Latvijas Republikas 14. Saeimas
rudens sesijas sestā (ārkārtas) sēde
2023. gada 26. septembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes video translācija
Sēžu video translācijas (arhīvs)

Sēdes vadītāja. Labdien, godātie deputāti! Aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē!

Godātie deputāti, pirms mēs sākam Saeimas ārkārtas sēdi, ar skumjām jāpaziņo, ka vakar no mums pēkšņi un negaidīti aizgāja deputāts Atis Deksnis. Visas Saeimas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību piederīgajiem, draugiem, kolēģiem, domubiedriem un, viņu pieminot, aicinu visus ieturēt klusuma brīdi. (Klusuma brīdis.)

Paldies.

___

Sākam Latvijas Republikas Saeimas 2023. gada 26. septembra ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – deputātu Aināra Šlesera, Ramonas Petravičas, Česlava Batņas, Viļa Krištopana, Kristapa Krištopana, Lindas Liepiņas, Mārča Jencīša, Ričarda Šlesera un Edmunda Zivtiņa iesniegtais lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai”.

Iesniedzēju vārdā – deputāts Ainārs Šlesers.

A. Šlesers (LPV).

Labdien, godājamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Ir smagi, ka šī uzruna jāsāk uzreiz pēc sēru vēsts. Gribu pievienoties... un izteikt līdzjūtību tuviniekiem un visiem tiem cilvēkiem, kam viņš bija tuvs un mīļš. Žēl, bet dzīve ir tāda, ka agri vai vēlu mēs katrs būsim nostādīti šī fakta priekšā, ir tikai jautājums, kad tas notiks. Tā ka žēl...

Bet tagad pie lietas būtības – par tekošo darba jautājumu. Es saprotu, ka ministres kundze pēc kāda laika ieradīsies Saeimā... tāpēc mēģināšu savā uzrunā izklāstīt tās pamatlietas, kāpēc mēs uzskatām, ka ministrei būtu jāatkāpjas. Šis jautājums tika pacelts jau iepriekšējās valdības laikā – tad, kad valdība bija demisionējusi –, bet, tā kā izteikt neuzticību nav iespējams tad, kad valdība jau ir atkāpusies... sanāca arī tāds neliels misēklis, kad mēs iesniedzām parakstus, jo izrādījās, ka nevar iesniegt, pirms ir apstiprināta jaunā valdība, tāpēc mēs bijām spiesti vēlreiz vākt parakstus, lai šo jautājumu aktualizētu.

Jautājums: kāpēc ir nākusi šī iniciatīva? Es teikšu tā, ka izglītības nozare ir tā, kura vistiešākā veidā ietekmē Latvijas nākotni, izglītības nozare ir tā, kas ietekmē mūsu bērnus, līdz ar to caur mūsu bērniem tiek ietekmēta arī visa Latvijas attīstība. Caur izglītības sistēmu mēs ietekmējam bērnus, mēs kontrolējam bērnus, mēs bērniem dodam ceļamaizi dzīvei, mēs palīdzam viņiem saprast dažādas lietas, apgūt dažādus priekšmetus, un principā izglītība ir pamats visam.

Tas, par ko mēs šodien runāsim, – nevis par visu labo, kas ir izglītības sistēmā, bet diemžēl par tām nepilnībām, trūkumiem un problēmām, kuras, pēc manām domām, ir jārisina savlaicīgi, un ir jābūt skaidrībai, kādā veidā tiek ieviestas jaunas programmas.

Kā jūs zināt, tad, kad izglītības sistēmā trūkst naudas, kad ir problēmas ar sistemātiskiem... jautājumiem, skolotāji ir tie, kas pirmie nāk un ceļ trauksmi. Kā jūs atceraties, pavisam nesen šeit, Rīgā, bija protests, kad vairāki tūkstoši skolotāju nāca Saeimas virzienā un gāja gar Saeimu uz Doma laukumu – tur notika protesta mītiņš, kurā uzstājās skolotāji. Skaidrs ir tas, ka skolotāji laikam ir pēdējie, kas grib destabilizēt situāciju valstī, skolotāji vienmēr ir bijuši visatbildīgākie. Tad, kad notiek kādi īpaši protesti, skolotāji saprot – ja viņi protestēs, cietīs bērni. Tas ir gluži tāpat kā ar ārstiem. Kad mēs pieņemam lēmumu par kādas brīvdienas piešķiršanu, mēs zinām, ka ir profesijas, kurās cilvēki brīvdienās principā neiet, starp tiem ir mediķi, starp tiem ir policisti, ugunsdzēsēji – viņiem brīvdienu nav, viņi strādā diennakts režīmā.

Kas attiecas uz skolotājiem, kuri protestēja, – viņi jau tad cēla trauksmi; tas, ko skolotāji teica jeb... uzsauca Doma laukumā, – viņi teica, ka jāatkāpjas gan Kariņam, gan izglītības un zinātnes ministrei. Protams, Latvijas Televīzija to nemaz neparādīja. Beigās tika parādīts, ka ir panākta kaut kāda vienošanās – par kaut kādām piemaksām – ar arodbiedrību, un problēma uz kādu laiku tā kā tika atlikta. Cik es saprotu, skolotāji gaida nākamā gada budžetu un gaida, lai saskatītu, vai tie solījumi, kas tika doti, tiks pildīti.

Bet par naudas lietām, protams, mēs runāsim ļoti daudz saistībā ar budžetu, jo naudas jautājumi ir svarīgi un tie jāskata kontekstā ar ekonomiku. Nav iespējams pilnībā nodrošināt naudu visām nozarēm, jo visiem vajag: vēža slimniekiem vajag apmēram 100 miljonus (tādi cipari izskanēja tad, kad šeit, pie Saeimas, bija piketi), zobārstniecībai vajag (it sevišķi bērniem), daudziem citiem... katrai nozarei vajag... policistiem vajag, un tā tālāk.

Bet par izglītību. Tēma jau šodien nav par naudu, tā ir par saturu. Es uzskatu, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai satura jautājumos bērnu vecāki zinātu, ko tad īsti bērniem skolās mācīs. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai kaut kādas reformas, izmaiņas, kuras notiek skolu apmācību programmās, – lai par šīm lietām pirmām kārtām zinātu bērnu vecāki. Bet tā ir sanācis, ka jau iepriekš, kad mēs par šīm lietām runājām, es rādīju šos materiālus, kuri tika izplatīti interneta vidē kā daļa no jaunās programmas, kuras virsraksts ir “Skola2030” (tātad tā ir tā nākotnes skola), un kur ir rakstīts: “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes”. Tas, kas pārsteidz bērnu vecākus, – kā šis materiāls nonāca apritē un, neinformējot vecākus, pēkšņi sākās šīs informācijas izplatīšana skolās.

Es domāju, ka šajā ļoti sensitīvajā jautājumā ir svarīgi, lai pirmām kārtām bērnu vecāki ir tie, kas dod savu jāvārdu, vai viņi to atbalsta vai neatbalsta. To nevar darīt kādi nezināmi ierēdņi. Tas, kas bija dīvaini tajā brīdī, kad parādījās šī informācija – skandāls, kas pārplūdināja soctīklus un ne tikai, – ka izglītības un zinātnes ministre saprata, ka ir iebraukts grāvī, un nolēma atstādināt kaut kādu atbildīgo ierēdni, kura it kā ir atbildīga par to, ka šāda informācija ir parādījusies.

Es gribētu šodien dzirdēt no izglītības un zinātnes ministres Čakšas: kā tas ir iespējams, ka viens ierēdnis izgatavo kaut kādus materiālus un izplata ar brendu “Skola2030”? Kā tas ir iespējams? Un jūs nepārliecināsiet mani, ka šāda programma ir ieviesta bez ministrijas augstākās vadības atbalsta un kaut kāda jāvārda. Tas nav iespējams. Es esmu bijis ministrs daudzus gadus. Tekošos darbus, protams, ierēdņi dara atbilstoši normatīvajiem aktiem un pieņemtajai kārtībai, bet tad, kad tiek ieviests kaut kas jauns, tas tiek akceptēts. Un tas ir vai nu Ministru kabineta līmenī, vai ministrijas līmenī, un tur ir jābūt vairākām amatpersonām, departamentiem, kas dod savu jāvārdu. Nevar viens cilvēks, viena ierēdne pēkšņi paņemt un teikt: “Tagad es gribu, lai bērni mācās šo informāciju.” Par ko mēs runājam?

Es vēlreiz saku: mūsu partijas viedoklis un mans personīgais ir tāds, ka tad, kad bērni ir kļuvuši pieauguši, pilngadīgi, 18 gadus sasnieguši – mēs nevaram nolikt katram pieaugušam cilvēkam policistu blakus –, lai viņi dzīvo, kā viņi grib, bet no četriem, no septiņiem gadiem... Mums ir tomēr jāsaprot, kādu informāciju mēs bērniem pasniedzam.

Es būtu ļoti priecīgs, ja Izglītības un zinātnes ministrija nāktu ar iniciatīvu ieviest, piemēram, kristīgo un ģimenes mācību skolās, lai bērniem stāstītu tās lietas, kuras, man šķiet, ir ļoti svarīgas un uz kurām bērni meklēs atbildi. Kāpēc tas tā nenotiek? Kāpēc mēs esam atteikušies no šīs dabiskās ģimenes formulas, kur māte ir māte, tēvs ir tēvs? Kāpēc mēs tagad mēģinām visu laiku caur to Stambulas konvencijas ideoloģiju teikt, ka ir vecāks numur viens, vecāks numur divi, sociālais dzimums? Man tas nav pieņemami, un vismaz es savas dzīves laikā neplānoju mainīt attieksmi pret šiem jautājumiem. Mums jārespektē visi cilvēki, bet pamats visam ir māte un tēvs, un bērni, tur nav kompromisu. Un tas, kas nāk no daudzām Rietumu valstīm, – tas man nav pieņemams, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijā ir daudz tādu cilvēku, kuriem tas nav pieņemams.

Tieši tāpēc šodien ir ārkārtīgi svarīgi laikā, kad bērns nesaprot, kas ir labs, kas slikts daudzos jautājumos, nemēģināt bērnam kaut kādā veidā skalot smadzenes ar lietām, par kurām viņam pat nav jāaizdomājas. Es saprotu, padsmit gados kaut kādās devās ir jādod informācija... nu, tad, kad notiek bioloģiskās izmaiņas ķermenī, pubertātes vecums, tad bērniem attiecīgi ir jābūt vairāk informētiem, kas ar viņiem notiek, bet četros vai septiņos gados sākt stāstīt, ka puika nav puika, meitene nav meitene, vajag pārģērbties, un viss... Es nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs? Es, godīgi sakot, nesaprotu. Es saprotu, ka ir jārespektē tie, kas tiešām grib pārģērbties... ja kāds puika grib pārģērbties... Bet nevajag tagad visu klasi, visus bērnus šādā veidā ievest šajā karnevālā. Priekš kam? Nu, respektēsim to, ka ir atšķirīgi bērni, un mēs viņus mīlēsim, mēs viņus aizstāvēsim, bet visiem pārējiem... Nu, nevajag nākt ar šo seksuālo audzināšanu četru vai septiņu gadu vecumā!

Godājamie kolēģi, un tieši tāpēc man rodas jautājums. Pieņemsim, ka šodien, izsakot neuzticību ministrei, koalīcija neatbalstīs šo demisiju. A ko mums, Čakšas kundze, darīt? Katru nedēļu jums izteikt neuzticību? Katru nedēļu mēs nāksim un runāsim par šīm lietām – mēs varam šādi rīkoties, bet es negribētu pārvērst par farsu visu Saeimas darbu –, zinādami, ka pozīcijai ir vairāk balsu nekā opozīcijai? Varbūt tad ir jāvienojas, ka ir kaut kādi ideoloģiskie jautājumi, kuri principā partijām ir skaidri jāpasaka – kāda ir viņu pozīcija pirms vēlēšanām, un tad mēs zinām. Nu, piemēram, par PROGRESĪVAJIEM man ir skaidrība, ar

kādu ideoloģiju un kādu redzējumu viņi nākuši uz Saeimu, un tur nevar būt pārmetumi, jā, viņi ir teikuši, ko viņi grib ieviest, bet, piemēram, par JAUNO VIENOTĪBU – viens spārns jums tā kā ir konservatīvs, viens ir liberāls. Neesmu dzirdējis pirms vēlēšanām, ka jūs būtu teikuši, ka jūs gribat ieviest šādu izglītību. Nu, neesmu dzirdējis, varbūt kaut ko palaidu garām. Par ZZS, kas tagad arī ir valdībā, arī neesmu dzirdējis. Zinu, ka iepriekšējā Saeimā, kad bija runa par viendzimuma partnerattiecībām, tad ZZS bija pret. Vai tā pozīcija mainīta vai nav? Bet es zinu, ka pirms vēlēšanām jūsu pozīcija bija “pret”, jo tie balsojumi burtiski notika pirms pašām vēlēšanām. Es zinu, ka Nacionālā apvienība arī torpedē jautājumu par viendzimuma partnerattiecībām un laikam norāva kvorumu, nebija balsojuma, vismaz tāda informācija ir manā rīcībā, ka jūs par to iestājaties.

Bet tagad nevar būt tā, ka pēkšņi kāds no deputātiem vai partijām nomaina pozīciju pret opozīciju vai savādāk un pēkšņi izdzen ideoloģiskos jautājumus cauri. Valdībai ir jārūpējas pirmām kārtām par ekonomiskajiem jautājumiem, par drošības jautājumiem, bet ideoloģiskajiem jautājumiem lielā mērā ir jānotiek saistībā ar vēlētāju gribu, ar vēlētāju doto mandātu. Nu, nevar būt tā, ka atnāk un saka: es tagad balsošu pilnīgi pretēji. Nē, tā var! Bet īsti godīgi tas nav.

Un šodien, no vienas puses, valdībai jādod simts dienas laika, lai ieskrienas, no otras puses, mēs nevaram dot šai valdībai simts dienas, jo Jaunās VIENOTĪBAS valdība, ja mēs skatāmies pēdējo periodu, ir bijusi pēdējos gandrīz piecus gadus, un Čakšas kundze ir bijusi ministre, tā ka viņai nav jāieskrienas šajās simts dienās. Viņai ir jāatbild, kāpēc šāda programma pēkšņi tika pamainīta vai tika ieviesta.

Es nemēģinu meklēt kaut kādus attaisnojumus, fakts ir noticis. Tas, par ko es šodien runāju no šīs tribīnes, ir – kā vienoties pozīcijai, opozīcijai jeb partijām, kuras pārstāv savus vēlētājus, kurām ir sava ideoloģija un arī programmatiskie jautājumi, kas ir solīti vēlētājiem pirms vēlēšanām, lai mēs nespēlētos ar uguni.

Es godīgi teiktu tā, ka šos ideoloģiskos jautājumus vajadzētu principā noņemt no dienaskārtības, un, uz vēlēšanām ejot, attiecīgi varētu skaidri katra partija atbildēt uz šiem jautājumiem. Jā, nu, ir Latvijas Televīzija, kura organizē debates, tad varbūt visi var vienoties, ka ir kaut kādi būtiski jautājumi... Visiem skaidri ir jāatbild, lai nav tā, ka pēkšņi saka vienu, iebalso, un tad dara kaut ko citu. Es tagad runāju tieši par tām ideoloģiskajām tēmām, jo skaidrs ir tas, ka šis jautājums jau nav atsevišķu partiju vai deputātu jautājums. Tā ir tā jaunā ideoloģija, kas pasaulē, Rietumu pasaulē, izplatās. Mēs zinām, Amerikā ir štati, kas ir ļoti konservatīvi, un ir štati, kas ir ļoti liberāli, un tur attiecīgi tiek pieņemti tādi likumi, kur vienā štatā cilvēks, darot vienu un to pašu lietu, var brīvi dzīvot... Kaut vai marihuānas lietošana vienā štatā ir atļauta, otrā ir aizliegta. Nu, bet es pieņemu, ka Amerika var tikt salīdzināta ar tādām kā Eiropas valstīm, tikai, nu... kur ir viens kopīgs jumts, viens vienots karogs un viens vienots prezidents, viena vadība, bet tur tomēr tās... Štatiem ir vairāk tās suverenitātes.

Eiropā es kaut kā negribētu pakļauties tai ideoloģijai un spiedienam, ka, redziet, citas valstis to ir darījušas un tas jādara arī mums. Latvija ir neatkarīga, suverēna valsts. Balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs skaidri pateicām, kuri jautājumi tiek deleģēti Briselei, kuri jautājumi paliek nacionālajā līmenī. Jautājums par tā saucamo ideoloģiju, kas skar, piemēram, izglītības sistēmu, kas skar viendzimuma partnerattiecības... Es neatceros, ka mēs būtu parakstījušies par to, ka ieviesīsim Stambulas konvenciju, iestājoties Eiropas Savienībā. Es balsoju par iestāšanos Eiropas Savienībā. Es biju tajā laikā valdībā, es neatceros. Tāda punkta nav. Un tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi šos jautājumus ar mūsu vēlētājiem izrunāt atklāti, lai tur nerodas pārsteigumi. Un es domāju, ka tas būtu godīgi. Ja gadījumā lielākā daļa cilvēku šodien ir vairāk konservatīvi noskaņoti, tad tas ir jārespektē.

Ja gadījumā lielākā daļa pateiks, ka vajag šādu mācību ieviest, tad vairākums lai pieņem lēmumu. Bet tam ir jābūt skaidri definētam pirms lielajām vēlēšanām. Tā kā mēs tagad esam nonākuši situācijā, kur it kā būtu jādod pirmajās simts dienās katram ministram vēlreiz sevi parādīt, mēs šajā jautājumā diemžēl esam spiesti šodien pieprasīt Čakšas kundzes demisiju kā ministrei, kura ir bijusi ministre arī iepriekšējā valdībā, jo šis jautājums ir izraisījis milzīgu rezonansi un daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas parasti politiski neizsakās, nenocietās, kļuva ļoti aktīvi un pauda savu viedokli, vai tas bija tviterī vai feisbukā, vai kādā citā soctīklu platformā. Un arī Latvijas Televīzija par to beidzot sāka runāt, jo tas katliņš uzvārījās.

Tā ka mans priekšlikums šodien šajās debatēs, kurās arī piedalās valdības pārstāvis – izglītības ministre Čakša –, lai mēs ne tikai balsotu “par” vai “pret” Čakšu, lai mēs izrunātu, izdebatētu, kā mēs dzīvosim to atlikušo laiku. Un es teikšu ļoti godīgi. Mēs jau esam iepriekš teikuši, ka 1. novembrī partija LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ sniegs rosinājumu Centrālajā vēlēšanu komisijā – priekšlikumu par šīs Saeimas atlaišanu. Un es domāju, ka šis būs viens no jautājumiem, kas arī lielā mērā noteiks to, kāds būs potenciālā referenduma iznākums, jo ekonomiskie jautājumi ir ļoti svarīgi, bet tas ideoloģiskais arī būs tas, kāpēc vieni cilvēki teiks: “Mēs atbalstām šīs valdības kursu, lai viņi ievieš šo mācību!”, citi teiks: “Mēs balsojam pret šo mācību.” Bet skaidrs ir tas, ka ideoloģiskajiem jautājumiem, lielajiem jautājumiem, būtu jāiet caur referendumu.

Bet te ir vēl viena lieta. Pirms kāda laika tika grozīta likumdošana, kura noteica: lai varētu tautai dot iespēju paust savu viedokli... tika pacelta šī latiņa tik augstu, ka principā līdz šim vēl nekad nav savākti 155 tūkstoši parakstu. Iepriekšējā gadā bija jautājums par dabiskām ģimenes vērtībām, par kurām parakstījās vairāk nekā 57 tūkstoši cilvēku, bet tas ir krietni mazāk nekā vajadzīgais cilvēku skaits, kuriem bija jāparakstās, lai varētu notikt nobalsošana.

Es domāju, ka šis jautājums, kas skar tieši bērnus, izglītību, var būt tas, kas palīdzēs motivēt cilvēkus iet uz referendumu un balsot. Bet, vai mums izdosies savākt 155 tūkstošus parakstu un kāds būs vēlēšanu jeb referenduma rezultāts, to lielā mērā ietekmēs arī esošā valdība. Ļoti daudzi saka: “Bet vai tas ir atbildīgi – iet uz referendumu?” Un es gribu izmantot šo jautājumu šodien, lai paskaidrotu, kāpēc referendumam ir jānotiek, kāpēc mums ir jāsavāc šie 155 tūkstoši balsu. Tāpēc, ka pirmais gads ir izniekots.

Nemeklēšu vainīgos, bet to teica prezidents Rinkēvičs, tiekoties ar frakciju vadītājiem, – ka daudz kas nav noticis. Ja četrus gadus politiķi var strādāt un neko nedarīt, tad sanāk tā, ka... nu labi, pēc četriem gadiem viņus nepārvēlēs. A kur tad ir solītās reformas? Kur tad ir kaut kādi solītie... kaut kādas izmaiņas, par ko politiķi runā pirms vēlēšanām? Līdz ar to tā ideja: ja pirmajā gadā kaut kas notiek nepareizi – ideoloģiski, ekonomiski vai vēl kaut kā –, tauta var mobilizēties un teikt: “Mēs šo Saeimu atlaižam.” Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tas ir tas pātagas un burkāna princips. Burkāns – tas ir tas, ko dod tauta, saka: “Mēs jums dodam varu, simts deputāti, ievēlējiet, lūdzu, prezidentu, ievēlējiet valdību, dariet to, ko jūs solījāt! Bet, ja jūs to nedarīsiet, tad mums ir iespēja jūs atlaist arī agrāk, negaidot šos četrus gadus.”

Es domāju, ka, šodien diskutējot par šo jautājumu, izejot no tā, kāds būs balsojums par Čakšas atstādināšanu jeb noņemšanu no amata, izejot no tā, ko darīs valdība pēc tam, lielā mērā tiks ietekmēts arī cilvēku noskaņojums. Ja cilvēki jutīs, ka valdība atzīst kļūdas un nomaina ministru, es teiktu tā: tas būtu pat sava veida lakmusa papīrs. Ja Čakša pati uzstātos šodien no tribīnes un teiktu: “Esmu vainīga, kļūdījos, uzņemos atbildību, ierēdņi manā vadībā kļūdījās, es aizeju!”, tad tiktu dots restarts jaunam ministram. Tauta teiktu: “Nu labi, tad varbūt Saeima nav jāatlaiž.” Bet, ja saka: “Nē, nē, Čakša visu dara pareizi, un lai Čakša turpina strādāt!”, tas ir signāls, ka valdošā vara neieklausās iedzīvotājos.

Līdz ar to, rezumējot teikto, es aicinātu šodien, izskatot šo jautājumu, izskatot šo konkrēto mācību materiālu, kas tika izplatīts, vienkārši vērtēt arī to, cik atbildīga ir visa esošā vara, ne tikai ministre. Ja gadījumā šī kļūda netiek atzīta, tad tas ir viens signāls cilvēkiem, ja kļūda tiek atzīta, tas ir cits signāls. Bet skaidrs ir viens.

Es domāju, ka katra partija vai partiju pārstāvji, kas piedalīsies debatēs šodien no šīs tribīnes, varēs skaidri paust savu pozīciju. Es teikšu tā, ka šajā jautājumā mēs esam vēlētājiem devuši skaidru apsolījumu, ka mūsu partija iestājas par dabiskām ģimenes vērtībām. Satversmē šodien ir rakstīts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, un tas ir tas, ko mēs atbalstām.

Ja gadījumā pēkšņi tautas vairākums uzskata, ka šī Satversmes norma vairs nav pareiza un jāievieš jauna ideoloģija, tad likums paredz, ka ar divām trešdaļām šeit, Saeimā, ir iespējams mainīt Satversmes tekstu, kaut kādu būtību, bet divām trešdaļām ir jānobalso, tātad ir jābūt mandātam. Bet nevar šādas lietas caur sētas durvīm ieviest, piemēram, caur nezināmu ierēdni, kuru es neesmu dzīvē redzējis, kurš šeit nekad nav bijis, bet kurš tagad par visu ir atbildīgs. Mums taču dažādi citādi jautājumi ir bijuši, kur kaut kādi ierēdņi paraksta līgumus, pieņem lēmumus par kaut kādiem iepirkumiem un tā tālāk.

Es domāju, ka tomēr jāiet uz to, ka politiskajai atbildībai pirmām kārtām ir jāsākas ar ministriem. Ministriem ir jādod vairāk pilnvaru arī rotēt ierēdņus, mainīt, un viss. Nevar būt tā, ka ministri mainās, ierēdņi paliek. Bet, ja gadījumā ministrs nav gana spēcīgs un jaudīgs, tad jāmaina ir ministrs. Tas, kurš ir jaudīgāks par tiem ierēdņiem, kuri nosaka visu politiku. Ierēdnis nedrīkst noteikt politiku valstī. Ierēdnis ir atbildīgs par politikas realizāciju. Tā ir tā galvenā... būtība politikā.

Ļoti bieži par ministru kļūst nevis konkrētās nozares speciālists, bet spēcīgs politiķis, kurš konkrēti realizē konkrētās partijas ideoloģiju un virza partijas plānus uz priekšu. A kā sanāk šodien? Ierēdņi nolēma, ierēdņi ieviesa, politiķi neko nezina.

Tā ka, godājamie Saeimas deputāti, aicinu šodien balsot “par” izglītības un zinātnes ministres Čakšas atbrīvošanu un aicinu visus pārējos arī izteikties, pasakot, ko jūs domājat par šīm lietām.

Es šos materiālus atstāšu šeit, Saeimas tribīnē. Ja gadījumā jūs gribat, varat palasīt, apskatīties, jo šeit ir... Jūs saprotiet – tiešām tā nav vienkārši zinātniskā grāmata, kuru daudzi nesaprot, te ir bildītes, te ir bērni, kā saka, tas viss ir domāts maziem bērniem.

Aicinu balsot “par” izglītības un zinātnes ministres atstādināšanu. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies Šlesera kungam.

Uzsākam debates.

Pirmajam vārds debatēs Mārcim Jencītim. Lūdzu!

M. Jencītis (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi, ministri! Mums ir vajadzīga tāda Izglītības un zinātnes ministrija un tāds ministrs vai ministre, kas rūpējas par izglītību, nevis par sociālliberālu marksistu propagandu. Mums nav vajadzīga propagandas ministrija, mums tādas nav, mums ir vajadzīga Izglītības un zinātnes ministrija, kas kalpo tautas interesēm, nacionālajām interesēm. Materiālos, kas nelaikā tika noplūdināti internetā no Valsts izglītības satura centra puses, pie zīmējuma bija tekstiņš, ka dažreiz ir tā, ka meitene piedzimst zēna ķermenī. Bet varbūt dažreiz var būt tā, ka ministrs nav savā vietā.

Par ko tad jūs atlaidāt Valsts izglītības satura centra vadītāju Lieni Voroņenko? Es dzirdēju, ko teica prezidents, es dzirdēju, ko teica ministres kundze, es dzirdēju, ko teica vēl kādi eksperti, it kā attaisnojoties par šiem materiāliem, kas dezorientē un faktiski demontē bērna dzimumu, bet es nedzirdēju nevienu vārdu par to, ka šie materiāli būtu destruktīvi un ka tie nav pieņemami. Es dzirdēju tikai to, ka tas bija nepieņemami ātri un ne tādā pareizā veidā “pienests”... kā tas būtu pareizi izdarāms. Tas nozīmē, ka visu šo cilvēku faktiski neomarksisms jeb liberālmarksisma ideoloģija, kas šodien klīst pasaulē, ir sasniegusi arī Latviju... ka mērķis ir “gatavināt”. Tātad nevis tautas vairākuma griba, tautas vērtības, Latvijas valstsnācijas pamatprincipi, bet gan mazākuma griba, ideoloģija, ko cenšas “gatavināt”, ieviest un uzspiest – uzspiest ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Pagājušajā gadsimtā mēs dzirdējām tādu teicienu, ka komunisma rēgs... ka nacionālsociālisma rēgs klīst pa Eiropu, pa pasauli, un mēs vainojām Vāciju pie nacionālsociālisma jeb nacisma, mēs vainojām Krieviju pie komunisma, bet realitātē šīs ideoloģijas, kā komunisms un nacionālsociālisms... mēs zinām, pie kā tas viss noved. Realitātē šī ideoloģija klīda globāli – visā pasaulē, arī Latvijā. Arī Latvijā tika veikti eigēnikas projekti, un katrai nacionālai valstij pašai bija izvēle – un arī šodien ir izvēle –, ko darīt, cik lielā mērā pieņemt vai atgrūst šādu ideoloģiju.

Izglītībai ir jākalpo izglītībai, nevis svešu un naidīgu ideoloģiju propagandas nolūkiem. Nacistiskā Vācija no 1933. gada līdz 1945. gadam... iespējams, tas bija lielākais kūrorts pasaulē, ko viņi veidoja četrarpus kilometru garumā, – vairāki korpusi priekš Vācijas iedzīvotājiem: kultūra, izglītība, sports un dažādas aktivitātes. Tas bija megaprojekts, kam cauri izgāja miljoniem vāciešu, un šim projektam bija divi mērķi: pirmais mērķis bija šķiru vienlīdzība, lai cilvēki... vācieši, kuri līdz šim nevarēja to atļauties, šodien varētu ceļot, varētu ņemt dalību dažādās sporta un kultūras aktivitātēs; otrais mērķis bija ideoloģija – visos šajos pasākumos bija masu propaganda.

Neliels piemērs tam, kā šodien Vācijā notiek šī propaganda, tikai nedaudz ir pamainījusies ideoloģija. Vienlīdzība ir aizgājusi tik tālu, ka arī dzimums tiek vienādots – ne tikai šķiras, bet arī dzimums. Vācijā Hesenes federālās zemes skolās seksuālo un dzimumu dažādību māca ne tikai seksuālās izglītības stundās, bet arī matemātikas un angļu valodas stundās. Es gribu atgādināt, kā pagājušajā gadsimtā nacionālsociālistu izglītības iestādēs mācīja matemātiku. Lūk, piemēram, teksta uzdevums matemātikā nacistiskajā Vācijā: “1933. gadā iedzīvotāju skaits Vācijā bija 66 60 000, no kuriem 499 682 bija ebreji. Cik procenti iedzīvotāju bija mūsu ienaidnieki?” Tātad absolūti visā – kultūrā, zinātnē, sportā... Starp citu, Vācija 1936. gada olimpiskajās spēlēs ieguva visvairāk medaļu. Tas vien pierāda, ka propagandai, vai tā ir destruktīva vai konstruktīva, ir reāls spēks.

Kā tad Latvijā iet ar ideoloģijas ieviešanu jeb ar “gatavināšanu”? Kas notiek skolās, kas notiek kultūras iestādēs? Pa lielam to jau cilvēki redz. Bet atteikšanās, piemēram, no vēstures – no vēstures! – apguves: vai tas nav Latvijas drošības jautājums, vai tas nav nacionālās identitātes jautājums – ne tikai katrai personai, katram Latvijas iedzīvotājam, bet arī nācijai... kā tautai, kā valstij? Atteikšanās no vēstures apguves... un ko māca tās vietā? Izglītības iestādēm pietrūkst resursu dažādām veicamām pozitīvām lietām, bet pietiek, lūk, šim – smadzeņu skalošanai ar gender ideoloģiju. Atteikšanās no vēstures apguves... un tā vietā māca sociālās zinības. Iepriekš bija jāmāca seno laiku un viduslaiku vēsture, bet tagad ir jāmāca par seksuālo identitāti un feminisma vēsture. Vai tā nav propaganda?

Liberālmarksisma ideoloģijas sekas ir pierādāmas. Mums, Latvijai, ir tāda priekšrocība, ka mēs redzam, kas notiek citās valstīs, un šajā gadījumā tas ir pozitīvi, ka mēs neesam visur pirmie, jo mēs varam redzēt, kādas sekas atnes dažādas ideoloģijas un dažādas citas darbības, ko valstis pieņem pirms mums.

Lūk, kāds pētījums ir veikts ASV: 41 procents transpersonu studentu ir ziņojuši, ka savas dzīves laikā ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Tas ir aptuveni trīs reizes vairāk nekā vidēji studentu... starpā. Tātad identitātes sakropļošana nes ne tikai mentālas, bet arī fiziskas sekas. Tāpat arī var pierādīt, ka nevis bērni ir tādi, kā ar propagandas palīdzību tādu labu mērķu vārdā... šādas ideoloģijas it kā tiek pasniegtas... vienlīdzības vārdā mums tiek pasniegtas... ka nevis viņi tādi ir... un tad viņi sevi atklāj kā tādus... piemēram, ka viņi jūtas savādāk, ka puisis jūtas kā meitene, meitene kā zēns, un tā tālāk, bet viņus faktiski vardarbīgi... Ja tas notiek pret mazu bērnu, es varētu teikt, ka tas ir vardarbīgi, – padara par tādiem.

Skatieties! Gallup 2022. gada pētījumā par netradicionālo orientāciju īpatsvaru ASV tika noteikts, ka 19,7 procenti – tātad gandrīz 20 procenti – jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem (tas ir skolu produkts) identificē sevi kā LGBT cilvēkus, bet vecuma posmā no 40 gadiem – tikai trīs procenti. Tas nozīmē, ka tie – no 40 gadiem – skolas vecumā nav izgājuši smadzeņu skalošanu.

Ideoloģijai ir sekas – gan tūlītējas, gan potenciālas. Potenciāli tas nozīmē vardarbīgu citādi domājošo apspiešanu jeb mazākuma uzkundzēšanos pār vairākumu, jeb kā Orvela grāmatā – ka vienlīdzības vārdā daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem. Lūk!

Kādā ASV Kalifornijas štata (Kalifornija izceļas ar šo propagandu)... kāda skolu apgabala padome tika tiesāta par to, ka pieprasīja... skolas informēt bērna vecākus, ja skolēns sliecas mainīt savu dzimumu. Tātad skolēns var mainīt savu dzimumu, neinformējot vecākus... un viņi tika tiesāti par to. Citā štatā – pusotrs miljons dolāru sods par to, ka neieviesa sociālo zinību grāmatas. (Es jau tikko minēju, vēstures vietā – sociālās zinības). Un kādas tad šīs zinības ir? Ka... neieviesa sociālo zinību grāmatu, kurā iekļauta LGBT aktīvistu tēma.

Ir jāveicina stipras ģimenes un ir jāīsteno vērtību audzināšana, kristīgo vērtību audzināšana skolās. Atgādinu – Izglītības likuma 10.1 pants. Tur ir teikts, ka izglītības sistēmā īpaši ir jāuzsver tādas vērtības kā ģimene, laulība un Latvijas valsts. Mums ir vajadzīga izglītības ministrija – izglītības ministrija! –, nevis liberālmarksistu propagandas ministrija.

Dievs, svētī Latviju! Paldies par uzmanību! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Grasbergs.

J. Grasbergs (NA).

Labdien, Saeimas priekšsēdētāja, kolēģes, kolēģi, ministres kundze! Šobrīd ir tāds moments, ka mums ir kreisa valdība jeb kreisi centriskā valdība (kā kurā brīdī to nosauc), bet tam seko arī kreisas domas, un, manuprāt, materiāls, kas šeit ir arī atstāts, parāda tikai tādu mazu – redzamo – aisberga daļu, bet tās ideoloģiskās domas, kas ir vērstas no šīs kreisās puses... mēs redzēsim ne to vien.

Bet par pašu materiālu un veidu, kā šī ideoloģija tiek pasniegta un kā tiek izmainītas konstantes. Konstantes, kas nemainās... kad mēs zinām, kas ir gravitācija, Zemes pievilkšanas spēks. Ja es mestu, piemēram, pildspalvu, neatkarīgi no tā, vai tā atsitas pret tribīni vai zemi, gravitācijas spēks darbojas. Un nevajag filozofēt, ka šī pildspalva kaut kur palika pa vidu, jo tā atsitās pret koku. Mēs šādā veidā šobrīd cenšamies mainīt arī tādu pamatlietu kā fizioloģija, bioloģija.

Es atceros arī no studijām, kad Veterinārmedicīnas fakultātē mēs kā studenti iebildām pasniedzējiem, kāpēc mums ir jāmācās no septiņdesmito gadu grāmatām. Pasniedzēji arī teica: “Fizioloģija nav mainījusies.” Tāda, kāda tā bija 1970. gadā, tieši tāda pati tā ir arī šodien. Tieši tas pats ir arī ar bioloģiju, un tā ir lieta, kas nemainās. Un šie te... ka mēs mēģinām iestāstīt, ka sieviete var iedzimt vīrietī un vīrietis – sievietē, un šie veidi... nu, mēs nevaram izmainīt bioloģiju, fizioloģiju, kāda tā ir, un mēs nevaram izmainīt arī gravitāciju, fizikas likumus – šīs ir lietas, kas nemainās, bet... drīzāk tās ir tādas izdomātas lietas, ko mēs kā cilvēki izdomājam, mēģinām vienkārši ieviest, lai izliktos, ka dzīvojam citā realitātē.

Mani ļoti uzrunāja kāda bioloģijas doktora citāts, ko viņš attiecināja arī uz šo materiālu, kas tika izlaists Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē. Un viņš saka: “Nav jāmaina bioloģiskie termini un jāpārraksta grāmatas tikai tādēļ, lai cilvēki justos ērti un mēs izliktos, ka nepastāv bioloģiskā realitāte. Bioloģija no cilvēku iedomām un vēlmēm nemainās!”

Tas ir tas pats, ko es jau mēģināju pateikt pirms tam. Un šīs ir tās lietas, kas mums jāņem vērā. Skatoties uz priekšu – skaidrs, ka sabiedrība sacēla ļoti skaļu traci par to, ka tas nav pieņemami un ka mēs nedrīkstam šādi mainīt...

Bet ir vēl kādas lietas, kuras es gribu pieminēt, kas arī nav kārtībā. Un, teiksim, šāds vadības stils un lietas, kā tiek darīts no Izglītības un zinātnes ministrijas puses, – nu, nav pieņemami. Gan šis materiāls, gan arī pārējās... un arī šī atrunāšanās par to, ka slikta pārvaldība... ka pie vainas bija slikta pārvaldība. Bet slikta pārvaldība vai apzināta rīcība – abos gadījumos atbildīgajam ir jābūt ministram – neatkarīgi no tā, vai tiešām ierēdņi paši sadomāja, vai tas bija uzdevums ierēdņiem sagatavot... bet varbūt nepareizs laiks, kad to palaist ārā. Jebkurā gadījumā, vai tā bija slikta pārvaldība vai apzināta rīcība, atbildīgais ir ministrs.

Šajā pašā kontekstā... par šo demisijas pieprasījumu – kur es arī redzu neatbilstību un to, ka tā nav laba pārvaldības prakse no ministres puses, ir reģionu lauku skolas, kuras visu laiku tiek tracinātas, turētas neziņā. Visu laiku tas tiek uzpūsts kā tāds bubulis. Un iedomājieties situāciju, ka direktoram uz 1. septembri ir jānokomplektē skolotāju kolektīvs, bet šie skolotāji dzird ziņas – vienā brīdī stāsta, ka šīs skolas slēgs, sauc kaut kādus skaitļus, sauc kilometrus, bet konkrētu atbildi nepasaka. Skaidrs, ja es esmu cilvēks, man ir ģimene, man tā ir jāuztur, tad es droši vien nepieteikšos darbā tādā vietā, par kuru es nezinu, vai būs pastāvēšana, tad es jau uzreiz mērķtiecīgi meklēju darbu kādā lielākā skolā. Līdz ar to mēs, šīs lauku skolas tracinot, atstājam tās arī bez skolotājiem un principā palīdzam vēl izstumties ārā.

Tieši tas pats ir ar attālumiem. Cik ir normāls attālums bērnam doties uz skolu? Es varu izstāstīt stāstu, kur laukos cilvēkam, lai aizietu līdz pieturai, ir nepieciešamas 15–20 minūtes. Viens kilometrs līdz pieturai, tieši tāds pats attālums ir no pieturas pilsētā līdz skolai. Tās ir vēl vienas 15–20 minūtes. Un tikpat ilgi ir arī jābrauc līdz pilsētai. Principā kopā sanāk stunda. Pat neskatoties uz to, cikos sākas mācības – 8.30 vai 8.00 –, šis skolnieks skolā ir 7.50. Un tad ir jautājums – cik ilgi bērns var pavadīt ceļā, cik ilgi var gaidīt mācību stundas? Manuprāt, stunda būtu tas optimālais laiks, līdz kuram mēs varam skatīties.

Bet šis stāsts par šo stundu ir konkrēts gadījums – tie ir 13 kilometri, 13 kilometri. Lai skolnieks patstāvīgi tiktu katru dienu no mājām uz skolu, ir nepieciešama stunda. Un tieši tāda pati stunda atpakaļ. Tas nozīmē, ka mēs jau divas stundas no šī skolnieka mācību procesa esam patērējuši ceļā.

Ja skatāmies tālāk, šis laiks tikai pieaugs. Es domāju, ka tie ir tie 13–15 kilometri, kur mēs tālāk nedrīkstam skatīties. Tieši tāpat kā absurds ir tas, ka, aiztaisot kādu skolu, mums ir pie kādas citas skolas jāpiebūvē piebūve. Tad, manuprāt, tas izmaksā daudz dārgāk, nekā šai pašvaldībai piemaksāt skolotājiem, lai viņi paliktu tur un mācītu šos bērnus.

Protams, ir gadījumi, ka klasē ir trīs bērni un divi no tiem nesekmīgi. Šādā skolā tiešām ir problēmas, kas būtu jārisina un jāskatās. Man pašam esot kā pašvaldības deputātam... Mēs arī esam pieņēmuši lēmumus šādas skolas slēgt un tomēr pārcelt bērnus uz daudz kvalitatīvāku... izglītību. Bet šīs lietas ir jāpasaka skaidri, mēs nedrīkstam pateikt pusvārdos.

Tieši tāpat kā šis materiāls – it kā izlaižam, bet tai pašā laikā atsaucam. Bet saprotam, ka ideoloģija paliek, šī te ideoloģija paliek, un mēs cenšamies to tā kā virzīt uz priekšu.

Un arī ziņa, kas nāca, man šķiet, vakardien, no Izglītības un zinātnes ministrijas... Ziņās, sniedzot komentāru, kāds ierēdnis dedzīgi aizstāvēja krievu valodas nepieciešamību šeit, Latvijā. Kā mēs, latvieši, varēsim dzīvot bez krievu valodas zināšanām? Ka mums taču te blakus ir tik liels kaimiņš. To dara ierēdņi. To dara ierēdņi, un tas ir tieši tas pats – es vēlreiz atkārtoju –, ka slikta pārvaldība vai apzināta rīcība – tas ir viens un tas pats. Atbildība ir jāuzņemas vadītājam, un šis vadītājs ir ministrs konkrētajā ministrijā.

Un tas, ka mēs šīs lietas, ko mācām, ko izstāstām bērniem... Mūsu smadzeņu darbība... smadzenes kā orgāns principā neizšķir, kas ir labs vai slikts, kamēr mēs to nepasakām vai neuzzinām kaut kur no malas, vai mums kāds to nepasaka. Bērniem ir tieši tāpat. Bērni tic tam, ko saka skolotājs, bērni tic tam, ko saka vecāki. Un man ir jautājums – kādēļ šādos materiālos neparādās, teiksim, mācība par to, kā uzlabot auglību, kā saglabāt auglību, kā mēs kļūtu auglīgāki tālāk uz priekšu, ka mācīt bioloģiju, mācīt fizioloģiju no pareizās puses, nevis sākt ar retām patoloģijām un uzdot tās par ikdienas lietām.

Un vēl kāda lieta. Ja mēs redzam... jā, mēs nedrīkstam izlikties, ka nav atšķirīgu bērnu. Ir atšķirīgi bērni, ir visādi uzvedības traucējumi un vēl kādas lietas, bet tas, kas būtu jāmāca jau no mazām dienām, lai... Jo tie bērni, kad izaugs, būs vecāki, viņi būs vīrs, sieva, viņi radīs ģimeni, pēcnācējus, bet viņi ir jāiemāca veidot ģimeni, rūpēties par saviem bērniem, jo jebkuras bērnu dzīves problēmas vispirms iesākas tur, kur ir šo bērnu vecāku problēmas. Tādēļ mācību programmās obligāti ir jāiekļauj tas, kas ir labs, tīkams un pilnīgs, un ir jāmāca veidot, kopt mīlestību, laulību un to, kā uzturēt labu klimatu ģimenē jeb kā veidot ģimeni.

Un tad mēs veidosimies par stipru tautu, stipru nāciju. Mēs varam būt piemērs Rietumiem, mums nav akli jāskrien pakaļ. Mēs varam paskatīties... un izdarīt secinājumus no šiem ASV štatiem, kuri ir aizgājuši par tālu un saprot, ka ir jāiet atpakaļ. Ir virkne valstu, kas ir sapratušas, ka šī brīvdomāšana, pārāk liela brīvās izvēles iekļaušana ir nodarījusi tikai negatīvu... Līdz ar to mēs nedrīkstam pa šo ceļu doties.

Šobrīd mums ir tā iespēja parādīt, ka ministrs var uzņemties atbildību... var pieņemt šo demisiju. Arī jūs kā deputāti varat nobalsot un atbalstīt šo demisiju, lai parādītu Latvijas sabiedrībai, ka mēs kā parlaments varam uzņemties atbildību. Un es arī saprotu šīs pozīcijas... saprotu pozīciju un ka es šobrīd esmu opozīcijā. Mums ir tāda iespēja, ka mēs opozīcijā varam ministram parādīt dzelteno kartīti, mēs varam līdzīgi kā sportā pateikt – brīdinājums! Bet mums kā opozīcijai nav iespēju pacelt sarkano kartīti. Jūs kā koalīcija Kūtra kunga gadījumā lieliski parādījāt, ka varat pacelt sarkano kartīti, jūs pateicāt: “Nē, šis cilvēks diemžēl neder šim amatam.” Jūs pacēlāt sarkano kartīti un pateicāt: “Nē! Mums būs cits... cita Saeimas priekšsēdētāja.”

Un tā izšķiršanās ir mums visiem kopā. Mēs no opozīcijas puses brīdinām, mēs sakām, ka atbalstām demisiju, ka ministram ir jāuzņemas atbildība, un es lūdzu jūs, koalīcijas puse, – celiet sarkano kartīti un sakiet, ka tas nav normāli un ka šādu izglītību mēs nevaram atbalstīt.

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies Ramona Petraviča.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, godātie kolēģi! Mēs esam pieprasījuši izglītības ministres Čakšas demisiju, jo sabiedrības sašutums iet jau pāri malām, un sašutuši šoreiz ir ne tikai ļoti konservatīvi cilvēki, bet arī diezgan liberāli cilvēki, kurus jau vairs nevar nosaukt par homofobiem. Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir atzinis, ka kaut kas ir nogājis greizi. Un vecāku vētrainās diskusijas par dzimuma maiņas materiāliem, kas domāti maziem bērniem, ir pamatotas.

Un šeit ministrei nevajag taisnoties, ka materiāli tapuši, neievērojot labu pārvaldību un ar kaut ko līdz galam nesaskaņojot. Un ir pilnīgi vienalga, par kādu naudu – Eiropas Savienības vai mūsu nodokļu maksātāju naudu – tie ir tapuši. Jau tas vien, ka tādi materiāli ir tapuši, liecina nevis par labu, bet par perversu pārvaldību. Priekš kam šīs perversijas maziem bērniem? Kā tas viņus ietekmēs?

Lieciet mierā bērnus! Deviņgadīgiem 4. klases bērniem nav jāmācas virsū ar stāstiem par dzimuma maiņu un transseksuāļiem. Metodiskie materiāli, ar kuru palīdzību paredzēts 4. klases bērniem mācīt, ka bioloģiskais dzimums nenozīmē dzimtes identitāti, ir šokējuši lielāko daļu Latvijas sabiedrības. Vecāki saka: lieciet mierā mūsu bērnus, mēs negribam, ka mūsu bērniem uzmācas ar šo informāciju. Jo – kāds ir mērķis?

Šajos materiālos skaidri var redzēt – jā, šie bērni tiešām ir četrus piecus gadus veci, tie nav astoņpadsmitgadīgi bērni. Un tieši šos mazos ir mērķis apmācīt. “Vai man kā zēnam var būt sajūta, ka es esmu meitene?” Šim mazajam bērnam to jautā. Te viņam vēl stāsta, ka meitene piedzimst zēna ķermenī. Šādi materiāli ir tiešām reāla vardarbība pret bērniem, mēģinot ietekmēt domāšanu un psiholoģiski traumējot bērnu, iestāstot, ka viņa dzimums nav saistīts ar viņa dzimtes identitāti, seksuālo un romantisko orientāciju. Jānītim mācīs, ka viņš nav piedzimis pareizajā ķermenī, Pēterītim – ka viņam ir plūstošais dzimums, bet Mārītei ieskaidros, ka viņa ir aseksuāla un bezdzimuma būtne. Kā kāds cilvēks var būt bez dzimuma vai ar plūstošu dzimumu? Nu, tieši kā?

Katrs cilvēks ir piedzimis, un viņš ir piedzimis vai nu kā puika, vai meitene. Neviens nepiedzimst bez dzimuma. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur ir dzimumi, kurā vīrietis audzina vīrieti, bet māte – meitu, kurā māte māca dēlu cienīt sievietes, bet tēvs meitai rāda, kādam jābūt mīlošam tēvam, un to nevar atņemt vecākiem. Tā ir vardarbība pret vecākiem – šie materiāli ar visām tām murgainajām idejām, kuras iestāsta viņu mazajiem bērniem. Lieciet mierā Latvijas sabiedrību ar šiem stāstiem! Pie kādām sekām var novest mazu, nenobriedušu bērnu apstrāde ar šīm idejām – vai par to kāds Izglītības un zinātnes ministrijā ir aizdomājies? Vai tā jau ir tiešām vesela perversa industrija – no sociālo tīklu influenceriem, visādām nevalstiskajām organizācijām līdz pat farmācijas kompānijām, kas šādi iegūst sev ienesīgus pacientus mūža garumā. Citviet jau ir norisinājušies tiesas procesi par sakropļotām dzīvēm un ķermeņiem.

Un nākamais solis pēc šī visa, kad mazajam bērnam jau ir iemācīts, ka viņš nav vairs tas, kas viņš ir, ir pubertātes blokatoru lietošana un popularizēšana, ko te laikam uzskata par nevainīgu lietu, bet ķīmiskajām vielām ir nopietna ietekme uz bērnu attīstību. Tam seko hormonu terapija, krūšu amputācija, un dati parāda, ka šādā veidā bērni tiek iedrošināti tālākajam tranzīcijas procesam. Tas ir iemesls, kāpēc arī tādas liberālas valstis kā Zviedrija, Norvēģija, Lielbritānija ir ierobežojušas šo zinātniski nepamatoto un kaitniecisko darbību. Un mēs Latvijā tagad kāpsim tajā iekšā. Tieši tas ir tas, kā mums pietrūkst un ko mums vajag. Un kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas “ekspertiem” (pēdiņās) tas nešķiet svarīgs arguments, un nav dzirdams, ka daudzi pret to skaļi iebilstu. Laikam bērnus kropļojošajai ideoloģijai un tās turpinājumam medicīnā ir paredzēts dāsns finansējums. Taču tas nav tas, ko mēs novēlam Latvijas bērniem un viņu vecākiem.

Cienījamie Latvijas ministri! Mainiet dzimumu paši, bet lieciet mierā mazus bērnus! Modernie izglītības eksperti, stāstiet par plūstošo dzimumu saviem bērniem, ja uzskatāt to par vajadzīgu, bet nebāzieties ar šiem augstākā mēra apšaubāmajiem apgalvojumiem virsū citu vecāku bērniem. Mazi bērni nav jāmudina mainīt dzimumu. Tas nav joks – mazam bērnam iestāstīt, ka viņš ir piedzimis nepareizā ķermenī. Tas ietekmē maza bērna psihi.

Izglītības un zinātnes ministrija izliekas, ka problēmu nesaskata, izņēma šos materiālus no mācību plānošanas evides, apspriedīšot ar nevalstiskajām organizācijām. Tieši ar kādām? “Mozaīku”? “Papardes ziedu”? Nevienam nav šaubu, kāda būs šo nozaru virzienā orientēto nevalstisko organizāciju atbilde. Taču tā nav Latvijas sabiedrības atbilde. Latvijas sabiedrība, bērnu vecāki pieprasa to visu pārtraukt, un arī es atbalstu šo viedokli.

Tāpēc šodien, pieprasot izglītības ministres demisiju, es gribētu nocitēt... Bijusī Saeimas deputāte Inguna Rībena ir teikusi: “Vienīgais, ar ko izcēlās topošā izglītības ministre Anda Čakša, – viņa pērn Saeimā iestājās pret jēdzienu “tikumība”.” Tolaik Čakša uzsvēra, ka tikumības normas panākušas, ka izglītības procesā ir cenzūra, kas traucē attīstīt loģisko un kritisko domāšanu, kā arī lēmumu pieņemšanu. Kādu lēmumu pieņemšanu? Bērniem mainīt dzimumu – tā ir tā kritiskā domāšana, kas tagad ir jāmaina?

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Glorija Grevcova.

G. Grevcova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Cienījamie kolēģi! Prezidij! Ministres kundze! Paldies LATVIJAI PIRMAJĀ VIETĀ, ka viņi ir virzījuši šo neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei, es viennozīmīgi to atbalstīšu. Taču, manā skatījumā, šodien ir paceļams jautājums ne tikai par seksuālo izglītību un metodisko materiālu, bet arī daži citi punkti, kuri man, no malas, ir ļoti aktuāli.

Par visu pēc kārtas. Ar ko es gribētu sākt? “Skola2030”... kā es to saucu, programma – tieši šeit mēs varētu arī runāt par labas pārvaldības trūkumu. Mēs redzam, ka iestādes, dažādu nozaru pārstāvji nav ieinteresēti, nevar vai negrib savā starpā sadarboties, līdz ar to šajā programmā rodas problēmas. Šīs problēmas skar tieši pedagogus un skolēnus, kuri ļoti aktīvi pauž savu nostāju sociālajos tīklos, sakot, ka viņiem daudz kas nav saprotams, viņiem nav pieejami metodiskie materiāli. To pašu pauž arī pedagogi. Šis ir labas pārvaldības trūkums, jo katra nozare, katra iestāde virza tikai to, kas viņus interesē. Galarezultātā cieš skolēni un cieš pedagogi. Es teikšu tā, ka tieši šī metodiskā materiāla par seksuālo izglītību nokļūšana programmā “Skola2030” nav nejaušība, tas ir rezultāts visam tam, kas notiek ar šo programmu kopumā.

Nākamā tēma būtu lauku skolu slēgšana. Tas ir ļoti aktuāli. Nacionālā apvienība jau pacēla šo jautājumu un stāstu, kā vecāki ved savus skolēnus uz skolu 20, 30, 40, 50 kilometrus līdz tuvākajai mācību iestādei – labākajā gadījumā, ja kursē autobusi... ja kursē skolas autobusi, pašvaldību autobusi, kas šos skolēnus nogādā uz mācību vietu. Tas nav normāli, ja ciematā vai lauku rajonā, reģionā tiek slēgta skola, tas nozīmē, ka ikdienā dzīve šajā reģionā, šajā vietā ir apstājusies, jo mums viss – visas aktivitātes – lauku ciematos notiek tieši ap mācību iestādi. Tur ir bibliotēka, parasti tur ir kultūras nams – arī apvienots ar mācību iestādi. Es saprotu, jā, tas viss ir, lai ieekonomētu līdzekļus, un viss... bet cieš Latvijas iedzīvotājs, ģimenes pamet laukus, pamet reģionus un pārvācas uz lielākām pilsētām, tur, kur viņi būs tuvāk mācību iestādei. No visa šī izriet, ka mēs tagad runājam par reģionu attīstību, tas tā – vēja pūšana. Vai, piemēram, konkrēts gadījums – statusa nomainīšana Viļakas Valsts ģimnāzijai uz Viļakas vidusskolu. Nu, nopietni? Viena no labākajām Latgales ģimnāzijām, tur trūkst skolēnu, un skolēnu trūkst tikai tāpēc, ka tas ir ekonomiskās transformācijas rezultāts, – cilvēki pamet reģionu, lai gan šajā skolā ir viena no modernākajām programmām (tādas laukos ir pieejamas reti kam), bet skola maina statusu, līdz ar to arī finansējumu un visu pārējo, kas pienākas ģimnāzijai. Viennozīmīgi, ģimenes pametīs šo vietu, meklēs skolu, kas atbilst viņu bērniem.

Tālāk – mobings. Patiesībā pavisam nesen, pagājušajā nedēļā, Saeimā bija ļoti interesanta diskusija, un es ar lielu interesi noklausījos Česlava Batņas stāstu par mobingu. Es ieteiktu visiem to noklausīties. Mobings mums izpaužas ne tikai tajā, ka cieš skolēni vai ka bērni savā starpā aprunā viens otru, cieš arī pedagogi. Skola diemžēl ir nostādīta tādā situācijā, ka, pat redzot pārkāpumu no bērnu puses, tā bieži vien nedrīkst iejaukties un veikt izmeklēšanu, kratīšanu, nedrīkst izņemt aukstos ieročus, ja tos pamana, tāpēc ka mūsu likumdošanā ir robi. To visu sola kaut kad labot, bet problēma jau ir tagad. Mobings ir viena no tām lietām, kuras dēļ skolēni pamet mācību iestādes un mācās tālmācībā. Tālmācība ir kļuvusi par izeju šiem jaunajiem cilvēkiem.

Runājot par mobingu, varētu pieminēt arī Somijas modeli, kur katram pedagogam ir palīgs. Pedagogs ir tas, kuram bērns ir jāizglīto, nevis jāpieskata... vai jānodrošina kārtība mācību iestādē. Ar to būtu jānodarbojas palīgam, kurš uzlabo un uztur mikroklimatu klasē.

Tālāk – pedagogu atalgojums. Par šo ir runāts daudz, par šo ir runāts ilgi, solīts, solīts, un katru reizi, kad pedagogi iziet streikā, pēdējā brīdī viņiem pasola – nauda būs. Un pedagogi notic. Un kārtējo reizi naudas nav, un kārtējo reizi naudas trūkst. Man ir jautājums: tā ir likumdevēja cieņpilna attieksme pret pedagogiem – pasolīt? Man ir jautājums tikai pedagogiem: cik ilgi viņi to visu cietīs?

Noslogojums. Bieži vien ir tā, ka mums ir viena klase un ģeogrāfiju, angļu valodu klasē māca viens un tas pats pedagogs, tāpēc ka kovida laikā ļoti daudzi pedagogi tika atstādināti un ļoti daudzi pedagogi tika atlaisti, un tagad tiek atlaisti arī valsts valodas nezināšanas dēļ. Pedagogu trūkums ir milzīgs. Neviens nav ieinteresēts iet strādāt par pedagogu – nav atalgojuma, nav stimula. Kāpēc? Cieņpilnas attieksmes trūkums! Viņi – topošie pedagogi – to visu redz: viņiem pasola un neizpilda.

Tālāk. Varbūt kādam aktuāla, kādam neaktuāla tēma – ēdināšana skolā. Bērni skolā pavada deviņus mēnešus. Mums ir milzīga ierēdņu armija, kuru mēs katru dienu pavairojam. Tā vietā, lai šo ierēdņu armiju samazinātu... mēs šos līdzekļus varētu novirzīt tam, lai skolās visiem bērniem, ne tikai 1.–4. klasei, ēdināšana būtu bez maksas un lai ēdināšanas kvalitāte uzlabotos. Mēs tik daudz runājam par bērnu un jauniešu veselību, bet no kurienes tā radīsies, ja bērns, redzot to, kādā veidā skolā pusdienas tiek padotas un kādas tās tiek padotas, aiziet uz veikalu, nopērk čipsus vai kolu. Un mēs runājam par bērnu veselību.

Un beidzot jautājums, par kuru mēs šeit arī esam salasījušies, – tas nolādētais “piparkūku vīriņš”, bet es nezinu, vai, izlasot visu šo, šajā sakarā īsti korekti ir to saukt par “vīriņu”, jo, iespējams, tas ir kāds kvīrs vai nebinārs bezdzimtes radījums. Es īsti nesaprotu, bet šis nav pieņemami. Šis nav pieņemami. Bērnam 4. klasē nebūtu jāzina, kas ir “plūstošais dzimums”. Ko viņš 4. klasē no tā iegūs? Jūs uzskatāt, ka tas ir normāli? Tas ir nejauši?

Un pilnīgi nejaušu cilvēku atstādināja – nevis atlaida, bet atstādināja. Pārbaudes laiks. Atsauca tikai tāpēc, ka cilvēki beidzot apvienojās un nolēma pretoties šim. Tas nav normāli, ka bērnam 4. klasē stāsta, ka tu vari būt kaķītis, zaķītis un “piparkūku vīriņš”. Kur mēs vispār ejam? Dažreiz es nesaprotu, kas notiek. Šī ir tā saucamā visaptverošā un iekļaujošā izglītība? Iespējams, tam bērnam ir jādod iespēja pieaugt, tikai tad viņš pats lems – grib viņš to vai negrib. Tieši tāpēc es šodien atbalstīšu Andas Čakšas demisiju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Agita Zariņa-Stūre.

A. Zariņa-Stūre (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Deputāti! Ministre! Atļaušos jūsu laiku kavēt tikai nedaudz. Cilvēks, kurš visu līdzšinējo mūžu ir pavadījis izglītības jomā, par to varētu runāt daudz un dikti, bet dažus akcentus – šodienas tematikai.

Izglītība nav rūpnīcas process. Rezultāts bieži vien ir tālu sagaidāms, un dažkārt pat dzīves garumā mēs apzināmies to, ko esam ieguvuši vai ko neesam apguvuši.

Mums, rāmajiem latviešiem, ir pieņemts dabūt visu tūlīt un uzreiz, redzēt rezultātu šeit un tagad – un uz visaugstāko raudzi. Savā ziņā lielas un naivas gaidas.

Uzskatu, ka ministrei Andai Čakšai jāļauj turpināt strādāt un realizēt ne tikai jaunos, iesāktos darbus, bet tikt galā arī ar vecajiem “augoņiem”, kuri ik pa brīdim dara par sevi zināmu. Un tas ir daudz kas iepriekš – gadu gadiem – nepadarīts: valodas jautājums; mācību materiāli, kuru vai nu nav, vai ir tādā kvalitātē, kādā tie mantojumā ir saņemti; jaunā satura ietvars; vecā, senā eksaminācijas kārtība un daudzas citas lietas.

Es šeit mēģināju ieskicēt dažas lietas, nozīmīgākos darbus, kas ir uzsākti, ar to jums parādot, ka visi šie darbi – mērķtiecīgs atbalsts zinātnei un inovācijām, atbalsts augstākajai izglītībai, tostarp pedagogu sagatavošana, jaunie kadri, mācību līdzekļu izstrāde, budžeta pieaugums nozarē – 180 miljoni, pedagogu atalgojuma palielinājums, vienotas skolas ieviešana, godā ceļot latviešu valodu, – prasa milzīgi lielu laiku. Jā, arī problēma ar mazām klasēm, kur mēs pilnvērtīgi neizmantojam valsts resursus, es pat teiktu – izšķērdējam.

Pirmo reizi Latvijas neatkarības laikā no ministres mutes tiek skaļi runāts par izglītības kvalitāti. Vai izglītības nozarē viss ir kārtībā? Nē, nav, un nevar būt tik īsā laikā. Izglītība ir mainīgs process, bet tā ir Latvijas būtiskākā nozare, pamats, tāpēc šobrīd ļoti svarīgi ir to neraustīt, negrūstīt un ļaut turpināt veikt iesāktos darbus.

Nākot no skolas vides, varu teikt, ka šobrīd viens no lielākajiem izaicinājumiem skolā ir iemācīt skolēnam un arī pedagogam kļūdīties. Mēs esam tik pareizi, ka kaunamies par savām kļūdām, bet tikai no kļūdām mēs augam un process ved uz attīstību. Kļūdas – vai, iespējams, šajā gadījumā, komunikācijas jautājums – mūs māca, bet par to neizmet no klases.

Balsojot “par” ministres demisiju, mēs nobalsojam par vēlmi ieraudzīt rezultātu nozarē tūlīt un tagad, lai gan ieplaisājušu, izdilušu deķi nevar salāpīt tūlīt un tagad, lai kā mums to gribētos. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Reinis Kaudzīte ir teicis: “Ātri skriesi, ātri klupsi.”

Atbalstu Andu Čakšu kā izglītības un zinātnes ministri. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Agneses Krastas, Raivja Dzintara, Edgara Tavara, Harija Rokpeļņa, Aināra Šlesera, Andra Šuvajeva un Alekseja Rosļikova iesniegumu ar lūgumu turpināt Saeimas 2023. gada 26. septembra ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz visu darba kārtības jautājumu izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Saeimas sēdi turpinām bez pārtraukuma.

Paldies.

Nākamajam vārds debatēs ir deputātam Vilim Krištopanam.

V. Krištopans (LPV).

Godājamā priekšsēdētāja! Deputāti! Ministres kundze! Iepriekšējie runātāji teica, ka izglītība ir ilgtermiņa process, bet šī jau ir trešā Jaunās VIENOTĪBAS valdība pēdējos piecos gados. Jums bija pieci gadi laika. Un tas, ko es gribu teikt, nav kaut kas konkrēts, tikai šauri – par šo papīru, kas te klīda... pa Latviju – par seksuālo izglītību.

Daudzi saka – ministre jau nevar atbildēt par visu. Tad kas atbild par to, ka Latvijā šogad septembrī 1881 reģistrēts bērns nesāka iet skolā? Kur viņi palika? Lasītprasmē no 2001. gada – 20 gados – mēs esam no 5. vietas nokrituši uz 23. vietu starp EDSO valstīm. Doktora grāda ieguvēji uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju – pēdējā vietā Eiropas Savienībā. 1. septembrī trūka vairāk nekā tūkstoš skolotāju.

Es atgādinu – Jaunajai VIENOTĪBAI piecos gados šī ir jau trešā valdība. Vai gadījumā tur nav kopsakarības ar Jaunās VIENOTĪBAS obligātās potēšanās teroru? To mēs visi labi atceramies.

Trešā daļa no skolotājiem ir vecāki par 54 gadiem. Mēs jau esam piemirsuši to bardaku, kas bija jūnijā ar obligātajiem eksāmeniem un neizsniegtajiem diplomiem. Joprojām ir liela neskaidrība par latviešu valodas mācību grāmatām. Visi mēs te esam patrioti un uzskatām, ka visiem jāzina latviešu valoda. Mums trūkst latviešu valodas skolotāju, no Ķīļa laikiem (lai viņam vieglas smiltis) vēl netiek atzīti vidusskolas diplomi. Kembridžā it kā tagad – jā, Oksfordā joprojām – nē. Tas brīnumbērns Trojanskis – Abu Meri padomnieks – varētu diemžēl pabeigt tikai Kembridžu, bet Oksfordā viņš nevarētu iestāties. Un pie tā visa, ko es nosaucu, ir vainīgas tās septiņas Latgales skolas, kuras jūs gribat slēgt? Aizslēgsiet septiņas Latgales skolas, un viss šis atrisināsies?

Un pēdējais. Circenes kundze kā kvēla Stambulas konvencijas fane, jūs esat profesionāla ginekoloģe, esat pieņēmusi varbūt simtiem, varbūt tūkstošiem dzemdību. Varbūt jūs varat nākt tribīnē un izskaidrot man, lai es varu izskaidrot mana radinieka dēlam piektklasniekam, kā izskatās bērniņš, kurš piedzimst un kurš ir bezdzimuma, kurš ir kandidāts uz tā saucamo sociālā dzimuma statusu? Izskaidrojiet man, lai es varu izskaidrot piektklasniekam, kuram to visu māca... tūlīt jau sāks mācīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edmunds Zivtiņš.

E. Zivtiņš (LPV).

Atlika man tikai divās Saeimas sēdēs nebūt, kā daudz kas ir pamainījies, bet mēģināšu pa jaunam.

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Ministres kundze! Godātie kolēģi! Cienītās kolēģes! Paldies ministres kundzei, ka viņa nenoignorēja un atnāca, tikpat labi ministres kundze varēja noignorēt šo pasākumu un neierasties. Tas zināmā mērā raksturo viņu. Par to viņai tiešām paldies.

Man ir tāds jautājums: kas vada mūsu valsti – ministri, deputāti? Mums ir kaut kāda parlamentāra republika, vai mums valsti tomēr vada ierēdņi, un politiķi ir paredzēti tam, lai piesegtu šos ierēdņus, jo Latvija jau ir maziņa? Armijas iepirkums par 200 miljoniem. Ministrs tur īsti neko nezina. Ierēdnis nav vainīgs – zem tepiķa. Potes pērk vienkārši episkos daudzumos, lai nopotētu tautu. Ierēdņi neviens neko nezina – zem tepiķa.

Šis, manā skatījumā, ir eksistenciāls jautājums: kas vainīgs? Kaut kāds ierēdnis. Es pat nezinu tās iestādes nosaukumu. Atlaist uz izmeklēšanas laiku. Vārdu sakot – zem tepiķa. Ir mums politiskā atbildība valstī vai tomēr nav? Šķiet, ka nav.

Vienā no pirmajām Saeimas sēdēm es runāju par Stambulas konvenciju. Es varu kļūdīties, bet kaut kur šeit ļoti tuvu, tieši pretī, man sēdēja Čakšas kundze, un tanī brīdī, kad es teicu “rokas nost no mūsu bērniem”, Čakšas kundze no vietas izteica piezīmi (vai kā to sauc) par to, ka tur nav neviena vārda par bērniem. Lūgtum – rezultāts! Šis ir rezultāts! Un tas, cienījamie kolēģi, ir eksperiments ar mūsu bērniem. Tas ir eksperiments ar sabiedrību, lai justu to fonu – kāds tad ir šis fons sabiedrībā, vai mēs varam to virzīt vai ne, vai mēs varam aiz šī jautājuma noslēpt citas lietas, šīs neizdarības, kas mums ir? Un, jā, es uzskatu, ka šis ir eksistenciāls jautājums un par to nedrīkst lemt sabiedrības mazākums, jo šībrīža Saeimas vairākums ir absolūts sabiedrības mazākums mūsu tautā, tāpēc šādas eksistenciālas lietas ir jāuztic tikai un vienīgi referendumam, jāuztic mūsu tautai un sabiedrībai.

Un noslēdzot. Tiesas sēde, trīs iesaistītās personas. Tiesas kungs jautā: “Gundar, kāpēc jūs iegājāt dušā pie Madaras?” Viņš saka: “Cienītais tiesas kungs, es tanī brīdī jutos kā Gundega!” Un tad tiesas kungs uzdod jautājumu Pēterim: “Pēteri, bet vai tad tiešām nebija citas iespējas kā vienīgi fiziska spēka pielietošana un vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšana cilvēkam, kurš iegāja dušā pie jūsu sievas?” Viņš saka: “Ziniet, tiesas kungs, es viņam izsitu tos divus priekšējos zobus, tāpēc ka es tanī brīdī jutos kā zobu feja.”

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Česlavs Batņa.

Č. Batņa (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Prezidij, kolēģi! Es noteikti nevaru apgalvot, ka viss ir slikti izglītībā, bet es apelēšu... Saeimas komisijas vadītājai Agitai, kā viņa teica: “Ātri skriesi, ātri klupsi.” Agita, tu ļoti labi pati zini – ja mēs strauji nerisināsim jautājumus, tad mūsu izglītības sistēma nākamgad būs vispār bezdibenī. Šobrīd mēs pie šīs malas stāvam, un man ir ļoti žēl par komisijas pausto, jo tie kolēģi, kas šodien bija Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā... Tas ir vājprāts, kas notiek izglītības nozarē.

Ja mēs uzdodam jautājumus Izglītības un zinātnes ministrijai un ja mums atbild: “Mums nav risinājuma, mēs tikai domāsim, plānosim,” nu tad droši vien tādā bruņurupuča tempā... mēs varam pateikt, ka pēc pieciem gadiem mums nebūs, kas māca mūsu bērnus un mūsu mazbērnus, ja mēs pieejam pēc šādas loģikas. Un kāpēc?

Man liekas, Valaiņa kungs mums teica, ka mēs deviņus mēnešus koalīcijā tik ļoti vāji esam strādājuši, ka nav rezultātu, viss ir slikti, viss, kas notika, ir slikti, un es pārņemu šo retoriku no Valaiņa kunga. Un es teikšu tā, ka ir ļoti daudz iemeslu tam, kas nav izdarīts, bet ko varēja izdarīt vairāk. Pēc būtības es uzskatu, ka deviņos mēnešos var izstrādāt pedagogu vakanču mazināšanas plānu un var ieviest to augstskolās ar dažādām programmām, dažādiem atbalsta mehānismiem. Vienīgais, kas mums šajā jomā ir izdarīts, – mums ir ieviestas stipendijas un palielināts “Studētgods” stipendiju saņēmēju skaits. Tas ir vienīgais, unikālais deviņu mēnešu darbs, nekas vairāk. Ja es maldos, ministres kundze, nāciet, stāstiet! Bet praktiskie ir tikai šie divi darbi.

Mēs kā koalīcijas partneri... īstenībā, es teikšu, es priecājos, ka mēs neesam koalīcijas partneri, jo mūsu diskusija ar jums bija balstīta uz pārliecināšanu, uz pārliecināšanu par vispārzināmiem jautājumiem. Par skolu tīklu mēs sākām diskutēt maijā, mēs sniedzām savus argumentus. Nu, nekas nemainījās! Trīs mēnešu garumā mēs sniedzām argumentus. Trešajā mēnesī jūs mūsos ieklausījāties, jo mēs jau nācām ar pašvaldību vadītāju atbalstu un reģionu cilvēku pamatojumu. Ieklausījās, bet vajadzēja trīs mēnešus, lai ieklausītos. Šeit, man šķiet, vislielākā problēma ir šāda – ja tā nav mana ideja, tad tā ir slikta ideja. Partneru idejas vienmēr ir sliktas idejas. Arī koalīcijā. Un tas ir absurds! Uz ko mēs ejam? Mēs ejam uz labākas valsts esību. Bet mani māc bažas, ka mēs uz to neejam.

Jau trīs gadus, es uzsveru – trīs gadus! – mēs nevaram tikt... ar valsts aizsardzības mācības ieviešanu. Palikuši pēdējie deviņi mēneši, bet šie iepriekšējie divi gadi bija tomēr Jaunās VIENOTĪBAS valdīšanas laiks. Un šobrīd mēs nespējam saprast, kuram priekšmetam ņemsim nost. Mēs iedodam sporta stundai... vēl vienu priekšmetu un tagad diskutējam, kā šo sporta stundu atņemt. Un nevienam nav skaidrības, kāds būs galarezultāts. Komisijā runājot ar ierēdņiem, visi rausta plecus un saka – mēs nezinām. Bet pēc deviņiem mēnešiem jāsāk īstenot šo mācību priekšmetu.

“Skola2030”. Te gan es gribu paslavēt ministri. Viņa to aktīvi ir kritizējusi, ka tas nav izdevies projekts, bet, godīgi sakot, ar kritizēšanu vien tas arī ir beidzies, jo es neesmu dzirdējis, ko mēs darīsim, kā uzlabosim šo projektu, vai ieviesīsim jaunu mācību saturu? Mums ir momentāni... ātri darbi bija nepieciešami. Kaut vai... Mēs šodien komisijā uzdevām jautājumu: kad mums būs gatava valsts pārbaudes darbu analītika... rezultāti? Parlamentārā sekretāre atbildēja – es nezinu, mums nav datu. 21. gadsimtā – mums nav datu? Mums šie rezultāti ir savadīti elektroniskajās sistēmās, mums jānospiež poga, lai izgūtu šos datus. Trīs mēnešus mēs nevaram tos apkopot. Pašvaldības gaida šos datus, lai plānotu savu skolu tīklu, jo no tā ir atkarīgs arī finansējums vidējā izglītībā. Un šeit mums jāiet lēni? Mums tie rezultāti jau bija vajadzīgi pirms mēneša. Ātri skriesi, ātri klupsi! Tāpēc arī ministrija šobrīd ir paklupusi, ka nevar neko ātri izdarīt.

Par sporta jomu. Nu, Dāvi, piekritīsi – bardaks, vai ne? Ir kādi redzami rezultāti deviņu mēnešu laikā? Nu, nav. Nu, atzīsti, nav! Līdz ar to... bet tas ir komisijas darbs – rosināt. Līdz ar to arī šajā jomā mēs ejam tādu pašplūsmas ceļu – nu gan jau būs labi, gan jau kaut kas uzlabosies. Bet tādas stratēģijas... Šodien lasīju “Dienā” ziņu, ka jaunais departamenta vadītājs... Viņš tiešām lido, viņam ir tādas spārnotas idejas, bet es gribētu redzēt šīm spārnotajām idejām stratēģiju un to finansiālo pamatojumu, par ko viņš runā.

Par augstāko izglītību un zinātni – par to varam nediskutēt. Mēs visu laiku esam likumu ignorējuši un ignorējam. Kāds tur 0,15 procentu pieaugums no IKP? Mums vienkārši ir... jā, mums kā koalīcijas partneriem bija pilnīgi vienalga, jo taču vajag naudu kaut kam citam un lai jau tā izglītība un zinātne kārpās pati par sevi. Diemžēl vakardien, piedaloties LIZDA organizētajā aptaujā par zinātnes darbinieku algu, jūs... es secināju, ka tur ir tieši tādas pašas problēmas kā vispārējā izglītībā.

Vēl viens – vienota skola. Mums tiešām bija deviņi mēneši laika sagatavoties, lai ieviestu latviešu valodu... Bet kas ir paradokss? Mēs latviešu valodas atbalstam nevaram iedot papildu stundas, mums ir finansējuma trūkums, bet tajā pašā laikā krievu tradīciju saglabāšanai mēs iedodam skolai 14 stundas nedēļā, kuras obligāti ir jāiztērē. Es jums atklāšu realitāti, kas ir 2. klasē: no 23 bērniem 10 neprot latviešu valodu. Un kāda ir sarunu valoda Ludzas vidusskolā starpbrīžos? Krievu valoda. Vai ne, Valdi? Un ziniet, deviņi mēneši, lai apzinātu situāciju... Mēs neko neesam apzinājuši un tad brīnāmies, kāpēc mēs esam...

Un pats pēdējais. Šo pieprasījumu parakstīja arī Atis. Un es runāšu Ata vārdiem. Kad mums atsūtīja šo, viņš ienāca frakcijā un teica: “Kas tas par murgu? Vai tiešām mēs gribam, lai mūsu tauta pazūd? Vai mēs esam amorāli, vai mums nav arī vispār ģimenes jēdziena turpinājuma?” Es piekrītu, ka ir atbildīgie, kas uzņemas atbildību, un gods un slava Lienei! Es ar viņu runāju, viņa uzņemas atbildību par to. Protams, ir nianses, un viņa ir gatava par šīm niansēm arī runāt, kāpēc tas tā notika.

Bet vienīgais, ko es gribu pateikt, – mums Izglītības un zinātnes ministrijā ir labās biedrības un sliktās biedrības. Labā biedrība ir “Papardes zieds”, kas vakardien “Delfos” mani nosauca par tumsoni, jo es nesapratu... Jūs paklausieties, jūs nesmejieties! Andri, lūdzu, paklausies šo interviju, un tu noklausīsies... Es esmu tumsonis, jo es nesaprotu, ka šis materiāls ir tik efektīgs skolotājiem, ka bez tā dzīvot nevar. (Starpsauciens: “Tā bija uzslava tev. Tā bija uzslava!”) Es nesarunājos ar zāli. (Starpsauciens: “Pareizi!”) “Papardes zieds”, “Mozaīka”, “Marta”... Bet kur ir citas organizācijas, kas tiešām kritiski aizstāv savas vērtības? Nu, tās mēs neaicinām, jo tās neatbalstīs mūsu Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli.

Pirms kāda laika es komunicēju ar ministres biroju, un man ministres birojs, konkrētie cilvēki teica: “Česlav, dod laiku, dod vēl pāris mēnešu, nu, dod vēl gadu, un tu redzēsi – būs uzlabojumi.” Es teicu: “Nu labi, gaidām.” Gaidām, gaidām, nesagaidām... Laiks diemžēl neko nav mainījis. Bet ticiet, kolēģi... Ko mēs darīsim? Mēs sniegsim dažādus priekšlikumus, mēs sniegsim likumprojektus, lai ātrā tempā labotu situāciju. Jūs varat tos nepieņemt, bet, ticiet man, pēc trim mēnešiem, pēc sešiem, pēc gada jūs paši attapsieties, ka žēl, ka tajā neklausījāties, jo tas varēja uzlabot situāciju. Jo vairāk jūs ignorēsiet mūsu priekšlikumus, jo vairāk būs tādu pieprasījumu un jo vairāk mēs sniegsim sakarīgus, argumentētus priekšlikumus.

Es nu jau kā opozīcijas deputāts tiešām aicinu balsot par ministres demisiju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Artūrs Butāns.

A. Butāns (NA).

Labdien, godātie kolēģi, cienījamā ministres kundze! Jānis Grasbergs jau pateica vairākas no lietām, ko es gribēju minēt par ideoloģiju skolās un arī par to, cik svarīgs ir lauku skolu tīkls un tā saglabāšana. Šobrīd pats arī reģionālajās vizītēs braucot Kurzemes pusē, arī Kurzemes pierobežā, kur jau šobrīd uz skolu brauc stundu un vairāk vienā virzienā... Tas ir laiks, ko bērni pavada ceļā uz skolu, un laiks tikai palielināsies, ja tiks veikta skolu tīkla optimizācija un skolas tiks slēgtas. Tā ka noteikti, izmantojot izdevību, aicinātu arī ministres kundzi atbraukt reģionālajā vizītē uz Kurzemes novadiem.

Bet papildus tam un par ko varbūt netika tik plaši šeit runāts – par nacionālo identitāti skolu sistēmā. Tas, ko mēs dzirdam un šodien arī lasām sabiedriskajos medijos, tātad, ka krievu valoda Latvijas skolās ir un būs obligāta. Kamēr mums kaimiņos joprojām notiek aktīva karadarbība un notiek hibrīdkarš uz mūsu robežas, mēs turpinām atlikt šo jautājumu par krievu valodas izņemšanu. Un izskan: līdz 2031. gadam (šodien – līdz 2026. gadam) tikšot pagarināts tas, ka krievu valoda skolās kā otra svešvaloda tiek saglabāta.

Vienlaikus kontrastam – kā priekšmets ir likvidēta Latvijas vēsture, kas savulaik bija. Sociālo zinību kokteilī, kur šobrīd ir vēstures modulis, kā man skaidroja Valsts izglītības satura centrā, jo es biju saņēmis bažas no pāris skolēniem, izrādās, ka var izlaist tēmu par latviešu Brīvības cīņām, var izlaist tēmu par PSRS īstenoto okupāciju, vienkārši pārlēkt pāri tai tēmai, nestāstīt, ka tāda okupācija bija un kā latvieši no tās cieta. Tas viss esot skolotāju ziņā, vai to pieminēt vai ne. Arī uz jautājumu, vai šie skolotāji var izmantot, piemēram, Krievijā izdotas grāmatas, bija teikts, ka tajos sagatavotajos materiālos, ko skolotājs var izmantot, tādu nav. Bet par to, vai skolotājs tādus izmanto, neesot informācijas. Neesot aizliegumu. Respektīvi, kamēr kāds skolēns vai skolotāji, vecāki nav ziņojuši par šādu gadījumu – par nepareizu vēstures mācīšanu –, tikmēr šādu Krievijā izdotu literatūru var izmantot mācību procesā. Nu, tad jautājums – kā skolēns lai zina, ka viņam māca nepareizi, ja viņš jau vēl tikai mācās? Viņam jau nav pareizā vēsture un nepareizā, ar kuru salīdzināt.

Nu, un te ir tas secinājums. Tātad krievu valoda ir obligāti. Latvijas vēsture par valsts dibināšanu, par Brīvības cīņām, par okupācijas šausmām – tas brīvprātīgi, ja vēstures skolotājs... sociālo zinību skolotājs grib, tad lai stāsta, bet obligāti tas nav. Nu, sanāk diezgan ačgārni... kontrasts, piekritīsiet.

Nākamais. Tagad ir izskanējis... par 9. klases krievu valodas materiāliem, kur ir stāsti par meitenēm, kas Krievijā apgūst militāro jomu, informācija par apmaiņas studentu dzīvi Krievijā, bildes ar Kremli. Tas arī droši vien neliecina par to, ka ar šādiem materiāliem tiktu ieturēta valstiska līnija un stiprināta nacionālā identitāte. Un, ko mēs vakar dzirdējām, kā to skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas “Skola2030” vecākā eksperte (citēju): “Ja mēs visu aizliegsim, kas saistīts ar Krieviju, un neizmantosim vairs iespēju mācīties krievu valodu, tad mēs informācijas vakuumā dzīvosim.” To saka valsts amatpersona.

Rodas jautājums – vai vakuumā gadījumā nedzīvo pati Izglītības un zinātnes ministrija? Kas tie par krievu pasaules naratīviem, kas skan no mūsu valsts iestādes pārstāvja? Un rodas jautājums – kāpēc IZM redz, ka Latvijas bērnu nākotne ir šajā krievu telpā, nevis Eiropas? Jūs teiksiet, ka valodu vajag zināt, jo tā ir konkurētspēja un mūsu jauniešiem gaišāka nākotne. Un es tam piekrītu. Jautājums: kāpēc jūs šo gaišāko nākotni saskatāt austrumos, nevis OECD valstīs... Eiropā?

Varbūt tad mācām skandināvu valodas? Varbūt mācām Baltijas valstu valodas – lietuviešu, igauņu? Mēs taču gaišo nākotni redzam šeit, vai ne? Nu varbūt kāds nāks no prokrieviskajām partijām un teiks, ka Krievija ir plašs tirgus ar milzīgām iespējām, kur mūsu jaunieši pēc skolas varētu sevi īstenot. Nu, arī tā nav patiesība. Šodien paskatoties CSP datus – Latvijas ekonomikā Krievija sastāda nieka 4,1 procentu, un tā tendence ir uz leju. Četri procenti! Mēs četru procentu dēļ mācām obligāti visās skolās krievu valodu. Ja nemācīsies, tad skolu pabeigt nevarēsi. Vidējā alga Krievijā ir 380 eiro, Polijā – divi tūkstoši, Skandināvijā – trīs tūkstoši un vairāk. Kur tad ir tā gaišā nākotne? Kādu nākotni mēs novēlam saviem jauniešiem?

Nu, būsim godīgi, kolēģi! Krievijas ekonomika salīdzinājumā ar Eiropas... OECD valstīm – tā ir miskaste. Izaugsme, ekonomiskā nākotne, kuru mēs varētu novēlēt jauniešiem, ir Eiropā. Tāpēc jautājums – kāpēc šī progresīvā valdība Latvijas jauniešiem grib laupīt labāku nākotni šeit, Rietumu pasaulē?

Es saprotu, ka objektīvi ir grūti, pat ja ir vēlme momentā pāriet no krievu valodas prom uz otru, citu Eiropas svešvalodu. Jūs teiksiet: “Jā, Artūr, mēs jau gribam, bet objektīvi, redz, kādi ir dati, tur itāļu skolotājs ir viens laikam, spāņu – arī daži, vācu – arī nepietiekami. Nu, mēs jau gribētu, bet nevaram.” Tad salīdzināsim šo situāciju ar aizsardzību. Situācijā, kad, piemēram, bruņotajiem spēkiem pietrūktu NATO instruktoru. Vai tādā gadījumā mēs arī līdz 2031. gadam piesaistītu, teiksim, instruktorus no Krievijas armijas? Tas tā kā neatbilst mūsu standartiem un valstiskumam, vai ne? Piekritīsiet?

Tad kāpēc dubulta morāle? Kāpēc izglītības sistēmā nav līdzīga pieeja, ka, ja kaut kas neatbilst mūsu standartiem un valstiskumam, tad mēs to vispār neapspriežam un nevilcinām vēl entos gadus?

Es neredzu arī mehānismu, kas varētu ieinteresēt un piesaistīt skolotāju arodam privātajā sektorā strādājošos, proti, personas, kas zina skandināvu, vācu un citas valodas, bet, teiksim, iepriekš nav pedagoģijā darbojušās un tām nav pedagoģiskās izglītības. Vismaz, cik es spēju... un es droši vien esmu labs rādītājs, jo neesmu izglītības speciālists... bet, ja es būtu vienkārši no malas cilvēks, kurš ir ar valodas zināšanām... Es gūglēju un meklēju, kas man būtu jādara, lai kļūtu par tādu skolotāju... Un es neatrodu ne IZM mājaslapā, ne VISC mājaslapā, kur ir mana ceļa karte, kur es ar savām svešvalodu zināšanām varētu nākt talkā Latvijas valstij, iet prom no šī padomju laiku mantojuma, no krievu valodas un palīdzēt ar skandināvu, vācu vai jebkuru citu valodu. Es neredzu tādu ceļa karti.

Nu tad, pirms jūs sakāt, ka grūti to izdarīt... varbūt pašiem ir jāizdara vairāk, un šis ir tāds menedžmenta un vadības jautājums tomēr. Pat ja ar tādiem līdzekļiem nepietiek, es teiktu, tad nevis turpinām uzbāzt krievu valodu, bet kā otro svešvalodu padziļināti mācām angļu valodu... vai padziļināti mācām latviešu valodu vai citu priekšmetu, bet kāpēc jāuzbāž ar varu krievu valoda? Tas nav saprotams, un nav arī bijis skaidrs ziņojums no ministrijas puses, kāpēc tas tiek darīts.

Mums jāapzinās, ka mūsdienās galvenā cīņa notiek par cilvēku prātiem. Krievija izmantos katru izdevību noturēt šeit savu valodu un savu telpu, un faktiski viņi jau to izmanto. Un šādi te, kā mēs vakar ziņās redzējām, ierēdņi, vecākie eksperti, – viņos jau galvā šie naratīvi ir, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka šie naratīvi pāriet arī uz mūsu jaunatni.

Tāpēc es Latvijas nākotni redzu piederīgu Rietumu pasaulei, un nekāda mūsu bērnu prātu centimetru atdošana Krievijas naratīviem, Krievijas pasaulei – vienalga, apzināta, neapzināta, naivuma vai nolaidības dēļ (es nevienu neapsūdzu) – nav pieļaujama! Un šeit ir jāprasa atbildība nozares ministram.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

V. Pleškāne (ST!).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ko es gribu pateikt par šo visu? Jā, protams, šie materiāli, kuri bija izplatīti soctīklos, sacēla ļoti lielas diskusijas. Un vairākums bija “pret”. Bet – par ko es gribu pastāstīt, izstāstīt un varbūt brīdināt Izglītības un zinātnes ministriju. Par to, ka reliģiskās kopienas un citas kopienas... tautību... mazākumtautību kopienas izņems bērnus no skolas, ja šī programma tiks ieviesta.

Man ir jau skolotāji ziņojuši par to, ka vairāki vecāki bija pienākuši pie skolotājiem un teica: ja tādas apmācības būs skolā, viņi izņems bērnus no skolas.

Un pagājušo reizi, kad mēs runājām par Stambulas konvenciju, ļoti labi izteicās Kiršteina kungs, kurš citēja trīs konvencijas. Un arī Butāna kungam... gribu teikt, ka ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. panta trešajā daļā teikts: vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību... Čakšas kundze, Čakšas kundze!

Sēdes vadītāja. Lūdzu nesarunāties ar zāli.

V. Pleškāne. Vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūst viņu bērni. (Es vienkārši gribu pievērst uzmanību.)

ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 18. panta ceturtajā daļā ir teikts: “Šā Pakta dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību nodrošināt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.” Un te vecākiem būs taisnība par to... ka viņi izņems...

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pirmā protokola 2. pantā – tiesības uz izglītību: “Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.” Tāpēc brīdinu vēlreiz ministriju par to, ka vecākiem ir visas tiesības izņemt bērnus no skolām. Kur viņus vedīs, es nezinu, tas ir briesmīgi.

Vēl, runājot par Izglītības un zinātnes ministriju, gribu arī brīdināt... mums ir nauda, mums ir laiks izstrādāt šos materiālus (Rāda izdruku.), bet mums nav naudas, laika un vēlēšanās izstrādāt mācību materiālus, kuru joprojām trūkst skolā. Mums nav mācību līdzekļu, mums nav, ar ko strādāt bērniem un skolotājiem.

Latviešu valoda... Es runāšu tagad par kompetenču izglītību... Tas ir par garīgi slimiem bērniņiem. Mācību grāmata... “Kompetenču pieeja +”... nu, grāmata būs drīzumā... nav. Mūzika, 7. klase. Tāpat mācību līdzekļu nav.

Un ko piedāvā Izglītības un zinātnes ministrijas saitē? “Cita veida mācību programmu paraugus “Skola2030” ietvaros pagaidām nav plānots veidot. Tomēr skolotājiem joprojām ir tiesības veidot savas mācību programmas, ar kuru palīdzību sasniegt standartā paredzētos rezultātus.”

Tātad skolotājiem jāizstrādā sava programma. Viņiem ir laiks? Viņiem nav laika. Viņi sūdzas par to. Es nezinu... kad jūs braucat apmeklēt skolas, viņi nesūdzas, bet man zvana un sūdzas par to, ka viņi nevar.

Par to pašu kompetenču izglītību. Par tiem bērniņiem, kuri mācās bez grāmatām. Viņi vēl tiek saukti – “koda bērns”. Tā pieaugušie sarunvalodā mēdz dēvēt audzēkņus, kam piešķirts speciālās izglītības kods. Tas norāda uz kādu no traucējumu veidiem, tas ir, redzes, dzirdes, garīgās attīstības, garīgās veselības un citiem traucējumiem. Tomēr skolotājiem joprojām ir tiesības veidot savas...

Nu padomājiet, cilvēki, – skolotājs, kuram jāpārbauda darbi... Un vēl es zinu, ka skolotāji līdz diviem naktī sēž un izstrādā programmas, ko viņi stāstīs nākamajā dienā saviem skolēniem.

Bērniem ar speciālām vajadzībām simtprocentīgi ir tādas grāmatas: darba lapas “Matemātika 1. klasei” (2007. gads), mācību grāmata “Matemātika 1. klasei”, mācību grāmata “Matemātika 2. klasei”, “Nosaukti skaitļi. Darba burtnīca 7.–8. klasei”. Vairāk nav. Skolotājiem pašiem jāizdomā, kā strādāt ar tādiem bērniem.

Ko jūs darāt?! Jums ir laiks (es vēlreiz paskaidrošu) izstrādāt šīs programmas (Rāda izdruku.), bet jūs nedomājat par bērniem un par skolotājiem. Un sanāk... ko šie bērni un skolotāji dara? Skolotāji izmanto pamatskolas izglītības programmu, pamatskolas grāmatas un cenšas viņiem stundā paskaidrot... pamatskolas programmas mācību līdzekļus... to, kas ir rakstīts... nu, teiksim, tādiem parastiem bērniem. Un kas sanāk?

Nu, teiksim, matemātika. Šeit var redzēt (Rāda izdruku.) – tur ir zemenes, “Saskaitiet zemenes!”... 3. klase... parastiem bērniem. Viņi nevar to izdarīt, viņi nevar. Grupā, it īpaši – “Izdariet to grupā!”. Ko viņi grupā darīs? “Saskaitiet, cik zemeņu, puķu, konfekšu, flamingo...” Nav iespējams.

Šeit ir arī bilde no mācību grāmatas. Un es palūgšu deputātus padomāt, ko pieprasa no tādiem bērniem – “koda bērniem”: “Kurus skaitļus var uzrakstīt, izmantojot tieši vienu romiešu ciparu? Kurus skaitļus var uzrakstīt, izmantojot tieši vienu arābu ciparu?” Te ar profesoru jūs bērniem ar garīgo atpalicību nevarēsiet paskaidrot. Un puse laika skolotājam vēl aiziet uz to, lai paskaidrotu šim bērnam, ko no viņa grib. Nav iespējams. Nu, te ir daudz tādu piemēru, kurus man sasūtīja skolotāji, kur nav iespējams...

Vēl par mācību līdzekļu kvalitāti. Es atvainojos, mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kad ir tādas tehnoloģijas... bet mēs nevaram nodrošināt mācību procesu. Tas ir briesmīgi. Paskaidrošu, kāpēc. Grāmatas ir tik zemas kvalitātes, ka daži skolotāji nezina, kā pasniegt saviem skolēniem. Mums ir daudz informācijas, bet maz zināšanu, kuras ieliktas tajās grāmatās. Sanāk tāds kaleidoskopa efekts. Bilde kopumā ir skaista, bet pēc būtības – sasista stikla gabaliņi. Nav vispār vienotas zināšanu bāzes, lai sastādītu mācību grāmatas. Un to visu stāsta tie skolotāji, kuri pielieto mūsu... jūsu mācību līdzekļus.

Kā piemēru es jums vēl no grāmatas izlasīšu un pamēģināšu... lai jūs... iedomātos – kurā priekšmetā tas ir? No Tomasa Mora darbiem: “Jebkura veida dzīvās radības (Nav saklausāms.)... rodas vai nu no bailēm, vai no nepieciešamības. Bet tikai cilvēkā tā nāk no lepnuma, pārmērīgi lepojoties ar īpašumu. Daba nedeva zeltam un sudrabam nekādu pielietojumu. Taču cilvēku stulbums retuma dēļ apveltīja tos ar vērtību. Kurš vairāk vēlas gāzt valdnieku nekā tas, kurš nespēj uzlabot dzīves apstākļus?” Nu, padomājiet – kurā priekšmetā tas varētu būt? Filozofija, psiholoģija? Literatūra? Nē. Vēsture. Kāds sakars? Ko viņi domā? Sudrabs, zelts? Man liekas, vairāk pie filozofijas aizies. Un tāpat šeit ir par Erasmu, kurš... vispār sarakstītas... stulbums. Tiek aprakstīts viņa darbs “Muļķības slavinājums”... pie vēstures. Kādā sakarībā tas ir pie vēstures... kā viņš to rakstīja, un kāpēc viņš to rakstīja... nav saprotams.

Vēl, runājot par mācībām un par mūsu izglītības... grāmatu kvalitāti, pateikšu, ka ļoti daudz bija pateikts par vēsturi – kas tur ir ierakstīts, kas nav ierakstīts. Šoreiz es pievienošos Rancānes kundzei – ka vēstures... grāmatā mums par latgaliešu valodu ir tikai viens teikums – ka tāda valoda eksistē –, vairāk neviena vārda. Kāpēc? Mēs vēl neesam iedevuši naudu latgaliešu valodas apmācībām, pat fakultātē, vai vēl kam, bet mēs domājam par seksuālo izglītību... jautājumi un atbildes.

Mēs balsosim par to, lai izglītības un zinātnes ministre būtu... izmesta no ministra krēsla.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Māris Sprindžuks.

M. Sprindžuks (AS).

Kolēģi, ja man ir žēl kādu par tiem deviņiem mēnešiem, ko es pavadīju valdībā, tad tās ir divas ministres: Līga Meņģelsone, jo viņai bija jāveic neiespējamās reformas vienā ministrijā, kurai nav iedota nauda. Un otra ministre, kuru man žēl, ir Anda Čakša, jo arī viņai bija uzdots veikt neiespējamo misiju – sakārtot skolu tīklu no nepareizā gala, veidā, kā vispār neko nevar sakārtot. Kāpēc?

Mēs izveidojām novadu reformu, pirms četriem gadiem sākām, nonācām no 119 līdz 43 pašvaldībām un patiesībā neizdarījām neko. Nosaucām jaunus centrus, savēlējām mazāk deputātu, bet tās lietas, kur būtu jāsakārto pakalpojumu tīkls – vai mēs runājam par skolu tīklu vai policijas tīklu, vai ugunsdzēsības vai sabiedriskā transporta tīklu... tieši tajā sadaļā, kur valsts funkcija mijas ar pašvaldības atbildību, nekas netika darīts. Mēs vienkārši pārzīmējām robežas un nosaucām jaunus centrus.

Tagad es redzu vingrojumu, kur no augšas, no valdības puses, tiek mēģināts pateikt pašvaldībām, kas ir skolu dibinātāji, īpašnieki, – mums liekas, ka jums vajadzētu šo, šo un šo slēgt. Bet dibinātāji taču ir pašvaldības! Pakalpojumu tīkla veidošana ir pašvaldību pirmā un galvenā funkcija.

Tā vietā, lai Izglītības un zinātnes ministrija nodarbotos ar to, kas ir tās ekskluzīva kompetence, nu, piemēram, nodrošināt pedagogu pieejamību, lai mums ir fizikas, ķīmijas, ģeogrāfijas, matemātikas skolotāji... jo neviens cits to nevar izdarīt, pašvaldības nevar nodrošināt kadru pieejamību vai sagatavot kvalitatīvu saturu atbilstoši laikmetam. Mums ir digitālais laikmets, mums vajadzētu mainīt mācību līdzekļus, izmantot digitālo saturu. Tā vietā ministrija māca pašvaldībām... vai mēģina pierunāt, kuru skolu slēgt, kuru atstāt.

Kāpēc man ir žēl? Tāpēc, ka es neredzu vispār to iespēju, ka viena ministrija var sakārtot pakalpojumu tīklu, vai tas būtu pakalpojumu tīkls vai arī, runājot par citiem sektoriem, policijas tīkls, vai ugunsdzēsības tīkls, vai sabiedriskā transporta tīkls. Šie tīkli ir jāveido vienlaicīgi un kopā, valdībai sēžot pie viena galda ar reģioniem.

Tas bija tas, ko es mēģināju ieteikt Kariņam, tā laika premjeram: ja grib pakalpojumu tīklu sakārtot, tad ir jāveido Ministru kabinetam pakļauta komiteja – reģionālā komiteja, kurā pie galda sēdētu vismaz seši ministri – tie, kas ir atbildīgi par šīm pakalpojumu nozarēm, un kopīgi ar reģionu pārstāvjiem veidotu karti, pakalpojumu tīklu visiem būtiskākajiem valsts pakalpojumiem. Tā vietā, lai veidotu eksperimentus – pa priekšu izglītība, tad policija, tad autobusi, tad ceļi... un tās lietas neiet kopā. Mums tās vajadzētu kopīgi veidot uzreiz kā vienotu projektu un sākt no augšas, un tad pašvaldība saprot, kas tiek veidots, un arī iedzīvotāji saprastu, ka nav jāizslēdz gaisma... pakalpojumu tīkls būs 43 pašvaldībās, galvenie būtiskākie pakalpojumi ir izdomāti, nodrošināti. Un, ja mēs slēdzam vienu skolu, tad vietā mēs palīdzam pašvaldībām nopirkt autobusus vai salabot ceļu. Darot lietas atrauti... slēdzot skolu un nedomājot, kā bērnus aizvedīs uz otru punktu – tā ir neveiksme, tā ir kaitināšana, jo tas nekur nenovedīs.

Tādēļ man ir žēl ministru, jo šī lieta būtu jābūvē no otra gala, projekts būtu jāvada premjeram vai jāveido komiteja premjera pakļautībā, un tikai tad, sēžot visiem ministriem pie galda, redzot šo problēmu kopumā, mēs varam atrast pareizās zāles pašreizējām problēmām. Un, ja kāda skola ir jāslēdz, tad vietā ir jābūt transporta risinājumam, kopmītņu risinājumam. Un reformu var izveikt brīdī, kad visas šīs šaurās vietas ir nokārtotas.

Aicinu deputātus padomāt, jo mēs gaidām no katra ministra neiespējamo misiju. Manuprāt, mums tiešām ir jāveido un jārunā par pakalpojumu tīklu kopumā, un es neredzu, ka to var veidot katrs ministrs atrauti, tas ir jāveido valdībai kopumā kā vienots piedāvājums.

Tas ir arī mans novēlējums jaunajai premjerei Evikai Siliņai. Es neredzu citu veidu. Aicinu jauno valdību sākt darbu pie būtiskākā Latvijas darba – pakalpojumu tīkla, jo mūsu būs aizvien mazāk un mazāk. Citādi to izdarīt nevar.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A. Kiršteins (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Zinot, ka notiks šī sanāksme, man bija neliela tikšanās ar dažiem cilvēkiem, kas ir strādājuši Valsts izglītības satura centrā un no tā ir aizgājuši vai iesnieguši atlūgumus, vai taisās aiziet no darba tuvākajā laikā. Mani interesēja situācija, kā varēja izveidoties ne tikai tādas pamācības vai nostādnes, par kurām mēs runājam šodien, bet – kā izveidojās situācija, ko faktiski plašākā mērogā varētu apzīmēt par pilnīgu latviskas izglītības sistēmas sagraušanu.

Kāpēc es runāju tik kategoriskos toņos? Tāpēc, ka mēs atceramies, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija viena no labākajām izglītības sistēmām Eiropā. Un vienu piemēru es pateikšu – Latvijas Universitāte neuzņēma vidusskolu beidzējus no Austrijas bez speciāliem eksāmeniem, jo uzskatīja, ka viņu izglītības sistēma ražo pārāk zemas kvalitātes skolēnus, kuri varētu mācīties Latvijas Universitātē. Tagad šī situācija ir pilnīgi otrāda.

Bet mēs nevaram šodien sēdē apskatīt visus jautājumus. Es tikai pakavēšos varbūt pie dažām problēmām.

Man liekas, viena no galvenajām, ko man pateica no Valsts izglītības satura centra, – ka, veidojot programmu, kuru jau te minēja – “Skola2030” –, it kā doma ir bijusi laba: veicināt izcilību un pacelt līmeni spējīgākiem bērniem, bet pārējos tā kā atstāt tā – pie vieglākām programmām. Un šī izvēle, kas attiecas uz dabaszinātnēm, ir novedusi pie tā, ka bērni nespēj vairs saprast algebru, ģeometriju, fiziku, ķīmiju, bioloģiju un ar katru gadu... faktiski jau nav daudz gadu pagājis... tas ir kāds 2018. gads... tātad uz 2023. gadu... četros gados notiek strauja nodalīšanās starp bērniem, kuri iet ģimnāzijās un tālāk studē augstskolās, un vidusskolēniem, kuri, beidzot skolu, neprot lasīt un var izkrāsot kubiciņus, teiksim, kur uzraksta “divi reiz divi ir četri”, “divi reiz divi ir pieci”, un tos, kur ir pareizā atbilde, ir jāizkrāso. Nu es tā ironizēju drusciņ.

Bet es tikai gribu dažus jautājumus paskatīties Valsts izglītības satura centra darbības aspektā. Es domāju, ka Izglītības un zinātnes ministrijai viens no pirmajiem jautājumiem būs šī centra likvidācija un varbūt pilnīgi jaunas iestādes komplektācija no spējīgiem cilvēkiem, jo teikt, ka tur kaut ko var uzlabot, ir diezgan bezcerīgi.

Piemēram, paņemsim Valsts izglītības satura centra ieteiktos norādījumus krievu valodas mācīšanai 9. klasei. Kā jūs domājat, kas latviešu bērniem būtu jāzina, mācoties krievu valodu 9. klasē? Viņiem ir jāzina, ka Maskavā ir militārā skola meitenēm, un tur ir nepārtraukti visādas atsauces uz dažādām Krievijas adresēm ar fotogrāfijām, kur meitenes krievu armijas formas tērpos mācās... un Kremlis fonā un Krievijas karogi. Tātad uzbrukuma otrajā gadā nekas nav mainīts un tikai vecāku protesta dēļ, es te skatos, Valsts izglītības satura centrs sola līdz 31. oktobrim izņemt no programmām šo mācību materiālu par Maskavas meiteņu militāro skolu, bet bērniem būs vēl jāmācās rīt un parīt, tas tikai 31. oktobrī būs.

Tagad par krievu valodas mācīšanu. 2026. gads – tas jau, kā saka, drīz pienāks, līdz tam būs bērniem jāzubra arī krievu valoda. Pamatojums, kā šorīt stāstīja, – trūkst vairāk nekā 350 skolotāju, kuri varētu iemācīt kaut ko vairāk par krievu valodu, kuri neprot vai nespēj mācīt franču, vācu valodu... un tā tālāk.

Ministrijai nav ienācis prātā, ka šeit, Latvijā, ir tūkstošiem jaunu cilvēku, kas strādā vai mācās, vai ir ieradušies kaut kādā veidā ģimeņu apvienošanas ceļā un kas prot ideāli... varbūt ne ideāli, bet labi runā vāciski, franciski, itāliski, spāniski, un, ja mums ir krīzes situācija, tad pārejas periodā varbūt varētu atsacīties no dažiem standartiem, kas ir nepieciešami pedagogiem, un ļaut viņiem kaut kādā apvienošanas kārtībā krīzes situācijā mācīt šīs svešvalodas, jo tā ir viņu dzimtā valoda, viņiem nebūtu nekādu problēmu sarunāties ar bērniem. Nē, tā vietā līdz 2026. gadam mēs turpināsim vairāk nekā pusē Latvijas skolu bērniem no 4. klases kā obligāto dzīt krievu valodu. Vai jūs varat atteikties no tā? Nē. Mēs nupat redzējām televīzijā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta amatpersonas Anitas Pēterkopas draudus, ka bērni, kas atteiksies iet uz šīm nodarbībām, netiks pārcelti nākamajā klasē un nedabūs nekādu atestātu par attiecīgās izglītības iestādes pabeigšanu.

Tagad par vēsturi. Te jau par vēsturi minēja, bet arī ārkārtīgi interesanti. 13. janvārī pie Valsts prezidenta Levita bija tikšanās ar vēsturniekiem, kur ļoti sīki tika izskatīti šie izglītības standarti, faktiski tika izteikti viedokļi par esošajiem izglītības standartiem. Mēs zinām, ka vēsture ir saplūdināta ar sociālajām zinātnēm, ar ekonomiku, ar politoloģiju, vēsturi vairs nemāca hronoloģiskā secībā, bet nodarbojas ar vēstures problēmu aplūkošanu.

Ministru kabineta noteikumu 747.... un 416.... pants... Tur nav ne vārda par komunistiskā un nacistiskā režīma nosodījumu šajās nostādnēs. Neparādās vārdi “okupācija”, “deportācija”, “segregācija”. Kāpēc bērniem tie vispār būtu jāzina, vai ne? Abos standartos nav tādu vārdu salikumu kā “brīvības cīņas”, “latviešu nācija”, “latviešu tauta”. Divreiz ir minēta “Latvijas valsts”. Nav vārdu “Dziesmotā revolūcija”, “Atmoda”, “Baltijas ceļš”. Uz to norādīja vēsturnieki pie prezidenta... jo izglītības sistēmai ir jāaudzina mankurti, kuri nedzīvo nacionālā valstī, viņi dzīvo Eiropas reģionā, kur runā dažādās valodās un... iekļauj dažādu tautību bērnus no visas pasaules, kā mēs drīz runāsim par Stambulas konvenciju... kur būs jāiekļauj sievietes, kuras dažās Āfrikas ciltīs apgraiza.

Tātad izglītība kā tāda nav nevainīga, un Valsts izglītības satura centrs, tie cilvēki, kas tur strādā, – es domāju, viņi ļoti labi zina, ko dara. Tas taču nenokrita no gaisa – ka vēsture vairs nav jāmāca. Nav tādu jēdzienu kā “civilizācija”, “parlamentārisms”, “nevardarbīgā pretošanās”, “Bībele”, “reformācija”, vienreiz ir minētas “vārda brīvība” un “vispārcilvēciskās vērtības”. Un jūs zināt, kādas ir vispārcilvēciskās vērtības, – te par to mēs šodien runājam, šī sēde ir sasaukta – cilvēciskās vērtības vispirms ir dzimuma maiņa bērniem.

Pamatizglītības standartā ne reizi nav minēts vārds “Saeima”. Kāpēc vajadzīga kaut kāda Saeima? Jums taču atnāk gatavas instrukcijas no Briseles, vai ne? Priekš kam jums vispār jāzina kaut kāda pilnīgi lieka iestāde? Vidējās izglītības standartā ne reizi nav minēta Satversme. Bija padomju, LPSR konstitūcijas, kāpēc lai būtu minēta Satversme, vai ne? Arī tie, kas sastādīja šos standartus, ļoti labi zina, ko viņi dara. Līdz ar to ir pilnīgi lieki prasīt, lai Latvijas bērni, kas ir mācījušies latviešu skolās un mācījušies šeit vēstures zinātni... kas ir Smoļinas kauja, kurā tika sakauts Ivana III karaspēks... vai kaut ko būtu dzirdējuši par sešām lielkaujām Kurzemē, vai kas ir Latviešu leģions, kas ir latviešu nacionālo partizānu cīņas... Priekš kam tas viss vēsturē būtu jāmāca? Jāapskata tikai atsevišķi noteikumi.

Ko secināja vēsturnieki? Nenotiek nacionālās piederības apziņas izkopšana. Kāpēc tā nenotiek? Nu kā – ja jums būs nacionālās piederības apziņa, jūs taču nebrauksiet uz Īriju lasīt sēnes, vai ne? Nebūs lēta vergu darbaspēka attīstītajām valstīm. Priekš kam jums ir vajadzīga nacionālā piederība?

Šīs valdības ministri Latvijas medijos runā krieviski. Es nekur neesmu redzējis un dzirdējis, ka Francijas prezidents ar Francijas žurnālistiem runātu arābiski. Es arī neesmu dzirdējis, ka Vācijas kanclere runātu turciski ar Vācijas žurnālistiem, bet Latvijas ministriem acīmredzot šajā valdībā tā ir ierasta tradīcija – nevis ārzemju, bet Latvijas medijos runāt krieviski. Ļoti normāli.

Es domāju, ka nekas sevišķi arī nemainīsies. Es neesmu pesimists, jo... es domāju, ka mēs ieviesīsim Satversmē (ja Satversmē būtu jāievieš papildu punkts), ka Saeimā nevar ievēlēt deputātu, ja viņš nedod solījumu nesadarboties ar citām valdībām vai globālām struktūrām, kas rada interešu konfliktu valstī, kuru viņi pārstāv.

Arī šie metodiskie norādījumi 4. klasei par bērnu seksualizāciju, kā skaidro Valsts izglītības satura centrs, esot domāti ne tik daudz bērniem, kā skolotājiem, lai viņi tur atrastu atbildes uz dažādiem jautājumiem. Pieprasījumu komisijā arī tiks skatīta šī lieta, bet ministrija ir atsūtījusi mums rītdienas sēdei materiālu, kur ir teikts, ka šie metodiskie norādījumi ir izstrādāti kaut kur Amerikas Savienotajās Valstīs. Nu kā tad mēs nepieņemsim. Iedomājieties, pat Eiropas Savienība nav... transatlantiskā sadarbība... Amerikas Savienotajās Valstīs ir izstrādāti materiāli, ka bērniem jāmāca par homoseksuālismu no 4. klases, un mums tas ir zibenīgi jāpieņem! Tā, lūk!

Paldies par uzmanību. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai.

A. Čakša (izglītības un zinātnes ministre).

Godājamie deputāti! Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Draugi! Paldies, ka ļāvāt man šodien būt te un uzklausīt jūsu ļoti dažādos viedokļus. Pēc būtības demisijas pieprasījums lielā mērā ļauj arī man pašai atskatīties uz to, kas jau ir darīts un kādu es redzu izglītības sistēmu. Jāteic, ka brīžiem man ir sajūta, ka patiesībā pieprasījums nav tik daudz par šiem materiāliem kā vienkārša vēlme destabilizēt jaunās valdības darbu. No otras puses, saprotot, ka materiāls par seksuālo izglītību raisīja ļoti lielu rezonansi sabiedrībā... vienalga nav sajūtas, ka tas ir īstais iemesls, ņemot vērā arī to, ka es kā ministre uzreiz reaģēju uz šo incidentu, uzreiz tam sekoja konkrēta rīcība.

Man ir jāsaka Šlesera kungam, ka materiālu izstrāde sākās jau iepriekšējās ministres laikā, šī ir viena no “Skola2030” projekta sastāvdaļām, un projekts beidzas šogad, līdz ar to pārmest to tieši man pēc būtības nav...

Šis materiāls ir izņemts, un vissliktākā lieta ir tā, ka tas tika ievietots vietnē, kas ir domāta kopīgi – ne tikai pedagogiem, bet arī bērniem, tādēļ arī ir uzsākta dienesta pārbaude un attiecīgā amatpersona ir atstādināta uz pārbaudes laiku. Bet tas nav saistīts tikai ar šo materiālu, daudzas lietas daudzi no jums šodien arī nosauca. Mēs runājām gan par eksāmenu procesa neadekvātu ieviešanu, gan par citiem materiāliem, un personīgi es domāju, ka, ņemot vērā lielo sabiedrības reakciju, šī materiāla ievietošana tiešām neliecina par labu pārvaldības principu ievērošanu.

Taisnība ir arī tiem, kas saka, ka tēma “seksuālā izglītība” ir ļoti jūtīgs jautājums, un, pirms mēs laižam materiālus pie pedagogiem, tie rūpīgi jāpārbauda kopā ar metodiķiem, zinātniekiem, pedagoģijas zinātniekiem un citiem ekspertiem. Tādēļ 5. oktobrī mēs kopā ar Latvijas Universitāti gatavojam konferenci par šo tēmu. Mūsu valstī ir grūti iedomāties, ka pie materiālu izstrādes sēž ministrs un pēc tam ministrs ievieto šos materiālus kādā no platformām. Nē, pēc standartu ieviešanas vai apstiprināšanas (kas jau ir noticis pirms vairākiem gadiem) materiāla tapšana ir nodota Valsts izglītības satura centra pārvaldībā, un šo procesu uzrauga ierēdņi, lai kā arī gribētos domāt, ka tā nav. Ministrijā ir politiskā vadība un ir ministrijas vadība, kas nav ministrs. Ministrijas vadītājs ir valsts sekretārs.

Kā jau es teicu, Izglītības un zinātnes ministrijā ir uzsākta dienesta pārbaude par metodiskā materiāla “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes” izstrādes un publicēšanas norisi. Tur ir daudz jautājumu par to, kādi ir iekšējie procesi, kādēļ daudzi procesi nav iekšēji sakārtoti. Dienesta pārbaudes laiks ir noteikts līdz 13. oktobrim, un arī par to es noteikti jūs varēšu informēt. Es vēlreiz varu atkārtot savu pozīciju, ko es paudu arī publiski, ka es – tāpat kā daudzi no jums un kā vairums vecāku Latvijā – negribētu, lai maniem bērniem 4. klasē rādītu šos materiālus, vēl jo vairāk tāpēc, ka šie materiāli nemaz nav domāti bērniem, bet tā ir informācija skolotājiem par seksuālās izglītības tēmu. Skolotāji jautā pēc materiāliem, jo tā ir viņu vajadzība, lai viņi zinātu, kādā veidā var mācīt bērnus, jo izglītība ir tas spēks, kas bērniem ļauj pretoties vardarbībai, atpazīt nepareizus glāstus, atpazīt nepareizas lietas un saprast, kas ar viņiem notiek. Mēs redzam faktus – Latvijā ir ļoti daudz pusaudžu grūtniecību, seksuāli transmisīvu saslimšanu, un tas ir tādēļ, ka pietrūkst labas informācijas, labu zināšanu, un, jā, šāda informācija vispirms noteikti ir nepieciešama pašiem skolotājiem.

Par situāciju nozarē. Man, uzrunājot jūs, vienlaikus ir arī iespēja dalīties savā stāstā par to, kādā stāvoklī bija izglītības un zinātnes nozare, kad es kļuvu par ministri. Man jāatzīst, es zināju, ka ir slikti, bet es nedomāju, ka ir tik slikti. Būtība ir pavisam vienkārša. Neskatoties uz to, ka daudz ir runāts par to, ka izglītība ir svarīga un būtiska, nepietiekamais finansējums nozarei ir radījis ļoti ilgstošas un smagas sekas, praktiski visos nozares etapos ilgstoši nav pieticis finansējuma.

Es pārņēmu nozares vadību laikā, kad bija miera posms starpstreiku periodā... kā jūs atceraties, tas bija streiks par zemākā atalgojuma palielināšanu. Šobrīd, kad mēs ejam... nākamajā budžeta procesā, es ar lepnumu varu skatīties uz apstiprināto atalgojuma pieauguma grafiku un arī uz budžetā paredzēto skolotāju atalgojuma pieaugumu.

Vienlaikus mēs redzam, ka izglītības kvalitāte ir būtiski samazinājusies. To apstiprina eksāmenu rezultāti, bet par to neviens ārā neiet un neprotestē. Ko mēs varam gaidīt, ja pedagogi ilglaicīgi nav saņēmuši atbilstošu atalgojumu un nozare pakāpeniski degradējas? Kaut vai lasītprasmes rezultāti – kas atspoguļo bērnu lasītprasmi 5. klases sākumā – mēs redzam, ka piecu gadu laikā lasīt nespējīgo bērnu skaits ir pieaudzis sešas reizes. Mēs runājam par tekstpratību – par to, ka bērni nesaprot izlasīto tekstu vai nespēj to izmantot... kas tālāk veidotu viņu spēju saprast dažādus citus uzdevumus, vienlaikus gaidām, ka mums ienāks daudz cilvēkresursu, kas būs spējīgi strādāt STEM nozarēs, inženierzinātnēs, radīt inovācijas.

Šī situācija mūsu valstī ir ļoti atšķirīga. Mums ir pašvaldības, kur rezultāti ir ļoti labi, un ir pašvaldības, kur rezultāti nav tik labi, bet diemžēl svarīgākais – plaisa starp reģionu skolām un pilsētas skolām ir pieaugusi, un šobrīd šī starpība bērnu zināšanās ir par gadu. Latvijā ir skolas, kur bērni joprojām nevar padziļināti apgūt fiziku, ķīmiju un citus priekšmetus. Mēs varam teikt, ka tā ir brīnišķīga skola, bet šiem bērniem ir nozagta iespēja startēt uz inženierzinātnēm, kļūt par ārstiem. Tas nozīmē, ka mēs atņemam saviem bērniem nākotni. Es braucu reģionālajās vizītēs un esmu to redzējusi – skolas bez labiekārtotiem fizikas un ķīmijas laboratorijas kabinetiem.

Ja mēs kā valsts gribam attīstīt savu ekonomiku, būt labklājīgāka valsts, ir nepieciešami gudri, izglītoti cilvēki, kas spēj radīt, veidot inovācijas, bet lasītprasmē mēs esam nokrituši no 5. vietas uz 23. vietu, un tas nedod mums iespēju būt tik spēcīgiem. Līdz ar to – lai arī skaidrs, ka ceļš būs ilgs un smags – mums nav citu iespēju kā strādāt pie izglītības kvalitātes, jo katrs bērns Latvijā ir svarīgs.

Galvenais mērķis ir izglītības kvalitātes uzlabošana visos izglītības posmos, bet izglītības kvalitāte nerodas pati no sevis, to veido skolotājs. Tikai profesionāls un labi motivēts pedagogs spēj nodrošināt augstu izglītības kvalitāti. Atkal jau – par to runā pētījumi. Kā strādā un jūtas pedagogi Latvijā? Pēdējais izdevniecības “Lielvārds” pedagogu labjūtības pētījums “Skolotāju balss” parāda, ka 48 procenti pedagogu jūtas demotivēti, 70 procenti uzskata, ka pārslodzes dēļ viņiem nepietiek laika strādāt kvalitatīvi. Diemžēl šie dati ir ar augošu tendenci.

Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra pētījums “Kā izglītības sistēma var atbalstīt skolotāju, lai skolēni varētu apgūt 21. gadsimta prasībām atbilstošu izglītību?”, norāda, ka no 35 procentiem līdz 41 procentam pedagogu (atkarībā no priekšmeta, kuru viņi pasniedz) neatbilst nepieciešamajai kvalifikācijai, lai strādātu skolā. Man liekas, ka tas tā nedrīkst palikt. Saprotot, cik svarīga ir pedagogu loma, man ir bijis ļoti skaidrs politiskais mērķis... un arī darbs pie budžeta, lai mēs nonāktu līdz skolotāju atalgojumam – 2500 eiro. Skaidrs, ka to var izdarīt, tikai mainot finansēšanas modeli un skaidri... strādājot pie pedagogu kvalitātes – jau pedagogu apmācības stāstā.

Kas ir tās lietas, kur es redzu, ka mums būtiski ir jāinvestē, lai panāktu izmaiņas nozarē? Pirmais un svarīgākais, kā jau es teicu (un šobrīd arī skatot Ministru kabinetā jaunās valdības sastādīto budžetu), ir skolotāju atalgojums. Ministrija tam nākamajā gadā ir plānojusi papildu 91,3 miljonus. Tāpat būtiskais, par ko daudzi runā, ir lielais projekts – vienotās skolas izveidošana. Šis ir ne tikai stratēģisks mērķis, bet ļoti lielā mērā arī mūsu drošības garants, lai cilvēkus mēs virzītu tajā mediju telpā, tajā informācijas blokā... kuri spēj klausīties latviešu valodā, kuri ir orientēti uz Rietumu vērtībām.

Šogad no 1. septembra 1., 4. un 7. klase, kas pirms tam bija realizējušas mācību programmu mazākumtautību valodās, sāka mācības latviešu valodā. Ir pienācis laiks pārtraukt segregēt bērnus pēc valodas. Šai vienotajai skolai, kas ar ļoti smagu darbu šobrīd ir sākusies, nepieciešams mūsu katra atbalsts. Arī šim ir papildu finansējums, lai palīdzētu bērniem gan pagarinātajā dienas grupā... gan ar logopēdiem, gan ar skolotāju palīgiem. Latviešu valodas apmācība mums ir kļuvusi par izaicinājumu. Vienlaikus no Igaunijas brauc un jautā, kā mums tas ir izdevies, jo Igaunijā šis process sāksies tikai nākamajā gadā. Vienotas skolas veidošanā nedrīkst būt nekādu atkāpju, tādēļ mēs rūpīgi tam sekojam, pārbaudot arī neatbilstošās valodas prasmes, kas ir daļai skolotāju. Mērķis nav kādu sodīt, bet dot atbalstu, lai skolotāji varētu mācīt atbilstošā valodas kvalitātē.

Vēl svarīgi, runājot par vienotu skolu, noteikti ir pateikt, ka bērni no mazākumtautībām iet arī uz latviešu skolām, un tādēļ man gribētos, lai mēs visi lietotu šo vienotās skolas nosaukumu un nedalītu vairs bērnus pēc valodas.

Noslēgumā. Es šobrīd lasu grāmatu “Izglītība kā provokācija”. Man liekas, ka tas arī ir izglītības uzdevums – būt provokatīviem, jo mērķis ir iemācīt mūsu bērniem domāt precīzi, just patiesi un spēt pieņemt radošus lēmumus, jo tikai tad viņi kļūs par inovatīviem un Latvijas ekonomiku veicinošiem cilvēkiem.

Jums šodien kā deputātiem ir iespēja izvēlēties, vai mēs ejam šo izglītības kvalitātes ceļu, domājot par pedagogiem, kuru atalgojums sasniegs 2500 eiro, domājot par bērniem, kuriem būs izvēles iespēja labā skolā, vai lemt citādāk.

Paldies. Paldies, ka uzklausījāt. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 47, atturas – nav. Lēmuma projekts noraidīts.

___

Kolēģi, esam izskatījuši šā gada 26. septembra ārkārtas sēdes darba kārtības jautājumu.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Reģistrējušies 87 deputāti, nav reģistrējušies: Ingrīda Circene, Māris Kučinskis, Gunārs Kūtris, Lauris Lizbovskis, Linda Matisone, Igors Rajevs, Jānis Reirs, Jana Simanovska, Zane Skujiņa-Rubene, Ģirts Štekerhofs, Juris Viļums un Edgars Zelderis.

Sēdes vadītāja. Paldies, kolēģi.

Šā gada 26. septembra Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Paldies visiem par darbu.

Satura rādītājs
14. Saeimas rudens sesijas 6. (ārkārtas) sēde
2023. gada 26. septembrī

Balsojumi

Datums: 26.09.23 17:29 Balsojums 1
Par - 41, pret - 47, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai (234/Lm14)

Datums: 26.09.23 17:30 Balsojums 2
Reģistrējušies - 87.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

26.09.2023.

15.00