Latvijas Republikas 12.Saeimas
ziemas sesijas septītā (ārkārtas) sēde
2016.gada 11.februārī
Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.
Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē!
Sākam Saeimas 2016.gada 11.februāra ārkārtas sēdi.
Kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas Sēžu zālē!
Darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.
Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam Mārim Kučinskim.
M.Kučinskis (Ministru prezidenta amata kandidāts).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti un deputātes! Ekselences! Dāmas un kungi!
Gribu sākt ar pateicības vārdiem Valsts prezidentam par man parādīto godu un izrādīto uzticību, aicinot veidot valdību. Novēlu Valsts prezidentam ātrāku izveseļošanos un ceru, ka mūsu sadarbība būs sekmīga un kalpos Latvijas uzplaukumam.
Es negrasos bargi kritizēt iepriekšējo valdību un tūdaļ pat pieteikt straujas revolucionāras pārmaiņas. Mūsu valstij šobrīd nav vajadzīgi satricinājumi. Latvijai ir vajadzīgas skaidras, precīzi plānotas un ātri realizētas reformas vairākās nozarēs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka, raksturojot situāciju Latvijā, tiek lietoti vārdi “sastingums” vai “stagnācija”. Paradoksālākais šajā situācijā ir tas, ka par reformām izglītībā, veselības aprūpē, tautsaimniecībā un arī citās jomās tiek runāts gadiem ilgi, tomēr lēmumi netiek pieņemti. Tas liecina, ka izpildvarai ir trūcis politiskās gribas vai varbūt iespējas pieņemt drosmīgus un reizē akūti nepieciešamus lēmumus. Rezultātā mēs kavējam - kavējam kā valsts, iestrēgstam birokrātiskos sīkumos un vēlmē izdabāt visiem. Nepieņemot lēmumus, mēs samazinām savu starptautisko konkurētspēju, veicinām Latvijas iedzīvotāju aizbraukšanu un līdz ar to veselu novadu depopulāciju. Mēs tikai vērojam un ar savu pasivitāti veicinām savas valsts pamatu sairšanu.
Tomēr šis nav pārmetums Laimdotas Straujumas vadītajai valdībai. Noteikti nē. Problēmas cēloņi ir meklējami daudz senāk. Tas notika tad, kad koalīciju veidojošās partijas pirmoreiz vienojās par izpildvaras jomu jeb ministriju sadali un izolēja tās citu no citas. Līdz ar to valdības kopējie mērķi palika nesasniedzami. Augstākais punkts šajā feodālajā modelī bija aicinājums partijām “pamodināt savos ministros zvērus, kas cīnītos par budžetu”. Proti, valdība kā politisko leģionāru arēna, nevis komanda, kas strādā kopīgu mērķu labā.
Valdībai jābūt komandai, kas strādā visas sabiedrības, nevis dažādu politiskajai elitei vairāk vai mazāk pietuvinātu interešu grupu labā.
Godājamie deputāti! Parasti Latvijas politikā nav bijusi tradīcija pateikties aizejošai valdībai, bet es šobrīd godīgi gribu pateikt paldies Laimdotai Straujumai! Paldies par viņas drosmi, gatavību uzņemties atbildību. Paldies par cilvēcību un pienākuma apziņu. No viņas var mācīties. (Aplausi.)
Godājamie deputāti! Topošās valdības deklarācijā ir definētas piecas prioritātes - tautsaimniecības stiprināšana, valsts drošība, nacionālā identitāte, reformas izglītībā un zinātnē un reformas veselības aprūpē. Šīs prioritātes nevar sakārtot hierarhiskā secībā, pasakot, ka kāda no tām ir pirmā un kāda - piektā. Nē! Panākumi vienā jomā ir atkarīgi no tā, kas notiek otrā vai trešā. Par sasniegumiem tautsaimniecībā varēs runāt tad, kad būsim droši par veiksmīgām reformām izglītībā, demogrāfijā, veselības aprūpē. Mums jābūt pārliecinātiem arī par valsts drošību. Drošība ir un būs mūsu valdības politikas stūrakmens.
Manis vadītā valdība neiet aizpildīt ministru amatus, valdības mērķis ir straujākas ekonomiskās izaugsmes demonstrēšana, reformas izglītības un veselības aprūpes nozarē. Tās ir lietas, kas, tēlaini sakot, verdošas guļ uz valdības galda. Tās nedrīkst nolikt malā, izliekoties, ka ir kas svarīgāks. Vairs ne.
Godājamie deputāti! Visu koalīcijas partneru parakstītajā deklarācijā netiek piedāvāts koncentrēties uz atsevišķu nozaru jeb ministriju interesēm, bet gan uz kopējo mērķi, kas nedrīkst būt vienas ministrijas monopols. Zinu, ka šis piedāvājums būtiski atšķiras no tā koalīcijas partiju attiecību modeļa, kas ir pastāvējis Latvijā pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus. Apkarojot cits citu, mēs zaudējam paši savu politisko jaudu un vairojam vēlētāju nihilismu attiecībā pret partijām.
Godājamie deputāti! Demogrāfijas problēmu risināšana ir iespējama tikai caur ekonomiskās attīstības prizmu. Pabalsti ir svarīgi, un tomēr ir jābūt videi, kas ļauj cilvēkam justies stabili, justies tādam, kas var prognozēt savas ģimenes nākotni ilgtermiņā. Mājoklis, konkurētspējīga alga, pieejama infrastruktūra, izglītības iespējas, veselības aprūpe un drošība. Lūk, kā vienas abstraktas, bet reizē reālas ģimenes un mūsu valdības prioritātes sakrīt.
Mazliet par izglītību. Demogrāfiskā situācija ir nežēlīgs padomdevējs. Latvija nevar atļauties skolotāju un skolēnu skaita attiecību 1 : 3. Mums nav resursu. Izeja ir viena - skolu tīkla optimizācija. Reizē ar to valstij kopā ar pašvaldībām ir jānodrošina bērniem iespējas apmeklēt sākumskolu iespējami tuvāk mājai, kā arī drošu transportu līdz tālākām izglītības iestādēm.
Godājamie deputāti! Tā es varētu analizēt nozari pēc nozares, bet nedomāju, ka ir vērts to darīt, jo daudzas neatliekami darāmās lietas visiem jums ir labi zināmas. Ir valdības deklarācija, ir ministri, ir darbi. Es gribu, lai šī valdība baidītos no neizpildītiem solījumiem un neizdarītām lietām. Ceru uz koalīcijas partneru - VIENOTĪBAS, Nacionālās apvienības, Zaļo un Zemnieku savienības - drosmi būt šajā valdībā! Pats uz savu arī!
Opozīcija, zinām un novērtējam, ka esat līdzās.
Aicinu Saeimu atbalstīt jauno valdību!
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Paldies.
Uzsākam debates.
Vārds deputātam Valērijam Agešinam.
V.Agešins (SASKAŅA).
Godātie kolēģi! Laimdotas Straujumas valdības krišana bija paredzama un likumsakarīga, jo premjerministres kundze būtībā arī pirms Ministru kabineta krišanas to īstenībā nevadīja. Katrā ziņā dažu valdības locekļu uzspēlētais optimisms un citu ministru mocības bija acīm redzamas. Partneri nestrādāja. Viņi mocījās. Neizpildītie solījumi samazināt nodokļu likmes un spontāna jaunu nodokļu ieviešana, bankas “Citadele” pārdošanas darījums, situācija ap airBaltic, bezgalīgais stāsts par pasažieru vilcienu iepirkumu, vāja, neskaidra un pasīva valdības pozīcija jautājumā par uzņēmumu AS KVV “Liepājas metalurgs”, kurioza pedagogu atalgojuma modeļa reforma, haoss veselības aprūpes jomā, ilgstošas neskaidrības ap daudzdzīvokļu māju siltināšanas programmu un namu renovācijas noteikumiem, ministru tukšās relīzes tikai ar vienu mērķi - atgādināt par sevi, kā arī likumu pārkāpšana un procedūru neievērošana parlamentā, neiedomājama augstprātība attieksmē pret savas valsts iedzīvotājiem, kuluāru intrigas un skandāli, - tas viss kļuva par pie varas esošo politiķu firmas zīmi.
Bet par vienu no galvenajiem Straujumas kundzes valdības sasniegumiem, šķiet, kļuva ministru algu palielināšana skolotāju streika dienā.
Šo skandalozo sarakstu var turpināt vēl ilgi. Galu galā, vērojot dažu amatpersonu aktiermeistarības stundas parlamentā un valdībā, prātā nāk Ostaps Benders, kurš zināja 400 salīdzinoši godīgu veidu, kā atņemt tautai naudu. Savukārt atsevišķi koalīcijas pārstāvji ir tik ļoti pārliecināti par savu taisnību un nesodāmību un pārliecinājuši par to daļu vēlētāju, ir tik ļoti atrauti no realitātes, ka paši tic tam, ka patmīlīgās politiskās elites neaizstājamību nekas neapdraud.
Koalīcijas veidošanas procesu, kas cieši tika saistīts ar dažādām baumām un izdomājumiem, pat ļoti to vēloties, ir grūti nosaukt par veiksmes stāstu, jo tas ir sapuvis līdz pamatiem. Gana daudz negaidītu un absolūti nereālu kandidātu pēdējo divu mēnešu laikā izlēkuši no kuluāriem kā truši no burvju mākslinieka cilindra. Šī valdība salīdzinājumā ar iepriekšējo nebūs nedz labāka, nedz sliktāka. Tā ir tā pati valdība, kas ir kā saplēsta un neveiksmīgi salīmēta krūze. Jo nekas jau nav mainījies, izņemot atsevišķas personālijas. Tā joprojām ir tā pati sevi diskreditējošā koalīcija.
Pozitīvas pārmaiņas var sasniegt, ja koalīcijas partneri vairs nedomās par savām ērtībām un cīņu par amatiem, bet gan domās par cilvēkiem un mūsu valsti, Latviju. Tomēr pagaidām to grūti iedomāties, jo labējās partijas nav gatavas atteikties no saviem labumiem, ko tām sniedz pārraudzītās ministrijas. Katrā gadījumā vismaz ne līdz nākamajām vēlēšanām.
Pašlaik neredzam iemeslu, kāpēc būtu jāatbalsta Ministru prezidenta amata kandidāta Māra Kučinska veidotā valdība.
Paldies par uzmanību. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Mārtiņam Bondaram. (Starpsauciens: “Tikai nevelc kurpes ārā!”)
M.Bondars (LRA).
Kolēģi! Kolēģis Māris Kučinskis Latvijas politikā ienāca Andra Šķēles aizgādībā - Andris Šķēle ieveda Māri Kučinski Latvijas politikā. Pēc tam savu karjeru Māris Kučinskis turpināja Aināra Šlesera aizvējā. (Dep. A.Barča: “Ko nu, ko nu!”) Bet nu jau vairākus gadus Māris Kučinskis ēno Aivaru Lembergu. (Dep. A.Barča: “Vai dieniņ!”) Un nekas neliecina par to, ka Māris Kučinskis ir spējīgs stāvēt uz savām kājām. Un teikšu vēl vairāk - kopš dienas, kad izskanēja, ka Māris Kučinskis ir premjera amata kandidāts, politiskajā kapsētā ir sākusies rosība. Tādi personāži kā Kārlis Leiškalns un viņam līdzīgie ar sajūsmu apsveic un stāsta, ka šo politiķi vajadzētu ievēlēt par Latvijas premjerministru.
Vakar... Kolēģi, kā jūs visi zināt, vakar bija Ēnu diena, un jaunieši no dažādām Latvijas skolām man vaicāja: “Kas ir Māris Kučinskis?” Labs jautājums - kas ir Māris Kučinskis? (Dep. A.Loskutovs: “Kas ir Mārtiņš Bondars?”) Vienīgais priekšlikums, ko es varu atcerēties, par ko Māris Kučinskis ir iestājies šīs Saeimas laikā jeb pēdējā pusotra gada laikā, ir par to, lai tiktu izveidots bērnu laukums Liepājā Zaļajā birzī. (Dep. A.Loskutovs: “Visu cieņu!”) (Laikam jau tur drīz tiks atklāta plāksnīte: “Premjera Māra Kučinska vārdā nosauktais bērnu laukums.”) Tas nav premjera cienīgs priekšlikums! Jums, Kučinska kungs, premjera cienīgi priekšlikumi šīs Saeimas laikā nav bijuši.
Bet nevarētu tomēr teikt, ka jūs vispār neesat nekad savā politiskajā karjerā izcēlies ar jautājumiem, kuri skar Latvijas dzīvi kopumā un skar premjera būšanu. Visi Latvijā runā par tiem treknajiem gadiem un sauc tos par Aigara Kalvīša treknajiem gadiem, taču aizmirst pieminēt, ka Aigars Kalvītis bija tikai valdības vadītājs. Bet Māris Kučinskis bija Tautas partijas frakcijas vadītājs - tas cilvēks, kurš nodrošināja Saeimā visus balsojumus, lai šie treknie gadi būtu.
Vēl viens Kalvīša-Kučinska varoņdarbs ir saistīts ar nacionālās drošības jomu, kad valdība izstrādāja tādus grozījumus Nacionālās drošības likumā, par kuriem neziņoja Nacionālās drošības padomei, nekonsultējās ar mūsu sabiedrotajiem NATO un visa tā rezultātā zaudēja referendumā par šiem drošības likumiem. Māris Kučinskis bija tas cilvēks, kurš Saeimā organizēja šo procesu - šos beztiesiskos un bezatbildīgos grozījumus.
Tādēļ es jūs, kolēģi, aicinu ļoti apdomāties, vai Latvijai ir vajadzīgs tāds premjerministrs, kurš simbolizē beztiesisko un bezatbildīgo laiku Latvijas politikā, vai tomēr ir vajadzīgs tāds premjerministrs, kas zina, ko un kā darīt, un kas spēj to darīt. (Starpsauciens: “Mārtiņš Bondars!”) Māris Kučinskis šā pusotra gada laikā nav demonstrējis interesi ne par tautsaimniecības jautājumiem, ne par nacionālās drošības jautājumiem. Kolēģi, vēl nesen Saeimā bija debates par Latvijas ārpolitiku, - kur bija Māris Kučinskis? Viņš slēpās, jo no ārpolitikas viņam ir bail. (Starpsauciens. Zālē smiekli.) Viņam ir bail! (Dep. A.Barča: “Ak šitā?!”)
Es saprotu, cienītie koalīcijas deputāti, jūs noteikti balsosiet “par” Māri Kučinski. Un tam ir viens iemesls. Tāpēc, ka Māris Kučinskis savējos neaizmirst. Paskatieties, - cietums Liepājā, Barčas kundze! Koncertzāle Ventspilī, Ozolas kundze, vai ne?
Un vēl vairāk varu jums teikt! Vēl vairāk varu jums teikt: 2011.gadā 26.maijā Māris Kučinskis bija viens no tiem deputātiem - viens no tiem septiņiem deputātiem! -, kuri balsoja pret kratīšanas izdarīšanu Aināra Šlesera dzīvoklī. Tas simbolizē viņa tiesiskumu. (Zālē troksnis.)
Tā ka, ja jums būs problēmas ar tiesībsargājošām institūcijām, Māris Kučinskis jums palīdzēs. Noteikti palīdzēs! (Dep. A.Barča: “Beidz ākstīties!”)
Bet pārējai Latvijai es iesaku pagaidīt līdz 2018.gadam, jo nekādas pārmaiņas nav sagaidāmas.
Paldies, kolēģi! (LRA frakcijas aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ingunai Sudrabai.
I.Sudraba (NSL).
Augsti godātie deputāti! Māra Kučinska veidotās valdības deklarācijā ir teikts (es citēju): “Valdības darba īstenošanā nozīmīga loma ir dialogam ar sabiedrību, uzsverot ikviena Latvijas iedzīvotāja nozīmīgo lomu un līdzatbildību valsts attīstībā. Reformas nes pārmaiņas un jaunu realitāti, tādēļ sabiedrība jāiesaista to īstenošanā un jāizglīto par ieguvumiem. Šim mērķim ir jāstiprina valdības spēja uzrunāt sabiedrību.”
Jāatzīst, ka gluži pareizs uzstādījums. Patiešām - valdībai ir daudz vairāk un daudz saprotamāk jārunā ar sabiedrību. Droši vien, ka arī deklarācijas rakstītājiem vēl ir palicis spilgtā atmiņā, cik negribīgi un netalantīgi ar sabiedrību runāja iepriekšējā valdība un to veidojošās partijas un kas no tā visa beigās sanāca.
Diemžēl līdz šim valdības veidošanas laikā nekāds dialogs ar sabiedrību tā arī nav sanācis: netika noskaidrots sabiedrības un tās pārstāvju viedoklis par valdības uzdevumiem un par tās vēlamo sastāvu. Šoreiz pat netika mēģināts veidot dialogu ar opozīcijas partijām, kas taču arī pārstāv noteiktu sabiedrības daļu. Vēl vairāk! Sadarbības līgumā dialogu paredzēts veidot uz tādiem pamatiem kā, piemēram: “Bez iepriekšējas saskaņošanas Sadarbības padomē neatbalstīt likumprojektus, ja tos iesniedz opozīcija.” Un: “Neierosināt deputātu jautājumu uzdošanu Ministru prezidentam vai ministram, izņemot gadījumus, kad atbilde uz jautājumu iesnieguma formā nav saņemta.”
Tad nu jājautā: vai tiešām šādā veidā valdība cer uzlabot komunikāciju? No malas vispār izskatās, ka jaunā valdība jau tagad ir komunikācijas nogurdināta, jo spēku ir atdots daudz, gan partiju iekšienē cīnoties par amatiem, gan bīdot un velkot krēslus no vienas partijas uz otru; turklāt starp šiem krēsliem ir bijis smagais satiksmes ministra krēsls, kura pārvietošanā un mēģinājumos noturēt to vecajā vietā spēkus šķieda gan ZZS, gan apdalītā VIENOTĪBA. Un rezultātā... Domājat, kādam krēslu dalīšanā neiesaistītajam ir kļuvis saprotamāk, kāpēc un kādu mērķu vārdā notika šī saķeršanās?
Tāpēc pirmais, ko gribu novēlēt, lai piepildās deklarācijā minētais: ir jāstiprina valdības spēja uzrunāt sabiedrību. Es nevēlos apšaubīt visus tos patiešām labos nodomus, kas ierakstīti valdības deklarācijā. “No sirds Latvijai” patiešām novērtē to, ka deklarāciju ir mēģināts sasaistīt ar Nacionālā attīstības plāna rezultātiem un atsevišķiem uzdevumiem pat paredzēti rezultatīvie rādītāji. Nenoliedzami, tas ir ļoti drosmīgs solis. Sabiedrībai un opozīcijai, kad šī valdība beigs darbu, būs iespēja precīzāk novērtēt sasniegto, kā arī sasolīto, bet nesasniegto.
Diemžēl jāatzīst, ka spēku vai zināšanu ir bijis par maz, un to ir pieticis galvenokārt pirmajām sadaļām, bet uz deklarācijas beigām samazinās kā rezultatīvo rādītāju skaits, tā arī izmērāmie pasākumi. Diemžēl spēka pietrūka tādām prioritārām jomām kā demogrāfija un veselība. Un bez skaistām frāzēm nekā cita te vairāk nav, nav reālas apņemšanās uzlabot situāciju.
Mūsuprāt, deklarācijā nav skaidri pateikts arī tas, ko gaida visa Latvijas sabiedrība: kāda ir triju partiju vienošanās par to, kas notiks ar bēgļiem. Vai tiks īstenota VIENOTĪBAS iesāktā politika par bēgļu uzņemšanu.
Plaši traktējams ir šis formulējums (un atkal citēju): “Respektējot jau pieņemtos Latvijas valdības lēmumus Eiropas Savienības solidaritātes mehānisma ietvaros, īstenosim to praktisko realizāciju, rūpējoties par imigrācijas radīto risku un negatīvo seku būtisku mazināšanu.” Tas liecina par kārtējo kompromisu, nevis par skaidru valdības politiku. Kategorisks “nē” jaunu bēgļu uzņemšanai nav pateikts.
Taču galvenais - ir grūti noticēt tam, ka šai valdībai būs pa spēkam realizēt to, kas sarakstīts deklarācijā. Sakiet, kāpēc gan lai tie paši ministri, kas netika galā ar saviem pienākumiem iepriekšējā valdībā, tagad izrādītos spējīgāki un varošāki? Kas gan ir noticis tāds, kas veselības ministram ļaus likvidēt pacientu rindas uz izmeklējumiem un rindas pie speciālistiem? Iepriekš taču tās tikai palielinājās. Kāpēc lai tieslietu ministrs beidzot nopietni ķertos pie maksātnespējas administratoru darbības sakārtošanas? Un vai gan bijušais finanšu ministrs, kurš nespēja sagatavot pieņemamu budžetu un kura darbību uzņēmēju organizācijas vērtēja negatīvi, spēs veiksmīgi vadīt Labklājības ministriju? Spēs nodrošināt senioriem cilvēka cienīgas pensijas un panākt, ka atkal dzimst bērni? Vai ministrs, kurš nespēj saprasties ar uzņēmējiem, pēkšņi spēs veidot konstruktīvu, ieinteresētu un cieņpilnu dialogu ar pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
Un kāpēc lai bijušajam labklājības ministram, pārsēžoties no VIENOTĪBAS atkarotajā satiksmes ministra krēslā, izdotos novērst mūžīgos airBaltic bankrota draudus, atrast naudu pasažieru vilcienu iepirkumam iepriekš pazaudētās Eiropas naudas vietā, likvidēt bedres uz ceļiem un panākt, ka Rail Baltica projekts tiek realizēts plānotajā laikā un bez skandāliem?
“No sirds Latvijai” neredz argumentus, kāpēc šai valdībai varētu veikties labāk nekā iepriekšējai gandrīz tāda paša sastāva valdībai - Laimdotas Straujumas valdībai? Tikai tāpēc, ka Straujuma tagad nomainīta ar Kučinski, bet Seile - ar Šadurski? Vai tiešām ministru rokādes no vienas ministrijas uz otru iepūtīs dzīvību valdības vārgajās miesās? Diez vai.
Uz tādiem līdzekļiem necerēja pat padomju laikā. Tad ministrus, kas “nevilka”, pazemināja, piemēram, par muzeju direktoriem. Jēgas tāpat nebija, bet vismaz bija jācieš mazākam darbinieku skaitam.
Ja nu šai valdībai izdosies īstenot, teiksim, divas trešdaļas no deklarācijā ietvertajiem solījumiem, tad šāds panākums ieies Latvijas vēsturē kā tā sauktais Brīvības ielas 36 lielais brīnums. Taču dzīvē brīnumi notiek reti. Drīzāk pravietisks izrādīsies kāda asprāša teiktais, ka jebkura valdība ir pagaidu valdība.
Šajā valdībā ir iekodēts vesels kamols pretrunu, kas agrāk vai vēlāk parādīsies publiski. Gan jau šeit, zālē, atkal kāds sēž, pirkstus turot sakrustotus; gan jau kāds atkal meklēs iespēju sarīkot valdības restartu. Tāpēc Saeimas frakcija “No sirds Latvijai” nevar atbalstīt Māra Kučinska valdību un balsos pret to.
Pateicos par uzmanību. (NSL frakcijas aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Rukam.
J.Ruks (LRA).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamā premjerministres kundze! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Es novēlu ceļavēju Māra Kučinska sastādītajai citai valdībai, jo par jaunu to grūti nosaukt gan piedāvāto ministru amata kandidātu sastāva ziņā, gan valdības deklarācijā minēto prioritāšu ziņā.
Taisnības labad gan jāteic, ka šīs topošās valdības deklarācijā, kaut arī tajā netrūkst vārdu “aktivizēsim”, “veicināsim”, “stiprināsim”, valdības uzdevumu saraksts ir daudz konkrētāks, nekā tas bija Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā, kas tika pieņemta 2014.gada novembrī.
Tautā ir teiciens: “Vilks spalvu met, bet tikumu ne.” Tāpēc šaubas izraisa tas, ka konkrētie ministru amata kandidāti, kuri ņēma tiešu dalību valsts 2016.gada budžeta un to pavadošo likumprojektu sagatavošanā, bet kuri neņēma vērā nedz kolēģu kritiku Saeimā, nedz arī sociālo partneru iebildumus (piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Darba devēju konfederācijas iebildumus nodokļu politikas jomā), pēkšņi spēs mainīt savu darba stilu un pildīt deklarācijā rakstīto: “Kopīgi ar sociālajiem un sadarbības partneriem veidosim līdzsvarotu un paredzamu nodokļu politiku [..].”
Pēc paša valdības veidotāja vārdiem presē, valdības deklarācijas izstrādes procesu esot apgrūtinājis jautājums par papildu bēgļu uzņemšanu. Bet vai patvēruma meklētāja statusu jau saņēmušo bēgļu jautājums ir atrisināts? Formāli it kā jā. Taču es redzu, ka problēma ir vienkārši novirzīta uz pašvaldību pleciem. Piemēram, Ropažu novada bāriņtiesa afgāņu zēnam meklē audžuvecākus, jo pašreiz Muceniekos dzīvojošam pusaudzim, kurš saņēmis bēgļa statusu, patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs Muceniekos būs jāpamet. Ja audžuvecāki netiks atrasti, zēns nonāks bērnu namā, kur pusaudža uzturēšanās izmaksas būs jāsedz Ropažu novadam no sava budžeta. Man ir jautājums. Vai Ropažu novada iedzīvotāji ir vainīgi par to, ka viņu novadā valdība ir akceptējusi patvēruma meklētāju centra izveidi, kā rezultātā Ropažu novadam no sava budžeta jāsedz valdības līdz galam neizdarītie darbi? Procesu kūrē Iekšlietu ministrija. Darbs nav izdarīts. Piedāvātajā Ministru kabinetā iekšlietu ministrs būs tas pats...
Var jau būt, ka vilks ne tikai met spalvu, bet maina arī tikumu. To lai parāda laiks un darbi!
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Igoram Pimenovam.
I.Pimenovs (SASKAŅA).
Labdien, cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Es vairāk runāšu nevis par personām jaunajā, topošajā valdībā, bet par programmu, par deklarāciju, kuru mēs atkal tikai šodien esam saņēmuši kā oficiālu dokumentu. Mēģinot saprast, kas notiks valdībā, drīzāk skatāmies interneta portālos, kā jau mums pieņemts. Līdz ar to opozīcijas deputātiem drīzāk vajadzēja rēķināties ar vērtējumiem, nevis ar nākamās valdības pozīcijas apsvērumiem.
Es secinu, ka deklarācija ir izveidota kā pamatīgs dokuments tautsaimniecības stiprināšanai, kurš krasi atšķiras no iepriekšējo, ekonomiski liberālo valdību deklarācijām, īpaši Valda Dombrovska valdību deklarācijām. Un šeit es saskatu tieši Māra Kučinska roku, kura vadībā es esmu strādājis pirms pieciem gadiem Nacionālā attīstības plāna izstrādes un ieviešanas uzraudzības apakškomisijā. Ja šī programma, šī deklarācija un šis nodoms reducēsies... vainagosies ar to, ka ekonomikas politika tomēr kļūs par dominējošo politiku un pakļaus sev budžeta politiku, tas gan būs labs pagrieziens Latvijas tautsaimniecības turpmākai attīstībai. Ja nekas nemainīsies un ekonomikas attīstība joprojām būs pakļauta budžetam, tad valdība turpinās strādāt, saslēgta tajos pašos roku dzelžos, kuros strādājušas iepriekšējās liberālās valdības kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.
No deklarācijas ir izkritis Laimdotas Straujumas otrās valdības darbības virziens ar daudzsološu nosaukumu, proti, sociālās un ienākumu nevienlīdzības mazināšana. Šis virziens šajā deklarācijā nemaz nav minēts. Un tas nav nejauši. Ir acīm redzami, ka iepriekšējā valdība ir pārstiepusies, mēģinot pacelt svaru, kurš labējai valdībai nav pa spēkam. Acīmredzot Māris Kučinskis nolēma neriskēt, lai gan viens no kliedzošiem izaicinājumiem Latvijas sabiedrībā ir tas, ka sociālā nevienlīdzība Latvijā ir viena no izteiktākajām Eiropas Savienībā. Bet, ja ir zems pieprasījums tirgū un tas kļūst par vienu no bremzēm ekonomikas attīstībai sabiedrībā, tad tas var kļūt arī par nopietnu šķērsli visiem labajiem nodomiem, kurus Māris ir ieplānojis.
Būs jānodarbojas ar daudz ko, bet tomēr šī pretruna paliek. Un šīs pretrunas rezultātā valdība var izjukt. Šī pretruna padara šo valdību vāju.
Deklarācijā ir vēl viena tēze, kuru es nevaru atstāt bez ievērības. Topošā valdība iecerējusi (citēju): “Jāizstrādā plāns pārejai uz vienotu izglītības standartu mācībām valsts valodā valsts un pašvaldību finansētās izglītības iestādēs un jāuzsāk tā īstenošana.” (Citāta beigas.) Tulkojot no politiskās valodas cilvēku ikdienā izmantojamā valodā, tas nozīmē, ka valdība iecerējusi sākt mācīt bērnus no Latvijas mazākumtautību ģimenēm tikai valsts valodā.
Žēl, ka Saeimā vairs nav Inas Druvietes, kura lepojās ar savu izgudroto un īstenoto mazākumtautību mācību modeli, par kuru līksmoja un gavilēja arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misija Latvijā, Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas visādas uzraudzības komisijas un komitejas, kā arī ANO komitejas. Es gribētu zināt, ar kādu psiholingvistisko teoriju viņa šodien pamatotu viņas sabiedroto nolūku iestumt aizsaulē savas politiskās dzīves galveno sasniegumu. Es tiešām gribētu dzirdēt, kā tagad Šadurska kungs pamatos nolūku nogalināt produktu, kuru pats radījis un ar sveci stāvējis pie tā šūpuļa. Varbūt pamatosiet ar to, ka bērns, kuru jūs nolēmāt piedzimšanai pirms 10 gadiem, nav izturējis reālās apmācības gaisu, nosmacis un tāpēc būs labāk, ja jūs izliksieties, ka viņa vispār nekad nav bijis?
Varētu aprobežoties ar sarkasmu, ja esošās, jūsu izgudrotās, politiskajām vajadzībām radītās mazākumtautību bērnu apmācības sistēmas izmaiņas tagad tiktu pakļautas jaunajam konjunktūras pagriezienam. Nebūt nē! Mazākumtautību izglītības sistēmu, kuru valsts nodrošina ar līdzekļiem, topošā valdība paredzējusi likvidēt, un tas ir skaidrs. Tas ir ierakstīts deklarācijā.
Līdz ar to tiks pārrautas vēsturiski izveidojušās tradīcijas skolmācībā mazākumtautību valodās, ar kurām Latvija ir vienmēr lepojusies, kā arī tiks pārkāptas starptautiskās saistības, kuras ir uzņēmusies Latvijas Republika. No visām mazākumtautību valodām Latvijas skolās kā mācību valoda visbiežāk tiek lietota krievu valoda. Tāpēc šis plāns pirmām kārtām ir vērsts pret krievu valodu, kurā savās ģimenēs runā vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir pamatots iemesls prasīt, lai no viņu samaksātajiem nodokļiem valsts nodrošinātu viņu bērniem mācīšanos skolā tajā valodā, kurā viņi audzina savus bērnus. Gan Latvijas cittautietis, gan latvietis uzskata skolu, kurā sūta bērnu, par savas ģimenes turpinājumu.
Mūsu sabiedrības saliedēšana nav iedomājama bez Latvijas iedzīvotāju savstarpējas uzticēšanās, un tieši sabiedrības saliedētība ir viens no pamatakmeņiem, uz kuriem Māris Kučinskis taisās balstīt savu turpmāko darbību. Uzticēšanās pamatā ir cieņpilna attieksme pret to katra cilvēka lepnumu, kas ir nesaraujami saistīts ar etnisko pašapziņu. Un dīvaini, ka tas ir jāskaidro valdībai un politiķiem, kuri lielākoties taču ir latvieši. Lai skolēni pilnvērtīgi apgūtu savu dzimto valodu, attīstītos viņu prāta spējas un pašcieņa (pašcieņa - tas ir ļoti svarīgi!) un lai viņi apzinātos savu kultūras un nacionālo identitāti, mācībām skolā ir jānotiek valodā, kuru lieto ģimenē. Šī patiesība ir attieksmes pret skolu pamatu pamats.
Es mēģināšu izteikt savu patiesību vienkārši un skaidri. Kungi un dāmas! Jūs esat iecerējuši karu, jūs spēlējaties ar uguni, jo cērtat tautas dzīvi pašā saknē. Pie jebkādiem politiskajiem apstākļiem ģimenes valodai kā bērna un pusaudža mācībvalodai skolās ir jābūt pārsvarā - salīdzinājumā ar citām valodām -, nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā.
Pēc visiem tiem pozitīvajiem momentiem, kuriem es pieskāros savas runas pašā sākumā, es gribētu secināt, ka apmācības mazākumtautību valodā izbeigšana ir darvas karote, kura sabojās jebkādu labiem nodomiem pilnu valdības deklarāciju, un šī deklarācija nav izņēmums.
Esmu dziļi pārliecināts, ka Māris Kučinskis ir kļuvis par gūstekni ļoti bīstamos slazdos, un es ceru, ka viņš pats personīgi un tie, kas saprot šo bīstamību, tomēr mainīs savu viedokli attiecībā uz Latvijas nākotni.
Es šo deklarāciju nevaru atbalstīt un aicinu arī Saeimu to neatbalstīt.
Paldies par jūsu uzmanību. (Frakcijas SASKAŅA aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ingai Bitei.
I.Bite (LRA).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Straujumas kundze! Ministri! Kolēģi!
Šodien ir Laimdotas Straujumas (joprojām Ministru prezidentes) vārdadiena. Un šajā dienā mēs, pareizāk - koalīcija, plānojam apstiprināt jauno valdību. Un droši vien jāizsaka cerība, ka Straujumas kundzei šis vakars būs mierīgāks un ar mazākām rūpēm, nekā varbūt ir bijuši līdzšinējie vakari. Un arī es droši vien pievienošos tiem, kas izteica apbrīnu par jūsu cilvēciskumu un izturību tajos notikumos, kas ir bijuši pēdējo mēnešu laikā.
Bet, runājot par Kučinska kunga šeit pieminēto un... jauno-veco valdību, man gribas jautāt: Kučinska kungs, jūs teicāt, ka valdības 20 gadu laikā nav strādājušas kā komanda. Kas liek domāt, ka tie paši cilvēki, sākot ar šodienas pulksten 13.00, strādās kā komanda? (Dep. K.Šadurskis: “Nē, no diviem trīsdesmit!”) Jūs teicāt, ka ministri līdz šodienai ir cīnījušies cits pret citu un katrs par savu ministriju, bet kas liek domāt, ka no šodienas pulksten 13.00 viņi kļūs par mīlošu ģimeni, kas rūpēsies un gādās cits par citu? Un tāpēc man liekas... Man gribas jautāt: vai jūs pats ticat tam, ko jūs teicāt no šīs tribīnes? Un, ja jūs ticat, tad vai tiešām tas būs brīnums, kas notiks tuvākajā laikā, vai tas tomēr būs nedaudz naivums?
Gribētu uzrunāt arī kolēģus, kuri kādreiz, 2011.gadā, ar putām uz lūpām un lielu sparu un azartu piedalījās Reformu partijas veidošanā, kurā arī man bija tā iespēja piedalīties un kādu laiku strādāt plecu pie pleca ar saukli: “Cīnīsimies pret oligarhiem!”
Te nu mēs esam! Un Bondara kungs jau ļoti labi atklāja šīs ēnas, kuras visas tepat vien atkal ir. Vai jums tiešām roka nenotrīcēs un sirdsapziņa neko neteiks, šodien spiežot pogu?
Deklarācijā ir teikts, ka valdības darbs būs balstīts mērķtiecīgās, ar sociālajiem un sadarbības partneriem izdiskutētās reformās. Ministrijās pēdējā laikā ir bijušas dažas problēmas konsultācijās ar sociālajiem partneriem. Viena no tām bija Izglītības un zinātnes ministrijā par pedagogu darba samaksas reformas jauno modeli. Tagad uz izglītības un zinātnes ministra amatu pretendē Šadurska kungs - cilvēks, kurš vadīja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju un skolotāju streika dienā palielināja algas ministriem un Saeimas komisiju vadītājiem, un izteicās, ka skolotāji streiko tikai streikošanas pēc. Nu, cerēsim, Šadurska kungs, ka jūs protat palielināt algas! (Dep. K.Šadurskis: “Nu, tātad es protu palielināt algas!”)
Šajā valdībā no viena krēsla uz otru pārsēdīsies Reira kungs, kuram 2016.gada budžeta veidošanas procesā ļoti tika pārmesta tieši nekonsultēšanās un nerēķināšanās ar sociālajiem partneriem, to skaitā darba devējiem un arodbiedrībām. Reira kungs, jūs strādāsiet ar nodarbinātības jautājumiem, un jums tieši ar šiem sociālajiem partneriem būs jāsadarbojas. Es saprotu, ka notiks vēl kāds brīnums šodien pēc pulksten diviem vai pustrijiem.
Darbu turpinās arī Belēviča kungs, par kura sadarbību ar Latvijas Ārstu biedrību mēs visi varam lasīt savos e-pastos.
Deklarācijā vārdā ir nosauktas divas Latvijas pilsētas. Viena no tām ir Rīga. Iespējams, tāpēc, ka tā ir Latvijas Republikas galvaspilsēta. Otra ir Ventspils. (Dep. S.Āboltiņa: “Liepāja!”; dep. K.Šadurskis: “Liepāja! Cietums! Vajadzēja rūpīgāk lasīt!”)
Vakar vakarā deklarācijā bija divas, varbūt šodien parakstītajā deklarācijā ir trīs, bet arī tad, ja trešā ir Liepāja, mēs ļoti labi saprotam, no kuras puses vai uz kuru pusi pūš vējš. (Dep. A.Barča: “Ai, ai, ai!”)
Par skolotāju motivāciju - vai tā būtu darba samaksa vai kāda cita sistēma - deklarācijā par to netiek runāts.
Par korupcijas izskaušanu tiesu sistēmā - arī par to netiek runāts. Tiek runāts par tiesvedības termiņiem.
Un jāsaka tā, ka demogrāfijas sadaļa vismaz šajā brīdī pieļauj arī cilvēku “uzmešanu”, tautas valodā runājot.
Un atliek vien cerēt, ka tās apņemšanās, kuras nav ierakstītas deklarācijā, bet kaut kur pastāv, tiks īstenotas.
Kolēģi! Šie ir tie iemesli, kuru dēļ es nevaru atbalstīt Māri Kučinski un šādu valdību. Es parasti ticu brīnumiem, taču šim brīnumam es nespēju noticēt.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Nellijai Kleinbergai.
N.Kleinberga (LRA).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Klātesošie! Esošie, topošie un bijušie ministri, kā arī cienījamie kolēģi! Es arī gribu runāt par valdības deklarāciju, kuru pats Ministru prezidenta amata kandidāts ir nosaucis nevis par utopisku dokumentu, bet par rokasgrāmatu ministru izvirzīto uzdevumu un paveikto darbu vērtēšanai.
Kopumā lasot un iepazīstoties ar publiskajā telpā iepriekšējā dienā publicēto valdības deklarācijas, teikšu, toreiz vēl melnrakstu, tajā saskatu gan jaunas pieejas problēmu risinājumam, gan skaidrus mērķus un izmērāmus rezultātus, gan arī tos pašus iepriekšējo valdību solījumus - uzsākto, bet nepabeigto darbu turpinājumu. Taču mani personīgi “uzrunāja” dažas lietas, kuras uzskatu par pozitīvām un kuras vēlos akcentēt.
Pirmām kārtām - pašvaldību iesaiste uzņēmējdarbības veicināšanā. Es patiesi gribu noticēt un cerēt, ka nu reiz pienācis ilgi diskutēto un pašvaldību kongresos izteikto domu un viedokļu realizācijas brīdis, kurš valdības deklarācijā izteikts šādi: “Jāpaplašina pašvaldību iespējas izmantot dažādus instrumentus uzņēmējdarbības veicināšanā.” Es teiktu konkrētāk: ļaut pašvaldībām pašām lemt un darboties uzņēmējdarbības jomās saprātīgi, nekropļojot uzņēmējdarbības vidi. Es nešaubos, ka vietējās varas atradīs risinājumus, pieejamus līdzekļus un veidus, lai kopā ar uzņēmējiem realizētu vietējai sabiedrībai interesantus un vajadzīgus projektus. Varbūt beidzot sāks realizēties dzīvē tik daudz minētie privātās partnerības projekti. Ceru, ka šis deklarācijas punkts varētu dot zaļo gaismu arī to īstenošanai. Svarīga ir tieši valdības attieksme, lai reāli sāktos investīciju piesaiste un projektu realizācija daudzās - ne vien lielās, bet arī vidējās un mazās - pašvaldībās.
Kā pozitīvu punktu es gribu citēt arī šo valdības deklarācijā ierakstīto tekstu: “Stiprināsim kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību darbību.” Latvijas Reģionu apvienība jau vairākkārt ir rosinājusi diskusiju par šo tēmu, īpaši toreiz, kad mūsu rindās bija profesors Brīvers, bet tagad es varu tikai paust mūsu atzinību, ka tas tiek nostiprināts arī valdības deklarācijā un lielā mērā iedrošinās šīs kustības entuziastus to realizēt dzīvē, balstoties uz konkrētu valdības deklarācijā paustu nostādni.
Varbūt tā ir tikai nodeva atsevišķu vadošo partiju programmās solītajam, bet topošās valdības attieksme tomēr ir pozitīva, un es ceru, ka tāda tā būs arī turpmāk.
Ar zināmu gandarījumu, bet, nenoliegšu, arī ar bažām es lasu vēl vienu punktu: “Veicinot policentrisku valsts attīstību, izveidosim pašvaldību sadarbības teritorijas, vairojot teritoriju ekonomiskās attīstības potenciālu un pašvaldību sadarbību publisko pakalpojumu sniegšanā, kā arī radot ekonomiskās sviras brīvprātīgai pašvaldību sadarbībai.”
No vienas puses, man gribas ticēt, ka šī jaunā valdība izgaisinās bažas par jaunu reformu - pašvaldību piespiedu reformu, tā vietā dodot iespēju un valstiski atbalstot katru pašvaldību demokrātiski un brīvprātīgi izraudzīt darbības modeļus savai ilgtspējīgai attīstībai. Es domāju, ka nepaies ilgs laiks, līdz pašvaldības pašas būs gatavas rosināt, kur tās iedzīvotāji izvēlēsies veidot savu pašvaldības dzīves telpu, iespējams, arī kopā ar kaimiņiem. Bet kā āža kāja man šķiet un raisa bažas tas, kas ir rakstītas deklarācijas pirmajā daļā, un tas attiecas uz policentrisku valsts attīstības veicināšanu. Es tomēr ceru un ticu, ka, veicinot jaunā sadarbības modeļa attīstību, pašvaldības no tām, kuras ir neizdevušās (kā to ir teicis pats Ministru prezidenta kandidāts), kļūs par tām, kuras ir izdevušās.
Valdības deklarācijas ievadā varam lasīt arī šādu tekstu, kuru pēdējās dienās vairākkārt esmu dzirdējusi gan masu saziņas līdzekļos, gan arī lasījusi: “Valdības darba īstenošanā nozīmīga loma ir dialogam ar sabiedrību, uzsverot ikviena Latvijas iedzīvotāja nozīmīgo lomu un līdzatbildību valsts attīstībā.” Lasot šo ievadtekstu valdības deklarācijā, mana optimisma pilnā sirds mazliet tā kā pierimst, jo arī es esmu Latvijas iedzīvotāja, esmu vēlēta deputāte (kaut varbūt nelielas tautas daļas vēlēta), un es arī gribēju līdzdarboties un būt līdzatbildīga šīs deklarācijas tapšanas laikā. Diemžēl jau no pirmās dienas man bija skumji dzirdēt, ka mēs jūs izslēdzam pat no sarunām par iespējamu sadarbību. Man likās, ka tā ir ļoti augstprātīga attieksme, kuru vajadzētu mainīt. Man nebija patīkami to dzirdēt ne kā cilvēkam, ne kā deputātei.
Valdības veidošanas process bija smags un ilgstošs process. Un šķiet, ka tomēr nav attaisnojušās sabiedrības gaidas pēc īstām pārmaiņām. Manuprāt, procesā netika izmantota būtiska iespēja - izveidot stabilu platformu parlamentā, lai varētu veikt plašas reformas, par kurām vadošie politiskie spēki runā gadiem. Un šī augstprātīgā attieksme neiesaistīt un pat nerunāt ar opozīcijas partijām, kaut vai pieklājības vizītē atnākot, lai uzklausītu, man patiesībā rada iespaidu, ka ir maza interese par to, ko domā opozīcija.
Kopsavilkumā. Esam palikuši pie šauras koalīcijas. Un tas tikai no jauna, iespējams, aktualizē spekulācijas un bažas par valdības stabilitāti, novēršot uzmanību no darāmajiem darbiem, kuri, visticamāk, atkal var palikt uz papīra, kā palikuši no iepriekšējām valdībām. Es gribu tikai teikt, cienījamie pozīcijas partiju kolēģi, ka arī opozīcijā esošie cilvēki ir tikpat spriest un lemtspējīgi, radoši un atbildīgi. Kā labu piemēru konstruktīvam darbam var minēt jautājumu risināšanu un situāciju izvērtēšanu kopīgu mērķu sasniegšanai Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā. Gan pozīcijas, gan opozīcijas deputāti esam cits citu atbalstījuši vai pārliecinājuši par labiem un izsvērtiem lēmumiem līdz to pieņemšanai.
Ar mazu cerību dzirksti es tomēr novēlu Māra Kučinska vadāmajai valdībai būt izlēmīgai, nevis rīcību imitējošai. Lai Latvijā beidzot tomēr tiktu sasniegts tas sen solītais ekonomiskais uzrāviens, lai kaut vai vienu solīti tiktu uz priekšu.
Vēlot visu labu jaunajai valdībai, es tomēr ceru sagaidīt un piedzīvot ieinteresētu attieksmi bez augstprātības pret citu viedokli, lai ievadteksta daļā ierakstītie vārdi “valdības prioritātes [..] ir vērstas uz valsts attīstību” patiešām tam arī kalpotu. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Mārtiņam Šicam.
M.Šics (LRA).
Labdien, kolēģi! Draugi! Vakar bija Ēnu diena (Starpsauciens: “Tiešām?! Ooo!”), un man lūdza būt kopā ar jaunu meiteni no mazpulcēniem. Viņa, šī trīspadsmitgadīgā meitene, nesaprot, kā var nepildīt uzdoto, kā var nepildīt solīto, kā var nepildīt darāmo. Kā viņa, mazpulcēns, varētu neaiziet un neizdarīt, neapgūt, būt neizdarīga. Kā viņa varētu un drīkstētu neievērot savas organizācijas četrlapu āboliņa principus - prāts, sirds, rokas, veselība. Prātu ziedot skaidrām domām, sirdi - taisnībai un kvēlai sajūsmai, rokas - darbam un smagam darbam. Veselību, kas ir cilvēka dārgākā manta, - to mazpulku dalībnieks sargā, lai varētu labāk un ilgāk kalpot savai Tēvzemei - Latvijai. Un viņa prasīja... Un mēs runājām par to, kādēļ šīs it kā ļoti saprotamās lietas neievēro lielie - deputāti, ministri un daudzi citi. Un, kad pēc šādas filozofiskas diskusijas ar šo jauko meiteni es vedu viņu uz mājām, man piezvanīja “Latvijas Radio 4” žurnālists un prasīja: “Dakter, ko jūs varētu teikt - kāda ir Latvijas valsts un jaunveidojamās valdības pašreizējā diagnoze?” Un es samulsu. Es spēju pateikt pirmajā brīdī tikai to, ka diagnozes man nav, bet es redzu, ka valsts tiek ārstēta simptomātiski, ar kaut kādiem plāksterīšiem, bet ne saknē un ne pēc būtības. Šodien es vairs neesmu tik samulsis kā tobrīd, kad bija jāatbild uz šo pēkšņo jautājumu, un varu raksturot citādi. Jā, šī valsts ar šo valdību ir kā vēža slimnieks ar metastāzēm, kurš vēl ir glābjams, ja visa ārstēšana tiek veikta radikāli, līdz galam, reizēm ļoti, ļoti sāpīgi. Diemžēl es šaubos, vai valdībai šodien ir šī griba - veikt šādus pasākumus. Man ir radusies pārliecība, ka ķirurgs, kas tagad varbūt ies pie operāciju galda, nav tas, kurš zina, kas viņam jādara. Un, Kučinska kungs, es vakar, klausoties radio, ļoti daudz dzirdēju arī par to, ka... Bijušais jeb šobrīd vēl esošais finanšu ministrs, kurš tagad būs labklājības ministrs, stāstīja, ka Labklājības ministrijas pirmā prioritāte būs veselības obligātās apdrošināšanas ieviešana. Labklājības ministrijas un ministra galvenā prioritāte! Jā, tas ir vajadzīgs, bet pat ministrijas nolikumā nav neviena vārda par veselības politiku. Tātad ministrs dzīvo pagājušajā gadsimtā: kaut kur 1979.gada nolikumos stāvēja rakstīts... Viņi veidoja 1979.gadā šīs lietas... Diemžēl tur ir runa par apmaldīšanos priedēs... Vajag spējai un sapratnei būt. Un viņš ir tas ķirurgs pie operāciju galda, un viņam... un Kučinska kungam jārēķinās ar citu skarbu lietu, ka pie viņa... ka viņu apkalpos, viņa funkcijas nodrošinās formālā ierēdniecība, kura - un es atkal atkārtošu! - neizdara līdz galam un uz kuru nevar paļauties. Jo tur piemēru daudz - nenoslēgti līgumi, nepieņemtas programmas, nerealizēti noteikumi, un tā tālāk, un tā tālāk.
Iedomāsimies, ka pie operāciju galda ķirurgs gaida skalpeli un māsiņa māk attaisnoties, kāpēc viņa neatnesa... Bet viņam nav ar ko operēt! Iedomāsimies, ka pie operāciju galda stāv ķirurgs, kuram jāšuj brūce ciet, bet viņam nav atnesti diegi vai tie nav sterili un viss sastruto... Šādā situācijā ir šīs valsts pārvaldes sistēma! Un no šiem sliktajiem, nekvalitatīvajiem darbiniekiem... ministriem ir sasietas rokas... tikt vaļā nevar. Nevar tikt vaļā no negodprātīgiem darbiniekiem, kukuļņēmējiem Valsts ieņēmumu dienests, Ekonomikas policija... Nevar tikt vaļā no līgumus izgāzošiem ierēdņiem... Es zinu - un cieņu Belēviča kungam! -, kā viņš cīnījās par iespēju tikt vaļā no ārkārtīga valsts izsaimniekotāja... Tādēļ es vēlēšu ministram... Es vēlēšu premjeram vienu: kaut atrastos tāda komanda, kas spētu izglābt šo valsts organismu, kuru operēs šis Ministru prezidents! Ir iespējams šo valsti izglābt, virzīt uz sasniegumiem, bet ir jāizdara daudzas sāpīgas rīcības, par kurām pārmetīs, ka tās nav demokrātiskas.
Veiksmi darbā, un lai jūsu vārdi nepaliek tikai uz papīra!
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Kārlim Krēsliņam.
K.Krēsliņš (VL-TB/LNNK).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā premjerministres kundze! Cienījamās dāmas! Godātie kungi!
Es gribu būt tas, kurš ir “par”, jo šeit ļoti daudzi uzstājās un kritizēja ar tādu domu, ka nebalsosim, neatbalstīsim. Es balsošu “par” un atbalstīšu.
Bet man ir daži jautājumi, par kuriem visiem der pārdomāt.
Pirmais. Pajautājiet cilvēkiem: vai viņi atšķir, kur ir valdības atbildība un kur - Saeimas atbildība? Mūsu prestižs kopumā ir zems, ļoti zems. (Dep. I.Klementjevs: “Paldies valdībai!”) Bet, kad jautā cilvēkiem, kas pie tā ir vainīgs... Es kā bijušais karavīrs (lai gan bijušo karavīru nav) esmu pieradis, ka tiesības un atbildība - tiesības un atbildība! - ir līdzsvarotas.
Demokrātiskās valstīs, mēs visi zinām, ir četras neatkarīgas varas. Tagad aplūkosim divas no tām, par kurām šodien arī runājam: izpildvara un likumdošanas vara. Attiecībā uz notikumiem, kas ir bijuši, un jautājumiem, kas ir skatīti, piemēram, saistībā ar Zolitūdes traģēdiju (es biju arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis), banku “Citadele”, uzņēmumu “Liepājas metalurgs” vai daudziem citiem jautājumiem, tā atruna ir ļoti vienkārša: “Nu, par to tak nobalsoja Saeima!” Attiecībā uz daudziem jautājumiem, teiksim, kad mēs atceļam kādu likumu vai piešķiram naudu, - tā ir taisnība.
Bet kā tās procedūras notiek? Nu, šeit esošie cilvēki ļoti labi zina, kā tas notiek. Ir Koalīcijas padome, kuru vada premjerministrs, kurā piedalās izpildvaras pārstāvji, ministri, kā arī deputāti un kur tiek lemts, kā balsot.
Nu, skaidrs, ka frakcija jau var atrunāt un frakcijā jau var būt dažādi... Bet nu pamatā tur tiek lemtas konceptuālas lietas. Tad rodas jautājums: kā tad tā - izpildvara taču ir atdalīta no likumdošanas varas? Pēc manām domām (atkal teikšu kā militārs cilvēks), Saeima ir kā stratēģiskais štābs, kas apstiprina ilgtermiņa attīstību valstī, kā arī vidēja termiņa un viena gada budžetu. Izpildvara ir kā operatīvais štābs, kas konkrēti pilda to, kas ir pieņemts. Un tad ministrijas jau ir kā taktiskā līmeņa štābi, kas konkrēti strādā tajā vai citā virzienā. Tā būtu normāli.
Bet mums šie jautājumi ir diezgan komplicēti atdalīti, un nav skaidrs, kas tad īsti par ko atbild. Un vēlētājiem vajadzētu labāk skaidrot, lai viņi saprastu, kur ir Saeimas atbildība, kādi likumi ir slikti, nav izstrādāti vai nav pietiekoši un kur ir izpildvaras atbildība.
Es to vairāk saku pārdomām. Bet es viennozīmīgi atbalstu Kučinska valdību.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.
S.Dolgopolovs (SASKAŅA).
Augstā Saeima! Katru reizi, kad tiek veidota jauna valdība, rodas dažas pārdomas, interese, liela interese par to. Bet, godīgi sakot, man gribas pateikt dažas lietas.
Pirmā lieta. Man šķiet, ka nevajadzētu pāriet uz personālijām tā vietā, lai runātu par lietu būtību (piedodiet par tautoloģiju!). Jo, ja mēs tagad katrā gadījumā uzskaitīsim, ko cilvēks ir darījis pirms 1917.gada, un pildīsim tādā veidā anketas, tad tādā gadījumā neviens sveikā netiks cauri.
Es personīgi ļoti augstu vērtēju Kučinska kungu kā cilvēku, kā darbinieku, kā deputātu, jo man ir bijis gods ar viņu strādāt gan vienā komisijā, gan sadarboties, kad viņš bija citos amatos. Es uzskatu, ka būtu dziļu pārdomu vērts gan pozīcijai, gan opozīcijai apsvērt viņa kandidatūru, ja mums būtu cita sistēma un ja viņam tiktu dota iespēja veidot valdību pēc saviem uzskatiem - veidot, kā viņš teica, savu komandu.
Bet kāpēc no opozīcijas puses ir tik lielas šaubas un faktiski tā atbalsta nav? Tāpēc, ka nav arī lielas ticības, ka Kučinska kungam kā pieredzējušam politiķim izdosies izveidot to komandu.
Vienreiz no Saeimas tribīnes es jau pateicu, kā izskatās valdošā koalīcija mūsu izpratnē jeb mūsu redzējumā (un ne tikai mūsu, bet arī tautas redzējumā!) -, ka tie, kā fabulā teikts, ir kā gulbis, vēzis un līdaka (lai Ingmārs neapvainojas!). Tā tas tiešām ir. Un, starp citu, arī deklarācija par to liecina, jo tur ir daudz vispārēju vārdu, lai apmierinātu šos koalīcijas “terārija” dalībniekus, lai apmierinātu viņu intereses. Tāpat tas izpaužas arī tanī, ka jau šodien viena otra amata kandidāta izteikumi, nu, godīgi sakot, rada zināmu neizpratni par to, kā tad rīkosies valdība kā komanda.
Neticība spējai izveidot to komandu rada arī neuzticēšanos valdībai.
Otrs moments, ko es gribu īpaši uzsvērt un par ko šodien arī bija runa, - par Saeimas prestižu un par visu pārējo. Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi arī premjerministra amata kandidātam - zināt, ka ir vāja sadarbība starp Ministru kabinetu un parlamentu.
Varbūt formāli tā izpaužas diezgan labi: ministri nāk uz Koalīcijas padomi, klausās, ko saka Koalīcijas padomes locekļi. Taču praktiskā sadarbība, veidojot likumprojektus, strādājot pie likumdošanas procesiem, ir diezgan vājā līmenī. Un tādējādi Saeimā nonāk, nu, es tā maigi teiktu, ne visai labi izstrādāti likumprojekti.
Un trešais. Daudz ir runāts un arī deklarācijā ir minēts par sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām. Neapšaubāmi, tā ir svarīga. Neapšaubāmi, tā notiek arī šodien. Bet, ja mēs runājam par partneriem, tad jāteic, ka pirmais partneris, oficiāls partneris, atzīts partneris, kuram savu uzticību ir dāvājuši vēlētāji, ir Saeimas opozīcija. Deklarēt, ka jebkurš opozīcijas priekšlikums ir noraidāms tikai tādēļ, ka to ir iesniegusi opozīcija, - tas, maigi izsakoties, ir muļķīgi. Ar opozīciju ir grūti sadarboties, neapšaubāmi! Bet opozīcija ir vajadzīga, un ir jābūt konstruktīvai sadarbībai ar opozīciju.
Ja tas viss izdosies, tad, es domāju, varbūt pēc gada... ja tiešām Māra Kučinska izveidotā valdība, saņemot atbalstu parlamentā, pierādīs, ka tā ir spējīga, tad varbūt tas atbalsts būs arī plašāks.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Kārlim Seržantam.
K.Seržants (ZZS).
Labdien, godātie kolēģi! Nu jāsaka tēlaini, ka Bondara kungs nupat bija tribīnē atkal ar kārtējo kurpi uznācis (Dep. K.Šadurskis: “Nē, ar zābaku!”), jo viņa runā un pēc tam vēl dažās viņa partijas frakcijas biedru runās tika pieminēts Liepājas cietums kā pārmetums Kučinska kungam, ka to nu viņš tagad izkārtošot Liepājai kā savas partijas šūpulim.
Atgādināšu, ka šis lēmums par Liepājas cietumu tika pieņemts 2014.gada vasarā, jūnijā, un tam nekāda sakara ar Kučinska kungu nav - un nav pat sakara nekāda ar aizgājušo Straujumas kundzes valdību.
Un es ieteiktu kritiķiem papētīt tos iemeslus, cēloņus, kāpēc tieši šī vieta cietuma būvēšanai ir izvēlēta.
Un otra lieta, ko es gribu teikt. It kā pabeigšu to, ko teica Dolgopolova kungs. Jebkura pozīcija, protams, sapņo par konstruktīvu un gudru opozīciju, un tāpēc es ieteiktu vienam otram politiskajam spēkam varbūt beigt Saeimas miskastēs meklēt kaut kādus jau noraidītus un deklaratīvus likumprojektus, kas savulaik te ir izkrituši, un beidzot pievērsties patiešām nopietnām un cilvēka dzīves līmeni uzlabojošām lietām. Un, ja no jūsu puses būs šādi priekšlikumi - nevis populistiski un deklaratīvi, bet patiešām nopietni un saprotami, tad mēs tos arī, protams, atbalstīsim.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurim Viļumam.
J.Viļums (LRA).
Dāmas un kungi! Deklarācija jau uzrakstīta, un tajā neko vairs nevaram mainīt. Atšķirībā no likumprojektiem, kas tiek skatīti trijos lasījumos, šajā deklarācijā neko vairs nevar ne ieteikt, ne labot, pat ne drukas kļūdas novērst. Lai gan būtu ko teikt. Piemēram, par administratīvo reģionu izveidi. Deviņi, četri, divi - skaits nav svarīgs, bet koalīcijai un valdībai beidzot jāsaprot, ka viens un tas pats likums, vienas un tās pašas normas, pat vieni un tie paši sodi par mobilā telefona lietošanu pie automašīnas stūres nevar vienlīdz labi strādāt Rīgā un Viļakā.
Bieži tiek runāts par divu ātrumu Eiropu. Bet arī Latvijā diemžēl ir vismaz divi, varbūt arī vairāki ātrumi. Valdībai savā darbā tas būtu jāņem vērā, ne tikai runājot par reģionu attīstību un imitējot rūpes par novadu lielumu, bet arī patiesi rīkojoties, izveidojot administratīvos reģionus un nodrošinot varas decentralizāciju.
Starp citu, deklarācijas 76.punktā teikts (citēju): “Uzlabosim Latvijas pašaizsardzības spējas, stiprinot Nacionālo bruņoto spēku kaujas gatavību un reaģēšanas un kaujas spējas, kā arī pastiprinot to klātbūtni Latvijas austrumu reģionā.”
Kas ir Latvijas austrumu reģions? Uz austrumiem no Rīgas? Uz austrumiem no Valmieras? Uz austrumiem no Liepājas vai Ventspils?
108.punktā ir teikts: “Izvērtēsim iespēju ieviest izglītības iestādēs trešo sporta stundu un veselības mācību.” Apsveicami! Tajā pašā laikā deklarācijā ir minēts: “Latvijas drošībai ir nozīmīga saliedēta un uz kopīgām vērtībām orientēta sabiedrība, kuru vieno piederības sajūta Latvijas valstij, tās valodai, kultūrai un pamatvērtībām.” Varu ieteikt šī punkta īstenošanai nopietni apdomāt novada mācības ieviešanu ne tikai Latgales, bet visās Latvijas skolās.
Vakar Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā runājām par Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma modeļa maiņu, ņemot par piemēru Igauniju vai Lietuvu. Aicinu valdību to jau šī gada laikā nopietni apsvērt, papildus noteikti paredzot arī stipru reģionālo kultūrkapitāla programmu izveidi. Jo kultūra un vienmērīga valsts ekonomiskā attīstība būtu vislabākā atbilde propagandai.
Visbeidzot man jāpiemin arī gatavošanās Latvijas valsts simtgadei. Mēs visi mīlam šo valsti, Kučinska kungs! Gribas ticēt, ka šī simtgade nebūs tikai svinības un ka tās nebūs svinības tikai Rīgā, atklājot aizvien jaunus infrastruktūras objektus. Valdībai nopietni jāpadomā arī par to, lai reģionos būtu ne tikai redzams svētku salūts televīzijā, bet lai sabiedrība kopumā sajustu, ka mūsu valstij ir arī nākotne. Vismaz vēl 100 gadi.
Tāpēc svarīgi, patiešām... es, tā teikt, lūdzu likt to aiz auss katram koalīcijas deputātam, katram ministram, ka Latvijas simtgade nav priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Bažas par to ir izteicis gan Valsts kultūrkapitāla fonda direktors, gan arī daudzi citi. Sīkāk par šo tēmu, ja nepieciešams, varu izteikties kādā no nākamajām sēdēm vai atsevišķā interneta rakstā.
Lai ko es arī šodien teiktu, diemžēl mēs redzam, ka koalīcija arī šeit izteiktos opozīcijas priekšlikumus īpaši neņem vērā, neuzskata par nopietniem, īpaši nemēģina tajos ieklausīties.
No vienas puses, var teikt, ka tāda ir opozīcijas loma - ka mums vienmēr jābūt pretiniekiem pozīcijai.
Taču, no otras puses, kā katrs Latvijas pilsonis es patiesi gribu, lai nākamā valdība strādātu valsts un sabiedrības labā, lai tā īstenotu vismaz pašas izvirzītos mērķus un sakārtotu vismaz pašas noteiktās prioritārās jomas.
Lai to īstenotu un lai Kučinska valdība patiešām būtu vienota komanda, vispirms jātiek skaidrībā par koalīcijas pamatvērtībām.
Un kas ir šīs koalīcijas pamatvērtības? Tiesiskums vai maksātnespējas administrēšanas veiksmīga iekārtošana? Vienota sabiedrība vai tomēr individuāla vēlme par katru cenu tikt ievēlētam nākamajā Saeimā, neskatoties uz to, ka pāri pārslīd ne viena vien tumšāka ēna? Vai šīs valdības galvenā pamatvērtība būs patiesi zaļa Latvija vai tomēr dažu ostu intereses?
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Veiko Spolītim.
V.Spolītis (VIENOTĪBA).
Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Gribu teikt tikai divas lietas.
Pirmkārt, vēlos pateikties Laimdotai Straujumai un viņas vadītajam Ministru kabinetam par darbu divu gadu garumā.
Otrkārt, vēlos pieskarties trijiem topošās valdības deklarācijas punktiem - 16., 21. un 65.punktam.
Deklarācijas 16. un 21.punktā tiek runāts par Rail Baltica īstenošanu, kā arī par prognozējama transporta infrastruktūras finansējuma modeļa izveidi Latvijā, un tas mani priecē.
Deklarācijas 65.punktā tiek runāts par Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbību (īpaši drošības, transporta un enerģētikas jomā), izmantojot Baltijas Asamblejas, Baltijas Ministru padomes un Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības ietvarus. Tāpēc es sevišķi vēlos vērsties pie topošās valdības ministra - satiksmes nozares vadītāja, jo pagājušā gada beigās mēs, deputātu grupa sadarbībai ar Igaunijas parlamentu, viesojāmies Valkā un Valgā, kur mēs uzzinājām par vienu nejēdzību.
Studēju Tērbatas Universitātē līdz 1996.gadam, atceros, kādas galvassāpes radīja transporta savienojums starp Latviju un Igauniju. Vienu brīdi tas jautājums tika risināts, bet šobrīd realitāte ir tāda, ka... Lai arī mēs runājam par Rail Baltica un par to, ka ir jāveido savienojama transporta infrastruktūra, realitāte ir tāda, ka ir trīs vilcieni no Tallinas līdz Valgai un ir trīs vilcieni no Rīgas līdz Lugažiem un Valkai, bet diemžēl šie vilcieni nav savienojami. Proti, tie nesatiekas uz viena perona, un, no viena vilciena izkāpjot, nevar iekāpt otrā vilcienā un doties virzienā uz Tartu un Tallinu.
Tāpēc es vēršos pie topošā satiksmes ministra. Es ceru, ka jūs dabūsiet “Pasažieru vilciena”, “Latvijas dzelzceļa”, valdības (šobrīd vēl topošās vadības) un arī savu Igaunijas kolēģu atbalstu, ar igauņu ekonomikas ministru sēdīsieties pie viena galda un risināsiet šo jautājumu, jo projekta Rail Baltica īstenošana mums vēl stāv priekšā. Ceru, ka izdosies.
Un Māris Kučinskis tikko teica: “...ir ministri, ir darbi.” Izdošanos!
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ivaram Zariņam.
I.Zariņš (SASKAŅA).
Kolēģi! Visiem ir zināma analoģija par politiku un par desām. Un šinī kontekstā, atbilstoši tieši šai situācijai, viens tāds joks - atbilde uz aptauju, kuru veica kāds gaļas kombināts, lai noskaidrotu, kā tautai patīk tā produkcija un kuras desas cilvēkiem patikušas un palikušas prātā visilgāk. Atbilde bija: “Tā desa ar beigušos derīguma termiņu.”
Es necentīšos uzminēt, kurš no šiem valdības - jaunās, topošās valdības - solījumiem būs tas, kuru mums vērts atcerēties un kurš tik tiešām tiks pildīts. Jo tīri cilvēcīgi kā savas zemes patriotam man ļoti gribētos, lai tas viss, kas ir rakstīts, tiešām tiktu arī darīts. Bet kā jebkurš racionāli domājošs cilvēks, kurš spēj adekvāti apjaust reālo lietu kārtību, es saprotu, ka tas nenotiks, jo, kamēr pastāv esošais varas monopols... jūs zināt, monopols - tas, par ko mēs šodien arī daudz runājām gāzes jomā... Ja ir monopols, tad šis monopols, pirmkārt, rūpējas par savu vajadzību un interešu apmierināšanu un visai maz rūpējas par to, lai tā pakalpojums kvalitatīvāk tiktu sniegts sabiedrībai.
Tieši tas pats ir attiecināms arī uz esošo varas monopolu, kurš ir nodibinājies. Šeit var runāt par ļoti daudz ko: var pieņemt da jebkādus likumus, mēs varam iestāties da jebkādās organizācijās, varam radīt jebkādas jaunas struktūras, kuras nodarbosies... kuru mērķis būs apkarot korupciju vai kaut kādā veidā mazināt šo bezatbildīgo lēmumu pieņemšanu.
Nekas nemainīsies, kamēr nebūs politiskās konkurences, kamēr pastāvēs šis esošais varas monopols! Cilvēki, kuri būs pie varas... viņiem ne par ko nebūs jāatbild, jo viņi zina, ka šīs atbildības vienkārši nav, neviens cits viņus nevar nomainīt. Un to uzskatāmi pierādīja pats valdības veidošanas process, ko visa sabiedrība varēja uzskatāmi izbaudīt un redzēt, - viss, kas viņus interesē, bija savstarpējo attiecību kārtošana.
Paradoksāli, bet šī valdības veidošana ir beigusies laimīgi visām valdību veidojošām partijām. Arī VIENOTĪBAI šis patiesībā ir ļoti laimīgs atrisinājums, jo būtībā Zaļo un Zemnieku savienība ir izglābusi VIENOTĪBU. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja VIENOTĪBA tiktu atstāta valdības vadībā ar šo savu sašķeltību! Tagad šajā situācijā viņiem ir iespēja atpūsties, paiet pavēnītī un varbūt arī kaut kādā veidā atspēlēties saviem politiskajiem konkurentiem un nosacītajiem partneriem, ko viņi noteikti arī darīs.
Bet visā šajā jezgā, turot Seržanta kungu pie vārda, kurš nāca šeit un teica, ka gaida no opozīcijas konstruktīvus priekšlikumus, kuri būtu vajadzīgi un kurus tiešām būtu nepieciešams īstenot valsts interešu vārdā, kā arī izmantojot situāciju, ka šeit vēl atrodas Kučinska kungs, kurš pēc tam, kad kļūs par premjeru, protams, šeit vairs neparādīsies un ar opozīciju vairs nekomunicēs, es gribētu norādīt uz pāris lietām, kuras tiešām varētu noderēt jaunajai valdībai.
Tātad viena lieta ir, runājot par enerģētiku. Ņemot vērā to, kāda putra pašlaik ir ievārīta enerģētikā, visi šie procesi turpināsies. Jums būs jārisina ļoti daudzas lietas. Vienu no tām jūs esat minējuši savā valdības deklarācijā: tas ir attiecībā uz to, kāda būs valsts pozīcija - pirkt vai nepirkt “Latvijas Gāzes” infrastruktūru. Un tas, ko no tās diskusijas... no tā, ko es esmu dzirdējis no valdošajiem politiķiem, es saprotu, ka tiek gatavots kārtējais nekompetentais lēmums.
Kā vajadzētu darīt pareizi?
Pirmkārt, lai pareizi izlemtu, ko ar to visu darīt, vispirms būtu normāli, ja Latvijai beidzot būtu sava enerģētikas stratēģija - ļoti konkrēts dokuments, kur jūs konkrēti pasakāt, kā tad mēs veidosim savu enerģētisko neatkarību. Vai tā tiešām būs gāze, kuru mēs turpmāk izmantosim, vai varbūt tie tomēr būs atjaunojamie energoresursi, kurus mēs domājam turpmāk attīstīt? Un, pamatojoties uz to, jūs sapratīsiet, vai mums vispār ir jēga censties glābt esošos akcionārus un izpirkt no viņiem varbūt pilnīgi grūstošu biznesu, ja valsts politika būs cenšanās atteikties no gāzes un veidot savu enerģētisko neatkarību uz saviem energoresursiem. Tad kāda velna pēc tagad būtu jāiegādājas infrastruktūra no biznesa, kurš brūk kopā?! Tā ir viena lieta.
Otra lieta, ko obligāti vajadzētu izdarīt, bet kas nav izdarīta, - mums joprojām nav likuma par atjaunojamo enerģiju. Tātad vajadzīgs likums par atjaunojamo enerģiju, Kučinska kungs! Jo nav pamatietvara. Līdz ar to vesela nozare stagnē. Mums ļoti patīk meklēt visādus mītus un meklēt stāstus par gāzes lobiju un tamlīdzīgi. Atvainojiet! Diez vai jūs varēsiet pateikt, ka gāzes lobijs ir vainīgs pie tā, ka joprojām nav nekādu nepieciešamo normatīvo aktu šai mūsu enerģētikas neatkarības stiprināšanai tik ļoti svarīgajai nozarei, kas saistīta ar atjaunojamiem energoresursiem. Un to var teikt par visām jomām.
Ja mēs paskatīsimies, kāpēc mums enerģētikā līdz šim ir bijusi tāda jezga, tad ieraudzīsim, ka galvenais iemesls ir saistīts nevis ar kaut kādu mistisku lobiju piesaukšanu, bet gan ar to, ka pašai valstij ir pietrūcis politiskās gribas un kompetences.
Vēl viena lieta, ko es gribu akcentēt, ņemot vērā to, ka jūs vadījāt Ilgtspējīgas attīstības komisiju un piedalījāties arī Informācijas tehnoloģiju un inovatīvās uzņēmējdarbības apakškomisijas sēdēs, - ļoti svarīga lieta, kas joprojām nav sakārtota, ja mēs saprotam to, ka mūsu valsts ilgtspējīga attīstība un mūsu valsts labklājība ir atkarīga no tā, cik mēs būsim produktīvi, cik būs produktīva mūsu ekonomika, kura savukārt ir atkarīga no tā, cik zināšanu ietilpīga tā būs, jo mēs nevaram kļūt turīgāki, cenšoties būt taupīgāki. Mēs varam kļūt turīgāki, ja spējam kļūt ražīgāki un ražot kaut ko vērtīgāku. Un šeit ļoti svarīga tā pamatlieta, uz kuru arī Eiropa ir vērsusi mūsu uzmanību un kuru vārdos mēs it kā atzīstam, saprotam: mums ir jāfokusējas uz konkrētām jomām, kur mēs tiešām varam būt konkurētspējīgi un kur mūsu zināšanas var būt konkurētspējīgas un radīt pievienoto vērtību globālā mērogā. Un tam visam ietvaru veido Viedās specializācijas stratēģija. Kā jūs zināt, joprojām nevienam, kas strādā šinī jomā, nav skaidrs, kas ir Viedās specializācijas stratēģija, bet tas tieši ir tas dokuments, balstoties uz kuru tiek tālāk dalītas visas Eiropas struktūrfondu naudas.
Būtu jāveido arī tālāk visa mūsu izaugsme. Tas ir ļoti svarīgi - uzdot Izglītības un zinātnes ministrijai sagatavot šādu Viedās specializācijas stratēģiju, nevis turpināt tā, kā tas ir tagad: ir kaut kāds izplūdis dokuments, kurš tālāk turpinās četros citos dokumentos, kuri satur savstarpēji pretrunīgas normas. Viedās specializācijas stratēģijai tāpat kā Enerģētikas stratēģijai vajadzētu būt uz dažām lapām, kuras visi paņem, izlasa un saprot, kādas ir prioritātes, kāds ir ietvars, uz kurieni mēs virzāmies. Ja tā visa nebūs, tad atkal mums būs tādas pašas, līdzīgas problēmas, kādas mēs pašlaik redzam veselības aprūpē. Arī zinātnē tas viss samilzt.
Man bija iespēja strādāt ar jums kopā Saeimā un pārliecināties, ka jūs bijāt viens no tiem retajiem deputātiem, kuri tik tiešām saprot inovāciju nozīmi, zināšanu nozīmi ekonomikas attīstībā. Jūs bijāt tas cilvēks, kurš tiešām centās kaut kādas problēmas risināt sistēmiski un stratēģiski, nepazaudējot šo ilgtspējīgo skatījumu. Es ļoti gribu jūs aicināt, lai jūs šo skatījumu nepazaudētu, strādājot par premjerministru.
Un, runājot par šīm zinātnes lietām, jāteic, ka ir fundamentāla problēma, kura mūs novedīs pamatīgā strupceļā. Proti, joprojām nav izstrādāts zinātnes un augstākās izglītības ilgtspējīgas attīstības finansēšanas modelis. Šāda modeļa nav joprojām! Ir vienkārši atkal vieglprātīga paļaušanās uz to, ka ir Eiropas struktūrfondu nauda: kamēr tā ir, mēs to tērēsim. Bet tā Eiropas struktūrfondu nauda nevar atrisināt daudzas lietas, to skaitā bāzes finansējumu! Un, ja mēs šeit neparedzam, kā veidot šo zināšanu spējīgo cilvēka potenciālu, tad mēs nokļūsim ļoti fundamentālās problēmās. Principā nokļūsim tur, kur mēs jau esam gandrīz nonākuši, - mūsu valsts attīstības strupceļā.
Mans aicinājums būtu neaizmirst par šīm lietām. Un viena konkrēta lieta, ko jūs varētu izdarīt, - vistuvākajā laikā sasaukt Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes sēdi un izrunāties par visām šīm lietām, un vienoties, kā mēs tālāk virzīsimies. Un, ja nepieciešams, tad šeit, Saeimā, mēs jums varam palīdzēt jau ar konkrētām lietām, jo mums ir konkrēta apakškomisija, kas ar šīm lietām nodarbojas.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Deputāti Smiltēns, Šadurskis, Āboltiņa, Brigmanis un Barča lūdz turpināt Saeimas šā gada 11.februāra ārkārtas sēdi bez pārtraukuma - līdz visu darba kārtības jautājumu izskatīšanai. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Tātad turpinām debates. (Starpsauciens: “A kad atpūtīsimies?”)
Vārds deputātam Jānim Dombravam.
J.Dombrava (VL-TB/LNNK).
Godātie kolēģi! Vēlos uzsvērt trīs lietas.
Pirmā. Par patvēruma meklētāju jautājumu, par kuru kolēģi pauda bažas. Pirmā vienošanās ar topošo premjerministru Māri Kučinski ir bijusi par to, ka Latvijā jauni patvēruma meklētāji netiks uzņemti papildus tiem, par kuriem tika pieņemts lēmums iepriekšējā valdībā. Ir noteikts, ka jaunu kvotu nebūs, ka brīvprātīgi Latvija nevarēs uzņemt jaunus patvēruma meklētājus, jo mūsu iespējas ir izsmeltas, un tas ir fiksēts arī valdības deklarācijā.
Varu tikai vēl uzsvērt, ka, lai gan ir esošo lēmumu respektēšana, noteikti diskusijas un sarunas par šo jautājumu vēl būs, ņemot vērā gan drošības aspektus, kas rodas, - rodas arvien jauni klāt! -, gan arī dažādus tehniskus jautājumus. Piemēram, šādu jautājumu: vai patiesi patvēruma meklētāju uzraudzīšanai vajag tādus sociālos darbiniekus, kuru atalgojums divkārt pārsniedz citu sociālo darbinieku atalgojumu un citās nozarēs strādājošo atalgojumu?
Otra lieta. Par pāreju uz izglītību valsts valodā. Ir gandarījums, ka šajā deklarācijā šī norma ir ietverta iekšā. Un tas ir tikai likumsakarīgi, ka valsts iet uz vienotu izglītību valsts valodā, jo demogrāfiskā situācija rāda... Ja paskatāmies uz proporciju, cik latviešu un cik krievu piedzimst katru gadu, tad redzam, ka pēdējo piecu gadu laikā šī proporcija ir šāda: 80 procenti - latviešu, 20 procenti - krievu. Krievu skolas paliks tukšākas ar katru nākamo gadu. Tajā pašā laikā latviešu skolās šis piepildījums būs aizvien lielāks. Tāpat arī jāņem vērā Satversmē nostiprinātais, ka mums ir viena valsts valoda - latviešu valoda.
Un trešais, ko vēlos uzsvērt, ir šī valdības deklarācija kopumā. Nacionālā apvienība var būt gandarīta, jo deklarācijā ir iestrādāta lielākā daļa no Nacionālās apvienības programmas punktiem, kuri mums ir būtiski demogrāfijas, kultūras, nodokļu politikas un drošības jomā. It īpaši vēlos atzīmēt, ka valdības deklarācijā ir ietverta austrumu robežas nostiprināšana, kas būs jāveic tuvāko gadu laikā.
Es varu novēlēt jaunajam Ministru kabinetam realizēt šo valdības deklarāciju pilnā apmērā.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aldim Adamovičam.
A.Adamovičs (VIENOTĪBA).
Labdien, cienījamie kolēģi! Gribu šodien pateikt lielu paldies Straujumas kundzei un arī apsveikt viņu vārda dienā, un, protams, arī pateikt lielu paldies visai valdībai un atsevišķiem ministriem, kas sevišķi rūpējušies par Latgales reģionu, jo es šodien runāju Latgales iedzīvotāju vārdā. Te es gribu pieminēt Bergmaņa kungu, Kozlovska kungu, Gerharda kungu, Reira kungu un, protams, arī citus ministrus, kas pēdējo gadu laikā ir palīdzējuši Latgalei ar konkrētiem pasākumiem. Un tie ir vairāk nekā 60 miljoni eiro, kas dažādu Eiropas programmu ietvaros Latgales rīcības programmā ir nonākuši šī reģiona atbalstam.
Un, protams, es šodien gribu novēlēt arī veiksmi Mārim Kučinskim vadīt jauno valdību, un man ir prieks, ka deklarācijas 20.punktā tiek turpināts atbalsts Latgales reģionam.
Viļuma kungam es gribu teikt kā ģeogrāfs pēc specialitātes: Latvijas austrumu reģions ir Latgale un Alūksnes novads.
Tā ka vēlu veiksmi jaunajai valdībai un aicinu balsot “par”!
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Augustam Brigmanim.
A.Brigmanis (ZZS).
Godājamā premjerministres kundze! Kolēģi! Šodien mēs rakstām vēsturi. Vēsture. Kopš 2002.gada man ir bijis šis gods un tautas uzticība - būt šajā namā un šajā zālē, un ir bijuši dažādi valdības apstiprināšanas mirkļi. Un esmu nonācis pie vienas kopējas atziņas, ka cieņā un godā ir liekams jebkurš deputāts - vai tas būtu opozīcijas vai pozīcijas deputāts. Jo katram no šiem deputātiem sabiedrība ir devusi savu mandātu, aiz viņa stāv konkrēts vēlētāju loks, un tikai paša deputāta rokās un ziņā ir tas, kā viņš šo mandātu izmanto, kāda ir viņa tālākā rīcība, kādi soļi... Var teikt, ka savu ceļu viņš izvēlas pats.
Un šajā situācijā tā zināmā mērā ir atbilde uz jautājumu, kas ir Māris Kučinskis. Ar Māri Kučinski man bija iespēja būt dažādos dzīves posmos - kopā strādāt šajā namā un šajā zālē gan tad, kad viņš bija Tautas partijas frakcijas vadītājs, gan tad, kad viņš bija ievēlēts no citas partijas, kuras tagad vairs nav. Neatminos, kā to partiju... Varbūt kolēģi mani palabos, kā to partiju sauca. (Starpsauciens: “Par labu Latviju!”) Es pat esmu aizmirsis... “Par labu Latviju”, jā.
Tagad Māris ir mūsu komandā. Un es esmu ļoti priecīgs un gandarīts, ka viņš ir mūsu komandā. Tas, ka viņš ir bijis un arī tagad ir Saeimā ievēlēts, ir viņa profesionalitātes, viņa varēšanas rādītājs. Sabiedrība viņu ir novērtējusi, vēlētājs licis savas cerības uz Māri, tāpēc viņš ir šeit. Viņš ir izgājis ceļu no pašvaldības vadītāja līdz ministram. Strādājis arī saimnieciskā darbā, valsts ierēdņa darbā. Es gribu teikt, ka viņam ir visas šīs īpašības un arī viena īpašība, ko es jebkurā cilvēkā vērtēju augstāk par visu, - neatkarīgi no tā, kas viņš ir, kuru politisko spēku pārstāv, tā ir tomēr viņa cilvēcība. Un, kolēģi, Māris, ticiet man, ir cilvēks, kas vienmēr būs atvērts - būs atvērts gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem. Varbūt viņš šobrīd vēl ir tādās kā krustcelēs, meklē, kādu ceļu iet.
Taču arī es esmu cilvēks, kas ir bijis opozīcijā. Mūsu pārstāvētais politiskais spēks - Zaļo un Zemnieku savienība - ir bijis opozīcijā, mēs saprotam, ko nozīmē opozīcijas “maize”. Un, ticiet man, Zaļo un Zemnieku savienībā nevalda nekāda augstprātība, nevalda nekāda eiforija, ka nu tagad mēs būsim, kā saka, tie lielie kungi. Tā tas nav! Tā tas nav un nevar būt! Un tāpēc es arī gribu tikai ar cieņu izturēties pret šodienas debatēm, pret katru no runām, kuras šajās debatēs teica mani kolēģi, - neatkarīgi no tā, vai tie būtu mūsu cienījamie koalīcijas partneri, Dombravas kungs vai Spolīša kungs... Tajā pašā laikā es gribu uzteikt tās atziņas, kuras izteica Viļuma kungs, Dolgopolova kungs, Ruka kungs... (Starpsauciens.) Nē, vienalga, ko! Es domāju, ka visas tās lietas ir konstruktīvas lietas un, ja tie izteikumi ir par lietu, tad tie ir jāatzīst. Nu, faktiski tie ir par lietu, kolēģi. Un, vai to izdosies īstenot vai neizdosies īstenot, to rādīs tikai laiks. Jo tautas teiciens (Dep. I.Zariņš: “Cāļus skaita rudenī!”), kuru man kā zemniekam der jums atgādināt, skan šādi: “Cāļus skaita rudenī.” Un, kā saka, atsijāsim graudus no pelavām, lai paliek tikai graudi!
Un es aicinu mūsu apvienības - Zaļo un Zemnieku savienības - vārdā atbalstīt Māri Kučinski, lai viņš kļūtu par premjeru! Un atbalstīt viņa komandu! Tā, kolēģi.
Un, Laimdota, vēlreiz es no šīs tribīnes aizeju tev paspiest roku. (Aplausi.)
Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.
Kučinska kungs, vai jūs vēlaties ko piebilst? Nē? (Starpsauciens: “Viņš visam piekrīt!”) Paldies.
Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”! Lūdzu balsošanas režīmu! (Starpsauciens: “Nu nekā!”) Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 60, pret - 32, atturas - nav. Lēmums ir pieņemts. (Aplausi.)
Saeimas vārdā sveicu Ministru prezidentu Māri Kučinski un saku paldies līdzšinējai valdības vadītājai Straujumas kundzei. (Aplausi.)
Kolēģi! Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta, un mums ir jāreģistrējas.
Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu!
Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Gunāram Kūtrim, tiklīdz būs sagatavoti reģistrācijas rezultāti.
Un atgādinu, ka pēc piecām minūtēm sāksies nākamā ārkārtas sēde.
G.Kūtris (12.Saeimas sekretāra biedrs).
Cienījamie kolēģi! Šobrīd nebija reģistrējušies: Ringolds Balodis, Aija Barča... nez kādēļ, Raivis Dzintars, Andrejs Elksniņš, Artuss Kaimiņš, Romāns Mežeckis, Vitālijs Orlovs... ir, Kārlis Šadurskis... kur Šadurskis? Šadurskis...
Sēdes vadītāja. Paldies.
Saeimas ārkārtas sēdi slēdzu.
SATURA RĀDĪTĀJS
12. aeimas ziemas sesijas 7. (ārkārtas) sēde
2016. gada 11. februārī
| Lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam” (Nr. 293/Lm12) (Dok. Nr. 1782) |
|
| Ziņo | - Ministru prezidenta amata kandidāts M.Kučinskis |
| Debates | - dep. V.Agešins |
| - dep. M.Bondars | |
| - dep. I.Sudraba | |
| - dep. J.Ruks | |
| - dep. I.Pimenovs | |
| - dep. I.Bite | |
| - dep. N.Kleinberga | |
| - dep. M.Šics | |
| - dep. K.Krēsliņš | |
| - dep. S.Dolgopolovs | |
| - dep. K.Seržants | |
| - dep. J.Viļums | |
| - dep. V.Spolītis | |
| - dep. I.Zariņš | |
| - dep. J.Dombrava | |
| - dep. A.Adamovičs | |
| - dep. A.Brigmanis | |
| Informācija par ārkārtas sēdes sasaukšanu pēc 5 minūtēm | |
| Reģistrācijas rezultāti | |
| Nolasa | - Saeimas sekretāra biedrs G.Kūtris |
Datums: 11.02.2016 13:36:47 bal001
Par - 60, pret - 32, atturas - 0. (Reģistr. - 94)
Balsošanas motīvs: Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam (293/Lm12)