij šodien klājas labi. Bet ar to vien nepietiek. Latvijai patiešām labi klāsies tad, ja labi klāsies visiem tās ļaudīm. Mēs visi kopā ar savām ilgām, cerībām un spēku esam Latvija.

Saules mūžu Latvijai!

Visus latviešus, visus Latvijas ļaudis tuvumā un tālumā sveicu mūsu valsts 96. dzimšanas dienā!

Dievs, svētī Latviju!